[1990.gada 4.aprīlī[1]]
_______________________________________________________________

1. Nepieciešams atzīt, ka Latvijas Republika 1940.g. ir iekļauta PSRS sastāvā ar militāra spēka palīdzību, neievērojot LR Konstitūciju un nenoskaidrojot tautas gribu, respektīvi, ir noticis aneksijas akts. Tādējādi ir jāatzīst, ka PSRS Augstākās Padomes 1940.g. 5.augusta Likums par Latvijas PSR uzņemšanu PSRS sastāvā ir pieņemts bez pietiekama politiskā un juridiskā pamatojuma un atzīstams par spēkā neesošu no pieņemšanas brīža. Ir atjaunojama LR suverenitāte, un tā ir atzīstama par starptautisko tiesību subjektu.

LR un PSRS attiecību pamatā ir jāliek LR un KPFSR 1920.gada 11.augusta Miera līgums.

LR atjaunojama 1940.g. robežās (ieskaitot Abrenes apriņķi).

Jāizstrādā kopīgs PSRS un LR līgums par turpmākajiem abu valstu savstarpējo attiecību principiem.

2. Saskaņā ar to, ka Latvijas iekļaušana PSRS sastāvā nav notikusi brīvprātīgi un atzīstama par nelikumīgu, attiecībā uz to nav piemērojams patlaban izstrādājamais PSRS likums “Par kārtību, kādā izlemjami jautājumi, kas saistīti ar savienotās republikas izstāšanos no PSRS”. Vienlaikus Latvija apņemas izskatīt tās finansiālās, ekonomiskās, sociālās, militārās, humanitārās un citas problēmas, kas izriet no Latvijas ilgstošas atrašanās PSRS sastāvā. Latvijas ģeopolitiskais stāvoklis stimulē abpusēji izdevīgu attiecību nodibināšanu ar PSRS.

3. Tikai pēc tam, kad LR tiks atzīta par starptautisko tiesību subjektu, tā var stāties līdztiesīgās un abpusēji izdevīgās līgumattiecībās ar PSRS.

Līgumiem jāregulē politiskās, tiesiskās, ekonomiskās, ekoloģiskās, militārās, ārpolitiskās un humanitārās problēmas, kurās ieinteresētas abas puses. Tai jābūt līgumu sistēmai starp diviem starptautisko tiesību subjektiem, un tāpēc būtu atzīts no starptautisko tiesību viedokļa un varētu tikt starptautiski garantēts. Šim līgumam būtu jābūt ierobežotam laika ziņā. Pēc tā termiņa notecēšanas to varētu automātiski pagarināt, ja neviena puse neizteiktu vēlēšanos izbeigt tā darbību. Ja šāda vēlēšanās tiktu izteikta, būtu jāsāk sarunas, kurās būtu jāizlemj jautājums par līguma grozīšanu, jauna līguma noslēgšanu vai līgumattiecību izbeigšanu.

4. LR veido savu patstāvīgu tiesību sistēmu. LR augstākais likumdevējs var patstāvīgi grozīt un atcelt visus Latvijas teritorijā darbojošos likumus un atvietot tos ar jauniem likumiem.

5. Ekonomikas jomā ir jāizdara PSRS un LR īpašuma sadale. LR jāatgriež visi tie objekti (uzņēmumi, ostas, dzelzceļi u.c.), kas ir uzcelti līdz LR iekļaušanai PSRS sastāvā. Tāpat Latvijai jāatgriež visi tie objekti, kuru celtniecību ir realizējusi Latvijas PSR, bet kuri pēc tam ir bez atlīdzības nodoti PSRS centrālo orgānu pārziņā. Pārējie PSRS piederošie objekti, kas atrodas Latvijas teritorijā, ir nododami LR pret atlīdzību vai arī pēc pušu vienošanās var palikt PSRS īpašumā un turpināt darboties, pakļaujoties LR likumiem. Nosakot atlīdzību par LR nododamajiem objektiem, ir jāņem vērā Latvijas PSR izdarītās iemaksas Vissavienības budžetā un tās līdzdalība dažādu objektu celtniecībā PSRS teritorijā (BAM, Rietumsibīrijas naftas un gāzes komplekss u.c.).

Izdarot PSRS un LR finansiālo attiecību noregulēšanu, ir jāņem vērā visi tie zaudējumi, kuri Latvijas ekonomikai un tās pilsoņiem ir izdarīti ar LR iekļaušanu PSRS.

6. Abu pušu interesēs ir nepieciešams saglabāt izveidojušos ekonomisko sakaru sistēmu starp PSRS un Latviju. Ir jānoslēdz starpvaldību līgumi par svarīgākās produkcijas savstarpējām piegādēm, nodrošinot abu pušu būtiskās intereses. Šīm savstarpējām piegādēm principā jābalstās uz pasaules tirgus cenām, kaut arī valdība var vienoties par citādu kārtību.

7. Ņemot vērā PSRS ieinteresētību Latvijas ostās un komunikācijās, LR garantē PSRS iespējas izmantot pastāvošās komunikācijas ne zemākā līmenī par pašreizējo. Par komunikāciju izmantošanu PSRS atlīdzina sakarā ar līgumiem, kas balstīti uz pasaules praksi. Abas puses var vienoties par kopīgiem pasākumiem šo komunikāciju sistēmas pilnveidošanai.

8. Ekoloģijas jomā ir jāpanāk vienošanās starp PSRS un LR par kopējiem pasākumiem ekoloģiskās situācijas kardinālai uzlabošanai.

9. LR atbalsta PSRS ārpolitikas kursu, kas vērsts uz atbruņošanos, starptautiskā saspīlējuma samazināšanu un vienotas Eiropas izveidošanu.

– Izvirzīt prasību par Latvijas ārlietu interešu aizstāvēšanas atgriešanu Latvijas valdības kompetencē tais apjomos, kas nepieciešami Latvijas suverēno interešu pārstāvēšanai ārvalstīs un starptautiskās organizācijās, radot tādējādi Latvijai iespēju kļūt par pilnvērtīgu starptautisko tiesību subjektu.

– Jāpanāk, lai Latvijai vistuvākā laikā tiktu ļauts piedalīties Eiropas drošības un sadarbības konferences darbā (kaut vai kā novērotājai).

– Stingri jāiestājas par to, lai ANO rudens sesijā būtu pārstāvēta Latvija (ar tiesībām uzstāties un izpildīt oficiālu dokumentu par Latvijas neatkarību).

– Jāpanāk vienošanās par Latvijas pārstāvniecību atvēršanu ārzemēs (vismaz kaimiņu zemēs) un līdzīgu iestāžu atvēršanu Rīgā.

 

LR demilitarizācija prasa (ietver):

1. LR pilsoņu attiecību noteikšanu pret karaklausību PSRS Bruņotajos spēkos.

2. PSRS karaspēka statusa noteikšanu LR teritorijā līdz tā izvešanai.

3. Esošā karaspēka kvantitatīvā un kvalitatīvā sastāva konstatēšanu.

4. Baltijas kara apgabala struktūras aizvietošanu ar bāzu struktūru.

5. Līguma izstrādāšanu par karabāzu statusu, nomas noteikumiem un likvidēšanas kārtību.

10. Neatkarīga LR ir tiesīga patstāvīgi organizēt savu robežu un savas teritorijas apsardzību.

11. Par svarīgu vienošanās sastāvdaļu neapšaubāmi kļūs humanitāro un cilvēktiesību jautājumi. Šajā situācijā LR būtu nepieciešams uzņemties noteiktas saistības. Vislabākais līdzeklis būtu LR augstākā varas orgāna pieņemta deklarācija, kurā LR svinīgi paziņo, ka tā pilnībā pārņem visas saistības, kas izriet no PSRS parakstītiem starptautiskiem līgumiem cilvēka un pilsoņu tiesību jautājumos, un ir gatava sekmēt starptautisko un Latvijas valsts iekšējo tiesību attīstību šajos jautājumos.

Jāpieņem pilsonības likums, kas noteiktu vislielākās labvēlības režīmu to lūgumu par LR pilsonības iegūšanu izskatīšanai, kurus būs iesnieguši tie PSRS pilsoņi, kas pastāvīgi dzīvo Latvijā. Šajā pašā likumā būtu strikti jānosaka, ka nevienam Latvijas pilsonim nevar pastāvēt jebkuras priekšrocības vai arī jebkuri tiesību ierobežojumi atkarībā no tā tautības vai pilsonības iegūšanas veida.

Nepieciešams būtu arī likums par nacionālo grupu tiesībām, kas nodrošinātu dažādu mazākumtautību brīvu kultūras attīstību, dotu iespējas iegūt vispārējo izglītību savā mātes valodā, garantētu citas tiesības.

Jebkurā gadījumā ir jārēķinās ar to, ka būs tādi PSRS pilsoņi, kas negribēs pieņemt LR pilsonību, bet tajā pašā laikā turpinās dzīvot Latvijas teritorijā. Arī viņiem jāsaņem garantijas, ka attiecībā uz viņiem netiks veikti nekādi diskriminējoša rakstura pasākumi, nemaz nerunājot par piespiedu repatriācijām. Viņiem ir jābauda tādas pašas ekonomiskas, sociālas un kultūras tiesības kā LR pilsoņiem. Tas pats sakāms par vispārpilsoniskām politiskām brīvībām (vārda brīvība, preses brīvība u.c.). Ierobežojumi varētu pastāvēt vienīgi attiecībā uz vēlēšanu tiesībām un tiesībām ieņemt atbildīgus amatus valsts aparātā.

Visi šie momenti tādā vai citādā formā varētu tikt fiksēti līgumā ar PSRS. Bez tam, ņemot vērā šobrīd pastāvošos ciešos sakarus un radniecības saites starp Latvijas un citu PSRS republiku pilsoņiem, būs jāvienojas par atvieglotiem sakariem un pilsoņu braucieniem starp PSRS un LR.

Avots: 4.maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par neatkarības deklarāciju. Red. T.Jundzis. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000., 775 lpp>399.-401.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVA, 290.f., 12.apr., 2.l, 127.-132.lp.

[1] Dokuments izskatīta AP LTF frakcijas sēdē 1990.g. 4.aprīlī pēc PSRS tautas deputāta Edvīna Inkēna ziņojuma. Frakcija šajā jautājumā lēmumu nav pieņēmusi.