[1940.gada 5.oktobrī]
_________________________________________________________________

Jautājums: Jums izvirzīta apsūdzība, ka sakarā ar Saeimas vēlēšanām 1940.g. 14. un 15.jūlijā jūs bijušo labējo grupas - no Demokrātiskā centra partijas, Zemnieku savienības u.c. - vārdā izstrādājāt programmu un memorandu. Sakarā ar vēlēšanām organizējāt apspriedes, kurās tika nolemts piedalīties ar Demokrātisko latviešu vēlētāju sarakstu, lai tādā ceļā nodrošinātu zemesīpašnieku, rūpnieku un tirgotāju līdzdalību Saeimā ar mērķi aizstāvēt savas intereses. Devāt informāciju vēlēšanu sakarā zemniecības pārstāvjiem no provinces, vācāt kolekti priekšvēlēšanu izdevumu segšanai. Bijāt pieslējies pretpadomju partijai Demokrātiskais centrs. Vai atzīstiet sevi par vainīgu jums izvirzītajās apsūdzībās?

Atbilde: Par vainīgu man izvirzītajās apsūdzībās sevi neatzīstu. 14. un 15.jūlijā nozīmētās Saeimas vēlēšanas nekādi nekavēju, vēlēšanu komisijā nekādu īpašu sarakstu neesmu iesniedzis un vispār šādu sarakstu neesmu sastādījis. Atbilstoši Saeimas š.g. 14. un 15.jūlija vēlēšanu likumam, kuru izdeva prof. Kirhenšteina valdība, ar adv. Pēteri Berģi, advokātu Zāmueli, advok. J.Breikšu, Zemnieku savienības kreisā spārna pārstāvi Hugo Celmiņu un Jāni Bankavu no mazzemniekiem savā dzīvoklī apspriedu nākamo vēlēšanu jautājumus un programmu gadījumam, ja mēs piedalītos vēlēšanās. Tāpat arī [apspriedām] memorandu iesniegšanai kopā ar programmu atsauksmei PSRS TKP pārstāvim biedram A.Višinskim, lai noskaidrotu mūsu piedalīšanās vēlamību vēlēšanās vispār, kas arī vēlāk, tikko bija nozīmēta audience [PSRS] pārstāvniecībā, arī tika iesniegti un apspriesti, pat atbalstīti. Šīs apspriešanas rezultātā man otrajā dienā vajadzēja apspriesties ar LKP CK sekretāru biedru Ž.Spuri un sabiedrisko lietu ministru P.Blauu. Atgriezies no apspriedes, kas bija dienu vai divas dienas pirms sarakstu nodošanas pēdējā termiņa vēlēšanu komisijā, es ziņoju personām, kuras kopā ar mani bija gatavojušas priekšvēlēšanu darbus, ka jautājums par Demokrātisko latviešu vēlētāju saraksta iesniegšanas un kandidātu izvirzīšanas iespējamību un vienlaikus vēlamību galīgi noskaidrosies tikai paredzētajā pieņemšanā pie LKP CK sekretāra un sabiedrisko lietu ministra. Tika nolemts bez minētā partijas sekretāra un ministra atvēles vēlēšanās nepiedalīties, kaut arī likumā šāda partijas un ministra atvēle paredzēta nebija. Tas nozīmē, ka Demokrātisko latviešu vēlētāju piedalīšanās vēlēšanās ar noteiktu sarakstu vēl nebija galīgi izlemta, bet likta atkarībā no LKP sekretāra un ministra Blaua labvēlīga ieskata. Pie viņiem es devos nākošās dienas rītā. LKP sekretārs nesaskatīja šķēršļus mūsu līdzdalībai vēlēšanās, bet saskatīja pagaidām kavēkli tai apstāklī, ka mūsu vēlētāju grupa kā tāda nav reģistrējusies, ja mūs reģistrēs Sabiedrisko lietu ministrija, tad varam sākt priekšvēlēšanu kampaņu. Ar šo apstākli, ka mēs neesam reģistrējušies, viņš, t.i., LKP sekretārs, izskaidroja laikrakstā “Cīņa” un radiofonā pret mani parādījušos repliku. Es norādīju, ka pēc manas saprašanas vēlēšanu likumā šāda reģistrācija nav paredzēta, bet par Demokrātisko latviešu vēlētāju grupas sēdēm es personiski esmu informējis Rīgas pilsētas prefektu Serdantu, kurš ar to bija apmierināts un [teica], ka nekādu citu iesniegumu viņam iesniegt nevajag, bet, sākot apspriedes savā dzīvoklī, es ievācu informāciju Sabiedrisko lietu ministrijas Biedrību un organizāciju reģistrācijas nodaļā, kur man nodaļas sekretāra vārdā tika paziņots, ka pie viņiem tiek reģistrētas tikai biedrības un organizācijas, bet vēlētāju grupu reģistrēt pie viņiem nevar. Un tā es aizgāju no LKP sekretāra tai pārliecībā, ka vajag iesniegt lūgumu par mūsu vēlētāju grupas, t.i., Demokrātisko latviešu vēlētāju, reģistrāciju, tādēļ tūliņ pat lūdzu LK partijas sekretāru pa telefonu ministram Blauam sekmēt, lai mūsu reģistrācija tiktu veikta bez liekas kavēšanās, jo bija sarakstu iesniegšanas priekšpēdējā diena, un bez reģistrācijas mēs tos vēlēšanu komisijā neiesniegsim. LKP CK sekretāram biedram Ž.Spurem es biju paziņojis, ka esmu ieradies pie viņa pēc PSRS TKP pārstāvja b. Višinska norādījuma, lai galīgi noskaidrotu mūsu līdzdalības vēlamību vai nevēlamību vēlēšanās, LKP sekretārs tad pieņēma mani bez rindas un promejot apsolīja telefoniski sazināties ar ministru Blauu. Cita starpā es sekretāram, paziņojot par mūsu programmu, norādīju, ka mēs esam iecerējuši vērsties pie tām tautas grupām, kurām komunistiskā partija ar savu sarakstu nevar būt piemērota tādēļ, ka līdz šim [bijusi] ilegāla un tāpēc maz zināma, un bez tam zemnieki un citas tautas grupas līdz šim dzīvojušas ar pavisam citu ideoloģiju, tādēļ Demokrātisko latviešu vēlētāju piedalīšanās ar viņu sarakstu ir vēlama, lai piesaistītu patiesi draudzīgai un pastāvīgai sadarbībai ar PSRS un komunistisko partiju tās tautas masas kuras mūs, bezpartijiskos demokrātus un kultūras darbiniekus, uz vietām vairāk pazīst nekā komunistiskās partijas pārstāvjus. LKP sekretārs b.Ž.Spure tad man teica, ka es esmu viņam zināms kā strādnieku kustības līdzjutējs un tādēļ visu Ulmaņa laiku ar mani uzturējis pagrīdes sadarbību b.Jablonskis - t.i., tagad tieslietu tautas komisārs [..]. Mūsu saruna beidzās pārliecībā, ka mūsu līdzdalībai vēlēšanās nav principiālu šķēršļu, un grupa tiks reģistrēta. Pēc šīs sarunas es atgriezos vēlēšanu birojā un tikai tad mēs uzrakstījām lūgumu par grupas reģistrāciju, un es ar šo lūgumu devos pie ministra Blaua. Tur viņu jau gaidīja mans biedrs rakstnieks Skalbe no mūsu grupas ar to pašu mērķi, t.i., noskaidrot jautājumu par mūsu saraksta vēlamību vai nevēlamību vēlēšanās, un atkarībā no tā reģistrēt vai nereģistrēt Demokrātisko latviešu vēlētāju grupu. Šis jautājums kā reizi bija atkarīgs no ministra ieskata, jo organizāciju reģistrācijas nodaļā man uz to bija norādīts un, no otras puses, Skalbe un es audiencē pie ministra viņam paziņojām, ka, ja mūsu līdzdalība vēlēšanās ar savu sarakstu nav vēlama, tad arī nevajag reģistrēt. Tas bija ap plkst. 12 dienā. Ministrs Blaus paziņoja Skalbem, ka viņš uz šo jautājumu pašlaik atbildēt nevar un brauks apspriesties, un lika mums gaidīt atbildi. Pēc atbildes es ierados plkst. trijos un plkst. piecos vakarā, bet ministru nesagaidīju. Šādos apstākļos es nolēmu doties uz mūsu grupas biroju, kur no plkst. 10 rītā nebiju bijis, gaidīdams ministra atbildi. Tikmēr birojs, man klāt neesot, bija pārcelts uz Kaļķu ielu Nr.4 jaunizīrētās telpās, bet, aizgājis uz turieni, es nevienu nesastapu, birojs bija slēgts. Mājās dzīvoklī mans dēls man paziņoja, ka līdzko sākuši birojā uzstādīt mēbeles, tā ap plkst. 11 dienā ieradusies milicija politpārvaldes ierēdņa Brieža vadībā, sastādījusi protokolu, arestējusi tur papīrus un nopratinājusi tur atrodošos P.Berģi un Zāmueli, bet dēls savas liecības uzrakstījis pats, pēc tam visi tikuši atbrīvoti. Tas bijis ap plkst. ½ 6 vakarā, līdz ar to man uz Sabiedrisko lietu ministriju, kur es atrados, neko nav varējuši paziņot. Atstājis plkst. 5 Sabiedrisko lietu ministriju, uz kurieni man pakaļ bija atnākusi sieva, es devos uz grupas biroju, lai pēc norunas ar Skalbi un citiem paziņotu, ka dotajos apstākļos mūsu grupa vēlēšanās nepiedalīsies, un nekādus sarakstus no mūsu puses mēs vēlēšanu komisijā neiesniegsim. Pie šāda lēmuma, kā tas redzams no iepriekš teiktā, es, Skalbe un mani biedri, kuri vadīja priekšvēlēšanu sagatavošanas darbu, nonācām patstāvīgi, jo pie labas gribas sarakstus varēja iesniegt vēlēšanu komisijā neatkarīgi no biroja pastāvēšanas. Turklāt, iesniedzot ministram Blauam lūgumu par grupas reģistrāciju, es un Skalbe bijām atrunājuši, ka grupas reģistrācija mums ir vēlama tikai tai gadījumā, ja mūsu grupas piedalīšanās [vēlēšanās] no politiskās mērķtiecības viedokļa tiek principiāli atbalstīta kā paralēla rīcība Darba tautas bloka sarakstam, kas nāk par labu demokrātiskām Saeimas vēlēšanām. Plakāti ar grupas programmu, kuri vēl bija saglabājušies, vairs netika izplatīti kopš vakara pēc sarunas ar PSRS TKP pārstāvi b.Višinski, un tādējādi izplatīšanā nonāca tikai neliels skaits eksemplāru, kas bija izdalīti līdz manai atnākšanai birojā pēc audiences pie b.Višinska. Pašu programmas sagatavošanu un vēlmi kandidēt vēlēšanās, kā arī provizorisku vēlēšanu sagatavošanu nevaru vērtēt kā noziedzīgu rīcību, jo tas viss pamatojās uz precīzu un skaidru vēlēšanu likuma tekstu - likumā visiem pilsoņiem bija dotas tiesības organizēt un iesniegt vēlēšanu komisijā 100 personu parakstītus sarakstus, neatkarīgi no piederības jebkādai grupai vai partijai. Turklāt šādā mūsu grupas sagatavošanās darbā nevaru saskatīt kaut ko nosodāmu no politiskās puses un ka tas būtu darīts attiecībā pret darbaļaudīm, jo starp mani, rakstnieku Skalbi, advok. Berģi, Breikšu, Zāmueli un Hugo Celmiņu, no vienas puses, un tiem bezpartijiskajiem kandidātiem, kuri bez komunistiskās partijas pārstāvjiem ir Darba tautas bloka sarakstā - Kirhenšteinu, Galenieku, Dambīti, Blauu, Kļaviņu un citiem, no otras puses, [nav atšķirību], jo kā mēs, tā viņi esam sociālā ziņā vienādi, turklāt personīgi es kā darba inteliģents esmu nabadzīgāks nekā daudzi no viņiem, bet pēc politiskās darbības es agrāk nekad neesmu nostājies pret strādniekiem [..]. Sapulcējušies ar maniem biedriem no centrālajām latviešu demokrātiskajām grupām - un nevis no labējām grupām, mēs bijām nolēmuši nepieņemt sarakstā personas no labējām reakcionārajām grupām, tā kā vienīgi tikai Hugo Celmiņš piedalījās apspriedē par programmu un memorandu un kandidēja no bijušās Zemnieku Savienības tieši tāpēc, ka viņš pārstāvēja šīs savienības kreiso spārnu un bija pazīstams kā pastāvīgs Ulmaņa opozicionārs [un] kā šīs savienības darba inteliģents. Kā tāds un tuvināšanās ar PSRS atbalstītājs tautā bija pazīstams arī ģenerālis Balodis, bet viņa kandidatūra vēl nebija galīgi pieņemta. Jo vairāk nevar būt ne runas par vēlēšanos vai jebkāda veida rīcību nodrošināt līdzdalību Saeimā rūpniekiem un tirgoņiem, par ko es tieku apsūdzēts man izvirzītajā apsūdzībā, jo bijušo ministru Valdmani, kuru varētu uzskatīt par rūpnieku kandidātu, mēs noraidījām. Informāciju par vēlēšanām birojs un personīgi es sniedzām visām personām bez atšķirības, jo esmu advokāts un pilsonis, un birojs bija vēlēšanu birojs, kas atvērts visiem. Apspriežu ar zemniecības pārstāvjiem man nebija, bet rūpnieku valdi redzēju tikai reizi, kad meklēju pie viņiem telpas birojam, uzzinājis, ka viņiem stāv tukšs dzīvoklis ar atbilstošām mēbelēm. Saprotams, es paziņoju, ka šīs telpas man vajadzīgas birojam Saeimas priekšvēlēšanu iepriekšējam darbam, taču nekādas apspriedes man ar viņiem nav notikušas. Neuzskatu par pretlikumīgu naudas līdzekļu pieņemšanu[1] saraksta sagatavošanā dalību ņēmušo vidū priekšvēlēšanu izdevumu segšanai saskaņā ar likumu par vēlēšanām. Noslēdzot savus paskaidrojumus un atsaucoties uz visu iepriekš teikto, es nekādi nespēju saprast uz kāda pamata man tiek izvirzīta apsūdzība pēc 58¹⁹ panta, ar kuru es tagad esmu iepazīstināts. Tā kā nekādi neesmu gribējis kaitēt darbaļaudīm un nekādi neesmu darbojies pret strādnieku šķiru, un līdzdalība vēlēšanu sagatavošanā bija nosacīta un brīvprātīgi apturēta neatkarīgi no attiecīgo varas orgānu rīkojumiem, tad [tā] ne valstij, ne sabiedrībai nav nesusi ne mazāko kaitējumu. turklāt pats galvenais justīcijas pamatprincips prasa, lai man inkriminētās darbības būtu apspriestas pēc tai vietā un laikā Latvijā pastāvošiem likumiem, t.i., pēc likuma par vēlēšanām.

Protokols pierakstīts no maniem vārdiem pareizi, nolasīts man pareizi, par ko arī parakstos

A.Ķeniņš

Pratinājis izmeklētājs

Avots: Latvijas okupācija un aneksija 1939-1940: Dokumenti un materiāli. Sastādītāji: I.Grava-Kreituse, I.Feldmanis, J.Goldmanis, A.Stranga. Rīga, 1995. Nr.216, 481.-486.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Latvijas Republikas Prokuratūras arhīvs, П-5409 Л, 23.-28.lp. Oriģināls. Rokraksts. 

[1] Pēdējais vārds tekstā ierakstīts nosvītrotā vārda “vākšanai” vietā, piezīmē par šo labojumu A.Ķeniņš parakstījies.

Ievietots: 13.05.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV