Sakarā ar: “Pagaidu vadlīniju projekts par attieksmi pret žīdiem Ostlandes reihskomisariāta apgabalā”

Einzacgrupa A
Štābs

Novoseļje, 6.8.1941.

Pasākumi, kas projektā paredzēti žīdu jautājuma noregulēšanai, nesaskan ar pavēlēm, kas dotas Drošības policijas un SD einzacgrupai A par apiešanos ar žīdiem Ostlandē. Projektā nav arī ņemtas vērā Austrumu telpā (Ostraum) dotās jaunās iespējas žīdu jautājuma nokārtošanai.

Reihskomisārs acīmredzot cenšas Ostlandē panākt žīdu jautājuma pagaidu noregulējumu, kas atbilstu stāvoklim, kurš izveidots ģenerālapgabalā [okupētā Polijas teritorija]. Viņš turklāt, no vienas puses, neņem vērā atšķirīgo situāciju, kas radusies Austrumu kampaņas (Ostfeldzug) rezultātā, un, no otras puses, atsakās izskatīt Austrumu telpā pirmo reizi radušos iespēju žīdu jautājuma radikālam risinājumam.

Ģenerālapgabalā jau karadarbības laikā un it īpaši pēc tam radās nepiedešamība žīdu darbaspēku visplašākos apmēros atstāt līdzšinējās darbavietās. Tas it sevišķi bija nepieciešams, lai vitāli svarīgos uzņēmumos darbs netiktu pārtraukts un varētu apgādāt ne tikai iedzīvotājus, bet arī okupācijas armiju. Uzņēmumiem, kuros cita darbaspēka trūkuma dēļ bija nodarbināts žīdu darbaspēks, vajadzēja bez tam apmierināt arī valsts neatliekamās kara ekonomikas vajadzības. Ostlandes reihskomisariātā šī nepieciešamība līdz šim, izņemot jautājumos par amatniekiem pavisam nedaudzās pilsētās, nav izpaudusies[1] un arī vēlāk diezin vai radīsies. Dzīvei un kara ekonomikai svarīgi uzņēmumi, kurus karadarbība nav skārusi, var turpināt darboties ar to rīcībā esošo nežīdu darbaspēku. Ostlandes plašajās daļās ir daudz darbaspēka, ko bija paralizējis boļševisms un kas atkal varēs atgriezties savās darbavietās, no kurām to bija izspieduši boļševiki un žīdi. Risinot žīdu problēmu Ostlandē, viedokļi par iesaistīšanu darbā tātad pilnībā atkrīt.[2]

Ģenerālapgabalā sakarā ar žīdu atstāšanu viņu līdzšinējās dzīves un darba vietās nopietns politisks apdraudējuma avots neradās. Turpretī Ostlandē dzīvojošie vai arī sarkano varasvīru ievestie žīdi bija noteicošie boļševisma idejas paudēji. Daudzi žīdi bija izteikti komunistiski aktīvisti. Līdzšinējā pieredze ļauj droši secināt, ka arī pēc Austrumu telpas militārās okupācijas vēl ilgu laiku radīsies nemiera perēkļi. Ne tikai līdzšinējās tīrīšanās neskartie komunisti būs tie, kas kūdīs un veiks sabotāžas un terora aktus; drīzāk tieši žīdi izmantos jebkuru iespēju, lai izraisītu nemieru. Nepieciešamā Austrumu telpas ātrā nomierināšana jau noteikti prasa, cik ātri vien iespējams, izslēgt visas iespējas rasties traucējumiem jauncelsmes darbā.

Projektā paredzētie pasākumi šīs prasības neapmierina. Projekts kā pašu galveno un radikālu pasākumu paredz lauku rajonu attīrīšanu no žīdiem. No otras puses, paredzēts žīdiem aizliegt uzturēties apdzīvotās vietās, kam ir saimnieciska, militāra vai idejiska nozīme vai kas ir peldvietas vai kūrorti. Žīdiem tātad kā nākamā dzīvesvieta paliktu tikai neliels skaits mazpilsētu un vidēja lieluma pilsētu. Šo apdzīvoto vietu skaits ir ļoti mazs, ņemot vērā mazapdzīvotās Austrumu telpas lielumu, kas, izņemot nedaudzas lielpilsētas, ir uzskatāms par lauku teritoriju. Šajās apdzīvotajās vietās tikpat kā nebūs iespējas likt žīdus pie derīga darba.

Projekts acīmredzot plāno žīdu pārvietošanas pasākumus, kas minēti V punktā, nevis kā tūlītēju pasākumu, bet paredz to kā vēlāku lēnu attīstību. Sekas būtu tās, ka žīdi sākumā lielā skaitā paliktu savās līdzšinējās dzīvesvietās. Žīdi Austrumu apgabalā, tāpat kā visur citur, ir koncentrējušies galvenokārt lielajās pilsētās. Ņemot vērā vācu Drošības un kārtības policijas spēku nelielo skaitu, žīdi šeit vēl ilgu laiku turpinātu savu parazītisko eksistenci un turpinātu būt pastāvīgs nemiera perēklis.

IV punktā paredzētais iezīmēšanas un žīdu izolēšanas pasākums, manuprāt, diezin vai būs pietiekams, lai novērstu šīs briesmas. Jānorāda uz to, ka pat impērijas galvaspilsētā, neraugoties uz visrūpīgāko žīdu uzraudzību, ko veica valsts un partijas orgāni, vēl 1941.gadā žīdiem nereti bija iespējams maskēties par āriešiem, noziegties visdažādākajās jomās un apkaunot rasi. Austrumu telpā nedrīkst novērtēt par zemu žīdu asiņu tālākas izplatīšanās briesmas ar rasi apkaunojošu rīcību, ņemot vērā to, ka vēl trūkst informācijas rases jautājumos. Sevišķi Baltijas valstīs daļa iedzīvotāju rases ziņā ir augstvērtīga - un tādēļ nekavējoties un neatlaidīgi viņi jāsargā no sajaukšanās ar žīdu asinīm.

Visbūtiskākais viedoklis, kas prasa citādu žīdu jautājuma risinājumu, nekā paredzēts projektā, ir šāds.

Ar visiem rīcībā esošajiem līdzekļiem jāpanāk, lai žīdu vairošanās, cik ātri vien iespējams, tiktu pārtraukta. Tā kā sterilizācija, neņemot vērā citus viedokļus, jau praktiski vairs nav realizējama, šī mērķa sasniegšanai atliek tikai iespēja nošķirt vīriešus no sievietēm.[3]

Lielākajā daļā Ostlandes teritorijas var iekārtot tik daudz žīdu rezervātu, cik vajadzīgs. Līdz šim šajās vietās dzīvojušos un tagad pārvietojamos iedzīvotājus bez grūtībām var iesūknēt citās vietās. Žīdu rezervātos vīrieši un sievietes tiek nometināti atsevišķi. Zēni līdz dzimumgatavībai paliek pie mātes. Žīdus rezervātos tūlīt var izmantot derīgā darbā, piemēram, celtniecības darbos viņu pašu izvietošanai, lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, ceļu būvē. Ja bez tam vēl atliek brīvs darbaspēks, žīdus kā darba grupas var izmantot ceļu būves darbos arī ārpus ebreju rezervāta. Ja pa šo laiku vēl nav izlemšanai nobriedis jautājums par Eiropas pilnīgu attīrīšanu no visiem žīdiem, žīdu rezervātos vēlāk var radīt jaunas darba iespējas, ceļot amatniecības un rūpniecības uzņēmumus. Pajumte un uzturs žīdiem rezervātā tiek nodrošināts vienīgi tādā mērā, cik tas ir noteikti nepieciešams viņu darbaspēju uzturēšanai. Nepieciešamās dzīvojamās telpas, ja tādu tur jau nav, žīdi uzcels sev paši, būvējot vienkāršas koka barakas. Uzturam pietiks ar pašā rezervātā izaudzētiem produktiem.

Žīdu rezervāta izolēšana arī nevar radīt grūtības. Žīdiem vajadzētu aizliegt atstāt rezervātu, piedraudot ar nāves sodu. Izolācijas ievērošanu varētu uzraudzīt skaita ziņā visai nelielas policijas palīgspēku vienības.

Nepieciešamības gadījumā žīdu rezervātā varētu pieļaut arī izņēmumus piespiedu nometināšanā, jo žīdi ar noteiktu specialitāti, kā, piemēram, ārsti un kvalificēti strādnieki, pagaidām vēl ir ļoti nepieciešami ārpus rezervāta. Šie žīdi tiktu nometināti slēgtās nometnēs pēc iespējas viņu darbavietas tuvumā un šķirti pēc dzimuma. Projektā paredzēto iezīmēšanu, ko izdara Drošības policija,[4] šim nelielajam, vēl paliekošajam žīdu skaitam varētu ātri paveikt. Es tomēr gribētu vēl norādīt uz to, ka pastāv aizmugures teritorijas Nord komandiera 24.7.41. pavēle slepenajai lauka žandarmērijai dot rīkojumu žīdiem sevi iezīmēt ar krūšu labajā pusē nēsājamu dzeltenu sešstarainu zvaigzni. Projektā turpretī ir paredzēta iezīmēšana ar Dāvida zvaigzni krūšu kreisajā pusē un uz muguras.[5]

Pats par sevi saprotams, ka rezervātā nometinātie žīdi arī būs iezīmēti.

Nobeigumā rezumējot jāsaka, ka ar iepriekš minēto žīdu jautājuma risinājumu tiek sasniegta:

1) gandrīz simtprocentīga tūlītēja visas Ostlandes attīrīšana no žīdiem,

2) tiek novērsta žīdu vairošanās,

3) iespēja vispilnīgāk izmantot žīdu darbaspēku,

4) būtiska vēlākas kopējas transportēšanas atvieglošana uz kādu Ārpuseiropas žīdu rezervātu.

Šo radikālo pasākumu varēs realizēt, vienīgi izmantojot Drošības un Kārtības policijas spēkus.[6]

Štālekers

_________________________________________________________________

Avots: Ezergailis, A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941-1944. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1999. 473.-475.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, P-1026.f., 1.apr, 3.l, 237-239.lp.

[1] Iespraudums rokrakstā: “izņemot tikai dažu pilsētu amatniekus”.

[2] Rokrakstā labots uz “visumā atkrīt”.

[3] Nākamās rindkopas sākumā rokrakstā pierakstīts: “Projekts paredz iedzīvotājus no laukiem pārvietot uz pilsētām.”

[4] Rokrakstā papildināts: “ko Drošības policija jau paveikusi”.

[5] Iespraudums rokrakstā: “bez tam kreisajā pusē tās diametrs ir 8-10 cm”.

[6] Dokuments beidzas ar piezīmi rokrakstā: “Es uzskatu par nepieciešamu pirms principiāla norādījuma izdošanas visus šos jautājumus vēl pamatīgi apspriest mutiski, jo tas ievērojamā mērā skar principiālas, rakstiski neapspriežamas augstākas instances pavēles Drošības policijai.”