Lerhis, A. Latvijas valsts de iure atzīšana. Lauku Avīze. 1997., 24. janvāris, 9.lpp.
________________________________________________________________

Nacionālajam valstiskumam - neatkarīgas valsts izveidei - ir ārkārtīgi liela nozīme jebkuras, jo īpaši skaitliski nelielas tautas pastāvēšanai. To apliecina arī latviešu tautas vēsture. Taču neatkarīgas valsts pastāvēšanai nepieciešama arī starptautiska atzīšana. Tas ir īpaši svarīgi mazām valstīm, kuras ir ieinteresētas, lai pasaulē valdītu argumenti, kas sakņojas starptautiskās tiesībās, nevis militārā spēkā.

Īpaša nozīme mūsu valsts un tās diplomātijas vēsturē ir 1918. gada 18. novembrī pasludinātās Latvijas Republikas starptautiskajai (de iure) atzīšanai. Tā, iegūstot plašu starptautisku vērienu, aizsākās 1921. gada 26. janvārī un bez pārtraukuma ir turpinājusies līdz mūsdienām. Laikā, kad Latvija bija okupēta, tas nodrošināja valsts pēctecību. Okupāciju neatzina daudzas pasaules valstis, tāpēc Latvijas Republika de iure turpināja pastāvēt arī faktiskas okupācijas apstākļos. Latvijas starptautiski tiesiskais statuss veicināja valstiskās neatkarības faktisku - de facto - atjaunošanu 1990. un 1991. gadā.

Pēc miera noslēgšanas ar Padomju Krieviju (11.08.1920.) un sakaru atjaunošanas ar Vāciju (15.07.1920.) nākamais ārpolitiskais mērķis bija panākt, lai Latvija kļūtu par pasaules tautu un valstu saimes pilntiesīgu locekli. Pirmajā pasaules karā uzvarējušās valstis Versaļas konferencē 1919. gada 7. maijā apstiprināja Tautu Savienības (TS) statūtus un pieņēma lēmumu par tās izveidošanu. Par šīs starptautiskās starpvaldību organizācijas galveno mērķi tika deklarēta sadarbības attīstība starp tautām un to miera un drošības garantēšana. Ar TS rašanos bija iecerēts izmainīt starptautisko attiecību saturu, liekot agrāko militāro bloku, savienību un spēka politikas vietā visu valstu kopdarbības ideju.

Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics uzskatīja, ka jaunās valsts drošības garants ir iesaistīšanās starptautiskajās organizācijās. Tāpēc 1920. gada 18. septembrī viņš lūdza Satversmes sapulci pilnvarot valdību gādāt par Latvijas uzņemšanu TS. Latvijas sūtniecība Romā jau 1920. gada 14. maijā bija iesniegusi TS lūgumu par valsts de iure atzīšanu. Deputāti vienbalsīgi pieņēma šo priekšlikumu. Latvijas delegācija Z. Meierovica vadībā 13. novembrī ieradās Ženēvā, kur tādā pašā nolūkā atradās Igaunijas, Lietuvas, Gruzijas un Armēnijas pārstāvji. Tobrīd bez Padomju Krievijas Latviju bija atzinušas Igaunija un Lietuva, bet Vācija 1920. gada 15. jūlija līgumā apņēmās atzīt Latviju, tiklīdz to būs izdarījusi kaut viena Versaļas miera līguma slēdzēja lielvalsts. Uz vispārēju de iure atzīšanu šajā situācijā varēja cerēt, iestājoties TS.

Jauno valstu uzņemšanas jautājumu TS 1920. gada 15. novembrī nodeva 5. komisijai, kur pēc iesniegtā memoranda un Z. Meierovica runas noskaņojums Baltijas valstīm bija labvēlīgs. Taču Austrumeiropas nedrošā politiskā stāvokļa dēļ neviens negribēja uzņemties TS statūtu 10. pantā paredzēto atbildību: aizstāvēt pret ārējiem uzbrukumiem visu savienības dalībvalstu teritoriālo neaizskaramību un politisko neatkarību. Turklāt jaunās valstis vēl nebija atzītas de iure, ko izmantoja kā formālu šķērsli. TS pilnsapulce 15. decembrī noraidīja Baltijas valstu un Gruzijas uzņemšanu, iesakot uzņemšanas lūgumu atkārtot nākamajā gadā. Par Latviju balsoja piecas (Itālija, Kolumbija, Paragvaja, Persija, Portugāle), pret - 24, atturējās 13 valstis. Pilnsapulce nolēma necelt iebildumus pret šo jauno valstu piedalīšanos tehniskajās komisijās. Liela nozīme bija tam, ka lielvalstis balsoja pret uzņemšanu.

Bija jāpārvar apburtais loks - TS neuzņēma de iure atzīšanas trūkuma dēļ, savukārt atzīšanas atteikumus līdz šim nereti motivēja ar to, ka Latvija nav TS dalībvalsts. Tāpēc tika nolemts, ka vispirms jārada atzīšanai labvēlīgs noskaņojums Rietumeiropas lielvalstu galvaspilsētās. Meierovics no Ženēvas devās uz Romu, Parīzi un Londonu. Romā viņš ieradās 18. decembrī, kur bija tikšanās ar pāvestu Benediktu XV un Itālijas karali Viktoru Emanuelu III. Itālijai nebija iebildumu atzīt Baltijas valstis, un tā pat uzņēmās iniciatīvu šajā jautājumā.

24. decembrī Z. Meierovics ieradās Parīzē, kur 27. decembrī pēc Francijas valdības krīzes tikās ar Francijas valsts prezidentu A. Miljerānu. Vēlāk - 1921. gada 16. janvārī - par premjerministru un ārlietu ministru kļuva liberāli noskaņotais Aristīds Briāns. Kopš Vrangeļa sakāves Francija vairs necerēja, ka izdosies atjaunot lielo Krieviju, - 29. decembrī Francija atzīšanas jautājumā konsultatīvi vērsās pie Anglijas, Itālijas un Japānas. Meierovicam izdevās panākt franču ārlietu ministra Ž. Lēga solījumu atkal pacelt Baltijas valstu atzīšanas jautājumu.

No 1921. gada 1. līdz 23. janvārim Latvijas ārlietu ministrs uzturējās Londonā, kur no Lielbritānijas valstsvīriem bija sagaidāmi vislielākie iebildumi. Lords Kerzons bija ļoti nelabvēlīgs jauno nelielo valstu neatkarības centieniem un šaubījās, cik labvēlīga ir Francijas un Itālijas nostāja Baltijas valstu atzīšanas jautājumā. Baltieši centās pārliecināt ietekmīgus angļu diplomātus un izmantot britu premjera Loida-Džordža sliktās personīgās attiecības ar lordu Kerzonu. Tad 17. janvārī kļuva zināms, ka Francija un Itālija atbalstīs Baltijas valstis, jo Francijā bija nodibinājusies A. Briāna valdība, kurš bija Baltijas valstīm labvēlīgs un apsolīja izvirzīt Baltijas jautājumu Sabiedroto augstākās padomes darba kārtībā. Tā sākās 22. janvārī Parīzē ar Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas pārstāvju piedalīšanos. Bija paredzēts, ka Baltijas valstu jautājumu izskatīs 24. janvārī, tad - ka 25. janvārī. Jau 21. janvārī Latvijas sūtnis Parīzē O. Grosvalds bija iesniedzis valstu pārstāvjiem rakstus ar lūgumu atzīt Latviju de iure. Lai gan Antantes augstākās padomes sēdē noskaņojums bija labvēlīgs, līdz pēdējam brīdim nebija drošības, ar ko viss beigsies. Pēc divkārtējas atlikšanas padome apsprieda atzīšanas jautājumu tikai 26. janvāra pēcpusdienā. Referēja Francijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Bertels, lords Kerzons argumentēja pret Baltijas valstu atzīšanu, tomēr A. Briāna un Itālijas ārlietu ministra grāfa Sforcas dedzīgās runas pamudināja arī britu premjeru Loidu-Džordžu atbalstīt Sforcas viedokli. Un tā 26. janvārī pulksten 17.00 Igaunijas un Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem paziņoja, ka atzīta to neatkarība de iure.

Tiklīdz prieka vēsts 27. janvārī sasniedza Rīgu, sajūsmai nebija gala. Valsts iestādes pārtrauca darbus, skolas atlaida skolēnus, veikalnieki slēdza veikalus, nami tika rotāti ar nacionālajiem karogiem, sajūsminātie galvaspilsētas iedzīvotāji garos gājienos ar mūzikas orķestriem priekšgalā devās uz sabiedroto sūtniecībām, kā arī uz pili pie Ministru prezidenta izrādīt savu prieku un pateicību. Līdz vēlam vakaram ielās kavējās sajūsminātu ļaužu drūzmas. Latvijas valdība nosūtīja valstu valdībām apsveikuma telegrammas, apsveica Igauniju, savukārt pati saņēma daudzus apsveikumus gan no organizācijām un atbalstītājiem ārzemēs, gan valsts iestādēm un iedzīvotājiem Latvijā.

Latvijas Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste 28. janvārī sasauca Satversmes sapulces locekļus uz svinīgu sēdi. Tajā viņš teica: “Mēs saņēmām ziņu, ka mūs ir atzinušas Eiropas civilizētās lielvalstis, ka mēs stājamies šo civilizēto valstu sabiedrībā. Protams, valstis rada pašas tautas, un uz viņām pašām atbalstās viņu īstās tiesības. Valstīm no svara ir nevis tas, ko citi dod, bet tas, ko pašas spēj. Bet, no otras puses, lai varētu iestāties veco valstu sabiedrībā, bija nepieciešams, ka Latvijas tauta pierādītu, vai viņa ir spējīga valsti uzturēt. Bet līdz 18. novembrim 1918. gadā Latvijas tauta bija ļoti maz pazīstama. Par viņu vēl nevarēja spriest citas valstis, ciktāl viņai var uzticēt pastāvīgo eksistenci. Tas nu pierādījās vienīgi (…) pirmos valsts vēstures posmos. Nu bija radusies pārliecība, ka Latvijas tauta būs spējīga uzturēt savu valsti, ka viņa būs spējīga pildīt to, kas pienākas patstāvīgai valstij. Pēc tam arī nāca šie atzinumi”. Kopš 26. janvāra Latvija turpināja saņemt tiesisku atzīšanu no citām zemēm, vispirms no Somijas un Polijas. 1922. gada 28. jūlijā Latviju de iure atzina ASV.

Pēc de iure iegūšanas Latvija 1. septembrī atkārtoja savu lūgumu par uzņemšanu TS, nosūtot uz Ženēvu delegāciju ārlietu ministra biedra V. Salnāja vadībā ar delegācijas locekļiem O. Grosvaldu, M. Valteru un P. Sēju. Kad 1921. gada septembrī sanāca TS II pilnsapulce, Baltijas valstīm jau bija daudz labvēlīgāki apstākļi. Tās bija atzinusi Padomju Krievija, Vācija un Antantes valstis. Svarīgs faktors jau de iure atzīšanas iegūšanā bija fakts, ka Latvijā jau bija izveidota un darbojās demokrātiska iekārta, kas turpināja attīstīties. Turklāt iesnieguma iesniegšanas brīdī Latviju de iure bija atzinušas jau 22 valstis un tā bija piedalījusies Barselonas satiksmes un tranzīta konferencē. Latvija centās nodibināt draudzīgu saprašanos ar visām valstīm, kas bija atdalījušās no Krievijas, un solīja stingri ievērot savus nacionālos un starptautiskos pienākumus.

1921. gada 15. septembrī Tautu Savienības 6. komisija atbalstīja Baltijas valstu uzņemšanu TS. Pēc tam pilnsapulcē 22. septembrī par Latviju nobalsoja 38, pret - neviena, bet atturējās vai nebija klāt - 10 valstis.

1921. gads tika pamatoti nosaukts par Latvijas diplomātisko uzvaru gadu. 1921. gada 22. decembrī tika papildināts 1920. gada 21. janvāra likums par valdības un pašvaldību iestāžu svinamām dienām, uzņemot šo dienu sarakstā arī 26. janvāri (pēc neatkarības atjaunošanas 1995. gada 21. septembrī LR Saeima papildināja likumu “Par svētku un atceres dienām”, atkal nosakot 26. janvāri par atceres dienu - “Latvijas Republikas starptautiskās de iure atzīšanas dienu”, atjaunojot pirmskara tradīciju).

Turpmāk Latvijas ārpolitika balstījās uz starptautisko tiesību principiem un orientējās uz TS, saistot lielas cerības ar to kā svarīgāko miera, stabilitātes un valsts neatkarības garantu. Tomēr TS darbībā bija daudz trūkumu. Plosījās pretrunas starp lielvalstīm - īpaši Angliju un Franciju, savstarpēji nespēja vienoties arī mazās un vidējās valstis un bija spiestas pieslieties kādai no lielvalstīm. 30. gadu sākumā pastiprinājās TS krīze un kritās tās autoritāte. Drīz pienāca arī TS norieta laiks, jo tai nebija izdevies sasniegt mērķus: panākt atbruņošanos un novērst karu izcelšanos. Eiropas mazās valstis, tajā skaitā arī Latvija, zaudēja ticību TS kā valstiskās neatkarības garantam. Tāpēc arī Latvija ieņēma neitralitātes pozīciju kolektīvās drošības idejas vietā. Tomēr arī tad bija cerības, ka lielvalstis nepārkāps starptautisko tiesību principus. Tās tomēr nepiepildījās.
___________________________________________________________________

Publicēts: Lauku Avīze. 1997., 24. janvāris, 9.lpp.

Ievietots: 03.02.2004.

HISTORIA.LV