Torolfs un Egils pavasarī izrīkoja lielu laivu, sarunāja kara draudzi un vasarā devās sirot Baltijas jūrā. Viņi postīja, laupīja un izcīnīja daudz kauju. Tad viņi devās uz Kurzemi un izcēlās krastā, uz pusgadu noslēdzot pamieru un tirdzniecības līgumu. Kad līguma laiks beidzās, viņi sāka postīt un uzbrukt.

Kādu dienu vikingi iebrauca kādā upes grīvā, kuras krastos auga biezs mežs. Sadalījušies kopos pa divpadsmit, viņi devās mežā, drīz nonākot kāda ciemata tuvumā. Vikingi laupīja un nokāva vīriešus, bet kad visi pārējie aizbēga, vairs nebija, kas pretotos.

Uz vakara pusi Torolfs lika taurēt atgriešanas signālu, un visi vikingi no meža devās atpakaļ uz krastu. Tikai pludmalē varēja pārbaudīt, vai visi atgriezušies. Torolfs bija atgriezies jūrmalā, bet Egila nebija. Tumsai uznākot, tika nolemts, ka viņu tagad nevar meklēt.

Egils ar divpadsmit vīriem bija gājuši pa mežu un iznākuši klajumā ar ēkām. Viņu priekšā bija lauku mājas, un vikingi devās turp. Pienākuši klāt, viņi skriešus devās mājās iekšā, bet neviena tur nesastapa. Vikingi sāka laupīt mantas. Tur bija daudz ēku, un viņi kavējās ilgi. Kad viņi beidzot atstāja lauku mājas, starp mežu un viņiem bija sapulcējušies daudz laužu, kas vikingiem uzbruka.

Vikingus no meža šķīra zedeņu žogs. Egils tad izrīkoja, lai vikingi viņam seko, un vadīja vīrus tā, lai tiem nevarētu uzbrukt no visam pusēm. Egils gāja pa priekšu, un pārējie sekoja cieši aiz viņa. Kurši viņus apmētāja šķēpiem un apšaudīja bultām, bet neielaidās zobenu cīņa. Egils un viņa vīri, virzoties gar žogu, drīz nonāca pie kāda cita žoga, kas nogrieza tiem ceļu. Vikingus, kas šādi bija nonākuši strupceļā, kurši pamatīgi apstrādāja. Kurši uzbruka ar šķēpiem un zobeniem, kamēr daži svieda drēbes uz vikingu ieročiem. Tā vikingus ievainoja, sagūstīja un, kad visi bija saistīti, tos noveda atpakaļ lauku mājās.

Lauku māju saimnieks bija varens un bagāts, un viņam bija pieaudzis dēls. Kurši apspriedās, ko darīt ar vikingiem. Saimnieks izteicās, ka vislabākais būtu visus nogalināt. Saimnieka dēls turpretim aizrādīja, ka tumsas dēļ nebūs nekāda prieka, gūstekņus spīdzinot, tādēļ būtu jānogaida rīts. Gūstekņus tad iesprostoja namā un stingri sasēja.

Egilu piesaistīja rokām un kājām pie kāda zemē iedzīta mieta, un namu tad cieši nosprostoja. Kurši pēc tam devās uz svētku zāli, ēda un dzēra, un bija līksmi. Egils mēģināja kustēties un valstījās pret mietu, kamēr tas kļuva vaļīgs. Beidzot miets apkrita, un Egils no tā atbrīvojās, ar zobiem atraisot saites ap rokām. Kad rokas bija atbrīvotas, viņš varēja atbrīvot kājas. Pēc tam viņš atbrīvoja savus biedrus.

Kad visi bija brīvi, viņa sāka pētīt namu, lai noskaidrotu, kā no tā varētu izkļūt. Nams bija cirsts no resniem baļķiem, bet viena siena bija plānāka. Vikingi izlauza šo sienu un nonāca otrā namā. Arī šim namam bija biezas baļķu sienas. Te viņi izdzirdēja vīriešu balsis zem savām kājām. Vērīgi lūkojoties visapkārt, viņi pamanīja durvis grīdā. Viņi atvēra durvis. Apakšā bija dziļa bedre, un no turienes atskanēja vīriešu balsis. Egils jautāja, kas tur par ļaudīm. Viņam atbildēja kāds, kas saucās Akis. Egils jautāja, vai viņi vēlas izkļūt no bedres, Akis teica, ka viņi to gaužām vēloties. Egils un viņa biedri tad nolaida lejā virves, ar kurām viņi bija bijuši saistīti, un vikingi izvilka trīs vīrus. Akis teica, ka tie divi esot viņa dēli. Viņi esot dāņi un sagūstīti iepriekšējās vasaras sirojumā. Akis stāstīja: “Ziemā ar mani apgājās labi. Biju saimnieka pārvaldnieks, bet manus dēlus padarīja par vergiem, un viņi ļoti cieta. Pavasarī mēs nolēmām bēgt, bet mūs noķēra un iemeta šai bedrē.”

Egils tad teica: “Ja tā, tad droši vien labi pazīsti apkārtni un vari ieteikt, kā no šejienes var izkļūt.”

Akis norādīja uz kādu plānu šķērssienu un teica: “Ielauziet šo sienu, tad jūs nonāksit klētī, bet no turienes varat iet, kurp vien gribat”.

Egils un viņa ļaudis tā izdarīja. Viņi ielauza dēļu sienu nomāca klētī un no turienes ārā. Bija melna nakts un Egila draudze gribēja steigties uz mežu. Tad Egils uzrunāja Aki: “Tā kā tu pazīsti šejieni, tad parādi, kur vislabāk varētu laupīt.” Akis parādīja, kur daudz mantas: “Šai lielajā augštelpā, kur saimnieks guļ, ir arī daudz ieroču.”

Egils tad deva rīkojumu uzkāpt augšējā stāva, un kad viņi bija uzkāpuši pa kāpnēm, viņi redzēja, ka durvis bija vaļā. Iekšā dega uguns, un kalpotāji klāja kuršu gultas. Egils lika dažiem vikingiem palikt ārā un uzmanīt, lai neviens neizbēgtu, bet pats ar citiem vikingiem viņš iebruka telpā. Viņi paķēra ieročus, kuru te netrūka, un nogalināja visus kuršus, kas bija telpā. Ieroču pietika visiem vikingiem. Akis tad devās uz kādām durvīm grīdā, atslēdza tās un aicināja vikingus nokāpt lejā. Viņi paņēma gaismu un nokāpa. Tur bija saimnieka manta, skaistas rotas un daudz sudraba. Vikingi uznesa smagas mantu nastas. Egils paņēma lielu zarukannu un uznesa to augšā. Tad visi devās uz mežu.

Kad viņi nonāca mežā, Egils apstājās un teica: “Mēs tagad neesam rīkojušies, kā vikingiem klājas. Esam apzaguši saimnieku, un viņš par to nekā nezina. Neaptraipīsim savu godu. Dosimies atpakaļ un paziņosim, ko esam izdarījuši.” Visi bija pret šo priekšlikumu un teica, ka viņi gribot doties uz laivu.

Egils tad nolika zemē zarukannu un viens pats devās skriešus uz tikko atstātajām lauku mājām. Te viņš redzēja, ka kalpotāji no virtuves nesa ēdienus uz istabā klātajiem galdiem. Virtuvē kurējās pavards, un virs uguns karājās liels katls. Uguns pavardā pēc toreizējām paražām bija kurta, sakraujot garus baļķēnus, kas dega no viena gala, kamēr viss baļķēns sadega. Egils paķēra vienu baļķēnu, devās uz svētku zāli un iegrūda degošo galu zem kores jumta skaidās. Uguns ātri izplatījās spārēs, bet dzīrotāji to pamanīja tikai tad, kad viss jumts bija liesmās. Kurši tagad skrēja uz durvīm, bet nebija viegli izkļūt ārā pa daļai baļķu dēj, pa daļai tāpēc, ka Egils sargāja durvis. Egils nogalināja lielāko tiesu kuršu gan durvīs, gan durvju priekšā. Pēc īsa laika dega visa zāle, un kad iebruka jumts, visi, kas tur bija, dabūja galu.

Egils pēc tam devās uz mežu un sastapa tur pārējos vikingus. Visi devās uz laivu. Egils teica, ka viņš vēloties līdzpaņemto zarukannu kā goda piemiņu. Kanna bija pilna līdz malām ar sudrabu. Torolfa ļaudis ļoti priecājas par Egila ierašanos. Rīta agrumā visi brauca tālāk. Akis un viņa dēli bija tagad Egila draudzē. Vasaras beigās viņi devās uz Dāniju, vajāja tirgotāju laivas un laupīja, kad vien radās izdevība.
_____________________________________________________________

Avots: Dunsdorfs, E. Senie stāsti: Latvijas vēstures lasāmgrāmata. Melburna: Austrālijas Latvietis, 1955., 18.-21.lpp.

Egila sāgu XLVI nodaļas tulkojums krievu valodā

Ievietots: 26.02.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.

HISTORIA.LV