[Ap 500.gadu pirms mūsu ēras]
___________________________________________________________

Neviens lāga nezina, kas atrodas ziemeļos no zemes, par ko tagad stāstu [Skitijas]. Neesmu arī nevienu saticis, kas turieni pats būtu redzējis... Visu, ko vien esmu spējis saklausīt par attālākām zemēm, esmu uzrakstījis.

Pirmie iedzīvotāji uz ziemeļrietumiem no Olbijas, kas atrodas pie Dņepras Skitijas [Melnās jūras] piekrastes vidū, ir kalipidieši - Skitijas grieķi. Aiz viņiem dzīvo cita cilts, saukta par alizoņiem. Šie un tāpat kalipidieši, kaut gan citādi dzīvo tāpat kā skiti, sēj un ēd labību, arī sīpolus, ķiplokus, lēcas un ersķus. Aiz alizoņiem dzīvo skitu zemkopju ciltis, kas sēj labību nevis uzturam, bet gan pārdošanai. Uz ziemeļiem no šiem dzīvo neuri. Ziemeļos no neuriem, cik zinām, zeme ir neapdzīvota...

Neuriem ir skitu paražas un ticējumi. Vienu paaudzi. priekš Dārija kara gājiena gadījās, ka neuriem bija jāatstāj sava zeme čūsku dēļ. Viņu zemē bija saradies liels daudzums čūsku, un vēl vairāk mācās virsū no ziemeļu neapdzīvotām vietām. Beidzot neuri bija spiesti atstāt savu zemi un dzīvot starp budiniem. Var jau būt, ka neuri ir burvji, jo Skitijā dzīvojošie skiti un grieķi saka, ka reizi gadā ikviens neurs pārvēršoties par vilku. Pēc dažām dienām viņi atgriežoties savā agrākajā izskatā. No savas puses nevaru šim stāstam ticēt, bet viņi tā stāsta un pat apzvēr, ka tā esot patiesība.

Kad skitiem likās, ka viņi pašu spēkiem nespēs atsist Dārija armiju, viņi sūtīja ziņnešus pie saviem kaimiņiem. To ķēniņi, uzzinājuši, ka pret skitiem maršē liela armija, bija jau satikušies un apspriedušies. Apspriedē bija piedalījies tauru, agatirsu, neuru, cilvēkēdēju, melnsvārču, gelonu, budinu un sauromatu ķēniņš...

Ķēniņi savā apspriedē nevarēja vienoties. Geloni, budini, sauromati nolēma skitus atbalstīt. Pārējo, proti, agatirsu, neuru, cilvēkēdēju, melnsvārču un tauru ķēniņš skitiem atbildēja: “Ja jūs paši nebūtu uzbrukuši persiešiem, mēs jūsu lūgumu atzītu par taisnīgu. Tad mēs cīnītos jūsu pusē. Tomēr fakts ir, ka jūs iebrukāt Persijā, ar mums neapspriedušies, un tur palikāt, kamēr vien debesis jums to atļāva. Tagad debesis lēmušas, ka persieši jums atmaksā jūsu pašu naudā. Mēs toreiz persiešus neaiztikām un to nedarīsim arī tagad. Protams, ja persieši izrādīsies agresori un iebruks mūsu zemēs, mēs cīnīsimies, lai viņus atsistu. Kamēr persieši neuzbruks, mēs paliksim, kur esam, un neko nedarīsim. Pēc mūsu domām, invāzija nav vērsta pret mums, bet gan pret jums, jo jūs bijāt pirmie agresori.
____________________________________________________________

Avots: Dunsdorfs, E. Senie stāsti: Latvijas vēstures lasāmgrāmata. Melburna: Austrālijas Latvietis, 1955., 11.-12.lpp.

Ievietots: 25.02.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.

HISTORIA.LV