[1918.gada 22. (9.) janvārī, St.Pēterburgā]
___________________________________________________________________

Saruna ar Anglijas Chargé d’ affaires F. O. Lindley’ju 9.janvarī 1918. Delegacijā - J.Kreicbergs, Z.Meierovics un J.Seskis. Saruna vesta franču un vācu valodā.

A. Latviešu Nacionalā Padome mums uzdevusi griezties pie Jums, lai izzinātu Jūsu valdības uzskatus par dažiem jautājumiem, kuŗu izšķiršana mums latviešiem no liela svara un ari, domājams; interesē Angliju.

B. Ja gan, lūdzu.

A. Latvija, ja atļauts aizrādīt, sastāv no Kurzemes, dienvidus Vidzemes un Latgales. Kurzeme ar savām ostām Liepāju, Ventspili un Vidzemē Rīgu jau ieņemta no vāciešiem. Lielinieki tagad ved miera sarunas ar vāciešiem Brestē, un lai gan mēs lielinieku valdību neatzīstam, un nestājamies ar to nekādā sakarā, tad tomēr mums no dažiem avotiem zinams: ja tikai Vācija neatlaidīsies no savām prasībām, tad lielinieki pielaidīsies un Kurzeme ar savām ostām un pat Rīga tiks pievienota Vācijai. Latvija atrodas izdevīgā stāvoklī pie jūŗas ar tādām ostām kā Liepāju, Ventspili un Rīgu. Visa plašā Krievijā ir “aizmugure”. Ja nu Kurzemi un vispār Latviju piedalītu pie Prūsijas, tad vāci pūlētos mūs visādā ziņā ģermanizēt, jo daži pamati jau ir. Mums ir lutera ticība un mūsu kulturai protestantiski-ģermanisks raksturs. Mūsu vienīgā cerība tagad ir - mūsu Sabiedrotie.

B. Mums tiešām no liela svara, ka Latvija netiek pievienota Vācijai un mēs uz to pie miera nolīgšanas pastāvēsim. Bet es jums sacīšu taisnību, ka tas atkaŗas no mūsu uzvaras. Baltijas dēļ vien kaŗa Sabiedrotie neturpinās. (šo tēzi pa sarunas laiku F.O.Lindley’s atkārtoja vēl reizi.) žēl, ka jums tik divas partijas: tie ir lielinieki un jūs. Vai nav kā nekā iespējams tos atgriezt uz īstā ceļa?

A. Tas šimbrīžam gandrīz neiespējams. Ir mēģināts organizēt latviešu kareivjus nelieliniekus, bet šimbrīžam tas nav izdarams, jo nav izdevīgs gaŗa stāvoklis. Mūsu lielniecisms ir zociali-politiska slimība. Bez tam latvietis ļoti izsalcis pēc zemes: ap 70 % latviešu uz laukiem ir bezzemnieki.

Lielinieki tagad viņiem sola zemi un tādēļ tie viņiem klausa. Kā tie zocialismu saprot, to raksturo fakti. Pagājušā 1917.gada 16.decembrī Valmierā bija bezzemnieku un zaldātu kongress, kur ari sprieda par muižu konfiscēšanu. Kad zocialisti mēģināja izskaidrot, ka zeme pārejot valsts īpašumā un tikai bezzemnieku lietošanā, tad pārējie lieliski protestēja. Diezgan ilgi viņi esot apstrādājuši cita zemi, reiz vajagot pašam iegūt zemi par īpašumu. Bez tam, latviešu strēlnieki pārliecināti, ka viņi paši nespēj iegūt atpakaļ Kurzemi, bet krievu zaldāts tam nepalīdzēs. Krievu zaldāti Baltiju neuzskata par Krieviju, bet par svešu zemi, kur dzīvo sveša tauta - latvieši. “Es Baltijas jūŗā zivis neesmu zvejojis,” tā mēdz teikt krievu zaldāti.

Viņš vēl nespēj pacelties tik augstu, lai izprastu valsts intereses un tādēļ kaŗam priekš viņa nav nozīmes. Turpretīm, visu brīvības laiku strādāts, lai sludinātu šķiru naidu un lai sagŗautu zaldātu moralisko spēku un disciplinu.

B. Bet kā iet tiem latviešiem Kurzemē un vai tiesa, ka tie lūguši, lai Kurzemi pievienotu Prūsijai?

A. Vismaz 2/3 no visiem Kurzemes latviešiem atstāja savas mājas. Valdība gribēja vest kaŗu kā 1812. gadā un pretiniekam ienākot atstāt - tuksnesi. Bez tam, pate valdība, tas ir, kazaki, vietējos iedzīvotājus izdzina no mājām, kad vācieši ieņēma Kurzemi. Tā daudz latviešu fermas palika tukšas. šinīs fermās vācieši ielikuši savus invalidus.

Bez tam Kurzemē jau agrāk baroni kolanizacijas nolūkā ieveduši ap 200.000 vācu zemnieku no Iekškrievijas. Līdz kaŗa laikam Kurzemes landtagā piedalījās tikai dzimtie muižnieki - zemes īpašnieki, bet kā avīzes ziņo, tagad vācieši esot landtagu “demokratizējuši”, tas ir, tur esot pielaiduši dažus zemnieku priekšstāvjus, ja nemaldos 20. Domājams, ka šie divdesmit būs izlasīti no invalidiem un vācu kolonistiem, lai tādā veidā dotu landtagam demokratiskas zemes pašvaldības izskatu. No landtaga locekļiem zinam pēc vārda tikai divus latviešus: Bērziņu no Liepājas, kas jau agrāki parasti gāja visur vienkopus ar vāciešiem un kādu advokatu Līci no Kuldīgas.

Tagad šaipus frontes Vidzemē zemniekiem tāds stāvoklis, ka nemaz nav brīnums, ka tie vēlas, lai Vācija Vidzemi okupētu. Visās mājās un vispār atrodas liels daudzums kaŗaspēka. Dzelzceļi tagad nestrādā un tādēļ tiem trūkst pārtikas. Tad zaldāti apbruņojušies ierodas mājās un izlaupa pēdējās ēdamās vielas, vērtīgākās mantas un tad paši aiziet. Ļoti bieži notiek, ka tie laupīšanas nolūkā visus iedzīvotājus noslepkavo. Tagad paši krievi dzen latviešus uz vāciem. Tā nav politiska pašnoteikšanās, bet jautājums, jeb izvēle starp dzīvību un nāvi.

Prezidents Vilsons savā runā uzsvēris, ka mieru var noslēgt atzīstot tautu pašnoteikšanās tiesību. Kā Jūsu ekselence un Anglijas valdība skatītos uz Latviju, kā patstāvīgu valsti?

B. Mēs gan esam tanīs domās, ka lai Latvija paliktu, ciešā vienībā ar Krieviju, jo Krievijai vajadzīga jūŗa un Krievija var atkal reiz tapt par kārtīgu valsti. Latvija būtu maza valsts un nāktu zem Vācijas iespaida. (“Ciešie sakari ar Krieviju” sarunā tika nevienu reizi vien no F.O.Lindley’a pastrīpoti.)

A. Bet kad Latvija tiktu neitralizēta un par to garantētu Eiropas lielvalstis?

B. Tāda garantija, kā tie Beļģijas piedzīvojumi rāda, maz ko nozīmē. Bet gluži mums Latvijas patstāvībai nekas pretīm nav. Varat ziņot latviešiem, ka Anglijas zimpatijas viņai nodrošinātas.

A. Mēs ar tādēļ skatāmies ar nedrošību uz Krieviju, jo ceram, ka Krievijā ilgi plosīsies politiskās kaislības un tur miera nebūs. Mums tādēļ no liela svara ari tagad, ja mēs varam sacīt, ka mēs varam tapt neatkarīgi un par mums domā mūsu Sabiedrotie, sevišķi Anglija.

Ko Jūsu ekselence domā par Poliju?

B. Poļu jautājuma izšķiršana atkaŗas no sekmēm kaŗā. Vai izdosies visas trīs Polijas daļas apvienot - tas vēl ir jautājums. Var notikt, ka Polija nedabū izeju pie jūŗas.

A. Jūsu ekselence, nesen atpakaļ mums bija saruna ar dažiem franču žurnalistiem un tie starp citu uzstādīja jautājumu, vai latvjiem nebūtu nekas pretīm, ja poļiem Kurzemē dotu izeju pie jūŗas, piem. Liepājā.

B. Es par to neesmu dzirdējis, bet Dancigu un Karalaučus tik tad varētu iegūt, ja Vācija tiktu galīgi uzvārēta.

A. Latvieši kā tauta ārzemēs un Anglijā maz pazīstami...

B. Tas tiesa, viņus mācījāmies pazīt tik no tā laika, kad viņu strēlnieku pulki piedalījās cīņās.

A. Tagad mēs gribētu uz Londonu sūtīt delegaciju, kas latviešu lietai taisītu propagandu un angļu publiku iepazīstinātu ar latviešiem. Vai būtu atļauts no Jums tādā gadījumā izlūgties kādas rekomendacijas?

B. Jā gan, atnāciet; es jums labprāt izdošu rekomendacijas.

A. Vai nebūtu atļauts mums Jūsu ekselencei piesūtīt kādu memorandu par latviešiem?

B. Esat tik laipni. Piesūtat to un es tos nodošu manai valdībai.

A. Ļoti pateicamies par Jūsu laipnību.

(Chargé d’ affaires izturēšanās bija zimpatiska un īsti labvēlīga.)
___________________________________________________________________

Avots: Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana (Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome). Latvijas valsts tapšanas pirmais posms (līdz 18.novembrim 1918.): Pēc protokoliem, organizaciju dokumentiem, aktiem, vēstulēm, ziņojumiem, atmiņu uzzīmējumiem un citiem avotiem. Rīga: V.Olava fonda sabiedrība, 1925., 510 lpp.>257.-261.lpp. (Pārpublicējot saglabātas Līgotņu Jēkaba izdevuma rakstības īpatnības, labotas tikai acīmredzamas drukas kļūdas.)

Ievietots: 06.05.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.

HISTORIA.LV