[1761.gada 2.novembrī]
________________________________________________________________

Jūs esat man uzstādījis dažādus jautājumus par kuršu ķoniņiem. Uz abiem pirmajiem jautājumiem: kā ir cēlies viņu nosaukums un kā viņi ir ieguvuši savas brīvības, es neko konkrētu nevaru atbildēt; ir jāapmierinās tikai ar tradīciju, kas vēsta, ka viņi pagānu laikos it kā bijuši Kurzemes valdnieki un, ierodoties bruņiniekiem, palīdzēja uzvarēt [vietējos] iedzīvotājus - pagānus, un tādēļ kā atalgojumu saņēma priekšrocību nosaukuma ziņā, kā arī citas brīvības. Lai sniegtu kaut kādu priekšstatu par viņu nosaukumu, es vēlētos Jums nosūtīt viņu privilēģijas, kuru norakstus esmu ieguvis jau pirms 20 gadiem. Tajās Jūs pamanīsit, ka vecākajās privilēģijās sastopami gluži citi vārdi [nevis “kuršu ķoniņi”]: pirmos sauca gan Peneiķis (Penneick), gan Paniķis (Pannicke), gan arī Peniķis (Pennicke), līdz [mestrs] Pletenbergs savā dāvinājuma grāmatā Andreju Peniķi par viņa uzticīgo dienestu karā pret Krieviju un miera laikā titulēja par kuršu karali (Cursk konnygk). 1621.gadā [Kuldīgas] pilskungs Grothūzs un hercogs Frīdrihs viņus [atkal] sauc par kuršu koniņiem kopumā. Hercoga Jēkaba laikā viņi tomēr šo nosaukumu zaudē un tiek saukti par brīvzemniekiem kopumā, atšķirībā no dzimtzemniekiem. Par viņu nosaukumu varu vēl tik daudz piebilst, ka viņi gan Kuldīgas hercoga muižas, pie kuras viņi pieder, inventāros, gan 1740.gada [Lipaiķu] pastorāta inventārā kā dalībnieki [mācītājmuižas ēku] būvēšanā ir ierakstīti ar brīvzemnieku vārdu. Kurzemnieku valodā viņi sevi dēvē par koningiem (Koninge).

Kur viņi dzīvo un cik daudz viņu ir?

Atļaujiet manas atbildes uz jautājumiem apmainīt vietām un vispirms pateikt nevis to, kur viņi dzīvo, bet, cik daudz viņu ir.

Ja man jārunā vienīgi par kuršu ķoniņiem, viņu nav daudz, bet tikai kādi 8 vai 10 saimnieki. Bet, ja kuršu koniņus viņu tiesību un priekšrocību ziņā skatām kopā ar citiem [brīvciemiem], Ķoniņciems ir šīs ciemu savienības galva (lai gan tā privilēģijas nav tik senas kā dažiem citiem [brīvciemiem]), un vispirms man jārunā par ciemiem, kuri tiek apzīmēti ar brīvciemu vārdu, pieminot vēl to, kas man par tiem zināms. Tātad tos sauc: 1. Kuršu Ķoniņu ciems, 2. Kalējciems, 3. Pliķu ciems, 4. Ziemeļu ciems, 5. Dragūņciems, 6. Viesalgu ciems, 7. Sausgaļu ciems. Četri pirmie ciemi - Kuršu Ķoniņi (kurš bez tam šeit latviski un vāciski tiek saukts par Ķoniņiem), Kalēji, Pliķi un Ziemeļi pieder pie manas draudzes un baznīcas, pārējie trīs - Dragūņi, Viesalgi un Sausgaļi man nav vairāk pazīstami kā tikai vārda pēc, un vēl tā, ka latviešu valodā atšķirībā no arājiem (Arrayen) viņi tiek saukti par novadniekiem (Nowadneeken). Tie atrodas vairāk nekā 2 jūdzes tālu no manis un pieder pie Kuldīgas draudzes.

[..] [Šie] augstākminētie 4 ciemi sastāv no 24 vai 25 saimniecībām, atkarībā no tā, kā viņi savu zemi ir sadalījuši. Ķoniņciems ir diezgan liels ciems. Tajā ir 6 dzīvojamās mājas, kurās dzīvo 10 saimnieki, pie tam četrās mājās katrā galā dzīvo pa saimniekam (es tomēr nezinu, vai tā ir viena [vesela] saimniecība, vai dalīta uz pusēm; vai ir divi saimnieki, vai māja viņiem pieder kopīgi). Kalējos ir 4 dzīvojamās mājas, kurās dzīvo 5 saimnieki, Ziemeļos - 4 mājas un 6 saimnieki, un Pliķos - 3 mājas un 4 saimnieki.

Pēc tam, kad es esmu Jums nosaucis kā kuršu ķoniņus, tā arī citus ciemus, kuri ir ieguvuši un saglabā vienādas tiesības, pastāstīšu, kur viņi dzīvo. Manas istabas logs ir vērsts uz rietumiem. Kad es stāvu pie loga, Ķoniņciems atrodas pretim, nedaudz pa kreisi, tikai pusceturtdaļjūdzes attālumā, un, kad ir nobirušas lapas kļavām pie viņu ciema, kā arī augstajām liepām un dižskābaržiem (kuru Kurzemē ir ļoti daudz) parkā, katru dienu ir redzami ciema jumtu čukuri. Kalējciems atrodas pa kreisi, aptuveni 2000 soļu uz dienvidiem no manis. Ziemeļu ciems atrodas pa kreisi, arī aptuveni 2000 soļu uz ziemeļiem no manis. Bet Pliķu ciems ir labu jūdzi tālāk no manis.

Ciemos dzīvo tikai šie ciema kungi un bez viņiem - arī katra ciema, pēc to novietojuma, mežu un cirsmu (tās tomēr ir tik ļoti mazvērtīgas, ka dažiem ķoniņiem malka jācērt muižniekiem piederošajos mežos) mežsargi.

Trim ciemiem - Ķoniņiem, Kalējiem un Ziemeļiem ir viena kopīga robeža, tā izvietota tā, ka, ja gribētu izjāt pa visiem tās izliekumiem, būtu jānojāj apmēram 3 jūdzes; citādi [taisnā līnijā] tā nav garāka par jūdzi.

Šie augstākminētie 3 ciemi atrodas pie Turlavas kroņa muižas kroga, kurš ir man diezgan tuvu un par kura zemi brīvzemnieki apgalvo, ka viņu priekšteči pirms vairāk vai mazāk nekā 100 gadiem to atvēlējuši kroga būvei. Šo ciemu [zemes], tā sakot, pilnīgi apņem [mācītājmuižas zemes] no ziemeļiem, rietumiem un dienvidiem. Viņi ir mani līdzpatroni, bet dažreiz arī lieli blēži, jo es mācītājmuižas ganībās nebūtu varējis turēt pat pāris lopu, ja viņi nebūtu man ļāvuši izmantot kopējās ganības; tas man ir maksājis daudz pūļu un sarūgtinājumu. Tomēr pēc tam, kad ar [Kuldīgas virspilskunga] Zasa atbalstu šo lietu biju novedis tik tālu, ka divi no viņiem tika stingri sodīti, un es viņiem, kad tie atkal kļuva nemierīgi, pačukstēju pie auss: ja viņi atkal būs nemierīgi, man, kaut arī esmu viņu mācītājs, gribētos atņemt viņiem brīvības (ko es tik tiešām vēlāk būtu varējis izdarīt), viņi nu jau vairāk nekā 10 gadu izturas diezgan mierīgi un ir man labi kaimiņi.

Vai viņi arī valodas un apģērba ziņā atšķiras no pārējiem kurzemniekiem? Nemaz ne. Viņi runā ļoti sliktā kurzemnieku valodā, un neviens no viņiem nemāk ne lasīt, ne rakstīt, kādēļ es viņiem ļoti bieži un uzsvērti esmu sprediķojis. Viņi nemaz nelīdzinās Dobeles zemniekiem ne valodas, ne apģērba ziņā, jo viņu apģērbs ir ļoti bezgaumīgs un slikts. Es Jums [vārdos] uzskicēšu viņu izskatu no galvas līdz kājām.

Puiši galvā nēsā cepuri, kuras malas nav vis atlocītas, bet riņķī nokarājas uz leju. Krekliem, kurus puiši nēsā, ir ļoti šauras apkakles, kas dažkārt izšūtas ar ziliem diegiem vai dziju un pie kakla saspraustas ar saktiņu; kaklauta viņiem nav nekāda. Viņu bikses ir šūtas no linu vai parasta auduma, lielākoties ļoti garas un daudzās krokās sniedzas līdz potītēm. Īstas [kokvilnas] zeķes viņi arī nepazīst; viņiem ir tikai [adītas vilnas] kapzeķes, kuras viņi sasien virs biksēm ar pastalu auklām. Tikpat reti gan vīrieši, gan sievietes lieto zābakus un kurpes. Zinu tikai vienu vienīgu [vīru], no Pliķiem, kurš bieži kopā ar savu pieaugušo dēlu nāk uz baznīcu zābakos. Man tomēr šķiet, ka dēls no zābakiem kaunas. Par tēvu to nevar teikt; modi [nēsāt zābakus] viņš laikam pārņēmis Jelgavā, jo citas kārtas viņu bieži sūtījušas turp kā šķūtnieku.

Šeit Jūs redzat kuršu ķoniņa vasaras apģērbu, un šāds apģērbs tiek valkāts ne tikai darbā, bet arī sabiedrībā. Dodoties uz baznīcu vai godiem, viņš apvelk arī zemnieku svārkus, kas dažiem sniedzas gandrīz līdz kāju ikriem; virs krūtīm svārkus saāķē ar āķiem un cilpām (āķi dažiem vienā pusē ir piestiprināti zem mazām misiņa podziņām), apjož platu dzeltenas ādas jostu, kuras gali apkalti ar misiņu, sasprādzē to ar lielu misiņa sprādzi - un nu mans ķoniņš ir pilnā ietērpā, jo lielāka viņa rocība nav, un var doties, kurp vēlas.

Sieviešu galvas sedz prasmīgi aptīti lakati, kurus viņas sauc par galvas autiem un reizēm tos aptin ap zodu tā, ka dažām [no sejas] nav redzams nekas vairāk kā tikai deguns un acis. Viņas valkā kamzoli no pirkta, dzelteni izšūta sarkanīga auduma, ne garāku kā vienu sprīdi zem krūtīm. Virs kamzoļa ir no ļoti daudziem misiņa posmiem sastāvoša josta, pie kuras piekārtas [..] viņu māju atslēgas. Bez tam vai vasarā, vai ziemā, viņas nēsā melnus virssvārkus jeb ķiteli, kuru viņas pašas darina un krāso. Turīgākajām ir arī skaists, balts priekšauts un pastalas kājās. Virs šī apģērba viņas vēl nēsā gaišzilu villaini. Pie tās malām karājas liels daudzums zvārgulīšu, kuri taisa tādu troksni, ka viņas var dzirdēt nākam jau no tālienes; tomēr šķiet, ka tas [šeit] jau iziet no modes; Aizputes pusē tas vēl ir ļoti izplatīts. Šo villaini vai lakatu viņas virs krūtīm sastiprina ar dažādām sudraba saktām, no kurām viena ir lielāka nekā pārējās un kuŗas karājas cita virs citas. Šīs saktas viņas uzskata par vislielāko greznumu, jo viena sieviete nēsā 20-30 saktu. Tātad ķoniņi [apģērba ziņā] gandrīz ne ar ko neatšķiras no pārējiem kurzemniekiem, izņemot plato ādas jostu.

Vai viņiem ir arī īpašas priekšrocības, svētki un paražas?

Viņu priekšrocību spēks bija viņu privilēģijās, kas piešķīra viņiem vērtību, bet tā kā viņi tās daļēji ir zaudējuši līdz ar brīvību, tad šodien tām nav sevišķas vērtības. Tomēr ir tik daudz zināms, ka ķoniņi vēl tagad ir pa pusei dzimtkungi, jo, kad tēvs nomirst, dēls manto mājas ar tām piederošo zemi bez muižkunga piekrišanas. Bez tam viņiem ir arī priekšrocības Lipaiķu baznīcā, kas ir glīta mūra baznīca, un tāda būtu arī turpmāk, ja to uzturētu labā kārtībā. Viņiem šeit ir ne tikai logos ievietoti ģerboņi (kā, piemēram, Ķoniņciemam - jātnieks zirgā, ar spalvu pie cepures, zobenu pie sāniem, pāri pistoļu pie segliem un plīvojošu karogu pie labās kājas, ar parakstu: Kuršu Ķoniņu ģerbonis, 1664.; pārējie ģerboņi ir gandrīz tādi paši), bet arī vienīgais baznīcas zvans ir viņu dāvināts. Uz zvana viņi ir attēlojuši medības, kur viņi, [tērpti] savā parastajā apģērbā, sēžot zirgos, turot pavadās suņus un rokās šķēpus, dzenas pakaļ zaķiem un vilkiem. Viņu priekšteči ir dāvinājuši šo zvanu ar nosacījumu, ka uz mūžīgiem laikiem par velti tiks apzvanīti viņu mirušie, bet arī šo priekšrocību viņi jau kopš 1708. gada pamazām ir zaudējuši, un tagad, nomirstot kādam no viņējiem, par apzvanīšanu jāmaksā ja ne vairāk, tad [vismaz] viens zekseris. Par viņu priekšrocībām tātad nav daudz ko teikt, izņemot vēl to, ka Dievs viņus ir bagātīgi svētījis ar lopiem, zirgiem un labību, bagātīgāk nekā daudzus citus. Tādēļ arī senos svētkus - Ziemassvētkus, Lieldienas, Vasarsvētkus un citus, kurus svin visi zemnieki šajā apkārtnē, ķoniņi var svinēt daudz bagātīgāk, un kopumā šos svētkus var saukt par viņu svētkiem. Tomēr par to norisi es nezinu neko citu, kā vien to, ka viņi vecos Ziemassvētkus un vecos Jāņus ļoti labprāt svin dzīrojot, tomēr to nedara tikai viņi vien, bet gandrīz visi zemnieki, kuri dzīvo daudzu jūdžu plašā apkārtnē. Vēl var piebilst, ka viņu svinības, īpaši krustabas un kāzas, ir izcilas tiklab ēdienu un dzērienu daudzuma, kā arī ilguma ziņā. Bez tam, iespējams, viņiem ir bijuši vēl kādi svētki, bet es esmu drošs, ka tie ir tikpat kā izzuduši. Tādus svētkus veicināja ne tik daudz paši ķoniņi, kā toreizējie mācītāji, kuri viņiem no kanceles reizēm (kā tas arī dažās citās vietās noticis) ne tikai devuši mājienus par seniem laikiem, bet daži no viņiem pat piedalījušies [Ķoniņu svētkos], par ko es Jums, ja vien tam varēšu veltīt laiku un vietu, varētu pastāstīt sīkāk, kā man to ir stāstījis kāds vecs kuršu ķoniņš, kurš tiešām cēlies no Peniķiem un miris ne agrāk kā pirms 7 gadiem, 90 gadu vecs. [..] Varu teikt, ka viņi mani savās mājās uzņem ar lielu godu, bet es [..] ielūgumu piedalīties viņu [svētkos] nekad neesmu izmantojis, lai kļūtu līdzdalībnieks viņu muļķībās.

Vai viņi precas arī ārpus savām ģimenēm?

Manā laikā vēl nav gadījies, ka kāds no viņu vīriešiem - man zināmiem - būtu apprecējis arāju vai dzimtzemnieku meitu. [..] Tomēr ķoniņi ļoti bieži savas meitas labprāt izprecina citiem zemniekiem un par to iesniedz man laulības zīmi, bet šiem zemniekiem ir jābūt jau diezgan turīgiem. [:.] Fakts, ka viņiem, savā starpā precoties, nav jāņem laulības zīme, starp citu ari pieder pie viņu priekšrocībām; viņiem tikai pie manis jāpiesakās un pienācīgā kārtā jātiek uzsauktiem un salaulātiem. Ja viņi savas meitas izdod, kā paši saka, pār robežām, tad viņi paši meklē laulības zīmi.

Vai viņiem ir īpašas apbedījumu vietas?

Trīs ciemiem - Ķoniņciemam, Kalējiem un Ziemeļiem ir kapsēta pie Lipaiķu baznīcas. Pliķiem ir sava kapsēta aiz ciema pakalnā. daļēji tāpēc, ka baznīca atrodas tālu, daļēji tāpēc, ka mazajā kapsētā pie baznīcas ir par šauru. Par veidu, kā koniņi apbedī savus mirušos, nav nekā īpaša, ko teikt, vien to, ka tie nestāv ne tuvu Dobeles sēru ritu greznībai.

Vai viņiem jāpilda arī klaušas un šķūtis (Leezyben)?

O jā, viņiem ir jāpilda klaušas, bet ne regulāri. Viņi [muižas darbos] sūta tikai vienu kājnieku [nedēļā], un tas jādara, pēc viņu iedalījuma, kuru es nezinu, katram saimniekam [ik] 5., 6. vai pat 7. nedēļu. Viņiem jāpilda arī šķūtis: ļoti bieži ar vezumiem jābrauc uz pilsētu, bez tam šur un tur jāiet, jāved baļķi, visbeidzot jāpiedalās arī mācītājmuižas būvē, kaut arī viņu klaušu pienākumos tas nav ierakstīts. Arī zemes nodokli (Zins) viņi maksā, tikai es nezinu, cik; tas varētu būt kopsummā aptuveni 80 dālderu [gadā], un, pēc kāda septiņdesmitgadīga sirmgalvja stāstītā, zemes nodokļu maksāšana sākusies ap 1706.gadu.

Nu man jābeidz, un vēl varu piebilst to, ka viņi diezgan čakli iet baznīcā, savus jauniešus laicīgi sūta iesvētīt, un daži zemnieki tirgojas ārpus sava pagasta.

Lipaiķu mācītāja muižā, 1761.gada 2.novembrī

Avots: Dzenis, A. Divi dokumenti par Kurzemes brīvajiem latviešu zemturiem 18.gs. otrajā pusē. Latvijas Arhīvi. 2001., Nr.1, 42.-60.lpp>43.-47.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 5759.f., 2.apr., 1410.l., 1.-5.lp. Noraksts.

Ievietots: 11.09.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV