Krodznieks, J. Līgumi ar kuršiem 1230.gadā. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. 1921. Nr.1, 12.-16.lpp.
___________________________________________________________________

Pēc trešā Livonijas bīskapa Alberta nāves izcēlās strīdus Bremenes arķibiskapa un Rīgas dombaznicas kapitula starpā, kam pienākas tiesiba vēlēt jaunu biskapu. Arķibiskapam, kas Livonijas baznicai bija devis trīs pirmos biskapus, šķita, ka viņa tiesibas , kā metropolitanbiskapam, nav izdzisušas un tādēļ viņam jaceļ jauns biskaps Rigai. Turpretīm dombaznicas augstakie garidznieki aizrādija, ka Bremenes arķibiskapa virstiesibas pāvests 1213.gadā atcēlis un šo atcēlumu vēlak vēl kādas reizes atkārtojis, ka Livonijas baznica caur to tikusi patstāviga un neatkariga. Tomēr arķibiskaps neatkāpās un apzīmeja par Livonijas biskapu sava kapitula locekli, skolas priekšnieku Albertu Zuerbeeru. Rigas Sv. Marijas baznicas (doma) kapituls atkal iz sava vidus iecēla premenstratiešu ordeņa mūku Nikolavu. Nu bija divi biskapi, un kam īsti būt, to nācās izšķirt pāvestam, Gregoram IX. Šis atdeva leetas meklešanu legatam Vācijā kardinalam Ottonam, kuŗš pagaidam par biskapijas pārzini ielika savu biktstēvu mūku Alnas jeb Alvas Balduinu. Šim nu laikam bija likts pie sirds, raudzities uz baznicas un pāvesta labumu, kā to bija jau iesācis un pa daļai izvedis bijušais legats Viļums.

Kad nu Balduins bija nonācis Rigā, pašu laiku radās kuršu jautājums. Lībji bija kristīti, latvieši labprātīgi pieslējušies vāciem, igauņi galīgi nomākti un nokusinati un visas zemes Daugavas ziemeļos vācu iekarotas; ari zemgaļi bija it kā ceļā klausit vāciem. Atlikās tik kurši, kuri joprojam vēl dzīvoja savā valā un turpinaja savu parasto sadzives veidu. Kurši gan nebūs bijuši tik stulbi, ka nebūs manijuši, ka nu būs viņu rinda izbaudit vācu dzelzsdūri. Tādēļ viņeem bija jalūko iztikt ar vāciem labā ceļā, izkaulejot pee tam cik eespējams labakus noteikumus.

Kuršiem par prieku nāca pretīm Balduins. Šis cēla viņeem priekšā tādus noteikumus, kas bija lielakā mērā labvēligi. Vispirms uz viņa uzaicinajumu atsaucās Pieventas kurši ar Esestuas valdnieku (dokumentā nosauc viņu par “rex”) Lammechinu priekšgalā. Ši valsts dalijās divās pavalstīs: Durpis un Zaggora ar ciemiem (Kiligundae): Thargolara jeb Thargolae, Osua, Langis, Venelis, Normis, Kiemala, Pūgavas, Zarnitus, Riva, Zaceze jeb Zauge, Edualia, Alisvange, Ardus, Alostanotachos un citas Kiligundas, ciemi (villae) viņpus Ventas. Līgums ar kuršeem skan:

“Kurši solas pieņemt kristibu, caur mūsu rokām atvēledami savas zemes un dodamos ķīlniekus pāvestam. Viņi uzņemas notaļ un stingri tureties pie pāvesta pavēlēm. Mēs atkal, kas no pāvesta esam ieceltipar rīkotajiem, uz Rigas baznicas, Daugavgrīvas abata, visu tirgoņu, Kristus kareivju brāļu, krustnešu un Rigas pilsoņu kopeju lēmumu slēdzam ar viņiem [t.i. kuršiem] līgumu un apstiprinam šo norunu, zinams tad, ja viņi tūlin uzņems priesterus, kādus mēs viņiem apzīmesim un solas apgādat viņus ar visu vajadzigo un visās lietās klausīs, kā tas jau pienākas īsteem kristitiem un jutisies iepriecinati no viņu svētigām pamācibām, aizstāvešot, kā sevi pašus, pret ienaidniekiem, bez kavešanās visi, kā vīreeši, tā sievietes un bērni pieņems kristibu un turesies pie visu citu kristito baznicas ierašām (ritus) Biskaps, kuŗu viņiem iecels pāvests, viņiem jauzņem ar godbijibu un pazemibu, kā tēvs un kungs, kā tas jau pienākas kristitiem ļaudīm. Viņiem uzcītigi jaklausa un jadara viss pa prātam šim savam kungam un biskapam ar pienācigo godbijibu un padevibu. Tādas pašas tiesas, kādas Gotlandes iedzimtie, viņiem mūžigi būs jadod savam biskapam un ikgadus saviem prelatiem, augstakajiem garigo amatu vīriem, nepadodoties nedz Danijas karalim, nedz Zviedrijas. Mēs nodrošinajam viņiem uz mūžigiem laikiem vaļu, kamēr viņi neatkritīs no kristigās ticibas.

Kad nu līgums noslēgts, rakstiski apstiprinats un tā dabujis pastāvošu spēku, viņiem nāksies iet pret paganiem, aizstāvot kristito zemes, kā ari izplatot ticibu. Divu gadu laikā viņiem jastādas priekšā pāvestam un visās leetās jarīkojās tā, kā viņš to gribēs un pavēlēs. Pagaidam viņiem japilda tas, ko mēs vēlam un rakstam priekšā, jaklausa mums un jadara mums pa prātam, neaizkaŗot pāvesta autoritati.

Lai šim rakstam būtu spēks, mēs apstiprinam viņu, pieliekot klāt mūsu, Leales biskapa un citu augšam mineto zieģeļus.”

Šis līgums uzrakstits 28.dec. 1229.gadā. Tūliņ pēc tam, jau 17.janv. 1230.g. Balduins noslēdza līgumu ar kuršiem, kas mita šaipus Ventas ap Abavu, valstīs Bandowe un Wannenine jeb Wanneman, ar ciemiem Rende, Wasa, Galle, Matichule, Wanne, Pyrre, Ugenesse, Cadowe, Ances jeb Angens, Talse, Arowelle, Pope un vairak citiem.[**] Viņi pieņēmuši kristigo ticibu, pie tam devuši savas ķīlas.

“Mēs atkal pēc kopeja pārsprieduma un piekrītot Rigas baznicai, kareivju brāļiem, krustnešu kopumam, visiem Rigas pilsoņiem un tirgoņiem, iegājām ar tiem pašiem [t.i. kuršiem] tādā līgumā un apstiprinajām noteikumus, zinams, ka viņi. uzņems biskapu un pēc kristitiem pienācigās parašas klausīs šim visās lietās un visur un dos pašam biskapam un saviem prelatiem notaļ visur tiesas, bez kavešanās uzņems priesteŗus, kuŗus mēs viņiem apzīmesim, apgādās viņus godigi ar vajadzigo un klausīs viņiem visās lietās, kā tas pienākas īstiem kristitiem un pār visām lietām atradīs apmierinajumu viņu svētigās pamācibās, aizstāvēs viņus pret ienaidniekiem, kā sevi pašus, un bez kautrešanās pieņems no viņiem. kristibu visi, kā vīrieši, tā sievietes un bērni, un ievēros pārejo kristito baznicas iekārtu. Viņi piedalisies gājienos pret paganiem, kā ari aizstāvot kristito zemes un izplatot ticibu, visās lietās turot cieņā pāvesta autoritati. Lai šim rakstam būtu pastāvigs spēks, mēs apstiprinam tadēļ viņu, pieliekot klāt cienigo tēvu Leales biskapa Hermaņa, Dauavgrīvas abata Teodoriķa, kuŗu klātbūtnē līgums taisits, mūsu un krustnešu kopuma zieģeļus”.

Abi šie līgumi visai zīmigi un rāda mums attiecibas, kādas tūlņ pēc Alberta nāves uzliesmoja Livonijā dažado šķiru un vartuŗu starpā. Uzmanigaki apskatot šo dokumentu pavadošos apstākļus, redzam, ka līgums rakstits it kā steidzošā kārtā, kur paši kurši nemaz nav bijuši klāt, jo tanīs viņi .nemaz nav mineti. Varetu nu iebilst; ka kurši, kā grāmatas neprateji, nav varejuši parakstities, nedz viņiem bijuši savi zieģeļi ar saviem ģērboņiem; bet taču pievesti gan it kā būtu bijuši klāt, bruņinieki un ordeņa brāļi, kuŗu zieģeļi tomēr ari nav -pielikti. Godigs bruņinieks tos laikos ari bija negrāmatnieks, viņam bija kauna lieta prast lasit un rakstit: viņam nācās nevis ņemt rokā spalvu, bet tik vicinat zobinu un turet šķēpu. Kad ievērojam tos dokumentus, kur viņi līguši ar biskapu, bruņinieki tomēr pievesti kā liecinieki un kurši, kā jau teikts, nav mineti: tā domajams kurši nav bijuši klāt, kad Balduina kanclejā rakstija dokumentus.

Ka viss šis līgums bijis vienpusigs raksts, liecina ari tas fakts, ka viņas runā par “mēs” un “viņi” (tā trešā personā) un visa “šo” (t.i. kuršu) darbiba attiecas vienigi uz nākotni: viņi pieņems ticibu, viņi dos, viņi klausīs, viņi aizstāvēs... Kā redzams no abiem šiem rakstiem, Balduinam ari nemaz nav bijis laika novilcinat šo lietu: viņam bija jasteidzas aizsprostit ceļu visiem citiem Livonijā, kam ari bijā kāme, ieraut sev kādus gabalus no Kurzemes. Viņš sola kuršiem tādus noteikumus, kādus citi nekādi nevareja iedomaties piesolit. Balduins uzliek viņiem tik parasto kristigo ļaužu jūgu, tas būtu: desmito garidznieku uzturam un ka kaŗa klaušus. Tad viņš steidzina kuršus uz Romu pie pāvesta, īsti neparasts solis, līdz šim neizlietots, nedz pie, ka vēlaki būtu cits kāds ķēries. Ar šādu paņēmienu Balduins gribeja iegūt pāvesta sankciju, kuŗa nebūtu vairs ne grozama; ne atceļama.

Ar tādu līgumu kurši vareja būt pilnā mierā; bet rīdzenieki un ordeņa brāļi, kur viņi pavisam .pie malas atstumti, negribeja apmeerinaties. Rakstā gan teikts, ka līgums slēgts ar viņu atļauju un, peekrišanu, bet viņu priekštāvju vārdi nav peevesti un nav viņi ari pieaicinati par lieciniekiem, kas rāda, ka visa ši lieta noritejusi bez viņiem un bez ka viņiem būtu ticis zinams sīkaks noteikumu saturs. Rakstā runā tik par biskapu un ne pušplēstu vārdu nedzirdam, ka ari citiem būtu kāda daļa gar Kurzemi. Bija tak pats pāvests nolicis, ka trešā daļa no visām iekaŗotām zemēm nākoties ordenim.

Kad nu pārejie dabuja zinat ša līguma noteikumus, viņos sacēlās liels rūgtums pret Balduinu. Viņi steigšus vien sagatavoja ari rakstisku līgumu ar Apabavas kuršeem.

