Kalniņš, B. No atmiņām: 1940.gada liktenīgā vasara. Latvijas Vēstnesis. 1999., 12., 13.maijā.
______________________________________________________________

1940.gada vasarā dzīvoju Helsinkos, Somijā. Uz turieni aizceļoju no Latvijas 1937.gadā labprātīgi, jo nevēlējos dzīvot bezdarbībā diktatūras apspiestībā, un nekādu darbu dabūt arī nevarēju. Helsinkos divus gadus strādāju Spānijas republikas sūtniecībā kā preses sekretārs, bet pēc pilsoņu kaŗa beigām biju Lietuvas toreiz lielākā laikraksta “Lietuvos Žinios” korrespondents un ziemas kaŗa laikā katru dienu sniedzu telefoniskus ziņojumus par kaŗa gaitu. Spānijas sūtniecības laikā man bija darīšanas ar padomju sūtniecību Helsinkos. Tur iepazinos ar sūtni Derevjanski, kuŗu vēlāk pārcēla par sūtni Latvijā. 1940.gadā viņš spēlēja lielu lomu Kirchenšteina pirmās valdības laikā, t.i. jūnija/augusta mēnešos.

Vērojot Latvijas notikumus Somijā

17.jūnijā pēcpusdienā viesojos Helsinkos pie Polijas sūtniecības preses atašeja N.Žabas (tagad emigrants Zviedrijā). Biju tolaik ārzemju žurnālistu biedrības Somijā priekšsēdis, un mēs pārrunājām biedrības lietas. Žabu piesauca pie tāļruņa. Pēc dažām minūtēm viņš atgriezies pateica, ka Polijas sūtniecība tikko saņēmusi ziņu - padomju armija ar Ulmaņa valdības piekrišanu ieņēmusi Latviju!

Tālākās pāris nedēļas stāvoklis bija ļoti neskaidrs. Maskavas nodomi nebija zināmi. Somijā polītiskajās aprindās valdīja dažādi uzskati par Latvijas turpmāko likteni. Veinē Tanners, kas tolaik bija Somijas valdības loceklis, tāpat kā K.A.Fagerholms, man teica, ka somu sūtnis Rīgā - Palīns neesot skaidrībā, vai un kādā veidā Latvijas valsts turpmāk pastāvēšot, bet, neapšaubāmi, tā būšot Padomju Savienības satelits.

Pēc dažām dienām Rīgas radiofons paziņoja Ulmaņa ieceltās jaunās valdības sastāvu. Tur bija septiņi pilsoņi, vēlāk vēl trīs komūnisti un viens labā spārna sociāldemokrats (Jānis Jagars). Ministru prezidents profesors Augusts Kirchenšteins bija piektgadnieks, neatkarības gados pilsonisks demokrats, “Jaunāko Ziņu” līdzstrādnieks, Latvijas armijas veterinārās pārvaldes priekšnieks. Viņa brāli, padomju armijas virsnieku, Rūdolfu nogalināja Staļina terrora laikā 1938.gadā. Kaŗa ministrs ģenerālis Roberts Dambītis bija zemnieku savienības biedrs, viens no nacionālās armijas organizētājiem 1918.gadā, Ulmaņa laikā četrus gadus armijas štāba priekšnieka palīgs, korporācijas “Vendia” filistrs. Pēc Latvijas iekļaušanas Padomju Savienībā Dambīti iecēla par LPSR Augstākās padomes prezidija locekli. Iekšlietu ministrs Vilis Lācis bija pazīstams rakstnieks, kas Ulmaņa laikā sadarbojās ar Alfrēdu Bērziņu un viņa vadīto Sabiedrisko lietu ministriju, kuŗa sagatavoja arī Lāča filmu “Zvejnieka dēls”. Tautas labklājības ministrs Jūlijs Lācis bija viens no pilsoniskā laikraksta “Jaunākās Ziņas” redaktoriem. Sabiedrisko lietu ministrs Pēteris Blaus bija aizsargu virsnieks un “Jaunāko Ziņu” atbildīgais redaktors, aktīvs 1934.gada apvērsuma dalībnieks. Tieslietu ministrs Juris Pabērzs bija pazīstams Latgales pilsonisks polītiķis, Latgales progresīvās apvienības deputāts un divi reizes pilsonisko valdību ministrs, kā arī Daugavpils apgabaltiesas priekšsēža biedrs, kas piesprieda nelegālās LKP biedriem ilgus cietuma sodus. Pabērzs vēlāk bija LPSR Augstākās padomes prezidija loceklis. Otrs šīs pilsoniskās partijas darbinieks V.Latkovskis bija iecelts par iekšlietu ministra biedru un polītiskās pārvaldes priekšnieku. Par izglītības ministru bija iecelts konservātīvais Lauksaimniecības akadēmijas profesors P.Lejiņš. Par armijas komandieri atceltā 1934.gada apvērsuma vīra K.Berķa vietā iecelts Roberts Kļaviņš, ilggadējais demokratiskā 4.Valmieras kājnieku pulka komandieris. Pēc Ulmaņa apvērsuma viņu atvaļināja no dienesta. Kļaviņu labi pazina. Viņa pulkā biju dienējis kā rezerves virsnieks.

Komūnistu pirmā valdības sastāvā vispār nebija. Kirchenšteina valdību K.Ulmanis iecēla 20.jūnijā, bet komūnistiskos ministrus J.Vanagu, K.Karlsonu un A.Tabaku tikai 2., 3. un 4.jūlijā, tā tad apmēram divi nedēļas vēlāk. Bet arī viņi bija maznozīmīgi cilvēki, nenozīmīgi arī LKP. Turklāt Tabaks un Karlsons bija pieslējušies komūnistiem tikai Ulmaņa laikā: Tabaks bija studentu biedrības “Zemgalijas” biedrs.

K.Ulmanis palika amatā un sadarbojās ar A.Višinski, kuŗš kopā ar sūtni Derevjanski kārtoja Kirchenšteina valdības sastādīšanu. Ulmanis iecēla jauno valdību, atklāja tās pirmo sēdi, teica 17.jūnijā radio runu, uzsvērdams: “Es vēlos, ka mūsu zemes iedzīvotāji ienākušās kaŗaspēka daļas uzlūko ar draudzību” un nobeigdams runu ar vārdiem: “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās!” Nākamo divu nedēļu laikā, kamēr vēl paliku Helsinkos, Rīgas radiofons ziņoja par Ulmaņa aktiem, ar kuŗiem tika izdarītas vairākas augstu ierēdņu un ģenerāļu atcelšanas, aizsargu organizācijas likvidēšana u.c. svarīgas pārmaiņas. Ulmanis atcēla veselu virkni paša agrāk izsludinātu likumu. Nebija šaubu, ka Ulmanis toreizējos apstākļos uzskatīja par nepieciešamu sadarboties ar krievu okupācijas varu, cerot palikt amatā arī turpmāk.

Arī Latvijas sūtņi ārzemēs atzina jauno valdību un pildīja Kirchenšteina (viņš bija arī ārlietu ministrs) rīkojumus. Zariņš, Krieviņš, Feldmanis, Salnais, Šūmanis, Tepfers u.c. jūnijā un jūlijā pārstāvēja Kirchenšteina valdību, atzina to par likumīgu. Līdz pat lēmumam par pievienošanos Padomju Savienībai, kas nāca 21. jūlijā, neviens sūtnis neprotestēja. Sūtnis A.Bīlmanis Latvijas sūtniecības informācijas biļetenā 25. jūnijā (Nr.6), kuŗu piesūtīja ASV presei un polītiķiem, sniedza visu jauno ministru ļoti slavējošas īsbiogrāfijas, savu apskatu nobeidzot ar šādu Kirchenšteina valdības vērtējumu: “Par ārzemju presē paustām baumām ir jāpaskaidro, ka jaunā valdība ir gan draudzīga Padomju Savienībai, bet tā nav komūnistiska nekādā šī vārda nozīmē, un neviens no ministriem nav komūnists”.

Ulmaņa optimistisko sadarbības vērtējumu pauda arī vecā armijas vadība pirms tās nomainīšanas. 17.jūnijā armijas komandieris ģenerālis K.Berķis un štāba priekšnieks ģenerālis H.Rozenšteins nosūtīja pavēli visiem divīziju un pulku komandieŗiem, cita starpā uzsvērdams: “Pašreiz nav nekāda iemesla pārspīlēt lietu būtību un zaudēt paļāvību... Katrā ziņā paktā (Latvijas un PSR 1939.g. “savstarpējās palīdzības” pakts B.K.) krasi pasvītrotais princips par neiejaukšanos mūsu valsts iekšējā polītikā paliek spēkā arī turpmāk”. Šī vecā armijas vadība bija arī naktī no 16. uz 17.jūniju pilnvarojusi pulkv. O.Ūdentiņu parakstīt sevišķu vienošanos par sarkanās armijas daļu papildu novietošanu Latvijā, t.i. par Latvijas militāro okupāciju. Šo vienošanos 18.jūnijā apstiprināja Ulmaņa valdība un, radot sevišķu sakaru štābu pie armijas komandieŗa, par šī štāba priekšnieku iecēla zemnieku savienībai tuvu stāvošo ģenerāli M.Hartmani.

Mana atgriešanās Latvijā

Tādā neskaidrā situācijā, kad Ulmanis un aprindas ap viņu vēl it kā loloja cerības par Latvijas neatkarības tālāku pastāvēšanu, nodzīvoju vēl 17 dienas Helsinkos. Neviens mani neaicināja atgriezties dzimtenē, par to man bija jāizšķiŗas pašam. Dažas dienas pēc Kirchenšteina valdības iecelšanas piezvanīju uz Rīgu savam tēvam, Saeimas priekšsēdim Dr. Paulam Kalniņam, apjautājoties par polītisko stāvokli. Viņš pastāstīja, ka Ulmaņa aprindas sadarbojoties ar krieviem un cerot, ka Latvija arī turpmāk palikšot formāli neatkarīga valsts. Pilsoniskās aprindās esot izplatīts uzskats, ka Latvijai turpmāk būšot “Ārējās Mongolijas stāvoklis”. Demokratiju neatjaunojot, partijas nepielaižot, atskaitot tikai komūnistu LKP, kuŗai gan joprojām esot maz piekritēju. Sociāldemokrati izturoties nogaidoši, jo neviens vēl īsti nezinot, kas būs turpmāk. Nelegālā kreisā “Latvijas Sociālistiskā strādnieku zemnieku partija” (LSSZP), kuŗā darbojās neliela daļa kreiso sociāldemokratu un jauniešu, esot likvidējusies, bet komūnistiem pieslējušies tikai daži cilvēki. Demokratiskie pilsoņi un sociāldemokrati esot izbrīnējušies par krievu sadarbību ar Ulmani un par to, ka viņu paturot prezidenta amatā, taču presē un sapulcēs uzbrūkot viņa režīmam. To neapzīmējot vairs par diktatūru, bet par kādu tur “plutokratu režīmu”. Latviešu stāju neskaidrajā stāvoklī ietekmējot arī bailes no hitleriskās Vācijas. Daudzi ieskaitot, ka tad jau “labāk nākt zem Krievijas”. Faktiski visu nosakot padomju sūtniecība, t.i. no Maskavas atsūtītais Andrejs Višinskis un sūtnis Vladimirs Derevjanskis, ko es pazīstot. Uz jautājumu, ko man darīt, tēvs ieteica atgriezties Latvijā: “Kaut kā jau dzīvot varēs, un kaut kādu darbu jau dabūsi, esi diezgan emigrācijā nīcis”.

Pēc šīs sarunas ilgākas apspriedes ar savu sievu Maigu, kas manos polītiskos lēmumos arvien teica savu padomu, nolēmām atgriezties dzimtenē. Arī man gribējās cerēt uz Latvijas neatkarības kaut vai ierobežotu pastāvēšanu. Bija arī tīri cilvēcīga vēlēšanās atgriezties dzimtenē pēc trīs emigrācijā pavadītiem gadiem. Turklāt dzīve Somijā pēc ziemas kaŗa kļuva arvien gŗūtāka un mani draugi, somu socilādemokratu polītiķi, ieskaitīja, ka man būtu jāatgriežas mājās.

3.jūlijā caur Tallinu izbraucu uz Rīgu. Somu draugi, to skaitā sociāldemokratu galvenā laikraksta redaktors E.Kilpi un deputāts K.Sundstrēms, mani pavadīja kuģu piestātnē. Tallinā satikos ar sociāldemokratu deputātu Andrezenu (vēlāk deportēts, tagad Tallinā), kas mani informēja par pārmaiņām Igaunijā un bija domās, ka tiklab Igaunija, kā arī Latvija, paliks neatkarīgas valstis. Taču noteiktu, motivētu pierādījumu šādam spriedumam viņam nebija.

4.jūlijā iebraucu Latvijā. Uz Valku pretīm bija atbraucis mans sporta draugs A.Ūdris. Vilcienā viņš pastāstīja par stāvokli, taču arī nekā noteikta par nākotni nespēja sacīt. Rīgas stacijā mani sagaidīja vienīgi agrāko brīvo arodbiedrību vadītājs Andrejs Veckalns un daži SSS darbinieki. Likās, ka ar mani saistīties jaunajā situācijā nebija sevišķi izdevīgi. Par manu atgriešanos “Jaunākās Ziņās” bija ievietotas tikai dažas rindas.

Apmetos ar ģimeni kaimiņos tēva vasarnīcā Meža parkā, Jachtkluba ielā, kur dzīvokli man ierādīja V.Olava atraitne, kas pati pārcēlās uz laukiem.

Pirmās trīs dienās raudzīju satikties ar demokratiskajiem polītiķiem un iepazīties ar viņu uzskatiem. J.Višņa, bijušais brīvo arodbiedrību centrālbiroja sekretārs demokratijas posmā, stāstīja, ka viņš mēģinājis atjaunot arodbiedrības, bet to vadību pārņemot komūnisti un viņš nekā laba neparedzot. Bijušā finanču ministra V.Bastjāņa dzīvoklī bija sapulcējušies vairāki agrākie sociāldemokratu deputāti, kas ieskatīja, ka jaunajos apstākļos esam nostādīti fakta priekšā un būtu jāmēģina strādāt, lai aizstāvētu Latvijas intereses. Ulmanis lolojot cerības, ka Latvija kā valsts pastāvēšot tālāk. Dotajā situācijā vienīgā iespēja esot meklēt sadarbību ar krieviem.

Tēvs mani aizveda uz kādu latviešu partiju pārstāvju apspriedi, kas gatavoja kopīgu demokratisko aprindu kandidātu sarakstu Saeimas vēlēšanām, kādas bija izsludinātas 14.un 15.jūlijā. Tā notika kāda pilsoniska advokāta dzīvoklī Marijas ielā. Tur bija sapulcējušies kādi 20 pazīstami pilsonisko partiju polītiķi ar bijušajiem ministriem A.Ķeniņu, P.Berģi, V.Zamuēlu u.c. priekšgalā. Apspriedē nepiedalījās neviens 15.maija apvērsuma vīrs.

A.Višinskis bija A.Ķeniņam apsolījis, ka vēlēšanas būs brīvas un tajās pielaidīs arī nekomūnistiskus sarakstus. Pilsoniskie polītiķi tam ticēja un nopietni gatavojās vēlēšanām. Uzstādīto kandidātu skaitā bez jau minētajiem ietilpa ari vēl K.Skalbe, ģenerālis J.Balodis, bijušais Ministru prezidents H.Celmiņs. Pilsoniskā bloka vēlēšanu platformā bija deklarēts, ka tas grib cieši un pastāvīgi sadarboties ar Padomju Savienību, bet reizē tika uzsvērta “brīvas, neatkarīgas, demokratiskas Latvijas saglabāšana”.

Mani kontaktē Latvijas armijas vadība

Jau otrā dienā pēc atgriešanās mani apmeklēja jaunais armijas komandieris ģenerālis R.Kļaviņš, pastāstot, ka armijas vadība, bet sevišķi viņš un jaunieceltais armijas štāba priekšnieks ģenerālis Jeske, ierosinājuši, lai par armijas polītisko vadītāju ieceļot mani, bet tam pretojoties LKP centrālā komiteja. Jautāju, vai tad armijas ģeneralitāte būtu man kļuvusi draudzīgāka, agrāk šie ļaudis bija konservātīvi un vairumā man nelabvēlīgi noskaņoti. Kļaviņš atteica, ka tagad situācija krasi mainījusies un ģenerāļi ieskatot, ka es būtu labākais kandidāts jaunajam amatam, viņi uz mani liekot lielas cerības. Es taču esot bijis 15 gadus Saeimas kaŗa lietu komisijas loceklis, pazīstot mūsu armiju. Taču Kļaviņš domāja, ka viņa ierosinājums laikam atkritīšot LKP iebildumu dēļ. Ģenerālis vēl pastāstīja, ka armijas vadība esot pārliecināta par Latvijas pastāvēšanu: Kirchenšteinam to noteikti solījis Višinskis un viņam to personīgi teicis krievu armijas komandieris ģenerālleitnants Kuzņecovs. Viņš domāja, ka Maskava labi zinot Baltijas un sevišķi Latvijas armijas vērtību, neesot jau aizmirsuši latdivīzijas nopelnus Krievijas pilsoņu kaŗā, un no viņu puses būtu neprātīgi tagad šīs armijas iznīcināt. Maskavai taču jārēķinoties ar iespējamu kaŗu pret hitlerisko Vāciju. Tādēļ virsniecība esot sagatavojusies uz mūsu armijas tālāku pastāvēšanu un gribot palikt dienestā arī jaunajos apstākļos.

Šādā neziņas un pretrunu, bet arī cerību un illūziju gaisotnē pavadīju pirmās trīs dienas pēc atgriešanās dzimtenē jūlija sākumā.

Mana iecelšana armijas polītiskā vadītāja amatā

Vienā no pirmajām trim dienām pēc manas atgriešanās Latvijā bija notikusi redzamu polītisko darbinieku apspriede. Pie tiem bija griezies mans tēvs Dr.Pauls Kalniņš, lai uzzinātu viņu domas par manu eventuālo iecelšanu Latvijas armijas polītiskā vadītāja amatā. Pie manis ieradās Ādolfs Bļodnieks, pēdējās likumīgās demokratiskās valdības Ministru prezidents, kuŗu labi pazinu kopš 1919.gada un piecpadsmit gadu sadarbības Satversmes Sapulcē un visās četrās Saeimās. Viņš paziņoja, ka šī apspriede esot vienprātīgi izteikusies par to, ka man vajadzētu nacionālās armijas labā uzņemties gŗūto polītiskā vadītāja amatu. Viņi cerot, ka man izdošoties pasargāt mūsu armiju no “izkaisīšanas pa plašo Krieviju”, kā viņš to rakstīja 1949.gada 7.oktobrī notariāli apstiprinātajā paskaidrojumā. Bļodnieks arī paziņoja, ka ģenerālis Jānis Balodis, kādreizējais armijas virspavēlnieks brīvības kaŗa laikā, esot tādos pašos uzskatos. Viņš bez tam apspriedies ar vairākiem mūsu armijas ģenerāļiem, kuŗi arī vēloties mani redzēt polītiskā vadītāja amatā un liekot cerības uz mani. Balodi labi pazinu kopš 1919.gada brīvības kaŗa, kad biju viņa brigādē un saformēju divas brīvprātīgo rotas (vēlāk tās ieskaitīja 8.Daugavpils un 9.Rēzeknes pulkos). Neatkarības gados 1922.-1934.g. darbojas kopā ar viņu Saeimas kaŗa lietu komisijā, kuŗas priekšsēdis Balodis bija.

Tad pēkšņi nāca telefonisks aicinājums no sūtņa V.Derevjanska ierasties pie viņa padomju sūtniecībā. Tur mani sagaidīja sūtnis, viņa padomnieks, sekretārs un vēl pāris sūtniecības darbinieki. Derevjanskis mani saņēma draudzīgi, atcerējās tikšanos pirms pāris gadiem Helsinkos un apprasījās par kopīgiem somu paziņām. Tad viņš teica, ka viņš vēlētos, lai es uzņemtos kādu atbildīgu amatu jaunajā administrācijā, vislabāk armijas polītiskā vadītāja amatu. Viņš pie šīs lietas drīzumā atgriezīšoties.

Atceļā no Derevjanska satiku uz Brīvības bulvāra Igaunijas sūtni Maskavā Augustu Reiju. Viņš bija igauņu sociāldemokratu partijas priekšsēdis, un biju ar viņu ilgus gadus ticies kongresos un Tallinas apmeklējumos. Reijs man paskaidroja, ka esot nupat atlidojis no Maskavas un lidošot tālāk uz Stokholmu, ko viņš arī izdarīja. Reijs bija ļoti optimistiski noskaņots un teica, ka jaunie režīmi Baltijas valstīs ilgi nepastāvēšot, “šie kungi ir tikai kalifi uz vienu stundu”! Viņš cerēja uz ārvalstu iejaukšanos un, liekas, arī uz kaŗu.

8.jūlijā man zvanīja no kaŗa ministrijas un aicināja nekavējoties ierasties pie kaŗa ministra ģenerāļa R.Dambīša viņa dzīvoklī. Mani esot meklējuši jau agrāk, bet nesot bijis mājās. Tā nu vakara stundā ierados pie Dambīša, ko pazinu jau no 1918.gada novembra, kad viņš bija viens no Latvijas armijas dibinātājiem. Dambītis man paziņoja, ka es esot šodien ar viņa pavēli iecelts par armijas polītiskā vadītāja vietas izpildītāju un ka man nekavējoties jāstājoties amatā! Biju tātad nostādīts notikušā fakta priekšā, un šinī stāvoklī toreiz atkāpšanās vairs nebija iespējama.

Tā sākās mans dienests Latvijas armijā, kas ilga no 9.jūlija līdz 20.septembrim. Otrā rītā ierados armijas štābā un stādījos priekšā armijas komandierim ģenerālim R.Kļaviņam un jaunajam štāba priekšniekam ģenerālim M.Jeskem. Ar viņiem abiem man nācās kritiskajās turpmākās nedēļās diendienā sastrādāt, kas noritēja labā saskaņā.

Kļaviņš bija plaša vēriena cilvēks, ar noteikti demokratiskiem uzskatiem, kas astoņus gadus bija komandējis demokratiskai Satversmei uzticamo 4.Valmieras kājnieku pulku, kur es biju bijis rezerves virsnieks. Pēc Ulmaņa apvērsuma viņu atvaļināja no armijas. Kā pensionārs vinš bija studējis universitātē tieslietas un ieguvis tiesību zinātņu maģistra grādu. Kļaviņš bija nacionāls virsnieks, kas kā armijas komandieris vienmēr sargāja tās intereses un nekādā gadījumā nebija kāds krievu pakalpiņš.

Ģenerālis M.Jeske bija Pirmo pasaules kaŗu izcīnījis franču armijā un neatkarības gados beidzis franču militāro akadēmiju. Arī viņš bija pazīstams ar noteikti demokratiskiem uzskatiem.

Biju pakļauts armijas komandierim un arī kaŗa ministram. Tā iznāca daudz tikties arī ar kaŗa ministru ģenerāli R.Dambīti. Viņš bija citāda veida cilvēks, nekā abi iepriekšējie ģenerāļi. Dambītis bija intendants un ļoti ieinteresēts materiālās lietās. 1940.gada vasaras pirmajos mēnešos viņš izrādīja lielāku pakļāvību okupantiem nekā Kļaviņš un Jeske. Pēc uzskatiem Dambītis bija labā spārna cilvēks un piederēja zemnieku savienībai. Ar Ulmaņa palīdzību viņš bija taisījis karjēru neatkarības gados un ticis pāri arī dažām mazāk patīkamām financiālām kļūmēm.

Par Dambīša adjutantu palika ģenerāļa Berķa adjutants pulkvežleitnants R.Osis, vēlāk policijas pulku organizētājs vācu okupācijas laikā (miris Anglijā). Kļaviņš par savu adjutantu iecēla agrāko Valmieras pulka pulkvežleitnantu Gredzenu (komūnistu partizāni viņu nošāva Vidzemē 1942.g.).

Polītiskie vadītāji

Ierodoties pie ģenerāļa Kļaviņa armijas štābā 9.jūnija rītā, pārrunājām polītisko vadītāju iecelšanas un viņu stāvokli armijā. Vispirms ģenerālis ieteica man paturēt dienestā un iecelt par savu palīgu Ulmaņa laika audzināšanas daļas priekšnieku pulkvežleitnantu A.Kontrovski, viņš jau arī esot “Valmieras pulka cilvēks”, kam es piekritu. Turpmākā sadarbībā man nebija ar viņu nekādu gŗūtību. Kļaviņš izteica arī vēlēšanos, lai par polītiskajiem vadītājiem divīzijās un pulkos tiktu iecelti cilvēki, kas pazīst armiju, vislabāk instruktori un virsnieki, pēc iespējas atturoties no sveštautiešiem. “Nu, jums jau strādnieku sporta savienībā bija daudzi pirmšķirīgi vīri”, teica ģenerālis. Citādi viņam nebija nekādu priekšlikumu. Kļaviņš vēl izsacīja bažas, ka LKP mēģinās uzspiest arī savus kandidātus. “Raugiet pēc iespējas iecelt mazāku skaitu komūnistu, mēs armijā ceram uz jums”, tā apmēram skanēja mūsu saruna un vienošanās par turpmāko darbu. Kaŗa ministrs ģenerālis R.Dambītis turpretim izrādīja mazu interesi par polītiskajiem vadītājiem.

Tiesiskais pamats manai darbībai bija Kirchenšteina valdības 4. jūlijā izdotais likums par polītiskajiem vadītājiem ar 12. jūlija papildinājumiem un 5. jūlija kaŗa ministra instrukciju par polītiskajiem vadītājiem armijā.

Visi polītiskie vadītāji skaitījās aktīvā kaŗa dienestā un baudīja aktīvā kaŗa dienesta virsnieku tiesības. Man kā armijas polītiskam vadītājam bija piešķirtas armijas pārvaldes priešnieka disciplinārās tiesības un kā “vadības orgāns” tika nodibināta Kultūras-propagandas pārvalde, kuŗā ietilpa divi armijas polītiskā vadītāja palīgi un 6 polītiski darbinieki.

Polītiskie vadītāji bija paredzēti tikai pie armijas štāba, pie divīzijām un brigādēm, pie pulkiem un atsevišķām kaŗa iestādēm. Viņi netika iecelti zemākās vienībās - bataljonos un rotās. Visi polītiskie vadītāji bija formāli pakļauti kaŗaspēka daļu komandieŗiem un arī augstāk stāvošiem polītiskiem vadītājiem.

Kā armijas polītiskais vadītājs bija pakļauts kaŗa ministram un armijas komandierim. Visus polītiskos vadītājus iecēla un atcēla armijas komandieris uz manu priekšlikumu un izsludināja par to armijas komandieŗa pavēlē. Manas darbības laikā nebija nekādu domstarpību šinī jautājumā. Kopskaitā tika iecelti 76 polītiskie vadītāji. Viņu skaits, salīdzinot ar apmēram 2000 virsniekiem, bija mazs. Lielākā daļa no viņiem bija agrākie “Strādnieku Sports un Sargs” darbinieki, kuŗus personīgi pazinu un kuŗiem varēju uzticēties. Viņu skaitā nebija komūnistu, gan bija vairāki aktīvi LSDSP darbinieki.

LKP vadība pirmajās divi nedēļās bija ļoti nevarīga armijas lietās, un man nedeva nekādus savus kandidātus polītisko vadītāju amatam. Izskaidrojums bija piemērotu kandidātu trūkums, jo partija jūnija un jūlija mēnešos aptvēra tikai dažus simtus biedru. Tikai jūlija vidū LKP CK sekretārs Ž.Spure man piesūtīja sarakstu ar sešiem vārdiem un pieprasīja, lai tos ieceļ par polītiskiem vadītājiem To arī izdarīju, bet nozīmēja viņus provincē.

Pilnīgi nepatiess ir Ē.Žagara apgalvojums viņa grāmatā “Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā 1940.-1941.” (Rīgā 1975), it kā LKP un arodbiedrības uz armiju “nosūtīja veselu rindu aktīvu komūnistu”. Šo nepatiesību atkārto arī LME (III:61). No 6 komūnistiem, kuŗus LKP CK sekretārs ieteica iecelt par polītiskiem vadītājiem, viens (vārdu neatceros) izrādījās par provokātoru, kas bijis polītpārvaldes spiegs kompartijā un tika vēlāk apcietināts. Viņu un citus aģentus nelegālajā kompartijā atklāja Ulmaņa laika polītpārvaldes un Drošības departamenta direktors Fridrichsons, kas sadarbojās ar komūnistisko polītpārvades priekšnieku Latkovski. Starp man atsūtītiem komūnistiem atceros tagadējo “Cīņas” ārpolītisko redaktoru M.Vulfsonu (Vilku), citi bija nenozīmīgas personas.

Par savu otro palīgu iecēlu vienu no SSS sargu vienību vadītājiem, virsnieka vietnieku Artūru Zirnīti (kaŗa laikā miris). Par Vidzemes divīzijas un Rīgas garnizona polītisko vadītāju nāca bijušais Saeimas deputāts un agrākais kaŗa lietu komisijas loceklis, rezerves leitnants Pauls Lejiņš (deportēts 1941.g. jūnijā), aktīvs sociāldemokrats. Arī virkne citu polītvadītāju bija LSDSP biedri, piemēram, P.Grundulis, K.Kurmis, P.Grigāns, K.Zamariters u.c. Par Valmieras pulka polīt. vadītāju iecēla rezerves leitnantu Jāni Bausku (tagad Upsalā, Zviedrijā). “Latvijas Kareivja” redakcija palika bez grozījumiem ar bijušo Valmieras pulka virsnieku kapteini Rudzi (tagad ASV) kā galveno redaktoru.

Polītisko vadītāju uzdevumu bija noteicis vadības likums. Tie bija kaŗavīru iepazīstināšana ar valdības likumiem, viņu audzināšana “valsts demokratisko pārmaiņu garā”, militārās disciplīnas nostiprināšana un militārās preses organizēšana. Kareivju komitejas, kas pirmās nedēļās nodibinājās dažos pulkos, bija pakļautas polītiskajiem vadītājiem, un vēlāk tām nebija lielākas nozīmes.

Attiecības ar krievu armijas vadību

Jau otrā dienā pēc iecelšanas pie manis ieradās padomju kaŗa atašejs pulkvedis Zavjalovs un aicināja mani apmeklēt okupācijas armijas pavēlnieku ģenerālleitnantu Fjodoru Kuzņecovu.

Viņa štābs bija apmeties agrākajā 4.vidusskolā, bet drīz pārcēlās uz Rīgas Tautas namu. Izrādījās, ka tur mani sagaidīja nevien armijas pavēlnieks, bet arī viņa štāba priekšnieks ģenerālmajors Aļeksejevs un kaŗa padomes loceklis, kas bija augstākais polītvadītājs padomju armijā (vārdu neatceros). Pirmais, ko Kuzņecovs man sacīja, bija: “Kāpēc jūs neesat uniformā?” Tad sākās polītiskas pārrunas, pie kam ģenerālis pēc katriem pāris teikumiem griezās pie sava polītiskā vadītāja, prasīdams oficiāli: “Kaŗa padomes locekli, vai es pareizi runāju?”. Izrādījās, ka atrodos okupācijas armijas kaŗa padomes sēdē un ka tur visu padomes locekļu klātbūtnē armijas pavēlnieks man paziņoja sarkanās armijas ieskatus un prasības.

Nekādu konkrētu prasību viņam nebija, viņš tikai uzsvēra, ka es tagad esot atbildīgs par notikumiem armijā, man jāgādājot par disciplīnu un kārtību, un lai sastrādājot ar krievu armijas vadību. Ar to īsā priekšā stādīšanās izbeidzās. Tomēr radās iespaids, ka patlaban ir pārejas posms, kam sekos drīz citi skarbāki apstākļi, par kuŗiem krievu pavēlnieks pagaidām tuvāk neko nesacīja.

Pēc dažām dienām man pieteicās kāds krievu pulkvedis Bartasūns, kas izrādījās par robežsargu virsnieku no krievu-latviešu robežas, pēc tautības lietuvietis, kas Pirmā pasaules kaŗā bija cīnījies latviešu strēlnieku pulkos. Viņš bija komandēts no okupācijas armijas štāba “sakaru uzturēšanai”. Vēlāk noskaidrojās, ka pulkvedis patiesībā bija sūtīts manas pārvaldes novērošanai. Citādi viņš mūsu darbā nejaucās.

Nepatiess ir Ē.Žagara apgalvojums, it kā “lielu palīdzību Latvijas armijas polītiskajiem vadītājiem sniedza sarkanās armijas vecākais poļitruks Jānis Avotiņš”. Patiesībā Avotiņš ieradās no Krievijas tikai jūlija beigās un stādījās priekšā kā žurnālists, kas varēšot “palīdzēt” militārajā presē. Es “nodevu” viņu “Latvijas Kareivja” redaktoram kapteinim Rudzim un vairāk par viņa “lielo palīdzību” neko nedzirdēju.

Jāpiemetina, ka krievu izturēšanos tanī laikā, protams, noteica A.Višinskis, ar kuŗu man iznāca pāris reizes satikties. Atceros, kādu nedēļu pirms “Saeimas vēlēšanām” krievi rīkoja plašāku pieņemšanu, kuŗā uzstājās no Maskavas atsūtīti mākslinieki. Tur piedalījās arī mūsu armijas vadība pilnā sastāvā. Višinskis teica runu, kuŗā skaidri un gaiši deklarēja: “Mums jūsu zemes nevajag, zemes mums pašiem diezgan. Tāpēc nebaidieties, ka Latvija tiks pievienota Padomju Savienībai. Tās ir tikai baumas, tas nenotiks.” Tik katēgoriski paziņojumi no PSRS valdības vicepriekšsēža atstāja iespaidu un ģenerāļi vēlāk teica, ka nākotne neliekas zaudēta... Viņi mēģināja ticēt Višinskim.

Kirchenšteins un Ulmanis jūlijā

Līdzīgas cerības bija arī Kirchenšteinam, kad viņu apmeklēju, lai stādītos priekšā, kā viņš to bija vēlējies. Viņš mani pieņēma Ārlietu ministrijas telpās, jo pildīja arī ārlietu ministra funkcijas. Pirmais, ko viņš pateica, bija ieskats, ka “cilvēki, kas ilgāku laiku dzīvojuši ārzemēs, ir sekmīgākie darbinieki”, tātad arī es būšot tāds. Tālāk viņš noteikti uzsvēra, ka nevajagot šaubīties par Latvijas neatkarības turpmāko pastāvēšanu. To viņam esot Staļina vārdā deklarējis Višinskis. Šādu uzskatu Kirchenšteins jūlija sākumā pauda arī vairākos atklātos paziņojumos presē un citur. Man palika iespaids, ka Kirchenšteins tic šiem paziņojumiem. Katrā ziņā viņš iepriekš nebija informēts par Maskavas tālākiem nodomiem. To man apstiprināja arī viņa personīgais draugs no emigrācijas laika Šveicē, vecs sociāldemokrats Varkals, kas bija kurjēru nodaļas vadītājs Ārlietu ministrijā. Ar viņu Kirchenšteins mēdza runāt pilnīgi atklāti.

Ar Ulmani man tieša tikšanās neiznāca. Bet ģenerālis Kļaviņš saskaņā ar likumu brauca pie viņa ziņot par iecelšanām un atcelšanām armijā. Jūlija sākumā viņš man tieca, esot pārsteidzoši, ka Ulmanis joprojām ieskatot, ka viņam esot “teikšana”. Viņš nepārtraukti liekot saprast, ka krievi viņu atzīstot par prezidentu un tā tas būšot arī turpmāk. Kādu citu reizi viņš stāstīja, ka Ulmanis esot ziedojis 5000 latu komūnistu “Sarkanai palīdzībai”. Kļaviņš teica - “To nu gan Ulmanim nevajadzēja darīt, ar to viņš nestiprinās savu stāvokli”.

Kļaviņš pastāstīja arī otru pārsteidzošu lietu. Kad 20.jūnijā izsludināja amnestiju polītiskajiem, Ulmanis esot jautājis Višinskim, vai tad tiešām viņš gribot, lai atbrīvo arī “Pērkoņkrusta fašistus”? Višinskis to noraidījis un izteicis pateicību Ulmanim, ka viņš uz to norādījis. Vēlāk Višinskis izteicies ļoti atzinīgi par Ulmani un apzīmējis viņu par “gosudarstvenij muž”, par īstu valstsvīru. Sakarā ar Ulmaņa intervenciju tad pērkoņkrustiešu grupa, to skaitā Dr. Ernests Plāķis (prof. Plāķa dēls), asistents Fricis Kronbergs u.c. paturēti Kalnciema akmenslauztuvēs un vēlāk pēc pievienošanas aizsūtīti uz Krieviju, kur gājuši bojā.

Kas tad notika Latvijas armijā manā laikā līdz augusta sākumam, kad sākās armijas likvidācija?

Kādas radikālas pārmaiņas Latvijas armijas uzbūvē nenotika. Lielos vilcienos viss palika pa vecam. Polītisko vadītāju darbs patiesībā galvenām kārtām pievērsās dažādu sīku kareivju prasību un sūdzību kārtošanai, ko viņi bez grūtībām veica tiešās sarunās ar pulku komandieŗiem.

Nenotika arī lielākas pārmaiņas virsnieku sastāvā. 1934.gada apvērsuma dalībniekus un dažus kaŗa tiesnešus, kas bija vadījuši polītiskās prāvas Ulmaņa laikā, atvaļināja no aktīvā kaŗa dienesta. Tas pats notika ar kaŗa mācītājiem, jo reliģiskas ceremonijas vairs armijā nebija paredzētas. Pavisam no armijas atvaļināja tikai 55 virsniekus un nekādas vajāšanas pret viņiem tolaik netika ievadītas, un laba daļa no viņiem darbojās atkal vācu okupācijas laikā, bet vairāki nokļuva pēc kaŗa ārzemēs (piem. ģen. Lavenieks, pulkveži Malcenieks, Kripēns u.c.).

Virsniekiem, kas nevēlējās palikt dienestā, bija iespēja uz paša lūguma tikt atvaļinātiem no dienesta. Tikai reti kāds to vēlējās darīt, visi gribēja palikt armijā. Tā bija aplama stāja, jo taisni armijā viņiem bija jāsagaida nākotnē represijas, kāds sāktu pētīt viņu pagātni.[..]

Jūlijā un augustā neviens virsnieks netika apcietināts, un ne pret vienu uz armijas štāba ierosinājumu netika ierosināta tiesas lieta. Turpretim dažos gadījumos (pulkv. Lejiņš, kapt. Vidiņš) apcietināšanas izdarīja krievu drošības iestādes. Tas bija noticis bez armijas komandiera ziņas, un tāpēc mēs abi ar ģen. Kļaviņu braucām uz padomju sūtniecību un protestējām pret šīm apcietināšanām, diemžēl bez panākumiem.[..]

Noskaņojums virsniecībā bija pasīvs. Nekur nekādi protesti vai pretestība nebija manāma. Augstākie virsnieki savā vairumā pielāgojās apstākļiem un cerēja palikt dienestā. Viņi bija agrāk dienējuši krievu armijā un pieņēma, ka tagad būs kas līdzīgs. Bija viņu starpā arī cilvēki, kas izrādīja negaidītu un pārmērīgu padevību.[..]

Toties mazliet citādāka bija noskaņa jaunākos virsniekos un daļā instruktoru. Viņi bija uzauguši neatkarīgā Latvijā un audzināti eventuālai aizsardzībai pret Padomju Savienības uzbrukumu. Viņi bija neapmierināti ar Ulmaņa valdības kapitulāciju un neslēpa savu neapmierinātību ar jaunajiem apstākļiem. Taču nekādi starpgadījumi nenotika un polītvadītāju ziņojumos vienmēr atkārtojās fraze: “sevišķu notikumu nav”, jeb “pulkā noskaņojums labs”[..].

Ierosināja arī vairāku virsnieku atgriešanos armijā, kuŗi Ulmaņa diktatūras laikā bija atvaļināti no armijas kā neuzticami. Bijušais armijas komandieris ģenerālis M.Peniķis, kaŗa virstiesas priekšsēdis pulkvedis Birkenšteins, Saeimas komendants pulkvežleitnants Lielbiksis, armijas štāba pulkvežleitnants Miļevskis u.c. bija viņu skaitā.

Šim posmam nāca pēkšņs gals, kad 21.jūlijā nelikumīgās vēlēšanās ievēlētā “tautas Saeima” nolēma Latviju pievienot Padomju Savienībai. Višinskis nometa masku un parādīja padomju īstos, līdz šim rūpīgi slēptos, mērķus.

Jau pirms nelikumīgi ievēlētās “Saeimas” sanākšanas Ulmanis bija grozījis savu pirmatnējo optimismu un atmetis aplamās ilūzijas par kādas “komūnistiski-pilsoniskas valsts” pastāvēšanas iespēju. Tas notika pēc pilsonisko kandidātu sarakstu nepielaišanas vēlēšanās un A.Ķeniņa un dažu citu sarakstu organizētāju apcietināšanas. Tagad Ulmanis saprata, ka krievi viņu pēc vēlēšanām nepaturēs prezidenta amatā, bet viņš visā nopietnībā sāka lolot jaunās ilūzijas. Viņš bija iedomājies, ka krievi varētu ļaut viņam izbraukt uz Šveici. Dambītis un Kļaviņš man teica, ka Ulmanis ar šādu lūgumu griezies pie Višinska un Kirchenšteina, un pēdējais par to ziņojis valdībai. Krievi un Kirchenšteina valdība piekrita Ulmaņa izceļošanai uz Šveici. Derevjanskis bija licis izgatavot viņam ārzemju pasi un izsniedz ārzemju valūtu 3000 latu vērtībā. Ulmaņa izbraukšana uz ārzemēm bija nolikta uz jaunās Saeimas sanākšanas dienu, viņš tad noliktu savas pilnvaras.

Gŗūti bija iedomāties, ka uzmanīgais un piedzīvojušais Ulmanis varēja noticēt šādiem solījumiem, bet tas tā bija! Taču Ulmanis gan 21.jūlijā iesniedza A.Kirchenšteinam paziņojumu par Valsts parezidenta amata nodošanu viņam, bet uz Šveici viņu neizlaida un salonvagonā aizveda uz izsūtījumu Vorošilovskā (Stavropolē). Ulmanis bija ļāvies sevi piekrāpties.

Man par Ulmaņa deportēšanas iemesliem dažas dienas pēc viņa aizvešanas iznāca saruna ar Kirchenšteinu. 27.jūlijā notika Kaŗa skolas 14. un pēdējais izlaidums, kur 106 kadetus paaugstināja par leitnantiem. Izlaiduma akta kopējās brokastīs sēdēju līdzās Kirchenšteinam. Viņš man cita starpā jautāja, vai es zinot, kāpēc Ulmanis nav izlaists uz Šveici? Kad atteicu, ka to nezinu, viņš pastāstīja, “kā tas esot noticis”. Proti, valsts kancelejas direktora v.i. R.Bulsons esot valdībai uzrādījis Ministru kabineta 1940.gada 17.maija sēdes protokolu, kas agrāk neesot bijis zināms. Tur bijis lēmums par ārkārtējām pilnvarām sūtnim K.Zariņam, kuŗas parakstījis K.Ulmanis. Tās tātad bijušas vērstas pret tagadējo valdību un tāpēc neesot bijis vairs iespējams izlaist Ulmani uz ārzemēm. Personīgi nedomāju, ka šo pilnvaru atrašana izšķīra Ulmaņa likteni, krievi nebija tik naīvi, lai palaistu brīvībā Ulmani, viņi jau nepalaida brīvībā arī Igaunijas prezidentu Petsu, kaut viņš nebija izdevis nekādas pilnvaras.

Runājot par šo sarunu Kaŗa skolas izlaiduma aktā, gribu pieminēt kāda šī akta dalībnieka, bijušā kadeta V.Jaunkalnieša atmiņas rakstu, kas šogad bija iespiests DVM (nr.1.-2.). Tur viņš cita starpā par polītvadītājiem raksta: “Par polītiku polītvadītājs gan daudz nerunāja, bet aicināja rīkot sporta sacensības, kaut tādas jau bija vienmēr rīkotas. Viņa ierosmē gan radās sienas avīze un tai atrasts redaktors kadets Indāns, bet tā bija ieturēta visai mērenā garā.”

Ulmanim atstājot Latviju, armijas vecākie virsnieki privāti izteica savu neapmierinātību ar viņa rīcību. Esot nepareizi novērtējis stāvokli un Latvijas neatkarības izredzes un nesaprotamā kārtā spiedis virsniekus un ierēdņus palikt savās vietās un neatstāt Latviju. Pat izsniegtās ārzemju pases atsauktas un izceļošana noliegta. Sakarā ar to daudzi cilvēki tagad cietīšot, kā tas arī dažus mēnešus vēlāk notika.

Protams, bija lielāks skaits Ulmaņa augstu uzticības vīru, kas apmeta kažoku otrādi un mēģināja glābt savu ādu, nododot Ulmaņa režīma ļaudis. Bez jau minētā polītiskās pārvaldes priekšnieka Fridrichsona, kas izdeva slepenos aģentus LKP (to skaitā komjaunatnes CK locekli Kurli un citus) minami vēl Rīgas apgabaltiesas prokurors A.Karčevskis, kas Ulmaņa laikā sagatavoja visas polītiskās prāvas, bet tagad bija piedāvājis Kirchenšteina valdībai sarīkot prāvu pret pašu Ulmani! Kaŗa ministrijas armijas štāba izlūkošanas nodaļā viens no faktiskajiem vadītājiem un sakarniekiem ar rietumu izlūku dienestiem Rīgā bija Fridrichs Linde. Viņš kādā dienā pazuda no savas dienesta vietas un uzpeldēja Rīgā tikai 1940.gada vēlā rudenī. Linde bija stājies tiešos sakaros ar padomju armijas izlūkošanas pārvaldi un aizvests uz Maskavu, kur viņš izklāstījis visu savu slepeno informāciju un pēc tam pārņemts padomju izlūkošanas dienestā. Rīgā viņš atgriezās personīgā automobīlī un uz draugu vaicājumu, kā viņam klājas, paskaidrojis - “labāk kā jebkad”. Viņš strādājot savā agrākā profesijā un pelnot lielu naudu.

Zviedru militārā atašeja apmeklējums

Ap šo laiku jūlija vidū mani apmeklēja armijas štāba Zviedrijas militārais atašejs pulkvežleitnants Kārlis Ēriks Almgrens. Ar viņu sarunājos zviedriski, jo šo valodu pārvaldīju jau kopš ģimnāzijas laika Helsinkos Pirmā pasaules kaŗā. Almgrens izteica kritiku par viena saraksta vēlēšanām un jautāja, kas tālāk notikšot?

Viņam paskaidroju reālo stāvokli un bažas par to, ka jaunā “Saeima” nolems pievienot Latviju Padomju Savienībai. Teicu, ka mēs ar armijas komandieri mēģinām glābt armiju, bet ka patiesībā esam nonākuši krievu varā un mūsu iespējas paliek arvien mazākas. Lūdzu Almgrenu par mūsu bezcerīgo stāvokli informēt zviedru Ministru prezidentu Peru Albinu Hansonu un sociālo ministru Gustavu Melleru, kuŗus personīgi pazinu. Almgrens apsolīja to nekavējoties izdarīt. Pēc kaŗa noskaidroju, ka viņš to bija paveicis.

K.E.Almgrens vēlākos gados taisīja ievērojamu karjēru zviedru armijā un septiņdesmitajos gados bija armijas komandieris. Tagad viņš atrodas pensijā.

Okupācijas armiju štābu maiņa

Dažas dienas pēc 21.jūlija “Saeimas” sēdes, kuŗā pasludināja Latvijā “padomju varu” un deklarēja tās iestāšanos Padomju Savienībā, notika pēkšņa krievu okupācijas armijas štāba maiņa. Armijas komandieris ģenerālleitnants F.Kuzņecovs, viņa štāba priekšnieks ģenerālmajors Aleksejevs, visa kaŗa padome un štābs atstāja lielā steigā un slepenībā Rīgu. Latvijas armija, kas vēl pastāvēja kā atsevišķa formācija vecā sastāvā, nekādus paskaidrojumus nesaņēma un armijas komandieris ģenerālis R.Kļaviņš teica, ka neviens no viņa pat neesot atvadījies.

Atsauktā štāba vietā drīz ieradās jauni krievu ģenerāļi. Tagad noskaidrojās, ka pēc pievienošanās okupācijas armiju pārvērtīs par Padomju Savienības atsevišķo Baltijas kaŗa apgabalu, kuŗā ietilpst visās trīs Baltijas valstīs novietotie krievu bruņotie spēki. Drīz Kļaviņš saņēma paziņojumu, ka par jaunā kaŗa apgabala pavēlnieku iecelts ģenerālpulkvedis Aleksandrs Dmitrijevičs Loktionovs.

Viņš bija bijis cara armijas praporščiks, piedalījies pilsoņu kaŗā kā sarkanās armijas bataljona, pulka un brigādes komandieris un komisārs, bet pēc kaŗa bijis divīzijas un korpusa komandieris. Pēc Alkšņa apcietināšanas 1937.gadā Loktionovu iecēla viņa vietā par visu gaisa spēku pavēlnieku. No šī amata viņu 48 gadu vecumā 1940.gada rudenī pārcēla uz Rīgu un nozīmēja par Baltijas kaŗa apgabala pavēlnieku.

Loktionovam vajadzēja noteikt arī Latvijas armijas turpmāko stāvokli, par ko mūsu armijas vadība bija pilnīgā neziņā. Visu augusta mēnesi Latvijas armija turpināja pastāvēt negrozītā veidā un vecā vadībā. Tālākās pārmaiņas nāca pakāpeniski, un faktiski tās norisinājās septembŗa un oktobŗa mēnešos. Ap Latvijas armijas likteni risinājās cīņa, kuŗā mēs ar armijas komandieri mēģinājām pēdējo reizi glābt, kas vēl bija glābjams.

Tālākais laika posms aptvēra jūlija pēdējās dienas, augusta un septembŗa mēnesi. Šinī laikā Latvijas armija joprojām vēl pastāvēja savā vecajā formējumā un to vadīja virsnieki, kas komandieru amatos bija iecelti neatkarības laikā. Šinī laikā tomēr jau norisinājās armijas pakāpeniska likvidācija, kas gāja līdztekus ar valststiesiskām pārmaiņām. Latvijas nelikumīgā iekļaušana Padomju Savienībā pamatvilcienos bija noslēgta tikai 1940. gada oktobŗa sākumā.

Armijā valdīja liela nezināšana par nākotni. Bija izplatītas dažādas baumas, kuras savā vairumā izrādījās nepatiesas. Pēc manām domām, Rīgā Latvijas armijas likteni neizlēma. Šķietami tas galīgi nebija izlemts arī vēl Maskavā un laikam eksistēja vairāki projekti, ko darīt ar trim Baltijas valstu armijām. Taču maldīgi bija domāt, kā toreiz to ieskatīja vairāki mūsu ģenerāļi, it kā Maskavā par šo jautājumu notiks lielas un plašas diskusijas. Toreizējā neierobežotās Staļina diktatūras laikā šādu svarīgu jautājumu varēja izlemt tikai pats Staļins personīgi.

Jau pirmajās dienās pēc 21.jūlija pievienošanās akta, LKP vadība mēģināja mani nodabūt no armijas polītiskā vadītāja amata. No komūnistu puses nāca ziņas, ka Spure CK vārdā Višinskim pieprasījis, lai tagad pēc pievienošanās Padomju Savienībai mani kā socilādemokratu, kas gadiem ilgi asi apkaŗojis komūnistus, beidzot atceļot no armijas polītiskās vadības. Šinī sakarībā mani izsauca uz padomju sūtniecību. Tur mani sagaidīja Višinskis un Derevjanskis. Viņi mani informēja par LKP CK pieprasījumu, reizē paskaidrojot, ka šis jautājums esot “nokārtots”. Kompartijas prasību viņi noraidījuši. Tagadējā situācijā nevarot taisīt kādas svarīgas pārmaiņas armijas vadībā. Tas varētu izsaukt nevajadzīgu nemieru armijā. Višinskis tomēr aizrādīja, ka tagad pēc pievienošanās latviešu kompartijas loma iekšējās lietās pieaugšot. Viņš pasmaidīja un teica apmēram tā: “Pēc padomju prakses jums pienāktos nevien būt partijas biedrim, bet vismaz centrālās komitejas loceklim.” Tas bija tāds kā aizrādījums, ka latviešu komūnistu prasībai ir savs pamats.

Pēc šīs sarunas man piezvanīja CK sekretārs Spure un paskaidroja, ka viņi vairs neuzturot prasību par manu atcelšanu, jo nevarot jau visu sociāldemokratu vainu “uzkraut vienam cilvēkam”. Pēc visa notikušā ieskatīju, ka manas dienas ir skaitītas un ka varēšu palikt amatā tikai līdz armijas likvidēšanas brīdim. Tas mani neskumdināja, jo polītiskā spēle bija zaudēta, un es nekad nebiju domājis pāriet sarkanarmijas dienestā.

Citādās domās toties bija armijas komandieris. Ģenerālis R.Kļaviņš bija ļoti noraizējies par manu stāvokli. Viņš domāja, ka tagad mūsu priekšā stāv kāds svarīgs uzdevums. Mums abiem jāmēģina glābt Latvijas armiju no izklaidēšanas pa plašo Krieviju.

Pēc viņa domām, latviešu polītvadītāji un es tikšot atvaļināti. Par šādu nodomu viņam esot stāstījis Loktionovs. Latvijas armiju pārcelšot no Latvijas uz Turkestanas kaŗa apgabalu Āzijas tuksnešos. Polītiski nedrošo armiju robežapgabalā esot bīstami turēt.

Nospriedām visu likt uz vienas kārts un griezties pie paša Staļina. Kļaviņš sazinājās ar ģenerāli Dambīti. Pēdējais uzdeva savam sekretāram pulkvedim Kaņepam nekavējoties doties pie vēsturnieka profesotra Arvēda Švābes un lūgt viņu uzrakstīt lūgumu Staļinam, argumentējot galvenām kārtām ar vēsturiskiem apstākļiem. Jāizceļ bija latviešu strēlnieki un viņu loma Krievijas pilsoņu kaŗā 1918.-1920. gadā. Kļaviņš domāja, ka strēlniekus jau nu Krievijas diktātors nekādā gadījumā nebūs aizmirsis. Tas varētu viņu ietekmēt 1940.gada kritiskajos Otrā pasaules kaŗa apstākļos nesagraut militāri tik vērtīgu vienību, kādā neapšaubāmi toreiz bija mūsu armija.

Raksts bija uzrakstāms nekavējoši. Kļaviņš bija nodomājis to nodot Višinskim viņa aizbraukšanas dienā uz Maskavu. Tā tas arī tika izdarīts. Raksts gatavā veidā pienāca tikai dažas stundas pirms Višinska vilciena atiešanas. Noteiktu datumu vairs neatceros, tas bija kādas dažas dienas pēc t.s. “Tautas Saeimas” sesijas, kas noslēdzās 23. jūlijā [..].

Pēc Višinska aizbraukšanas palikām neziņā, kāds būs Staļina lēmums. Neko labu nevēstīja Loktionova nostāja, kas bija par mūsu armijas izsūtīšanu uz Turkestānu. Armijas štābā dzīve risinājās tālāk ierastā gaitā. 30. jūlijā uz Maskavu devās “Saeimas” 20 vīru delegācija, kuŗā ietilpa arī ģenerālis Dambītis [..].

Cerējām pēc delegācijas atgriešanās iegūt lielāku skaidrību. Tomēr 13.augustā, kad delegācija atgriezās mājās, arī ģenerālis Dambītis mums nespēja dot kādu noteiktu atbildi par Latvijas armijas tālāko likteni [..].

Armijas liktenis galīgi izšķīrās tikai augusta mēneša vidū. Loktinovs paziņoja Kļaviņam, ka Latvijas armiju uz Turkestānu nesūtīs, bet tā tiek ieskaitīta Baltijas atsevišķā kaŗa apgabalā, to pārdēvējot par 24.teritoriālo latviešu strēlnieku korpusu. Korpuss sastāvēja no 181. un 183.divīzijām, kā arī vairākām techniskām daļām. Dažas dienas vēlāk, 24. - 26.augustā, Ministru padomi pārdēvēja par Tautas komisāru padomi (TKP) ar V.Lāci kā priekšsēdi, bet valsts prezidentu atvietoja ar Augstākās padomes prezidiju Kirchenšteina vadībā. “Saeimu” pārdēvēja pēc krievu parauga par Augstāko Padomi. TKP steigšus legalizēja Latvijas armijas likvidāciju, nolemjot to pārvērst par Sarkanarmijas 24.korpusu.

Līdz ar to mums ar Kļaviņu bija izdevies apturēt mūsu armijas pārvietošanu uz Turkestānu. Tas bija ļoti svarīgs sasniegums! Korpusu atstāja Latvijas teritorijā, un, izceļoties krievu-vācu kaŗam, tas 1941.gada jūnijā izjuka. Kaŗavīru vairums dezertēja un tiem izdevās atgriezties savās mājās. Kas bija ietekmējis Staļinu pieņemt mūsu lūgumu un noraidīt padomju armijas štāba variantu, tas mums vēl šodien nav zināms. Katrā ziņā savu nodomu mums izdevās panākt. Kļaviņš par to bija ļoti apmierināts un sacīja: “Kalniņ, armiju mēs tomēr izglābām!” Arī pašā armijā, it sevišķi virsniekos, valdīja apmierinātība.

Personīgi par to varēju pārliecināties, kad apmeklēju Jelgavā stacionēto 3.Jelgavas kājnieku pulku un tur atklātībā paziņoju, ka armiju uz Turkestānu nepārcels un tā paliks Latvijā. Šo ziņu publicēja arī “Latvijas Kareivis”.

Turkestānas projekts bija kļuvis zināms labai daļai armijas virsnieku. Par to diskutēja arī Rīgas inteliģences aprindās. Turkestāna bija kopīgs apzīmējums Krievijas Centrālāzijas apgabalam - piecām turku tautu republikām (Kazachstana, Ķirģizija, Uzbekistāna, Tadžikistana un Turkmenistana). Uz Turkestānu Staļina laikā izsūtīja daudzus latviešus. Ja Latvijas armiju pārceltu uz tik tālu un svešu vietu, tad viņa būtu pilnīgi izolēta no Latvijas. Padomju armijā atvaļinājumus dod reti, un vēstules tiek rūpīgi cenzētas. Latvijā nebūtu tik pat kā nekas zināms, kas notiek ar mūsu kaŗavīriem Turkestānā. Jāpieņem, ka armiju sadalītu mazākās vienībās un to izkliedētu pa Turkestānas plašumiem. Apcietināšanas tur varētu izkārtot slepenībā - Latvijā par tādām nekas nebūtu zināms. Būtībā lieta grozījās ap latviešu dzīvā spēka saglabāšanu. Bija jādara viss iespējamais, lai glābtu mūsu vairāk nekā 20 000 kaŗavīrus.

Bija jāpaiet vēl četrām nedēļām, iekams Latvijas armiju pārformēja korpusā. Tikai 20. septembrī ar pavēli Nr.21 kaŗa ministrs Dambītis likvidēja polītdarbinieku institūtu un ar 1.oktobri atvaļināja no aktīvā kaŗa dienesta visus latviešu polītiskos vadītājus. Mani un Paulu Lejiņu (bij. neatkarības laika Saeimas deputātu) “līdz turpmākam” piekomandēja Kaŗa ministrijas sekretariātam, līdz nokārtosim pāreju uz kādu citu darba vietu. 1940.gada 18.oktobrī Dambītis atvaļināja arī mūs abus. Ar rakstu Nr.1739 to paziņoja Baltijas sevišķā kaŗa apgabala polītiskās pārvaldes priekšniekam Šamaņinam. 9.oktobrī tika likvidēts armijas komandiera amats. Taču vēl vairākus mēnešus Dambīša vadībā turpināja darboties Latvijas armijas likvidācijas komisija. Tā galvenokārt nodarbojās ar saimnieciskas dabas jautājumiem. Formāli armijas pāreja Sarkanarmijas korpusā noslēdzās tikai 1941.gada 23.februārī, kad visas iecelšanas formalitātes bija paveiktas un kaŗeivji nodeva Sarkanarmijas militāro zvērestu.

Raksturīgi, ka likvidācija sākās ar latviešu polītdarbinieku atvietošanu. Viņus visus aizstāja ar krieviem. Tie nāca no Padomju Savienības Sarkanās armijas daļām un neprata latviešu valodu. Tagad polītdarbinieki tika iecelti arī zemākās vienībās, sākot ar rotām un bataljoniem. E.Žagara apgalvojums LME, it kā “daļa polītvadītāju kļuva par p.v. Sarkanajā armijā”, ir nepatiess. Visus atvaļināja, ieskaitot nedaudzos latviešu komūnistus. Neviens latvietis netika pārcelts uz Sarkanarmiju. Okupācijas armijas vadība baidījās, ka šo latviešu ietilpināšana Sarkanarmijā varētu radīt kādu pretestību, un tāpēc latviešu polītvadītājiem neuzticējās. Kā izņēmums minams vienīgi pašreizējais “Cīņas” ārpolītiskais skribents M.Vulfsons (Vilks), bet arī viņš nebija latvietis un viņu paturēja pie “Latvju Kareivja” (toreiz jau pārdēvēta par “Sarkano Kareivi”) redakcijas.

Sekoja 730 virsnieku atvaļināšana. To veica Baltijas kaŗa apgabala štābs pēc saviem ieskatiem. Daļu atvaļināja tāpēc, ka Sarkanarmijas korpusos šo virsnieku amatu nebija (piem., Kaŗa tiesas pārvaldi, vairākas techniskās pārvaldes); pret pārējiem, domājams, krieviem bija polītiski iebildumi. Latvijas armijas komandierim un man nekādas atsauksmes un priekšlikumus neprasīja. Mēs par notikušajām pārmaiņām dabūjām dzirdēt tikai vēlāk.

Kad aizgāju uz citadeli atvadīties no ģenerāļa Kļaviņa, viņš man paskaidroja, ka esot iecelts par korpusa komandieri ar krievu ģenerālleitnanta grādu. Par viņa štāba priekšnieku iecelts pulkvedis Ūdentiņš, kas reizē arī paaugstināts par ģenerālmajoru. Ar ironiju viņš man aprādīja, ka Latvijas armijā ar saviem demokratiskiem uzskatiem pazīstamie virsnieki, kuŗus Ulmanis pēc 1934.gada apvērsuma atvaļināja, nav pārcelti uz Sarkanarmiju. Toties zemnieku savienībai un A.Berga konservātīvajai partijai tuvu stāvošie esot pārcelti uz Sarkanarmiju, un neviens pats no viņiem neesot atteicies. To gan izdarījis demokratiski noskaņotais ģenerālis M.Jeske. “Tā nu redziet, par manu štāba priekšnieku būs agrākais berģists Ūdentiņš, un štābā automobīļus un tankus pārzinās nacionālā kluba ģenerālis Grosbarts!” izsaucās Kļaviņš. Mēs atvadījāmies ļoti sirsnīgi. Ģenerālis spieda roku un sadrūmis piebilda: “Jūs jau bijāt grūtajos brīžos mans balsts, no kuŗa arvien varēju gūt polītiskus padomus. Tagad nāks krievu komisārs Smirnovs, pret kuŗu man nav nekādas uzticības.” Viņš vēl piemetināja kādus vārdus par liktenīgajiem vasaras mēnešiem. Ģenerālis ieskatīja, ka mēs darījām, ko spējām, lai pasargātu mūsu armiju. Neviens mums nevarēs pārmest, ka mēs nebūtu pildījuši savu nacionālo pienākumu. Tāds bija viņa uzskats.

Tā nobeidzās manas gaitas Latvijas armijā 1940.gadā. Šodien trimdā, vērtējot manu darbu šinī liktenīgajā posmā, atkārtoti izteikta skarba kritika. Taču vērtētāji raugās uz to no šīsdienas apstākļiem, kas lielā mērā atšķiras no aktuālās situācijas 1940.gadā. Kad mums naidīgas varas sapratās un Hitlers Latviju nodeva Padomju Savienībai, mēs tikām nostatīti notikuša fakta priekšā. Ulmanis bija devis piekrišanu Latvijas okupācijai, maldīgi cerot uz Latvijas neatkarības pastāvēšanas iespēju. Latviešu tautas lielais vairums uzskatīja, ka Hitlera okupācija būtu daudz lielāks ļaunums nekā padomju okupācija. Šādos apstākļos mūsu polītiķi un partijas, kā arī Ulmaņa valdība atrada par pareizu sadarboties ar jauno varu, lai darītu visu iespējamo Latvijas labā. Tā to izprata un vērtēja arī Latvijas armijas vadība, kas aicināja mani uzņemties armijas polītiskā vadītāja amatu. Nenoliedzami, zināmus panākumus, glābjot mūsu armiju no izsūtīšanas, man izdevās sasniegt. Neviens to tiem, kas pēckaŗa gados trimdas presē ir vērsušies pret mani ar asiem personīgiem uzbrukumiem, nekad nav spējis minēt kādu Latvijas pilsoniska polītiķa vārdu, kas toreiz būtu ieteikuši atteikties no jebkādas sadarbības ar Padomju Savienību. Visu pilsonisko partiju bloks savā vēlēšanu platformā toreiz pat ieteica sadarboties ar padomju okupāciju. Latvijas sūtņi ārzemēs līdz pat 21.jūlijam atzina Kirchenšteina valdību par likumīgu valdību. Viņu (ne visu) protesti atskanēja tikai pēc 21.jūlija, kad Latvija tika pievienota Padomju Savienībai.

Uzkraut man šodien personīgi atbildību par to, ko 1940.gada jūnijā un jūlijā kā nenovēršamu akceptēja Ulmanis un viņa valdība, partiju pārstāvji, sūtņi un armijas vecākie virsnieki, ir faktiski nepatiesi un vēsturiski nepamatoti.

Kas notika ar 1940.gada notikumu dalībniekiem turpmāk?

Ģenerālis Roberts Kļaviņš komandēja korpusu līdz 1941.gada jūnijam. Pēdējoreiz ar viņu satikos maijā, kad viņš kādā vēlā vakarā ieradās pie manis Meža parkā, tērpies privātās drēbēs. Ģenerālis bija ļoti drūms un lūdza padomu, kā viņam rīkoties. Apstākļi korpusā pasliktinoties, vairāki virsnieki esot apcietināti, viņa protestus neievērojot. Par palīgu Kļaviņam iecelts kāds krievu ģenerālis. Viņš tagad gribētu atstāt dienestu Sarkanarmijā un atvaļināties. Apspriedāmies un nācām pie secinājuma, ka Kļaviņa atteikšanos no dienesta varētu izmantot par ieganstu, lai viņu apcietinātu. Tā tas arī drīz tik un tā notika. Jūnijā korpusa vecākos virsniekus komandēja it kā uz kursiem Krievijā, kur viņus apcietināja un nosūtīja uz Noriļsku tālajos ziemeļos. Tur Kļaviņu u.c. ieslodzīja koncentrācijas nometnē, kur viņš gājis bojā 1944.gada 12.janvārī 59 gadu vecumā.

Ģenerālis R.Dambītis, Sarkanarmijai atkāpjoties 1941.gadā, nesekoja krieviem, bet aizbrauca uz Trikātu un savās lauku mājās nogaidīja apcietināšanu. Rīgas centrālcietumā 5 mēnešus pavadīju ar viņu vienā korpusā. Man ar viņu toreiz izdevās sazināties. 1942.gadā Dambīti pārveda uz Berlīni Gestapo rīcībā, kas viņu ieslodzīja Zachsenhauzenas koncentrācijas nometnē. Pēc kaŗa viņš atgriezās Latvijā un dzīvoja Trikātā, kopš 1948.gada bija pensionārs. Mira 1957.gadā. Viņa meita dzīvo ASV. Viņa likteni pēc kaŗa nepareizi attēlo LE. Tur minēts, ka viņš miris koncentrācijas nometnē. Tāpat arī somu vēsturnieks S.Milliniemi aplami apgalvo, it kā Dambītis nošāvies 1940.gadā, būdams vēl kaŗa ministrs! (S.Myllyniemi, Die baltische Krise 1938-1941, Stuttgart 1979)

Ģenerālis Oto Ūdentiņš 1941.gada jūnijā tika komandēts uz Maskavu, kur bija klausītājs Ģenerālštāba akadēmijā, bet vēlāk turpat pasniedzējs. Laikā no 1948. līdz 1956.gadam militārās katedras vadītājs Latvijas Universitātē. Kopš 1956.gada personālais pensionārs Rīgā. Pāris gadījumos runājis Rīgas radiofonā.

Ģenerālis Oto Grosbarts bija Sarkanarmijas 24.korpusa apgādes priekšnieka palīgs. Vācu armijai ienākot Latvijā, atstāja korpusu un atgriezās Rīgā, piedāvājot sadarbību ar vācu okupācijas iestādēm, bet tika apcietināts un ieslodzīts centrālcietumā. Vēlāk izsūtīts uz dzīvi Ziemeļlatvijā. Pēc kaŗa mācības spēks universitātē. 1944.gada beigās no savas mīļākās nošauts.

Ģenerālis M.Jeske pēc atvaļināšanas no armijas dzīvoja uz laukiem. Deportēts 1941. gada jūnijā un gājis bojā nometnē.

Ģenerālpulkvedis Aleksandrs Loktionovs kaŗa pirmajās dienās tika apcietināts un nošauts. Domājams, ka tas noticis sakarā ar viņa vadītās armijas neveiksmēm. Maskavas militārais laikraksts “Krasnaja Zvezda” 1963.gada 11.augustā rakstīja, ka viņš “kritis par upuri apmelojumiem un nelikumībām”, kādas valdījušas “personības kulta” laikā. Viņa vietā nāca atkal ģenerālis F.Kuzņecovs.

Šo atmiņu autors pēc atvaļināšanas no armijas darbojās universitātē, kur pēc prof. K.Dišlera ieteikuma mani ievēlēja par docentu starptautiskās un valsts tiesībās. Daudzkārt ļaunprātīgi paustie apgalvojumi, ka es būtu bijis marksisma - ļeņinisma katedras lektors vai pat vadītājs, ir nepatiesība. Šo katedru vadīja no Krievijas atkomandētais “sencis” un marksisma-ļeņinisma profesors V.Miške. Tāpat nepatiesi ir apgalvojumi, it kā es būtu bijis LKP biedrs. Diemžēl šādas tenkas nupat atkal atkārto vēsturnieks E.Andersons (DVM, 1980/6), rakstīdams: “Sākotnējā sajūsmā (sic!) viņš mēģināja pat iestāties komūnistu partijā”, bet nākamā gadā bijis “pat spiests bēguļot”. Tāpat no gaisa grābts ir Andersona apgalvojums, it kā es būtu 1937.gadā izraidīts no Latvijas. Es toreiz Latviju atstāju pēc paša vēlēšanās, jo negribēju diktātūras apstākļos dzīvot Latvijā. Mans darbs universitātē izbeidzās 1941.gada jūnijā, kad mani atlaida. Universitātes rektora motivācija bija tā, ka “Padomju Savienībā maziniekus nepielaiž par mācības spēkiem augstskolās”. Pēdējo nedēļu pirms kaŗa pavadīju pie radiniekiem Vidzemē.
_________________________________________________________________

Avots: Kalniņš, B. No atmiņām: 1940.gada liktenīgā vasara. Latvijas Vēstnesis. 1999., 12., 13.maijā.

[*]Tekstā saglabāta autora lietotā latviešu valodas pareizrakstība. Labotas tikai acīmredzamas drukas kļūdas.

Ievietots: 25.09.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.

HISTORIA.LV