Latvijas Komunistiskās partijas CK 2.sekretāra Žaņa Spures runa tā sauktās Latvijas tautas saeimas 1.sesijā par valsts varu Latvijā.

[1940.gada 21.jūlijā]
_________________________________________________________________

 

Pilsoņi, pilsones, Saeimas deputāti! Likumīgi ievēlētajiem tautas pārstāvjiem - jaunajai Saeimai šodien jāizlemj, kādu ceļu turpmāk ies Latvija, t.i., jāizlemj jautājums par valsts varu. Kādai jābūt šai varai, par to pamatos mums savus norādījumus jau devuši mūsu vēlētāji - strādnieki, zemnieki, karavīri un darba inteliģence; mums kā patiesiem tautas pārstāvjiem, kam tauta uzticējusies visā pilnībā, viņas prasības jāievēro un jāizpilda pilnā apjomā.

Mēs saprotam strādnieku šķiras, zemnieku, karavīru un darba inteliģences prasības; mēs saprotam to spēku un nesalaužamo gribu, ar kādu tauta uzstāda savas prasības un prasa galīgi un uz visiem laikiem izlemt jautājumu par valsts varu Latvijā.

Gadu desmitus, pat gadu simtus Latvijas tauta ir smakusi nebrīvības jūgā, bet it sevišķi pēdējie reakcionārā režīma gadi noveda Latviju un tās tautas bezizejas stāvoklī. Mēs vārda pilnā nozīmē atradāmies bezdibeņa malā. Vecā, plutokrātiskā valdība sviedās no vienas avantūras otrā un tādā kārtā ieveda valsti strupceļā kā ārējā, tā iekšējā politikā. Vecā režīma iekšējās politikas rezultāts bija tas, ka strādnieku šķira, zemniecība, darba inteliģence bija novesta tādā stāvoklī, ko var salīdzināt tikai ar viduslaiku verdzību. Bija atņemta katra iespēja organizēties. Likvidētas tika pat tās niecīgās tiesības, kādas pastāvēja vecās, pilsoniskās demokrātijas laikā; noteicošie bija policijas runga un cietums. Varmācība un patvarība bija vecās valdības galvenais un pat vienīgais ierocis pret tautu.

Kamēr šaura kliķe tukšoja valsts kasi, aplaupīja valsti un darba tautas organizācijas un biedrības, valstī tai pašā laikā valdīja milzīgs posts un bezdarbs, Latvijas tauta bija iedzīta visdziļākā nabadzībā. Cik liels bija bezdarbs Latvijā, var spriest kaut vai no tā, ka valdība, lai gan visādiem līdzekļiem un paņēmieniem rūpīgi slēpa faktisko stāvokli, lai gan presē un sapulču runās skandināja un rakstīja, ka Latvijā bezdarba neesot, bet darbaspēka pat trūkstot, - šī pati valdība bija spiesta atklāti atzīties - publicēt, ka Rīgā vien ir vairāki tūkstoši bezdarbnieku. Ja šī kliķe bija spiesta pateikt, ka Rīgā vien ir tūkstošiem bezdarbnieku, tad tas liecina, ka par bezdarbu runāt ir par maz, bet jārunā par postu un badu.

Puse fabriku strādāja ar saīsinātu darba nedēļu. Tas arī bija bezdarbs. Ar Darba centrāles, šīs policejiskās iestādes, palīdzību strādniekus ķēra un dzina uz laukiem, lai lielajiem lauku saimniekiem būtu lēts darbaspēks. Izputināja strādnieku ģimenes, netaupīja pat viņu bērnus. Bet valdības kliķe bāza kabatās tūkstošus un atkal tūkstošus. Lai piepildītu savas kabatas, neviens līdzeklis šiem kungiem nebija par sliktu.

Minēšu tikai dažus faktus.

