Latvijas sūtņa Lielbritānijā Kārļa Zariņa Memorands Lielbritānijas ārlietu ministram lordam Halifaksam (Halifax).
______________________________________________________________

Noraksts
Latvijas sūtniecība,
Londonā,
1940.g. 23. jūlijā.

Viens no galvenajiem Latvijas mērķiem kopš viņas neatkarības pasludināšanas 1918.gadā ir bijis attīstīt labas un sirsnīgas attieksmes ar visām valstīm un sevišķi ar tās tuvākajiem kaimiņiem, to vidū vispirmām kārtām P.S.R.S. Lai to panāktu, tad starp abām valstīm bez 1920.g. mierlīguma noslēgti vēl vairāki svarīgi līgumi, kā neuzbrukšanas līgums, līgums par uzbrucēja definīciju un daži citi, pie kam visbeidzot 1939.g. 5.oktobrī parakstīts līgums par savstarpēju palīdzību, kura 5.pants saka: “Šī pakta iedzīvināšana nekādā veidā nedrīkst ietekmēt līgumslēdzēju suverēnās tiesības, it sevišķi valsts iekārtu, saimniecisko un sociālo sistēmu un militāros spēkus.”

Latvija no savas puses palikusi cieši uzticīga saviem solījumiem. Tomēr 15.jūnijā Padomju valdība iesniedza Latvijai jaunus tālejošus pieprasījumus par sava Latvijā novietotā karaspēka palielināšanu un par valdības maiņu un pilnīgi okupēja visu Latviju. Pašu par sevi vienas valsts pieprasījumu mainīt valdību otrā valstī nevar uzlūkot citādi kā par suverenitātes laušanu, un šai gadījumā lauzta Latvijas suverenitāte, ko P.S.R.S. bija svinīgi solījusies ievērot.

Šīs prasības bija pamatotas uz pārmetuma, ka Latvijai ar Igauniju bijusi 1923.g. slēgta militārā alianse, pret kuru gan netika celti iebildumi tad, kad noslēdza 1939.g. 5.oktobra paktu par savstarpējo palīdzību. Tālāk pārmeta, ka Latvija gatavojusi militāru aliansi ar Lietuvu un, iespējams, pat ar Somiju, kas, kā man zināms, ir pilnīgi nepatiesi.

14. un 15.jūlijā izdarīja Latvijas parlamenta vēlēšanas. Paziņojums par vēlēšanām deva tikai 10 dienas laika to sagatavošanai, un vienīgā organizācija, kas varēja būt gatava, bija latviešu komunistu partija, kas tika legalizēta tikai jūnijā. Tās centrs bija ārzemēs, un tā vienmēr tikusi vadīta no ārzemēm. Vēlēšanas izdarīja zem draudiem, stipru ārvalsts bruņotu spēku klātienē un augsta padomju ierēdņa, tautas komisāru padomes viceprezidenta Višinska uzraudzībā, kas bija izdarījis vairākus publiskus paziņojumus, izsacīdams savus ieskatus par Latvijas iekšējām lietām. Arī šis fakts jāuzskata par suverenitātes laušanu.

Jaunā, padomju prasību rezultātā Latvijā nodibinātā valdība vienā no savām pēdējām deklarācijām, sekojot padomju prasībām, nosauc sevi par Padomju Latvijas valdību, ar to skaidri norādīdama, ka tā sevi par tādu uzskata jau kopš tās eksistences pirmās dienas. Daudzas eksaltētas padevības vēstis nosūtītas Staļinam, Kaļiņinam un citiem augstiem padomju ierēdņiem.

Visus šos nevar uzskatīt par brīvas un neatkarīgas valdības aktiem, nedz arī uzlūkot nesenās vēlēšanas par tautas brīvas gribas izteikumu. Gluži pretēji: tie jāuzskata par tādiem, kas izdarīti zem spiediena, jo tie notikuši sveša karaspēka un augstu svešas valdības ierēdņu klātienē. Bez citiem faktiem to apliecina jaunā parlamenta P.S.R. Savienībai un sarkanarmijai izteiktā pateicības deklarācija.

Tādā veidā izvēlētais parlaments pieņem rezolūciju pievienoties Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai. Latvijas 1920.g. Satversme, kas savā būtībā vēl bija spēkā un kuras vārdā, kā tiks rādīts, šīs vēlēšanas esot izdarītas, parlamentam šādas tiesības nedod. Satversmes pirmais pants saka: “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika,” un šo pantu var grozīt tikai tautas nobalsošana.

Latvijas tauta ir sīksti un varonīgi cīnījusies par savu neatkarību arī pret Padomju Krievijas karaspēku. Neatkarības cīņu gars vienmēr ir bijis dzīvs, un katrs bezpartejisks vērotājs tāpēc zinās, ka nav iespējams stāvoklis, kurā latvieši no savas brīvas gribas upurētu grūti izcīnīto un dārgi loloto neatkarību.

Ievērojot visu augšā sacīto, es, kā neatkarīgās Latvijas valdības pārstāvis, kas pēc prezidenta Kvieša izvēles akreditēts Londonā 1933.g. un kopš 1936.g. pārstāvu prezidentu Ulmani, ko 1940.g. 19.jūlijā patvarīgi atcēla no amata, laipni lūdzu Viņa Majestātes valdību uzskatīt šīs nesenās pārmaiņas Latvijā kā notikušas zem spaidiem un atļaujos izteikt cerību, ka Viņa Majestātes valdība sapratīs manu stāvokli un neatzīs Latvijas inkorporāciju P.S.R.S.

Lūdzu Jūs pieņemt manas visaugstākās cieņas apliecinājumu,

(paraksts) Kārlis Zariņš,
sūtnis.

__________________________________________________________________

Avots: Zunda, A. Latvijas un Lielbritānijas attiecības 1930-1940. Realitāte un ilūzijas. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 1998., 267 lpp>251.-253.lpp.

Ievietots: 17.05.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV