[1988.gada 30 decembrī]
__________________________________________________________________

Sakarā ar Latvijas PSR Prokurora 1988.gada 28.decembrī iesniegto protestu, kurā tiek apstrīdēta Latvijas Tautas frontes Statūtu reģistrācijas likumība, LTF valde paziņo sekojošo:

1. LTF Statūti ir izstrādāti, vadoties pēc PSKP XXVII kongresa un XIX Vissavienības konferences lēmumiem un pilnīgā saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūciju un likumiem, kuru ietvaros LTF darbojas (sk. tās Statūtu 2.p.).

2. LTF Valde uzskata, ka prokurora protests var pamatoties tikai uz tiesību normām un tikai tiesību normu ietvaros arī izskatāms. Tāpēc LTF Valde uzskata par iespējamu iebilst tikai pret tādiem LPSR prokurora iebildumiem pret LTF Statūtiem, kas protestā ir tā vai citādi juridiski motivēti, bet neatrod par iespējamu diskutēt par protestā izteiktām nepamatotām aizdomām, izdomājumiem un juridiski neargumentētiem apgalvojumiem.

3. Pret LTF Statūtiem LPSR prokurora protestā ir izteikti sekojoši konkrēti iebildumi:

3.1. Tiek iebilsts pret Statūtu 1.p., kurā LTF ir atzīta par masu sabiedriski politisku organizāciju. LPSR prokurors uzskata, ka saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūcijas 6., 7. un 49.pantu mūsu valstī nav paredzēta sabiedriski politisku organizāciju darbība.

Vispirms jau jānorāda, ka LTF ir principiāli jauna tipa organizācija, kura ir izveidojusies pārbūves rezultātā un pārbūves veicināšanai, tāpēc arī veltīgi būtu cerēt, ka tā būtu tieši paredzēta stagnācijas gados pieņemtā Konstitūcijā. Turpretim PSKP attieksme pret šāda tipa organizācijām ir skaidri izklāstīta partijas XIX Vissavienības konferences rezolūcijā “Par padomju sabiedrības demokratizāciju un politiskās sistēmas reformu”, kurā ir teikts: “Pozitīvi jāvērtē tāda parādība, ka pēdējā laikā rodas daudzas jaunas sabiedriskas asociācijas un apvienības, kas sprauž sev mērķi veicināt sociālistisko atjaunināšanos.”

Tomēr LTF nodibināšanās neiziet ārpus pastāvošās LPSR Konstitūcijas ietvariem. Tās 49.p. piešķir LPSR pilsoņiem tiesības apvienoties sabiedriskās organizācijās, kas veicina viņu politiskās aktivitātes un pašdarbības attīstību, viņu daudzveidīgo interešu apmierināšanu. Sabiedriski politiskas organizācijas ir viens ne sabiedrisko organizāciju paveidiem un šis nosaukums norāda to darbības galveno virzienu un metodes. Sabiedriski politiskas organizācijas pastāv un darbojas arī šobrīd. Tā, piemēram, VĻKJS savu Statūtu preambulā arī ir pasludinājusi, ka tā ir pašdarbīga sabiedriski politiska organizācija.

Tieši uz šo apstākli norādīja PSKP CK sekretārs V.Medvedevs, kad šo pašu iebildumu pret LTF pie Latviešu sarkano strēlnieku muzeja izteica J.Dzenīša domubiedri. Acīmredzot J.Dzenītim PSKP CK Politbiroja locekļa domas nav bijušas pietiekami autoritatīvas;

3.2. LPSR prokurora protestā tiek apgalvots, ka LTF Statūtos paredzētie mērķi un uzdevumi ir pretrunā ar likumdošanu, taču tālāk protestā vispār netiek pieminēti un apstrīdēti LTF Statūtu 4. un 5.pantā norādītie LTF darbības mērķi un galvenie uzdevumi. Tāpēc minētais apgalvojums jāuzskata par pilnīgi nepamatotu;

3.3. LPSR prokurora protestā tiek apgalvots, ka LTF Statūtos, pārkāpjot likumu, nav norādīti visi uzdevumi, kurus LTF apņēmusies izpildīt. Tiesa gan, netiek norādīts. kādi īsti LTF uzdevumi Statūtos nav norādīti.

Lai gan šī apgalvojuma pamatošanai ir pieminēti veseli četri likumpanti, tomēr neviens no tiem neprasa visu sabiedriskās organizācijas uzdevumu ierakstīšanu tās Statūtos. Saskaņā ar esošo praksi visas sabiedriskās organizācijas (VĻKJS, Zinību biedrība, Sarkanā Krusta biedrība, Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība u.c.) savos statūtos ir pieminējušas tikai attiecīgo organizāciju galvenos uzdevumus. Šie uzdevumi nosaka organizācijas darbības pamatvirzienus un tiek tālāk attīstīti un precizēti citos dokumentos. Organizācijas pamatuzdevumi, kas nostiprināti Statūtos, paliek nemainīgi ilgākā laika periodā, turpretim kārtējie uzdevumi var mainīties visai strauji atbilstoši mainīgai situācijai. Tieši tā ir rīkojusies arī LTF.

Ja LPSR prokuroram ir cits viedoklis, viņam būtu jāprasa pārskatīt visu pastāvošo sabiedrisko organizāciju statūtus, daļu no kuriem ir apstiprinājusi Latvijas PSR Ministru Padome. Taču šāda prasība nav balstīta uz likumu;

3.4. LPSR prokurora protestā ir izteikti iebildumi pret Statūtu 7.p., kurā ir noteikts, ka LTF nav pakļauta citām organizācijām un iestādēm, jo LPSR prokurors uzskata, ka šī norma it kā nostādot LTF ārpus Komunistiskās partijas ietekmes. Vispirms jānorāda, ka LPSR prokurors ir sajaucis divus pilnīgi dažādus jēdzienus: “pākļautība” un “ietekme”. Ikviena sabiedriskā organizācija nav pakļauta Komunistiskajai partijai. Saskaņā ar PSKP Statūtu 60. un 61.pantu Komunistiskā partija realizē savu ietekmi sabiedriskajās organizācijās ar savu biedru starpniecību, kas sastāv šajās organizācijās. Tieši par to runā LTF Statūtu 7.p. nākamais teikums;

3.5. LPSR prokurora protestā ir izteikti pārmetumi par to, ka LTF Statūtos neesot ierakstīts, ka LTF atzīstot PSKP par padomju sabiedrības vadošo un virzošo spēku, par LTF kodolu utt.

LTF Valde uzskata, ka par Statūtiem jāspriež atkarībā no tā, kas tajos IR ierakstīts, bet ne no tā, kas tajos NAV ierakstīts. Jānorāda, ka šādu frāžu nav vairākumā sabiedrisko organizāciju statūtu. Kas attiecas uz LTF attieksmi pret PSKP kā sabiedrības politiskā avangarda lomu, tad izsmejoša atbilde uz to ir atrodama LTF Statūtu 1.p., kurā it norādīta, ka LTF savā cīņā par mūsu sabiedrības aktīvu pārbūvi balstās uz PSKP XXVII kongresa un XIX Vissavienības konferences rezolūciju nostādnēm.

Par LTF attieksmi pret PSKP liecina arī tas, ka tā kā vārdos, tā arī darbos ir apliecinājusi atbalstu visiem PSKP CK un LKP CK pasākumiem, kas vērsti uz pārbūves padziļināšanu un paātrināšanu. Vēl dīvaināks ir tas apstāklis, ka pārmetumus LTF par PSKP vadošās lomas neatzīšanu izsaka tas pats J.Dzenītis, kurš Latvijas Juristu biedrības kongresā 1888.gada 17.decembrī no tribīnes paziņoja burtiski sekojošo: “Manuprāt, tas būtu ideāli, ja juristi būtu bezpartijiskie, ja nebūtu saistīti arī ar piederību pie partijas.”

4. Vairāk iebildumu pret LTF Statūtiem LPSR prokurora protestā nav izteikti. Toties protestā ir apgalvots, ka pretrunā ar likumdošanu ir vairākas LTF Programmas tēzes. Šo Programmu LPSR prokurors uzskata par sabiedriskām organizācijām neparedzētu dokumentu.

LTF Valde uzskata, ka ikvienai normāli strādājošai organizācijai ir nepieciešamas ilglaicīgas un īslaicīgas darbības programmas, kas dotu ievirzi tās darbībai, kas vērsta uz Statūtos noteikto mērķu un uzdevumu īstenošanu. Tā ir katras organizācijas iekšējā lieta, kādos dokumentos tā ietver savu darbības programmu un izsaka savu attieksmi pret to vai citu sabiedrisku parādību.

LTF, darbodamās pilnīgas atklātības apstākļos, savu darbības programmu ir publicējusi vispārīgai zināšanai. Šī Programma nav iesniegta reģistrācijai un likums arī neprasa, lai valsts iestādes to apstiprinātu vai reģistrētu. Tāpēc LTF varētu par to ar LPSR prokuroru diskutēt citā vietā un citā laikā. Tomēr, ņemot vērā, ka LPSR prokurora izteiktās apsūdzības pret LTF Programmu ir darītas zināmas sabiedrībai, LTF Valde uzskata par nepieciešamu uz tām atbildēt.

4.1. LPSR prokurors apgalvo, ka LTF uzstājoties pret LPSR Konstitūcijas 6.p. pasludināto PSKP vadošo un virzošo lomu, jo LTF esot ierakstījusi savā Programmā, ka tā vēršoties pret jebkādu varas monopolizāciju un neatzīstot par demokrātiskām jebkuras politiskās organizācijas monopoltiesības pārvaldīt valsti.

LTF Valde šai sakarā var tikai norādīt, ka LPSR prokurora minētais Konstitūcijas pants nosaka, ka PSKP darbojas Konstitūcijas ietvaros. Konstitūcija nepiešķir Komunistiskajai partijai nekādas varas pilnvaras, ne arī tiesības pārvaldīt valsti. Arī PSKP XIX Vissavienības konference savās rezolūcijās pasvītroja, ka precīzi jānorobežo partijas orgānu un valsts orgānu funkcijas saskaņā ar ļeņinisko koncepciju par Komunistiskās partijas kā sabiedrības politiskā avangarda lomu un Padomju valsti kā varas instrumenta lomu, un nosodīja pārvaldes funkciju koncentrēšanu partijas politiskās vadības rokās. J.Dzenītis, prasot piešķirt partijai varas monopoltiesības, uzstājas pret Konstitūciju un XIX konferences lēmumiem.

4.2. LPSR prokurors apgalvo, ka LTF apveltot sevi ar kontroles tiesībām pār tautas deputātu darbību, jo LTF Programmā esot ierakstīta, ka tā raudzīsies, lai deputāti nenovirzītos no vēlētāju dotajiem norādījumiem un savas priekšvēlēšanu platformas. LPSR prokurors uzskata, ka šāda darbība ir pretrunā ar LPSR Konstitūcijas 95.pantu un citiem likumiem (gan nenorādot konkrētos pantus). Pēc prokurora domām tāda rīcība esot iejaukšanās tautas deputātu un to padomju darbībā.

LTF Valde uzskata, ka šajos apgalvojumos ir vērojama pilnīga padomju deputāta statusa neizpratne. Deputāts ir pilnvarots tautas pārstāvis, kuram ar visu savu darbību ir jāattaisno tautas uzticība, jāatbilst tām prasībām, ko viņam uzstāda tauta (LPSR Konstitūcijas 92.p., PSRS Likuma par tautas deputāta statusu preambula). Vēlētāji un sabiedriskās organizācijas dod norādījumus saviem deputātiem (PSRS Konstitūcijas 102.p., LPSK Konstitūcijas 81.p.). Deputāts ir atbildīgs savu vēlētāju priekšā un tam sistemātiski jāsniedz par savu darbu pārskats vēlētājiem, kā arī kolektīviem un sabiedriskām organizācijām, kas viņu izvirzījuši par deputāta kandidātu. Deputātu, kas nav attaisnojis vēlētāju uzticību, pēc vēlētāju vairākuma lēmuma var jebkurā laikā atsaukt (LPSR Konstitūcijas 96.5., Likuma par tautas deputātu statusu 6.p.). LTF Valde uzskata, ka ne tikai katra pilsoņa tiesības, bet arī pilsoniskais pienākums ir raudzīties, lai tā ievēlētais deputāts nenovirzītos no saviem solījumiem vēlētājiem un vēlētāju dotajiem norādījumiem. Šādas tiesības norādītie likumpanti piešķir arī sabiedriskajām organizācijām. Loģiski, ka tiesības, kas pieder katram, pilsoņi var izmantot arī, apvienojoties sabiedriskās organizācijās. Tieši šādas funkcijas realizē arī tautas frontes, kas darbojas citās sociālistiskās valstīs. Pēc LTF Valdes domām J.Dzenītis grib panākt deputātu atbrīvošanu no atbildības tautas priekšā par savu darbību. Šāda pozīcija ir tiešā pretrunā ar pastāvošajiem likumiem un PSKP kursu uz patiesas tautvaldības nodibināšanu.

4.3. LPSR prokurors uzstājas pret LTF programmatisko prasību objektīvi traktēt Latvijas vēsturi, it sevišķi 1940.gada notikumus; un oficiāli atzīt, ka Latvijas republikas iekļaušana PSRS sastāvā izdarīta, lietojot spēku. Prokurors neapstrīd šo faktu pēc būtības, bet apgalvo, ka tas runājot pret LPSR Konstitūcijas preambulu un 68.pantu. Vadoties no J.Dzenīša loģikas par antikonstitucionālām būtu jāatzīst 1888.gada 8.jūlija vēsturnieku diskusija Politiskās izglītības namā un sekojošās publikācijas presē. Taču vēstures patiesības nevar nodibināt ar likumdošanas aktiem. Visa sabiedrība šobrīd uzskata, ka stagnācijas laikmetā izveidotā LPSR Konstitūcijas preambula nepietiekami objektīvi atspoguļo patieso Latvijas vēsturi un ir jākoriģē priekšāstāvošās Latvijas PSR Konstitūcijas reformas gaitā.

4.4. LPSR prokurors pasludina par antikonstitucionāliem un pretlikumīgiem LTF Programmā. ietvertos priekšlikumus grozīt atsevišķas LPSR Konstitūcijas un likumu normas. Tā, piemēram, LPSR prokurors paziņo, ka LTF prasība atcelt republikas teritorijā esošo uzņēmumu un organizāciju Vissavienības pakļautību un ieviest savu valūtu ir pretrunā ar PSRS Konstitūcijas 73.p. un LPSR Konstitūcijas 68.p. 2.d.

LTF Valde ir spiesta atgādināt, ka katram pilsonim un sabiedriskai organizācijai ir tiesības likumā noteiktā kārtībā iesniegt priekšlikumus par to vai citu Konstitūcijas vai likumu pantu grozīšanu. Sabiedrisko organizāciju republikāniskiem orgāniem šajā sakarā LPSR Konstitūcijas 101.p. ir piešķīris likumdošanas iniciatīvas tiesības. Šie priekšlikumi neizbēgami ir pretrunā ar tām likuma normām, kuras ierosināts grozīt. Tas tomēr nedod pamatu šādus priekšlikumus atzīt par pretlikumīgiem. Ja pieturētos pie šāda viedokļa, par antikonstitucionālu būtu jāatzīst PSKP XIX Vissavienības konference, kura arī atzina par nepieciešamu būtiski grozīt PSRS Konstitūciju un izdarīt tiesību reformu.

LTF priekšlikumi par grozījumiem LPSR Konstitūcijā un likumos pilnībā atbilst sociālisma principiem un PSKP XXVII kongresa un XIX Vissavienības konferences nostādnēm. Jau minētās LTF Programmas tēzes par uzņēmumu un organizāciju Vissavienības pakļautības atcelšanu un republikas valūtas ieviešanu LTF Programmā ir pārņemtas no republikas saimnieciskā aprēķina pamatprincipiem, kurus 1988.gada 23.septembrī akceptēja triju Baltijas republiku ministru padomju priekšsēdētāju vietnieki. Tādējādi šajā jautājuma LTF tikai atbalsta republikas valdības agrāk izstrādāto pozīciju.

LTF Programmā ir ievērojami vairāk priekšlikumu par LPSR Konstitūcijas un likumu grozīšanu, nekā ir minēts LPSR prokurora protestā. Tā, piemēram. LTF Programmā ir minēts, ka LTF atzīst par nepieciešamu panākt, lai republikas Augstākā Padome ievēlētu LPSR prokuroru un pieņemtu likumu par LPSR Prokuratūru. Tā kā pret šiem priekšlikumiem protestā iebildumi nav izteikti, acīmredzot ir jāuzskata, ka LPSR prokurors tiem pievienojas.

5. Lai gan LPSR prokurors savu protestu ir iesniedzis krievu valodā, LTF Valde uzskatīja par nepieciešamu savu atbildi dot latviski. Ceram, ka J.Dzenītis, kurš kā LPSR Augstākās Padomes deputāts balsoja par latviešu valodas atzīšanu par LPSR valsts valodu, to neņems ļaunā.

6. LPSR prokurora J.Dzenīša protests nav uzskatāma par juridisku, bet gan par politisku akciju. Tā vietā, lai izmantotu savas pilnvaras cīņai pret likumpārkāpumiem un noziedzību, kas republikā sasniegušas satraucoši augstu līmeni, J.Dzenītis ar to palīdzību vēršas pret organizāciju, kuras rindās ir vairāk nekā 250 tūkstoši cilvēku un kuru atbalsta vairāk nekā viens miljons Latvijas iedzīvotāju, cenšoties kavēt tās darbību. Šāda rīcība neapšaubāmi ir virzīta uz pārbūves un demokratizācijas procesu bremzēšanu.

Sakarā ar izklāstīto LTF Valde uzskata, ka LPSR prokurora J.Dzenīša protests par Latvijas PSR Tieslietu ministrijas starpresoru komisijas rīcību LTF Statūtu reģistrācijas jautājumā ir pilnīgi nepamatots un tāpēc noraidāms.

1888. gada 30. decembrī
_________________________________________________________________

Avots: Atmoda. 1989., 6.janvārī, 4.lpp.

Ievietots: 04.09.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV