Latvijas Centrālās
Padomes pasludinātā Latvijas tautas deklarācija Sabiedroto nācijām
_________________________________________________________________________
Latvijas
Centrālā Padome, izsakot vācu okupācijas apspiestās Latvijas tautas un tās
politisko partiju uzskatus, deklarē sekojošo:
1940.
g. jūnijā PSRS militāri okupēja Latviju, laužot tādā kārtā ar Latvijas
Republiku 1920., 1933. un 1939. gadā slēgtos līgumus. Šajos līgumos PSRS
bija uz visiem laikiem atteikusies no suverēnām tiesībām uz Latvijas
teritoriju un tautu, noraidījusi uzbrukumu un katra veida agresiju un iejaukšanos
LR iekšējās lietās, kā arī apsolījusies izšķirt visus konfliktus šķīrējtiesas
ceļā. Turpretim 1940. g. jūnijā PSRS valdība brutālā kārtā iejaucās
Latvijas iekšējās lietās, oficiāli pieprasot valdības maiņu, un saviem
bruņotiem spēkiem okupēja visu Latvijas Republikas teritoriju.
Jauno
LR Kirhenšteina vadīto valdību pretēji LR Satversmei sastādīja okupācijas
varas un PSRS valdības pārstāvis Višinskis. Valdības locekļu skaitā bija
personas, kas nebija LR pilsoņi (ministru biedri Valeskalns un Blaus). Valsts
prezidenta atvietošana ar okupācijas varas iecelto Ministru prezidentu Kirhenšteinu
notika nelikumīgā kārtā, jo pēc LR Satversmes Valsts prezidenta vietas
izpildītājs ir Saeimas priekšsēdētājs. Tādēļ okupācijas varas nozīmētais
Valsts prezidents un Ministru kabinets bija radīti nelikumīgā kārtā un viņiem
nebija tiesības rīkoties kā LR augstākiem valsts un pārvaldes orgāniem.
1940.
g. 14. un 15. jūlijā notikušās Saeimas vēlēšanas bija nelikumīgas, jo
okupācijas varas ieceltā valdība pretēji Satversmes noteikumiem grozīja
Saeimas vēlēšanu likumu. Turklāt vēlēšanās patvarīgi noraidīja citas
un pielaida tikai vienu, no okupācijas varas sastādītu kandidātu listi, tādējādi
laupot vēlētajiem iespēju balsot pēc savas pārliecības. Bez tam Kirhenšteina
valdība deklarēja, ka tā sargāšot LR neatkarību, un vēlētājiem netika
paskaidrots, ka jaunā Saeima lems par Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai.
Vēlētāji nekur nebija devuši ievēlētajiem deputātiem pilnvaras balsot par
LR neatkarības izbeigšanu. Vēlētājus dzina piedalīties vēlēšanās gājienos
no darbavietām un piedraudēja ar represijām tiem pilsoņiem, kam nebūs atzīmes
pasē, ka viņi balsojuši. Vēlēšanas faktiski bija atklātas, kas terorizēja
vēlētājus. Vēlēšanu rezultātus vairākās vietās viltoja, uzdodot daudzkārt
lielāku dalībnieku skaitu, nekā tas bija patiesībā. Beidzot - vēlēšanas
notika svešas zemes militāras okupācijas ietekmē, kas laupīja Latvijas
tautai katru brīvības un patstāvīgas rīcības iespēju. Vēlēšanu dienās
pilsētās un laukos visas svarīgākās vietas bija ieņēmis karaspēks, visur
vēlētājiem pretim rēgojās padomju tanki, lielgabali un ložmetēji.
1940.
g. 14. un 15. jūlijā ievelētā Saeima ir nekonstitucionāla un nelikumīga.
Tai nebija tiesības un pilnvaras rīkoties suverēnās Latvijas tautas vārdā.
Tālāk - šis uzurpatoriskās Saeimas 1940. g. 20. jūlija lēmums par pievienošanos
PSRS ir nenozīmīgs arī vēl tādēļ, ka saskaņā ar LR Satversmi lēmumu
par Latvijas neatkarības izbeigšanu vajadzēja nodot tautas nobalsošanā, bet
pretējā gadījumā tas neieguva likumīgu spēku. Tautas nobalsošanā nodotam
Saeimas lēmumam bija jāpiekrīt vismaz pusei no visiem balsstiesīgajiem
Latvijas pilsoņiem. Pretējā gadījumā tas skaitās par noraidītu. Tāpēc
šis lēmums par Latvijas pievienošanu PSRS nekad nav ieguvis likuma spēku.
LR
nav likumīgi pievienota PSRS arī pēc pašas PSRS Konstitūcijas. Pēdējā
paredz vienīgi brīvprātīgu iestāšanos Padomju Savienībā. Turpretim
Latvija nekad nav brīvprātīgi atteikusies no savas neatkarības un PSRS okupācijas
vara nemaz nedeva Latvijas tautai pašai brīvi izteikties pievienošanas jautājumā.
LR
pievienošana PSRS ir arī krasa starptautisko normu laušana. Latvijas neatkarība
ir atzīta de iure no visām pasaules valstīm, tā ir Tautu Savienības
locekle. Eiropas un Amerikas valstis ir vienojušās neatzīt varmācīgas
teritoriālas pārmaiņas. PSRS rīcība pret Latviju nozīmēja brutālu Tautu
Savienības pakta un Keloga pakta laušanu. Starptautiski tiesiski LR ar PSRS
okupāciju nezaudēja savu suverenitāti un PSRS to neieguva. Neviena valsts nav
juridiski atzinusi LR pievienošanu PSRS. Latvija bija vienīgi militāri okupēta
no PSRS bruņotiem spēkiem, kuriem varēja būt vienīgi Hāgas 1907. g.
konvencijas noteiktas militāra okupanta tiesības.
1941.
g. jūnijā PSRS okupāciju atvietoja Vācijas bruņoto spēku iebrukums Latvijā,
kas mūsu zemē radīja vācu okupāciju ar savām militārajām un civilajām pārvaldes
iestādēm. Okupējot Latviju, Vācija, kas daudzkārt nonicināja Latvijas
neatkarību, juridiski nav ieguvusi nekādas suverēnas tiesības attiecībā uz
Latvijas teritoriju un tautu.
Vācu
okupācijas varas radītā un Vācijas pavalstniecībā pārgājušā ģen.
Dankera un prof. Prīmaņa vadītā "vietējā pašpārvalde" ir vācu
okupācijas iestāde. Tai nav nekādu tiesību runāt Latvijas tautas vārdā.
LR Satversmē šāda iestāde nav paredzēta. Tā ir tikai nekonstitucionāla un
nelikumīga, tāda pati kā krievu okupācijas varas radītā Kirhenšteina valdība.
Vācu
okupācijas varas izsludinātās un Dankera atbalstītās Latvijas pilsoņu
spaidu mobilizācijas Vācijas armijai, darba dienestam un darbiem Vācijas rūpniecībā
un izsūtīšana ārpus Latvijas ir starptautisko tiesību un it sevišķi Hāgas
1907. g. konvencijas rupja pārkāpšana. Visi šie soļi izdarīti pret
Latvijas tautas gribu un ir kaili vācu varmācības akti.
Latvijas
tauta dziļā sašutumā vēršas pret vācu okupācijas represijām Latvijā.
Bez tiesas un izmeklēšanas vairākās koncentrācijas nometnēs un cietumos
smok 5000 Latvijas pilsoņu, nopratināšanās vācu Drošības policijas ierēdņi
viņus nežēlīgi spīdzina, apm. 10 000 latviešu ir vācu okupācijas divos
Baigajos gados nošauti, un šaušanas arvien vēl turpinās. Notikusi arī nežēlīga
izrēķināšanās ar LR žīdu tautas pilsoņiem. 1943. g. septembrī vācu
okupācijas vara sāka spaidu kārtā izlikt no savām saimniecībām Dundagas
apkārtnē vairāk kā 10 000 latviešu iedzīvotāju, nolaupot viņu kustamo un
nekustamo īpašumu. No Latgales uz Vāciju kā politiski neuzticamus tanī pašā
laikā izraida vairākus tūkstošus iedzīvotāju, pie kam ģimenes sadala - bērnus
atdala no vecākiem, sievas no vīriem.
Visa
Latvijas tauta vienprātīgi noraida Vācijas tieksmes pievienot sev Latviju un
cīnās pret vācu okupācijas žņaugiem. Mūsu tauta nesatricināmi stāv par
neatkarīgu un demokrātisku Latvijas Republiku, kas pastāvēja 22 gadus un
valsts- un starptautiski tiesiski turpina pastāvēt arī tagad, tiklab padomju,
kā vācu okupācijas laikā.
Latvijas
tauta ir cieši pārliecināta, ka šinī karā uzvarēs ASV un Anglijas vadītās
Sabiedroto nācijas. Tā stingri cer, ka ASV un Anglija pielietos attiecībā uz
Latviju Atlantijas hartas cēlos principus, kurus Latvijas tauta
noteikti atbalsta.
LCP
uzdod LR diplomātiskiem pārstāvjiem izteikt pateicību ASV un Anglijas valdība
par viņu līdzšinējo labvēlīgo nostāju iepretim Latvijas neatkarībai un lūgt
tās un visas Sabiedrotās nācijas arī turpmāk aizstāvēt mūsu tautas
vienprātīgo gribu pēc neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas, kas savos
politiskos centienos pilnīgi piesliesies Sabiedroto nāciju demokrātiskiem
kara mērķiem. LCP deklarē, ka, tiklīdz kara apstākļi to atļaus, Latvijā
konstitucionālā kārtā radīsies valdība un Satversmē paredzētie valsts
orgāni, kas reprezentēs visu Latvijas tautu un tās politiskās grupas. LCP lūdz
Sabiedrotās nācijas atbalstīt smagi cietušās Latvijas tautu šo nodomu
realizēšanā.
Latvijas
Centrālā Padome
Rīgā, 1943. gada augustā.
_____________________________________________________________________________
Avots: Andersons, E., Siliņš, L. Latvijas Centrālā Padome LCP. Latviešu nacionālā pretestības kustība 1943-1945. Upsala: LCP, 1994. 473.-475.lpp.
Publicēts arī: Okupācijas varu politika Latvijā 1939-1991: Dokumentu krājums. Rīga: Nordik, 1999. 205.-207.lpp.
Ievietots: 27.04.2001.