[1943.gada novembrī]
_____________________________________________________________

Šis ziņojums galvenokārt atspoguļo faktus, kas attiecas uz Latviju, bet pamatos notikumi Igaunijā un Lietuvā attīstijās līdzīgi, tādēļ viss šeit sacītais attiecas arī uz šīm valstīm. Mērķi un centieni, kuri definēti ziņojuma noslēgumā, ir visām Baltijas tautām kopīgi, un mēs esam pilnvaroti tos paust Baltijas valstu sociāldemokrātu partijas vārdā.

Latvijas Sociāldemokrātu partija nelegāli aktīvi darbojas kopš 1934.gada maija, kad Ulmaņa izdarītais valsts apvērsums nodibināja fašismam līdzīgu diktatūru, kuru varētu salīdzināt ar Dolfusa diktatūru Austrijā. Sarkanās armijas iebrukums Baltijas valstīs 1940.gada jūnijā nedeva Sociāldemokrātu partijai iespēju darboties legāli.

Pēc hitleriskās Vācijas un Padomju Savienības pakta noslēgšanas 1939.gadā sociāldemokrātu partijas vadoņiem bija skaidrs, ka Baltijas valstis var gaidīt agresiju, jo minētais pakts ļāva Hitleram virzīties uz austrumiem un ieņemt Poliju; mums nācās rēķināties ar agresiju no Padomju Savienības puses. Par to liecināja arī fakts, ka Vācijas valdība. 1939.gadā lielā steigā evakuēja visus Latvijā un Igaunijā dzīvojošos vāciešus.

Padomju militārie spēki, atkārtoti pārkāpdami visas vienošanās, 1940.gadā iebruka Latvijā, Igaunijā un Lietuvā un visur izrīkojās līdzīgi. Tie sagrāva pastāvošo daļējo diktatūru un zem komunisma maskas nodibināja militāri policejisko Staļina frakcijas diktatūru. Tās bardzība un nežēlība pārspēja nacionālā autoritārā režīma spaidus un tās metodes neatšķīrās no ļaunākajām fašisma metodēm.

Sakumā šķita, ka krievu okupācijas rezultātā ir nodibinājusies demokrātiska iekārta, taču tā nepieļāva ne mazāko politisko brīvdomību; izņēmums bija daži vietējie komunisti, taču pat tiem drīz bija jāpakļaujas Maskavas atsūtīto aģentu stingrajai uzraudzībai un vadībai. Sociāldemokrātu partijai neradās ne mazākā iespēja darboties legāli. Padomju valdība izlikās, ka rīko parlamenta vēlēšanas saskaņā ar Latvijas, Igaunijas un Lietuvas agrākajiem demokrātiskajiem principiem, bet neļāva izvirzīt vairāk kā vienu kandidātu sarakstu, kuru bija sastādījuši Padomju Savienības pārstāvji Višinskis, Ždanovs un Dekazonovs un vietējie komunisti. Tādējādi sarakstā bija iekļauti tikai komunisti un viņu piekritēji, to vidū - vairāki Padomju Savienības pilsoņi, kuriem nebija nedz balsošanas tiesību, nedz arī viņi varēja tikt likumīgi ievēlēti kādā Baltijas parlamentā. Visus mēģinājumus izveidot vēl vienu kandidātu sarakstu atklāti apspieda policija. Vēlēšanu likumā tika iestrādātas patvaļīgas izmaiņas, lai ļautu policijai kontrolēt un vadīt vēlēšanas. Vēlēšanu komisijas bija ieceltas (nevis ievēlētas, kā prasa likums) un sastāvēja no komunistiem un tiem paklausīgiem ierēdņiem. Vairs nebija tiesību sūdzēties par nelikumībām. Vēlēšanu norises termiņi bija patvaļīgi saīsināti. Nebija atļauts brīvi izvērst vēlēšanu kampaņu, nedz arī pārspriest jautājumus, kas attiecās uz vēlēšanām. Vēlēšanas notika krievu karaspēka okupētās valstīs, tās bija pakļautas tiešai Sarkanās armijas ietekmei. Par neierašanos balsot draudēja smagas represijas. Taču pat šādi organizētās un vadītās vēlēšanās netika izvirzīta prasība pēc Baltijas valstu iekļaušanas Padomju Savienībā; nebija noslēpums, ka šādu prasību Baltijas tautas nekad neuztvers ar pazemīgu padevību. Tikai vēlāk, kad, izmantojot nekaunīgu viltību, falsifikācijas un manipulācijas ar vēlēšanu rezultātiem, jaunajos “parlamentos” bija ievēlēti 100 Staļina partizāni, viņi saskaņā ar padomju aģentu pavēli visās trijās Baltijas valstīs vienlaikus, vienā un tai pašā dienā, izteica pievienošanas lūgumu. Latvijas konstitūcijas kategoriskā prasība, ka par ikvienu fundamentālu izmaiņu konstitūcijā tautai jānobalso, netika ievērota. Demokrātiskais, 1931.gadā ievēlētais Latvijas parlaments, kura darbību bija pārtraucis pusfašistiskais valsts apvērsums, vairs kopā nesanāca, lai gan tam vienīgajam vēl piederēja likumīga vara. Lietuvā un Igaunijā situācija bija līdzīga.

