Trūps, H. Izvilkumi no atmiņām par mēģinājumu organizēt Latgales katoļu vēlēšanu sarakstu. Latvijas okupācija un aneksija 1939-1940: Dokumenti un materiāli. Sastādītāji: I.Grava-Kreituse, I.Feldmanis, J.Goldmanis, A.Stranga. Rīga, 1995. Nr.217, 491.-494.lpp.
____________________________________________________________________

[..] Kad izsludināja jaunās Saeimas vēlēšanas, tad apgalvoja, ka tās notikšot stingrā saskaņā ar 1922.gada Satversmes noteikumiem. Tātad katram pilsonim būs neierobežotas tiesības vēlēt un būt ievēlētiem. Tas daudzus valdzināja. Arī lielāka latgaliešu inteliģences grupa sarosījās un nolēma uzstāties ar savu kandidātu listi. Rīgā, katoļu zālē, Klostera ielā 4 notika plašāka sanāksme. No tolaik Latgalē pazīstamajiem politiskajiem un sabiedriskajiem darbiniekiem tajā piedalījās Br.Spūls, A.Budže, prelāts A.Pastors, Daugavas Vēstneša redaktors Vanags, rakstnieks N.Trepša, A.Lepers, B.Čevers, A.Driksna un vairāki latgaliešu studenti. Nolēma vēlēšanās iziet ar vienotu latgaliešu listi kopā ar Latgales baltiešiem, bet par kandidātiem uzstādīt vairākus latgaliešu jaunākās paaudzes pārstāvjus.

Augšminētā grupa par savu platformu pieņēma “Latgolas Vōrda” 27.numurā publicētos punktus Pārliekot literārajā valodā, tie skanēja šādi:

1) Lai reliģija netiktu pārvērsta par pilnīgi privātu lietu, bet lai mēs arī publiski varētu Dievu godināt mūsu baznīcās. Reliģiskā brīvība lai ir tāda, ka mēs, uzticīgi valsts pilsoņi būdami, savai valstij labākos spēkus atdodami, varētu pilnīgi brīvi Dievu godināt kā personīgā dzīvē, tā arī sabiedrībā, kopā ar citiem ticīgajiem.

2) Lai tiktu nodrošināta pastāvēšana un stiprums ģimenei, kas ir pamatvienība, uz kuru dibinās valsts. Brīvību ģimenei, ar noteiktām vecāku tiesībām prasīt sev bērnu paklausību, kas nes tikai svētību valstij. Disciplīnai jābūt no brīvās gribas, nevis no piespiešanas un varas.

3) Bez tam demokrātiskai valstij jāiet vēl tālāk ģimenes pareizā izveidošanā. Valstij ir pienākums pēc iespējas vairāk dot līdzekļu ar bērniem svētītām ģimenēm. Jābūt bērnu svētības brīvībai. No tā izejot, kā strādniekam, tā zemniekam, kam ir liela ģimene, jādod pietiekoši līdzekļi ģimenes uzturēšanai, un iespēja sievai - mātei nepārvērsties par strādnieci dienišķās maizes pelnītāju, bet lai viņa visu savu darba spēku un darba prieku atdotu bērnu audzināšanai.

4) Vēl tālāk, lai, izveidojot sociālo likumdošanu, vispirmā kārtā būtu nodrošināts: visiem pilsoņiem, neatkarīgi no viņu darba vietas un aroda, gadskārtējie atvaļinājumi ar algas izmaksu par atvaļinājuma laiku, vecuma nodrošinājums, pensijas, slimo kases, astoņu stundu darba diena, labi dzīvokļi un taisnīga alga, tātad cilvēka cienīga dzīve. Lai cilvēks netiktu izmantots, pazemots, netaisnīgi apiets.

5) Lai tiek iznīcināti visi kapitālisma ļaunumi, lai netiktu lielais vairums darba tautas izmantots no nedaudziem plutokrātiem. Baznīca ir vienmēr nosodījusi kapitālismu visās tā izpausmēs. Un lai visus kapitālisma ļaunumus apkarotu, jādod biedrošanās brīvības. Visur lai tiek dibinātas strādnieku biedrības, kas savas pamatotās un veselīgās intereses aizstāv un sargā no katras ļaunprātīgas izmantošanas, lai netiktu nelietīgi izmantots cilvēka dzīves skaistums un svētība - cilvēka darbs.

6) Bet arī privātīpašums lai tiek atzīts. Nedrīkst liegt cilvēkam to, ko viņš, pielikdams visus savus spēkus, sakrājis taisnīgā darbā sev un savējiem. Lai ir īpašuma brīvība katram strādniekam, kas ar savām rokām vai savu galvu ir izkāpis no verga stāvokļa.

7) Un lai to panāktu, demokrātiskā valstī ir jābūt kritikas brīvībai. Ne tā kā kapitālistiskās valstīs, kur tiek apspiesta katra brīva doma. Brīvība lai ir vārdam sapulcēs, laikrakstos, radiofonā un rakstos, kur atklātā domu izmaiņā lai rodas arvienu gaišāki ceļi cilvēku dzīvei un sadzīvei.

Šos jau augstāk minētā “Latgolas Vōrda” ievadraksta galvenos punktus gribējām uzrādīt vēlēšanu komisijai kā jau presē publicētu platformu. Atlika tikai steidzīgi savākt vajadzīgos parakstus. Šajā nolūkā mani sūtīja uz Rēzekni. [..] Laimīgi ar visiem parakstiem nokļuvu Rīgā, kur bija savākti arī pārējie paraksti, un visus nepieciešamos dokumentus sakārtojuši, gatavojāmies jau nākamajā dienā tos iesniegt centrālajai vēlēšanu komisijai.

Taču otrā dienā pazīstamais politiķis M.Skujenieks, kas arī bija nodomājis uzstāties ar savu listi, piezvanīja prelātam A.Pastoram un pateica, lai mēs mierīgi vien sēžot mājās, jo pāris grupas, kas centrālajā vēlēšanu komisijā ieradušās ar saviem sarakstiem, esot apcietinātas. Tā latgaliešu grupas mēģinājumam tika pielikts punkts.

Pirms vēlēšanām presē ne vārda nebija minēts, ka jaunā Saeima varbūt lems par pievienošanos Padomju Savienībai. Tikai ieminēšanās vien par to tika uzskatīta par provokāciju, piedraudot ar smagām sekām. Tātad vēlētāji nedeva šai Saeimai nekādas tiesības izlemt pašas brīvās Latvijas likteni. Arī 1922.gada Satversme tik svarīgus lēmumus bija atstājusi vispārējai tautas nobalsošanai.

Tūlīt pēc augstāk minētā ievadraksta parādīšanās “Latgoles Vōrdā” mani izsauca jaunieceltais preses lietu vadītājs Jānis Niedre. Viņš man asi pārmeta, kāpēc es neesot izpildījis valdības rīkojumu par “Latgoles Vōrda” redakcijas nodošanu. Es atsaucos uz izsludināto reliģijas un preses brīvību, sevišķi uzsvērdams, ka “Latgoles Vōrds” ir vienīgais katoļu Baznīcas laikraksts. Pēc gariem strīdiem Niedre noteica: “Nu labi, es tev pagaidām atļauju turpināt “Latgoles Vōrda” izdošanu, tikai ar vienu noteikumu, lai tas būtu tīri reliģisks laikraksts un neviena vārda tajā nebūtu par politiku.” To es viņam apsolīju. Iznāca, ka vairāk nekā mēnesi “Latgolas Vōrds” turpināja iznākt kā vienīgais neatkarīgais laikraksts.[..]
____________________________________________________________

Avots: Latvijas okupācija un aneksija 1939-1940: Dokumenti un materiāli. Sastādītāji: I.Grava-Kreituse, I.Feldmanis, J.Goldmanis, A.Stranga. Rīga, 1995. Nr.217, 491.-494.lpp.

Publicēts: Lauku Avīze. 1990., 29.jūnijā.

Ievietots: 17.05.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV