[1991.gada 14.janvārī]
________________________________________________________________

Acīm redzot, visi mēs esam dažādā gatavības pakāpē kaut ko upurēt: vai nu savu personīgo laiku, vai nu uzskatu brīvību, vai vēl kaut ko tā vārdā, lai mēs no šīs zāles izietu kā tāds spēks, kurš ir Latvijas Kompartijas vadošais centrs. Ticiet, ka laika man ir ārkārtīgi maz, minūtes, pat ne stundas, lai sagatavotos tam, ko es no rīta jums teicu, un tomēr visu to, ko šajos apstākļos CK birojs spēja izstrādāt, mēs jums darījām zināmu. Mums bija daudzu stundu gari ziņojumi, daudzu stundu pārspriešana, analīze par to, var vai nevar būt kompromisi, kas ir ar mums un kas ir pret mums, kā attīstīsies notikumi. Mēs piedāvājām kompromisus. Mums tagad piedāvā sarunas, atcerieties, mēs divas reizes piedāvājām sarunas. Asā situācijā, apstākļos, kādos mēs atrodamies, kad visapkārt, ne tikai ceļu krustojumos, bet arī pie ēku ieejām stāv tie, kuri patiešām grib mūsu asinis, es atbalstu CK biroja lēmumu par nekavējošām konkrētām darbībām.

Un dīvaini, ka tie cilvēki, kuri bija paši radikālākie, tajā skaitā arī no CK sastāva, iepriekšējo mēnešu laikā, tagad sper soli atpakaļ. Mums nav kur atkāpties, saprotiet.

Viss tas, kas tiek darīts tagad, tas ir līnijas apstiprinājums par izstāšanos no Padomju savienības, bet izstāšanās no Padomju savienības, atgādinu to, ko mēs ar jums runājām divās kongresa sēdēs, nav vajadzīga pati par sevi. Kungi, kuri pieņem šo lēmumu, nav tādi muļķi, kaut arī lielākā vairākumā tie ir juristi, ne ekonomisti, lai nesaprastu, ka, izstājoties no savienības, viņi vieni neizdzīvos. Bet viņi orientēsies uz Rietumiem. Izstāšanās no savienības, es apstiprinu to, ko mēs visu mūsu vārdā teicām Latvijas Kompartijas XXV kongresa noslēguma sēdē, ir nepieciešama, lai restaurētu profašistisko totalitāra novirziena nacionālistisku diktatūru. Pret to es stāvēju, stāvu un stāvēšu līdz savas elpas pēdējam vilcienam. Šodien atslābināties un domāt, ka mēs vēl reizi parunāsim, vēl reizi ar kādu apsēdīsimies un kādu pierunāsim, nav laika.

Vai mūsu programmā, kuru mēs šodien pieņemam, ir pietiekama elastība? Jā, ir. Tajā skaitā tika ņemti vērā arī tie priekšlikumi, kuri šeit izskanēja, - ka vajag vēlreiz pamēģināt izmantot sarunas. Jā, mēs esam ar mieru rītdien pulksten 11 iet uz sarunām un, ja tā ir jūsu griba, es ar biroju nepaspēju pakonsultēties, taču, sēžot šeit, padomāju, ka mūsu pusi varētu pārstāvēt divi CK sekretāri: otrais sekretārs b. V.Rimaševskis un CK sekretārs O.Potreki. Es nedomāju, ka CK Politbiroja loceklim un PSR savienības Augstākās padomes loceklim būtu jāiet uz šīm sarunām, vēl jo vairāk tādēļ, ka visdrīzāk sarunas vadīs Krastiņš. Ja ne klātienē, tad neklātienē. Lūk, ja atbalstīsiet, es domāju, ka šos divus biedrus mēs pazīstam, viņi ir teorētiski sagatavoti, idejiski izturēti un spēs tur aizstāvēt mūsu viedokli. CK birojs, kad mēs šodien apspriedām, jā, arī es, domāja par to, ka mūsu priekšlikumus nepieņems. Es varu piekrist tam, ka mēs varam de jure uzskatīt, ka deklarācija ir atcelta, de facto - tā tomēr darbojas, tādēļ, ka uz to visu laiku atsaucas. Tas patiešām ir politiskās spēles jautājums, taktikas jautājums. Bet faktiski mums šodien ir jāpieņem kurss, negribu šo vārdu lietot, vēl jo vairāk tādēļ, ka mūsu pusē nekā tāda nav, bet tas ir tāds, kas līdzinās tam, kādu pieņēma kaut kad Oktobra revolūcijas priekšvakarā - kursu uz bruņotu sacelšanos, tad tagad kursu uz sociālistiskās izvēles visa veida aizsardzību republikā. Un nekā citādi. Daži tur iesaucas: bet kas to darīs, bet kas ir ar mums? Nu, vai nu mēs tad visus šos mēnešus, sākot no pagājušā gada 7.-8.aprīļa, neko neesam darījuši, neko neesam redzējuši un neko nevaram analizēt, vai tad es nesaprotu, kas tā ir par paniku. No rīta es uzskaitīju un varu uzskaitīt: ar mums ir Latvijas PSR darbaļaužu Internacionālā fronte. Kuram šis nosaukums nepatīk, tas var sašķiebt grimasi, taču tā ir, tā darbojas, tā pastāv. Un es jums teikšu tā: ja tās nebūtu mums līdzās, tad mēs tādus pasākumus, kurus mēs Latvijas Kompartijas vadībā veicam tik masveidīgus un pārliecinošus, nevarētu veikt. Es domāju, ka jūs, visi CK locekļi, tam piekritīsiet. Ar mums līdzās ir Darba kolektīvu apvienotā padome, lai arī var būt ne tik spēcīga kā pati kustība, taču tā ir stipra ar savu vienotību. Bez tam Darba kolektīvu apvienotās padomes rindās ir streika komitejas, kā viņas pašas sevi sauc. Ar mums šodien ir zemnieki, un es neatbalstu to gara pagrimuma noskaņojumu, kad skandina tā: lūk, tur blokāde, mums nedos ēst. Mums neļaus dzīvot, saprotiet, ja mēs nostāsimies uz tāda viedokļa. Laukos ir daudz cilvēku, tajā skaitā komunistu, nerunājot nemaz par bezpartijiskiem, kuri ir ar mums. Es personīgi katru dienu saņemu pastu, lūk, tur ir liecinieki, kuri var teikt, un telegrammas, un vēstules, kuras ziņo par to, ka mēs neesam vientuļi, mēs esam ar jums, taču mēs nevaram sevi izgaismot, tādēļ, ka paši saprotiet, ir terors. Ir laukos cilvēki. Un tagad, kad pacēlās jautājums par cenu paaugstināšanu, pat daudzi tie pilsoņi, kuri bija tajā pašā Tautas frontē, tagad saka: “Jā, mēs redzam, ar ko beidzas Tautas frontes līderu mīlestība pret savu pašas tautu - tas ir valsts aparāta uzturēšanas izdevumu pasakains pieaugums, pret kuru viņi uzstājas: tā ir sava partijas aparāta, jaunās partokrātijas barošana, kura nomaina to partokrātiju, pret kuru viņi cīnījās.” Un ne simti, ne atsevišķi miljoni rubļu. Ja mūsu budžets ar jums sastāda apmēram divus miljonus rubļu gadā, tad šie kungi sev tērē daudz vairāk. Tie ir 42 miljoni rubļu departamenta uzturēšanai.

Ja pirms gada aizsargi bija tikai savā iedīglī, pirmo izmēģinājumu izlaida “Atmoda”, nofotografējot dažus brašus malačus un nevainīgi pasakot: ja kāds gribot, lai atnākot un reģistrējoties. Mēs ar jums uzstājāmies mītiņos, daudzskaitlīgos un mazskaitlīgos, sapulcēs un kongresos, ar ko tas beidzās? Šodien aizsargi ir, viņi jau formu nēsā, bet mēs ar jums tāpat kā iepriekš drukājam savas deklarācijas. Es tam nepiekrītu, situācija diktē, lai mēs kā politisks spēks, kā politiska partija uzstātos ar kaut kādām reālām darbībām. Mēs ar jums uzstājāmies pret visiem šiem bruņotajiem formējumiem, ir Prezidenta dekrēts. Vai kaut kas tika izformēts? Vai viņi tikai nākamo prezidentu apsargās vai tagad Augstāko padomi? Tas viss ir vērsts pret mums, pirmkārt pret komunistiem, pret Valsts drošības komitejas darbiniekiem, pret to pašu miliciju. Vajadzēja tikai Gončarenko vienreiz nostāties pretī, kā viņu uzreiz noņēma no darba, viņš vēl līdz šai dienai nav atjaunots darbā, neraugoties uz to, ka ir PSR Savienības iekšlietu ministra pavēle.

Kādas sarunas? Ar ko sarunas? Ar Krastiņu vai ar no visām partijām izstājušos Gorbunovu? Ar ko sarunas? Nosauciet man nopietnu cilvēku tajā pusē, nevis avantūristu, ar ko var vest sarunas. Jūs teiksiet - Godmanis. Jā, ar Godmani var vest sarunas, taču viņi arī Godmanim neļauj neko pateikt. Nekādas koalīcijas, valdības uzpūderēšanas, ja Augstākā padome teiks, to var atstāt, bet to nevar atstāt. Ja mums dos komunālās saimniecības ministra posteni, bet viņiem paliks tieslietu un iekšlietu ministra postenis, tad, piedodiet, tāda koalīcija mani neapmierina. Es uzstājos un vēlreiz apstiprinu CK biroja viedokli - par pilnīgu valdības atkāpšanos un jaunas formēšanu, un ne viņiem pieder šis vārds - koalīcijas. Palasiet Latvijas Kompartijas XXV kongresa lēmumus, tā noslēguma sēdi, tajā skaitā arī mūsu programmu. Kurš uzstājās pirmais, sakot, ka mēs uzstājāmies par koalīcijas valdības formēšanu, ja mēs nonāksim pie varas vai citos apstākļos? Tā bija Latvijas Kompartija. Un mums nevienam nav jāatdod šīs tēzes prioritāte. Šodien viņi ir pamodušies, viņi ir gatavi koalīcijas valdībai. Es saku jums vēl reizi, lūk, iedos jums komunālās saimniecības ministra posteni, iedos jums vēl kaut ko, ielas slaucīt, bet paši sev atstās varu. Es neticu vairākuma frakcijai, kura tagad ir apvienojusies ar Pilsoņu kongresu. Jūs domājat - kas ir noticis! Augstākā padome, vairākuma frakcija, ja tā būtu meklējusi kaut kādu kompromisu, tad būtu pieņēmusi mūsu mazākuma frakcijas priekšlikumus. Viņi visus mūsu priekšlikumus noraidīja un apvienojās nevis ar kaut ko nebūt, bet ar Pilsoņu kongresu. Pilsoņu kongress kā struktūra iegāja Tautas frontē, tas nozīmē, es tā uzskatu, ka tā jau ir tā radīšana katram gadījumam, par ko mēs atkal runājām XXV kongresā, alternatīvas varas struktūras. Tātad ar ko sēsties pie sarunu galda, nosauciet man. Es uzskatu, ka CK biroja priekšlikumi ir taisnīgi un ne jau velti neviens orators, kurš šeit uzstājās, tos tieši nenoraidīja.

Atgriežos pie jautājuma par to, kas ir ar mums. Visas armijas aprindas - vai tās nav ar mums? Mums nav vajadzīgs, lai pavēlnieks dotu komandu un lai armijas aprindas nostātos mums blakus. Mums nav vajadzīgs, lai PSRS VDK priekšsēdētājs pateiktu, kā rīkoties komunistiem-čekistiem. Taču mums vajag, lai mēs grieztos pēc palīdzības un atbalsta pie šīm aprindām. Es esmu pārliecināts, viņi nostāsies blakus, viņi jau ir blakus.

Es esmu pārliecināts, ka tagad laiks tiek mērīts jau ne diennaktīs, bet stundās. Un jebkura kavēšanās tuvina mūsu un jūsu bojāeju. Bojāeju, ja gribat, kā politiska spēka un tīri fizisko. Un atradīs arī tos, kuri ir izstājušies no partijas: bijušos līderus un visus pārējos. Viņi savu netīro lietu, kāda viņiem ir uzdota, kurš par naudu, kurš aiz bailēm, kurš savas pagātnes slēpšanas dēļ, kuram par ko - ir izdarījuši. Visi viņi tiks nomesti no politiskās arēnas, bet šodien pie varas nāk, - ne es to esmu izdomājis, lūk, dokuments, kuru atnesa, - Pilsoņu kongress. Vai jums ir zināma Pilsoņu kongresa programma? CK locekļiem tā ir zināma, mēs to īsi analizējām. Puse, bet varbūt jūs visi nebūsiet republikas pilsoņi. Tādēļ, ka jūs esat tās partijas CK locekļi un tā orgāna vadība, kurš cīnās pret šo brīvo, neatkarīgo republiku. Padomājiet par to. Bet kopā ar jums arī jūsu ģimenes un jūsu pēcteči, tajā skaitā, protams, arī manējie. Pilsoņu kongress - tā ir Tautas frontes visradikālākā daļa. Visradikālākā tur ir vēl viena organizācija - tā ir Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. Un ir grūti pateikt, kura no tām ir radikālāka. Bet ņemiet vērā, Pilsoņu kongresam ir sazarota sistēma. Mums ar jums, izņemot partijas komitejas un tagad attīstīties sākušās glābšanas komitejas, uz vietām nekā nav. Jūs jau rītdien, aizbraukuši mājās, sastapsieties ar šo Pilsoņu kongresa sistēmu. Padomājiet par to, un tad jūs sapratīsiet, ka laiks tagad rit skaitītās stundās.

Pēc mūsu ar jums šodienas sēdes, ja jūs programmu atbalstīsiet, notiks Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas sēde, pareizāk sakot, tās prezidija, rītdien sapulcējas visa komiteja. Kā jūs zināt, komitejai ir divi līdzpriekšsēdētāji - Alberts Kauls un Alfrēds Rubiks. Lūk, mūsu vadībā noritēs visa turpmākā darbība, Sabiedrības glābšanas komitejā ieiet arī Armijas aprindu kongress. Nu, šķiet, esmu pateicis daudz, pat pārāk daudz.

Es atbalstu priekšlikumus, kurus izteica biedrs Belaičuks, un daļu no tiem viņš paspēja nodot redakcijas komisijai, bet es iesniedzu tādu priekšlikumu, ja redakcijas komisijā nav citu: uzdot CK birojam sagatavot aicinājumu streikotājiem, lauksaimniecības darbiniekiem un Lietuvas komunistu atbalstam. Patiešām, ja mēs tagad visi kopā sāksim rakstīt, nekas, acīm redzot, neiznāks, bet CK birojs, liekas ir pietiekami autoritatīvs orgāns priekš jums, kurš varētu to izdarīt. Pareizs, lūk, bija priekšlikums, nodrukāt uzstāšanos šodienas mītiņā. Man ir divējāds iespaids - es esmu par to, lai to nodrukātu avīzēs ar komentāriem, bet vienkārši tā, kādēļ mums palīdzēt izplatīt visas šīs netīrās lietas. Ar atbilstošiem komentāriem, ne gariem, nenoraidīt, bet tā, lai katrs aizdomātos. Lūk, tādā veidā droši vien varētu rīkoties.

Nu, un noslēgumā vajag vienoties par to, ka visi Latvijas Kompartijas Centrālās komitejas locekļi, aizbraukuši šodien savās mājās, savos kolektīvos, savos rajonos, droši uzstāsies un organizēs strādniekus. Moments ir ārkārtīgi atbildīgs, taču es to negribu dramatizēt. Mums ir jāparāda organizētība. Es vēlu panākumus mūsu Centrālajai komitejai tās programmas īstenošanā, kura ir paredzēta. Termiņš visam tam - ne vairāk par 3 diennaktīm.
______________________________________________________________

Avots: Riekstiņš, J. Viņpus mūsu barikādēm. Latvijas Vēstnesis. 2001., 25.janvārī.

Dokumenta atrašanās vieta: LVA, PA, 101.f.,67.apr., 1.l.,1.-7.lp.

Ievietots: 02.10.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.

HISTORIA.LV