[1940.gada 23.jūlijā]
__________________________________________________________________

Centrālā vēlēšanu komisija tika nodibināta ar Ministru kabineta š.g. 4.jūlija lēmumu. Pirmā sēde notika 5.jūlijā. Palika 9 dienas komisijas uzdevumu veikšanai.

Par to, cik plašs bija šis uzdevums, liecina fakts, ka tika noorganizēti ap 1.250 vēlēšanu iecirkņi. Visas vēlēšanu telpas tika apgādātas ar visām vajadzīgām rekvizitēm, un vēlēšanu tehnisko darbu izvešanai tika mobilizēti 112.000 tehnisko darbinieku. Vēlēšanu izvešanai tika nodrukāti ap 1.800.000 eksemplāru deputātu sarakstu balsošanai. Tie tika izsūtīti uz vietām noteiktā laikā un tāpat noteiktā laikā no vietām savākti.

Saprotama lieta, ka šis lielais darbs nebūtu ticis veikts, ja nebūtu tās lielās saskaņas starp vēlēšanu komisiju, no vienas puses, un, no otras puses, starp valdību un starp pašiem vēlētājiem. Beidzot, arī Valsts statistiskā pārvalde vēlēšanu izvešanā izrādījās par ļoti labu tehnisku aparātu. Pateicoties šai saskaņotai darbībai, vēlēšanas noritēja bez traucējumiem, un darbs tika laikā veikts.

Pirmais darbs, kas bija jāveic Centrālai vēlēšanu komisijai, bija noorganizēt vēlēšanu telpas, izejot no tā apstākļa, ka varbūt būs vajadzīgi daži tehniskas dabas priekšdarbi, piem., jāizved remonti un dažas telpas vēl tikai jāiekārto. Lai nokārtotu telpu jautājumu, vispirms vajadzēja noteikt vēlēšanu iecirkņu skaitu resp., cik un kur šīs telpas būs vajadzīgas.

Ar savu pirmo sēdi tai pašā 5.jūlijā Centrālā vēlēšanu komisija šo uzdevumu veica, pieturoties pie agrākās Saeimas vēlēšanu piedzīvojumiem. Tika noteikts vēlēšanu iecirkņu skaits, kā arī vēlēšanu apakšiecirkņu skaits, kopā drusku vairāk par 1250. Vēlāk, saziņā ar apriņķu vēlēšanu komisijām, šis skaits grozīts un bija drusku lielāks. Tagad, nobeidzot vēlēšanas, bija 612 vēlēšanu iecirkņi un 644 apakšiecirkņi.

Otrs jautājums, kas bija nekavējoši jāizlemj, proti - gādāt iespēju vēlētājiem iesniegt kandidātu sarakstus, ar to aprēķinu, lai pēc šo sarakstu izskatīšanas paliktu pietiekoši laika tos nodrukāt, pieņemt un izsūtīt uz vietām vēlēšanu komisijas iecirkņiem balsošanai.

Komisija noteica kandidātu sarakstu iesniegšanas laiku no 8. līdz 10.jūlijam, t.i. 3 dienas. Pēc tam, kad šis lēmums paziņots atklātībai, pie komisijas griezās atsevišķas grupas un atsevišķas personas ar jautājumiem, vai ir iespējams uzstādīt vienu kandidātu. Tas liecināja, ka, acīmredzot, tie, kas šos jautājumus uzstādīja, uzskatīja arī šīs Saeimas vēlēšanas par “iebraucamo vietu”, kur varēs veikt savas personīgās lietas. Otra grupa jautātāju bija tā, kas vēlējās zināt, vai būs iespējams uzstāties zem bezpartijības maskas. Noskaidrojām, kas zem šīs bezpartijības maskas slēpjas: izrādījās, ka tas nebija bezpartijiskums, bet zināmi noteikti politiski nolūki.

Motivēts tika ar to, ka vēlētāji tik ātri nevarot izšķirties, jo viss vēl stāvot kā uz naža asmens; nevarot izšķirties tik ātri par jaunu iekārtu, - vai par padomju iekārtu, vai arī par veco politisko iekārtu un vecajiem politiskiem uzdevumiem, kas vērsās pret Padomju Savienību[1].