Gandrīz visus šīs kliķes varasvīru, radinieku un draugu privātos parādus dzēsa ar valsts resp. Latvijas Kredītbankas līdzekļiem. Piem., J.Bensonam dzēsti Ls 32 000, A.Petrevicam Liepājā - Ls 10 000. Burkevicam dzēsti Ls 138 016, jo Kredītbankas direktors to atzinis par “cilvēciski nepieciešamu un valstiski lietderīgu”. Tautai plēš ādu un - atļaujiet nenosaukt vārdā - bāž kabatā naudu! Bet strādniekiem, bezzemniekiem un darba inteliģencei nodrošināt kaut minimālo vasaras atpūtu - to šie kungi neatzina par cilvēciski nepieciešamu un valstiski lietderīgu darbu!

Sociālā nodrošināšana kļuva par tukšu skaņu, kuras galvenais uzdevums nebija vis tautas veselība un tās aizsardzība, bet gan ienākumu avots dažādiem krustdēliem. Slimokasu līdzekļi aizgāja zagļu kabatās. Nopietnai un lietderīgai strādnieku ārstēšanai līdzekļu nebija. Darba aizsardzība bija labums kungu rokās. Nelaimes gadījumus un sakropļojumus, kas beidzās ar nāvi, atklātībai slēpa vai nostādīja tā, it kā vainīgs bijis pats darba darītājs - strādnieks. Nelaimes gadījumā cietušajam strādniekam nomirstot, viņa ģimene labākā gadījumā saņēma tikai 30% cietušā izpeļņas, kamēr Padomju Savienībā tādos gadījumos ģimene saņem 100% pensiju.

Uz kurieni šāda politika veda? Uz strādnieku šķiras materiālo un fizisko iznīcināšanu!

Vienīgā iestāde pie vecās valdības - Ulmaņa valdības, kur strādnieks ātri iekļuva, bija - cietums. Un ieslodzīto skaita ziņā Latvija vecās valdības laikā varēja lepoties; šai ziņā tā ieņēma 1.vietu Eiropā. Cietumos sēdēja pāri par 4000 ieslodzīto, Latvija bija pārvērsta par tautas cietumu! Es vaicāju: vai ir kāds, kas vēlētos šo laiku atgriešanos? Nav! Vēlēšanas 14. un 15.jūlijā pierādīja, ka tādu gan nav. Pat pieminēt šo kliķi vairs nevēlas. Tā ir saujiņa kapitālistu, ekspluatatoru un bagātu zemes īpašnieku, kas Latviju veda uz iznīcību.

Zemniecība cieta ne mazāk kā strādniecība. Tikai niecīga daļa zemniecības - bagātie lielsaimnieki, kas varēja brīvi tukšot valsts kasi, sēdēja “1934.g. 15.maija saulītē”. Pārējā zemniecības daļa tās vairākumā bija apkrauta nodokļiem, sodiem, piespiedu atvilkumiem un ūtrupēm. Nododot labību un lopus, zemnieks naudas vietā saņēma tikai kvītis. Tika kurināts naids starp laukiem un pilsētu. Zemniekiem stāstīja, ka pie viņu posta un nabadzības vainīgi strādnieki, bet strādniekiem savukārt, ka vainīgi zemnieki. Zemi bija sagrābuši savās rokās direktori un augstie ierēdņi - cilvēki, kas tikai vasaras brīvlaikos izbrauca laukos paciemoties, kamēr īstajam darba rūķim bija jāvergo par tiem - zemi dabūt tas varēja cerēt tikai pēc nāves. Īsto darba rūķi mācīja paciesties un zemāk muguru liekt lielsaimnieku priekšā. Es atkal vaicāju: vai ir kāds, kas gribētu, lai šie laiki atgriežas? 14. un 15.jūlijs pierādīja, ka arī lauki to negrib. Un negribēs nekad!

Laukos gaida zemi. Zemnieki šo zemi no Saeimas arī saņems. Šausmīgi tagad pat iedomāties, kādos apstākļos mums bija jādzīvo. Piemēram - zemnieks par litru piena saņēma 4-8 sant., bet pilsētnieki maksāja 22 sant. Kur palika šie pārējie santīmi? - To mēs uzzinām no atstātām kvītīm: šie santīmi aizgāja un saplūda tūkstošos latos dažādās piena centrālēs, resp., kliķes varasvīru un viņu radinieku kabatās.

Kādā stāvoklī bija tautas izglītība? Tur bija ievesta viskrasākā veidā tautai naidīga politika. Izglītība kļuva pieejama tikai bagātajām aprindām. Nabadzīgo aprindu bērni par vidusskolas izglītību pat sapņot vairs nevarēja. Pat 6 klašu pamatskolas izglītība strādnieku bērniem sāka kļūt nepieejama. No skolām izmeta visus progresīvos darbiniekus. Skolu mācības programma bija reakcionāra. Lielās bailēs no progresīvām idejām skolās bija izmesta pat krievu valoda.

Inteliģence, mākslas un kultūras darbinieki drīkstēja tikai slavināt veco, izvirtušo Ulmaņa iekārtu. Zinātne, māksla un kultūra bija novesta tādā stāvoklī, ka zemāku pagrimšanu grūti pat iedomāties. Literatūrā, tēlniecībā un teātra mākslā valdīja gara nabadzība. Ulmaņa ieceltie nejēgas un nemākuļi sēdēja zinātnes un mākslas kultūras iestādēs. Visu radošo, jauno, patieso un jebkuru pašiniciatīvu nežēlīgi apspieda. Īstu patiesas mākslas, zinātnes un kultūras darbu šis laiks nedeva. Pastāvēja tikai viena lieta - latviešu tautai naidīgas kliķes slavināšana. Zinātnes, mākslas un kultūras darbinieki materiālā ziņā bija nostādīti tik slikti, ka to grūti iedomāties.

15.maija trulā un mantkārīgā kliķe lietoja visus līdzekļus, lai tikai ilgāk varētu sēdēt tautai uz kakla. Bet tautas ciešanu mēram bija savas robežas. Tagad šī ienīstā vara satriekta un nekad vairs necelsies! Sācies jauns laiks - saimniecības, zinātnes, mākslas un kultūras ziedu laiks. Vai līdz šim varēja pastāvēt Latvijas tautas sadarbība politikā, saimnieciskā un kultūras laukā? Nē, nevarēja! Līdz ārprātam tika kultivēts šovinisms. Latgali uzskatīja par Latvijas koloniju, kur bija dabūjami lētie vergi lielsaimniekiem un fabrikām. Karavīriem neļāva sarunāties mātes valodā. Vienu nāciju rīdīja pret otru. Visu to darīja šaurās, reakcionārās kliķes vārdā.

Īstā nacionālās kultūras attīstība būs iespējama tikai tagad. Tie ir salti meli, ja runā par nacionālās kultūras beigām Padomju Latvijā. Paskatoties uz Padomju Savienību, tūlīt redzam, ka tur plaukst atsevišķu tautu nacionālā kultūra tā kā vēl nekur un nekad. Tāda pat nākotne sagaida arī Latviju.

Vecās valdības ārējā politika bija Latvijas tautām kaitīga un briesmu pilna. Tautas intereses prasīja visciešāko draudzību un sadarbību ar Padomju Savienību, bet valdošā kliķe nebeidza nodarboties ar naida pilnu politiku pret mūsu lielo kaimiņu - Padomju Savienību. Mēs zinām, kā tas viss notika. Draudzības vietā mūs gatavoja karam ar Padomju Savienību. Karaspēku sagatavoja partizānu karam ar Padomju Savienību. Tā bija provokācija, un tāpēc nāca atmaksa par šo darbu. Savā naidīgajā politikā pret Padomju Savienību valdošā kliķe pārvērta Latviju par avantūras ieroci Eiropas imperiālistu rokās, kas gribēja pārvērst Latviju par placdarmu uzbrukumam Padomju Savienībai. Kara provokatori, kas sēdēja pie varas, tirgojās ar Latvijas brīvību un neatkarību; viņi gribēja kopā ar Eiropas imperiālistiem ieraut Latviju karā, to iznīcināt un pārvērst degošā gruvešu kaudzē. Tas bija viņu nolūks!

Latvijas tautas aiztrieca ienīsto valdību. Latvijas tautas ir ņēmušas savas dzīves tālāko veidošanu savās rokās. To pierāda 14. un 15.jūlija vēlēšanas un Latvijas Darba tautas bloka uzvara. Darba tautas bloks apvieno ap sevi Latvijas tautas vairākumu, visus mūsu dzimtenes patiesos patriotus un aizstāvjus. Darba tautas bloka uzvara iezīmē vēsturisku pagriezienu Latvijas dzīvē. Tas nozīmē, ka uz visiem laikiem darīts gals kapitālistu un lielsaimnieku varai un valdīšanai Latvijā. Tauta ir ņēmusi varu savās rokās un izveidos īstu tautas varu. Saeimai kā vienīgajai patiesai un īstās tautas gribas izteicējai dotas tiesības tautas prasības izpildīt un likumīgi ar tautas bloka uzvaru nostiprināt un noteikt valsts varas veidu. Šīs tiesības Latvijas darba tauta ieguvusi cīņā pret ienīsto, veco ekspluatatoru varu.

Izlemjot jautājumu par valsts varu, mums jāvērš skati uz mūsu lielo kaimiņu - Padomju Savienību. Daži fakti par Padomju Savienību.

Nodibinoties padomju varai, Padomju Sociālistisko Republiku Savienība ir kļuvusi par spēcīgu un varenu valsti. Tā kļuvusi par grandiozās sociālistiskās rūpniecības un visā pasaulē varenākās lauksaimniecības zemi. Padomju Savienības saimnieciskā, politiskā un kulturālā varenība balstās uz visu Padomju Savienībā ietilpstošo padomju sociālistisko republiku saimniecisko, kulturālo un politisko spēku.

Sevišķu uzplaukumu Padomju Sociālistisko Republiku Savienība piedzīvo piecgades laikā. Par to liecina tādi fakti:

Azerbaidžānas republikā smagās rūpniecības produkcijas vērtība 1913.g. bija 402 milj. rubļu, bet 1937.g. - jau 2 247 000 000 rubļu. Tas ir gandrīz seškārtīgs produkcijas pieaugums. Ukrainas Padomju Sociālistiskā Republikā 1913.g. smagās rūpniecības produkcija līdzinājās 2157 milj. rubļu, bet 1937.g. - 3,5 reizes vairāk. Baltkrievijas Padomju Sociālistiskās Republikas smagās rūpniecības produkcija 1913.g. deva 160 milj. rubļu, bet 1937.g. - 1 mljrd. 737 milj. rubļu, t.i., 15 reižu vairāk.

Šie piemēri liecina par Padomju Sociālistisko Republiku grandiozajiem panākumiem, kādus nepazīst neviena kapitālistiskā zeme.

Šie panākumi sasniegti, pateicoties strādnieku, zemnieku un darba inteliģences enerģijai, entuziasmam un radošajam darbam padomju varas vadībā.

Nepieredzētus sasniegumus Padomju Sociālistiskās Republikas var uzrādīt arī nacionālajā kultūrā, zinātnē, mākslā, rakstniecībā un visās pārējās kultūras nozarēs. Tā, Azerbaidžānas Padomju Sociālistiskā Republikā agrākās buržuāzijas varas laikā bija tikai 50 000 skolas audzēkņu, bet 1939./40. mācību gadā - 1 milj. Agrāk tur nebija nevienas augstākās mācību iestādes vai tehnikuma, bet tagad - 80 augstāko mācību iestāžu un tehnikumu. Baltkrievijas Padomju Sociālistiskā Republikā 1914.g. bija tikai 1800 skolotāju, bet 1939. g. - 32 800 skolotāju. Armēnijas Padomju Sociālistiskā Republikā 1913.g. lasīt pratēju bija tikai 15%, bet 1940.g. to ir jau 93%. Agrāk tur nebija nevienas augstākās mācību iestādes, bet tagad tur ir lielāks skaits augstāko mācības iestāžu ar 11650 studentiem. Priekš revolūcijas Armēnijā nebija neviena teātra, tagad ir 25 teātri utt.

Šie fakti pierāda, kāda nozīme ir padomju varai saimnieciskā un kultūras darbā.

Izlemjot jautājumu par valsts varas raksturu Latvijā, mums vēlreiz jāvērš skati uz Padomju Savienību. Lielā vēsturiskā Padomju Savienības pieredze mums māca, ka tikai padomju vara ir īstā darbaļaužu aizstāve un sargātāja. Tikai padomju vara ir patiesa tautas vara, kur valda pati darba tauta - bez kapitālistiem, bez muižniekiem, bez lielajiem zemju īpašniekiem un tautas apspiedējiem.

Visas pārējās varas, kā to esam redzējuši kapitālistiskās valstīs, tāpat arī no rūgtās pieredzes mūsu pašu zemē, nav nekas cits kā tautas krāpšana, un visi lozungi par tautas brīvību un vienlīdzību kalpo šauras bagātnieku kliķes interesēm, kur saujiņa tautas apspiedēju valda pār tautas vairākumu.

Padomju Savienībā verdzība un apspiešana iznīcināta uz visiem laikiem, iznīcināta iespēja vienam cilvēkam izmantot otru, dzīvot no sveša darba augļiem. Ikvienam darba cilvēkam nodrošinātas darba un atpūtas tiesības, nodrošinātas vecumdienas un tiesības gūt izglītību. Rūpes par cilvēku tur ir galvenais dzīves pamatnoteikums.

Tikai padomju vara ir īsta, patiesa, demokrātiska valsts vara. Tikai caur savām padomēm visi darbaļaudis patiesi piedalās valsts vadībā un veido brīvu un laimīgu dzīvi. Padomes ir tā valsts forma, kas apvieno strādniekus, zemniekus, inteliģenci. Padomes ievirza savus vadītājus un organizatorus valsts politiskajā un saimnieciskajā vadībā.

Padomju Savienībā uz visiem laikiem iznīcināta nacionālā apspiestība un netaisnība. Visas Padomju Savienības tautas ir viena vienota saime. Tikai padomju vara var dot iespēju attīstīties talantiem no tautas vidus, pati tos izvirzot. Neviena zeme nezina un nav zinājusi tādu nacionālās kultūras uzplaukumu kā Padomju Savienības tautas. Padomju Savienībā nav vairs atpalikušu tautu.

Padomju Savienības piemērs mums māca, ka tikai padomju vara var nodrošināt mums mieru, maizi un brīvību kā pilsētās, tā laukos un atbrīvot Latvijas tautas no ekspluatācijas un beztiesības stāvokļa. Tikai padomju vara mums nodrošinās politisko, saimniecisko un kultūras uzplaukumu.

Izpaužot visas Latvijas darba tautas gribu, Saeima no šī brīža pasludinās padomju varas nodibināšanos visā Latvijas teritorijā.

Latvija tiks pasludināta par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku!

No šī brīža visa vara Latvijas Padomju Sociālistiskā Republikā piederēs pilsētu un lauku darbaļaužu padomēm. Saeima ir pilnīgi pārliecināta, ka visa tauta apvienosies ap padomju varu par pilnīgu darba tautas uzvaru, par Latvijas labklājību, par saimniecisko uzplaukumu un par mūsu tautas laimi. Lai dzīvo Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika! Lai dzīvo darbaļaužu padomes! Lai dzīvo visu darbaļaužu tēvija - Padomju Savienība!

__________________________________________________________________

Avots: Padomju varas atjaunošana Latvijā un Latvijas PSRS iestāšanās PSRS sastāvā: Dokumenti un materiāli. Rīga: Zinātne, 1987. 207 lpp.>Nr.106, 163.-169.lpp.

Ievietots: 12.08.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV