Helevega hronikas fragments par Rīgas aplenkumu 1484.gadā.
_____________________________________________________________________

[Svētās] Sholastikas dienā[1] mestra landmaršals ar lielu karaspēku - starp viņiem arī [ļaudis] no Hārijas un Viras[2] ieradās pie Rīgas un apmetās ganībās. Viņiem bija kāds tūkstotis ragavu ar pārtiku, alu, miltiem, sienu, auzām, munīciju un citām karā Vajadzīgām lietām, un [ordeņa karaspēks] gatavojās ilgstošam [Rīgas] aplenkumam. [Savstarpējās] cīņās iesaistījās desmit, divdesmit un trīsdesmit vīru lielas Vienības no [ordeņa] nometnes un pilsētas, bet pirmajā dienā nogalināja ne vairāk kā divus vai trīs un sagūstīja trīs ordeņa jātniekus; viņi [ordeņa karavīri] sagūstīja vienu jātnieku no pilsētas. Tie, kas bija pilī, arī gribēja tikt ārā, bet pilsētnieki visapkārt bija izskaldījuši ledu, lai tie nekur netiktu pāri, tomēr diviem kājniekiem tas izdevās; ordeņa jātnieki uzsēdināja tos savos zirgos un nogādāja nometnē. Tie Viņiem pastāstīja par stāvokli pilsētā un pilī, un kā to ieņemt. Pēc tam [ordeņa] nometnē un pilī izgatavoja daudz pinumu, kurus rindā izvietoja uz Daugavas, lai pa to droši varētu braukt ar ragavām. Rīdziniekiem bija lielas, ar sienu un žagariem pildītas ragavas , kuras tie uzvilka uz ledus, un aiz tām no jauna un plašā [joslā ] izcirta ledu, šur un tur brīvi [ūdenī] atstājot lielus [ledus] gabalus, lai tie, kas nejauši uz tiem uzkāptu, nonāktu briesmās. No [ordeņa] karaspēka uz Daugavas saradās diezgan daudz nodaļu, tā ka dažas beidzot atradās arī mūsējām pretī, un, kad sākās apšaude, no ordeņa nodaļas nošāva jātnieku komandieri Mertenu Preisu, kurš bija ievērojams spiegs. Ordeņa karavīri ļoti centās aizdedzināt kuģus un liellaivas, kas atradās starp pili un ganībām,[3] tomēr, pateicoties lielai un dedzīgai [rīdzinieku] pretestībai, viņiem tas neizdevās. Pie Doles arī bija liela [ordeņa karavīru] nodaļa, bet viņi, [cīņā] zaudējuši 18 kritušos un 21 zirgu, atkāpās un atgriezās pie [sava] karaspēka. [Tur] bija arī kāds koktēlnieks ar savu dēlu, dzimuši holandieši, kuri ilgāku laiku bija pelnījuši sev iztiku pilsētā, bet tad pārgalvīgi pārbēguši pie [ordeņa] karaspēka; viņi bija piedāvājušies uztaisīt tiltu, pa kuru pār akmens mūriem varētu aizvest ļaudis uz pili un to ieņemt. Šim nodevējam landmaršala kungs arī paklausīja, bet, kad tiltu jau vajadzēja aizgādāt [uz pili] un uzstādīt, tas vairākās vietās pārlūza, jo bija pārlieku liels, lai to varētu lietot. Šī iemesla dēļ un arī tāpēc, ka nometnē izcēlās liels pārtikas trūkums un ap 1500 [karavīru] aizbēga, landmaršals atteicās no nodoma ieņemt pili. Tai pašā laikā viņam radās doma aizsprostot Daugavgrīvas ostu, sagādājot pilsētai nepārvaramus zaudējumus, par ko būs stāstīts vēlāk. Dižciltīgie[4] pagarināja pamieru uz 4 nedēļām, nodarot ar to pilsētai vislielāko ļaunumu. Gavēņa nedēļā Rīgā ieradās Kurzemes bīskaps, lai būtu par starpnieku abām [strīdīgajām] pusēm. Kad viņš no pilsētas bija aizgājis uz ordeņa nometni un manīja, ka landmaršals un viņa līdzgaitnieki noskaņoti mieram, viņam izdevās panākt, ka landmaršals un viņa ļaudis labprāt bija gatavi slēgt mieru, taču [viņiem izvirzīja šādus noteikumus]: 1) ordenim jāatdod atpakaļ iekarotie baznīcas un 2) pilsētas īpašumi,[5] 3) par savstarpēji nodarīto postījumu atlīdzināšanu jāvienojas prelātiem un kārtām (izņemot Hāriju un Viru). Landmaršals pirmo punktu noraidīja ar piebildi, ka uz pilsētu tas neattiecas; par to varētu runāt, kad zemē ieradīsies arhibīskaps.[6] Otrais punkts viņam šķita apkaunojošs; trešo viņš bija gatavs pieņemt. Kad bīskaps jautāja, kas būtu jādara ar Rīgas pili, [Rīgas] birģermeistars, kas bija pilnvarots atbildēt, sacīja, ka tā atrodoties uz pilsētas zemes, un vienīgais, ko varētu darīt, būtu to sagraut un nopostīt. Tas ordenim nepatika. Tomēr landmaršals lika darīt zināmu, ka gadījumā, ja pilsēta un [dom]kapituls atteiktos no prasības iecelt Švarcburgas grāfu par arhibīskapu un atbalstītu maģ[istra] Hillebranda[7] [kandidatūru], kuram jau bija daudz pāvestam adresētu [rekomendācijas] rakstu no ķeizara, Ungārijas un Neapoles karaļa, lielmestra un [Vācu] ordeņa, viņš būtu gatavs atdot domkapitula īpašumus, taču, kas attiecas uz pilsētas izvirzītajām prasībām, viņš nedomājot [Rīgai] atstāt ne pēdu zemes vairāk, kā tai piederējis pirms kara. Tā no šīm sarunām nekas neiznāca, bet, kad landmaršals ar savu nometni no pilsētas ganībām pārcēlās uz Daugavgrīvu, lai tur, kā iepriekš nodomājis, visai zemei par lielu postu aizsprostotu [ieeju] ostā, izbūvējot [Daugavā] lielas baļķu kastes un piepildot tās ar akmeņiem, augsti godājamā rāte ar visu [pilsētnieku] kopienu nolēma sūtīt pret viņu savu hauptmani Harvigu Vinholdu līdz ar viņa jātniekiem, kā arī birģermeistaru Kārli fon Lēvenu un no rātes Evertu Štēfenu un Johanu Holthūzenu kā abu ģilžu galvas; arī Melngalvju savienība nolēma sarīkot lielu karapulku, bet tajā bija vairāk kājnieku nekā jātnieku. To vadīja prāvests Hinriks Hilgenfelds ar kādiem 40 jātniekiem, starp kuriem atradās arī daži dižciltīgie [arhibīskapa vasaļi] ar savējiem. Šis karapulks 1484.gada pirmdienā pēc trešās gavēņa svētdienas[8], agrā rītā izgāja no pilsētas, un kad tas bija nonācis pie Ķīšezera, [karavīri] no ordeņa nometnes to pamanīja un devās uzbrukumā; [rīdzinieki] arī vairs nevilcinājās, bet izkārtojās [cīņai] netālu no Daugavgrīvas, pie Sv. Nikolaja kapellas. Tur rīdzinieki devās spēcīgā uzbrukumā, tā ka ne mazums abu pušu cīnītāju palika kaujas laukā, tomēr visvarenais Dievs piešķīra uzvaru rīdziniekiem, un pilsētas rātsnamā tika nogādāti 23 sagūstītie augstdzimušie ordeņa kungi, starp kuriem bija Jelgavas komturs Vesels fon Štrunkens, Zonnenbergas fogts Delvigs, Ventspils komturs un Kuldīgas komturs, Frīdrihs fon der Borhs [no] Daugavpils, Sēlpils fogts, Rēveles kumpāns; vēl 3 ordeņa kungi tika nogalināti kaujas laukā un pamesti guļam. Rīgas komturs Frīdrihs Osthofs noslīka Sarkandaugavā, mēģinot aizdedzināt tur pa ziemu novietotos [rīdzinieku] kuģus. Turklāt rīdzinieki ieguva labus ļaudis [gūstekņus] un cita starpā arī 12 falkonetus[9]. Taču viņi pēc šīs uzvaras vajāšanu neturpināja, jo cīņā bija ļoti noguruši, citādi jau toreiz ordenis šeit būtu iznīcināts. Tad arī dzīvi palikušie ordeņa karavīri krita ceļos un pateicās Dievam debesīs par to, ka viņš tā bija locījis rīdzinieku sirdis, ka viņi nevajāja bēgļus, izmantojot savu uzvaru. To, ko ordenis bija uzbūvējis Daugavgrīvā,[10] daļēji nodedzināja viņi paši [atkāpjoties], daļēji to iznīcināja un sagrāva pilsētnieki.
_________________________________________________________________

Avots: Dzenis, A. Pirmā Rīgas pilsētas hronika. Latvijas Arhīvi. 1998. Nr.2, 39.-42.lpp.>40.-41.lpp.

Manuskripta atrašanās vieta: LVVA, 4038.f., 2.apr., 100.l., 41.-43.lp.

[1] 10.februārī. [Šeit un turpmāk visas piezīmes A.Dzenis, 42]

[2] Domāti Ziemeļigaunijas novada Hārijas un Viras bruņinieki - ordeņa vasaļi, kas līdz 1484.gada sākumam atbalstīja arhibīskapu.

[3] Acīmredzot kuģi atradušies kādā Daugavas labā krasta attekā vai arī bijuši izvilkti krastā.

[4] Oriģinālā - “die stifftschen vom Adel” kas varētu apzīmēt gan domkapitula locekļus, gan arhibīskapa vasaļus.

[5] Acīmredzot domāti 1479.gadā ordeņa karā ar arhibīskapu iekarotie īpašumi un Rīgas pilsētas īpašumi, kas ordeņa rokās pārgāja pēc 1330.gada padošanās līguma.

[6] Rīdziniekiem labvēlīgais arhibīskaps Stefans Grūbe bija miris 1483.gada 20.decembrī, un laikā, kad risinājās publicētajā hronikas fragmentā aprakstītie notikumi, pāvests jaunu arhibīskapu vēl nebija apstiprinājis.

[7] Rīga un domkapituls - divpadsmit augstāko garīdznieku padome - centās panākt Švarcburgas grāfa apstiprināšanu par Rīgas arhibīskapu. Ordenis arhibīskapa sēdeklim izvirzīja savu kandidātu - rīdziniekiem nelabvēlīgo mestra sekretāru Mihaelu Hildebrantu (hronikā - maģistrs Hildebrants), kuru pāvests amatā apstiprināja 1484.gada novembrī.

[8] 22.martā.

[10] Rīdzinieki Daugavgrīvas cietoksni bija ieņēmuši un pilnībā nopostījuši jau 1483.gada otrajā pusē. Acīmredzami šeit domāti ordeņa no jauna uzceltie nocietinājumi. Daugavgrīvas cietoksnis atradās tagadējās Vecdaugavas labajā krastā netālu no tagadējām Skanstnieku mājām.

Ievietots: 18.03.2003.

HISTORIA.LV