[1990.gada 4.martā, Rīgā]
_________________________________________________________________

Jaunās Republikas valdības uzdevumi un darbības virzieni sociālekonomiskās krīzes pārvarēšanai un ekonomiskās patstāvības īstenošanai laikā pēc AP vēlēšanām.

Galvenie uzdevumi un darbības virzieni priekšvēlēšanu un pēcvēlēšanu periodā.

D.Īvāns: Šobrīd, pēc vietējo padomju vēlēšanām, it īpaši pēc Rīgas padomes vēlēšanām, ir pilnīgi skaidrs, ka būtībā jaunajās padomēs veidojas divi spēki - vieni, kas pulcējas ap Tautas fronti, ap jauno domāšanu, otri - kas pulcējas ap veco partijas aparātu, ap Interfronti. Tie ir destruktīvie spēki, kuri šobrīd jau priekšvēlēšanu kampaņā ļoti aktīvi cīnās par to, lai saglabātu savas pozīcijas, lai saglabātu vecā aparāta iespējas arī turpmāk valdīt un neko nemainīt Latvijā. Es tikko atgriezos no Maskavas, tur man bija tikšanās ar Ukrainas un Krievijas demokrātisko kustību pārstāvjiem, kuri teica, ka šāda priekšnieku, partijas sekretāru un direktoru, vietumis priekšsēdētāju alianse ir izveidojusies gandrīz vai visā Padomju Savienībā. Tāpēc tik ļoti svarīgs ir demokrātisko spēku vienības jautājums, kuram pamatus, es ceru, mēs liekam šajā Domes sēdē. Tagad dosim vārdu Vilnim Edvīnam Bresim.

V.E.Bresis: Godājamie Domes locekļi un klātesošie! Uzskatu kā dziļi simbolisku žestu, ka Latvijas TF Dome pastiprināti interesējas par republikas ekonomiskajām problēmām, jo arī es uzskatu, ka tuvākajā nākotnē tās kļūs par mūsu tālākās virzības pamatproblēmām. Ir pilnīgi skaidrs, ka nevar būt neatkarīga politika un atkarīga ekonomika, tās ir divas vienotas saites, kurām jāiet līdztekus.

Gribu jau sākumā izteikt vienu tīri ētisku jautājumu - vai ir pareizi, ka dažus mēnešus pirms pašreizējās valdības demisijas izklāstu savas domas par nākamās valdības darbības problēmām. Gribu atklāti teikt, ka šodien izsaku savas personīgās domas par mūsu Latvijas nākotni, nekādā gadījumā negribu tās uzskatīt par rekomendācijām jaunajai republikas valdībai. Tās ir domas, kuras izsaka arī mani vēlētāji Jēkabpils rajonā. Šodien negribu dot sīku atskaiti par to, ko ir devusi republikas valdība sava darba laikā. Tikai gribu pasvītrot vienu - pašreizējā valdība atšķiras no daudzām stagnācijas gadu veidotām varas struktūrām ar to, ka

dažādu resoru interešu vietā pirmām kārtām sāka ievērot Latvijas tautas intereses. Migrācijas apturēšana, republikas īpašumu atpakaļatgūšana, tās iedzīvotāju ekonomisko interešu aizstāvība un daudzi citi pasākumi ieguvuši ļoti plašu atbalstu republikas pamatiedzīvotājos. Nenoliegsim un galvenokārt neaizmirsīsim, ka eksistē pretspēki, kas dara un darīs visu, lai nomelnotu un pat sabotētu mūsu centienus, lai katrā iespējamā gadījumā piekārtu birkas un pierakstītu visas nelaimes republikas suverenitātes atgūšanai. Pašreiz ekonomika kā integrēta padomju ekonomikas mikrošūniņa dzīvo krīzes situācijā. Būs jāpieliek ievērojams spēks, lai to pārvarētu. Cerēt, ka atveseļošanās process visā lielvalsts teritorijā noritēs vienlīdz gludi, ir pilnīgi naivi. Un tāpēc mūsu pamatceļš ir ceļš uz ekonomisko suverenitāti, patstāvību, ieskaitot valstiskuma formas atgūšanu. Ekonomisko patstāvību nedrīkst uzskatīt kā ekonomisko pašizolāciju.

