[1940.gada 22.oktobrī, Talsos]
__________________________________________________________________

Es, Pēteris Andža d. Ozols, dzimis Vitebskas gub. 22.maijā 1890.gadā. Apmeklēju Rīgas pilsētas skolu, bet līdzekļu trūkuma dēļ nenobeidzu un tālāk turpināju izglītību pašmācības ceļā, jo mani vecāki bija trūcīgi strādnieku šķiras ļaudis: tēvs strādāja gadījuma darbus, bet māte ar māsu kā šuvējas.

1905.gadā ņēmu aktīvu dalību revolucionārā kustībā toreizējā sociāldemokrātu partijā, gan izplatot proklamācijas, gan arī palīdzot izvest tramvajnieku streiku. Par šo savu darbību 1906.gadā tiku arestēts no cara valdības žandarmērijas Rīgā. Starp citu tiku arī spīdzināts Rīgas prefektūras telpās no slavenā slepenpolicista Dāva. Šīs spīdzināšanas sekas vēl ir atrodamas uz manas muguras. Tiku ievietots Rīgas Centrālcietumā un apvainots uz cara likuma 102.panta, par piedalīšanos nelegālā sociāldemokrātu organizācijā. Pēc apmēram 8 mēnešu apcietinājuma mani atbrīvoja zem policijas uzraudzības un es tūdaļ emigrēju vispirms uz Vitebskas guberņu, pēc tam uz Tveras gub., bet vēlāku uz Maskavu. Pašmācības ceļā noliku pārbaudījumu par reālskolas kursu 1911.gadā. Dzīvodams Maskavā, sadarbojos ar sociālrevolucionāriem, bet partijā iestājies netiku. 1911.gada rudenī iestājos kara dienestā kā I šķiras savvaļnieks. Kara dienestu pabeidzu 1912.gadā kā rezerves praporščiks, pēc tam dzīvoju Proskurovas pilsētā un nodarbojos ar stundu pasniegšanu. 1914.gadā, izceļoties pasaules karam, mani iesauca armijā. Vispirms dienēju 68.divīzijā, bet, kad sāka formēties latviešu strēlnieku pulki, pārnācu uz 6.Tukuma latviešu strēlnieku pulku, kur nokalpoju līdz 1916.gadam un tiku pārvests atpakaļ uz artilēriju, kur sabiju līdz armijas demobilizācijai. Pēc kam dzīvoju uz laukiem. 1918.gada rudenī, kad nodibinājās Ulmaņa valdība, tiku arestēts un ievietots cietumā kā kreisi noskaņots Ulmaņa valdībai neuzticams elements. 1919.gada janvārī tiku nodots no Ulmaņa valdības vāciešu iestāžu rīcībā, kas mani uzlādēja uz kuģa “Babilon”. Šī kuģa kapteinis man paziņoja, ka viņam dots rīkojums: “mani atklātā jūrā palaist uz brīvām kājām”. Tiku izsēdināts Ārensburgā. Vietējā policija mani atkal aizturēja un nogādāja Rēvelē un ievietoja cietumā. Pēc apmēram trīs mēnešiem atbrīvoja, t.i., ap marta beigām 1919.g. Maija mēnesī tiku iesaukts Latvijas armijā. Man tika uzdots salabot dzelzceļu un zemes ceļu sabojātos tiltus un rūpēties par satiksmes atjaunošanu. Pēc “landesvēra” sakaušanas, kad Latvijas armija ienāca Rīgā, mani nozīmēja par Satiksmes daļas vadītāju, kurā amatā es sabiju līdz 1931.g., kad šo posteni likvidēja un man uzdeva vadīt kulturālo darbu armijā, t.i., rīkot karavīriem teātra un kino izrādes, organizēt populāri-zinātniskas lekcijas, pieaicinot šim nolūkam augstskolas mācību spēkus. Šinī darbā sabiju līdz 15.maijam 1934.gadam. Naktī uz 15.maiju 1934.g. tiku aizturēts un ievietots Liepājas nometnē, kā antifašists, kur sabiju apmēram 8 mēneši, t.i., līdz nometnes beigām. Es tiku izslēgts no armijas un man noliedza nēsāt militāru ietērpu.

Pēc tam turpināju strādāt pie sava zinātniskā darba - izgudrojuma, pie kura izveidošanas biju strādājis vairākus gadus.

Sākot ar 1921.gadu, esmu vairākas reizes bijis ārzemēs, gan sakarā ar savu izgudrojumu - zinātniskos nolūkos, gan kā tūrists. Pēdējo reizi biju Kēnigsbergā un Dancigā, laikam, 1937.g., tūrisma un studiju nolūkos.

Taupīgi dzīvodami, jo strādāju ne tikai es, bet arī mana sieva, bijām uzkrājuši brīvus līdzekļus. Tāpat, pārdodot savu izgudrojumu, arī tur saņēmu naudu un, tā kā pēc 1934.g., 15.maija Ulmaņa apvērsuma man darba nekur nedeva, tad nodomājām pārcelties dzīvot uz laukiem. Ar šo nolūku ar esošo naudu un banku palīdzību (Latv. Banka Ls 5000, Zemnieku Kredītbanka Ls 7000, Liepājas Banka Ls 5000, Rīgas savstarpējā krājaizdevu sab. Ls 4000) nopirkām saimniecību Laucienas pagastā, kur saimniekot uzsākām 1938.g. un saimniekoju līdz šim laikam.

Nekādās politiskās partijās, ne aizsargos neesmu sastāvējis un nesastāvu.

Pēc Ulmaņa fašistiskās valdības likvidēšanas šovasar, kad atjaunojās Tautas valdība ar profesoru Kirhenšteinu kā Ministru prezidentu priekšgalā un kad šī jaunā Tautas valdība bij izdevusi likumu par Saeimas vēlēšanām, iebraucot Rīgā, satiku advokātu Zāmueli, kurš man stāstīja, ka tikšot tagad atjaunots tāds pats stāvoklis, kāds bija līdz Ulmaņa 15.maija 1934.gada pučam, t.i., ka notikšot Saeimas vēlēšanas, kurās piedalīšoties dažādas pilsoņu grupas un partijas, katra ar savu kandidātu sarakstu un, cik jau esot zināms, tad ar savu sarakstu iziešot kompartija ar strādnieku listi; Ulmanis ar zemniecības listi, būšot kādas divas latgaliešu listes, tad vēl apvienota minoritātu liste, bez vāciešiem. Lai demokrātiskās aprindas nesašķeltos mazākos grupējumos, kā tas bija agrākās Saeimās un kas nācis par labu vienīgi Ulmaņa kliķei, tad tagad esot nodomāts visus demokrātiskos elementus apvienot ap advokātu Ati Ķēniņu. Lai tad, ejot kopā ar strādniecību, rastu pret Ulmani nākamā Saeimā vairākumu. Advokāts Zāmuels tāpat man pateica, ka viņš esot jau dabūjis atļauju no Rīgas prefektūras vēlēšanas biroja darbības uzsākšanai. Tādā veidā sarunājoties, pēc kāda laika ienāca advokāts Atis Ķēniņš un stāstīja, ka nupat bijis padomju sūtniecībā, kur iesniedzis plašu memorandu par patreizējo Latvijas stāvokli un esot arī runājis par piedalīšanos vēlēšanās, apvienojot visus demokrātiski domājošos elementus; un esot saņēmis pilnīgi piekrītošu atbildi. Tālāk adv. Atis Ķēniņš teica, ka pēc padomju sūtniecības viņš bijis arī pie Ministru prezidenta prof. Kirhenšteina un arī viņam ziņojis par savu nodomu priekšā stāvošās vēlēšanās apvienot ap sevi sīkās demokrātiskās grupas.

Otrā dienā, kad es griezos adv. Ata Ķēniņa Saeimas vēlēšanu birojā, es uz parādes durvīm redzēju sekojošo plakātu: “Latviešu demokrātu vēlētāju birojs”. Birojā sastapu adv. Ķēniņu, adv. Zāmueli; adv. P. Berģi, Kronbergu, Holcmani, Breikšu un vēl dažus citus, kuru vārdus nezinu. Adv. A.Ķēniņš rādīja kādu papīru klātesošiem un teica, ka viņi esot uzmetuši īsu skrejlapiņu, ar kuru gribot griezties pie saviem vēlētājiem un ka galvenie punkti esot sekojoši: 1) par ciešu un patiesu sadarbību ar Padomju Savienību; 2) par ciešu sadarbību ar strādniecības organizācijām; 3) apgādāt ar zemi bezzemniekus; 4) atzīt privāto īpašumu, cik tāli tas nekaitē valsts interesēm. Šie, cik atceros, bija galvenie punkti, par ko stāstīja Ķēniņš. Viņš arī teica, ka šos punktus rādījis padomju sūtniecībā padomju valdības pārstāvim biedrim Višinskim un esot izteikta piekrišana no pēdējā šādai vēlēšanu programmai. Tālāk adv. A.Ķēniņš teica, ka viņam tūliņ jāsteidzoties pie Sabiedroto lietu ministra Lāča[1], lai dabūtu atļauju skrejlapiņas drukāšanai. Pēc kādas stundas A.Ķēniņš atgriezās un paziņoja, ka vajadzīgā atļauja skrejlapiņas drukāšanai esot, un cik nopratu no sarunām, to nodeva drukāt Pīpiņa drukātavā. Es redzēju, ka ienāca viens sarkanarmijas virsnieks kādas privātpersonas pavadībā un ilgāku laiku atsevišķā istabā sarunājās ar advokātu Zāmueli, kad virsnieks ar pavadoni bij aizgājuši, adv. Zāmuels stāstīja, ka virsnieks esot bijis no padomju sūtniecības, bet viņa pavadonis Politiskās pārvaldes Rīgas rajona priekšnieks Briedis un ka viņi esot interesējušies par vēlēšanas biroja darba gaitu. Adv. A.Ķēniņš arī stāstīja, ka esot panākta viņa grupas pilnīga sadarbība vēlēšanās ar kompartijas vēlēšanu vadību un lai netraucētu kopējo lietu, tad viņa grupa sapulces nesasaukšot, jo tā kā ir tikai viena svētdiena pirms vēlēšanām un šinī svētdienā tautas sapulces rīko kompartija, tad, lai nenotiktu pārpratumi, adv. Ķēniņa grupa aprobežosies ar to, ka informēšot savus vēlētājus ar skrejlapiņām, kuras pēc to nodrukāšanas izsūtīšot pagastu valdēm, kooperatīviem, tirgotavām un rūpniecībām izplatīšanai.

Pēc visa spriežot, adv. A.Ķēniņa darbība bij pilnīgi legāla un notika ar valdības iestāžu ziņu un piekrišanu. Tāpat, spriežot pēc A.Ķēniņa vārdiem, par to bija informēta arī padomju sūtniecība un kompartija. Vēl vairāk tāpēc, ka A. Ķēniņš teica, ka uz viņa listes uzstādīt savas kandidatūras esot devuši piekrišanu kara ministrs ģenerālis Dambīts un izglītības ministrs prof. Lejiņš.

Tanī pat dienā izbraucu uz mājām Laucienas pagastā. Tā kā par adv. A.Ķēniņa grupas gatavošanos ņemt dalību Saeimas vēlēšanās bija rakstīts laikrakstos “Cīņa” un

“Padomju Latvija”, kā arī ziņots pa radio, tad mani, kā atbraukušu no centra, viens otrs no paziņām vaicāja, kas notiek Rīgā, un es arī pastāstīju, ko zināju. Tā pie manis bija atnākuši Riekstiņš, Ozols un Indriksons un es arī viņiem pastāstīju, ka Rīgā organizējas vairākas grupas, iziet patstāvīgi ar savām listēm priekšā stāvošās vēlēšanās. Uz jautājumu, kā tad varēs atšķirt vienu listi no otras, es teicu, ko zināju un, proti: ka kompartijas listes priekšgalā ies laikam Ministru prezidents prof. Kirhenšteins; A.Ķēniņa listē Ķēniņš, kara ministrs ģenerālis Dambīts, izglītības ministris prof. Lejiņš, un labā spārna listei laikam būšot priekšgalā K.Ulmanis. Tāpat teicu, ka A.Ķēniņa grupa drukā skrejlapiņas, kuras pēc tam izsūtīs pasta nodaļām, pagasta valdēm, kooperatīviem, kur tos varēs saņemt. Laucienā bij zināms, ka svētdien pie pagasta valdes kāds mežzinis noturēšot masu sapulci, kur organizēšot pats savu listi. Vakarā pēc autobusa pienākšanas pie manis ienāca kāds cilvēks, kuru es jau agrāk biju redzējis, bet viņa uzvārdu nezinu, bet no sarunas nopratu, ka tas ir tas pats mežzinis, par ko man jau bija zināms. Arī viņam es pastāstīju, ko zināju, un teicu, ka adv. A.Ķēniņa domas ir tas, ka nevajadzētu sīkām grupām uzstādīt savas vēlēšanu listes, jo tas nāktu par labu tik Ulmanim. Pie manīm vēl griezās mans kaimiņš veikalnieks Rodenbergs un teica, ka viņam pagasta valdes loceklis Ieviņš esot teicis, ka tuvākā nākotnē tikšot pie mūsu saimniecības pievienota viņa saimniecība, Rijnieki, Šmiti un citas saimniecības un ierīkota kopsaimniecība - kolhozs. Uz to es viņam atbildēju, ka tas nav taisnība, jo gadījiena dēļ man vēl vakar bija saruna ar tautas zemkopības komisāru Vanagu un kā pēdējais man sarunā izteicās, ka ar paredzamo agrārreformu visa zeme gan tiks nacionalizēta, bet mūža lietošanā katram tiks atstāti 30 ha, bet pārējo sadalīs jaunsaimniecībās. Kopsaimniecības nekādas nerīkošot. Tā es arī paskaidroju Rodenbergam.

Pirmdienas rītā, t.i., to pirmdien pirms vēlēšanām es braucu uz Rīgu un, kad iegāju adv. A.Ķēniņa vēlēšanu birojā, tad atradu, ka apstākļi ir krasi mainījušies: 1 ) valdības locekļi kara ministris ģenerālis Dambīts un izglītības ministris prof. Lejiņš vairs nefigurē A.Ķēniņa listes kandidātos, jo ar valdības lēmumu visi Ministru kabineta locekli kandidēšot no kompartijas listes, bet viņu vietā uz A.Ķēniņa listes esot uzstādīti ģenerālis J.Balodis un Hugo Celmiņš, kuri bij vieni no 15.maija 1934.gada fašistiskā apvērsuma galvenajiem izvedējiem un man, kā šī apvērsuma upurim, nevarēja būt nekā kopēja ar pučistiem ģenerāli Balodi un Celmiņu. Visu laiku, kamēr es kalpoju armijā, esmu bijis vajāts un ienīsts no šīs kliķes. Tāpēc es norobežojos no šīs grupas un pievienojos Darba ļaužu blokam tāpat, kā to bija izdarījuši kapt. Maršalks un lidotājs Pūliņš, kuri oficiāli “Leģiona” vārdā bij iesnieguši protestu, kuru es arī lasīju “Cīņā” un “Padomju Latvijā”.

Tanī pat dienā adv. A.Ķēniņa Saeimas vēlēšanu birojā bija ieradušies valdības pārstāvji un biroju slēguši. Pēc tam es neesmu ne ar vienu no šiem cilvēkiem ticies un man nav nekādu darīšanu ar tiem.

Pēteris Ozols

Avots: Jēkabsons, Ē. Būtiska liecība par 1919. un 1940. gada notikumiem. Latvijas Arhīvi. 1997., Nr.2, 68.-72.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVA, 1986.f., 2.apr., P-10601.l, 1.sēj., 26.-29.lp.

[1] Sabiedrisko lietu ministrs šajā laikā patiesībā bija P.Blauss.