LTF Domes valdes 31.maija Aicinājums izraisījis politiskās aktivitātes paaugstināšanos ne tikai LTF biedru vidū, bet arī visā Latvijas sabiedrībā. Uzskatu, ka nepieciešams raksturot tos politiskos momentus, kuri pamato Aicinājuma rašanās iemeslus un mērķus.

Jautājumā par Baltijas valstu suverenitāti Igaunijas TF, Latvijas TF un “Sajūdis” pilnvarotās delegācijas pieņēma šīm organizācijām saistošus lēmumus, kuros akcentēta nepieciešamība atjaunot Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstisko suverenitāti, t.i., neatkarību. Baltijas Asamblejas nobeiguma dokumentos pamatots, ka tieši pilnīgai valstiskai suverenitātei jānodrošina Baltijas valstu nāciju pašsaglabāšanās un pašnoteikšanās tiesības, kā arī brīva izvēle sava politiskā statusa un attīstības noteikšanā. Asamblejas dokumentos nav minēts savienības līgums, kurš bija iekļauts agrākajos ITF, LTF un “Sajūdis” rezolutīvajos dokumentos kā pamats Baltijas valstu konfederatīvo attiecību veidošanai ar PSRS. Vai tas jāsaprot kā atteikšanās no līgumiem? Nē; runa ir par savstarpēji izdevīgiem, divpusējiem un daudzpusējiem līgumiem, kuri veidoti uz pilnīgas līdztiesības un paritātes principiem un kurus Igaunija, Latvija un Lietuva valstu līmenī slēdz ar citām valstīm, arī ar PSRS republikām. Tāda līgumu forma, kura pilnībā radīta centrā un kurā netiek ievēroti paritātes principi, vēl vairāk - kurā izteiktas centra diktāta tendences, nav pieņemama.

Baltijas Asamblejas dokumentos skaidri formulēts un pamatots kopīgais ceļš, kurš ejams visām trim Baltijas valstīm: Igaunijai. Latvijai un Lietuvai - kā politiskajā, tā ekonomiskajā un tiesiskajā jomā. Patlaban Latvija, šo ceļu ejot, ir visai atpalikusi. Gan Igaunijas, gan Lietuvas Augstākā Padome ir pieņēmusi deklarāciju par valstisko suverenitāti, kā arī labojumus savā konstitūcijā. Lēmumi viennozīmīgi nosaka valstu tautvaldības orgānu prioritāti varas īstenošanā attiecībā pret centrālo varu, kā arī šo valstu īpašuma tiesības. Latvijā Aicinājuma pubjicēšanas brīdī šie jautājumi valsts līmenī vispār netika aplūkoti un nebija iekļauti paredzamajā sesijā. Tātad bija un diemžēl ir pamats domāt, ka, aizbildinoties ar īpašo demogrāfisko situāciju un ekonomiskās struktūras īpatnībām Latvijā, šie likumdošanas akti, kuriem būtībā piemīt valsti aizsargājošs raksturs, vispār varētu netikt pieņemti. Tādējādi Latvija, tēlaini izsakoties, izvērstos par “ķīli” vienotajā Baltijas valstu struktūrā. Ceļā uz valstiski suverēnu, t.i:, neatkarīgu, demokrātisku, Latviju viens no neatliekamiem LTF uzdevumiem ir panākt, lai LPSR Augstākā Padome šos likumdošanas aktus pieņemtu jau jūlija sesijā.

Lietuvā un Igauni jā ir pieņemtas ekonomiskās patstāvības koncepcijas un likumi, uz kuru pamata nākotnē veidosies šo valstu ekonomika.

Turpretim Latvijā Aicinājuma publicēšanas brīdī šāda ekonomiskās patstāvības koncepcija pat projekta līmenī nebija publicēta. Tas pats attiecas arī uz likumprojektu par pāreju uz ekonomisko patstāvību. Tāda kavēšanās tendence varēja un var pāraugt situācijā, ka Latvija var nepāriet uz jaunu, patstāvīgu ekonomiskās saimniekošanas modeli, sākot ar 1990.gada 1.janvāri. Īpaši svarīgi, lai republikā īstenotā ekonomiskā politika, tāpat kā Lietuvā un Igaunijā, balstītos tieši uz Latvijā izstrādātu un pieņemtu koncepciju un likumu, nevis uz centra “Vispārējiem principiem savienoto republiku ekonomikas un sociālās sfēras vadības pārkārtošanā uz to suverēno tiesību paplašināšanas, pašpārvaldes un pašfinansēšanās pamata”. Nepārprotami negatīva attieksme pret šo centra modeli, kas būtībā nav orientēts uz republiku patiesu ekonomisko patstāvību, ir formulēta Baltijas Asamblejas dokumentos. Nedrīkst pieļaut situāciju, kurā Latvija arī ekonomiskās attīstības jomā novērstos no kopīgā Baltijas ceļa. Asamblejas dokumentos uzsvērta Baltijas valstu kopē jā tirgus attiecību veidošanās nepieciešamība, kas ir iespējama tikai tad, ja visās trīs valstīs realizējas ekonomiskā patstāvība.

Neskatoties uz centra vispārējām deklarācijām par republiku suverēno tiesību paplašināšanās nepieciešamību, tieši pēdējā laikā centrā pieņemtie likumi un lēmumi ir ar pilnīgi pretēju, centrtieces raksturu:

1. Dekrēts “Par atbildību, pārkāpjot noteikto kārtību, organizējot un noturot sapulces, mītiņus, ielu gājienus un demonstrācijas”, kurš tieši vērsts uz demokrātisko brīvību ierobežošanu, arī savienotajās republikās. Šis dekrēts saskaņā ar PSRS Augstākās tiesas lēmumu ir direktīvs dokuments republiku prokuroriem.

2. Izmaiņas PSRS likumā “Par kriminālatbildību par valsts noziegumiem” (Aicinājuma publicēšanas brīdī tas vēj bija spēkā), kurš centralizēti nosaka politisko un tiesisko uzskatu un rīcības diapazonus.

3. Lēmumi par iekšējā karaspēka funkcijām, kas pilnībā ignorē republiku augstāko varas orgānu prerogatīvas.

Pēdējā laika notikumi vairākos PSRS reģionos (Armēnijā, Gruzijā u.c.) parāda, ka PSRS Bruņotie spēki sāk aizvien vairāk pildīt iekšpolitiskus uzdevumus. Būdami pilnīgi eksteritoriāli, t.i., vadīti tieši no centra, tie būtībā demonstratīvi ignorē vietējo tautvaldību. Pašreizējā situācijā nevar runāt par republiku suverēno tiesību ievērošanu esošajā federācijā.

Tā kā LPSR Augstākajā Padomē nav nodibināta komisija, kura būtu pilnvarota uz paritātes principiem kontrolēt attiecības ar armiju, slēgt abpusēji saistošus līgumus, turpmāk situācijas attīstība vecajās sliedēs ,var draudēt ar visiem zināmo traģisko notikumu recidīviem. Jautājums par armijas funkcijām un statusu Latvijā ir jārisina principiāli.

Kongresa gaitā izpaudās izteiktas centra diktāta tendences. “Agresīvais vairākums” līdz ar varas atbalstu nevēlas ne mazākās izmaiņas Baltijas valstu suverenitātes jautājumā.

Minētos sešus politiskos momentus varētu vērtēt kā “ārējos” faktorus, kuri noteica Domes valdes Aicinājuma parādīšanās iemeslus. Ir nepieciešams minēt vēl divus “iekšējos” faktorus.

Ņemot vērā Baltijas Asamblejas saistošos programmatiskos lēmumus, kā arī politiskā procesa attīstību Latvijā, acīmredzot būtiski vajadzēs mainīt vairāku LTF Programmas sadaļu saturu, arī pašā galvenajā - Latvijas valstiskuma jautājumā.

Neapšaubāmi, viens no Aicinājuma mērķiem ir - ar dziļu politiskās atbildības izjūtu visiem LTF biedriem izvērtēt un pieņemt priekšlikumus sakarā ar nākotnes Latvijas valstiskumu, kuri, apkopoti un izkristalizēti, LTF II kongresā tiktu pieņemti jau kā programmatiski materiāli.

Pašreizējā LTF Programmā un Statūtos valstiskuma sadaļa nav formulēta pietiekami skaidri: no neatkarīgas valsts (Statūtu 5.2.) līdz pat konfederācijai un ļeņiniskajai federācijai (LTF Programma). Valdes Aicinājumā iezīmēta tā valstiskuma forma, kurā Latvija ir suverēna, t.i., neatkarīga valsts. Tomēr galīgo lēmumu šajā vissvarīgākajā programmatiskajā jautājumā tiesīgs pieņemt tikai LTF II kongress.

Gatavojoties un aktīvi piedaloties Latvijas topošā parlamenta vēlēšanās, LTF kā organizācijai savā vēlēšanu platformā skaidri jāformulē nostāja, par kādu nākotnes Latvijas valsts modeli LTF iestāsies un cīnīsies. Tas ir absolūti nepieciešams ne tikai vēlētājiem - LTF biedriem, bet arī visiem vēlētājiem Latvijā, lai viņi, nododot balsis, skaidri izteiktu nostāju šajā pamatjautājumā.

Ja neveic LTF biedru, kā arī citu Latvijas iedzīvotāju - vēlētāju - principiālas nostājas iepriekšēju analīzi attiecībā pret Aicinājumā minēto valstiskuma modeli, rodas nopietnas bažas politiski kļūdīties, nepareizi formulējot šo vēlēšanu platformas svarīgāko punktu.

Nākamais solis jaunā parlamenta sastāvā attiecīgo līdztiesīgo, uz paritātes principiem dibināto līgumu slēgšana, kas ļautu Latvijai stāties konfederatīvās attiecībās ar pārējām PSRS savienotajām republikām. Taču galamērķis ir skaidrs: tā ir demokrātiska Latvijas valsts, kas uz līdztiesīgiem pamatiem veido draudzīgas attiecības ar visām valstīm. Tikai šādā valstiskuma modelī iespējama nācijas eksistēšanas augstākā forma, kurā īstenojas tās pašnoteikšanās tiesības.

Atbilstoši tautas gribai un laika prasībām pārveidot Latvijas PSR valsts varas struktūru nozīmē izmantot tieši šo konstitucionālo, parlamentāro, legālo un mierīgo ceļu, kurā nevis tiek “automātiski demontēta” sociālistiskā iekārta Latvijā, bet gan pakāpeniski veidota daudzpartiju politiskā struktūra, varas decentralizācija, tās atsaistīšana no politiskā monopola. Visā šajā procesā tiek izmantota esošā varas forma - Augstākā Padome, kura vēlāk, konstituējoties daudzpartiju sistēmai, reāli pārveidojas parlamentā pilnā šā vārda nozīmē.

Kādai jābūt šai politiskās varas struktūrai, kā tai jāmainās - te noteicošais vārds pieder Latvijas tautai, nevis atsevišķu politisku organizāciju monopola diktātam. Lozungs “Visu varu Latvijas Parlamentam!” visspilgtāk atspoguļo šā procesa gaitu.

Tautas tiešās gribas izpausmes ir manifestācijas, demonstrācijas, piketi, parakstu vākšana un citas formas, kuras sevi jau efektīvi parādījušas kā tiešs tautvaldībai absolūti nepieciešams virzošais spēks.

Parlamentārais ceļš, kuru kā noteicošo izvirzījusi LTF, nosaka arī to, ka šī valsts ir jārada, jāveido, ņemot vērā visas politiskās, ekonomiskās, demogrāfiskās realitātes. Runa ir par principiāli jauna Latvijas valstiskuma radīšanu. Galvenie šī valstiskuma meti iezīmēti Aicinājumā.

Taču konceptuālā ziņā runa ir tieši par neatkarīgas Latvijas valsts radīšanu un izveidošanu, nevis atjaunošanu tādā veidā, kādā tā eksistēja 20 gadus. Vēstures attīstības objektīvais process liek izvēlēties pirmo ceļu.

Taču, “pateicoties” Latvijas vēsturiskās attīstības traģikai (valstiskuma zaudēšana pēc 1940.gada okupācijas, masveida deportācijas, kara upuri, mehāniskās migrācijas process), Latvijas pamatnācija - latvieši - ir kļuvuši par minoritāti savā zemē. LTF izprot dažu radikālu organizāciju (LNNK, “Helsinki-86” u.c.) reakciju uz šiem traģiskajiem procesiem, iestājoties par Pilsoņu komiteju kā līdzekli, lai pilsoniskā ceļā atjaunotu Latvijas valsti.

Tādas darbības izvēli acīmredzot noteikuši arī draudi, ka parlamentārā ceļā varētu tikt liegta iespēja izcīnīt tādu Latvijas parlamentu, kurš varētu aizsargāt latviešu nācijas pašsaglabāšanās un pašnoteikšanās tiesības. Vēl vairāk, no šovinistisko organizāciju (interfrontes u.c.) izskan prasība pēc “visas tautas referenduma” kā “mehāniskās demokrātijas” līdzekļa, ar kuru tad, balstoties uz esošo, pamatnācijai absolūti netaisnīgo demogrāfisko situāciju, varētu risināt visus (arī latviešu nācijas vitālās intereses ietekmējušus) jautājumus, pat Latvijas valstiskuma jautājumu.

Kategoriski iestājoties pret šādu prasību, LTF politiski izprot Pilsoņu komiteju veidošanu kā atbildi, kā politiski noteiktu pretsparu.