Latvijas Centrālās Padomes pasludinātā Latvijas tautas deklarācija Sabiedroto nācijām    
_________________________________________________________________________

Latvijas Centrālā Padome, izsakot vācu okupācijas apspiestās Latvijas tautas un tās politisko partiju uzskatus, deklarē sekojošo:

 

1940. g. jūnijā PSRS militāri okupēja Latviju, laužot tādā kārtā ar Latvijas Republiku 1920., 1933. un 1939. gadā slēgtos līgumus. Šajos līgumos PSRS bija uz visiem laikiem atteikusies no suverēnām tiesībām uz Latvijas teritoriju un tautu, noraidījusi uzbrukumu un katra veida agresiju un iejaukšanos LR iekšējās lietās, kā arī apsolījusies izšķirt visus konfliktus šķīrējtiesas ceļā. Turpretim 1940. g. jūnijā PSRS valdība brutālā kārtā iejaucās Latvijas iekšējās lietās, oficiāli pieprasot valdības maiņu, un saviem bruņotiem spēkiem okupēja visu Latvijas Republikas teritoriju.

 

Jauno LR Kirhenšteina vadīto valdību pretēji LR Satversmei sastādīja okupācijas varas un PSRS valdības pārstāvis Višinskis. Valdības locekļu skaitā bija personas, kas nebija LR pilsoņi (ministru biedri Valeskalns un Blaus). Valsts prezidenta atvietošana ar okupācijas varas iecelto Ministru prezidentu Kirhenšteinu notika nelikumīgā kārtā, jo pēc LR Satversmes Valsts prezidenta vietas izpildītājs ir Saeimas priekšsēdētājs. Tādēļ okupācijas varas nozīmētais Valsts prezidents un Ministru kabinets bija radīti nelikumīgā kārtā un viņiem nebija tiesības rīkoties kā LR augstākiem valsts un pārvaldes orgāniem.

 

1940. g. 14. un 15. jūlijā notikušās Saeimas vēlēšanas bija nelikumīgas, jo okupācijas varas ieceltā valdība pretēji Satversmes noteikumiem grozīja Saeimas vēlēšanu likumu. Turklāt vēlēšanās patvarīgi noraidīja citas un pielaida tikai vienu, no okupācijas varas sastādītu kandidātu listi, tādējādi laupot vēlētajiem iespēju balsot pēc savas pārliecības. Bez tam Kirhenšteina valdība deklarēja, ka tā sargāšot LR neatkarību, un vēlētājiem netika paskaidrots, ka jaunā Saeima lems par Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai. Vēlētāji nekur nebija devuši ievēlētajiem deputātiem pilnvaras balsot par LR neatkarības izbeigšanu. Vēlētājus dzina piedalīties vēlēšanās gājienos no darbavietām un piedraudēja ar represijām tiem pilsoņiem, kam nebūs atzīmes pasē, ka viņi balsojuši. Vēlēšanas faktiski bija atklātas, kas terorizēja vēlētājus. Vēlēšanu rezultātus vairākās vietās viltoja, uzdodot daudzkārt lielāku dalībnieku skaitu, nekā tas bija patiesībā. Beidzot - vēlēšanas notika svešas zemes militāras okupācijas ietekmē, kas laupīja Latvijas tautai katru brīvības un patstāvīgas rīcības iespēju. Vēlēšanu dienās pilsētās un laukos visas svarīgākās vietas bija ieņēmis karaspēks, visur vēlētājiem pretim rēgojās padomju tanki, lielgabali un ložmetēji.

 

1940. g. 14. un 15. jūlijā ievelētā Saeima ir nekonstitucionāla un nelikumīga. Tai nebija tiesības un pilnvaras rīkoties suverēnās Latvijas tautas vārdā. Tālāk - šis uzurpatoriskās Saeimas 1940. g. 20. jūlija lēmums par pievienošanos PSRS ir nenozīmīgs arī vēl tādēļ, ka saskaņā ar LR Satversmi lēmumu par Latvijas neatkarības izbeigšanu vajadzēja nodot tautas nobalsošanā, bet pretējā gadījumā tas neieguva likumīgu spēku. Tautas nobalsošanā nodotam Saeimas lēmumam bija jāpiekrīt vismaz pusei no visiem balsstiesīgajiem Latvijas pilsoņiem. Pretējā gadījumā tas skaitās par noraidītu. Tāpēc šis lēmums par Latvijas pievienošanu PSRS nekad nav ieguvis likuma spēku.

 

LR nav likumīgi pievienota PSRS arī pēc pašas PSRS Konstitūcijas. Pēdējā paredz vienīgi brīvprātīgu iestāšanos Padomju Savienībā. Turpretim Latvija nekad nav brīvprātīgi atteikusies no savas neatkarības un PSRS okupācijas vara nemaz nedeva Latvijas tautai pašai brīvi izteikties pievienošanas jautājumā.

