4.Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona kapteiņa Rūdolfa Bangerska ziņojums Krievijas armijas Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieka štāba priekšniekam par latviešu strēlnieku bataljona izmantošanu un iespējamiem uzdevumiem kaujas darbībā.
[1915.gada 8.oktobrī (25.septembrī)]
_______________________________________________________________________
Saskaņā ar Jūsu ekselences velēšanos tuvāk iepazīties ar to, kas pēc būtības ir latviešu strēlnieku bataljoni politiskā un kaujas ziņā, kādi vispārējos vilcienos varētu būt viņu izmantošanas gadījumi un veidi kaujā, tāpat tāļākās darbības organizācija, apmācība un bataljonu apgādība, ziņoju sekošo:
Latvieši un latv. bataljoni politiskā ziņā. Ienaidā pret vāciešiem un uzticībā Krievijai izauga tagadējā latviešu kustība un drīzākas uzvaras kāre pār ienaidnieku. Krievijas uzvara - priekš latviešiem ir cerība uz atsvabināšanu no vācu jūga, kuŗā viņi smaka vairāk kā 700 gadus; Vācijas uzvara nozīmē latviešiem garīgu nāvi.
Neaprakstīšu atttiecības starp latviešiem un Baltijas vāciešiem, teikšu tikai - katrs latvietis izjūt saites starp pēdējiem un iekaŗotājiem no Vācijas. Katrs latvietis tic, ka cars nezin patiesību par Baltiju, jo šo patiesību aizsedza vācieši un vāciešu līdzskrējēji.
No tā izriet latviešu cenšanās ne vārdos, bet darbos gŗūtā brīdī pierādīt savu padevību un mīlestību ķeizaram un tēvijai.
Šīs cenšanās rezultāts bija latviešu prāvie ziedojumi kara vajadzībām naudā un materiālos, bet kad ienaidnieks tuvojās dzimtenes sliekšņiem, tad pienāca moments, kad visi iedzīvotāji bija gatavi ķerties pie ieročiem to aizstāvēt, bet ieroču viņiem nebija.
Pa tam ienaidnieks, iespiedies Kurzemē, tuvojās Vidzemei; iedzīvotāji, iznīcinājuši druvas, bēga un vispārējās cīņas vietā ar ienaidnieku palika saujiņa latviešu, kas pagaidām iedalīti 4 bataljonos, bet rezerves atrodas formēšanas stadijā.
Latvieši un latviešu bataljoni kā kaujas elements. Radīti no ideālas dziņas, latviešu bataljoni glabā sevī arī visus pienākumam padota, vienota un enerģiska kaŗaspēka dīgļus, kas gatavs atdot dzīvību par ķeizaru un tēviju. Tas spilgti izpaužas katrā sīkumā: mīlestība uz apmācību, sevišķi lauku, uz šaušanu; aizkustinoša viņu mīlestība uz saviem ieročiem (tā kā šautenes netika visiem izdotas, tad tie, kas nedabūja tās, ar skaudību un asarām acīs skatījās uz laimīgiem ieroču īpašniekiem).
Kaŗā latvieši iet kā uz svētkiem, izgreznojušies puķēm un dziedot kaujas dziesmas.
Jaunie cilvēki, no kuŗiem saformēti bataljoni, - brīvprātīgie vecumā no 16-23 gadiem.
Par visas latviešu masas un brīvprātīgo garastāvokli es jau augšā ziņoju; ja vēl piemetina, ka visi viņi ir rakstīt un lasīt pratēji, prot divas, bet daudzi trīs un četras valodas, ir izturīgi, centīgi, neatlaidīgi, sportsmeņi, pazīst vietējā apvidus topografiju, tad dabūsim pilnīgu jēdzienu par viņiem kā noderīgu kaujas materiālu, vieglu, kustīgu kaŗa vienību formēšanai, taisni tādu, kādās arī izpaudusies tagadējo atsevišķo strēlnieku bataljonu organizācija un kuŗi būtu apgādāti ar visu, kas vajadzīgs patstāvīgu operāciju izvešanai.
Latviešu kaŗa vienību pielietošana. Ievērojot aprādītās kareivju īpatnības vislietderīgāki būtu izlietot viņus darbībai mazās vienībās ienaidnieka aizmugurē un flangos, tiltu, dzelzceļu, telegrafa un telefona līniju bojāšanai, štābu saņemšanai, lamatu ierīkošanai, izlūkošanai tīrā veidā un vajāšanai, sakaru dienestam gŗūtā brīdī, kā pavadoņus un tulkus.
Rīcības veids. Rīcības veidu katrā atsevišķā gadījumā noteiks apstākļi, vispārējos vilcienos var atzīmēt tikai to, ka bataljoni jānostāda tādos apstākļos, lai viņu darbība būtu pamatota uz iepriekšēju visu kaŗavīru sīku iepazīšanos ar pretinieku un apvidu.
No tā izriet nepieciešamība piekomandēt bataljonus kaujas divīzijām vai korpusiem, kuŗi operē Baltijā, no kurienes tad iepazīšanās ar fronti, izlūkošana un nepārtraukta viņas novērošana sastādīs tuvākos bataljonu uzdevumus, bet tas dos iespēju noteikt katrā atsevišķā gadījumā bataljonu darbības visizdevīgāko momentu un vietu.
Uzdevumu nosaka vai apstiprina kaŗaspēka vienības priekšnieks, kuŗam bataljons padots.
Armijas frontes speciālu pētīšanu, lai noteiktu vispiemērotāku rajonu bataljonu darbībai, var uzdot vienam ģenerālštāba virsniekam frontes virspavēlnieka štābā.
Bataljonu organizācijas novērtējums. Gandrīz visu minēto kaujas uzdevumu veikšanai strēlnieku bataljonu organizācija pilnīgi apmierinoša. Dažu uzdevumu veikšana (punktu ieņemšana, vajāšana) prasa arī artilērijas piedalīšanos, bet tādas pievienošana bataljoniem, pat 2-3 lauku lielgabalu sastāvā, padarītu tos smagus un neveiklus. Minētos uzdevumus vajadzēs veikt ar divīzijas artilērijas palīdzību, piedodot bataljoniem šinīs gadījumos vajadzīgo vairumu lielgabalu.
Izlūku un sakaru dienesta nodrošināšanai un ziņojumu nosūtīšanai nepietiek ar velosipedu komandu, vajaga piedot 5-6 motocikletus ar piekaramiem vāģīšiem.
Bataljonu apgādība: 1) rokas granātas, gaismas raķetes, drēbes un apavi; 2) spridzināmās vielas, motocikletu un velosipedu palīgu daļas. Sevišķas apgādes iestādes - bazes nepieciešamība.
Bataljoni, pēc vajadzības, tiks ātri pārsviesti no viena frontes kaujas iecirkņa uz otru; būs gadījumi, kad bataljoni paliks uz vietas, bet zināms kaujas iecirkņa kaŗaspēks mainīs darbības rajonu. Tādā ziņā bataljonu īslaicīga palikšana pie vienas un tās pašas lielākās kaŗaspēka vienības, ātra pārvietošanās no viena iecirkņa uz otru izslēdz iespēju regulēt pareizas apgādības un uzturas jautājumus no šo kaŗaspēka vienību krājumiem, jo vairāk tādēļ, ka, ar nolūku atvieglot, bataljoniem nav piedoti II.šķiras vezumnieki.
Ja vēl piemetināsim, ka zaudējumu papildināšanai bataljonos ir noteikts (ierobežots) jaunu ļaužu kontingents, kas jāuztur, jāapģērbj un jāsagatavo speciālām komandām bataljonos, tad kļūs saprotams, ka nepieciešami tagad pat organizēt sevišķu apgādes un uzturas iestādi - bazi.
Bazes iekārta un funkcijas. Lai izsargātos no komplicētas pastāvīgas bazes organizācijas, būtu vēlams tādu organizēt pie frontes štāba, piekomandējot viņam divus vecākus adjutantus, vienu ierindas daļai, otru saimniecības daļai.
Pirmā uzdevums: 1) noteikt un ziņot ģenerālkorteļmeistaram par izdevīgākiem kopējās frontes iecirkņiem bataljonu darbībai; 2) apgādāt ar kartīm, pavēlēm, ziņojumiem un instrukcijām, un 3) pārzināt personīgo sastāvu un bataljonu apmācību. Vissvarīgākais ir pēdējais: priekšā stāvošiem uzdevumiem atbilstošai sagatavošanai visos bataljonos svarīga nozīme, kamdēļ nepieciešami, lai te noteikšana piederētu vienai personai.
Saimnieciskās daļas adjutanta uzdevums - izšķirt visus apgādes, uzturas un norēķinu jautājumus.
Apmācības raksturs. Galvenais uzdevums - attīstīt apzinīgu kareivi, labu strēlnieku, veiklu un drošsirdīgu izlūku, saprātīgu pavadoni un tulku, noteic vispārējos vilcienos apmācības raksturu: no apmācības tiek izņemts izlūku, apsardzības un sakaru dienests,. izklaidēta rinda, karšu pazīšana un orientēšanās uz vietas.
Labāku panākumu sasniegšanai, latvieša nacionālā īpatnība prasa, lai apmācības visās nozarēs tiktu vispirms norādīts mērķis, bet tikai pēc tam līdzekļi viņa sasniegšanai.
Apmācības virspunktā - bataljonu sūtīšana kaujas līnijā visizdevīgākā momentā, lai iepazītos ar īstiem kaujas apstākļiem.
Trūkumi personīgā sastāvā un materiālā daļā. Trūkumi 1., 2. un. 3. latviešu strēlnieku bataljonu personīgā sastāvā un materiālā daļā izteikti Daugavgrīvas cietokšņa komandanta ziņojumā Nr.2571 frontes štāba dežūrējošam ģenerālim, kuŗam pievienoti iztrūkstošo priekšmetu saraksti.
Virsnieku bataljonos ir 50% no štatu sastāva, apakšvirsnieku. vairāk, bet pavisam neapmierinoša labuma, kādēļ ar cietokšņa komandanta atļauju pie bataljoniem nodibinātas mācības komandas, no kuŗām izlaišana notiks ne ātrāk, kā pēc 4 nedēļām. Galīgā bataljonu kaujas gatavība atkarājas no bataljonu sagatavošanas termiņa, viņu sakomplektēšanas ar apakšvirsniekiem un materiālu piegādāšanas.
Vispārējie slēdzieni. Savelkot kopā visu sacīto, nākam pie sekošiem slēdzieniem:
1) Latvieši politiskā ziņā pilnīgi uzticams elements, kas vēlas ņemt aktīvu dalību cīņā ar ienaidnieku.
2) Iedzimtas īpašības, apvidus pazīšana un valodu prašana padara latviešus par vēlamu materiālu vieglu kustīgu kaujas vienību sastādīšanai kopējai darbībai ar kaŗaspēku Baltijā.
3) Tās pašas īpašības un ierobežotais papildinājumu kontingents prasa, lai bataljoniem tiktu uzticēti speciāli izlūku kaujas uzdevumi, kuŗi pilnīgi attaisno ar tiem saistītos neizbēgamos zaudējumus.
4) Jau saformēto strēlnieku bataljonu organizācijas īpatnības atbilst viņiem paredzētiem kaujas uzdevumiem. Sakaru dienestam un ziņu nosūtīšanai jāpiedod motocikleti.
5) Lai apvienotu bataljonu apmācību un izlietošanu, komplektēšanu un apgādību, jānoorganizē sevišķa baze, vislabāk pie frontes štāba, ar diviem vecākiem adjutantiem ierindas un saimniecības nozarēs.
6) Kā bataljonu sagatavošanas virspunkts jāuzskata viņu obligātoriska komandēšanai bez cita speciāla uzdevuma, uz kaujas līniju iepazīties ar apstākļiem.
7) Lai paātrinātu bataljonu gatavību, nepieciešami izsniegt vajadzīgos materiālus.
Īpašības un organizācija. 1) Latviešu strēlnieku bataljoni saformēti no brīvprātīgiem latviešiem, kas pazīst Baltijas guberņu topografiju, pārējos apgabala apstākļus un pārvalda vietējās valodas, starp tām daudzi arī vācu valodu.
2. Uzskaitītās latviešu īpašības, viņu neatlaidība un centība, brīvprātīgo jaunums un veiklība padara tos par neatsveŗamiem kā izlūkus, ceļa rādītājus un tulkus Baltijā.
3. Pēc savas organizācijas latviešu strēlnieku bataljons ir pilnīgi patstāvīga taktiska izlūku-kaujas vienība, apgādāta ar sakaru līdzekļiem un vezumiem.
Bataljons sastāv no: 4 rotām, pa 100 rindu katrā, ložmetēju komandas ar 4 ložmetējiem, kājnieku-velosipedistu izlūku komandas (izlūku 40, velosipedistu 20), jātnieku-spridzinātāju izlūku komandas (35 spridzinātāji, 1 vezums), sakaru komandas (9 jātnieki-ziņneši, 5 telefonu aparāti ar 15 verstis vadu).
Bataljonu uzdevums. 4. Latviešu strēlnieku bataljonu uzdevums ir pildīt vienīgi izlūku un izlūku-kaujas dienestu un nodarīt pretiniekam iespējami lielākus zaudējumus, ieņemot un bojājot tetegrafa un telefona līnijas, dzelzceļus, tiltus, saņemot štābus, ierīkojot lamatas un vajājot. Bez tam bataljoni izdala ceļa vadoņus un tulkus.
Bataljonu sadalīšana. 5. Bataljoni padoti tieši frontes armijas štābam, uz kuŗa rīkojuma, pēc vajadzības, piedala armijām, korpusiem vai citām kaŗaspēka vienībām.
6. Atkarībā no apstākļiem frontē un izlūkošanas uzdevumiem, bataljoni tiek sūtīti kaujas līnijā, nekādā gadījumā nesadalot bataljonu pa dažādām divīzijām un pulkiem; normāli bataljons tiek piedalīts kājnieku vai kavalērijas divīzijai, kā izlūku orgāns vai atbalsts jātnieku izlūku darbībā.
7. Atsevišķu uzdevumu veikšanai no bataljoniem var izdalīt rotas jeb speciālas komandas arī uz citas divīzijas vai vienības fronti, bet pēc viņai uzdotā uzdevuma izpildīšanas rota jeb komanda nekavējoši pievienojas bataljonam.
Uzdevumu došana. 8. Vecākais priekšnieks iepazīstina bataljona komandieri ar vispārējo stāvokli, norāda izlūkošanas uzdevumus, nenorādot līdzekļus un izpildīšanas veidu; pēdējo izvēle atstāta izpildītājiem.
9. Kaujas uzdevumu bataljonam, izņemot slazdu ierīkošanu un vajāšanu, neviens nenorāda, viņam jārodas kā sekām no pamatīgas iepazīšanās ar fronti, ar nolūku nodarīt pretiniekam pēc iespējas lielākus zaudējumus jeb ar nolūku izpildīt pašu izlūkošanas uzdevumu.
10. Bataljonu, kā izlūku-kaujas vienību, uzdevums prasa, lai viņiem netiktu doti uzdevumi, kam nav sakara ar izlūkošanu: sēdēšanu ierakumos, sargu dienests, frontāls uzbrukums u.t.t., bet ja uzdevums prasa, lai viens jeb otrs iecirknis, kuŗā bataljonam jādarbojas, tiktu sevišķi pamatīgi izpētīts, jeb droši noturēts par izlūku-kaujas uzdevumu izpildīšanas laiku, tad bataljona komandiers izprasa vecākā priekšnieka atļauju, ieņemt attiecīgo pozīcijas iecirkni ar savu bataljonu; pēc uzdevuma veikšanas bataljons jāizved no kaujas līnijas.
Instrukcijas bataljona komandieram. 12. Bataljona komandiers padots divīzijas vai citas kaŗaspēka vienības, pie kuŗas bataljons pieskaitīts, priekšniekam.
13. Ja vecākais priekšnieks nedod sevišķus rīkojumus, kuŗi prasa bataljona darbības koncentrēšanu vienā divīzijas frontes iecirknī, tad, divīzijai atrodoties pozīcijā, bataljona komandiers tura par savu pirmo uzdevumu izlūkošanu, iepazīšanos un nepārtrauktu pretinieka atrašanās vietas, darbības, pieejas, apvidus novērošanu visā divīzijas (daļas) iecirknī.
14. Dati, kas saņemti daļas štābā, un vecākā priekšnieka aizrādījumi dod pamatu pirmatnējai bataljona spēku sadalīšanai. Iepriekšējai izlūkošanai var uz kaujas iecirkņiem komandēt virsniekus, izsūtīt pie bataljoniem pastāvošas izlūku komandas jeb sevišķus izlūkus no rotām. Iepriekšējas izlūkošanas rezultāti ienesīs pārlabojumus izdarīta jeb nozīmēta spēku sadalīšanā tāļākam darbam.
15. Pamatīga pretinieka atrašanās vietas un darbības izpētīšana un nepārtraukta novērošana dos datus uzbrukuma organizēšanai, kā nolūkā pārbaudīt izlūkošanas rezultātus, iegūstot gūstekņus, tā nolūkā ieņemt atbalsta punktus, iegūt ložmetējus, lielgabalus un lai turētu pretinieku nepārtrauktā trauksmē.
16. Labākais laiks kaujas uzdevumu veikšanai - nakts, ieroči - rokas granātas un durklis; palīga līdzekļi - apgaismošanas raķetes.
17. Kad no izlūku daļu sniegtiem ziņojumiem noskaidrosies bataljona kaujas uzdevums, bataljona komandierim personīgi jāizlūko ienaidnieka pozīcijas, pieejas un apvidus priekšā stāvošo cīņu rajonā un uz vietas jāsastāda operācijas plans.
18. Kaujas uzdevuma izvešanas planu bataljona komandiers stāda priekšā divīzijas (daļas) komandiera apstiprināšanai, pēc kam viņš tiek pirms uzbrukuma paziņots kaujas rajonu priekšniekiem, kuŗu frontē uzdevums tiek izpildīts.
19. Kaujas rajona priekšniekam jāizlieto visi līdzekļi, lai no aizmugures nodrošinātu operācijas izvešanu un pabalstītu izlūku daļas.
20. Visas ziņas, kas iegūtas izlūkošanas ceļā, gūstekņus un citas trofējas bataljona komandiers nodod daļas štābā. Svarīgas ziņas par ienaidnieku izlūku daļu priekšnieki nekavējoši iesniedz tuvāko kaujas rajonu priekšniekiem.
21. Pie uzbrukuma, atkarībā no spēku sagrupējuma, bataljons (rotas un komandas), nepārtraucot izlūkošanas darbus, grupējas uzbrūkošo daļu flangos ar nolūku apiet un izpētīt pretinieka atsevišķo rajonu flangus, cenšoties, kur iespējams, nokļūt ienaidnieka aizmugurē.
22. Vajājot atkāpjošos pretinieku, kā arī pie mūsu kaŗaspēka atkāpšanās, bataljona darbs pāriet partizāņu darbībā, piedaloties arī vietējiem iedzīvotājiem.
23. Ja vajāšanās bataljona spēki saskaldās, pie kam atsevišķām rotām un komandām jāpierāda sevišķa izveicība, attapība un bezbailība, nedodot sedzošām daļām iespēju attapties, sakārtoties, izbēgt no vajātājiem.
Ja bataljons strādā kopā, tad viņam, skatoties pēc apstākļiem, var piedot bateriju jeb dažus lielgabalus.
24. Mūsu kaŗaspēkam atkāpjoties - bataljona uzdevums ir uzturēt nepārtrauktus sakarus ar pretinieku, izlūkojot un cenšoties nodarīt ienaidniekam pēc iespējas vairāk zaudējumus, ierīkojot lamatas, bojājot ceļus, tiltus u.t.t.
Katrs pretinieka nekautrs un pārdrošs solis, katra viņa kļūda visādā ziņā jāizmanto un jāsoda.
Kapteinis Bangerskis.
__________________________________________________________________
Avots: Poriets, J. Sāpju ceļš. Latviešu veco strēlnieku cīņu laikmeta vēsturiskie domenti un atmiņas. Rīga: Valters un Rapa, 1932. 31.-37.lpp. (Pārpublicējot saglabātas J.Porieša izdevuma rakstības īpatnības.)
Ievietots: 15.02.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.