Viss šis process bija Baltijas tautu gribas rupja falsifikācija, nekaunīga ņirgāšanās par to konstitūcijām un likumiem. Visiem šiem viltus “parlamentu” lēmumiem nebija ne mazākā juridiskā spēka, konstitūcijas un starptautisko likumu aspektā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas republikas turpināja pastāvēt.

Neraugoties uz visu šeit sacīto, sociāldemokrātu partija sākumā no sirds vēlējās sadarboties ar jauno varu, jo domāja, ka attiecīgajā starptautiskajā un lokālajā politiskajā situācijā tas vismaz kādu laiku varētu būt mazākais ļaunums. Taču jau tūliņ sākās pilnīgi nepamatotas represijas, kas atgādināja komunistu izvērstās sociāldemokrātu vajāšanas Padomju Krievijā un okupētajā Polijā.

Pēc Latvijas iekļaušanas Padomju Savienībā visu varu pārņēma Maskava; vietējā valdība neuzdrošinājās izdot pat ne visnenozīmīgāko rīkojumu bez savu Maskavas saimnieku piekrišanas. Sākās steidzīga visu dzīves jomu pielāgošana Padomju Savienības standartiem. Samazinājās faktiskās strādnieku algas. Apģērbs un apavi augsto cenu dēļ kļuva nenopērkami. Pārtika kļuva trūcīgāka. Sociālo likumdošanu, kas Baltijas valstīs bija strādniekiem labvēlīga, aizstāja ar darba cilvēkam daudz stingrākajiem Padomju Savienības likumiem. Tika pagarināta darba diena. Pat sīkas amatnieku darbnīcas nacionalizēja. Zemes īpašumus, kas bija lielāki par 30 hektāriem, sadalīja mazākos gabalos. Visi naudas uzkrājumi, kas pārsniedza 1000 latus (40 angļu mārciņas), tika nacionalizēti; atlikuma vērtība desmitkārt samazinājās, jo lats bija pielīdzināts Krievijas rublim, neraugoties uz pēdējā zemo pirktspēju.

Tas viss plašās tautas masās izraisīja dziļu neapmierinātību ar jaunajiem saimniekiem. Tie pret šo neapmierinātību vērsās ar nežēlīgām represijām. Augstākā tiesa un citi tribunāli strādāja virsstundas, savās slepenajās sēdēs piespriezdami nāvessodus, ilgus gadus spaidu darbos un izsūtījumu par politiskām aktivitātēm demokrātiskā režīma laikos, dažkārt pat 20 gadus vecām, piemērojot tām šolaiku likumus. Beidzot 1941.gadā sākās masveida izsūtīšanas, kas skāra visus sabiedrības slāņus, ieskaitot strādniekus un amatniekus. Pavisam tika izsūtīti 14 sociāldemokrāti, apcietināti un notiesāti 6, nošauts 1. Uz Sibīriju izsūtīto vidū bija bijušais parlamenta priekšsēdis, viens no vecākajiem sociāldemokrātiem Fricis Vesmanis; parlamenta locekļi P.Ulpe, P.Lejiņš, N.Kalniņš, R.Lindiņš, R.Dukurs (Ulpe un Lejiņš bija arī sociāldemokrātu partijas sekretāri); parlamenta locekļi - aktīvi arodbiedrību pārstāvji Z.Višņa, A.Veckalns un Miķelsons; Liepājas mērs Birznieks un citi. Izsūtīti tika arī Bunda locekļi, bijušie parlamentārieši N.Maizels, Z.Rabinovičs, Z.Bērzs un citi. Bija paredzams, ka pirmajam deportāciju vilnim sekos nākamie, kuri droši vien skars pārējos strādnieku kustības līderus un sociāldemokrātu partijas biedrus.

Tas viss, dabiski, vēl vairāk iedragāja Padomijas morālo pozīciju Baltijas valstīs; šī iemesla dēļ, Hitlera armijai iebrūkot, Padomju Savienība pat nepaguva nevienu mobilizēt, kamēr daļa cilvēku iebēga mežos un sāka partizānu karu pret okupācijas armiju.

Sākoties vācu okupācijai, viena diktatūra nomainīja otru, taču neaprobežotās varas izpausmes un metodes ir gluži tādas pašas.

Latvijas sociāldemokrātu partijas nostāja pret šo diktatūru un pret hitleriskās Vācijas okupāciju ir tikpat negatīva kā citās okupētajās zemēs. Visos sabiedrības slāņos strauji pieaug dziļa neapmierinātība un nikns naids pret vācu okupāciju. Okupantu nežēlībai nav robežu. Valsti patiesībā pārvalda vācu Civilpārvaide; tā dēvētie ģenerāldirektori (die landeseigene Verwaltung) nav nekas cits kā akli un gļēvi vācu pavēļu izpildītāji. Daži no viņiem, kā Dankers un Prīmanis, ir Vācijas pilsoņi. Strādnieku stāvoklis ir ļoti smags, viņi ir īsti dzimtcilvēki. Algas joprojām samazinās. Turpinās strādnieku mobilizācija darbam Vācijā. Kādi 30 000 latviešu, lietuviešu un igauņu strādnieku ir ar varu aizvesti uz Vāciju. Sociālās garantijas joprojām samazinās. Gadam aprēķināto pārtikas devu pietiek augstākais 6-7 mēnešiem. Trūkst apģērbu, apavu, tos visus ir izlaupījuši vācieši. Valda liels medikamentu trūkums. Visa sabiedriskā dzīve ir pamirusi. Vietējiem iedzīvotājiem ir aizliegts izmantot lielāko daļu dzelzceļu. Visus vāciešus aizsargā īpaši likumi. Vācieši ir sagrābuši rūpniecisko ražošanu un tirdzniecību. Lauksaimniekiem jāatdod vācu varas iestādēm gandrīz visa labība, izņemot to mazumu, kas nepieciešams, lai izvilktu kailo dzīvību.

Visu tautu terorizē asiņainas represijas. Baltijas valstīs ir nošauti gandrīz visi ebreji, palikuši varbūt daži simti. Nošauti ap 20 000 latviešu, lietuviešu un igauņu strādnieku, zemnieku un inteliģences pārstāvju.

Koncentrācijas nometnes un cietumi ir pārpildīti līdz pēdējai iespējai. Vācijas policija spīdzina ieslodzītos. Daudzi mirst no bada un no spēku izsīkuma. Cilvēkus piespiedu kārtā mobilizē dienestam vācu SS leģionos. Gatavojoties Baltijas valstu kolonizācijai, vācu okupanti bija nodomājuši fiziski iznicināt vietējos iedzīvotājus. Vēl nesen klīda baumas, ka Vācija plāno izveidot “neatkarīgas” Baltijas valstis Vācijas paspārnē, bet tā ir tikai kārtējā vācu kamuflāža nolūkā radīt labvēlīgākus apstākļus mobilizācijai. Jebkurš mēģinājums panākt “neatkarību” Vācijas pakļautībā noteikti sastaps Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautu sīvu pretestību. Īsto Baltijas valstu neatkarību iespējams atjaunot tikai tad, ja tā pamatojas uz agrākajām demokrātiskajām konstitūcijām, kas ir brīvas no jebkādas svešzemju okupācijas “protekcijām”.

Tādēļ Baltijas tautu lielais vairākums ne tikai noraida jebkādu politisku saistību iespēju ar Vāciju, bet tikpat lielā mērā nevēlas padomju Krievijas okupācijas atgriešanos.

Salīdzinoši īsā vēstures laikposmā Baltijas tautas ir pieredzējušas pusfašistisku nacionālu diktatūru, Staļina grupas vadīto krievu komunistu diktatūru un, visbeidzot, hitleriskās Vācijas diktatūru. Pārcietušas šo diktatūru ideoloģiju un rīcības metodes, Baltijas tautas tagad noraida jebkādu diktatūru. Kā ideālu tautas masas atceras demokrātijas laikus, kad valstis bija brīvas un neatkarīgas. Arī tagad, pasaules kara laikā, latviešu, lietuviešu un igauņu simpātijas pieder lielajām demokrātijām, ASV un Lielbritānijai; to demokrātiskie principi ir proklamēti Atlantijas hartā, kuru mēs ar pilnām tiesībām gribētu attiecināt arī uz sevi un būt pārliecināti, ka tās ierosinātāji paliks uzticīgi šiem cēlajiem principiem un realizēs tos arī pēc kara.

Šajos ļoti smagajos vācu okupācijas apstākļos Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sociāldemokrāti turpina būt politiski aktīvi, kas gan patlaban ir iespējams tikai nelegāli. Tāpat kā tautas lielākā daļa, sociāldemokrāti iestājas par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību un pilnīgu suverenitāti. Mēs no sirds ceram, ka mūsu neatkarīgās valstis būs demokrātiskas republikas, kuras skars dziļas sociālas izmaiņas, kas vedīs sociālisma virzienā. Sociāldemokrāti iestājas par pilnīgu patiesas neatkarības atjaunošanu Baltijas valstīs; šīs neatkarības pamatā būs likumīgas demokrātiskas konstitūcijas, proti, īsteni demokrātisks režīms ar visām politiskajām brīvībām Atlantijas hartā proklamēto principu garā, ar demokrātiski vēlētu parlamentu un atbildīgu valdību.

Mēs nebūt neaizstāvam Padomju Krievijai naidīgu politiku un no sirds vēlamies, lai pēc kara mums nostiprinātos un saglabātos labas kaimiņattiecības; šai nolūkā nebūt nav nepieciešama Baltijas valstu iekļaušana Padomju Savienībā. Mēs kategoriski noraidām jebkuru mēģinājumu saistīt mūsu valstis ar Padomju Savienību, padarot mūs par tās sastāvdaļu.

Mēs esam pārliecināti, ka patlaban Baltijas tautu interesēs ir izveidot Baltijas valstu konfederāciju kā ciešu ekonomisku, politisku un militāru savienību.

Informējot jūs par šiem apstākļiem, mēs vēršamies pie jums un visām ar jums saistītajām partijām, īpaši ASV un Lielbritānijā, ar lūgumu atbalstīt mūs cīņā par neatkarību un demokrātiju.

Mums kļuvis skaidri zināms, ka Padomju Savienības mērķis ir Baltijas valstu aneksija. Ciktāl šī pretenzija ir politiski argumentēta, tā nav ne mazākajā mērā pārliecinoša. Kas attiecas uz ekonomiskas dabas argumentiem, tad Baltijas valstu aneksiju Krievijai būtu tikpat grūti attaisnot kā Vācijai Beļģijas un Holandes aneksiju. Militāras dabas argumentiem ir vēl mazāka vērtība, jo pēc Vācijas kapitulācijas pēckara Eiropā, kas izveidota saskaņā ar Atlantijas hartas principiem, nevarēs notikt jauna bruņošanās sacensība un militāro ietekmju sfēru pārdalīšana.

Ar dziļām raizēm Baltijas tautas uzņēma līdz tām nonākušās baumas par Maskavas un Teherānas konferencēm. Tās sev jautā: ko nozīmē šī klusēšana attiecībā uz Padomju Savienības rietumu robežu problēmām? Vai tā varētu nozīmēt, ka britu valdība un amerikāņu strādnieku organizācijas pieņems, atzīs un atļaus Krievijai anektēt Baltijas valstis, kas būtu līdzvērtīgi mūsu politiskās brīvības, nacionālās kultūras un sociālā progresa bojāejai un lielā mērā apdraudētu pašu mūsu eksistenci? Padomju Savienības pretenzijas attiecībā uz Baltijas valstīm ir tīri imperiālistiskas; tajās izpaužas militāras iekarošanas politika, pret kuru jāvēršas visiem sociālistiem.

Mēs nopietni lūdzam jūs un visas ar jums saistītās partijas atbalstīt mūsu prasību attiecināt uz Baltijas valstīm Atlantijas hartas statūtus. Padomju Savienība nedos mums Atlantijas hartā proklamētās brīvības, jo tās šajā valstī nepastāv; tā arī neatbrīvos mūs no draudiem un nepiešķirs nepieciešamo domu brīvību. Mums ar šausmām nākas konstatēt, ka, atgriežoties padomju okupācijai, ikviens, kurš nepakļausies komunistu imperiālismam un viņu diktatūrai, tiks iznicināts ar zobenu un uguni; bailes un verdzība atkal piemeklēs Baltijas tautas, kuras jau tik daudz cietušas no šī kara, diktatūrām un okupācijām.

Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautām ir tādas pašas tiesības uz brīvību un neatkarību kā visām citām nācijām un zemēm.

1943. gada novembrī
_____________________________________________________________________

Avots: Siliņš, L. Nacistiskās Vācijas okupanti: mūsu tautas lielās cerības un rūgtā vilšanās. Rīga, Fonds Latvijas vēsture, 2001. 262.-269.lpp.

Publicēts arī:

Tulkojums no šī dokumenta noraksta angļu valodā publicēts Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis H.Strods. Rīga: Preses nams, 1999., 656 lpp.>60.-66.lpp. Šis noraksts datēts ar 1944.gada 26.aprīli.

Dokumenta atrašanās vieta:

Dokumenta noraksts angļu valodā - Lielbritānijas Valsts Arhīvs, Public Record Office Kew Garden - Foreign Office 371/43050 XC 3495 Nr.2592, 47.-51.lp.