[1918. gada 6. janvārī (1917. gada 24. decembrī), Valkā]
_____________________________________________________________

Moderno lielvalstu imperiālistiskā politika vispār un tagadējais pasaules karš sevišķi ir visu zemju kapitālistu razbainiecisks uzbrukums kopējam laupījumam - visu zemju proletāriešiem. Un šī politika nevar izbeigties, kamēr pastāv kapitālistiskās sistēmas visvarenība. Tāpēc Krievijas strādnieku un zemnieku valdības priekšlikums slēgt mieru bez aneksijām un kontribūcijām uz tautu pašnoteikšanās pamatiem ir vislielākā mērā revolucionārs priekšlikums, kuru nevar pieņemt un godīgi izpildīt nevienas zemes imperiālistiskā valdība, bet kurš aicina visas pasaules kalpinātās tautas un šķiras uz kopēju, internacionālu masu cīņu pret imperiālistisko buržuāziju un viņas nacionālajām valdībām, tāpat kā kapitālistiskās lielvalstis nevar atsacīties no sava saimniecības novada robežu paplašināšanas caur zemes gabalu pievienošanu, koloniju dibināšanu un iespaidu sfēru iegūšanu. Bet kalpinātām tautām un izsūktām šķirām šī ekspansijas politika nes tikai verdzību, karu un badu un trejdeviņas citas šai līdzīgas nesvētas trīsvienības.

Tāpēc Latvijas proletariāts, kurš, pateicoties Latvijas vēsturiskiem un ģeogrāfiskiem apstākļiem, no savas pamošanās uz apzinīgu dzīvi un cīņu vienmēr piegrieza vislielāko vērību strādnieku šķiras cīņu internacionālajiem izpaudumiem, saņēma ar dziļu gandarījumu vēsti, ka centrālo valstu valdības izsacījušas gatavību vest miera sarunas uz Krievijas zemnieku un strādnieku valdības priekšā likto noteikumu pamata. Bija skaidra lieta, ka Vācijas un Austrijas proletariāta spēkam un revolucionārajai gribai vajag plūst pāri pār malām, ja vācu imperiālistiskā buržuāzija un nesaudzīgā junkuru kliķe jutās spiesta atzīt tautu pašnoteikšanās tiesības. Tā bija skaidra liecība; ka arī Vācijas un Austrijas proletariāts noziedzīgā pasaules kara izlieto asiņu jūrā noslīcinās ne vien savas zemes feodālisma atliekas, bet novels no savām krūtīm arī imperiālistiskā kapitālisma lietuvēnu.

Bet miera sarunu tālākā gaitā izrādījās, ka Vācijas un Austrijas buržuju valdību junkuriskie priekšstāvji ar savu solījumu likt Krievijas zemnieku un strādnieku valdības priekšlikumu miera sarunu pamatā ir tikai ciniski ņirgājušies par tautu pašnoteikšanās tiesībām.

Sava miera priekšlikuma otrā pantā, protiet, centrālvalstu imperiālistiskās buržuāzijas junkuriskie diplomāti nekautrējās pasacīt, ka “Poliju, Lietuvu, Kurzemi un vācu karaspēka ieņemtās Vidzemes daļas apdzīvojošās tautas jau izsacījušas savu gribu pilnīgi atdalīties no Krievijas un nodibināt patstāvīgas valstis”. Krievijas valdībai, pieturoties pie viņas uzstādītā tautu pašnoteikšanās principa, atliekot tikai atzīt un sankcionēt šo tautas gribas izpaudumu.

Mēs neesam aicināti runāt Polijas un Lietuvas iedzīvotāju vārdā, bet attiecībā uz Latviju mēs esam kompetenti jautāt, kur, kad un kādā veidā augšminētās tautas izsacījušas tādu gribu vai izrādījušas tādas tieksmes, kā Vācijas diplomātiskie junkuri apgalvo.

Ja nerēķina dažus pilnīgi neatbildīgus un nenieka nereprezentējošus Baltijas vācu publicistus, kurus taču pat prūšu vācu diplomāti negribēs nostādīt par Latvijas iedzīvotāju vairākuma gribas izpaudējiem, vienīgais tādas “gribas” izpaudējs varētu būt tā komēdija, kuru Prūsijas valdība sarīkoja vācu karaspēka ieņemtā Kurzemes daļā, sakomandēdama uz landtāgu vietējo vācu baronu, baznīckungu un birģelības priekšstāvjus un joka pēc pielikdama klāt arī dažus pelēko baronu priekšstāvjus, kuriem uz pavēli jākrāc un jāizrāda svētlaimības sapņus sapņojošā “tauta”. Un šī kompānija esot Latvijas iedzīvotāju domu izteicēja!

Tāds cinisms ne vien dara Krievijas zemnieku un strādnieku valdībai gandrīz par neiespējamu turpināt uzsāktās miera sarunas, bet tas it sevišķi izpliķē un pazemina Vācijas proletariātu, kurš pieradinājis savu junkuru valdību pie uzskata, ka “tautas gribu” izteic tikai junkuri, pātarnieki un buržuāzijas priekšstāvji, nebūt neprasīdami, ko domā un saka proletāriskās masas. Tādu nicināšanu no valdošo šķiru puses Vācijas un Austrijas proletariāts izpelnījies ar savu kļūmīgo “burgfriedena” politiku, un katrs apzinīgs vācu proletārietis nevar nesajust tādu savu junkuru izturēšanos kā sāpīgu pātagas cirtienu ģīmī. Tādēļ mēs - vairāk aiz solidaritātes un brālības sajūtas pret nievāto Vācijas proletariātu nekā aiz gribas polemizēt un argumentēt ar Austrum-Elbijas junkuriem - konstatējam, ka vienīgais kompetentais Latvijas iedzīvotāju domu un gribas izteicējs ir vietējais proletariāts, kurš sastāda vairāk nekā 80 proc. no visa iedzīvotāju skaita un ir sasniedzis tādu pašapziņas un politiskās izglītības pakāpi, ka visās pēdējā laika demokrātiskās vēlēšanās (uz Vidzemes Zemes padomi, uz Viskrievijas Satversmes sapulci u.c.) apm. trīs ceturtdaļas no visiem vēlētājiem balso par Latvijas Sociāldemokrātijas - kreiso internacionālistu (boļševiku) kandidātiem. Šis Latvijas proletariāts, kurš tagad ir vienīgais kungs un noteicējs visā vācu karaspēka neieņemtā daļā un kurš pirms vācu karaspēka iebrukuma bija pilnīgs valdnieks arī Rīgā, nekad un nekur nav izsacījis gribu vai izrādījis tieksmes atdalīties no Krievijas. Tādas tieksmes nevarēja pamosties Latvijas proletariātā, tāpēc, ka tas ir pietiekoši izglītots, lai zinātu, ka tik mazas tautiņas politiska patstāvība imperiālistisko lielvalstu pievārtē ir tukša ilūzija, kurai pret politiskās dzīves īstenību atduroties ir jāsašķīst kā ziepju burbulim starp dzirnavu akmeņiem. Latvijas patstāvība būtu tikai vairāk vai mazāk veikls aizmaskojums Kurzemes pievienošanai pie junkuru jātās Prūsijas, pie tās Prūsijas, kura līdz šim pašam laikam liedz laukstrādniekiem koalīcijas tiesības un uzdrošinās pat starptautiskās sarunās paust uzskatu, ka, apprasoties pēc tautas gribas, proletariāts var palikt neievērots un neuzklausīts.

Latvijas proletariāts, kurš savā lielum lielā vairumā pieder pie internacionālās revolucionārās sociāldemokrātijas, vēlas noārdīt visas tranšejas un dzeloņu drāts žogiem aizsargātās valsts robežas. Tāpēc viņš nevar gribēt un prasīt savas šaurās dzimtenes iežņaugšanu patstāvīgasb valsts robežās. Latvijas proletariāts, kurš patlaban decembra pēdējās dienās Valmierā noturēja savu oficiāli izvēlētu priekšstāvju kongresu un konstituējās par savas dzimtenes vienīgo kungu un valdnieku, šis Latvijas proletariāts, kuram nupat nokratītā carisma jūga vietā patlaban taisās uzžņaugt kaklā vācu ķeizara jūgu, pat tagadējā traģiskā brīdī neaizmirst savu solidaritāti ar visu zemju strādniekiem un savu principiālo pretestību pret valsts robežu aizstāvēšanu buržujiski kareivīgiem līdzekļiem, bet nozvērējās cīnīties pret laupījuma kāriem vācu iebrucējiem ar tiem pašiem proletāriskiem masu cīņas līdzekļiem, ar kuriem tas sekmīgi cīnījās pret carismu un krievu imperiālistisko buržuāziju, - šis Latvijas proletariāts nekad nevar gribēt un prasīt patstāvīgas latviešu valstiņas dibināšanu, pat ja šī “patstāvība” netiktu tūdaļ padota zem ienīstās vācu baronokrātijas un Prūsijas karaļa aizbildniecības.

Visās Valmieras kongresa rezolūcijās, kur iet runa par Latvijas iedzīvotāju vietējo pašvaldību un autonomisko iekārtu, tiek nepārprotami uzsvērts: “pilnīgā saskaņā ar Viskrievijas Padomju valdības iekārtu” vai “Krievijas valsts rāmjos”, “brīvā Latvija brīvajā Krievijā”. Tāds vienmēr bijis Latvijas proletariāta lozungs.

Bet ne vien proletariāts, arī zemniecības un birģelības orgāni visur un vienmēr izteikušies par Latvijas ciešu piesliešanos Krievijai, lai gan tagadējā Krievijas proletāriskā valsts iekārta un feodālā zemes īpašuma tiesību atcelšana spiestin spiež mantīgo šķiru piederīgos izturēties nelabvēlīgi pret tagadējo Krieviju un tur notiekošām pārmaiņām. Demokrātiski ievēlētā Vidzemes Zemes padome, Latvijas bēgļu kongress, visas šīs demokrātiski vēlētās iestādes bez jebkādiem ārējiem spaidiem izsacījušas savu noteikto gribu palikt pie Krievijas.

Visu to ievērojot, Latvijas Sociāldemokrātijas Centrālā Komiteja un Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komiteja uz visnoteiktāko protestē pret Austrijas-Vācijas miera delegācijas apgalvojumu, it kā Latvijas iedzīvotāji kaut kad izteikuši vēlēšanos atdalīties no Krievijas. Ja centrālo valstu priekšstāvji tomēr uzturētu savu melu apgalvojumu, tad ieteicam izdarīt mēģinājumu un aizsaukt no Latvijas tiklab vācu, kā arī krievu karaspēku un atļaut tad visiem vietējiem iedzīvotājiem svabadi pašnoteikties. Ja Vācijas un Austrijas priekšstāvji nav tieši melojuši, bet patiešām paši tic, ka iedzīvotāju vairākums vēlas no Krievijas atdalīties vai pat pie Vācijas pievienoties, tad viņiem nekas nevar būt pretī tādam mēģinājumam.
_______________________________________________________________

Avots: Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. Rīga: Zinātne, 1988. 304 lpp.>Nr.8, 32.-34.lpp.