[1940.gada 21.jūlijā]
__________________________________________________________________

Pilsoņi - Tautas saeimas deputāti! Ilgus gadus Latvijas tauta bija pakļauta tirāniskai un koruptīvai varai, ilgus gadus Latvijas tautai nebija brīvības. Tautas ienaidnieku, apspiedēju un izmantotāju kliķe, bruņojusies ar rupju spēku un slēpdamās aiz viltus nacionālisma liekulīgajiem un glaimīgajiem meliem, valdīja pret tautas gribu, žņaudza un laupīja mūsu dzimteni, nospieda to nabadzībā un sabrukumā, nomāca to gara tumsībā, dzina pretim izmiršanai, fiziskai un saimnieciskai bojāejai.

Latvijas strādnieku dzīve bija smaga un drūma, pazemojuma pilna un beztiesīga. Bada alga, policejiskā un uzņēmēju patvaļa, neziņa par rītdienu un vecumdienām, biežais bezdarbs, kas līdzi nesa bada nāvi, - tāds bija Latvijas strādnieku liktenis šajos jaunajos apspiestības gados. Darba inteliģenci šis varmācības režīms apspieda ne vien ekonomiski - tas viņu turklāt arī nekrietni pazemoja un kropļoja morālā ziņā. Strādnieku un darba inteliģences liktenis bija vienāds, un vienāds bija arī viņu naids pret valdošo plutokrātisko režīmu.

Kļūdaini un nepilnīgi realizētā agrārreforma nebija atdevusi visu zemi apstrādātājiem; lielākā daļa bija atstāta melno un pelēko baronu rīcībā. Ulmaņa kliķe savā varas laikā darīja visu iespējamo, lai atjaunotu stāvokli, kāds pastāvēja priekš agrārreformas; ar varu un viltu tā sapludināja darba zemnieku un valsts zemi lielgruntnieku īpašumā. Darba zemnieki, viss plašais mūsu lauku iedzīvotāju slānis bija vai nu palikuši pavisam bez zemes un vergoja no saules līdz saulei kā pelēko baronu kalpi, vai arī pusbadā un mūžīgā trūkumā smaka savās sīksaimniecībās. Ar izpirkšanas maksām apkrauti, nespēdami iegādāties mašīnas, darba zemnieki bija spiesti savu zemi apstrādāt novecojušiem un neracionāliem paņēmieniem un nenovēršami iestiga aizvien dziļākā nabadzībā. Viņu darba augļus izmantoja valdošie kapitālisti. Cenas plašo masu patēriņa priekšmetiem cēlās tādos apmēros, ka visam lielajam vairumam strādnieku darba algas ļāva tikai badoties un nīkt, nevis dzīvot cilvēcīgu dzīvi. Bet darba zemnieks no šīs cenu celšanās neko neieguva: šo pieaugumu un lauvas tiesu no cenām saņēma privileģētie starpnieki.

Ar sašutumu Latvijas darba tauta noskatījās, kā vecā, reakcionārā kliķe ved zemi pretim aizvien dziļākam postam. Šīs bandas lielākā saimnieciskā aktivitāte izpaudās Latvijas izlaupīšanā. Saraušot tautas bagātību savās rokās, plutokrātija sagrāba Latvijas saimniecisko dzīvi. Īsto stāvokli nespēja noslēpt pat viltotā oficiālā statistika.

Ulmaņa iekšējās politikas mērķis bija uzsēdināt darba tautai kaklā bagātniekus. Jaundibinātās privātmonopolistiskās akciju sabiedrības ar savām iepirkšanas un pārdošanas cenām žņaudza vienādi strādniekus, darba zemniekus, darba inteliģenci. Tās bija sūknis, kas tautas sviedru augļus un valsts rezerves iepludināja jaunbagātnieku kabatās. Ir tādas ar valsts naudu dibinātas saimnieciskās organizācijas, kuru bruto peļņa (salīdzinot ar pamatkapitālu) sasniedz 220 % gadā, piemēram, “Bekona eksports”.

Šī darba tautas izmērdēšanas politika reizē arī bendēja mūsu tautas dzīvo spēku - mazināja iedzīvotāju pieaugumu. Statistika uzrāda zīdaiņu mirstības pieaugumu no 3,6% 1933.g. uz 8,5% 1939.g.

Nodokļu skrūvi plutokrātiskais režīms piegrieza līdz pēdējai iespējai, sevišķi apspiežot un pat iznīcinot nabadzīgākos nodokļu maksātājus. No 1933.g. līdz 1940.g. procentuālā peļņas nodokļa kopsumma pieauga no Ls 2,8 milj uz 12 355 000, pie kam nodokļu maksātāju skaits pēdējā gadā vien samazinājies par 2000.

Ārstēšanu slimokasēs aizvien vairāk sašaurināja. Trūcīgo bērnu aizgādībā sāka lietot vergu tirgotāju metodes. Vecuma aizgādība bija pārvērsta par izsmieklu. Tautai kaklā uzsēdinātās lielbagātnieku kliķes lozungs bija: labklājību sev, nastas citiem.

Atsevišķas nozares mūsu zemes rūpniecībā, pateicoties noziedzīgai saimnieciskai politikai, bija novestas līdz bankrotam un vecā režīma pēdējās dienās draudēja pilnīgi apstāties. Tā tekstilrūpniecībā bezdarbs un bads draudēja 6000 strādnieku ģimenēm.

Strādnieku ģimenei ar apmēram 4-5 ģimenes locekļiem pirmā patēriņa preču paaugstināto cenu dēļ bija jāpārmaksā apmēram Ls 60-80 mēnesī, kas deva Ls 40-60 lielu iztrūkumu strādnieku ģimenes mēneša budžetā. Tai pašā laikā direktoru algas sniedzās daudzos tūkstošos latu; piemēram, Kredītbankas direktors Bērziņš saņēma Ls 15 000 mēnesī.

Tautas ieņēmumi mazinājās, bet pieauga tautas parādi. Un kopā ar to pieauga Latvijas saimnieciskā atkarība no ārzemju kapitālistiem-baņķieriem. To nenoliedz arī oficiālā statistika, kas liecina, ka uz ārzemēm aizplūdušās dividendes vienmēr pieaugušas. Šī Latvijas nostādīšana saimnieciskā un tātad arī politiskā atkarībā no ārzemju kapitāla veda mūsu dzimteni pretī politiskai iznīcībai, padarot valdošo kliķi par ārzemju aģentiem un mūsu zemi - par imperiālistisko plēsoņu intrigu priekšmetu.

Tanī pašā laikā mums kaimiņos, brīvajā un laimīgajā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā, kapitālistu vara bija gāzta uz visiem laikiem, tās vietā liekot darba tautas varu. Ražošanas līdzekļi un rīki tur pieder strādnieku šķirai un darba zemniekiem. Padomju Savienībā ražošana kalpo nevis kapitālistu peļņas nodrošināšanai, bet gan darbaļaužu materiālā un kultūras līmeņa pacelšanai. Tautas ieņēmumus šai varenajā sociālisma zemē izlieto strādnieku un darba zemnieku dzīves uzlabošanai un sociālistiskās ražošanas attīstībai. Darbatautas materiālajam stāvoklim pastāvīgi uzlabojoties un palielinoties tās vajadzībām, nodrošināta pastāvīga ražošanas paplašināšana, un darbatautai nav jābaidās no postošām pārprodukcijas krīzēm un bezdarba. Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā strādnieki ir zemes īstie saimnieki.

Padomju Sociālistisko Republiku Savienības tautas ieņēmumi, salīdzinot ar priekškara laikiem, jau 1938.g. bija pieauguši vairāk kā pieckārtīgi, bet lielrūpniecības produkcija - desmitkārtīgi; strādnieku un kalpotāju skaits tautsaimniecībā audzis apmēram trīskārtīgi.

Analfabētisms, kas Latvijā, pateicoties tumsonīgai un tautai naidīgai izglītības politikai, ir kuplos ziedos, Padomju Savienībā izskausts, un krāšņā nacionālā kultūra attīstījusies pat tanīs novados, kur carisma laikā nebija ne vēsts no kultūras dzīves.

Šajā laimīgajā Padomju zemē izglītība ir kļuvusi par visas tautas lietu. Vidējo un augstāko skolu audzēkņu skaits jau 1938.g. bija sasniedzis 34 milj.

Bijušo Latvijas valdītāju noziedzīgā kliķe visiem spēkiem centās norobežot Latviju no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības tautām. No kapitālistiskajām zemēm Latvijā cītīgi iepludināja visus reakcionāros un Latvijas tautai naidīgos laikrakstus, bet aizliegts bija gandrīz katrs vārds, kas iespiests Padomju Savienībā. Aizliedza pat Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā iespiestos pasaules literatūras klasiķu izdevumus un mācības grāmatas, noejot obskurantiskajā naidā līdz nejēdzībai. Mēģinot aizkavēt mūsu tautas un padomju tautu brālīgo tuvināšanos, Latvijas laikrakstus spieda melot par Padomju Sociālistisko Republiku Savienību. Valdība veicināja rīdīšanu pret Padomju Sociālistisko Republiku Savienību, bet ar visniknāko teroru vērsās pret katru mūsu zemes godīgo patriotu mēģinājumu pateikt tautai taisnību par Padomju valsts ziedošo labklājību un varenajām sekmēm sociālisma celtniecības un miera nodrošināšanas darbā.

Latvijas skolās neļāva mācīt krievu valodu. Latvijas armijā potēja neģēlīgo uzskatu, it kā Padomju Sociālistisko Republiku Savienība esot naidīga latviešu tautai un tās suverenitātei. Vecā valdība bija apņēmusies nepildīt 1939.g. 5.oktobrī noslēgto līgumu ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību. Formāli šo līgumu atzīdama, viņa gatavoja nodevīgus uzbrukumus Padomju Sociālistisko Republiku Savienības garnizoniem, kas sakarā ar līgumu bija novietoti Latvijas teritorijā. Ar Igauniju slēgto un pret Padomju Sociālistisko Republiku Savienību vērsto militāro līgumu, kas nesaskanēja ar 1939.g. 5.oktobra līguma garu un burtu, Ulmaņa valdība ne vien uzturēja spēkā, bet slepus no Padomju Savienības piesaistīja tam Lietuvu un centās ievilkt šai savienībā arī Somiju. Vezdama slepenas, nodevīgas sarunas ar imperiālistiskajām valstīm, vecā valdība gatavojās padarīt Latvijas zemi par kaujas lauku uzbrukumam Padomju Savienībai, iegrūst Latvijas tautu drausmīgā kara postā un noslīcināt to asinīs.

Vecās, reakcionārās valdības kliķe, kas bija uzkundzējusies Latvijas tautai un valdīja pret tās gribu, centās visiem iespējamiem līdzekļiem radīt šķelšanos starp tautībām. Mazākuma tautām atņēma tiesību brīvi lietot savu valodu, slēdza viņu skolas, vajāja viņu nacionālo kultūru un ierobežoja viņu ekonomisko līdztiesīgumu: Vecā valdība nevis veicināja tautu draudzību, bet sēja indīgu šovinismu un kurināja nacionālu naidu.

Šis drūmais tumsības un verdzības laikmets tagad pieder pagātnei. Šodien mēs varam atskatīties uz to kā uz ļaunu vēstures murgu. Beidzot Latvijas tauta var brīvi uzelpot un atliekt taisnu savu beztiesības jūgā nolīkušo muguru. Mūsu skats šodien vēršas pretim jaunai dzīvei, skaistai, saulainai un laimīgai nākotnei.[..]

Pēc ilgiem beztiesību un pazemotības gadiem šodien Latvijas tauta var brīvi lemt par savu dzīvi, par savu nākotni. Ir situsi lielā vēstures stunda, kad jāpiepildās visu mūsu lielajām ilgām, kad jānozūd pēdējam šķērslim, kas līdz šim šķīra Latvijas tautu no Padomju Sociālistisko Republikas Savienības tautām; ir pienākusi lielā un laimīgā stunda, kad Latvijas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības draudzībai un ciešai savienībai jātiek likumīgi nostiprinātai uz visiem laikiem!

Ikviens no mums saprot, ka ir tikai viens ceļš, kā nodrošināt mūsu valsts suverenitāti, mūsu zemes uzplaukumu, mūsu tautas materiālo un kulturālo labklājību, mūsu dārgās dzimtenes laimi, drošību un tālāku attīstību, ikviena Latvijas pilsoņa īsteno brīvību un cilvēciskās tiesības; viss tas, pēc kā tik karsti ilgojusies mūsu tauta garajos apspiestības gados un par ko lemt šodien aicināta Latvijas tautas likumīgā pārstāvība - Tautas saeima, ir sasniedzams un nodrošināms vienīgi ar Latvijas ieiešanu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā, mūsu tautai kļūstot par lielās un laimīgās padomju tautu saimes locekli.

Ar brālīgajām Padomju Savienības tautām mūsu tautu saista senas, gadsimtu ilgo kopīgo cīņu un likteņu saites. Šodien mums šīs saites jānostiprina uz visiem laikiem. Ieiedama draudzīgajā, lielajā padomju tautu saimē, Latvijas tauta nodrošinās sev laimīgu nākotni, gūs iespēju izvērst visā varenībā savus radošos spēkus un kopā ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienības darba tautu veidos jaunu, pilnīgu un laimīgu dzīvi.

Vienīgi tā Latvijas tauta varēs atspirgt no sava garīgā un saimnieciskā sasmakuma un sadziedēt ilgajos verdzības laikos sistās brūces. Šis ceļš - Latvijas iekļaušanās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības varenajā saimē - mums paver lieliskas, spožas perspektīvas, kas laimē un lepnumā liek straujāk pukstēt katra godīga Latvijas patriota sirdij. Mūsu tautai tas garantē turību, saimniecisku uzplaukumu, nacionālās kultūras brīvu attīstību, tautību vienlīdzību, bet ikvienam pilsonim nodrošina mieru, maizi un īstu brīvību.

Latvijas Tautas saeimai šodien jālemj par savas dzimtenes nākotni. Visa Latvijas tauta gaida no saviem pārstāvjiem šo lielo vēsturisko lēmumu. Tas var būt tikai viens: kopā ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību pretim kopīgai nākotnei! Latvija - Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvdaļa!

Deputāti! Mums jādzird mūsu tautas vienbalsīgais aicinājums! Mums jādara šis lielais goda pilnais pienākums - jānodrošina Latvijas tautai laimīga nākotne un brīvība!

Lai dzīvo Padomju Latvija!

Lai dzīvo lielā Padomju Sociālistisko Republiku Savienība!

Avots: Padomju varas atjaunošana Latvijā un Latvijas PSRS iestāšanās PSRS sastāvā: Dokumenti un materiāli. Rīga: Zinātne, 1987. 207 lpp.>Nr.110, 172.-176.lpp.

Ievietots: 12.08.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV