16. armijas virspavēlniecība
Ic/AO
Nr. 6535/44 slep.

Armijas galvenajā mītnē
1944.g. 30.11
Uzmetums. Slepeni!

Operatīvā izlūkošana, gūstekņu, pārbēdzēju un iedzīvotāju izteikumi, kā arī citas ziņas devušas pārskata mēnesī diezgan skaidru priekšstatu par bandītisma stāvokli. Armijas iecirknī esošie bandīti, kuru skaits, nerēķinot neorganizētos dezertierus, iepriekšējā mēnesī jārēķina uz 250-350 vīriem, ir apvienojušies mazbandās ar cilvēku skaitu no 20 līdz 100 vīriem.

Bandu mītnes atrodas lielu mežu un purvu masīvos un ātri var tikt mainītas, atrodas kartē norādītās vietās. Šo vietu ierobežotās atzīmes der tikai lielās līnijās un nav domātas kā raksturojums bandītisma pārņemtajiem vai bandu pārvaldītajiem novadiem.

Sastāvs ir apmēram 2/3 latvieši (pārsvarā izvairījušies no mobilizācijas un dezertieri, kā arī komunistiski elementi) un apmēram 1/3 krievi (izbēguši karagūstekņi un brīvprātīgie, kā arī izpletņlēcēji), un tas palicis apmēram līdzšinējais.

Mazbandu vadītāji apmēram līdzīgās daļās ir krievi un latvieši. Taču novērojama no padomju puses nomesto izpletņu lēcēju ietekmes palielināšanās.

Darbības lauks bandām bez spiegošanas ir uzbrukumu un sabotāžas aktu organizēšana, ieroču iegūšana laupīšanas un iepirkšanas ceļā, padomju aģitācija un laupīšana, lai iegūtu pārtikas līdzekļus.

Apbruņojums sastāv galvenokārt no rokas ugunsieročiem, turklāt jākonstatē diezgan augsts mašīnpistoļu (MPi) procents. Stāsta, ka atsevišķos gadījumos ir pat smagie kājnieku ieroči.

Radioraidīšanas ierīces, ar kuru palīdzību spiegošanas rezultātus ziņo sarkanajai vadībai, ir konstatētas vismaz trim mazbandām, kā ari tikpat radioaparātu. Apgādes jomā bandas ir atkarīgas galvenokārt no laupīšanām, gaisa apgāde konstatēta tikai divos gadījumos telpā uz austrumiem no Ventspils.

Ja oktobri, nerunājot par spiegošanu, daudzmaz nozīmīga bandu darbība armijas iecirknī nebija atzīmējama, tad novembrī bandītu laupīšanu, uzbrukumu un sabotāžas gadījumu skaits ievērojami pieaudzis. Pastiprināta bandītdarbība, kaut arī tā pēc izmēriem nekādā ziņā nav salīdzināma ar veco Krievijas telpu, ir atzīmējama teritorijā starp Kuldīgu un Rendu, ap Stendi, kā arī dienvidaustrumos no Ventspils. Blakus postījumiem un uzbrukumiem, kuros vajadzēja sagādāt bandītiem ieročus un pārtiku, runa ir par traucējumiem pašu palīgspēkiem (uzbrukumi smagajām mašīnām, tiltu uzspridzināšana), kā ari kabeļu bojāšanas gadījumi. Laikā, kad bandīti Kuldīgas-Stendes apkārtnē un dienvidaustrumos Ventspilij visbiežāk uzbrūk spēcīgās bandītgrupās (15-20 vīri), pārējos armijas aizmugures iecirkņos novērojami mazāku grupu vai pat atsevišķu bandītu uzbrukumi.

Latviešu ģenerālis Kurelis uz ziemeļiem no Usmas ezera bija nodibinājis latviešu nacionālo organizāciju. Tā kā viņš pretēji norunai, ka viņa vienība nedrīkst pārsniegt 600 vīru, to bieži pārkāpa (pēdējais tās lielums bija ap 2500 vīru!), viņa organizācija kļuva par plaša armijas aizmugures novada latviešu dezertieru pulcēšanās vietu un līdz ar to varēja apšaubīt viņu vāciešiem draudzīgo ievirzi, tāpēc novembra vidū tika pavēlēts likvidēt Kureļa organizāciju. Atbrīvošanā lielākā daļa Kureļa piekritēju neizrādīja nekādu pretestību, Ostlandes policijas un SS augstākā vadītāja vienības, kā arī 594 aizmugures dienesta un 18.armijas korpusa vienības internēja tieši 1400 vīru. Pārējie Kureļa vīri leitnanta Rubeņa vadībā, kurš krita 17. novembri, pretojās atbruņošanai un, zaudējot 75 gūstekņus, iebēga mežos dienvidrietumos no Usmas ezera. Jārēķinās ar viņu saplūšanu ar padomiski orientētām bandām. Kamēr lielākā daļa dezertieru meklēs patvērumu pie Kureļa grupas piekritēju paliekām, Kandavas apkārtnē pieteicās apmēram 80-90 latviešu dezertieru, kuri pēdējās dienās kļuva zināmi sakarā ar pārtikas līdzekļu laupīšanu. Ir iespējama bandu veidošanās. Tas pats attiecas uz dienvidos no Dundagas pieteiktajiem apmēram 40 bruņotajiem holandiešu SS frontes strādniekiem (ziņojums prasa apstiprinājumu). Uz ziemeļrietumiem no Tukuma līdz Engures ezera rietumdaļai noslēpušos dezertieru skaits nav zināms. Latviešu civiliedzīvotāji laukos atrodas stingrā padomju bandu ietekmē. To pierāda grūtības centienos izveidot pēc iespējas biezu ziņotāju (V-Mann-Netz) tīklu, kā arī fakts, ka iedzīvotāji slēpj ziņojumus par bandītuzbrukumiem. Jāpieņem, ka bandu plaša atbalstīšana, dodot pārtiku, un denunciantu darbība bandu spiegošanā novērota attālākajos latviešu ciemos un savrupsētās dzīvojošo latviešu vidū.