 

LR pievienošana PSRS ir arī krasa starptautisko normu laušana. Latvijas neatkarība ir atzīta de iure no visām pasaules valstīm, tā ir Tautu Savienības locekle. Eiropas un Amerikas valstis ir vienojušās neatzīt varmācīgas teritoriālas pārmaiņas. PSRS rīcība pret Latviju nozīmēja brutālu Tautu Savienības pakta un Keloga pakta laušanu. Starptautiski tiesiski LR ar PSRS okupāciju nezaudēja savu suverenitāti un PSRS to neieguva. Neviena valsts nav juridiski atzinusi LR pievienošanu PSRS. Latvija bija vienīgi militāri okupēta no PSRS bruņotiem spēkiem, kuriem varēja būt vienīgi Hāgas 1907. g. konvencijas noteiktas militāra okupanta tiesības.

 

1941. g. jūnijā PSRS okupāciju atvietoja Vācijas bruņoto spēku iebrukums Latvijā, kas mūsu zemē radīja vācu okupāciju ar savām militārajām un civilajām pārvaldes iestādēm. Okupējot Latviju, Vācija, kas daudzkārt nonicināja Latvijas neatkarību, juridiski nav ieguvusi nekādas suverēnas tiesības attiecībā uz Latvijas teritoriju un tautu.

 

Vācu okupācijas varas radītā un Vācijas pavalstniecībā pārgājušā ģen. Dankera un prof. Prīmaņa vadītā "vietējā pašpārvalde" ir vācu okupācijas iestāde. Tai nav nekādu tiesību runāt Latvijas tautas vārdā. LR Satversmē šāda iestāde nav paredzēta. Tā ir tikai nekonstitucionāla un nelikumīga, tāda pati kā krievu okupācijas varas radītā Kirhenšteina valdība.

 

Vācu okupācijas varas izsludinātās un Dankera atbalstītās Latvijas pilsoņu spaidu mobilizācijas Vācijas armijai, darba dienestam un darbiem Vācijas rūpniecībā un izsūtīšana ārpus Latvijas ir starptautisko tiesību un it sevišķi Hāgas 1907. g. konvencijas rupja pārkāpšana. Visi šie soļi izdarīti pret Latvijas tautas gribu un ir kaili vācu varmācības akti.

 

Latvijas tauta dziļā sašutumā vēršas pret vācu okupācijas represijām Latvijā. Bez tiesas un izmeklēšanas vairākās koncentrācijas nometnēs un cietumos smok 5000 Latvijas pilsoņu, nopratināšanās vācu Drošības policijas ierēdņi viņus nežēlīgi spīdzina, apm. 10 000 latviešu ir vācu okupācijas divos Baigajos gados nošauti, un šaušanas arvien vēl turpinās. Notikusi arī nežēlīga izrēķināšanās ar LR žīdu tautas pilsoņiem. 1943. g. septembrī vācu okupācijas vara sāka spaidu kārtā izlikt no savām saimniecībām Dundagas apkārtnē vairāk kā 10 000 latviešu iedzīvotāju, nolaupot viņu kustamo un nekustamo īpašumu. No Latgales uz Vāciju kā politiski neuzticamus tanī pašā laikā izraida vairākus tūkstošus iedzīvotāju, pie kam ģimenes sadala - bērnus atdala no vecākiem, sievas no vīriem.

 

Visa Latvijas tauta vienprātīgi noraida Vācijas tieksmes pievienot sev Latviju un cīnās pret vācu okupācijas žņaugiem. Mūsu tauta nesatricināmi stāv par neatkarīgu un demokrātisku Latvijas Republiku, kas pastāvēja 22 gadus un valsts- un starptautiski tiesiski turpina pastāvēt arī tagad, tiklab padomju, kā vācu okupācijas laikā.

 

Latvijas tauta ir cieši pārliecināta, ka šinī karā uzvarēs ASV un Anglijas vadītās Sabiedroto nācijas. Tā stingri cer, ka ASV un Anglija pielietos attiecībā uz Latviju Atlantijas hartas cēlos principus, kurus Latvijas tauta noteikti atbalsta.

 

LCP uzdod LR diplomātiskiem pārstāvjiem izteikt pateicību ASV un Anglijas valdība par viņu līdzšinējo labvēlīgo nostāju iepretim Latvijas neatkarībai un lūgt tās un visas Sabiedrotās nācijas arī turpmāk aizstāvēt mūsu tautas vienprātīgo gribu pēc neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas, kas savos politiskos centienos pilnīgi piesliesies Sabiedroto nāciju demokrātiskiem kara mērķiem. LCP deklarē, ka, tiklīdz kara apstākļi to atļaus, Latvijā konstitucionālā kārtā radīsies valdība un Satversmē paredzētie valsts orgāni, kas reprezentēs visu Latvijas tautu un tās politiskās grupas. LCP lūdz Sabiedrotās nācijas atbalstīt smagi cietušās Latvijas tautu šo nodomu realizēšanā.

 

Latvijas Centrālā Padome

 

Rīgā, 1943. gada augustā.  
_____________________________________________________________________________

  

Avots: Andersons, E., Siliņš, L. Latvijas Centrālā Padome – LCP. Latviešu nacionālā pretestības kustība 1943-1945. Upsala: LCP, 1994. 473.-475.lpp.

 

Publicēts arī: Okupācijas varu politika Latvijā 1939-1991: Dokumentu krājums. Rīga: Nordik, 1999. 205.-207.lpp.

 

Ievietots: 27.04.2001.

HISTORIA.LV