“Sv. Marijas Konvents Rigā, ordeņa brāļi, rātmaņi un Rigas pilsoņi slēdz sekošu samierinašanā līgumu (Compositionen) ar kuršiem apgabalos: Rende, Galevalle, Pidevalle, Matekule, Vane, Pure, Ugesse, Candove; Anses, ka šie uzņemas kristibas jūgu, ka paši un viņu pēcnāceji dos no arkla ik gadus pa pusbirkavu (5 pudi jeb 2 pūri) labibas un no ecešas tāpat pusbirkavu. Bet ja kāds ar vienu zirgu un vienām ecešām apstrādā arklu zemes viņš dod tik pusbirkavu. Saviem priesteŗiem, kuŗi, cik ātri iespējams, briesmām neapdraudot, aicinami, viņi turklāt peegādās vajadzigo dzīvei un paklausigi pieņems kristibu un kristigu tikumus, paturedami savu iegūto mantibu un lauku īpašumu un citas leetas, bez ka jeb kāda vara drīkstetu viņiem to leegt. Līdz ar to šie paši kurši ees kopā ar mums .kaŗā pret Kristus nīdetajiem. Un tā lai to, ko te esam nosprieduši, laikam tekot, neizgaistu un neaizeetu novārtā, izņemot gadijumu, kad kurši kaŗotu pret kristitiem, mēs šķietam, viss tas jaapstiprina un jaizpilda, kadēļ mēs piešķiŗam šai gŗāmatai pastāvibu un ar mūsu zieģeļiem, lieciniekiem parakstoties, kuŗu vārdi sekoši: Mauritius Sv. Marijas priekšnieks Rigā, Hedenriku pārtikas pārzinis (celerarius), Heirikus mantas pārzinis (camerarius), Volquinus kareivju brāļu mestrs, Rudolphus no Kasseles, Gerefriedus Virdik, Marcquardus no Turinģijas, tās pašas kareivju draudzes (ordeņa) brāļi. No, rātmaņiem (rātskungiem): Vernerus, Friderikus no Venden, Albertus Utnordius, Volderikus. Svētceļotaji jeb krustneši: Justavius no Duntes, Aleksander no Vechtes, Thomas no Hunefeldes, Dodo no Travenemines. Pilsoņi iz Lübekas: Marcquardus no Hagenes, Sifridus no Hasenberģes, Henrikus Clenebur un daudz citi. Izdarits atklāti Rigā. Ta Kunga iemiesošanas (dzimšanas) gadā 1230.” Mēneša diena nav teikta.

Tā tad ari šis līgums noslēgts tai pašā 1230.gadā. Balduina līgumiem tomēr jadod priekšroka, jo viņi padariti ta paša gada, pirmajās dienās. Te nu jajautā, kas gan būtu piespiedis kuršus līgt ar abām pusēm, pie tam uzņemties no ridziniekiem nelabvēligus uoteikumus? Ridziniekiem, liekas, ir bijušas kaut kādas berzešanās ar kuršiem; uz to aizrāda diezgan zīmigi vārdi: “fecimus compositionem” (deram samieru) un nav vis teikts “pax” (miers). Balduina grāmatās stāv “pactum” (līgums).

Starpbrīdī pēc Alberta nāves līdz jaunā biskapa Nikolava apstiprinašanai ir robs, par kuŗu laiku nav tiešu ziņu. Vācu vēsturnieki to vaj nu noklusē, kā Rutenbergs, vaj ņemdamies papildinat, lūko šā tā viņu sašūt. Richters “Geschichte der deutschen Ostseeprovincen” stāsta, ka kurši kopā ar atkritejiem lībjiem un latviešiem uzbrukuši Rigai. Kur viņš to ņēmis, nav teikts. Ticams tas, nav, ka latvieši būtu naidigi uzstājušies pret vāciem, turpretim viņi notaļ pabalstijuši šos visos viņu centienos un uzņēmumos. Ari no lībjiem nav tas pieņemams, jo šie jau galigi bija nomākti un nomierinati. Richters vuispārim neizšķir vienu tautu no otras. Seraphims “Geschichte Liv-; Est- und Kurland” atkal zin stāstit, ka Rigas pilsoņi pa to laiku, kamēr ordenis kaŗojis ar igauņiem, jau esot spēruši kāju Kurzemē. Ērmīgs šis stāstiņš, jo pirmkronikā nemaz nav minets par to, un kronists gan to nebūtu noklusejis. Tad, Seraphims turpina, biskaps Nikolavs noslēdzis līgumu ar kuršiem, kuŗā šie solijušies kristities; bet te iešāvies starpā Balduins un izjaucis visus viņa rēķinus. Nelaime tik ta gadijusies Seraphimam, ka Nikolavs vēl nemaz nebija biskaps, ka viņš nemaz nevareja rīkoties Livonijā, jo viņu par tādu apstiprinaja tik gadu vēlaku, 1231.gadā.

Balduina un Livonijas vartuŗu starpā bija neizbēgami jaizceļas ķildām. Balduina

uzdevums bijis, kā aizrādits, turpinat legata Modenas biskapa Viļuma politiku, pagūt visu Livoniju tieši zem pāvesta zizļa; un tāda izredze livoniešiem nekādi nevareja smaidit: zemi izmantotu tad ne viņi, bet gan pāvests. Jebšu pāvesta vārdam un varai tos laikus bija lielisks svars un spēks kristitos, bet jau laikus livonieši sāka rādit stīvu kaklu un gribu padoties ārejam spaidam, ja tas attiecās uz viņu labumu. No kādiem stipri sabojatu pierādijumu punktiem nojaušams, ka jau 1230.gadā viņiem bijusi strīdus lieta ar balduinu. Bet no ši dokumenta nevar neko izprast, jo viņā tik daudz robu, ka saturs maz izprotams. Par vienu tādu strīdus punktu prot stāstit Brotce, kuŗš redejis šo vietu grāmatā nesabojatu: “Balduins visadi nopūlejies atņemt pilsētai legata Viļuma doto privileģiju, aizrādidams, ka legats esot pievilts un citadi izskaidroja privileģijas vārdus. Ka nu balduins ar to neka nepanāca, viņš likās, it kā gribot ar pilsētu samierinaties, un ja viņi ļaušot šim pārgrozit šo grāmatu, viņi nevien paturešot savas tiesibas, bet viņš no sava piederuma vēl viņas palielinašot...” Kas gan nu tas strīdus ābols varejis būt cits kā zeme un varbūt Kurzemē.

Atkal šis strīdus bija jaizšķiŗ pāvestam. Alberiks raksta savā kronikā zem 1232.g.: “Alnas Balduins, kas kardinala Ottona bija sūtits uz Livonijas zemēm un dažas paganu zemes lielā plašumā ieguvis, atgriezās atpakaļ un nonācis Romas kurijā (galmā) atrada priekšā tur dažus pretiniekus, kuŗi saucās par Dieva kaŗeivjiem (ordeņa brāļi)...” Tā kā viņi ir tirgoņi un bagatnieki un vecos laikos noziegumu dēļ bija izdzīti iz Saksijas, viņi tādā mērā ņēmuši pārsvaru, ka domā, viņi varot dzīvot bez likuma un bez valdnieka.

Par ko gan varejuši sūdzeties pāvestam šie iz Saksijas padzītie noziedznieki, kas nevīžoja klausit nedz likumiem, nedz kādai valdibai? Tak cits nevareja būt šis iemesls, kā tik vienigi mantas kāre. Un te nu Balduins negrib dalities ar viņiem laupijumā, neka nedod no Kurzemē iegūtām zemēm, un tā viņus dikti apbēdinajis. Un vaj nu gan domajams, ka kurši želsirdigi un no mīļa prāta būtu piedāvajuši dot viņiem 5 pudi labibas no zirga, kad Balduins paģēr, lai tik uzturot baznicas un priesterus? Janāk pie slēguma, ka kurši šaī pēdejā līgumā ar ridziniekiem un ordeņa brāļiem nav piepinami, ka viņiem varbūt ne jausma no viņa nav bijusi, ka līgums bez viņu ziņas vienpusigi un patvarigi uzrakstits.

Un to tiesu jo vairak vedina uz tādām domām tas fakts, ka no abiem kontrahentiem vienigi tik viena puse: Rigas baznicas konventa locekļi, ordeņa mestrs ar brāļiem un pilsētas rātmaņi, bet no otras puses nav neviena, kas būtu bijis klāt. Balduina līgumā kā otrs kontrahents minets kuršu valdnieks Lammechins. Rīdzenieku līgumā runa par kuršiem vispārim, it kā šiem pašiem klāt nemaz neesot. Un tādus līgumus tak var slēgt cik uziet, bet vaj tādiem piedodama kāda saistoša nozīme, par to jašaubas.

_______________________________________________________________

[*] Tekstā saglabāta autora lietotā latviešu valodas pareizrakstība. Labotas tikai acīmredzamas drukas kļūdas.

[**] Datējumā kļūda - pareizi 1230.gada 28.decemrī un 1231.gada 17.janvārī. Līdz ar to nav pamata autora apgalvojumam (skatīt zemāk), ka izlīgums starp Sv. Māras baznīcu, ordeni un Rīgas rāti no vienas puses un kuršiem no otras, kas datēts ar 1230.gadu būtu noslēgts vēlāk kā abi Balduīna slēgtie līgumi. - Historia.lv redakcija.
______________________________________________________________

Publicēts: Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. 1921. Nr.1, 12.-16.lpp.

Ievietots: 02.08.2002.

HISTORIA.LV