Raksts “Par jaunas orientācijas vajadzību” laikrakstā Laika Vēstis.
___________________________________________________________

Vidzemes un Kurzemes liktenis ir bijis pāri par divi simts gadiem cieši saistīts ar Krievijas likteni. Protama lieta, tādos apstākļos mūsu tautas politikai bij un varēja būt viena vienīga gultne, kuru gribētos apzīmēt ar vārdu krievu orientācija. Tā ir vienīgā līnija, kura sākas ar pirmo tautas politikas šļupstu un turpinās mūsu dienās. Tā Valdemārs un Brīvzemnieks meklēja atbalstu krievu slavofilu aprindās, tā visjaunākā, revolucionārā Latvija, sevišķi 1905. g. un vēl vairāk tagadējā revolūcijā, jūtas cieši saistīta ar revolucionāro Krieviju un dalās tās liktenī. Tā tas ir bijis līdz pašām pēdējām dienām, jo tikai dažos “Dzimtenes Atbalss” un retos “Līduma” rakstos ir redzams, ka rodas doma par atsvabināšanos no krievu orientācijas un jaunas meklēšanu. Domāju, ka nemaldīšos, ja teikšu, ka tās domas ir radušās sakarā ar Kurzemes ieņemšanu no vāciešiem. Bet jāatzīstas, ka šīs pirmās bezdelīgas ir pārāk maz ievērotas. Atklāti jāpasaka, ka mūsu tautas politikai ir bijis ļoti maz drosmes pat pienācīgi uzsvērt Latvijas intereses un izredzes šajā krievu orientācijā. Izskaidrojams un attaisnojams tas pa daļai ar tautas īso politisko dzīvi, ar mūsu tautas mazo apmēru. Jāteic, ka šajā ziņā ar laiku būtu kas labojies.

Tagad no Latvijas palikuši pāri vairs tikai 3 Vidzemes apriņķi, pārējais ienaidnieka varā. Ir kritusi mūsu metropole Rīga… Reizē ar šo Latvijas stāvoklis kļuvis starptautisks. Par Latvijas likteni vispirms lems miera konference un tikai pēc tam, varbūt, Krievijas Satversmes sapulce. Tas tā ir, bet tajā pašā laikā, aplūkojot mūsu presi, liekas, it kā nekā cita pasaulē nav, kā Krievijas neskaitāmās ministru krīzes un Korņilova avantūra. Par Latviju, kuras liktens tapis starptautisks, netiek nemaz pieminēts.

Bet par Latviju kā tādu, kaut arī tik tā garām ejot, tā uz augstiem svētkiem pa reizei, runā pat mūsu internacionālā sociāldemokrātija. Jeb vai mūsu internacionālisti neredzētu, ka Latvijas stāvoklis top starptautisks? Kas ar viņu notiks un kas lai notiek?

Kā jau augšā redzējām, Latvijas liktenis, palikdams starptautisks, ir zināmā mērā jau atraisījies no Krievijas likteņa, lai arī varbūt tikai pagaidām. Reizē ar to nāk slēdziens - mums jāpārvērtē sava orientācija.

Reakcionārā Vācija mums ir pretēja, un par tuvošanos tai laikam neviens no mūsu politiķiem nopietni nedomās. Vienīgais - mēs varbūt esam spiesti ar viņu kaut cik rēķināties.

Nesalīdzināmi simpātiskāka mums brīvā Krievija. Viena no lielākām krievu partijām, lielinieki, godam jāmin - pareizi nostājusies Ukrainas un Somijas jautājumos. Šī partija mums Krievijā būtu zināms atbalsts cīņā par mūsu nacionālām tiesībām. Tomēr, kad mūsu liktenis jau iznests caur kara gaitu starptautiskā laukā, mums uzmanīgi jānovērtē, cik izdevīga priekš mums ir krievu orientācija tagad. Krievija ir tagad brīva un šajā ziņā simpātiskāka kā jebkad. Vai tad nu neliekas savādi, ka somu tauta, kurai ir vairāk piedzīvojumu nacionālās politikas laukā un kura samērā maz saistīta ar Krieviju, prasa pilnīgu neatkarību, kā arī ārvalstu garantiju par šo neatkarību un cīnās visiem spēkiem par šīm prasībām? Šķiet, iemesls te tikai viens - jaunās Krievijas izredzes vēl nav gaišas, vēl daudzām valsts kļūmēm Krievijai jātiek cauri, līdz viņa tiks pie kristalizētas un nodrošinātas brīvības šādā vai tādā tās izveidojumā. Krievu simts miljonu galvainais zemnieks, šis lielais sfinkss, vēl pats nav teicis izšķirošo vārdu par savu likteni. Ja Latvijas liktenis nebūtu miera konferences rokās, neraugoties uz augšā teikto, mums bez liekas domāšanas būtu jāpaliek krievu orientācijas gultnē un, uzsverot tikai vairāk savas nacionālās prasības, droši jādodas kopā ar lielo krievu tautu cīņā par labākas nākotnes nodrošināšanu.

Bet ir vēl pavisam jauna varbūtība. Te jāatceras laikrakstu ziņas par Latvijas brīvvalsts nodibināšanu. Tādu varētu sekmēt tikai pilnīgi latviska, patstāvīga orientācija. Tagad, kur Latvijas stāvoklis sakarā ar frontes pārmaiņām ,bez mūsu, palīdzības un varbūt pat pret mūsu gribu ir tapis starptautisks, pilnīgi patstāvīga latviešu orientācija ir iespējama vairāk kā jebkad, tā tiek pat mums uzspiesta no acumirklīgās vēsturiskās situācijas. Tas ir liels ieguvums, ir zināma kompensācija par latviešu izciestām kara briesmām.

Ir, protams, jautājums, vai mēs izlietojam šo iespējamību pāriet uz latviešu orientāciju. Varbūt izdevīgāki ir palikt līdzšinējā krievu orientācijā. Bet, bez šaubām, pēdējā būtu jāpārvērtē un jāgroza, kā to prasa vēsturiskā situācija.

Palaist izdevību, neredzēt to, kas ir un notiek, ir grēks. Kur ir tautas acis - viņas politikas vadoņi? Kā skatās uz šo jaunā zemes padome, ko saka par šo mūsu laikraksti, kuri vēl turpina iznākt? Vai jūs esat savas tautas sargvietās modri?
______________________________________________________________

Avots: Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. Rīga: Zinātne, 1988. 304 lpp.>Nr.3, 20.-23.lpp.

Publicēts: Laika Vēstis. (Cēsis) 1917., 14. (27.) septembrī.