Sarkanā armija atbalsta bandas galvenokārt ar izpletņlēcējiem, kuri bandu vadībā ieņem pieaugošu lomu. Apgādes ziņā palīdzība Sarkanajai armijai, liekas, ir nenozīmīga, par ko liecina nelielais spridzināšanu skaits, acīmredzot trūkst sprāgstvielu, lai šo darbību pastiprinātu.

Bandām nodarīti lieli zaudējumi daudzo pretbandu pasākumu un tīrīšanas akciju rezultātā. Daudzu bandu izpalīgu, dezertieru un aizdomīgu civilistu arestu rezultātā un ari Kureļa akcijas rezultātā būtiski tika traucēta bandu spēka palielināšanās. Ja tomēr pārskata mēnesī bija novērojama bandu darbības pastiprināšanās, to var izskaidrot ar bandu stingrāku vadību un organizāciju, sarkanās vadības pieaugošo ietekmi bandās un bandu zaudējumu izlīdzināšanu ar pieaugošiem papildinājumiem. Bandu kaujas spējas, kuras pašu operācijās visumā netika liktas lietā, ir vēl jāvērtē kā niecīgas. Uzbrukumi no mugurpuses un parasti atsevišķiem kareivjiem vai atsevišķi braucošam transportam bija parasta parādība. Neizveidojās draudi apgādes dienestam, kas izsauktu rūpes, taču bandu darbība uz atsevišķiem ceļiem piespieda virzīties konvoja apsardzībā. Fakts, ka sakarā ar kaujas darbību frontē nebija konstatējama nekāda pastiprināta bandu darbība un ka bandu apgāde pa gaisu ar ieročiem, munīciju un sprāgstvielām līdz šim varēja notikt tikai niecīgos apmēros, vieš pārliecību, ka sarkanā vadība vispirms liek uzsvaru uz bandu spiegošanas un ārdīšanas darbību. Šinī virzienā bandu darbība jau tagad rada lielus draudus. Bandas veicina izpletņlēcēju aģentu nomešanu un var būtiski sekmēt viņu darbību. Tās apdraud ar savu aģitāciju ārzemju strādnieku kaujas gatavību un mazina armijas frontē iekļauto latviešu SS vienību cīņas garu. No otras puses, jārēķinās ar bandu uzbrukumu un sabotāžas darbības pieaugumu, jo viņi atkārtoti - sevišķi starp tiem, kuri izvairījušies no mobilizācijas un latviešu dezertieriem un starp nenotvertajiem Kureļa organizācijas locekļiem, - vienmēr atrod jaunus piekritējus. Bandu vadība un Sarkanā armija cenšas bandas pārvērst par arvien lielāku aizmugures drošības traucetājfaktoru. Lielāki bandu apkarošanas pasākumi, nepārtrauktā iznīcināšanas vienību darbība, pastāvīga satiksmes uzraudzība ar atļauju kontrolēm, visu aizdomīgo elementu aresti, kā arī nepieciešamā atturība saskarsmē ar civiliedzīvotājiem, kā ari ziņotāju tīkla paplašināšana šķiet vēlama. Latviešu civilistu izturēšanās arī ietekmēs bandu attīstību.

Par ziņojumu
Haselmans, virsleitnants
Izsūtīts: Ziemeļu kaujas grupai
    18.armijas virspavēlniecībai
    Augstākajam SS un Policijas vadītājam
    1 d./BD

Armijas virspavēlniecības vārdā
Ģenerālštāba šefs
Uzmetumā parakstījis fon Gersdorfs,
Ģenerālštāba pulkvedis

Pielikums [Nr. 3] ziņojumam par bandām 44.g. novembrī 16. armijas
virspavēlniecībai 1944.g. 30.11. Nr. 6535/44, slepeni

(pie tam nav ievēroti Ostlandes augstākā SS un
policijas vadītāja rezultāti)

23 bandīti krituši,

49 bandīti sagūstīti,

5 bandītizpalīgi arestēti.

196 latviešu dezertieri un izvairījušies no mobilizācijas,

63 izbēgušie brīvprātīgie un karagūstekņi,

269 aizdomīgi civilisti,

93 latviešu karavīri, policisti un šucmaņi,

368 Kurelim piederīgie.

1 ložmetējs (MG),

4 mašīnpistoles (MPi),

1 radiouztvērējs,

iegūta munīcija, rokas granātas,

17 bandītu mītnes iznicinātas.

Pie Kureļa [bandas] locekļu atbruņošanas aizmugures dienests ieguva 13 ložmetējus, 13 mašīnpistoles, 14 pistoles, 163 šautenes, munīciju un dažus transporta līdzekļus.

Avots: Latvijas Nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis H.Strods. Rīga: Preses nams, 1999. 70.-76.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Bundesarchiv-Militärarchiv Freiburg RH 20/16, 611.1., 1.-5.lp.

Ievietots: 03.07.2001.

HISTORIA.LV