[1990.gada 14.aprīlī]
____________________________________________________________________

Latvijas Komunistiskās partijas noietais vēsturiskās attīstības ceļš kopš tās pirmsākumiem gadsimtu mijā un līdz mūsdienām ir dramatisks, pretrunīgs un pamācošs.

1904.gadā, apvienojoties Latvijas progresīvajiem spēkiem, izveidojās pirmā lielākā politiskā partija - Latviešu Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). Savu revolucionāro rūdījumu tā guva 1905.-1907.gada notikumos, kuru plašo vērienu Latvijā noteica tieši aktīvā LSDSP darbība. Cīņa tika vērsta uz patvaldības gāšanu, baltvācu jūga likvidēšanu un Latvijas autonomijas nodibināšanu.

1906.gadā LSDSP iestājās KSDSP sastāvā kā tās autonoma teritoriāla organizācija Latvijas Sociāldemokrātija (LSD). Arī revolūcijas atplūdu gados partija saglabāja politisko vienotību un cīņas sparu.

Pirmā pasaules kara gados LSD iemantoja lielu uzticību latviešu strēlniekos. Likumsakarīgs bija tās ietekmes pieaugums pēc 1917.gada Februāra revolūcijas, kad Latvijā polarizējās politiskie spēki. Tie visi tomēr iestājās par Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā.

Proletariāta diktatūras pasludināšana un Satversmes Sapulces atlaišana Krievijā saasināja šo spēku atšķirīgās nostādnes jautājumā par Latvijas valstiskumu. Principiālas domstarpības izraisīja LSD šķelšanos. Mazinieki izveidoja Latvijas sociāldemokrātisko strādnieku partiju, kas pārmantoja sākotnēji kopīgas partijas sociāldemokrātiskās tradīcijas un iestājās par Latvijas patstāvīga valstiskuma veidošanu. Lielinieciskais virziens 1919.gada martā pieņēma Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) nosaukumu. Tā ar plašas autonomijas tiesībām ietilpa Krievijas Komunistiskajā (boļševiku) partijā, bet 1919.g. janvārī proklamētā Latvijas Sociālistiskā Padomju republika faktiski veidoja konfederāciju ar citām padomju republikām. LSPR valdības ultraradikālās politikas, kā arī sarkanā terora sekas bija tādas, ka valdība un LKP zaudēja tautas atbalstu. Šie apstākļi kopā ar pretlieliniecisko spēku uzvarām frontēs noveda pie padomju varas krišanas Latvijā.

Latvijas Republikas gados LKP darbojās kā patstāvīga nelegāla partija, vienlaikus būdama Komunistiskās Internacionāles sekcija un pilnīgi pakļaudamās Kominternes vadošo orgānu lēmumiem.

Vairums partijas biedru akli sekoja staļiniskajām sociālisma dogmām. Latviešu komunisti bija gan staļinisko represiju līdzdalībnieki, gan to upuri.

Pretēji tautas vairākumam LKP neatzina Latvijas Republiku, nenovērtēja un faktiski noliedza latviešu tautas suverēnā nacionālā valstiskuma nepieciešamību un nozīmi nācijas brīvības un demokrātijas saglabāšanā.

Komunistu un sociāldemokrātu savstarpējā cīņa Latvijas Republikā šķēla kreisos spēkus, laupīja tiem iespēju kopīgi iestāties par demokrātijas aizstāvēšanu un progresa veicināšanu valstī un pieļāva autoritārā režīma izveidošanos 1934.gada 15.maijā.

1940.gadā LKP biedru vairākums viegli padevās staļinisma spiedienam, atbalstīja neatkarīgās Latvijas Republikas likvidēšanu, darbojās līdzi savas Tēvzemes aneksijā. Vienlaikus arī pati LKP bez kongresa sasaukšanas ar VK(b)P CK Politbiroja 1940.gada 8.oktobra lēmumu tika iekļauta VK(b)P CK sastāvā un tādējādi zaudēja patstāvību.

Kara gados daudzi Latvijas komunisti stājās bruņotā cīņā pret nacistiskajiem karapulkiem. Antihitleriskās koalīcijas spēku sastāvā viņi cīnījās pret agresiju, pret verdzināšanu un genocīdu.

Tautas izcīnīto uzvaru pār hitlerismu staļinisms izmantoja vēlāk savu pozīciju nostiprināšanai. Varmācīgās represijas pēckara Latvijā pret plašiem iedzīvotāju slāņiem, vardarbīgā kolektivizācija laukos, kuras gaitā tika nīdēta un represēta zemniecība, pabeidza totalitārisma sistēmas veidošanos Latvijā.

LKP jāuzņemas sava atbildības daļa par iedzīvotāju deportācijām, visām staļinisma deformācijām Latvijā.

50.gados daļa LKP biedru mēģināja pastāvošās sistēmas ietvaros apturēt Latvijai ekonomiski vardarbīgi uzspiestos procesus, novērst rusifikācijas draudus.

Tomēr valdošā administratīvi komandējošā sistēma, izmantojot staļiniskās cīņas metodes, LKP CK 1959.gada jūlija plēnumā un tam sekojošās akcijās sagrāva šos centienus.

Turpmākajos stagnācijas gados LKP vadība paklausīgi sekoja birokrātijas un partokrātijas kursam, aktīvi realizēdama neostaļinisma politiku, kas noveda pie Latvijas ekonomikas un kultūras pagrimuma, ekoloģiskās krīzes, deformēja nacionālās attiecības un devalvēja vispārcilvēciskās vērtības.

Tā kā LKP vēstures līdzšinējais skaidrojums, kas pakļauts politiskai konjunktūrai, radīja dziļu plaisu starp tautas vēsturisko atmiņu un notikumu oficiālo traktējumu, Latvijas Neatkarīgās Komunistiskās partijas kongress iestājas par zinātniski objektīvu un politiski godīgu LKP vēstures izpēti un atspoguļojumu.

1990.gada 14.aprīlī.
________________________________________________________________

Avots: Vēstures avoti. Latvijas Vēsture. 1996., Nr.4(23), 71.-73.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVA, 1804.f., neapstrādātie materiāli, 172.-174.lp.

Ievietots: 05.11.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.

HISTORIA.LV