Tas pamudināja Centrālo vēlēšanu komisiju izdot papildu noteikumus pie kandidātu sarakstu iesniegšanas kārtības. Šie noteikumi paredzēja, ka līdz ar kandidātu sarakstu jāiesniedz vēlēšanu platforma un pierādījums, ka šī vēlēšanu platforma darīta zināma vēlētājiem.

Komisija turējās pie uzskatiem, ka tagadējās vēlēšanās vairāk kā jebkad jābūt skaidrībā par to, kas grib uzmesties par tautas vadītājiem; jābūt skaidrībā par to, kādu ceļu tie grib iet. Otrkārt, jābūt iespējai pietiekoši noskaidrot vēlētājiem šo “tautas vadoņu” fizionomijas, lai tauta zinātu, ar ko tai ir pa ceļam, ar ko nē.

Nākošais uzdevums bija vēlēšanu komisiju nodibināšana iecirkņos. Jāsaka, ka tas bija visgrūtākais uzdevums. Vispirms pacēlās jautājums par apriņķu vēlēšanu komisiju iecelšanu. Aiz pārpratuma šīs apriņķu komisiju iecelšanas nokavējās par vienu dienu, un tāpat tika novēlotas pagastu iecirkņu vēlēšanu komisijas. Iznāca tā, ka vēlēšanu priekšvakarā vēl nebija zināms, vai komisijas visur nodibinātas. Kad sāka sūtīt kandidātu sarakstu, no visiem pagastiem vēl nebija ienākuši paziņojumi; tāpat nebija vēl paziņojumi no apriņķu komisijām; vēlēšanu komisija spēra ārkārtējus soļus, proti, izsūtīja sarakstus ar Kara ministrijas automašīnām, sūtot līdzi tehniskos darbiniekus un pilnvarotas personas. Pilnvarnieki pārņēma visu, kur vēlēšanu komisijas vēl nebija nodibinātas, sazinādamies ar pagastu amatpersonām un ar apriņķu komisijām. Tāpat tika nodoti arī materiāli. Izrādījās, ka iecirkņu vēlēšanu komisijas un arī apakškomisijas patiesībā visur jau bija noorganizētas, un tikai no divām vietām materiāli nebija saņemti: tur bija vienkārši “aizgulējušies”. Bet arī tos sameklēja rokā, tā ka nekur nebija jāsper radikālāki soļi. Nākošais solis bija - noorganizēt vēlēšanu tehnisko pusi un veikt kandidātu sarakstu nodrukāšanu. Pirms tam gan vajadzēja izšķirties par to, kādi saraksti atzīstami par atbilstošiem likumu un instrukciju noteikumiem, un kādus no tiem Centrālā vēlēšanu komisija atzīst par derīgiem nobalsošanai. Bija iesniegti pavisam 17 saraksti. No tiem 9 saraksti bija tikai ar vienu kandidātu. No pārējiem 8 sarakstiem Centrālā vēlēšanu komisija par derīgiem atzina 5, t.i. Darba tautas bloka sarakstus, pa vienam katrā vēlēšanu apgabalā; pārējos 3 atzina par nederīgiem. Šie 3 saraksti bija vietēja rakstura. Viens no tiem bija domāts Kurzemes apgabalam; to bija sastādījuši Mērsraga pagasta iedzīvotāji. Otrs bija nācis no Latgales un bija domāts tikai Latgales apgabalam, bet trešais attiecās uz Rīgu. Aiz formāliem defektiem, kā neatbilstošus likuma un instrukciju noteikumiem, Centrālā vēlēšanu komisija šos sarakstus noraidīja. Tātad, palika pāri tikai saraksts Nr.1.

Par to, ka vēlēšanu telpas visur noorganizētas, Centrālā vēlēšanu komisija saņēma paziņojumus 12.jūlijā; par telpu jautājumu tātad vairs nebija jāuztraucas. Bija skaidrs, ka viss kārtībā. Tas, ka visur noorganizētas arī vēlēšanu komisijas, noskaidrojās pēc tam, kad 13.jūlija naktī pienāca paziņojumi no vietām. Kad vēlēšanas sākās, Centrālai vēlēšanu komisijai bija zināms, ka viss ir kārtībā.

Pēc vēlēšanām materiālus savāca tādā pašā kārtībā, ar Kara ministrijas autoparka palīdzību. Atkal viss norisinājās bez traucējumiem, noteiktā laikā, saskaņā ar izstrādāto maršrutu. 48 stundas pēc vēlēšanām Centrālā vēlēšanu komisija jau varēja ziņot Ministru kabinetam, ka vēlēšanas noslēgušās, tāpat arī paziņot Saeimas sastāvu, t.i. iesniegt deputātu sarakstu.

Pēc vēlēšanu materiālu galīgās pārbaudes skaitļi par tiem, kas piedalījušies vēlēšanās, kaut arī nedaudz, palielinājušies. Tas izskaidrojams ar to, ka dažās telegrammās pie to nodošanas bija ieviesušās kļūdas. Tāpat arī, pārbaudot nederīgos kandidātu sarakstus[2], apgabalu vēlēšanu komisijas vienu daļu no tiem bija atradušas par derīgiem. Vēlēšanās nodoto balsu galīgais skaits ir 1.181.323, t.i. apmēram 94,8% no visiem iedzīvotājiem, kam bija vēlēšanas tiesības. No šī balsu skaita par Darba tautas bloka kandidātiem nodotas 1.155.807 balsis jeb 97,8% no nodoto balsu skaita. Es neapgrūtināšu Saeimu ar skaitļu nolasīšanu par to, kā balsis sadalījušās pa apriņķiem, bet atzīmēšu tikai piedalīšanās procentuālos samērus. Rīgā no visiem iedzīvotājiem, kam bija vēlēšanu tiesības - pēc 1935.gada statistiskiem datiem - balsošanā piedalījušies 94,8%. Vidzemē piedalījušies 101,3%. Tas liekas neiespējami, bet jāievēro , ka daļa Rīgas vēlētāju balsošanā piedalījušies provincē, Rīgas Jūrmalā un citos kūrortos, tādā kārtā pārsniedzot Vidzemes vēlēšanu apgabala vēlētāju īsto skaitu. Pieskaitot pārsniedzošo procentu Rīgas vēlētāju apgabalam, var teikt, ka Rīgā savas balsis nodevuši gandrīz visi 100% balsstiesīgo vēlētāju, Latgalē balsis nodevuši 93,9% balsstiesīgo vēlētāju, Kurzemē - 88,9% un Zemgalē - 92,8%. Pavisam par Latvijas darba tautas bloka sarakstu nodots 188.587 balsu vairāk, nekā pagājušās Saeimas vēlēšanās bija derīgu balsu kopskaits par visiem sarakstiem kopā.

Iesniedzot šo ziņojumu Saeimai, Centrālā vēlēšanu komisija paziņo, ka sūdzības par vēlēšanām nav ienākušas. Bija daži iesūtījumi, gan anonīmi, gan ar parakstiem, kuros ziņoja par to, ka dažos gadījumos vēlēšanu telpas bijušas nepietiekošas, attiecinot to uz slēgtajām telpām, kur varētu sarakstu strīpot vai citādi bojāt. Ienākuši arī citi iesūtījumi, bet ne sūdzību veidā. Tajos ziņo, ka darbinieki nav bijuši pietiekoši laipni. Tāpēc uzdevu Iekšlietu ministrijai noskaidrot, cik šie ziņojumi ir pamatoti. Tā kā formālu sūdzību nav, tad par sūdzībām nevaru Saeimai ziņot. Lūdzu komisijas vārdā šīs vēlēšanas apstiprināt.
______________________________________________________________

Avots: Latvijas okupācija un aneksija 1939-1940: Dokumenti un materiāli. Sastādītāji: I.Grava-Kreituse, I.Feldmanis, J.Goldmanis, A.Stranga. Rīga, 1995. Nr.231, 514.-518.lpp.

Publicēts: Valdības Vēstnesis. 1940, 24.jūlijā.

[1] Stenogrammu atreferējumā šai vietā teksts: “par vai pret Padomju Savienību”.

[2] Jābūt: vēlēšanu zīmes.

Ievietots: 17.05.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV