Ādolfs Klīve

Kad noskaidrojās, ka vācieši izturas noraidoši pret Latvijas neatkarību, t.i. no 1941. gada jūlija pirmās puses, latvieši soli pa solim, samērā ar vācu administrācijas rīcību un neskatoties uz tuvējām komunisma briesmām, pārgāja arvien krasākā opozīcijā okupantiem.

Šī opozīcija bija [sākumā - T.V.] apolitiska. Tā bija dziļi psiholoģiska, sakņojās 700 gadus izmocītajā latviešu dvēselē, bet tā nebija politiski organizēta un politiski vadīta. [82.lpp.] Neapmierinātība ar vāciešiem lielāko tiesu izpaudās tīri spontāni vienā otrā sadursmē ar okupantiem, uzrakstos uz sētām vai māju sienām, vai gadījuma proklamāciju izkaisīšanā. Visas šādas parādības līdz 1943.gada vasarai nesasniedza tādu pakāpi, ka varētu runāt par pretestību kā apzinātu kustību. Izskaidrojums šādai parādībai meklējams tanī apstāklī, ka līdz 1943.gada sākumam vācu okupantu vardarbība un Hāgas konvencijas pārkāpumi Latvijā vērsās pret vienu vai otru iedzīvotāju grupu, tomēr neapdraudēja pašu latviešu tautas likteni.

Ja no katra apriņķa iesauca pāris simtu pilsoņu darba dienestā un nosūtīja uz Vāciju, tad tas nebūt nebija tik maz, lai paietu nepamanīts, bet tik liels šis skaitlis arī nebija, lai organizētu tautu pret vāciešiem... Viss lielais vairums iedzīvotāju vēl vienmēr domāja, ka vācietis, cik slikts arī viņš nebūtu, tomēr ir labāks par komunistu... Tāpat tas bija ar policijā iesauktiem. Nopietni attaisnot latviešu oportūnistu izvirzīto un veicināto policijas mobilizāciju[9] nevarēja, bet atkal jautājums, atkal šaubas. Visus policijas dienestā iesauktos jau nenošaus. Vai pretošanās vāciešiem nemaksās dārgāk? Līdzīgi tas bija ar kara izpalīgu mobilizāciju...

Latviešu oportūnisti nonāca līdz vispārējas latviešu mobilizācijas piedāvājumam okupantiem, droši vien cerēdami, ka arī šāds solis sabiedrību nesatrauks un viss turpināsies parastā gaitā. Bet šinī gadījumā iznīcības kausā bija mesta visa latviešu tauta. Tāda .. mobilizācija nozīmēja nodot vāciešu rīcība uz dzīvību un nāvi - vairāk gan uz pēdējo - visus atlikušos vīriešus no 18-50 gadiem. Kā neatņemama piedeva nāca līdzi necilvēciska komunistu izrēķināšanās ar gūstekņiem un iesaukto piederīgajiem vācu armijas neveiksmes gadījumā. Pēc Staļingradas kaujas zaudēšanas, t.i. mobilizācijas laikā, tāda vācu neveiksme vairs nebija aiz kalniem.

Kad izpaudās vēsts par latviešu mobilizēšanu Hitlera armijai,[10] ilgi noniecinātā latviešu pašcieņa un nacionālā apziņa vairs nebija noklusināmas. Latviešu vadošiem vīriem un visiem tiem, kuri par tādiem centās būt, tagad bija pienākums tautas balsi sadzirdēt.

Neitralitāti, ko 2.pasaules karam sākoties, deklarēja Latvijas valdība, un latviešu dzīvā spēka saglabāšanas politiku, ko 1940.gada 17.jūnijā apzinīgi iesāka K.Ulmanis, ģenerāldirektori[11] apzinīgi neievēroja. Tiem politiķiem, kuri nebrauca Hitlera kamanās, tagad bija pienākums organizēt un ievadīt pretestības kustību Latvijas stāvoklim piemērotā gultnē.

Stājoties pie pretestības organizēšanas, latviešu politiķiem bija jāmeklē jauni ceļi. Vakareiropas paraugi šeit nederēja. Ja Norvēģijas, Beļģijas, Holandes vai Francijas tautas pretojās vācu okupācijai, tad tas nozīmēja, ka, padzenot vāciešus, šīs tautas atgūst savu nacionālo patstāvību. Tādēļ pretošanās vācu iebrucējiem ar visiem līdzekļiem bija skaidra katram francūzim vai holandietim no pirmās okupācijas dienas, Citādi tas bija pie mums. Katru pēdu zemes, ko vācietis pameta, ieguva krievs. Tādēļ piekopt Vakareiropas pretestībnieku taktiku Latvijas apstākļos nozīmēja nevis nacionālās patstāvības atgūšanu, bet komunisma sekmju veicināšanu un komunistu atgriešanas atbalstīšanu. Tāda “pretestība” bija tā, no kādas latvieši bija jāsargā. Tādu atsevišķu grupu, pat vieninieku pretestību piekopa un provocēja krievu izpletņu lēcēji.[12] Tāda taktika burtiski nozīmēja palīdzību krievu komunistiem ar visām konsekvencēm, kas no tā izriet. Nacionālā ziņa tāda taktika nekā pozitīva nevarēja dot. Runā par kādām 14 pretestībnieku grupām, kuras neesot bijušas apvienotas.[13] Patiesībā tādu grupu nebija vis 14, bet daudz daudz vairāk. Nebija mūsu zemē neviena lielāka pagasta, nevienas pilsētas, kur nebūtu notikusi kāda “neapvienota” vieglāka vai smagāka sadursme latviešu un vāciešu starpā. Tikai mūsu patstāvības atgūšanai tāda neorganizēta pretestība nekā nevarēja dot un arī nekā nedeva.

Bet arī aktīva vācu atbalstīšana karā pret krieviem, kā to pāri par savām ģenerāldirektoru kompetencēm darīja A.Valdmanis[14] un citi ģenerāldirektori, bija tikpat kaitīga latviešu interesēm kā pretošanās vāciešiem pēc Vakareiropas parauga. Katra uzvara, ko izcīnīja latviešu kareivis, stiprināja nevis latviešu cīnītāja iedomāto, iecerēto un iemīlēto brīvo Latviju, bet imperiālistisko Lielvāciju, kas turēja savās un tikai savās rokās latviešu tautu un zemi. Pie tam vienu reizi, t.i. 1939.gadā, Hitlers jau Latviju bija pārdevis Sta|inam.[15] Vajadzības gadījumā, izlīgstot ar krieviem, viņš to varēja atkārtot otrreiz, nepiegriežot ne mazāko vērību tam, cik asiņu latviešu karavīrs cīņā pret komunistiem lējis, vai ko latviešu tauta par tādu “tirdzniecību” domā un jūt.

Reālos politiskos apstākļos, kādos Latvija atradās 1941.-1945. gadā, pareizai latviešu politikai nebija cita ceļa, kā tikai neitralitāte, jo karu Latvijas teritorijā sāka un turpināja krievi un vācieši savu interešu dēļ. Katrs no kara partneriem mūsu zemi un tautu uzskatīja par laupījumu vai izmaināmu objektu. Tādos apstākļos neitralitāte bija vienīgā izeja, jo tā sakrita ar latviešu dzīvā spēka saglabāšanas politiku.

Pretestībai visās lietās bija jāmanifestē, ka Latvija tiesiski joprojām ir patstāvīga valsts, kuru 1940.gadā okupēja Padomju Savienība un tagad okupē Vācija. Pretestības kustības organizēšanu jau sen prasīja starptautiskā situācija. Visa Latvijas neatkarības laika politika un sadarbība ar sabiedrotiem, ar kuru palīdzību Latvijas neatkarība bija izkarota, tika no okupantiem un oportūnistiem nostādīta kā liela latviešu politikas kļūda. Tādi uzskati tika dienu no dienas pausti kā latviešu, tā vācu okupācijas laika presē un radio ziņās. Latvija bija jauna valsts bez tradīcijām arējā politikā. Viegli varēja notikt, ka, neredzot nekādu pretreakciju hitleriskajam karuselim Latvijā, Rietumos sāk Hitlera un latviešu oportūnistu propagandai ticēt. Izšķirošā brīdī, kara beigu posmā, tad latvieši patiesi varētu sagatavoties uz visbēdīgāko likteni. Tā radās nepieciešamība arī starptautisko apstākļu dēļ organizēt pretestību vācu okupantiem.

Latviešu zemnieku savienības vadība līdz 1943.gada vasarai bija pieturējusies pie tādas taktikas, kāda 1941.gada [83.lpp.] jūlijā bija izlemta.[17] Pret ģenerāldirektoru darbību tika ieturēta neitralitāte. Tomēr uz ģenerāldirektoru lielo izdabāšanu vāciešiem (kopīgas medības, goda vārti, brāļošanās izrīkojumos un mājās, neatkarības laika kritika) skatījās ar lielu nepatiku. Starp ģenerāldirektoriem bija arī daži Zemnieku savienības biedri, kuri .. skaidru līniju novilkt starp okupāciju un latviešu nacionālu stāju nespēja.[18]

Provincē uzskati par okupantiem un viņu līdzskrējējiem bija daudz krasāki kā Rīgā. Man atmiņā palikuši daži gadījumi, kas to spilgti apliecina. No Bauskas apriņķa šo rindiņu autoru uzmeklēja astoņi pagasta vecākie, kuri ziņoja, ka viņu pagastos iedzīvotāji pret okupantiem un viņu rokas puišiem esot noskaņoti ļoti naidīgi. No Jelgavas apriņķa mani dažādā laikā uzmeklēja trīs redzami vietējie sabiedriskie darbinieki, kuri bija saņēmuši “brāļu lietuviešu” lūgumus rūpēties, lai latviešu policisti netiktu sūtīti uz Lietuvas kaimiņu pilsētām tirdzenieku kratīšanai un pārtikas produktu konfiscēšanai. Mani apmeklētāji noteikti prasīja, lai LZS kaut ko dara šinī lietā “okupantu savaldīšanai”. No Jelgavas pie manis ieradās tautskolu inspektors Briedis sakarā ar kādām apcietināšanām. Briedi vēlāk vācieši Liepājā nošāva. No Ventspils apriņķa mani Rīgā uzmeklēja kāds pazīstams LZS darbinieks un lūdza, lai kaut ko dara gar jūrmalu dzīvojošo saimnieku un zvejnieku labā, kurus, kā zināms, okupanti gribēja padzīt no mājām un lielā mērā to arī izdarīja. No Neretas apkārtnes ieradās kāds bijušais mazpulcēns tikai tamdēļ, lai pateiktu, cik neglīti viens ģenerāldirektors tautas sapulcē tur noniecinājis K.Ulmani un Latvijas neatkarības laiku vispār. Mans apmeklētājs vientiesīgi, bet ļoti bravūrīgi man noprasīja, vai nebūtu lietderīgi, ja ģenerāldirektorus sāktu šaut nost. Es to neieteicu.

Nevarēja būt nekādu šaubu - visā zemē valdīja nemiers un sašutums pret okupantiem un viņu uzticības vīriem, kurš varēja lauzties uz āru. No visiem maniem apmeklētājiem pēdējā gada laikā tikai viens teica, ka viņam vienalga, ko vācieši domājot par Latviju. Ja tikai komunisti neatgriežoties, varot arī tagad tīri labi iztikt. Viņš nodarbojoties ar “tirdzniecību” un esot pilnīgi apmierināts.

Gatavojoties pretestības kustības organizēšanai, bija jāmeklē persona, kura varētu un gribētu stāties šī riskantā darba priekšgalā. LZS dabīgais kandidāts šeit bija A.Kviesis. Bet pretēji partijas vadošo personu lēmumam, kura pieņemšanā piedalījās pats Kviesis, pēdējais 1943.gada vasarā bija kļuvis ģenerāldirektors, resp. ģenerāldirektora vietas izpildītājs, nomainot A.Valdmani [Tieslietu ģenerāldirekcija - T.V.]. Kā ģenerāldirektors A.Kviesis nevarēja vairs krist svarā pie pretestības kustības veidošanas Latvijā. Nākošais kandidāts uz vadību bija pēdējais Saeimas priekšsēdis Dr. P.Kalniņš.

Dr. P.Kalniņš bija sociāldemokrāts. Tas radīja pārdomas. Sociāldemokrātu antinacionālā politika Latvijas neatkarības laikā un viņu sadarbība ar komunistiem pirmās komunistu okupācijas laikā padarīja tos stipri nepopulārus latviešu tautas vairākuma acīs. Šīs partijas vīra nostādīšana pretestības kustības pirmajā vietā nesolīja tos labākos panākumus. To laikam apzinājās arī pats P.Kalniņš.

Mana saruna par pretestības kustības izveidošanu ar P.Kalniņu notika Rīgā viņa ārsta kabinetā.[19] Kalniņš zināja par J.Druvas, A.Vāgnera, K.Pauļuka, A.Klāvsona, E.Zelmeņa, manu un citu LZS vīru opozicionālo nostāju pret vācu okupantu politiku. Kalniņš informēja mani, ka arī viņi - sociāldemokrāti kopā ar dažiem Demokrātiskā centra cilvēkiem esot šo to darījuši tanī pat virziena. P.Kalniņš vaicāja, vai nebūtu lietderīgi saslēgties visiem uz Saeimas lielāko partiju bāzes un tad jau mums nevar būt nekādu grūtību sadarboties vienā organizācijā.

Es P.Kalniņam tomēr aizrādīju uz dažām grūtībām, kurām jātiek pāri, mazākais, tās nopietni jāpārrunā. Pirmā lieta ir viņa kā Saeimas priekšsēža un reizē sociāldemokrāta stāvoklis pretestības vadības priekšgalā. P.Kalniņš mani pārtrauca, ka viņa persona, liekoties, nekādas grūtības nevarētu radīt. Kā Saeimas priekšsēdis viņš Valsts Prezidenta prombūtnē esot tā vietas izpildītājs. Tādēļ saskaņā ar Satversmi nekādu citu amatu nevarot uzņemties. Bet, ja tagadējos apstākļos uz šo noteikumu tik stingri neskatītos, viņš domājot, ka par pretestības vadības priekšsēdi jānākot kādam, vislabāk, no centra aprindām. Viņi esot domājuši par profesoru Konstantīnu Čaksti. Jānis Breikšs[20] Rīgā nedzīvojot, no Piebalgas parādoties šeit ļoti reti un visu Demokrātiskā centra vadību esot nodevis prof. Čakstem. Tādā kārtā viņš, P.Kalniņš paliktu it kā aizmugurē, kamēr faktiskais un formālais pretestības kustības priekšsēdis un vadītājs būtu prof. Čakste. Protams, viņš, P.Kalniņš, visā lietā ņemtu aktīvu līdzdalību.

Man pret P.Kalniņa priekšlikumu nekas nevarēja būt pretī. Es prof. K.Čaksti gan pazinu tikai iztālēm, bet, ja profesors piederēja pie Demokrātiskā centra, tad jau ar to bija dots diezgan skaidrs raksturojums. Antona Benjāmiņa,[21] kura privātā atkarībā Demokrātiskais centrs bieži atradās, vairs nebija, tādēļ pret K.Čaksti nevarēja būt nekādu iebildumu. Bet tas nebija viss.

P.Kalniņam paskaidroju, ka daudzi no mūsu partijas biedriem un citiem lojāliem pilsoņiem ir deportēti uz Sibīriju vai noslepkavoti A.Kirhenšteina valdības laikā. Šinī valdībā, kā zināms, piedalījās arī sociāldemokrāti, vai kā tieši valdības locekļi, vai kā augsti ierēdņi. Sadarbošanās un kopā sēdēšana ar šādām personām pretestības kustības vadībā mums nav pieņemama. Tas P.Kalniņu manāmi uztrauca, bet, savaldīdamies viņš vaicāja, vai man esot kādi iebildumi arī pret viņu. Es atbildēju, ka pret viņu man nekādu iebildumu nav. P.Kalniņš tūliņ deklarēja, ka viņam arī pret mani nekādu iebildumu neesot. Saruna mierīgākā tonī turpinājās tālāk, un P.Kalniņš paskaidroja, ka arī sociāldemokrātiem esot tādi paši iebildumi pret dažiem redzamiem Zemnieku savienības vīriem par viņu darbību K.Ulmaņa valdības laikā. Es P.Kalniņam piekritu, bet pastrīpoju, ka iemesli S.D. iebildumiem pret ZS un mūsu iebildumiem pret S.D. ir stipri atšķirīgi. S.D. var būt pārmetumi K.Ulmanim par Satversmes laušanu, pārmetumi par līdzdarbošanos Ulmaņa valdībā, pārmetumi par pāris simtu sociāldemokrātu pārejošiem arestiem. LZS turpretim ir iebildumi pret S.D. par piedalīšanos valdībā, kas pilnīgi formāli nodeva Latvijas neatkarību krieviem. S.D. palika mierīgi sēžot okupantu valdībā arī pēc tam, kad simtiem un tūkstošiem latviešu tika deportēti uz Sibīriju, spīdzināti līdz nāvei šīs valdības pārvaldītajos cietumos un slepkavoti bez tiesas un izmeklēšanas. “Šeit ir liela starpība starp Jums un mums,” es teicu.

Atbildot P.Kalniņš jautāja, vai pēc manām domām tagad esot īstais laiks šādu lietu kārtošanai, kad politiskā situācija prasot pavisam ko citu. Mūsu savstarpējie strīdi nevienu no [84.lpp] Sibīrijas neatgriezīšot un nevienu no kapa neizcelšot. Viņš liekot priekšā visus šos jautājumus atstāt atklātus līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai, bet tagad vienoties par savstarpēju neapkarošanos. Pēc sīkākām pārrunām es tam piekritu.

Pārrunājot ar Dr. P.Kalniņu vispārīgos vilcienos toreizējos apstākļus mūsu zemē un notikumus pasaules karalaukos, iezīmējās pretestības kustības platforma kā politiskā, tā tīri praktiskā plāksnē. Tad P.Kalniņš pasniedza man kādu lapu, paskaidrodams, ka viņi, t.i. sociāldemokrāti un Demokrātiskais centrs esot izstrādājuši šādu darbības programmu. Ko es par to sakot?

Pārlasījis uzmetumu, es redzēju, ka jauno pretestības kustības valdību ir domāts saukt par “Nacionālo komiteju”. Man šis nosaukums nepatika. Man gribējās nosaukumā pastrīpot dibināmas organizācijas centrālo stāvokli. Tā radās ierosinājums jauno organizāciju saukt par Latvijas Centrālo Padomi (LCP).

P.Kalniņa man pasniegtā programma bija stipri teorētiska. Tur bija runa par varas pārņemšanu no okupantiem, par pagaidu valdības dibināšanu, par diplomātisku sakaru izveidošanu ar ārzemēm utt. Es P.Kalniņam norādīju, ka uzmestā programma nesatur nekā konkrēta, kas tūliņ būtu jādara, bet minētas tikai vispārīgas frāzes par labām lietām, kas vēl atrodas pilnīgi gaisā. P.Kalniņš piekrita manām domām un piebilda: “To pašu arī es viņiem teicu”. P.Kalniņš turpināja paskaidrot savus uzskatus, ka tagad mums ir (“iraid”) pavisam citi uzdevumi. Mums jācīnās pret mūsu cilvēku deportācijām uz Vāciju, pret smieklīgi mazajām uztura normām, ar kuru sekām viņam kā ārstam nākoties sadurties katru dienu. Par visām lietām mums jādara viss iespējamais, lai novērstu latviešu izslepkavošanu (mobilizāciju), ko visādi dzen un atbalsta jūsu K.Ulmaņa ministrs A.Valdmanis. Bet par tām lietam jārunā visiem kopīgi, nobeidza P.Kalniņš.

Pretestības kustība, kurai dabīgi bija jābūt izteikti nacionālai kustībai, vēlāk - P.Kalniņa un prof. Čakstes vadībā attālinājās tik tālu no mūsu nacionālām aprindām, ka karavīri (1943.gadā mobilizējamie), kuru sargāšanas dēļ pretestības kustība galvenā kārtā radās, vienu laiku Vācijā izvērtās par Latvijas Centrālās Padomes sirdīgākajiem apkarotājiem.[22] Vācu okupācijas laika propagandas turpinājumā uz karavīriem lielu iespaidu ieguva taisni tas vīrs - Valdmanis, kas nezināmu iemeslu dēļ toreizējo latviešu jauno un vidējo paaudzi vācu kara mašinērijas rokās iespēlēja ar visām tām bēdīgajām sekām, ko mūsu leģionāri piedzīvoja Vācijā un dzimtenē.

Vienojāmies, ka nākošā dienā manā dzīvoklī Pārdaugavā notiks kopīga sēde, kurā piedalīsies sociāldemokrāti, Zemnieku savienība, Demokrātiskais centrs un latgaliešu pārstāvis. Tur notiks jaunās organizācijas dibināšana un visu darbības jautājumu apspriešana.

Pārrunas bija ilgušas apmēram divas stundas. Šķiroties P.Kalniņš mani vēl apturēja un pārpratumu novēršanai informēja, ka sociāldemokrātiem, resp. Centrālkomitejai ir nopietnas domstarpības ar Feliksu Cielēnu.[23] Tuvākās dienās Cielēns vai nu pats aizies no Soc. demokrātu partijas, vai viņam būs jāaiziet. “Sīkāku informāciju jūs dabūsiet vēlāk”, atvadoties noteica P.Kalniņš.

Nākošā dienā manā mājā Pardaugavā[24] ieradās un piedalījās sēdē Jāzeps Rancāns, Konstantīns Čakste, Bruno Kalniņš un vēl viens sociāldemokrāts. Kopā tātad bijām piecas personas, kas reprezentēja četras lielākās parlamenta partijas. Tām pēdējā Saeimā bija 53 deputāti no 100.

Par priekšsēdi ievēlēja K.Čaksti. B.Kalniņš klātesošos iepazīstināja ar divām vēstulēm, ko nelegāli no Zviedrijas bija pārsūtījis sūtnis Voldemārs Salnais.[25] Viņš vēstulē ziņoja, ka igauņiem ir sava pretestības organizācija pret vācu okupāciju un ieteica tādu dibināt arī latviešiem. Tālāk Salnais izteica pārmetumus latviešiem, ka mēs nesūtot uz ārzemēm nekādu informāciju. Zviedrijā izskatoties, it kā Latvijā būtu palikuši tikai vācu okupanti ar saviem ierēdņiem un latviešu tur vairs nemaz nebūtu. Informācija viņam un sūtnim Kārlim Zariņam[26] Londonā esot ļoti vajadzīga. Pēc tam B.Kalniņš nolasīja to pašu darbības programmu, ko vakar man jau bija iedevis P.Kalniņš.

Ar to sēde beidzās. Latvijas Centrālā Padome bija nodibināta.

Jaunā organizācija nebija dzimusi zem laimīgas zvaigznes. Jau darbības pašā sākumā radās nopietni traucējumi.

Stāvoklis nebija labs. Nebija šaubu, ka informāciju saviem ziņojumiem Vītols guvis no Kalniņiem. Bet ko darīt tālāk? Atstājot visu lietu pašplūsmei, nozīmēja vismuļķīgākajā kārtā nonākt Gestapo nagos. Informējot par notikušo Kalniņus, varēja šaubīties, vai tie visi izturēsies tā, lai Vītols nemanītu pārvērtību. Kalniņu neuzmanība pret Vītolu varēja visnopietnākā kārtā apdraudēt manas uzticības personas likteni. Es izšķīros iet vidusceļu - Dr.P.Kalniņu un prof. K.Čaksti informēt par stāvokli, neieejot sīkumos un neminot personas.

Vispirms es uzmeklēju K.Čaksti. Mana informācija K.Čaksti manāmi satrauca. Viņš sāka sirdīties uz soc.-demokrātiem, kuri neko nevarot izdarīt bez savas daudzgalvainās centrālkomitejas, kur vienmēr atrodoties kāda sprauga, kas novedot pie policijas. Uz nākošo sēdi Čakste apsolījās neiet.

Tās pašas par sevi nebija sliktas ziņas. Tikai avots, no kura tās nāca, bija bīstams. Uz manu jautājumu, cik ilgi ir iespējams Vītola ziņojumus noklusēt, sekoja manas uzticības personas sarkastiska atbilde: “Kamēr iekrīt”. “Jūs jau sen visi būtu aiz restēm, ja P.Kalniņš un B.Kalniņš nebūtu soc. demokrāti”, teica mans paziņa. Lieta tā, ka visu izziņu un izlūkošanas darbu pret latviešu nacionālistiem vācieši turot savās, resp. baltvācu rokās, bet sekošana komunistiem un sociāldemokrātiem atrodoties latviešu darbinieku rokās. Vāciešiem piederot tikai virsuzraudzība un kontrole. Tāpēc Vītola ziņojumi nonākot pie latviešiem. Bruno Kalniņa lieta ejot caur viņa rokām. Ja šādu vai tādu iemeslu dēļ Vītols savu ziņojumu kādreiz iesniegtu vāciešiem, vai vāciešiem kļūtu zināma B.Kalniņa sadarbošanās ar pilsoņiem, lieta nekavējoties nonāktu SD vācu sektorā ar visām konsekvencēm, kas no tā izriet. Es ierosināju domu, vai nav iespējams Vītolu paaugstināt darbā un pārcelt uz citu vietu. Par to mans paziņa apsolījās padomāt.

Vēlāk no tā paša avota saņēma informāciju, ka Vītols iesniedzis ziņojumu, kurā rakstot, ka Br.Kalniņš atradis citus ceļus sakaru uzturēšanai ar ārzemēm un viņu uz Stokholmu nesūtīšot. Arī Vītola pārcelšanas jautājums pavisam negaidīti atrisinājies labvēlīgi. Vītols pārcelts darbā uz Jelgavas rajonu. Līdz ar Vītola pārcelšanu radusies izdevība atbrīvot Kalniņus no uzraudzības pavisam.

Ņemot vērā visus te apgaismotos apstākļus, es izšķīros no LCP sapulcēm pēc iespējas izvairīties un sakarus uzturēt tikai ar prof. K.Čaksti. Motivējot ar dzīvi uz laukiem, tas nebija grūti izdarāms. Iebraucot Rīgā, es informēju K.Čaksti par Vītola ziņojumiem, par savu darbību proklamāciju izkaisīšanā pret karavīru mobilizāciju, pret pārspīlēto latviešu policistu [86.lpp.] centību laucinieku kratīšanā, kuri slepeni veda uz Rīgu produktus. Es izlietoju daudz no sava laika, lai pārliecinātu uzmanīgā kārtā augstākos vācu okupācijas laika latviešu ierēdņus savā centība neiet tālāk par to, ko nepieciešamība prasa. Izlietojot sakarus, kādi man bija nodibinājušies ar dundadzniekiem, es pārsūtīju uz Zviedriju prof. Francim Balodim LCP platformu un deklarāciju. K.Čakste mani savukārt informēja par pārējo LCP locekļu darbību. Pāris svarīgākos gadījumos es tikos ar P.Kalniņu, lai pārrunātu LCP pārcelšanos uz Zviedriju un Ģenerāldirekcijas personāla sastāva izmainīšanu, kas 1944.gada sakumā nebija neiespējams.

Neatliekamākais LCP darbs bija mobilizācijas apkarošana. Mūsu jaunākie virsnieki strādāja pie dažādiem smagiem darbiem, kā vagonu izlādēšanas, grāvju rakšanas, meža ciršanas, bet aicinājumiem iestāties kara dienestā neklausīja. Okupantu avīžele “Tēvija” visādi virsniekus kaunināja un aicināja “cīnīties pret komunistiem”. Avīžele pārmeta virsniekiem, ka tie gribot kareivjus pilnīgi pamest vācu varā, nesaprotot stāvokli utt. Kad kāda daļa jaunāko virsnieku bija sabungota, iesākās uzbrukumi vecākajiem virsniekiem. Pēdējie stāvokļa noskaidrošanai meklēja saskari ar parlamentāriešiem. Šeit nu spilgti noskaidrojās, ko nozīmēja armijas štāba trūkums un ģenerāļu deportācijas.

Latvijas CP atradās nopietnās grūtībās, meklējot militārajai sekcijai vadītāju. Ar ko varēja vienoties par riskantā un nepateicīgā pienākuma uzņemšanos, tas bija administratīva dienesta ģenerālis no Kara tiesas - Tepfers.[29] Lielākā daļa pulkvežu, kuri tagad dzīvo trimdā, toreiz apgrozījās LCP aprindās, daži no viņiem parakstīja vāciešiem protestus, deklarējot, ka mobilizāciju var izdarīt tikai neatkarīgas Latvijas valdība. Bet noturēt pulkvežus pie tādas stājas, kad ģenerāldirektori prasīja pretējo, nebija viegli. Tepfera kā administratīva ģenerāļa autoritāte bija par mazu, lai pārliecinātu armijas pulkvežus padoties viņa noradījumiem, un atklāt to, ka viņš rīkojas LCP uzdevumā, viņš nedrīkstēja. Vēl mazāk varēja iespaidot pulkvežus kapteinis Upelnieks,[30] kurš izpildīja sakarnieka pienākumus starp LCP un virsniekiem. Tādā kārtā svarīgajā militārajā laukā iesākās īsta “partizānu” politika, kas kopēja mērķa - latviešu dzīvību sargāšanā - spīdošus panākumus nevarēja dot. Katrs no LCP locekļiem rīkojās uz savu roku. Izplatīja proklamācijas, lai uz mobilizāciju neierodas, lai slēpjas mežos, lai bēg no transportiem, kas iet uz fronti. LCP noorganizēja mobilizējamo pārvešanu uz Zviedriju, atbalstīja apgādāšanu ar dokumentiem, kas atbrīvo no iesaukšanas utt. Ar lielām pūlēm izveidoja kādu aizmugures dienestu, kur glābties no frontes un gatavoties cīņām par Latvijas neatkarību ģenerāļa Kureļa vadībā. Tas radīja pārpratumus ar leģionāriem un noveda pie kureliešu traģēdijas Kurzemē.[31] Visu laiku LCP “smērējās” klāt visādi, kas atkal par jaunu gribēja no frontes un mobilizācijas vaļā tikušos iesaistīt cīņās. Protams, LCP ar tādiem nebija nekā kopīga. Rezultātā, ja arī LCP nacionālā dzīvā spēka sargāšanā nepanāca tik daudz kā Lietuva, savi ieguvumi tomēr bija.

Ārzemju informēšana LCP darbā ieņēma ļoti svarīgu vietu. Deklarācija ārvalstīm un LCP platforma pirmo reizi pēc neatkarības zaudēšanas deva rokās spēcīgu materiālu mūsu sūtņiem, ar ko aizstāvēties pret komunistu un vāciešu propagandu. [Savukārt - T.V.] uz ārzemēm nelegāli izvestie okupācijas laika latviešu laikraksti parādīja visā pilnībā to okupācijas režīmu, pret ko cīnījās LCP.

Piesūtītos materiālus vispilnīgāk izmantoja sūtnis (ASV) A.Bīlmanis. LCP deklarāciju un platformu A.Bīlmanis nodeva Valsts departamentam, līdz ar to graudams to propagandas butaforiju, ko bija uzcēlis Kremlis, nostādīdams latviešus vai nu par komunistiem, vai hitleriešiem, kas savu neatkarības laiku pilnīgi aizmirsuši.

Plašu ievērību LCP informācija gūst Šveicē. Dr. M.Valters[32] Ženēvā izdod hektografētu žurnālu “Latvju Domas”, kur ievieto abus iepriekšminētos dokumentus un sakarā ar tiem vairākus rakstus. Tikai, diemžēl, pretēji pašai LCP, kur pret aktuālo vācu okupāciju sadarbojās visi ievērojamākie politiskie virzieni, un domstarpības Ulmaņa laika un komunistu režīma līdzgaitnieku starpā atstāja izšķiršanai brīvā Latvijā, M.Valters uzsāk niknus uzbrukumus Ulmanim, izmantodams šim mērķim arī LCP materiālus. Tas radīja nesaskaņas vadošo latviešu starpa Šveicē, un LCP darbība šeit tiek nostādīta pavisam nepareizā gaismā.

Sliktāki ir apstākļi Anglijā. Šeit ar LCP darbību gan tiek iepazīstināti attiecīgie ārlietu resori, paradās arī pa rakstam vietējā presē, bet plašāku atbildi LCP dokumenti nerada. Tas arī saprotams jo Padomju Savienība bija Anglijas sabiedrotā cīņā pret Vāciju.

Argentīnā žurnāls “Lettenia” no vienas puses silti iepazīstina lasītājus ar LCP platformu un deklarāciju, bet no otras puses aizrāda, ka “šeit atkal uzradusies grupa latviešu, kuri grib riktēt un diktēt sūtņus”.

Visumā LCP deklarācijai bija labi panākumi ASV. Ar Bīlmaņa starpniecību tā konkrēti nostiprināja ASV principiālo pamatu neatzīt Maskavas varmācību pret Latviju.

Laiks nestāv uz vietas, un vācu-krievu fronte 1944.gadā veļas aizvienu straujāk uz rietumiem... Maskavas briesmoņu asinspirts Latvijai liekas nenovēršama. Latvijas CP politikas nolūks tagad ir vēl pēdējā brīdī izmanevrēt Latviju no kara. Bet, ja to nevar izdarīt ar visu Latviju, tad tas jādara ar leģionu. Ja nevar visu leģionu, tad, mazākais, tas jādara ar atsevišķām vienībām, atsevišķiem karavīriem.

Ar veselu prātu raugoties, liekas, arī vāciešiem būtu jāatzīst, ka Otro pasaules karu viņi zaudējuši... Reālajos apstākļos, ja Baltijas telpu vācieši nevar paturēt sev, arī no vācu viedokļa, tā vismaz liktos, izdevīgāk ir atzīt neatkarīgas Baltijas valstis, nekā atdot tās krieviem. Un LCP nodarbojās ar visdažādākajiem projektiem, kuru pamatā ir doma, ka jāpanāk no vāciešiem Latvijas neatkarības atzīšana ar iespēju tūliņ sazināties ar sabiedrotajiem un ar viņu palīdzību nodrošināt neitralitāti.

Šinī momentā piepeši ļoti aktīvs kļūst F.Cielēns. Nav zināms, vai F.Cielēns no sociāldemokrātu partijas aizgājis brīvprātīgi vai piespiesti, bet sociāldemokrātus viņš apveltī [87.lpp.] bieziem lamu vārdiem, tanī pat laikā vedot ar viņiem visādas politiskas sarunas. Sociāldemokrāti visu laiku ir deklarējuši, ka viņi ar Hitlera valdību neielaidīsies nekādās sarunās. Bet F.Cielēns pazīst sociāldemokrātus labāk kā pārējo grupu politiķi. Lai piedabūtu sociāldemokrātus pie kopīgas akcijas, F.Cielēns liek priekšā projektēto latviešu sabiedrisko darbinieku iesniegumu Vācijas valdībai adresēt .. ģenerālim R.Bangerskim (?!). Bet izteiciena vietā, ka sarunas vedamas ar Himleru, likt “ar visām varām, kas atzīst Latvijas neatkarību” (?!). Tādu rakstu parakstīšot visi sociāldemokrāti, Bangerskis aizvedīšot rakstu uz Berlīni un nekavējoši iesākšoties sarunas ar Himleru par Latvijas neatkarības atjaunošanu, domā F.Cielēns.

Memorandā (iesniegumā) tiek konstatēts, ka Latvija ir visā pasaulē atzīta neatkarīga valsts, kura 1940.gadā ir tikusi okupēta no Padomju Savienības. Karā starp Vāciju un Padomju Savienību Latvija ir smagi cietusi. Visi dzīves apstākļi Latvijā turpina pasliktināties. To ievērojot, apakšā parakstījušies griežas pie “visām varām, kas atzīst Latvijas neatkarību”, ar aicinājumu nelikt šķēršļus ceļā savas valdības nodibināšanai un valsts varas pārņemšanai pašu latviešu rokās. Latvijas valdība ieturēs mieru un neitralitāti pret visām karojošām valstīm, nodibinās ārzemēs savas sūtniecības, izveidos diplomātiskas attiecības un slēgs visus nepieciešamos līgumus.

Neskatoties uz visu hitlerisko vārdu strīpošanu, sociāldemokrāti iesniegumu tomēr [sakumā - T.V.] neparaksta. Bez F.Cielēna memorandu apsolās parakstīt vienīgi P.Kalniņš un arī tikai tad, kad būs jau salasīti ne mazāk kā 50 paraksti. Dīvainās raksta redakcijas dēļ pirmajās dienās arī pilsoniskās aprindas ir atturīgas. Tikai, kad memorandu paraksta K.Pauļuks Jelgavā kā pēdējās Saeimas vicepriekšsēdis, sākas parakstu plūdi. Memorandu paraksta redzamākie latviešu politiķi, zinātnieki, garīdznieki, mākslinieki, tiesneši, ārsti, advokāti, agronomi, .žurnālisti,

rakstnieki, tirgotāji, rūpnieki, amatnieki u.c., kopā 189 personas.[34]

Kad prof. K.Čakste ar A.Klāvsona[35] starpniecību atsūta rakstu man uz laukiem, es pēc vairākkārtīgas izlasīšanas vēl to nevaru saprast. Iznāk tā, ka apmēram 300 latvieši (pēc projekta) nevis prasīs Vācijas valdībai atzīt Latvijas neatkarību, bet lūgs ģenerāli Bangerski vest rakstu uz Berlīni un tur rakstu nodot “visām varām, kas atzīst Latvijas neatkarību”. Es raksta redakcijai nepiekritu un lūdzu A.Klāvsonu “visām varām, kas viņu sūtījušas” paziņot, ka pēc dažam dienām ieradīšos Rīgā lietu pārrunāt personīgi.

Politiski jautājums nospicējās uz latviešu armiju.[36] Rakstam var būt drošākas cerības uz panākumiem, ja Berlīne, neatzīstot memoranda uzstādītās prasības, var kaut ko zaudēt - šinī gadījumā latviešu karotājus.. No okupantu administrācijas augstākiem latviešu amata vīriem nekāda palīdzība nav gaidāma. Ģenerāldirektorāts noraida kaut jel kādu prasību uzstādīšanu vāciešiem kā latviešu necienīgu kaulēšanos... Bet to, ko nav darījuši vācu ieceltie ģenerāldirektori, var darīt neatkarīgi Latvijas pilsoņi... Šinī gadījumā jāzina tikai pašu karavīru domas.

Sarunā ar Bangerski noskaidrojās viņa uzskati. Tie ir strikti formāli. Nekādā politikā karavīri neielaidīsies. Ģenerāldirektorus Bangerskis maldīgi uzskata par latviešu valdību, kurai kārtojami visi politiskie jautājumi. Tādēļ iesnieguma vešana Himleram nav viņa darīšana. Tikai pēc ilgākas kaulēšanas Bangerskis beidzot uzņemas deklarāciju aizvest uz Berlīni, pavadrakstā atkārtoti norobežojoties kā no politikas vispār, tā no raksta satura.

Tiešu seku rakstam nav nekādu - ne labu, ne |aunu. Himlers nemaz neatbild.

[2] Memoriālās plāksnes - pie nama Rīgā, Dzirnavu ielā 31, kur dzīvojis LCP priekšsēdētājs K.Čakste; Latvijas Universitātes Mazajā aulā profesoram K.Čakstem un viņa līdzgaitniekiem LCP.

[4] Skat., piem., LME 2.sēj. 264.lpp.; arī grām. Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā. R., 1996. - 632.lpp.

[7] Latvijas Centrālā Padome. Upsala, 1994.-31.-45.lpp.

[8] Par oportūnistiem Ā.Klīve sauc tos latviešu politiskos darbiniekus, kuri sadarbojās ar vācu varas iestādēm okupācijas gados (1941 -1945).

[9] 1941.-1942.gada Latvijā organizētos policijas bataljonus veidoja galvenokārt brīvprātīgie. Mobilizācija Latviešu leģionā u.c. vienības sākās 1943.gadā.

[10] 1943.gada martā.

[11] Runa ir par vācu okupācijas laika Latviešu pašpārvaldi ar ģenerāli Oskaru Dankeru priekšgalā. Pašpārvaldi veidoja nozaru ģenerāldirekcijas, kuras vadīja ģenerāldirektori.

[12] Ar terminu “krievu izpletņu lēcēji” Ā.Klīve acīmredzot apzīmē arī sarkanos partizānus, pāri frontei pārnākušās izlūkgrupas utml.

[13] Šāds skaitlis minēts Latviešu pretestības kustības darbinieku apvienības ziņojumā trimdas laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” 1946.gada 2.novembrī, t.i. jau pēc kara beigām, un vēlāk atkārtots citās publikācijās.

[15] Domāts darījums starp PSRS un Vāciju, kas fiksēts t.s. Ribentropa-Molotova paktā (1939) un tam pievienotajos Slepenajos protokolos.

[16] Runa ir par Latvijas sūtniecībām Londonā, Vašingtonā, Romā, Briselē, kuras turpināja pārstāvēt neatkarīgās Latvijas valsts intereses arī pēc 1940.gada.

[17] Te varēja būt zināmas vadības grupas lēmums Latviešu zemnieku savienības vārdā.

[19] Tolaik Baznīcas ielā.

[20] Jānis Breikšs (1887-1965) - Latvijas Liberāļu partijas priekšsēdētājs līdz 1934.gadam.

[21] Antons Benjamiņš (1860-1939) - žurnālists, laikraksta “Jaunākas Ziņas” izdevējs un galvenais redaktors.

[23] Fēlikss Cielēns (1888-1964) - politiskais darbinieks un rakstnieks.

[24] Torņakalna ielā 15. Māja saglabājusies, tajā dzīvo Ā.Klīves dēls Visvaldis Klīve ar ģimeni.

[25] Voldemārs Salnais (1886-1948) - politiskais darbinieks, Latvijas sūtnis Zviedrijā (1937-1940).

[26] Kārlis Reinholds Zariņš (1879-1963) - diplomāts, Latvijas nacionālās valdības pilnvaru nesējs ārzemēs pēc 1940.gada jūnija.

[27] Artūrs Vītols (1897-?) - LSDP (1924), VK(b)P kandidāts (1940.gada septembrī), 1941.gada jūnijā aizbēdzis uz Krieviju, iesaukts Sarkanajā [88.lpp.] Armijā, 1942.gadā kritis vācu gūstā.

[28] Bauskas apriņķa Vecumnieku pagasta “Klīvēs”.

[29] Verners Tepfers (1893-1958) - Latvijas Kara tiesu pārvaldes priekšnieks līdz 1940.gadam. Pēc K.Čakstes apcietināšanas 1944.gada 29.aprīlī - LCP priekšsēdētājs. 1944.gada nogalē emigrējis uz Zviedriju.

[30] Kristaps Upelnieks (1891-1944) - LKO kavalieris, 1944.gada t.s. “kureliešu” štāba priekšnieks. Vācieši apcietināja un sodīja ar nāvi “kureliešu” sagrāvē.

[31] Jānis Kurelis (1882-1954) - Latvijas armijas Tehniskas divīzijas

komandieris, ģenerālis, “kureliešu” nominālais vadītājs 1944.gada jūlijā-novembrī.

[32] Miķelis Valters (1874-1968) - valsts darbinieks, diplomāts un publicists.

[35] Arvīds Klāvsons (1900-1964) - žurnālists.

[36] Domāts Latviešu leģions.

T.Vilciņš