[1953.gada 22.jūnijā]
______________________________________________________________

[..] Bijušajā republikas Sovhozu ministrijā ar bijušā ministra b. Vācieša un viņa vietnieka kadru jautājumos b. Lodziņa ziņu tika radīts tāds stāvoklis, ka no 31 sovhoza direktora tikai 5 bija latvieši, bet no 31 direktora vietnieka tikai 6 bija latvieši; tāds pats stāvoklis radies arī mašīnu un traktoru stacijās, kur no 107 MTS politdaļas priekšniekiem tikai 23 bija latvieši. [..]

Līdzīgs stāvoklis ir mūsu republikas tiesu orgānos. Ministru Padome nesen savā sēdē apskatīja jautājumu par Tieslietu ministrijas darbu ar kadriem. Es jums sniegšu tikai vienu piemēru. Rīgas pilsētas Maskavas rajonā ir piecas tautas tiesas; Tieslietu ministrijas un Maskavas rajona partijas komitejas politiskās tuvredzības dēļ pēdējās tautas tiesnešu vēlēšanās ir radīts tāds stāvoklis, ka neviens no šiem pieciem tautas tiesnešiem neprot latviešu valodu un nav spējīgs noturēt tiesas sēdi un izskatīt lietas latviešu valodā. Tāpēc bieži gadās, ka izmeklēšanas orgāni, prokuratūra, kas veikuši izmeklēšanu latviešu valodā, nevar nodot izmeklēšanas materiālus Maskavas rajona tautas tiesām un spiesti griezties pie republikas Augstākās tiesas ar lūgumu, lai tās vai citas lietas izskatīšanu uzdod kāda cita rajona tautas tiesai, kas spējīga lietas izskatīt un tiesas procesu noturēt latviešu valodā. Tāds stāvoklis ir absurds un, bez šaubām, rada iedzīvotājos pelnītus pārmetumus un neapmierinātību.

Taču līdzīgu parādību kalngalu ir izrādījis neviens cits kā bijušais Rīgas pilsētas tautas izglītības daļas pārzinis b. Rons. Stājies darbā, šis darbonis sāka ar to, ka tautas izglītības daļā likvidēja lietvedību latviešu valodā un visā dienesta sarakstē un lietvedībā ieviesa krievu valodu. Mazliet vēlāk biedrs Rons atklāti deklarēja, ka Rīgā jau esot laiks pilnībā pāriet uz krievu valodu. [..]

Dažus vārdus es gribu teikt par mūsu līdzšinējo kadru izvietošanas problēmu vispār. Vispirms ir jārunā par ievērojamā daļā mūsu atbildīgo partijas, padomju un saimniecisko darbinieku valdošām pārmērīgajām bailēm no tā saucamajām astēm, no pagātnes ēnām, kas rada pārlieku biklumu un nedrošību tieši latviešu nacionālo kadru izvietošanā un ļoti sašaurina izmantojamo kadru kontingentu. Pie mums ieviesies kaut kas līdzīgs anketas kultam. Mums ir tādi kadru darbinieki, kuri joprojām turpina dzīvot un vadīties savā darbā no piecpadsmit, divdesmit un vēl vairāk gadu vecām anketu izziņām, pilnīgi ignorējot attiecīgu padomju pilsoņu darbību padomju laikā. Aizsargs, mazpulcēns, vanags, skauts, korporelis, leģionārs un tamlīdzīgi vārdi kļuvuši par bubuļiem, kas aizsedz dzīvo cilvēku, viņa būtību, viņa piemērotību tam vai citam darbam, viņa uzticību padomju varai. Šai sakarībā mums jāvērš savs skatiens atpakaļ pagātnē. Kāds bija stāvoklis buržuāziskās Latvijas laikā? Stāvoklis bija tāds, ka jebkurš valsts iestāžu darbinieks, sevišķi uz laukiem, nevarēja dabūt darbu savā specialitātē, bet, ja bija dabūjis, tad nevarēja noturēties savā amatā, ja viņš neiestājās tajā vai citā no toreiz pastāvējušām valdošās kliķes kontrolētām organizācijām. Vieni tur iestājās tāpēc, ka šīs organizācijas tiešām bija viņiem tuvas un patiesi atbilda viņu šķiriskajām interesēm un reakcionārajām tieksmēm, bet cik nebija tādu, kas tur iestājās savas neapzinības dēļ vai arī tādēļ, lai viņus neatlaistu no darba. Sevišķi daudz mēs tādu varam sastapt starp agronomiem, mežziņiem, lauku skolotājiem un ārstiem. [..]
___________________________________________________________

Avots: Latvija padomju režīma varā 1445-1986: Dokumentu krājums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001. 463 lpp.>Nr.39, 192.-194.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVA PA, 101.f., 16.apr, 9.l., 95.-99.lp.