Tālākā attīstība mums nav pieņemama kā superintegrācija jebkuras citas valsts vai republikas ekonomikā. Tāpat kā minētā pretstats pašizolācija. Tagad izteikšu dažus vārdus par pieminētajām problēmām.

Pirmkārt, par rūpniecības pilnveidošanu. Jādara viss iespējamais, lai atgūtu savu republikas īpašumu, lai republikas īpašumā atgrieztos visi uzņēmumi, kuri tai tiešām pieder un kuri varēs veidot t.s. republikas tirgus fondu. Jādara viss, lai pārvērstu uzņēmumus par daudzām akciju sabiedrībām, lai sīkos uzņēmumus varētu nodot arī privātīpašumā, lai varētu atraisīt iniciatīvu mūsu ražotājos. Viens no tādiem varētu būt kokapstrādes komplekss. Par to pasaulē ir liela interese, un mēs varam to pieskaitīt pie stratēģiskām rezervēm. Varētu republikā uzbūvēt jaunas papīra, celulozes, kokapstrādes rūpnīcas un ar šo produkciju iziet pasaules tirgū.

J.Škapars: Visumā man ir simpātiska un pieņemama tā programma, kuru piedāvāja Breša kungs. Taču ekonomiskā situācija pārāk kritiska, pats laikmets ir pārāk eksplozīvs, lai mēs varētu tērēt laiku komplimentiem un atzinību dāļāšanai. Šobrīd pretrunas ir tik samilzušas, process tik dinamisks, ka mēs visi, arī TF, neglābjami atpaliekam. Bet par mūsu gausumu un neizlēmību nākas dārgi maksāt. Visbiežāk - tautai.

Tāpēc - lai šī saruna ir savstarpēji skarbāka kā parasti. Man šķiet, ka gan MP, gan AP vadītāji daudz enerģijas izšķiež, manevrējot starp dažādām frontēm. Taču pats galvenais - izlēmības, noteiktības trūkums pašu galveno jautājumu risinājumā. Te mēs visu laiku lecam ejošā vilcienā. Tā tas notika ar likumprojektu par Baltijas ekonomisko patstāvību, kur mēs iespraucāmies pašā pēdējā brīdī. Arī tagad, sākot Maskavas sarunas ar M.Gorbačovu, Latvija ir visnegatavākā. Pašreizējais laiks ir ārkārtējs un vienreizējs, turklāt tas ir īsu brīdi dots, tas mums ir jāpatur prātā. Un mums ir jāpaspēj, jāpagūst divos mēnešos tas, ko citkārt neesam paguvuši gadu gados.

Pirmkārt, jāizveido ārkārtēja parlamenta un valdības komisija, kas cirstu ceļu uz Latvijas neatkarību. Būtībā sarunas Maskavā jau sākušās, taču Latvijai nav ne delegācijas, ne tās vadītāja ar noteiktu platformu un pilnvarām.

Otrkārt, ir nepieciešama ārkārtēja parlamenta un valdības komisija, kas inventarizētu un pieņemtu Latvijas īpašumā Latvijas zemi, ūdeņus, mežus. Bet pats galvenais šīs komisijas uzdevums - pārņemt Latvijas īpašumā Vissavienības uzņēmumus. Te situācija tomēr ir visdramatiskākā. Šā gada 7.februārī Rižkovs un trīs Baltijas valstu premjeri parakstīja vienošanos par uzņēmumu nodošanu republiku pārziņā.

Mums jāsaka atklāti savai tautai, ka šobrīd Latvijas pārziņā ir nodoti vai nu septītās nozīmes uzņēmumi, vai arī dažādi institūti, projektēšanas organizācijas, mācību iestādes, kuru atrašanās Vissavienības pakļautībā jau kļuvusi komiska. Lūk, daži - LLA, Rīgas uzskaites un kredīta tehnikums, Vieglās rūpniecības kvalifikācijas celšanas kursi, Skaņu plašu rūpnīca. Tie objekti, kas daudzmaz atgādina rūpnīcu, tiks nodoti Latvijai uz ilgtermiņa vienošanās pamata. Šo uzņēmumu uzskaitījums drīzāk uzrāda, cik nožēlojams ir Latvijas politiskais, bet īpaši ekonomiskais statuss, cik visvarens ir centra diktāts.

Uzņēmumu atkarošana ir grūta pozicionāla cīņa, turklāt trauksmes gongs jāsit īpaši spēcīgi tādēļ, ka šobrīd psiholoģiski mēs esam iecentrēti uz lielo suverenitāti - Latvijas politisko un valstisko neatkarību. Joprojām kaifojam ap simboliku. Ja arī turpmāk ar aristokrātisku nevērību izturēsimies pret mazo suverenitāti, tad var izrādīties, ka mums piederēs Latvijas korpuss, bet nāksies izlūgties limitus, lai varētu paņemt no sava ledusskapja zivju konservus pusdienu galdam.

Treškārt, neatliekot ne dienu, jāveido ārkārtēja parlamentārā un valdības komisija, kas spētu pieņemt izšķirošus lēmumus un rīkoties, lai Latvija izkļūtu no ekonomiskās krīzes, saimnieciskā haosa, lai apturētu ekonomisko lejupslīdi, lai darītu galu inflācijai. Pēdējos trīs gados rublis ir zaudējis 70% no savas vērtības. Tāda nauda, kurai nav preču seguma, pēc savas dabas ir agresīva. Kā pasargāt Latviju no bankrota, ja šobrīd šādas agresīvas naudas Latvijā iedzīvotāju rīcībā ir viens miljards rubļu?

I.Bišers: Cienījamie domnieki, cienījamie klātesošie, visi Latvijas pilsoņi un pārējie, kas seko mūsu darbam gan ar TV, gan radio starpniecību! Tā kā mēs šodien strādājam ļoti stingra reglamenta apstākļos, centīšos neatkārtot agrāk teikto. Vispirms pāris vārdi par formulējumu, kas likts pamatā manam referātam. Tas nav manis formulēts, jo es uzskatu, ka jautājums nav tik vienkāršs, ka tai varai, politiskai struktūrai, ko mēs izveidosim Latvijā pēc vēlēšanām, būs jāpierāda sava starptautiskā atzīšana gan de iure, gan de facto.

Domāju, ka šis uzdevums nebūs tik sarežģīts, jo mūsu kontakti ar ārvalstu diplomātiskiem darbiniekiem liecina, ka mūsu neatkarības ideja gūst plašu atbalstu pasaulē. Ja mēs to spēsim izcīnīt demokrātiskā ceļā, nav šaubu, ka pasaules valstu vairums to atzīs gan de iure, gan de facto. Mēs šodien stāvam sarunu priekšvakarā, sarunu par Latvijas neatkarību, kurām būs izšķiroša loma mūsu dārgās Latvijas tālākā liktenī. Ļoti daudz kas būs atkarīgs no sarunu dalībnieku kompetences, sagatavotības, diplomātiskā takta un elastības, no prasmes ielaisties kompromisos, tajā pat laikā saglabājot nelokāmību principiālos, galvenos jautājumos, kas nosaka mūsu Dzimtenes nākotni. Tā būs atkal jauna politiskā skola, kas mums būs jāiziet. Un ak vai! mūsu Dzimtenei, ja mūsu sekmes šajā skolā būs neapmierinošas.

Aptverot pašreizējo situāciju, var rasties bažas par to, ka mūsu republika tuvojas tām nepietiekami sagatavota. Līdz šim delegācija mums nav apstiprināta. Komisija nav delegācija. Tās uzdevums ir sagatavot tikai priekšlikumus, platformu, bet tā nav pilnvarota vest sarunas. Tā ir apstiprināta tikai divas dienas atpakaļ, priekšlikumus vēl nav paspējusi sagatavot. Jau iepriekšējā Domes sēdē ziņoju par savu mūsu platformas pirmuzmetumu, kuru es, pēc Mihaila Gorbačova priekšlikuma, sagatavoju un iesniedzu viņam kā savus personīgos priekšlikumus, kas vēl nav nevienam saistoši.

Sarunā 27.februārī viņš izteica visumā labvēlīgu attieksmi pret šiem priekšlikumiem, kaut tas nebūt nenozīmē, ka viņš ir gatavs visus šos priekšlikumus pieņemt. Arī Igaunijas un Lietuvas pārstāvji, kurus es ar šiem priekšlikumiem iepazīstināju, uzskatīja, ka tie varētu zināmā mērā kalpot kā pamats mūsu kopējās platformas izstrādāšanai. Tā kā Dome savā iepriekšējā sēdē kopumā atbalstīja šos priekšlikumus, domāju, ka tālākajā darbā mums no tiem vajadzētu vadīties un izveidot vairākas darba grupas, kas šo platformu izstrādātu tālāk. Tāpēc es domāju, ka tauta nepieņems kaut kādus jaunus solījumus bez starptautiskām garantijām. Un tāpēc es uzskatu, ka nevaram atkāpties no vienas mūsu pamatprasības - LR kā starptautisko tiesību subjekta atjaunošanas.

J.Freimanis: Cienījamās dāmas un kungi! Bišera kungs lielos vilcienos jau iezīmēja to, kas mums jādara ārpolitikā, tā kā mans uzdevums jūtami atvieglots. Pieskaršos dažiem aktuāliem jautājumiem. Pirmais. Nepārtraukti jāturpina pasākumi ārpolitikā, ko esam jau iesākuši, t.i., runāt par mūsu nācijas pašnoteikšanās tiesībām, par mūsu tiesībām atjaunot mūsu valstisko neatkarību.

Tālāk ir jauni pasākumi. No tiem svarīgākais - panākt, lai Baltijas jautājums tiktu iekļauts Eiropas drošības un sadarbības apspriedes, t.s. “Helsinku - 2” dienas kārtībā, kur pamatjautājums būtu Baltijas valstu neatkarības atjaunošana, balstoties uz savā laikā noslēgtiem miera līgumiem ar PSRS.

Otrais: šā gada maijā Tallinā tiks organizēta konsultatīva sapulce, kur pulcēsies autoritatīvi jaunās Latvijas AP deputāti, kurā pieņems lēmumu griezties pie “Helsinki - 2” organizatoriem ar lūgumu šo jautājumu iekļaut dienas kārtībā. Drīz notiks kopīga LTF un pārējo demokrātisko organizāciju apspriede ar Pasaules brīvo latviešu asociāciju, tātad šīs aktivitātes tiks turpināts ar trimdas latviešu palīdzību. Vēl šo jautājumu apspriedīs jūnijā, Baltijas asamblejā. Šogad notiek arī vispārējā ekonomiskā un politiskā asambleja Gdaņskā, kura sāksies nākampirmdien un uz kurieni dosies arī Latvijas delegācija. Tur spriedis arī to, kā mums atgriezties Eiropā, no kurienes mēs esam nākuši. Bez tam maijā Stokholmā notiks Zviedrijas TF organizētā konference, kur spriedīs jautājumu, kādā veidā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarības atjaunošana var sekmēt starptautisko drošību Eiropā.

J.Bojārs: Uzskatu, ka šajā virzībā uz neatkarību vajadzētu konsolidēties visiem baltiešiem. Tas, ko teica kolēģis Freimanis, man liekas ļoti cerīgi. Tālāk vajadzētu apspriest priekšlikumus, ja tādi ir, par izstāšanos. Par variantiem. Federācija ir sevi sakompromitējusi, uz to iet mēs nevaram. Konfederācijas modelis ir absolūti neskaidrs, jo pasaulē tas ir ļoti dažāds. Asociācijas modelis, manuprāt, ir nožēlojams.

I.Godmanis: Augsti cienījamie domnieki un cienījamie deputātu kandidāti! Ne velti šī ir trešā sēde, kurā reāli sanākuši kopā gan LTF Domes locekļi, gan LTF atbalstītie deputātu kandidāti vai arī tie cilvēki, kuri atbalsta mūsu platformu. Tas nav formāli, tas vienkārši paskaidro to situāciju, kādā mēs pašlaik atrodamies. Pašlaik ir kritisks punkts, izeja no tā daudzējādā ziņā noteiks Latvijas nākotni. Mēģināšu raksturot divas lietas - situāciju, kādā LTF ieiet vēlēšanās; iespējamos politiskos spēkus un kādās attiecībās TF atrodas ar tiem Latvijā, un runas otrajā daļā iezīmēt tos iespējamos LTF jau ievēlēto deputātu darbu koordinācijas jautājumus. Sākšu ar pirmo. Mēs neejam šādās vēlēšanās vienkārši kā sabiedriski politiska organizācija, kaut arī mums ir sava struktūra, prese, sava priekšvēlēšanu platforma. Mēs ejam savādākā kvalitātē. Daudzi no klātesošajiem jau ir ievēlēti vietējās padomēs. Visā Latvijā ir izveidotas deputātu grupas. Tur, kur iet grūtāk, pat nopietnas frakcijas. Piemērs ir Rīgas padome, kurā TF ir deleģējusi savus pārstāvjus, kas no sabiedriski politiskas organizācijas ir jau kļuvuši par tautas vēlētiem pārstāvjiem. Ar tiesībām lemt un, kas pats svarīgākais, - būt atbildīgiem par savu lēmumu pieņemšanu un arī izpildi. Šī situācija uzliek lielu atbildību TF pārstāvjiem, jo no tā, cik aktīvi viņi spēs strādāt vietējās padomēs, pēc tā tiks arī vērtēts gan potenciāls, gan reālais ieguldījums AP.

Tādēļ aicinu visus TF atbalstītos deputātus un deputātu kandidātus strādāt ar pilnu atdevi, lai nesagrautu tautas uzticību TF kā organizācijai, kas ir spējīga uzņemties atbildību par tautas likteni. Jebkurā gadījumā domāju, ka tieši vietējās padomēs šie lēmumi ir tuvāk reālai dzīvei. Tie ir jautājumi par dzīvokļiem, par zemi utt. AP lēmumus varēsim pieņemt, ja vietējās padomes pieņemtie lēmumi tiks realizēti dzīvē. Tādēļ gribu saistīt priekšvēlēšanu cīņu ar jau esošiem iznākumiem vietējās padomēs. Gribu paraksturot politiskos spēkus.

Pirmkārt, sāksim ar šiem spēkiem mūsu lielajās pilsētās. Atšķirībā no iepriekšējā pavasara mēs esam situācijā, kad vairs nav KP konservatīvais bloks, tad liberālais bloks. Tagad jau mums ir reformatoru bloks un Interfronte. Mēs esam saskārušies ar fenomenu, ka Interfronte un konservatīvais bloks partijā ir viens un tas pats. Par to atklāti paziņoja arī A.Klaucēns pilsētas padomē. Jāizdara secinājums, ka būs ne tikai priekšvēlēšanu, bet arī pēcvēlēšanu cīņa. Kas ir pats bīstamākais patlaban? Mēģinājām to raksturot projektā, ko sagatavojusi Politiskā komiteja un kas ir izsniegts klātesošajiem.

Sakarā ar to, ka PSRS situācija attīstās ļoti asi, īpaši dienvidu rajonos, kur ir ekstrēmas situācijas, līst asinis, ir upuri, Savienībā parādījies jēdziens “bēgļu sindroms”. Atklāti runājot, šis sindroms ir parādījies arī Savienības krieviskajā daļā. Tas precīzi tiek inspirēts arī Latvijā. To dara šis politisko spēku konglomerāts, kuru jau nosaucu. Tādēļ domāju, ka mums Domē jāpasaka četras lietas.

Pirmkārt, ka mūsu politiskā darbība nekad nebūs saistīta ar kādas iedzīvotāju daļas piespiedu aizbraukšanu. Tātad mēs kategoriski vēršamies pret šī bēgļu sindroma kopēšanu Latvijā.

Otrais. Mūsu priekšvēlēšanu platformā skaidri jāpaziņo, ka mums nav nacionālo kritēriju, kad mēs runājam par īpašuma attiecībām. Nekur pasaulē nav demonstrējuši šādus nacionālos kritērijus.

Trešais. Šajā cīņā par valstiskās neatkarības atgūšanu skaidri un gaiši jāpaziņo arī cittautiešiem, ka mūsu ceļš ir vienīgi bezalternatīvs demokrātisks sarunu ceļš un mēs neesam ieinteresēti iet uz konfrontāciju.

Un beidzamais - par valodu. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Domāju, ka TF jāpaliek pie principa, ka viens no pamatiem, kā celt neatkarīgu Latvijas valsti un harmonizēt attiecības, ir valodas barjeras likvidēšana. Jautājums tikai par to, cik reālos termiņos mēs to varam veikt. Acīmredzami AP jaunievēlētajiem deputātiem šī valdības programma būs papildus jānostiprina. Nākošais politisko spēku bloks, kas skar TF, ir LS. Tajā laikā, kad LS dibinājās, LTF izteica cerību, ka tā būs organizācija, kas spēs izdarīt vismaz divas lietas - mēģinās likvidēt ekonomisko haosu laukos un spēs arī aizstāvēt plašus lauku iedzīvotāju slāņus.

Šeit gribu izdalīt četrus jautājumus. Tagad ir runa jau par vairāk kā 4000 privātsaimniecībām, zemnieku saimniecībām. Ir runa par cilvēkiem, kas turpina strādāt kolhozos, padomju saimniecībās. Ir runa par lauku inteliģenci, par lauku skolotājiem, par tiem, kuri strādā agroķīmiskajās laboratorijās, tiem, kas strādā t.s. apkalpojošos dienestos. Un tad ir runa par vadītājiem. Bija doma, ka LS spēs apvienot visus šos slāņus un tādā veidā aizstāvēt lauku intereses.

1.kongresā mēs izteicām atzinīgu vērtējumu LS. Tagad mēs gaidījām. Un ko tad mēs sagaidījām? To, ka šajā lauksaimnieku organizācijā tādi veidojumi kā padomes sēdes, kur varētu ņemt dalību demokrātisko kustību, TF pārstāvji, cik man zināms, notikušas tikai divas. Mums tādas notiek katru mēnesi. Pamazām veidojas situācija, ka LS kļuvusi par priekšnieku savienību.

Nav saprotami uzbrukumi TF no LS puses. Mūsu sarakstā ir pietiekoši daudz Lauksaimniecības savienības pārstāvju. Ar to, ka TF atļāvās savā laikā publicēt savu atbalstāmo sarakstu? Gribu atkārtot, ja kāds vēl to nezina, ka šis saraksts tapa absolūti no apakšas, demokrātiski un tikai nodaļas noteica tos cilvēkus, kurus viņas ir spējīgas atbalstīt. Bet mums pārmet, ka mēs ejam ar diktātu uz laukiem. Aicinu padomāt par to, ka TF nav partija, tai ir ļoti plašs spektrs, sākot no KP biedriem līdz LNNK biedriem. Šeit faktiski ir visas Latvijas spektrs. Un, ja mēs esam spējīgi vienoties politiski, domāju, ka šāds vienots saraksts ir pozitīvs politisks solis. Tāpēc man nav saprotama šī varbūt pat histēriskā reakcija, kura faktiski ir.

Piemēram, LS līderis A.Kauls, uzstājoties Ogrē, mūs nosauca ne vairāk, ne mazāk kā par ekstrēmistiem, anarhistiem, ka mēs atkal atvelkam cilvēkus no ekonomikas, ka mums nav savas programmas. Es domāju, ka mūsu publicētā priekšvēlēšanu programma tomēr satur konkrētus priekšlikumus par likumprojektiem. Trijās sapulcēs, kurās piedalījušies mūsu deputātu kandidāti, lauvas tiesa tika veltīta tieši ekonomiskajiem jautājumiem. Jebkurā gadījumā es domāju, ka mēs bijām iniciatori sarunām ar LS politisko komiteju. Mēs tikāmies, noskaidrojām viedokļus. Nekādu iniciatīvu no otras puses neesam izjutuši.

Domāju, ka vietās, kur ir vēl trešie kandidāti, kuri pārstāv armiju, Interfronti, jāatrod normāls politisks kompromiss. Ja pievēršamies trešajam spēkam, pat nezinu, kā šo spēku raksturot. Škapara kungs savā runā teica, ka iet runa par priekšvēlēšanu savienību “Par brīvu cilvēku, par Latvijas valsti”. Drīz pēc šī priekšvēlēšanu dokumenta publicēšanas LTF Domes valde apsveica to, ka vairums esošās valdības, AP, sabiedrisko organizāciju pārstāvju ir nostājušies uz valstiskās neatkarības ceļa. Es citēju: “Nākamā parlamenta svētākais pienākums ir likumdošanas ceļā radīt pamatus neatkarīgai, demokrātiskai Latvijas valstij.”

Līdz ar to mēs domājām: stratēģiski politiskos virzienos mums nav atšķirības. Mēs atbalstījām arī to, ka jākonsolidē spēki ekonomisko jautājumu risināšanā.

Trešais, pats būtiskākais jautājums, ar kuru mēs vērsāmies pie “priekšvēlēšanu savienības” autoriem - kādi būs kritēriji kandidātu vērtēšanai. Līdz šim brīdim mēs neredzam, kur būtu pretrunas tīri politiskos jautājumos, arī saimnieciskos, bet fakti diemžēl liecina citu.

Tiek organizētas priekšvēlēšanu sapulces, kuras organizē šīs priekšvēlēšanu savienības grupas. Starp citu, rodas jautājums - kas ir šīs atbalsta grupas, vai tur var iestāties, pēc kādiem kritērijiem tur uzņem cilvēkus? Atbildes uz šiem jautājumiem saņemt ir grūti. Ir informācija, ka šīs atbalsta grupas dažās vietās veidojas uz vietējo KP biroju pamatiem. Kāpēc tad nepateikt skaidri un gaiši, kam ir šis politiskais atbalsts? Un kā var būt, ka mums, politiski runājot par dokumentiem, domstarpību nav, bet uz tikšanos ar deputātu kandidātiem konsekventi tiek aicināti pretējās puses pārstāvji.

Un tagad pēdējais jautājums, kuru gribu saistīt ar tālāko TF darbību jau pēcvēlēšanu periodā. Mēs visi labi zinām, kādi sarežģīti procesi norit KP. Esmu dziļi pārliecināts, ka uz šiem procesiem TF jāskatās toleranti. Diez vai šis būtu īstais brīdis iejaukties partijas iekšējās lietās. Šeit mums ir būtiska atšķirība starp “Sajūdis” un LTF. Mums neapšaubāmi jāvadās no mūsu programmas dokumentiem. Mēs esam par to, lai katrai politiskajai organizācijai tās augstākais lēmējorgāns atrastos Latvijā. Tikai izejot no šī kritērija, mēs varam izteikt savu attieksmi pret politiskām organizācijām, t.sk. arī KP.

Procesi norisinās politiski sarežģīti. Tagad veidojas daudzas partijas. Partijas veidošanās process nav tikai divu gadu jautājums, ir jāpaiet pietiekoši ilgam laikam, ir jāizkristalizējas tās programmai. TF savā programmā atzīst daudzpartiju sistēmu. Tomēr mums jākoordinē mūsu deputātu darbs AP, to pierāda Rīgas piemērs. Jāieslēdz deputāti konkrētā likumdošanas darbā, jo mums nekavējoties jāpieņem likumi gan ekonomiskajā, gan politiskajā jomā. Ir divi degoši jautājumi - par zemnieku saimniecībām un īpašuma tiesībām. Un otrs jautājums - par iekšējiem kooperatīviem. Jautājums ir ļoti nopietns, šeit ir inflāciju akumulējošie faktori, te ir faktori, kas cilvēkus nostāda vienu pret otru. Ja mēs necentīsimies šos jautājumus atrisināt jau pirmajā sesijā, bet dalīsimies dažādās partijās, tad mēs vēl ilgi skaidrosim, ar ko mēs viens no otra atšķiramies. Pēc tam katra partija iesniegs savu likumprojektu un par to pēc tam ilgi cīnīsies parlamentā. Tā nonāksim pie situācijas, ka likumus vispār nepieņems. Mēs atkārtosim Maskavu. Vietējās padomēs situācija attīstīsies tāpat. Un tauta mums jautās - kam vajadzīga tāda demokrātija? TF nebūs savu uzdevumu izpildījusi. TF uzdevums ir viens - koordinēt deputātu darbu AP, solidarizēt viņus. Un otrs uzdevums, kas jau sācies vietējās padomēs - vai ar to, ka TF deputātu kandidāti tiks ievēlēti AP, TF beigs eksistēt? Domāju, ka nē. Praktiski deputāti ir saikne ar tautu, sevišķi lauku rajonos. Viņi dodas uz tām pašām TF nodaļu sēdēm, tiekas pārstāvju sapulcēs. Šai tiešai saiknei jābūt arī AP. Tā ir šīs deputātu grupas vai frakcijas mijiedarbība ar TF vadību. Daudzpartiju sistēmas veidošanās ir neapstādināms process. Jautājums tikai - vai šīs dziļās politiskās krīzes situācijā mēs varam atļauties strīdēties par niansēm, ja neesam atrisinājuši galveno.
____________________________________________________________

Avots: Latvijas Tautas fronte 1988-1991. Veltījums Trešajai Atmodai un Latvijas tautas frontes dibināšanas desmitgadei. Rīga: Apgāds Jāņa sēta, 1988., 399 lpp.>155.-162.lpp.

Ievietots: 24.05.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV