[1776.gada 16.februārī] [1]
______________________________________________________________

Visugaišākais hercog, visužēlīgākais first un kungs!

Man jāpateicas liktenim, kurš ir man ļāvis piedzimt firsta, kura augstākais prieks ir cilvēku laime un kura valdīšanas galvenais mērķis ir viņa zemes pavalstnieku pārticība un apmierinātība, [valdīšanas] laikā.

Ar šādu pārliecību, visužēlīgais kungs, es ar pilnu paļāvību griežos pie [Jūsu] Augstības taisnīguma mīlestības un lūdzu mani aizstāvēt pret mana patēva savtīgumu, un [Jūsu] Augstības slavenā priekšteča manam sentēvam piešķirto lēni - pie Grenčiem atrodošās Muižnieku mājas - stingri un kā zemestēvam pienākas aizsargāt un saglabāt.

Ordeņa mestrs Volters Pletenbergs 1494.gadā manam sentēvam Miķelim, kurš bija pavārs viņa galmā, piešķīra lēņos Muižnieku mājas, kuras atrodas Grenčos, ar visiem piederumiem, mežiem, ganībām, pļavām un aramzemi, kā to rāda lēņa grāmata, kuras oriģinālu un patiesu, augšvācu valodā tulkotu norakstu es iesniedzu Jūsu Gaišībai.

Šajā lēņa grāmatā mans sentēvs saukts Mihaels Kohs, un viņš saglabāja saistību ar nodarbošanos galmā, sevi un savējos ļaujot sūtīt [vēstneša gaitās]. Turklāt viņam, Koham, un viņa likumīgajiem mantiniekiem šis mājas, tāpat kā jau viņa tēvam Jānim Viļumam (Janne Willems), pēc lēņa tiesībām un apdzīvošanai uz mūžīgiem laikiem [piešķirtas].

Visužēlīgais kungs, kopš tā jau ir pagājis laiks, un cilvēki, kuri katrā gadsimtā izmantojuši apstākļus [lai rīkotos netaisnīgi], uzmanību, aizmirsa šis lēņa grāmatas nozīmi; viņi aizmirsa cilvēka tiesības, kurām viņiem vajadzēja būt svētām, turēja par visnotaļ nevajadzīgu to, ka zemniekam pieder mazs īpašums, ka viņš elpo dāvāto brīvību, un tā manas dzimtas mājas pakāpeniski zaudēja augstsirdīgi piešķirtās tiesības un brīvības, un mēs tikām padarīti par ikdienišķiem vergiem; mums uzkrāva pilnas klaušas un dzimtniecisko pakļautību.

Varbūt jau ir aizritējis pārāk daudz gadu, kopš maniem priekštečiem un Mihaela Koha pēctečiem zem dzimtbūšanas nastas bija jādara un jādod, un pacietīgi jāpanes to, ko viņiem uzlikusi cilvēku tieksme pēc pašlabuma, neskatoties uz to, ka vecos inventāros viņi ir apzīmēti kā brīvi ļaudis. Tomēr, visžēlīgais kungs, šie laiki ir pārdzīvoti, un tagad, kad šis mājas mantošanas kārtībā ir kļuvušas mans īpašums, es kā lēņa grāmatā minētā Mihaela Koha pēctecis ar paļāvību raugos uz savas un savas ģimenes brīvības, kā arī uz manu un manu pēcteču īpašuma tiesību nodrošināšanu.

Šo pārliecību, žēlīgais kungs, man dod Jūsu Augstdzimušās Gaišības 1776.gadā panāktā valsts konstitūcija, kā arī 1776.gada alodifikācijas diploms, saskaņā ar kuru visas lēņu muižas jāuzskata par neatsavināmām, un to īpašniekus, lai kādas kārtas un titula tie [arī būtu], [2] jāatzīst par patiesiem dzimtkungiem. Turpat teikts:

“Visi Kurzemes hercogistes pavalstnieku, lai arī kādas kārtas un stāvokļa, labumi, utt.”

Tāpat maniem senvecākiem uzliktie lēņa pienākumi ar šo alodifikācijas diplomu tiek dzēsti, un tas skaidri ir pateikts: 

“Paziņojam padotības atcelšanu ikvienām feoda saistībām, utt.”

Šis likums, žēlīgais kungs, manam patēvam nebija zināms, citādi viņš neko nevarētu lūgt; [tad viņam vajadzētu lūgt] atcelt vismaz to, ko jūsu Augstdzimušās Gaišības nozīmētā komisija ir nolēmusi.”

Tad nu mans īpašuma dokuments, žēlīgais kungs, manam patēvam nedod nekādas tiesības uz manām dzimtmājām; viņš iepriekš, kad vēl biju mazs, caur precībām te gribēja ielavīties, un, lai [šeit] ilgāk varētu palikt, piedāvāja tēvišķīgu audzināšanu un 50 valstsdālderus. Viņš šajās mājās mīt tikai 3 gadus. Kaut arī es neesmu vēl 21 gadu vecs, tomēr man ir visas spējas, saprašana, un - kas zemniekam ir tas svarīgākais - miesas spēki pietiekoši [daudz], lai savas dzimtmājas mīlētu, tās būvētu un par tām rūpētos. Par manu brāļu audzināšanu neviens tā nevar rūpēties un arī nerūpēsies kā es; par to, žēlīgais kungs, var galvot mani tēvabrāļi Lēļu Andrejs un Jānis.

Man, tā kā neesmu precējies, ir jāsaņem no viņa [patēva] alga, tātad jābūt viņam par kalpu, kaut arī es esmu māju dzimtīpašnieks; varu izmantot tikai daļu no māju labumiem, kaut arī tā visa ir mana tēva manta. Nē, žēlīgais kungs, tāda nevar būt jūsu griba. Jūs pats, visugaišais first! realizējāt valsts konstitūciju! zem Jūsu Augstdzimušās Gaišības labvēlīgās valdīšanas ir radies alodifikācijas diploms, un es domāju, ka tam un tāpat arī [Jūsu] augstās taisnības mīlestības panākumiem nebūs jēgas, ja Jūsu Augstdzimušās Gaišības sīkais pavalstnieks nav uzticīgs un paklausīgs; žēlīgais kungs, tam [diplomam] ir vienādi [visus] ar taisnības cēlumu, likumu un tā apsardzību jāiepriecina.

Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka jūsu Augstdzimusī Gaišība līdz šim nav zinājis manas dzimtas vēsturi un manis paša prasības pēc brīvības un īpašuma un ka tas, ka es līdz šim vēl neesmu piedzīvojis [nekādas] lielas labdarības sekas, lai baudītu pēc burtiskas Jūsu augstā priekšteča Voltera Pletenberga gribas [piešķirtās tiesības], tikai tamdēļ ir noticis, ka Augstībai nav bijusi izdevība par mestra dāvinājumu zināt un to cienīgi uzturēt spēkā.

Un kas gan Jūsu Augstdzimušajai Gaišībai ir zemes sauja, dažu cilvēku brīvība, pret Augstības prieku gandrīz pēc 300 gadiem mazu saimniecību, kas pakāpeniski grauta, atkal atjaunot. Šādu upuri taisnībai sniegt ir tikums, kuru godā katrs Jūsu Augstdzimušās Gaišības pavalstnieks.

Žēlīgais kungs, parādiet pasaulei, ka jūsu zemestēva sirdij zemnieku īpašums un brīvība ir tikpat svarīga kā turīgo, ka alodifikācijas diploma ievadvārdi “visi un katrs dariet, kā tiem ir nolikts”, tāpat kā valsts konstitūcijas vārdi “ka katram pie savām tiesībām jāļauj palikt, utt., tā Mēs apstiprinām visiem šīs hercogistes iedzīvotājiem visas viņu tiesības, privilēģijas, imunitātes, brīvības, utt.” arī manas kārtas locekļiem ir doti un attiecas uz viņiem.

Pēc šī visa es lūdzu, lai jūsu Augstdzimušajai Gaišībai taisnīgi labpatiktos manu patēvu ar viņa vienpusējo, man pilnībā nelabvēlīgo lūgumu, kura mērķis ir noniecināt manas privilēģijas, atraidīt, augstdzimušajam Moricam Ostenam-Sakenam, landmaršalam un virspadomniekam, Grenču [muižas] nomniekam, ar augstāko rīkojumu paziņot, ka manas dzimtmājas nav Grenču muižai piederošas, bet gan ir mans īpašums, ka es un Mihaela Koha pēcteči esam brīvi, nevis dzimtniecībā pakļauti pavalstnieki - kā mēs, tā arī mūsu pēcnācēji uz mūžīgiem laikiem - un kā tādi esam brīvi no visām klaušām un muižas dienesta, no muižas lauku darbiem un visām nodevām; īsi sakot, ka mēs pēc visstingrākās saprašanas esam brīvi ļaudis. Cerībā uz to, žēlīgais kungs, esmu gatavs mirt visdziļākajā pazemībā kā Jūsu Augstdzimušās Gaišības padevīgs pavalstnieks 

Toms pie Grenčiem

 Avots: Dzenis, A. Divi dokumenti par Kurzemes brīvajiem latviešu zemturiem 18.gs. otrajā pusē. Latvijas Arhīvi. 2001., Nr.1, 42.-60.lpp>53.-57.lpp. 

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 554.f., 1.apr., 2233.l., 155.-161.lpp. Oriģināls. 

[1] Šajā datumā ar 38.numuru lūgumraksts reģistrēts hercoga kancelejā. 

[2] Šis un turpmākie pasvītrojumi ir dokumenta oriģinālā.

Ievietots: 12.09.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV