[1579. gads]
_____________________________________________________________

MASKAVIEŠU SAKĀVE UN CĒSU PILSĒTAS APLENKŠANA. ĪSS UN PAREIZS APRAKSTS PAR NESEN NOTIKUŠO SLAVENĀS UN LIELĀS CĒSU TIRDZNIECĪBAS PILSĒTAS APLENKŠANU LIVONIJĀ; KĀ SPAIDĪJA VIŅU MASKAVIETIS AR 28 000 KARASPĒKU, AR NEPĀRTRAUKTU ŠAUŠANU NOVEDA LĪDZ PĒDĒJAM GRŪTUMAM UN PAT ŠAUDĪJA TO GALĪGAI IEŅEMŠANAI, UN KĀ, BEIDZOT, ŠĀ PĒDĒJĀ AIZGĀJUŠĀ SEPTEMBRA 23. DIENĀ, VIENOS PĒC PUSDIENAS, ZVIEDR U UN POĻU ATBRĪVOTA TAPA, UN KĀ PANĀCA VIŅI MASKAVIETI, NAIGI TAM UZBRUKA UN VAIRĀKUS VIŅĒJU TŪKSTOŠUS, TO VIDŪ ARĪ KŅAZUS, BAJĀRUS UN CITUS AUGSTAS KĀRTAS VĪRUS, NOGALĒJA UN VAŅĢĪBĀ ŅĒMA, PAŅĒMA VISUS DIŽGABALUS, PROVIANTI UN AMUNĪCIJU, KAS LIELU NAUDU MAKSĀ, STIPRI NOTURĒJA KAUJAS LAUKU UN ATLIKUŠO NAIDNIEKU AR LIELISKU VĪRESTĪBU BĒGT PADZINA.

AR PAREIZU MASKAVAS KŅAZU, BAJĀRU UN AUGSTAS KĀRTAS VĪRU SKAITĪŠANU UN VĀRDĀ SAUKŠANU, KURI GALĒTI UN VAŅĢĪBĀ ŅEMTI, KĀ ARĪ DIŽGABALI. AR BILDI KĀDĀS BRUŅĀS UN KĀDIEM IEROČIEM MASKAVAS KŅAZI UN BAJĀRI KARĀ IET.

Zināms visiem, kādu necilvēka mežonību, kādas briesmas un bēdas no Maskavas tirāna pilsētas, cietokšņi, pilis un ciemati vēl nesen baudīja, kuras viņš pakļāva savai briesmīgai valdīšanai, bet, it īpaši, kā derdzīgais naidnieks gadu atpakaļ par nožēlu iebruka Livonijā ne tikai neko neļaujot žēlot, bet kā necilvēcīgi un zemiski viņš parādīja savu tirāna nežēlību bez kādas izvēles pār kara lielskungiem, augstdzimušiem ļaudīm, dižiem karavīriem, pār priesteriem, sievām un jaunavām, pat pār maziem nevainīgiem bērniņiem, likdams tos kapāt gabalos, sacirst četrās daļās, uzsēdināt uz mieta, saraustīt ar zirgiem, kā arī mocīt citiem nežēlīgiem paņēmieniem un apkaunot sievas un jaunavas. Darījis šo neskaitāmo postu, viņš tagad uzdrošinājās, ar 28000 vīru aplenkt pili un cietoksni Kistci [?] Livonijā, kurā bija tikai 1500 karavīri, bet pēc tam arī lielo un slaveno tirdzniecības pilsētu Cēsis, un, pēc sava šausmīgā paraduma, sāka to nepārtraukti apšaudīt, kaitēt tai ar šaušanu un citādām naidīgām darbībām, jo īpaši līdz tādai lietai noveda šo pilsētu ar saviem milzīgiem dižgabaliem, ka sagrāva un nolīdzināja līdz ar zemi akmens sienu, sākot ar Massavas [?] torni līdz bastionam, un, ja nebūtu piesteigušies palīgi (kā tālāk taps teikts), tad (pēc vaņģinieku un pilsoņu vārdiem, kuri tajā atzinās un arī ar cilvēka prātu spriežot) pilsētai vairs nekā nebija turēties.

Šādā lietā, apvienojoties labā godībā un cēlā domā, kungs vaivads Novohorckis un Kafias kungs ar Poļu Karaļa 3000 karapulku, tāpat Hanss Vahtmistra kungs un Henrihs fon Emdena kungs ar Zviedru Karaļa karapulku, un Dievam par godu tā 78. gada 23. septembrī, otrdienā, stundu pēc pusdienas, negaidīti un moži uzbrūk naidniekam. Steigšus brāžas viņi uz naidnieka skanstēm, kuras pie Cēsīm taisītas, un, kaut Vahtmistra kungs un fon Emdena kungs, kuri atklāja uzbrukumu, tapa liela Maskaviešu karapulka atdzīti, tomēr otrais viņu uzbrukums, ar vienotiem spēkiem, veiksmīgs bija; viņi sajauca to rindas, nokāva vairāk kā 6000 vīru, uz vietas noguldīja dažus kņazus un bajārus ar labākiem strēļu virsniekiem, daudzus no viņiem vaņģībā ņēma, dižāko Maskavas vaivadu pie dižgabala, par Vilku saukta, pakāra un turpat nāvēja, kā laupījumu 24 lielus dižgabalus ņēma un visu provianti un amunīciju, kuru ķeizars sev līdzi uz karu ved, bet pārējo karaspēku bēgšanai grieza un no kaujas lauka galīgi padzina, kopā ar citiem arī Maskavas vaivads, Hokca saukts, citiem līdzi aizlaidās.

Protams, ka tā drīzāk Dieva roka, nekā cilvēku, ar tik maz tautas daudz tūkstošu pievārēt, tos bēgšanā dzīt un laupījumā dižgabalus, provianti un amunīciju gūt, kas maksā lielu naudu.

Pēc tik slaveni gūtas uzvaras pār šo briesmīgo naidnieku, vaivads piedāvāja Zviedru Karalim pusi dižgabalu un visu citu kas kaujā gūts, bet Viņa Augstība atsacījās un, turpretī, atbildēja taisni: “Dievs to darīja”, pēc kam tam ziņots tapa, ka ja viņš savu daļu grib savam znotam dāvāt, tad viņam pilnas tiesības uz to. Pēc tam Karalis uz Rēveli doties lēma, gan, vienlaikus, noprast licis, ka vēlāk atkal pie sava karaspēka nāks, kurš Cēsu priekšā Maskaviešu nometni un skanstes ņēma, un tā kopā darboties, tālāk vajāt nežēlīgo naidnieku un pretsparu tam dot.

Gods un slava visvarenam un žēlīgam Dievam, kurš, bez šaubām, kā mīļais Tēvs šai uzvarai sūtīja savu labvēlību, svētību, spēku un savus svētos Eņģeļus, lai briesmīgo naidnieku kaut mazliet vājāku darītu un visžēlīgi atsvabinātu daudzas lūdzošas sirdis no tām mocībām, kādām pakļauj nelaimīgos pievārētos.

SKAITĪJUMS MASKAVAS KŅAZIEM, KAS CĪNIŅĀ KRITUŠI

Kņazs Fjodors Šeremetjevs
Kņazs Ivans Oblockis, Obdorskas vietvaldis, uz dižgabala, par Vilku saukta, galēts
Kņazs Vasilijs Sickis
Kņazs Mihailo Oboļenskis
Kņazs Andrejs Paļeckis
Kņazs Ņikifors Zeperukovs
Kņazs Vasilijs Voroncovs
Bajārs Daņilo Saltikovs

MASKAVAS KŅAZI, BAJĀRI UN CITI AUGSTAS KĀRTAS VĪRI, KAS VAŅĢĪBĀ ŅEMTI.

Kņazs Pēteris Ivanovičs Hvorostiņins
Kņazs Pēteris Ivanovičs Tatevs
Kņazs Mihailo Fjodorovičs
Kņazs Semjons Oboļenskis
Andrejs Klobukovs, augstas kārtas Maskavas kara djaks
Jurijs Kohanskis
Pēteris Tjufjakins [Thephlnikou]
Zoltans Cičevičs [Chicheiouitz]
Fjodors Količovs

SKAITĪJUMS 24 DIŽGABALIEM, KAS PIE ŠĪS MASKAVIEŠA SAKĀVES ŅEMTI

3 lielas mortīras, no kurām milzīgas akmens un čuguna bumbas mestas, par Murcinkvicām [?] sauktas.

2 lieli dižgabali, kurus Maskavieši par Skuķēm [vācu tekstā - Dzienki] sauc, triecienam un sienu graušanai lietojami.

1 liels dižgabals, par Astesgalu [Sperber] saukts.

1 liels dižgabals, par Vanagu saukts.

9 dižgabali, pusotrnieki [Pultoray] jeb lauka pūķi.

4 gari dižgabali, par aplenkuma pūķiem saukti.

3 ļoti gari dzelzs pūķēni.

Vajag ievērot, ka tikai kādas dienas pirms tam, kad Maskaviešiem uzbrukts tapa, viņi (varbūt īpašas Dieva gribas vadīti) projām aizsūtīja, kopā ar astoņu tūkstošu karaspēku, ne tikai ļoti lielu, bet pat pašu milzīgāko, dižgabalu, par Lāci sauktu, domādami, ka iekaros un paņems slaveno Cēsu pilsētu (kuru viņi pilnīgi droši uzskatīja par savu), tad, steidzīgā gājienā uz Turaidu un Daugavgrīvu, tas viņiem kaut kādu vieglumu dos un tādā vīzē viņi visu zemi paņems, ko, taču, Visuvarenais Dievs, pēc savas žēlsirdības un brīnumu gribas un savā tēvišķā līdzcietībā iekārtoja, kā jau teikts, pavisam savādi: lai slava un gods tam mūžīgi mūžos, Āmen!
_____________________________________________________________

Avots: Vasmanis, D. Cēsu novada pagātnes ainas. [Cēsis]: Cēsu muzeju apvienība, 1996. 171 lpp.>101.-105.lpp.

Ievietots: 17.12.2003.

HISTORIA.LV