Brīvās tēvzemes apvienības, Latvijas Nacionālo partizānu apvienības, strādnieku, zemnieku un inteliģences pārstāvju memorands.[1]
[1946.gada 8.augustā]
________________________________________________________________
Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam prof. Dr. A.Kirhenšteinam, Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājam b. Lācim un Latvijas K(b)P sekretāram b. Kalnbērziņam
Pēc Latvijas okupācijas 1940.gada 17.jūnijā un tās pasludināšanas par padomju sociālistisko republiku pieņemtais Saeimas lēmums lūgt PSRS Augstāko Padomi uzņemt Latvijas PSR PSRS sastāvā ir nelikumīgs, jo neatbilst starptautiskajām tiesībām, kuras ar likuma spēku atzina Hāgas konvencija 1940.gadā, un neatbilst ar tautas balsošanu 1922.gadā pieņemtajam valsts pamatlikumam, kurš paredz tāda veida lēmumu kā valsts pārņemšana, valsts formas izmaiņa vai pievienošanas citai valstij stāšanos likuma spēkā tikai tautas balsošanā ar noteiktu balsu vairākumu, pie tam balsošanai jābūt brīvai, bez okupācijas karaspēka klātbūtnes. Visa pasaule zina, ka tas netika darīts. Tādējādi Latvijas pievienošana PSRS bija nelikumīga, rupjš starptautisko tiesību un valsts pamatlikuma pārkāpums. Arī pēc Apvienoto Nāciju 1945.gadā pieņemtās hartas, kura atkal atzīst un apstiprina, ka jebkuras lielas vai mazas tautas likteni nosaka šīs tautas griba, izteikta brīvās, vienlīdzīgās, tiešās un aizklātās vēlēšanās, minētais vardarbības akts ir nelikumīgs. Tāpat visa pasaule zina, ka 1941.g. 11.aprīlī[2] un 1946.g. 10.februārī Latvijas un citu Baltijas valstu teritorijā notikušās PSRS vēlēšanas bija nelikumīgas, t.i., šeit tautas brīva griba zem NKVD terora un ieročiem un Sarkanās armijas bija piespiesta un melīga. Krimas konferencē 1944.g. atzītie Atlantijas hartas principi, tāpat kā Apvienoto Nāciju harta, norāda, ka katrai tautai ir tiesības izteikt savu gribu un vēlēšanos pēc demokrātiskiem principiem. Tāpat katrai politiskai grupai un pilsonim minētie un deklarētie principi garantē brīvi izteikt savus politiskos uzskatus, pie tam bez spiediena no varas iestāžu puses. No šī viedokļa aplūkojot stāvokli Latvijas teritorijā, redzam, ka boļševistiskās partijas diktatūra nepieļauj ne vismazāko citas politiskas domas izpausmi, vēršot pret to NKVD un NKGB ieroču spēku. Ņemot vērā, ka boļševistiskās partijas rindas Latvijā apvieno ne vairāk kā 4% iedzīvotāju, bet no latviešu tautas pārstāvjiem to atbalsta ne vairāk kā 10%, boļševiku partijas diktatūras un varas orgānu veiktā citādi politiski domājošo vajāšana nav ne ar ko attaisnojama pēc starptautiski pieņemtajiem un deklarētajiem principiem, bez tam šāda rīcība tiek vērsta ne tikai pret politiskajiem pretiniekiem, bet neierobežota un patvaļīga NKVD un NKGB vara pakļauj pilnīgai saimnieciskai un fiziskai iznīcināšanai savu politisko pretinieku ģimeņu locekļus - sievietes, bērnus un vecīšus. Laupīšana, vardarbība, terors, bieži vien sakņojies personīgā naidā, ir tās metodes, ar kurām pastāvošā vara apdraud latviešu tautas eksistenci nākotnē un noliedz vismazāko demokrātisko brīvības iespējamību. Par minēto mūsu rokās ir tūkstošiem iedzīvotāju un dokumentālās liecības. Izskatot 4. Staļina piecgades plānu, redzam, ka salīdzinājumā ar citām teritoriālām un saimnieciskām PSRS republikām Latvijas rūpniecībai un lauksaimniecībai paredzētais ražošanas plāns un atvilkumi PSRS interesēs ir nesamērīgi lielāki nekā citām, līdzīgām republikām, pie tam šie plāni nekalpo latviešu tautas saimniecības uzplaukumam, bet gan PSRS ārējiem un iekšējiem politiskiem mērķiem. Tādas darbības, nerēķinoties ar valsts saimnieciskajām iespējām, draud novest mūsu valsts resursus līdz pilnīgam izsīkumam, zaudējot eksistences bāzi un novedot tautu līdz badam un iznīcībai.
Varam konstatēt, ka, neskatoties uz Staļina konstitūcijā paredzēto nacionālo spēku attīstību un priekšrocībām atsevišķās republikās, Latvijas PSR iestādēs un rūpniecības uzņēmumos vadošo lomu un vietu ieņem sveštautieši, bet latviešu tautas spējīgie darbinieki tiek atstumti malā vai arī nodarbināti nepiemērotos darbos. Tāpat darba apmaksas principi ne vismazākajā mērā neatbilst sociālisma principiem. (Vadoši partijas un valdības darbinieki saņem pa 30-40 tūkstošiem rubļu un neierobežotas tiesības iegūt produktus, bet vienkārša strādnieka alga sasniedz tikai 300 rubļus un niecīgu maizes normu.) Piegāde, izstrādājumu cenas, nodokļi un pirmās nepieciešamības preču cenas ir tik nesamērīgas attiecībās, ka tas draud iznīcināt dabisko mūsu valsts - lauku saimniecības pamatu, tā patstāvību un ražošanas spējas.
Summējot augšminētos, dokumentāli pierādītos faktus, var izdarīt secinājumu:
1. Pastāvošā Latvijas valsts iekārta neatbilst starptautiskajām tiesībām un Apvienoto Nāciju hartas demokrātiskajiem principiem par nācijas tiesībām uz pašnoteikšanos.
2. IeTK un VDTK, un citu padomju varas iestāžu darbība, kas izsūtīšanu veidā vērsta pret neaizsargāto tautas vairākumu, kā arī terora, laupīšanu un citu vardarbību veidā, nenovēršami ved pie pilnīgas, neizbēgamas tautas iznīcināšanas tuvākajā laikā.
3. Valsts saimniecības ražošanas plāns, kurš sastādīts, nerēķinoties ar zemes saimnieciskajām iespējām, nekalpo Latvijas valsts un latviešu tautas interesēm un draud iznīcināt Latvijas un līdz ar to arī latviešu tautas eksistences materiālos pamatus.
4. Latvijas PSR valdības un LK(b)P biedri, kuri tikai burtiski izpilda PSRS un K(b)P pavēles, kas neatbilst Latvijas valsts vitālajām interesēm, ved latviešu tautu uz morālu, fizisku un saimniecisku iznīcību un kalpo panslāvisma un imperiālistiskā boļševisma mērķiem, ar kuriem latviešu tautai nav nekā kopīga.
Apzinoties vēsturisko atbildību Latvijas nākotnes un latviešu tautas vitālo interešu priekšā, mēs, Latvijas nacionālo partizānu apvienība, Brīvās tēvzemes apvienības, strādnieku, zemnieku un inteliģences pārstāvji, latviešu tautas vairākuma gribas un vēlmju vārdā
PRASĀM SEKOJOŠO
1. Nekavējoties panākt, lai vietējie varas orgāni - milicija, IeTK, VDTK izbeigtu laupīšanas un citas despotiskas darbības pret neaizsargātajiem sievietēm, bērniem un vecīšiem, tāpat kā pret tiem latviešu tautas pārstāvjiem, kuri tiek vajāti politisku iemeslu dēļ.
2. Atzīstot, ka Staļina konstitūcija nodrošina republikām dotās tiesības un ka PSRS valdība izmanto Latvijas valsti un latviešu tautas spēkus panslāvisma un starptautiskā boļševistiskā imperiālisma mērķiem, latviešu tautas nākotnes un vitālo interešu vārdā, par kurām Jūs nenoliedzami esat vēsturiski atbildīgi, tāpat kā vācu okupācijas iestādes laikā no 1941. līdz 1944.gadam, mēs prasām, lai no Latvijas teritorijas tiktu evakuētas nevajadzīgās un neattaisnojamās krievu okupācijas karaspēka daļas - Sarkanās armijas, IeTK, VDTK daļas.
3. Bez okupācijas karaspēka klātbūtnes un ietekmes jau 1945.gadā veikt brīvu tautas nobalsošanu par to, vai Latvijai palikt vai nepalikt PSRS sastāvā, uz ko Jums dod tiesības un kas ir saskaņā ar Staļina (PSRS) konstitūciju. Īstenojot šīs tautas vairākuma prasības, kas izteiktas šai memorandā, Jūs radīsiet nepieciešamos apstākļus, kas dos iespēju Latvijai kā patstāvīgai valstij lemt savu likteni, tiesības taisnības un cilvēcības vārdā un saskaņā ar Apvienoto Nāciju hartu.
Pretējā gadījumā mēs, lai cīnītos pret pašreizējo bezlikumību un vardarbību, kas ir starptautiski pazīstama un jau tagad vērš uz sevi pasaules uzmanību, būsim spiesti pretoties ar visiem mūsu rīcībā esošajiem līdzekļiem, lai aizkavētu latviešu tautas iznīcināšanu un Latvijas valsts bojāeju, par ko kā mēs, tā arī jūs esat atbildīgi vēstures un starptautisko tiesību priekšā. Mēs uzstājam, lai šīs prasības tiktu izpildītas līdz Rietumu sabiedroto sadursmei ar PSRS, lai mūsu valsts un tautas intereses ciestu pēc iespējas mazāk, lai mēs kā īsteni demokrātiska valsts celtu savu dzīvi uz partiju un šķiru demokrātisku sadarbību, kas vienīgā var novest pie valsts uzplaukuma un nostādīt uz progresīva ceļa.
Parakstījuši: latviešu tautas vairākuma gribas un vēlēšanās vārdā Brīvās tēvzemes apvienība, Latvijas nacionālo partizānu apvienība, strādnieku, zemnieku un inteliģences pārstāvji.
Memorands iesniegts 1946.gada 8.augustā
__________________________________________________________________
Avots: Latvija padomju režīma varā 1445-1986: Dokumentu krājums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001. 463 lpp.>Nr.27, 134.-136.lpp.
Publicēts arī: Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis H.Strods. Rīga: Preses nams, 1999. 656 lpp.>313.-318.lpp.
Dokumenta atrašanās vieta:
LVA, 1986.f., 1.apr., 40012.l., 4.sēj., 49.lp.; LVA 270.f., 1.s apr., 199.l.,
22.-24.lp.
_________________________________________________________________
[1] Memorandu sastādījusi un nosūtījusi adresātiem Latvijas Nacionālo partizānu apvienības Centrālvidzemes valde [Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis H.Strods. Rīga: Preses nams, 1999. 656 lpp.>314.lpp.]
[2] Dokumentā kļūda. PSRS Augstākās Padomes deputātu vēlēšanas Latvijā notika 1941.gada 12.janvāri.
Ievietots: 04.07.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu