Mugurēvičš, Ē. Leģenda un vēsturiskā īstenība: Pulkveža Oskara Kalpaka (1882.-1919.) dzīves ceļš un cīņu gaitas. Dzimtenes Balss. 1989., Nr.19, 6.lpp.; Nr.20, 6.lpp.; Nr.21, 6.lpp.
__________________________________________________________________

Par pulkvedi Oskaru Kalpaku ir rakstīts samērā daudz vēsturnieku un publicistu darbos 20.-30.gados, piešķirot viņa personībai leģendāra Latvijas armijas pirmā virspavēlnieka slavu. Šī tradīcija, īpaši jubilejas reizēs, turpinās arī latviešu emigrantu publikācijās,[1] kamēr padomju izdevumos par viņu ziņas ir ļoti skopas un aprobežojas ar īsiem biogrāfiskiem datiem.[2] Uzzināt kaut ko tuvāk par Oskara Kalpaka sociālo izcelšanos, par viņa politiskās pārliecības veidošanos, kas līdz šim maz pētīta, kļūst aktuāli šobrīd, jo aprit 70 gadi kops vēsturiskajiem 1919.gada notikumiem, kuros viņš aktīvi piedalījās. Lai izprastu O.Kal paka pretrunīgo personību, nepieciešams īsumā izsekot viņa dzīves ceļam, kā arī kauju gaitām pirmā pasaules kara laikā. Neslēpšu, ka Oskara Kalpaka dzīves izpēte, kas prasīja visai daudz pūļu, mani ieinteresēja arī tāpēc, ka viņš ir mans novadnieks.

Oskars Kalpaks piedzima bijušā Cēsu apriņķa Meirānu pagasta (tagad Madonas rajona Meirānu ciema) Liepsalās. Toreiz Liepsalas bija triju zemnieku sētu kopa (Kalpaki, Zvēri, Rutki) mežainā un purvainā Meirānu muižas nostūrī Aiviekstes kreisajā krastā, tieši pie Vitebskas guberņas (Latgales) robežas. Aiviekste no Liepsalām atradās 4 km attālumā, tomēr pavasara pali zemo apkārtni pārvērta grūti pārvaramā ūdeņainā klajumā, kur mazie paaugstinājumi kļuva par sava veida salām. Latviešu dzimtcilvēki šo nostūri netālu no Visagala ciema mežam atkaroja 18.gs. beigās, kad radās apdzīvota vieta Liepsalas (Leepsal), nosauktas pēc te sastopamiem dižkokiem - ozoliem un liepām. 19.gs. sākumā Lubānas ev. luteriskās draudzes mācītāja pierakstos fiksēts, ka Liepsalās dzīvo ģimene ar uzvārdu Kalpacs. Šī pati dzimta baznīcas grāmatās 19.gs. otrajā pusē reģistrēta kā Kalpaki[3], kuri dzīvoja ne tikai Liepsalās, bet arī Ķeikeniekos, Pabrauklē un Paukulniekos. Domājams, ka uzvārds Kalpaks cēlies no vārda “kalps”, kas Praulienas pagastā jau 17.gs.[4] parādās kā toponīms, piemēram, Kalna Kalpi un Sila Kalpi. Vārdiem “kalps” un “acs” saplūstot, jādomā, radās īpatnējais uzvārds Kalpaks, ko varēja izrunāt arī kā Kolpaks, jo Meirānu izloksnēs[5] vērojama patskaņa “a” pārvēršanās par “o”. To ņemot vērā, saprotams, kāpēc pats Oskars parakstījās kā Kolpaks. Tātad uzvārda Kalpaks etimoloģija zināmā mērā varētu liecināt par to sākotnējo īpašnieku izcelšanos no kalpu kārtas.

Oskars Kalpaks dzimis 1882.gada 6.janvārī Pētera Jāņa dēla Kalpaka (1850.-1922.) un Ilzes Ķeveres no Meirānu Krūtniekiem (1854.-1890.) ģimenē kā otrais bērns. Mātes zaudējumu bērnībā Oskaram daļēji aizvieto kuplais radinieku pulks (pamāte, māsa, brālis, vecvecāki, četri tēvabrāļi, trīs tēvamāsas), kas dzīvo Liepsalās vai netālu no tām. Divi Oskara brāļi no tēva otrās laulības miruši jau zīdaiņa vecumā. Apgalvojums, kas sastopams literatūrā[6] par to, ka Oskars Kalpaks dzimis saimnieka ģimenē, neatbilst patiesībai. Oskara tēvs par pilntiesīgu saimnieku Liepsalās kļuva tikai 1898.gadā[7], kad viņš izpildīja ar Meirānu muižas īpašnieku baronu Heinrihu Volfu 1883.gadā noslēgtā līguma noteikumus un pēdējam pakāpeniski bija samaksājis 2100 sudraba rubļu lielu zemes un sētas izpirkšanas naudu. Pirkšanas līgumā bija noteikts, ka saimniecībā jābūt vismaz 2 zirgiem, 6 liellopiem un 10 pūriem vasarāju sēklas. Lai gan zemes kopplatība bija ap 50 ha (vēlākos dokumentos minētas 46 desetīnas (1911.g.) vai 136 pūrvietas (1934.g.)), tīrumu iekopšanai, ņemot vērā augsto gruntsūdens līmeni. tā bija grūti izmantojama. Labākas iespējas bija lopkopības izvēršanai, jo ganīšanai varēja izmantot arī Saukas purvam tuvējo mežu, t.s. Siena purvu. Te atradās kāds liels teiksmains akmens (1 km no Liepsalām)., kura tuvumā, tēva saimniecības ganāmpulku uzmanot, bieži uzturējies Oskars. Tieši šim akmenim vēlāk bija lemts kļūt par viņa kapa pieminekli Visagala kapos. Siena purvs gan nepiederēja Meirānu Volfam, bet kaimiņu muižniekam - Barkavas īpašniekam grāfam K.Borham. (Atcerēsimies šo uzvārdu, jo ar kādu no Borhiem Oskaram Kalpakam ceļi liktenīgi krustojās viņa dzīves beidzamajos mēnešos!) Tādējādi ar savu darbu ganos un pēc, tam saimniecībā Oskars palīdzēja tēvam pelnīt augsto zemes izpirkšanas naudu. Ziemas mēnešos Oskars trīs gadus mācās Visagala pagastskolā, pēc tam nākošos trīs - Lubānas draudzes skolā. Lubānā par skolotāju strādāja J.Pasītis, viens no vēlākās Malienas sociāldemokrātiskās organizācijas “Gaisma” dibinātājiem. Jādomā, ka skolotāja sabiedrības parādību materiālistiskais skaidrojums zināmu iespaidu atstāja arī uz skolēnu demokrātisku uzskatu veidošanos. Droši zināms, ka J.Pasītis Oskaram mācījis vijoļspēli, kas vēlāk, līdzās citiem stīgu instrumentiem, O.Kalpakam kļuva par patīkamu laika kavēkli jaunekļa un vīra gados.

Pēc vietējo skolu beigšanas 16 gadus vecajam Oskaram bija jāizšķiras par savas dzīves tālāko ceļu. Tēvs vēlējās, lai viņš kā vecākais dēls kļūtu par lauksaimnieku, taču Oskars par katru cenu nolēma izrauties no šīs vienmuļās vietas. Viņš gribēja turpināt izglītību, taču tās iegūšanai bija nepieciešami lieli līdzekļi, kādu tēvam nebija. Tikko bija atlīdzināta baronam lielā zemes izpirkšanas maksa. Šajā laikā precējās tēvamāsas, kurām bija jādod pūra nauda no saimniecības līdzekļiem, bija jāatbalsta tēvabrāļi, kuri arī sāka patstāvīgu dzīvi. Šajā situācijā Oskars paklausīja tēvoča Jura padomam, kurš, izdienējis armijā, tai laikā kalpoja par policijas virsnieku Varšavā. Proti. Oskars izšķīrās par dienestu Krievijas impērijas armijā, jo tur nevajadzēja liekus finansiālus izdevumus. Taču, lai brīvprātīgi iestātos .armijā, bija nepieciešams nokārtot eksāmenus, kuriem viņš pašmācības ceļā no lauku darbiem brīvajā laikā gatavojās vairākus gadus. Par O.Kalpaka neatlaidību liecina·tas, ka piedzīvojis neveiksmi Pleskavā[8], viņš nākošajā gadā dodas uz Irkutsku, kur sekmīgi izturēja t.s. savvaļnieka pārbaudījumus, 1903.gada 18.janvārī[9] O.Kalpaku ieskaitīja cariskās Krievijas armijas 10.divīzijas, 40.Kolivaņas pulka 10.rotā, kas bijusi dislocēta Varšavā[10]. Pabeidzis pulka mācību komandas kursu, O.Kalpaks 1904.gadā dodas uz Kazaņas kājnieku junkurskolu, taču tur neiztur iestājpārbaudījumus. Cariskajā Krievijā junkuru skolas bija pilnā valsts apgādībā ar trīsgadīgu apmācības kursu. Pēc iestājpārbaudījumu izturēšanas tur uzņēma Krievijas pavalstniekus, kam bija attiecīgā izglītība un savvaļnieka tiesības. Obligāto dienestu armijā O.Kalpaks beidza kā vecākais apakšoficieris 1905.gada maijā. Tā paša gada septembrī viņš atkal devās uz Irkutsku, kur nokārtoja eksāmenus junkuru skolā. Jāatzīmē, ka Irkutska cariskās Krievijas laikā bija Sibīrijas administratīvais centrs ar ģenerālgubernatora sēdekli. Tā bija arī daudzu revolucionāru izsūtīšanas vieta, kur aktīvi darbojās sociāldemokrātiskā organizācija. 1905.gada revolūcijas laikā Irkutska pievienojās Viskrievijas Oktobra politiskajam streikam[11]. Revolucionāru apspiešanai sūtīja karaspēku, tai skaitā karaskolas audzēkņus. Dažādu dzīves neveiksmju vajātais O.Kalpaks cenšas parādīt savu disciplinētību un Irkutskas nemieru apspiešanas operācijā izpelnījās savu pirmo apbalvojumu - sudraba medaļu “За усердие”. Jaunā Kalpaka nostāju šajos notikumos acīmredzot var izskaidrot, ņemot vērā to, ka viņš bija nācis no patriarhālas lauku sētas ar stingru iekšējo kārtību. Baudījis pieticīgu izglītību, O.Kalpaks vāji orientējās pilsētās notiekošajās šķiru cīņās un kā daļa laucinieku toreiz ticēja, ka tikai ar apzinīgu un uzticīgu kalpošanu carismam ir iespējama sava stāvokļa uzlabošana.1908.gada jūnijā O.Kalpaks beidza Irkutskas karaskolu un tika ieskaitīts 183.Pultuskas kājnieku pulkā, kura dislokācijas vieta bija Varšava. Podporučika dienesta pakāpes iegūšana nozīmē, ka viņš skolu bija beidzis ļoti sekmīgi, jo absolventiem parasti piešķīra tikai praporščka pakāpi. 1908.-1909.g. O.Kalpaks tika norīkots par rotas pagaidu komandieri, kādu laiku viņš ir pulka mantzinis. Šai laikā viņš apmeklēja astoņu mēnešu paukošanas kursus, lai attīstītu kustību veiklību un redzes asumu. Varšavas periodā O.Kalpaks dzīvoja pie sava radinieka samērā noslēgti, interesēdamies par mūziku, bieži apmeklējis filharmoniju[12] un dziedājis latviešu kopienas korī. 1910.gada vasarā cariskās Krievijas armijas dislokācijā sakarā ar pirmā pasaules kara tuvošanos notikušas lielas pārmaiņas, kuru rezultātā 183.Pultuskas pulku pārvietoja uz Kostromu. Te viņš jau kā jaunākais oficieris kļuva par pulka instruktoru sagatavošanas komandas priekšnieku.

Līdz pirmā pasaules kara sākumam O.Kalpaks pēc izdienas ieguva poručika dienesta pakāpi un jau oficiāli kļuva par rotas komandieri. Sakarā ar cariskās Krievijas jubilejām (1912., 1913.g.) viņš par sekmīgu dienestu tika ,apbalvots ar divām piemiņas medaļām. Šai laikā O.Kalpaks trīs reizes izmantoja atvaļinājumu, kopumā 5 mēnešus, ko, jādomā, daļēji pavadīja dzimtajās Liepsalās. Šķiet, nav pamata dažu autoru apgalvojumam, ka O.Kalpaks tikai pēc 14 gadu ilga pārtraukuma 1918.gada rudenī atgriezies dzimtenē. Viņam tieši 1911.-1912.g. dzimtenē bija kārtojamas svarīgas lietas. Tā kā Oskara materiālais stāvoklis jau bija nodrošināts, tēvs, kura brāļi un māsas bija uzsākuši patstāvīgu dzīvi, 1911.gada beigās nolēma Liepsalas dāvināt savam jaunākajam dēlam Kārlim. O.Kalpaka mantojuma daļa[13] bija novērtēta uz 1000 sudraba rubļiem, ko viņam pienāktos saņemt līdz 1916.gada sākumam. Acīmredzot pēc piederīgo lūguma O.Kalpaks pagaidām šo naudu bez procentiem atstāja Liepsalu saimniecības nostiprināšanai. Kā liecina citi dokumenti, tad šī nauda vispār to īpašniekam (mantinieku trūkuma dēļ) palika neizmaksāta, jo O.Kalpaks nebija precējies.

Pasaules kara sākumā 1914.gada augustā O.Kalpaks ar savu pulku kā ložmetēju vada komandieris nokļuva krievu-austriešu frontē Galīcijā un piedalījās t.s. Ļubļinas-Holmas operācijā. Grūtajās cīņās starp Holmu un Zamostju O.Kalpaku viegli ievainoja, viņš palika ierindā un par kaujas panākumiem tika apbalvots ar Sv.Annas ordeņa 4.pakāpi. 1914.gada septembra - 1915.gada februāra kaujās pie Sanas un Krakovas, kā arī piedaloties t.s. Karpatu operācijās, O. Kalpaku par drošsirdību un iniciatīvu, komandējot vadu, pēc tam - rotu, apbalvoja ar trīs ordeņiem.

Pēc austriešu pretuzbrukuma Galīcijā, ko aktīvi atbalstīja vācieši, 1915.gada maijā sākās krievu armijas atkāpšanās. Šai laikā O.Kalpaks ar savu rotu cīnījās uz ziemeļiem no Brestas un kaujās izrādīja lielu izturību un neatlaidību, segdams pulka, pat divīzijas atkāpšanos. Par šīm varonīgajām cīņām vēl divi ordeņi. Par 1915.gada augusta kaujām pie Zeļenijdvorecas, kur O.Kalpaks ar nelielu vienību uz dažām stundām aizturēja vairāku vācu pulku uzbrukumu un no ielenkuma pasargāja veselu divīziju, viņu apbalvoja ar Sv. Jura zobenu. Savukārt 1915.gada septembra kaujās, kad O.Kalpaka rota pēkšņā pretuzbrukumā pie Servecas ielauzās vācu ierakumos, viņu apbalvoja ar Sv. Jura ordeņa 4.pakāpi. Jāatzīmē, ka Jura zobenu un ordeni piešķīra īpaša dome, un šādus apbalvojumus varēja izpelnīties, tikai veicot izcilu varoņdarbu, riskējot ar dzīvību sevišķi grūtos apstākļos. Sv. Jura kaujas zīmju statūti vēlāk Latvijas Republikas laikā kalpoja par paraugu Lāčplēša kara ordeņa noteikumu izstrādāšanai. Starp citu, O.Kalpaku par nopelniem 1919.gada cīņās kā pirmo apbalvoja ar Lāčplēša kara ordeņa 1.pakāpi (pēc nāves). 1915.gada septembrī O.Kalpakam piešķīra štāba kapteiņa dienesta pakāpi. Šai laikā viņš kopā ar dažiem latviešu virsniekiem, kas cīnījās dienvidrietumu frontē, bija nodomājuši iestāties Rīgā organizētajos latviešu strēlnieku bataljonos, taču 4.armijas korpusa vadība šim lūgumam nebija devusi pozitīvu atbildi.[14]

1916.gada oktobrī O.Kalpaks ieguva kapteiņa dienesta pakāpi un kā labs militārais speciālists tika norīkots par mācību komandas priekšnieku ar uzdevumu dažu mēnešu laikā pulkam sagatavot jaunus instruktorus. O.Kalpaks šo darbu veica ar lielu enerģiju, un pēc pāris mēnešiem viņš uz laiku bija pat bataljona komandieris. 1916.gada beigās karā pret Vāciju un Austroungāriju Antantes pusē iestājās Rumānija, un sakarā ar to 183.Pultuskas, pulku pārvietoja t.s. Rumānijas frontē.

1917.g. pēc Februāra buržuāziski demokrātiskās revolūcijas frontē notika masu revolucionarizēšanās un demokratizēšanās process, kas plaši skāra arī 4.armiju. Visās daļās un apakšvienībās kareivji vēlēja komitejas. Taču ne visur šis process noritēja vienādi. Pēc Oktobra revolūcijas uzvaras Petrogradā arī Rumānijas frontē notika 4.armijas delegātu kongress, kurā pārsvars izrādījās eseru pusē[15] (80 eseri, 40 meņševiki, 25 boļševiki). Pēc sociāldemokrāta B.Kalniņa liecības[16] uz O.Kalpaka politisko uzskatu veidošanos lielu iespaidu atstājusi 1917.gada buržuāziski demokrātiskā revolūcija, jo šai laikā viņš iestājies sociālrevolucionāru (eseru) partijā. Šīs partijas programmā O.Kalpaks acīmredzot saskatīja viņam pieņemamu nacionālā un agrārā jautājuma risinājumu.

Lai varētu spriest par cara armijas kadru virsnieka politisko uzskatu un pilsoniskās pārliecības veidošanos, svarīgi ir uzzināt, kāda literatūra armijā tika rekomendēta un kādas publikācijas īstenībā tika lasītas. Speciāli karavīriem bija domāti tādi militārās preses izdevumi kā avīze “Русский инвалид” vai žurnāls “Разведчик”, kuri pauda carisma oficiālo viedokli. Šie izdevumi neizcēlās ar augstu politisko un māksliniecisko līmeni, to galvenais uzdevums bija audzināt karavīrus kā paklausīgus carisma aizstāvjus, un to “urā” patriotisms bieži izpelnījās liberālās preses ironiju. Laikabiedri nav atzīmējuši, ka šādi izdevumi būtu bijuši uz O.Kalpaka galda vai viņa grāmatplauktā bet tur gan atradušās virsnieka kara reglamentā [neparedzētas?] grāmatas un daži liberāli un vispārizglītojoši izdevumi.[17]. Tie bijuši “Русские ведомости”, kas bija konstitucionālo demokrātu (kadetu), avīze, žurnāli “Русское богатство”, kas sludināja narodņicismu, un “Современный мир” Šajos izdevumos publicējās tādi rakstnieki reālisti kā M.Gorkijs, I.Buņins, Mamins-Sibirjaks, Demjans Bednijs u.c. īpaši jāatzīmē demokrātiskais mēnešraksts ar liberālas politikas ievirzi “Современный мир”. Te savus rakstus publicēja pazīstami revolucionāri, piemēram, G.Pļehanovs, kas bija starp pirmajiem Krievijas marksistiem un savos darbos cīnījās par materiālistiskā pasaules uzskata propagandu. Lai gan V.Ļeņins šo izdevumu reizēm kritizēja, taču žurnāla slejās publicēja arī kādu savu rakstu. Žurnāls “Современный мир” kritiski izturējās pret carisma politiku nacionālajā jautājumā, simpatizēja mazo tautu atbrīvošanās cīņai, piemēram, jautājumā par Somiju.[18] Divpadsmit gadu laikā pēc 1905. gada revolūcijas, kad bija lasīts pietiekoši daudz vispārizglītojošās literatūras, frontē pārdzīvotas pirmā pasaules kara šausmas, O.Kalpaka pasaules notikumu vērtējumā bija notikušas būtiskas pārmaiņas. Viņa demokrātiskie uzskati, redzot cariskajā Krievijā valdošās netaisnības, bija evolucionējuši sociālisma virzienā, un tāpēc nav brīnums, ka 1917.gadā viņš atradās sociālistu revolucionāru nometnē. Latvijas sociālrevolucionāri[19], kuriem bija sakari ar Krievijas eseriem, agrārajā jautājumā izvirzīja radikāli demokrātiskas prasības par muižu zemes atsavināšanu un to nodošanu vietējo pašvaldību pārziņā. Sociālrevolucionāri sludināja Krievijas decentralizāciju un federatīvas iekārtas izveidošanu. Viņi cīnījās par pašnoteikšanās tiesībām, sludināja cīņu pret rusifikāciju un vācu kolonizāciju. Sociālrevolucionāri idealizēja zemniecības lomu revolūcijā, aicināja uz teroru un atentātiem pret muižniekiem, cara ierēdņiem, nenovērtēja strādniecības lomu šajā cīņā. Daži Latvijas sociālrevolucionāri, piemēram, A.Kirhenšteins, vēlāk aktīvi darbojās padomju iestādēs, turpretī vairāki no viņiem, kā redzēsim, sadarbojās ar pilsonisko valdību.

1917. gada septembrī O.Kalpaks pēc izdienas ieguva apakšpulkveža dienesta pakāpi. Pēc atgriešanās no piecnedēļu atvaļinājuma, ko, iespējams, viņš pavadīja dzimtenē, 15.novembrī, t.i., jau padomju laikā, viņu norīkoja par pulka komandieri. Par O.Kalpaka autoritāti kareivju masās liecina. tas, ka 1917.gada 10.decembrī viņu ievēlēja par komandieri pulka sapulcē, ko pēc tam apstiprināja pulka komiteja. Līdz 1918.gada pavasarim O.Kalpakam pulkā izdevās uzturēt disciplīnu, līdz tam laikam, kamēr pulku atbruņoja Ukrainā iebrukušais vācu okupācijas karaspēks, kas sadarbojās ar P.Skoropadska buržuāziski muižniecisko valdību. Pēc pulka demobilizācijas O.Kalpaks 1918.gada 8.aprīlī atgriezās Kostromā, kur pabeidza pulka štāba lietu nodošanu turienes muzejam.

Pēc laikabiedru atmiņām[20] O.Kalpaks šajā situācijā neesot saskatījis jēgu tālākajai cīņai “svešos karalaukos”, viņš arī nav piedalījies plānotajā Jaroslavļas dumpī pret padomju varu 1918.gada jūnijā, bet gatavojies braukt uz dzimteni “zemi art”. Acīmredzot O.Kalpaks apzinājās, ka revolūcija viņu atsvabinājusi no zvēresta tālāk uzticīgi kalpot Krievijas karaspēkā.

Izejot no O.Kalpaka nostājas, bija skaidrs, ka viņam kā sociālrevolucionāru partijas pārstāvim bija atšķirīga pozīcija vairāku jautājumu risināšanā, viņš pat bija izteicies par cīņu pret “lielinieku demagoģiju”, kā to darīja daļa Krievijas armijā dienējošo latviešu karavīru. Līdz ar to bija noslēdzies O.Kalpaka viens dzīves posms. Atrazdamies cariskās Krievijas karaspēkā un piedalīdamies pirmajā pasaules karā, viņš bija teicami apguvis tālaika militārās zināšanas, labi orientējās kara reglamentu detaļās. Kā virsnieks, visu laiku atrazdamies frontē. bija norūdījies kaujas apstākļos. O.Kalpaks bija izpelnījies gandrīz visus zemākās pakāpes virsnieka ordeņus, ko piešķīra par personīgo drošsirdību, varonību un sekmīgu kaujas uzdevumu izpildi.

1918. gada rudenī Kalpaks atgriezās dzimtenē, kur tai laikā saimniekoja vācu okupācijas karaspēks. Kādu laiku viņš strādāja brāļa saimniecībā, kulšanas talkās palīdzēdams arī kaimiņiem. Taču novadnieku atsaucību neguva viņa politiskā darbība, uzstājoties tautas sapulcēs Meirānos un Lubānā.[21] Spēcīgs te bija LSD Malienas organizācijas Lubānas pulciņš, populāras bija bezzemnieku padomes, kas pauda lielinieciskās idejas un cīnījās par padomju varu.[22]

Novembra beigās Kalpaks atstāja Liepsalas un ar novadniekiem brāļiem -Rubuļiem kājām devās uz Rīgu, kur apmetās Centrālviesnīcā, ar nodomu iestāties pilsoniskās valdībās nacionālajā karaspēkā.[23] Šajā laikā latviešu tautas vēsturē risinājās būtiski politiski notikumi, kuri izvirzīja divas alternatīvas - vai nu cīnīties par padomju varu, vai par savas nacionālas pilsoniskas valsts izveidošanu. 1918.gada 18.novembrī nodibinātajai K.Ulmaņa Pagaidu valdībai bija vajadzīgs savs karaspēks, bet ar tā organizēšanu neveicās. Apsardzības ministrs J.Zālītis, runādams kādā Pagaidu valdības sēdē, bija spiests atzīt; ka “latviešu tauta ir stipri lielinieciska, kas neļauj drošai armijai sastādītiesr”.[24] 1918.gada 7.decembrī Pagaidu valdība ar Vācijas valdības ģenerālpilnvaroto panāca vienošanos par landesvēra dibināšanu cīņai pret padomju varu Latvijā, Šī landesvēra sastāvā ietilpa kā latviešu, tā vācu un krievu baltgvardu daļas.[25] No sākuma latviešu nacionālā karaspēka organizētāji pret Kalpaku izturējušies ar zināmu neuzticību. Aizdomas bija izsaucis pelēkais laucinieka kažoks, sārtā, vējā appūstā seja, kas pilsētnieku-korporeļu iztēlē saistījās ar spēcīgu lauku puisi, vai labākā gadījumā saimnieku, nevis ar kaujās rūdītu virsnieku.[26] Tikai pēc pāris nedēļām Kalpakam piedāvāja stāties Apsardzības ministrijas dienestā. Kalpaku aizrāva neatkarīgās Latvijas ideja, un no 11.decembra viņš jau bija Cēsīs Vidzemes kara apgabala pavēlnieka rīcībā. Latviešu rotu formēšana, pie kuras ķērās arī Kalpaks, bija sarežģīts uzdevums. Piemēram, decembra beigās divas izveidotās zemessargu rotas Rīgā sacēlās, un tikai ar angļu karakuģu apšaudes palīdzību nemierus apspieda. Angļu karakuģu parādīšanās Latvijas teritoriālajos ūdeņos bija saistīta ar Pagaidu valdības lūgumu Antantei sniegt iespējamu ekonomisko un militāro palīdzību. 1918.gada decembrī enerģiski darbojās arī Sarkana Armija, kuras uzbrukuma rezultātā no vācu okupācijas bija atbrīvotas daudzas Latvijas pilsētas. 17.decembrī publicētais Latvijas Padomju valdības manifests svinīgi paziņoja, ka atceltas un gāztas ir visas pilsoniskās valdības, un visa vara pāriet strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju rokās. 22.decembrī Latvijas Padomju valdību ar P.Stučku priekšgalā atzina V.Ļeņina vadītā Padomju Krievijas valdība.

Sarkanās Armijas karaspēks, kurā pārsvarā bija latviešu strēlnieki, 15.decembrī saņēma sava virspavēlnieka Jukuma Vācieša pavēli “enerģiski darboties Baltijas virzienā, tuvākajās dienās ieņemt Jelgavu un Rīgu”.[27] Tā Latvijas teritorija no jauna vairāk nekā gadu kļuva par postošu cīņu lauku.

Ar Latvijas pilsoniskās Pagaidu valdības apsardzības ministra pavēli[28] 1918.gada 31.decembrī apakšpulkvedi Oskaru Kalpaku iecēla par komandieri latviešu vienībām, kuras bija pakļautas landesvēra vācu virsštābam. Šis latviešu karaspēks sastāvēja no trim rotām (Cēsu, Virsnieku rezerves un Studentu), kas kopumā veidoja t.s. Kalpaka bataljonu. Sarkanās Armijas trieciena rezultātā Ulmaņa pagaidu valdība Studentu rotas pavadībā 1919.gada janvāra pirmajās dienās pārcēlās uz Jelgavu, bet Kalpaka komandēto vienību uzdevums bija segt šo pilsoniskās valdības bēgšanu.

Latviešu rotām Rīgas darbaļaudis nesimpatizēja. Zīmīgi par to atmiņās raksta šo notikumu dalībnieks[29]: “Mūs uzlūkoja par tautas nodevējiem. baronu kalpiem, pūlis neskopojās lāstiem un nedzirdētiem lamu vārdiem, kādus nevar atkārtot.” To ņemot vērā, saprotams, ka Kalpaks bija uzņēmies smagu uzdevumu, kas principā bija pretrunā ar visu viņa iepriekšējo cīņu pasaules kara gados. Tad viņš, kā redzējām, pašaizliedzīgi karoja pret vāciešiem un viņu sabiedrotajiem. Tagad Kalpaks atradās vienā frontes pusē ar vācu okupācijas karaspēku un baltvācu baronu formējumiem. Viņu izvēle par labu Pagaidu valdībai, manuprāt, skaidrojama, ņemot vērā viņa sociālo izcelšanos un piesliešanos sociālrevolucionāriem. Šajā situācijā viņš bez šaubām atcerējās notikumus Padomju Krievijā 1918.gadā, kur sākās zemnieku zemes atsavināšana. Atbalstot lieliniekus; būtu jāzaudē smagos apstākļos iegūtās Liepsalas, kur sava mantojuma daļa bija arī Oskaram. Bez tam kopā ar sociālrevolucionāriem bija kopējas domas par reformām visas latviešu tautas labā. Te jāatzīmē, ka pilsoniskās Latvijas Tautas padomē ietilpa arī sociālrevolucionāri, to vadītājs E.Skubiķis bija samērā aktīvs politiķis.[30]

Uzturēdamies Rīgā 1918.gada decembrī, Kalpaks bija saticies ar Skubiķi, kurš pēc tam par sarunām informējis sociāldemokrātus. Kalpaks tika raksturots kā sociālists, ar kuru politiski varētu sadarboties.[31]

1919.gada 3.janvāra vakarā O.Kalpaks ar divām rotām ieradās Jelgavā[32], lai neapmierinātajam un uztrauktajam K.Ulmanim ziņotu par straujo atkāpšanos, kas bija saistīta ar to, ka vācu landesvērs savas pozīcijas bija atstājis jau krietni agrāk. Landesvēra, tai skaitā Kalpaka bataljona, atkāpšanās norisinājās arī nākošajās nedēļās, līdz fronte nostabilizējās Ventas upes krastos. Pēc tam Kurzemes frontē notika būtiskas pārmaiņas, kas svaru kausus pakāpeniski nosvēra kontrrevolucionāro pilsonisko spēku pusē. 15.janvārī Liepājā ieradās majors J.Bišofs,[33] kas vācu okupācijas karaspēka brigādi un citus formējumus apvienoja t.s. dzelzsdivīzijā, ko pēc tam vēl papildināja ar brīvprātīgajiem no Vācijas. Nostiprināja arī Baltijas vāčiešu landesvēru, kuru no februāra sākuma komandēja majors A.Flečers.[34] 1.februārī Liepājā no Vācijas ieradās ģenerālis Ridigers fon der Golcs, viņš kļuva par apvienotā karaspēka pavēlnieku Kurzemē. Majora Bišofa, pavadībā fon der Golcs 8.februārī apmeklēja Kalpaka bataljonu, kas bija novietojies Rudbāržu pilī.

Interesants ir fon der Golca[35] dotais latviešu bataljona un tā komandiera raksturojums. Blakus nosirmojušiem vīriem esot pusaudži, kurus vienojot kopēja Tēvzemes mīlestība. Valdot pašu izvēlēta brīvprātīga disciplīna, kā to idealizējis Šillers “Vilhelmā Tellā”, un kāda tā varot būt tautā, kur pastāvot niecīgas partiju un kārtu atšķirības. Kalpaku viņš dēvē par majoru, kas ir par vienu pakāpi zemāk (vajadzēja Oberstleutnant - apakšpulkvedis), taču, tāpat kā J.Bišofs, cildina tā drošsirdību (ein tapfere Offizier). Šajā pieņemšanā fon der Golcu pārsteidza tas, ka Kalpaks sev ir iekārtojis ļoti vienkāršu dzīvojamo telpu un laucinieciski servējis pusdienām sagatavoto medījumu. Te jāpiebilst, ka arī citos apstākļos (Kostromā, Rīgā, Cēsīs) Kalpaks laikabiedru atmiņās tēlots kā vienkāršs, demokrātiski noskaņots virsnieks, kas ap sevi radījis ļoti pieticīgu -sadzīvisko vidi. Spilgti zīmīgs ir raksturojums par Kalpaku kā sarunu partneri, tas liecina par vācu ģenerāļa un latviešu pulkveža savstarpējo neuzticēšanos. Sarunas laikā, tā notikusi ar tulka starpniecību, Kalpaks Golcu esot vērojis ar “viltīgām, glūnošām acīm”. Lai gan visumā fon der Golcs šo sarunu vērtē kā saprašanās garā aizvadītu, laikabiedri[36] liecina pretējo. Golcs esot Kalpakam asi iebildis pret latviešu karaspēka palielināšanu, baidoties no lielinieku iespaida pieaugšanas.

Uz Pagaidu valdības ierosmi bija uzsākta iedzīvotāju mobilizācija, no kuras gan daudzi atturējās, tomēr iesaukto skaits jau pārsniedza 1000 vīru. Jauniesaukto apmācīšanā bija iesaistīts Kalpaka novadnieks no Barkavas leitnants S.Bloms.[37] Bataljons šai laikā papildinājās ar sakaru vadu, nelielu kājnieku izlūknodaļu un jātnieku nodaļu. Februāra beigās Kalpaka bataljonā, kura komandieris ir jau paaugstināts par pulkvedi, skaitās ap 600 vīru, kas bruņoti ar moderniem angļu automātiskajiem ieročiem. Latviešu daļu nostiprināšanās un to cīņas mērķis - par Latvijas neatkarību - bija pretrunā ar fon der Golca centieniem Kurzemē nomitināt vācu kolonistus. Pēc Baltijas iekarošanas Golca plānos bija padomju varas gāšana Krievijā un vēlāk arī monarhijas atjaunošana Vācijā.[38] Latviešu pilsoniskās aprindas, protams, šāds cīņas mērķis nevarēja apmierināt. Pagaidu valdība savu nepatiku pret vāciešiem centās neizrādīt, jo tai galvenais uzdevums sākuma posmā bija cīņa pret lieliniekiem. Attiecībā pret vāciešiem radikālāk noskaņots bija Kalpaks, kas politisko darbu bataljonā bija uzdevis vadīt vienīgajam sociāldemokrātam - virsleitnantam Pēterim Krievam. Kā liecina laikabiedri,[39] šajā “propagandas kolēģijā” vēl ietilpuši virsleitnants Blūms, leitnants Privka. Šis trijnieks, īpaši Krievs, aģitējis par demokrātisku, neatkarīgu valsti, par tautas vēlētas Satversmes sapulces, agrārās reformas un muižnieku zemes konfiskācijas nepieciešamība. Jāņem vērā, ka šai laikā visā Latvijas teritorijā notika asa ideoloģiskā cīņa par ietekmi masās, agrāk teorētiski deklarētā partiju politika tagad bija vērojama konkrētā darbībā. Valdību pielaistās kļūdas izmantoja, lai tūlīt preses slejās nomelnotu pretējās puses politiku vispār.

Padomju varas kontrolētajos Latvijas novados vācu baroniem konfiscētajās muižās ierīkoja padomju saimniecības, agrākajiem muižas kalpiem aizliedza turēt mājlopus, apstrādāt savus sakņu dārziņus. Agrākos saimniekus padarīja par valsts zemes nomniekiem tikai uz vienu gadu, uzlika prāvus nodokļus. Piemēram, 100-200 pūrvietu saimniecības nomniekiem vajadzēja maksāt 1000 rubļu lielu nodokli.[40] Tādējādi bijušie zemes īpašnieki, pat graudnieki, nejutās droši, ka zeme pieder viņiem. Šīs padomju varas pielaistās kļūdas agrārajā jautājumā un sarkanā terora pārspīlējumus pilsoniskā prese nekavējoties izmantoja pretpadomju aģitācijā.[41] Tai pašā laikā Kurzemē bija izdots pilsoniskās Pagaidu valdības 27.februāra rīkojums[42] par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi uz muižas rēķina, sākot jau ar 1919.gada Jurģiem, t.i., ar 23.aprīli. Lai gan šī rīkojuma publicēšanas laikā par tā realizēšanu nevarēja būt runa, tomēr tas lielā mērā iedzīvotājus noskaņoja, par labu Pagaidu valdībai.

Par landesvēristu zvērībām Kurzemē atļāvās rakstīt tikai sociāldemokrātiskā “Strādnieku avīze”, turpretim Pagaidu valdības avīze “Latvijas sargs” par to pilnīgi klusēja. Pagaidu valdības darbība, ko fon der Golcs uzskatīja par puslieliniecisku, kā arī Kalpaka bataljona aģitācija agrārajā jautājumā izsauca neapmierinātību vācu landesvēristu aprindās. Jau 1919.gada februārī nobrieda t.s. H.Strīka sazvērestība ar nolūku gāzt Pagaidu valdību un proģermāniskās valdības aizsegā nodibināt vācu Baltijas valsti. Vidzemes muižniecības landmaršals H.Strīks ar saviem domubiedriem vadījās no baltvācu muižnieku interesēm un jaunajos revolucionārajos apstākļos baidījās pazaudēt savus lielos īpašumus. Kad kļuva zināms par Strīka sazvērestību un dažu latviešu virsnieku svārstīgo pozīciju, Kalpaks[43] paziņoja, ka viņš visiem spēkiem atbalstīs Pagaidu valdību. Vācu baronu sazvērestību gan atmaskoja, taču šī lieta skaidri parādīja, ka Golcs publiski bija nostājies vācu baronu pusē. Strīka lietas izskatīšanu tiesā atlika uz 5.martu. Savu iecerēto sazvērestību vācu baroni tomēr realizēja aprīļa vidū.

Jau februāra beigās viss bija sagatavots lielam kopējam uzbrukumam pret lieliniekiem. Fon der Golca vadībā bija koncentrēts ap 8 000 vīru liels karaspēks, pēc citiem datiem - 12 000-14 000 vīru, no kura Kalpaka bataljons ar saviem 600 vīriem deva tikai 5-7,5 procentus. Izmantojot apmēram divkārtēju pārspēku karavīru un bruņojuma ziņā, šis karaspēks ar 3.martu izvērsa plašu uzbrukumu, aizsteidzoties priekšā sarkanarmijas līdzīgajam nodomam.[44] Kalpaka bataljona uzdevums šīs operācijas (pirmajā posmā), ko dēvēja par “atkusni” (Tauwetter), bija ieņemt apdzīvotas vietas gar Skrundas-Saldus ceļu, kur tam pretī stāvēja 2.Padomju Latvijas strēlnieku pulka 5. un 6.rota. Kalpaka bataljons un vācu dzelzsdivīzijas spēki, cenšoties pie Airītēm nogriezt atkāpšanās ceļu sarkanajiem strēlniekiem, starp Engurnieku un Skudru mājām nonāca savstarpējā sadursmē. Apšaudīšanās laikā 6.marta pēcpusdienā no gūtajiem ievainojumiem mira bataljona komandieris O.Kalpaks, studentu rotas komandieris kapteinis N.Grundmanis un jātnieku nodaļas virsleitnants P.Krievs, kā arī vācu baterejas pārstāvis leitnants H.Šrinders. Arī vācu pusē bija kritušie. Vai šī sadursme ar tik smagiem komandējošā sastāva zaudējumiem bija nejaušība vai vācu puses iepriekš ieplānota sazvērestība? Šāds jautājums izvirzījās jau pirms 70 gadiem. Pagaidu valdība ierosināja šo lietu sīkāk izmeklēt, vācieši uz to reaģēja ļoti nervozi. Tāpēc pēc pāris dienām, kaut bija jau uzklausīti notikuma dalībnieki, tomēr nolēma pagaidām no tālākas izmeklēšanas atturēties, lai nesaasinātu attiecības ar sabiedrotajiem.[45] Raugoties uz šiem notikumiem no samērā lielas vēsturiskas distances, ir skaidrs, ka noteiktā un drošā Kalpaka rīcība vācu pusei īpašas simpātijas neradīja. Šāds latviešu rotu komandieris viņiem varēja kļūt pat bīstams.[46] Tāpēc ticami šķiet K.O.Štifta[47] militārās dabas apsvērumi (pretrunīga informācija par kaujas norisi, karu reglamenta neievērošana, vāciešu nekritiskā uzticēšanās gūstekņu liecībām), ka uz Skrundas ceļa notika iepriekš iecerēta, izplānota un sagatavota politiska slepkavība, nevis pārpratuma kauja.[48] Parastais šīs sadursmes skaidrojums ir tāds, ka, lūk, vāciešu dzelzsdivīzijas kaujinieki kalpakiešus noturējuši par kādu sarkanarmiešu karaspēka daļu. Tomēr te jāņem vērā, ka iepriekšējā dienā kalpakiešu pārstāvis J.Ķīselis[49] bija ieradies Pampāļos pie vācu hauptmaņa Borha (Borkes), lai, kā viņš raksta, “norunātu kopējās nākošās operācijas sīkumus”. Taču Borha kaujinieki, kas ar saviem 10 smagajiem ložmetējiem stāvēja uz Skrundas ceļa, pēc vēlāku gadu izteikuma[50] it kā nav zinājuši, ka viņu pusē cīnoties arī latviešu daļas krievu armijas tipa mundieros. Un viens no Borha kaujiniekiem savās atmiņās dižodamies pavēstīja, kā viņš no sava ložmetēja ar optisko tēmekli raidījis ap 1000 šāviņu uz Skrundas ceļu vietā, kur ceļš izgājis no meža klajumā. Tieši tajā vietā arī krita Kalpaks un viņa karabiedri.

Kalpaks parasti nav baidījies no vietējās apšaudes un, lai iedvesmotu sev pakļautos, stāvējis nesaliecies, bet īsi pirms nāves karavīrus esot cēlis uzbrukumā ar vārdiem: “Puļa - dura, kur vajadzīgs ķert, tur neķer, bet, kur slēpjas, tur viņa lien.”[51] Taču šoreiz Kalpaku pievīla viņa fatālā ticība savai karavīra laimei, uz kuru viņš bija paļāvies garajos kara gados; viņš saļima no divām lodēm - krūtīs un vēderā - un pēc īsas agonijas mira. Pēc šī starpgadījuma izvirzījās apakšpulkvedis Jānis Balodis, it kā pēc paša Kalpaka pirmsnāves novēlējuma, lai gan agrāk Balodis nav gribējis uzņemties latviešu daļu vadību, jo, lūk, viņam neesot piešķirta īpaša lauku virtuve.[52] Arī vēlāk Balodis ar savu brigādi izšķīrējos brīžos, piemēram, Cēsu kauju laikā 1919.gada jūnijā, necīnījās pret vāciešiem, ieņēma neitrālu stāvokli.

Sakarā ar Kalpaka un viņa karabiedru nāvi 8.martā parādījās sēru un līdzjūtību sludinājumi, pēc tam plaši bēru apraksti.[53] Pagaidu valdība izsludināja divu nedēļu sēras. Tas, ka pirms tam Kalpaks sabiedrībā ir bijis maz pazīstams, liecināja pirmā kļūdainā informācija par viņa biogrāfijas datiem (ap 40 gadu vecs, dzimis Lubānas pagasta Meirānu mājās). Kalpaku apglabāja 11.martā Liepājas Ziemeļu kapos. Izvadīšana un atvadu runas bijušas svinīgas, kas gan kontrastējis ar dažu vācu kareivju nedisciplinētu uzvešanos (smējušies, stāvējuši, sabāzuši rokas bikšu kabatās), tāpēc “Latvijas sargs” raksta nosodoši: “Cik cietsirdīgi un neglīti!” 1919.gada 18.septembrī O.Kalpaka mirstīgās atliekas cauri Liepsalām pārveda uz dzimto kapsētu Meirānu Visagalā. Tur viņam 1927.gadā atklāja K.Zāles darināto pieminekli. Te attēlotais granītā kaltais senlatviešu karavīrs lūkojas uz tuvējo senču pilskalnu, viņa skats sniedzas arī tālumā pāri Aiviekstei līdz mežu ieskautajām Liepsalām. Diemžēl pašlaik pēc meliorācijas Liepsalās nav palikusi neviena lauku māja, mežs un krūmāji atkal apdraud iekoptos laukus. (Iepriekšējā numurā publicētais attēls ir 30.gadu uzņēmums.)

Pēc Kalpaka traģiskās nāves pilsoniskā sabiedrība saviļņojās, tika sacerēti dzejoļi, laiku pa laikam tapa tēlaini dzejiski apraksti,[54] kur bieži patiesība cieši savijās ar dažādiem izdomājumiem. Zināmām aprindām, īpaši vēlākajam ģenerālim Balodim kā sava priekšgājēja militārā posteņa mantiniekam bija izdevīgi, lai Kalpaku godinātu par Latvijas armijas pirmo virspavēlnieku, lai gan viņam oficiāli tāda titula nekad nav bijis. Šai sakarā B.Kalniņš[55] atzīmē: “.. Kalpakam daži kalpakieši vēlāk piedēvēja nostāju un rīcību, kas saskanēja gan ar Studentu rotas uzskatiem, bet nevis ar vēsturisko īstenību. Diemžēl tādā ceļā pēc Kalpaka nāves uzbūra nepatiesu leģendu par Kalpaku.” Leģenda par O.Kalpaku turpinās daļā latviešu emigrācijas bijušo militāro darbinieku, kuru domas it kā vispārinājis A.Plensners, kas 1919.gadā Liepājā bija Pagaidu valdības Apsardzības ministrijas štāba priekšnieks kapteiņa pakāpē[56]: “Pieminēšana, kas saistās ar mūsu tautas lieliem notikumiem vai to virzītājiem, nav vajadzīga tiem, kas aizgājuši veļu valstī, bet gan mums pašiem..”

O.Kalpaks nogāja īsu, bet lieliem notikumiem piesātinātu dzīves un cīņu ceļu. Viņš ir cēlies no senas un lielas latviešu dzimtas, kas tikko sāk atsvabināties no vācu muižnieku varas. Tomēr šī dzimta vēl nebija tik turīga un ekonomiski spēcīga, lai saviem bērniem varētu dot brīvi izvēlētu izglītību. Kalpodams ar lielu cītību cariskās Krievijas armijā, O.Kalpaks strauji virzījās pa militārās karjeras kāpnēm. Pirmajā pasaules karā viņš varonīgi cīnījās pret latviešu tautas mūžsenajiem ienaidniekiem - vāciešiem un to sabiedrotajiem. 1917.gada revolūcijas laikā viņš pieslējās sociālrevolucionāriem. Vērojot, cik mokoši latviešu zemnieks ir cīnījies par savas lauku saimniecības izveidošanu, Kalpakam nepieņemama šķita lielinieku programma, kas prasa zemnieku zemes atsavināšanu. Viņš kā militārais speciālists stājās pilsoniskās Pagaidu valdības dienestā un uzņēmās latviešu formējumu vadību. Tas gan viņu noveda vienā cīņas frontē ar vāciešiem, taču O.Kalpaks ticēja Latvijas neatkarības izcīnīšanas idejai. Viņš nebaidījās prasīt vācu muižu konfiskāciju un demokrātiskas reformas. Līdz galam neizpētītos apstākļos, šķiet, sazvērestības rezultātā, O.Kalpaks krīt no savu sabiedroto - vāciešu - lodes.
__________________________________________________________________

[1] Kopumā publicēti vairāk nekā 30 raksti, arī dažas brošūras, piem., K.Gopers. Krusttēvs Oskars, R., 1923, kas atkārtoti izdota Rīgā 1939. un Stokholmā 1966. A.Grāmatiņš. Pulkvedis Oskars Kalpaks. Londona, 1949; Pulkvedis Oskars Kalpaks. Brisbane, 1960, u.c.

[2] Dokumenti stāsta (sastādījis V.Bērziņš) R.1988, 89.lpp. A.Žvaģiņa. Piemineklis Visagala kapukalnā. Stars, 1989, Nr.3.-5.

[4] E.Dunsdorfs. Vidzemes 1838.g. zviedru arklu revīzija. LVA, VI, R., 1941, 1163.lpp. Kā liecina muižnieka L.Ofenberga testamenta 1627.g., toreiz Visagala ciems piederējis pie Praulienas muižas. Neue kurländische Guterchroniken, Mitau, 1900, Beilagen, 17.lpp.

[5] J. Kušķis. Diftongizācija un monoftongizācija Grostonas un Meirānu izloksnē. - LVU Zinātniskie raksti XXV sēj., R., 1958, 191.lpp.

[6] A.Krīpēns. Pulkvedis Oskars Kalpaks. - Latvijas atbrīvošanas kara vēsture, II. R., 1938, 426.lpp.

[8] A.Krīpēns. Pulkvedis Oskars Kalpaks, 426.lpp.

[9] Послужной список быв. Полковника 183-го Пултусского полка Колпака, составлен апреля 20, 1918 года (CVVA f.16033.-1, 176.lieta, 1.-6.lpp.). Turpmākie O.Kalpaka militārās darbības svarīgākie fakti ņemti no šīs dienesta anketas, kas atspoguļo notikumus no 1903.g. 18.janvāra līdz 1918.g. 20.aprīlim.

[10] K.Goppers. Krusttēvs Oskars. Atmiņas par draugu pulkvedi Kalpaku. R., 1939, 15.lpp.

[12] K.Goppers. Krusttēvs Oskars, 14.lpp.

[14] K.Goppers. Krusttēvs Oskars, 76.lpp.

[16] B.Kalniņš. Vēl cīņa nav galā. I. 1899-1920; Memento 1983, 225.lpp.

[17] K.Goppers. Krusttēvs Oskars, 28.lpp.

[19] I.Ronis. Latviešu buržuāzijas politika 1907.-1914.gadā. R., 1978, 108.-112.lpp.

[20] K.Goppers. Krusttēvs Oskars, 82.lpp.

[21] A.Žvaģiņa. Piemineklis Visagala kapukalnā. Stars, 1988, Nr.3.

[22] LSD Malienas organizācija. LME, II, 1968, 429.lpp.

[24] R.Treijs. Deviņpadsmitais gads Latvijā. R., 1988. 16.lpp.

[25] Dokumenti stāsta, 77.lpp.

[26] Plkv. Oskara Kalpaka piemiņai. DV Mēnešraksts, 1888, Nr.1, 8-10.lpp.

[27] R.Treijs. Deviņpadsmitais gads, 18.lpp.

[28] Dokumenti stāsta, 111.lpp.

[29] Apsītis. Par Kalpaka bataljona gaitām 1918./19.g. - Latvju varoņu gaitas. R., 1938, 11.lpp.

[30] Dokumenti stāsta, 58-88.lpp.

[31] B.Kalniņš. Vēl cīņa nav galā. 225.lpp.

[32] E.Dunsdorfs. Kārļa Ulmaņa dzīve. Stokholma, 1978, 137.lpp.

[36] A.Grāmatiņš. Latvijas rītausmā. DV Mēnešraksts, Nr.1, 1989.

[37] A.Indriksons. Pulkvedis Kalpaks. DV Mēnešraksts, Nr.2, 1979.

[39] A.Grāmatiņš. Latvijas rītausmā. 15.lpp. B.Kalniņš, 226.lpp.

[40] Cīņa, 1919, 5.febr.

[41] Latvijas PSR vēsture. 2.sēj. A.Drīzuļa red. R., 1988, 80.-81.lpp.

[42] Dokumenti stāsta, 145.-147.lpp.

[43] A.Krīpēns. Dienvidnieku cīņas. Kalpaka bataljona gaitas. - Latvijas atbrīvošanas kara vēsture. I. R., 1938, 92.lpp.; B.Kalniņš. Vēl cīņa nav galā, 226.lpp.

[44] V.Bērziņš. Latviešu strēlnieki cīņā par padomju varu 1918.gadā, R., 1969, 141.lpp.

[46] Ka O.Kalpaka nāve saistāma ar sazvērestību, pēckara periodā oficiāli izteicies viņa brāļadēls. (Cīņa, Nr.130, 1969.g. 6.jūnijā.)

[47] K.O.Štifts. Pārpratuma kauja no citas puses. Treji vārti, 28, 1971, 50.-51.lpp.

[48] Ž.Unāma pretraksts ar nolūku apstrīdēt K.O.Štifta domas nav pārliecinošs ne no militārās situācijas, ne no politiskā stāvokļa analīzes viedokļa (Treji vārti, 28. 1971, 51.-52.lpp.).

[49] J.Ķīselis. Pulkveža Kalpaka nāve. Latvju varoņu gaitas, R., 1938, 32.lpp.

[51] Ed.Plan-Dubrovskis. Pulkveža Kalpaka traģiskā nāve. Dzīve, Nr.3, 1930.

[52] B.Kalniņš. Vēl cīņa nav galā, 228.lpp.

[54] Pulkvedis Kalpaks, R., 1919; E.Virza. Pirmais Latvijas nacionālā karaspēka virspavēlnieks Oskars Kalpaks. R., 1927; Pulkvedis Kalpaks un viņa bataljona varoņgaitas. - Tēvzemei un brīvībai, R., 1938, 220.-223.lpp. u.c.

[55] B.Kalniņš. Vēl cīņa nav galā, 226.lpp.