[1918.gada martā]
_______________________________________________________________

Nelūkojoties uz latviešu tautas smagajiem upuŗiem, ko tā uzticībā uz cilvēces taisnības uzvaru nesusi ziedojot savu dēlu dzīvības un mantas labprātīgi un ar sajūsmu cīnīdamās pret Vācijas iekaŗošanas un tautu apspiešanas centieniem, ienaidnieka kaŗaspēks šā gada februarī ieņēma visu Latviju. Viņas jaunā un ziedošā saimnieciskā kultura izpostīta, viņas mošā garīgā dzīve pārtraukta. Latvijas bagātie ciemi nodedzināti un nesen trokšņainās pilsētās valda kapa klusums. Ap 70% Latvijas iedzīvotāju, gan labprātīgi, gan ar varu izdzīti no dzimtenes, kā bēgļi klīst pa plašo Krieviju. No 800.000 iedzīvotājiem pēc okupacijas Kurzemē palikuši 210.000, Rīgā no pusmiljona tikai 200.000.

Brestes miera līgums atnesa Latvijai vēl smagāku triecienu. Uz šī līguma pamata Kurzeme un Rīgas apriņķis ar Rīgu tiek padots Vācijas protektoratam, Vidzemes atlikusē latviešu daļa, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķi paliek okupēti tik ilgi, kamēr nebūs, saskaņā ar vietējo iedzīvotāju vēlēšanos nodibināts miers un kārtība, bet tŗešā Latvijas daļa, Latgale; paliek pavisam atsevišķi. Tā Latvijas teritorija, kuŗu vieno viena tauta, kultura un kopīgi politiskie un ekonomiskie mērķi, mākslīgi sadalīta trijās daļās starp divām valstīm zem dažādiem politiskiem noteikumiem. Brestes miera līgums ir varmācības akts, kas vērsts pret latviešu tautas nacionalo, kulturelo, saimniecisko un politisko eksistenci, smagākais noziegums pret demokratijas principiem un tautas pašnoteikšanās tiesībām.

Vācu okupacijas vara atnesusi Latvijai smagas važas, kas saista viņas garīgo un saimniecisko dzīvi. Administracijas iestādēs un skolās sākusies ģermanizacija. Par pagastu vecākiem, pilsētu galvām un domes locekļiem ieceļ no vācu muižniecības atkarīgas un viņai padevīgas personas. Apzinīgākos skolotājus atceļ no amata un viņu vietā ieliek pat neizglītotas personas ar vācu orientaciju. Aizliegts katrs brīvs vārds presē un sabiedrībā. Biedrību un kulturelā dzīve apturēta. Politiskā spionaža aptveŗ visu atklāto sabiedrisko dzīvi. Bēgļu atgriešanās dzimtenē tiek no visām pusēm kavēta un traucēta.

Latvijai ar Prūsiju nav ne kopēju politisku, ne nacionalu mērķu, ne ekonomisku, ne kulturelu interešu, ne pietiekoši ģeografiski-organiska sakara. Atbalstīdamās uz acumirklīgo ieroču varu, okupacijas iestādes cenšas Latviju iejūgt Vācijas imperalisma jūgā. Ģermanizacija Latvijā jau sākusies un Latvijai draud Pozenes un Elzas-Lotringas liktenis.

Nedz tie latvieši; kas palikuši dzimtenē, nedz tie, kas atgriežas, vai klīst pa Krieviju kā bēgļi, nevar vēlēties Latvijas pievienošanu Vācijai.

Lai piedotu šiem varmācības darbiem juridisku un moralisku, pamatu; tad okupacijas vara steigusies no viņas ieceltiem pagastu vecākiem, vācu muižniecības un pilsētu galvām radīt Latvijas saskaldītās daļas landesratus, kuŗi ar saviem lēmumiem cenšas latviešu politiskās domas nostādīt nepareizā gaismā visas pasaules priekšā. Landesrati uzurpē latviešu pašnoteikšanās tiesības un masko Latvijas pievienošanu Prūsijai. 8.martā Kurzemes landesrats nolēma dibināt Kurzemes hercogisti un viņas kroni piedāvāja Hohencollernu dinastijai; 12.aprilī Rīgas pilsētas priekšstāvji, Vidzemes, Sāmsalas un Igaunijas apvienotais landesrats nolēma dibināt Baltijas monarchiju, kuras kroni atkal piedāvaja Vācijas ķeizaram, noslēdzot personaluniju ar Prūsiju. Tagad vācu valdība izdevusi pavēli noslēgt militaru un saimniecisku konvenciju starp Vāciju un Kurzemes hercoģisti.

Vācu okupacijas varas radītiem landesratiem nav ne juridiskas, ne moraliskas tiesības runāt un lemt par Latvijas likteni latviešu tautas vārdā. Viņi nav ievēlēti, bet pa lielākai daļai vācu varas iecelti; viņi nav latviešu tautas, bet vācu muižniecības priekšstāvji un vācu imperialisma centienu paudēji. Latvijā latvieši iztaisa 80%, bet vācieši tikai 7% no visa kopiedzīvotāju skaita, bet 2/3 no landesratu locekļiem ir vācu tautības, no kuŗiem nospiedošais vairums muižniecības šķiras priekšstāvji.

Kā aizstāv muižnieciskie landesrati Latvijas intereses, par to liecina viņas lēmums nodot Kurzemi, viņas bagātības un dēlu asinis Vācijas imperialisma varā un kā šis landesrats aizstāv latviešu darba tautas intereses, par to liecina landesrata Bernevitca izteiciens Berlinē, ka Kurzemes zeme brēcot pēc cilvēkiem, kaut gan Latvijā 70% no lauku iedzīvotājiem ir bezzemnieki un alkst jau gadu simteņiem pēc zemes.

Latvijas ģeografiskais stāvoklis pie Baltijas jūŗas padara Latvijas jautājumu par starptautisku jautājumu ar vispasaules nozīmi. Šo jautājumu nav atrisinājis Brestes miera līgums un šo jautājumu nevar atrisināt okupacijas varas radītie landesrati: Viņš jāizšķiŗ latvju tautai saskaņā ar vispasaules demokratijas intresēm nākošā vispārējā miera kongresā.

Uzsveŗot visu latviešu politisko partiju neatlaidīgo prasību par Latvijas teritorijas nedalāmību, Latviešu Nacionalā Padome ieskata par savu svētu pienākumu šini vēsturiskā brīdī griezties pie visas pasaules tautām un valdībām ar skaļu protestu pret Latvijas teritorijas sadalīšanu un latviešu tautas gribas viltošanu un noteikti un cieši pasludina latviešu tautas prasības:

1. Brestes līgums no 3.marta 1918.gada, ar kuŗu Latvija sadalīta, ir varas darbs pret tautu pašnoteikšanos un ir atceļams;

2. landesratu lēmumus atzīt par Latvijas iedzīvotāju domu un uzskatu rupju viltošanu;

3. nevēlas Latvijas pievienošanu pie Vācijas, ne personaluniju ar Prūsiju;

4. kaŗa un saimniecības līgumi, ja tādus vācu valdība noslēgtu ar landesratiem Latvijā, no latviešu tautas un Latvijas netiks atzīti un izpildīti;

5. protestē pret preses, sapulču, runas un satiksmes brīvības aprobežošanu, personas neaizkarāmības neievērošanu, pilsētu un pagastu vīru patvarīgu iecelšanu, kādu izdara okupacijas valde;

6. uzskata par nepieciešamu, ka līdz visu bēgļu atgriešanās laikam un Latvijas politiskās satversmes nokārtošanai Latviešu Nacionalā Padome tiek atzīta par Latvijas augstāko valdes iestādi.

7. Prasa neatkarīgu nedalītu Latvijas valsti ar starptautisku garantiju

Avots: Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana (Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome). Latvijas valsts tapšanas pirmais posms (līdz 18.novembrim 1918.): Pēc protokoliem, organizaciju dokumentiem, aktiem, vēstulēm, ziņojumiem, atmiņu uzzīmējumiem un citiem avotiem. Rīga: V.Olava fonda sabiedrība, 1925., 510 lpp.>200.-203.lpp. (Pārpublicējot saglabātas Līgotņu Jēkaba izdevuma rakstības īpatnības, labotas tikai acīmredzamas drukas kļūdas.)

Ievietots: 16.04.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.

HISTORIA.LV