[1988.gada 30.janvārī]
____________________________________________________________________

Latvijas Komunistiskās partijas
Centrālajai Komitejai

Cilvēktiesību aizstāvēšanas
grupas “Helsinki-86”

Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa “Helsinki-86”apvieno dažādu uzskatu un dažādu uzskatu un politisko pārliecību cilvēkus. Mēs neesam politiska partija. Vienojošais faktors ir visu tās locekļu dziļa pārliecība. Daudzus gadu desmitus Latvijā tiek rupji pārkāptas ne tikai atsevišķu indivīdu demokrātiskās tiesības, bet arī visas latviešu tautas neatņemamās tiesības uz nacionālo pašnoteikšanos.

Latvijas grupa “Helsinki-86” par savas darbības galveno uzdevumu uzskata vispārējas cilvēktiesību Deklarācijas un Helsinku apspriedes Nobeiguma akta principu īstenošanu dzīvē. Apgalvojumus, ka Latvijas grupas “Helsinki-86” darbībai ir pretpadomju, šovinistisks, antisociālistisks raksturs mēs kategoriski noraidām kā melīgus un nepamatotus. Latvijas grupa “Helsinki-86” respektēs jebkuru latviešu tautas vairākuma brīvi izteiktu gribu attiecībā uz savu turpmāko politisko orientāciju. Mēs iestājamies tikai par tādas brīvas izteiksmes iespējām.

Mēs noraidām apgalvojumus, ka grupas “Helsinki-86” darbību inspirē pretpadomju spēki Rietumos, to izmantojot provokācijām pret Padomju Savienību. Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa “Helsinki-86” savā darbībā ir pilnīgi neatkarīga. Visi lēmumi tiek pieņemti tās locekļu sanāksmēs Latvijā un nekādam spiedienam no ārienes mēs neesam pakļauti.

Līdz tam laikam, kamēr pastāvēs PSKP (Latvijas KP) totālā kontrole pār masu informācijas līdzekļiem Latvijā un netiks legalizēti neatkarīgie preses izdevumi, grupa “Helsinki-86” būs spiesta izmantot arī Rietumu radiostacijas latviešu tautas informēšanai par savu darbību.

Neaizmirstot, ka mūsu galamērķis ir latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību brīva realizēšana, mēs ierosinām izskatīt neatliekamas problēmas, kuras satrauc visu latviešu sabiedrību un kuru risināšanā ir iespējams jau šodien rast saskarsmes punktus un panākt kompromisus.

1. Nacionālais jautājums var novest jebkuru sabiedrību līdz revolucionārai krīzei. Nacionālā jautājuma risināšana nav atdalāma no sociālā jautājuma, un tā jāsāk nevis no kultūras, valodas un tamlīdzīgiem “augstumiem”, bet gan realizējot republikas ekonomisko autonomiju.

Mēs uzaicinām, atbilstoši republikas Konstitūcijai, īstenot praksē Latvijas republikas neatkarīgo statusu citu republiku saimē, reabilitēt nacionālo ekonomiku un līdz ar to arī nacionālo apziņu. Nepieciešams revidēt ekonomiski nepamatoto Latvijas rūpniecisko struktūru, samazināt metāla un energoietilpīgās ražotnes. Rūpniecību jāvērš tādā virzienā, kur vajadzīgs skaitliski neliels, bet augsti kvalificēts darbaspēks, kur iespējams iztikt bez migrantiem un ievestiem materiāliem. Jālikvidē tūkstošiem kilometru tālas izejvielu piegādes. Latvijas tautsaimniecībai ir jāietver sevī gan republikas sociālās, gan ekoloģiskās īpatnības, jāpārtrauc tādu ekonomikas un sadzīves objektu celtniecība un ekspluatācija, kas pasliktina ekoloģisko situāciju Latvijā. Jāaptur neveselīgo migrācijas procesu, kas apdraud mūsu nacionālā identitāti un kultūru.

2. Jebkuras tautas vislielākā vērtība ir tās valoda. Latviešu valodas stāvoklis PSRS varas iestāžu līdzšinējās bezatbildīgās politikas dēļ ir nonācis līdz kritiskai robežai. Mūsu valoda ir izstumta no republikas sabiedriski politiskās, tehniskās, zinātniskās un saimnieciskās dzīves sfērām. Mākslīgi radītie migrācijas procesi iedragā un pie tagadējās negatīvās attieksmes pret latviešu valodu sāk apdraudēt pat tās pēdējo patvērumu - ģimeni. Te ir jārunā par rusifikāciju zem internacionālisma un divvalodības maskas. Gluži dabīgi, ka tas izraisa spriegumu un saasina starpnacionālās attiecības.

Lai atrisinātu krīzes stāvokli, mēs aicinām atjaunot nacionālās vienlīdzības principus. Pirmām kārtām - iekļaut republikas Konstitūcijā pantu, ka latviešu valoda ir Latvijas PSR valsts valoda, analogi, kā tas ir dažu citu savienoto republiku konstitūcijās. Vienlaikus ir jāpanāk, lai republikas uzņēmumos un lauku saimniecībās, laboratorijās un zinātniskas pētniecības iestādēs tehniskā dokumentācija būtu latviešu valodā. Mēs uzaicinām radīt republikā labvēlīgus apstākļus, lai Latvijā dzīvojošie cittautieši varētu īsā laikā sekmīgi apgūt un uzsākt lietot latviešu valodu. Mēs ierosinām paredzēt likumdošanā juridisku atbildību par necieņas izrādīšanu Latvijas teritorijā pret tās kultūru, valodu vai tautu, kā arī izstrādāt nolikumu personām, kuras grib apmesties republikā uz pastāvīgu dzīvi. Tajā starp citiem noteikumiem (piedzimšana Latvijas teritorijā vai Latvijā nodzīvotais laiks utt…) jābūt arī prasībai pēc latviešu valodas un vēstures zināšanas. Mēs uzaicinām atteikties no līdzšinējās demagoģiskās prakses ikkatru patriotisma centienu vai mīlestības apliecinājumu savai tautai kvalificēt kā ekstrēmu nacionālismu.

3. Mūsdienu masu komunikācijas laikmetā vēsturiskās patiesības vairs nav iespējams noklusēt vai sagrozīt. Šādi centieni ar katru dienu arvien vairāk top smieklīgi.

Mēs uzaicinām realizēt Latvijas zemes un tautas vēstures deideoloģizācijas procesu, godīgi interpretējot vēstures notikumus. Uzaicinām atsacīties no nemitīgas vēstures pielāgošanas šodienai orveliskā garā, jo padomju vara tikai iegūs, ja tā stūrgalvīgas faktu noklusēšanas vai vēsturiskās īstenības sagrozīšanas vietā godīgi un objektīvi izskaidros Latvijai nozīmīgus šī gadsimta notikumus, arī kaimiņu lielvalstu noziegumus pret Latviju. Mēs uzaicinām veltīt uzmanību mūsu vēstures un kultūras pieminekļu bēdīgajam liktenim un aicinām atbalstīt katru iniciatīvu, kas veltīta kultūras un vēstures pieminekļu saglabāšanai.

4. Runājot; par latviešu strēlniekiem vai gvardes divīziju, latviešu nacionālā karaspēka daļas šķiet pašsaprotama lieta un teritoriālā korpusa izformēšana tātad ir bijusi kļūda. Taču arī tagad, atklātības laikos, netiek pat pieļauta doma par šīs kļūdas labošanu.

Mēs uzaicinām atjaunot nacionālos karaspēka formējumus, kuros nepieciešamo militāro sagatavotību Latvijā varētu apgūt republikas iedzīvotāji.

5. Valsts iekārta un nacionālā simbolika ir dažādas lietas. Neviena sociālistiskā valsts, kura cauri varas maiņām ir saglabājusi nacionālā karoga krāsas, ar šo soli savu iekārtu nav vājinājusi. Tāpēc muļķīgs ir apgalvojums, ka nacionālās krāsas simbolizē buržuāzijas varu.

Mēs uzaicinām reabilitēt Latvijas nacionālo sarkan-balt-sarkano karogu. Tas darināts pēc Atskaņu hronikā (13.gs.) par latviešu karogu sniegtajām ziņām. Ar nacionālā karoga nozīmi to sāka lietot Tērbatas latviešu studenti Kronvaldu Ata vadītajos vakaros, bet kopš 1873.g. Pirmajiem vispārīgajiem dziesmu svētkiem sarkan-balt-sarkano karogu sāka saukt par visu latviešu karogu.

6. Padomju Savienība vienmēr ir uzsvērusi savu robežu neaizskaramību. Tādām tām jābūt arī starp Padomju sociālistiskajām republikām. Attaisnot teritoriālās izmaiņas ar atsevišķu reģionu etnisko sastāvu nav pieļaujams.

Mēs pieprasām atjaunot Latvijas teritoriju robežās, kādas tai noteica Krievijas un Latvijas 1920.gada miera līgums. Šo līgumu, kā zināms, parakstīja Ļeņina vadītās valdības pārstāvji.

7. Demokratizācijas ietvaros, kā pasvītrojis Mihails Gorbačovs, vērtīgi ir uzklausīt visu domas, arī to domas, kuriem nepiekrītam.

Mēs uzaicinām nelikt šķēršļus neatkarīgās preses izdošanai un atvēlēt šī mērķim tipogrāfiskas jaudas. Šī brīvā prese kalpotu kā tribīne, kurā mūsu sabiedrības pārstāvji varētu realizēt savas tiesības kritiskai šodienas notikumu izvērtēšanai un alternatīvu risinājumu piedāvāšanai dažādos jautājumos. Šajos preses izdevumos valdība aizvien varētu saklausīt problēmas, kurām nepieciešama īpaša uzmanība. Līdz ar to tiktu dots ieguldījums reālas demokrātijas ieviešanā Latvijā. Uzaicinām radīt labvēlīgus apstākļus brīvai domu un ideju apmaiņai, katram Latvijas iedzīvotājam garantējot iespējas abonēt jebkuru pasaules preses izdevumu. Aicinām pārtraukt ārzemju radioraidījumu traucēšanu.

8. Grūti pat aptvert Staļina drausmīgos noziegumus pret PSRS ietvertajām tautām - miljoni deportēto, badā un salā bojā gājušo, nogalināto. Latvijas Republikas valsts robeža pasargāja latviešus no Krimas tatāru, Pievolgas vāciešu, ukraiņu arī no savu tautas brāļu - Krievijas latviešu un vēl citu tautu briesmīgā likteņa. Taču pēc Latvijas okupācijas un varmācīgas iekļaušanas PSRS 1940.gadā arī Latvijas iedzīvotājus skāra varas darbi, kuri līdzinās genocīdam. Noziegumiem pret cilvēcību noilguma nav. Staļina pastrādātajos ir atbildīgi arī viņa līdzgaitnieki un šo noziegumu tiešie izpildītāji. Tikai saucot tos pie kriminālatbildības, tāpat kā nacistiskos kara noziedzniekus, mēs novērsīsim līdzīgu noziegumu atkārtošanos nākotnē.

Mēs aicinām publicēt konkrētus datus par Staļina un tā rokaspuišu pastrādātām ļaundarībām pret Latvijas iedzīvotājiem. Lūdzam atļaut izveidot pieminekli Staļina nozieguma upuru piemiņai Latvijā. Pieprasām atmaskot un nosodīt ne tikai Staļina iekšpolitiku, bet arī tikpat noziedzīgo Staļina-Molotova ārpolitiku.

9. Mēs uzaicinām likvidēt visas privilēģijas, kuras saistās ar personas ieņemamo amatu vai partijas piederību. Nepieciešams izlīdzināt milzu plaisu starp trūcīgo iedzīvotāju, lielākoties strādnieku, zemo dzīves standartu un priviliģētās elites dzīves apstākļiem. Uzaicinām pievērst nopietnu uzmanību sociāla netaisnīguma izpausmēm Latvijā.

10. Cilvēku, kuru paustie uzskati neatbilst oficiāli pieņemtajiem, apmelošana un vajāšana, ir klājā pretrunā ar vispārējās cilvēka tiesību Deklarācijas un Helsinku apspriedes Nobeiguma akta demokrātiskajiem principiem.

Mēs uzaicinām neierobežot ticības brīvību un atcelt likumus, kuri ierobežo visu reliģisko konfesiju piederīgos Latvijā. Uzaicinām izbeigt ateisma klaji demagoģiskos un ļaunprātīgos uzbrukumus kristīgajai baznīcai. Uzaicinām nevajāt garīdzniekus un ierindas ticīgos, kuri tiecas pēc pilnasinīgas garīgas dzīves iespējām, neatkarīgi no to konfesionālās piederības, vai tie būtu kristieši, dievturi vai krišnaīti.

11. Mēs uzaicinām veicināt Latvijā citām tautām piederīgo pilsoņu kulturālo autonomiju, iedibinot skolas, kurās poļi, ebreji, ukraiņi, baltkrievi utt. varētu apgūt dzimto valodu un savas tautas vēsturi, tādējādi novēršot viņu diskrimināciju un asimilācijas draudus.

12. Mēs uzaicinām visiem spēkiem veicināt pilsonīgo aktivitāti ne tikai ekonomikas jomā, bet arī politiskā un visās gara dzīves norisēs, panākot īstenu tautvaldību, padomju varas atjaunošanu, jo neiespējami ir uzskatīt par padomju varu Staļina kliķes patvaldību un viņas kopijas, kas tika ievestas Baltijas valstīs 1940.gadā.

Cīnīsimies kopīgi par demokrātijas uzvaru mūsu sabiedrībā! Lai to panāktu, ir jālikvidē visas totalitārisma paliekas, viss tas, kas mūs vēl joprojām satur baiļu un nebrīvības gaisotnē.

Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa “Helsinki-86” patiesi vēlas dot savu ieguldījumu demokrātijas ieviešanā Latvijā, paturot tiesības kritiski vērtēt partijas politiku pagātnē, tagadnē un nākotnē.

1988.gada 30.janvārī
RĪGĀ, LATVIJĀ

LINARDS GRANTIŅŠ
229700, Liepāja, M.Būkas iela 47-8,

MĀRTIŅŠ BARISS
229700, Liepāja, Sapņu iela 10-41,

ĀRIJS TOMSONS
229070, Rīgas rajona Kūdra “Knapes”,

ALFRĒDS ZARIŅŠ
228730, Alūksne, Omskas iela 5-17,

JURIS ZIEMELIS
226012, Rīga, Pērnavas iela 1-14,
tel. 299733,

EVA BITENIECE
229700, Liepāja, jaunā iela 20a,
tel. 22484,

DZINTARS GEIDE
226012, Rīga, Krišjāņa Barona iela 109-43,

JURIS VIDIŅŠ
228100, Rēzekne, Ausekļa iela 21,
tel. 24724,

AIJA EKARDS
229700, Liepāja, Uzvaras iela 11-4,

MĒRIJA VĪTOLA

JĀZEPS SADOVSKIS

Pārstāvis ārzemēs:
Rolands Silaraups
Am. Heideweg 10
Dachau tel. 83350
Bundesrepublik
Deutschland
____________________________________________________________________

Avots: Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa Helsinki ’86: Dokumentu krājums 07.86.-04.88. Rīga: Neatkarīgais informācijas centrs, 1989., [80.lpp.]>62.-65.lpp.

Publicēts arī: Vēstures avoti. Latvijas Vēsture. 1994., Nr.2(13), 55.-57.lpp. (Latvijas Vēsturē reproducētais memoranda teksts nedaudz atšķiras no teksta, kas kalpoja par pamatu šai publikācijai. Diemžēl žurnālā Latvijas Vēsture nav norādīts izmantotais avots. Tā kā izdevums Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa Helsinki ’86 balstīts pašas grupas helsinki-86 dokumentos, domājams, ka tajā sniegtā teksta versija uzskatāma par primāru.)