[Ne vēlāk par 1940.gada 8.jūliju]
_______________________________________________________________

1. Latvijā ir kritusi 1934.g. 15.maija ar varas līdzekļiem nodibinātā diktatūra, kas noslāpēja katru sabiedrības patstāvīgu domu un darbību vispār, bet it sevišķi darba inteliģences, strādniecības un darba zemniecības politisku aktivitāti; turpretī līdz ar demokrātiskās valdības nodibināšanos ir atgūtas tautai viņai atņemtās tiesības.

2. Sabrukušā vara ne tikvien nebija lojāli izpildījusi 1939.g. 5.oktobra draudzības un savstarpējās palīdzības līgumu ar Padomju Savienību, bet tā ar savu katrai demokrātijai kaitīgo fašistiskās iekārtas ideoloģiju un koruptīvām pārvaldes metodēm, un ar savu Padomju Savienībai naidīgo ārpolitiku ir apzinīgi vedusi latvju tautu principiāli naidīgā nostājā pret mūsu vareno austrumu kaimiņu - Padomju Savienību, kas ne tikvien svinīgi atzinusi Latvijas atdalīšanos no bij[ušās] Krievijas, bet arī ar visu savu faktisko rīcību konkretā veidā patiesi un draudzīgi respektējusi Latvijas valsts neatkarības juridisko statusu.

3. Latvju tauta ir vēl visā sociālā struktūrā, ar maz izņēmumiem, tipiska darba tauta un savas valsts brīvā izveidošanā viņa ierādījusi demokrātiskas iekārtas, tautas brīvības un tiesību apziņas cienīšanu, ejot visā savā kulturālā un politiskā attīstībā cieši kopā, vai paralēli ar PSRS demokrātiju un darba tautu. Teikto pastiprina latvju tautas rusofilā nostāja viņas centienos nacionāli emancipēties un nokratīt pagājušā gadu simteņa 60-tajos gados un vēlāk Baltijas muižniecības feodālisma jūgu, 1905.g. revolucijā visciešākā sadarbībā ar Krievijas revolucionāro inteliģenci un darba tautu, latviešu strēlnieku pulku varonīgās cīņas pasaules kara Latvijas frontē, kā arī pēc tam PSRS teritorijā - cīņās par lielās revolūcijas nostiprināšanu. Latvijā ir izvesta radikāla demokrātiska agrārā reforma, pat revolūcija, kurai tādā apjomā, cik mums zināms, nav precedenta.

4. Tomēr latviešu kara bēgļi, apm[ēram] 25-30% no visas latvju tautas, kas bija izkaisīti līdz pat Vladivostokai, nevēlējās palikt un nepalika savās dažkārt ļoti labās darbavietās vai PSRS auglīgajos apgabalos ar lielām labklājības izredzēm nākotnē, bet atgriezās savā kara izpostītā dzimtenē, tiklīdz tā atguva senilgoto valsts patstāvību, tādējādi pierādīdami savas tautas brīvības ilgas un neatkarīgās valsts gribu. Tāpat latviešu strēlnieku pulku vairākums, par cik tie nebija krituši cīņās [kopā] ar Sarkano armiju, un kaut arī iegūtu PSRS Valdības un tautu atzinību, atgriezās dzimtenē tiklīdz cīņas bija galā, un Latvija bija tapusi par patstāvīgu valsti, gatavi uzņemties jaunas cīņas ar uzbrucēju no rietumiem un nebīstoties ne no kādām grūtībām izpostītajā dzīvē.

5. Par darba zemniecību šai memorandā domāti tie 170.000 jaunsaimniecību viensētu īpašnieki, kas rekrutējas no agrākiem kalpiem - bezzemniekiem un apstrādā savas līdz 22 ha lielās saimniecības bez sveša darbaspēka un kas visās agrākās Latvijas Saeimu vēlēšanās nebija vēlējuši par saviem pārstāvjiem komunistus, kas šajās vēlēšanās izgāja zem nosaukuma Darba strādniecības un darba zemniecības partija. Šai pašai grupai pieskaitāmas arī apm[ēram] 40.000 zemnieku saimniecības ar caurmērā 35-50 ha lielu platību, kurās bez ģimenes locekļiem nodarbināti 1-2 algoti strādnieki vasaras sezonas darbos.

Darba inteliģence rekrutējas no valsts un pašvaldību, kā arī privāto uzņēmumu un brīvo profesiju darbiniekiem, kas dzīvo no savas nelielās darba algas un ir tāpēc neapšaubāmi darba tautas daļa. Līdzšinējās parlamenta vēlēšanās arī šīs grupas ir balsojušas par nekomunistiskas darba demokrātijas pārstāvjiem, nododamas organizētā veidā ap 100.000 balsu. Tādā kārtā šīs demokrātiskās darba tautas grupas, kopā ar viņu piederīgiem, sastāda ievērojamu visas Latvijas iedzīvotāju daļu, un viņu pārstāvji ir pa lielākai daļai atbalstījuši ne vien šo grupu, bet arī visas plašās strādniecības darba intereses.

No augstāk izteiktiem apsvērumiem izriet sekojoši loģiski secinājumi, kuru pareizību pastiprina arī pēdējā laika notikumi, un proti:

1. Latvju tauta, visā savā sastāvā, bet it īpaši tās demokrātiskā darba inteliģence, strādniecība un darba zemniecība ir bijusi un ir krievu tautai un Padomju Savienībai patiesi draudzīga un būtiski tuva, kā pēc gara, tā demokrātijas ideāliem valsts dzīvē.

2. Latvju tauta visā savā vairumā, bet it īpaši demokrātiskās darba inteliģences, strādniecības un darba zemniecības slāņos, ir smagi izjutusi tagad sabrukušā fašistiskā režīma slogus Latvijā un ir šāda režīma noteikta pretiniece, kādēļ tā ar vislielākām bažām un nemieru vērojusi pēdējo gadu Latvijas ārpolitiku, kas peldēja latvju tautas attīstību un nākotni apdraudošos fašistiskos ūdeņos un draudēja mūs novest naidīgās attiecībās ar Padomju Savienību, kādam apstāklim varēja būt ļoti kļūmīgas sekas, jo Latvijas valsts drošība ir galvenokārt atkarīga no draudzīgas un ciešas sadarbības ar Padomju Savienību.

3. Tamdēļ it īpaši demokrātiskā darba inteliģence, strādniecība un darba zemniecība ir izjutusi pagājušā gada rudenī lielu apmierinātību par 5.oktobra noslēgto draudzības un savstarpējās palīdzības līgumu ar PSRS, redzot šai apstāklī ne tikvien vislabākās garantijas Latvijas valsts drošībai un mieram, bet arī demokrātiskas iekārtas atjaunošanai, kādēļ PSRS armijas ierašanās līgumā nozīmētās atbalsta bāzēs tika no tautas un demokrātiskās sabiedrības visur apsveikta ar prieku, neskatoties uz valdības rīcību, kas traucēja šāda gandarījuma apliecināšanu; latvju sabiedrība ar visdzīvākām simpātijām interesējās par PSRS bāzu izbūvi un nostiprināšanu pret ārējiem ienaidniekiem, noteikti vēlēdamās, lai šīs bāzes sadursmes gadījumā ar kādu naidīgu ārvalsti nodrošinātu PSRS un Latvijas armijas brālīgām cīņām uzvaru.

4. Tāpēc arī izriet, ka ar sevišķu gandarījumu latvju tauta ir saņēmusi PSRS l5.jūnija[1] notu ar prasību pēc fašistiskās valdības atkāpšanās, jo latvju tauta šai prasībā redzēja ceļu uz konstitucionālas valsts iekārtas un pilsonisko brīvību atjaunošanu.

5. Latvju tauta, kaut arī pamatā darba tauta un bez tik lielām šķiru pretešķībām kā Vakareiropas kapitālistiskās valstīs, ir tomēr visā vairumā, līdz ar darba inteliģences vairumu, izaugusi un veidojusi savu dzīvi demokrātiskā garā, kādu stāvokli ir veicinājusi arī mūsu nesenā, vienprātīgi pieņemtā agrārā reforma; citādi visas latvju sabiedrības daļas jūtas pozitīvi ieinteresētas darba tautas apstākļu uzlabošanā. Šāds stāvoklis izskaidrojams arī ar to apstākli, ka latvju tautā nekad nav bijušas privileģētās šķiras un mūsu sociālā diferencēšanās ir vēl samērā jauna, tā kā nereti vienas ģimenes atvases darbojas gan kā strādnieki-amatnieki pilsētās, vai savās darba saimniecībās uz laukiem, gan kā intelektuāli darbinieki valsts un privātos uzņēmumos un brīvās profesijās, vai arī kā mūsu vēl ļoti jaunās latviešu tirdzniecības un samērā sīkās un vēl jaunākās latviešu rūpniecības pārstāvji, un kā tur, kur ārzemēs dzīvi veido privātā lielkapitāla sistēma, pie mums darbojas kooperācijas un valsts kapitāls, kā uzņēmumu nepieciešamais regulators.

6. Padomju Savienība varētu tagad un nākotnē droši rēķināties ar visas latvju tautas simpātijām un lielu aktivitāti visciešākās draudzības un sadarbības realizēšanā ar Padomju Savienību liktenīgos brīžos, ja vien visas mūsu darba tautas daļas arī turpmāk varētu droši palaisties uz to, ka Padomju Savienība visā savā augošā varenībā atzītu par derīgu tāpat kā līdz šim respektēt latvju tautas un valsts patstāvību, atstājot pašai latvju tautai brīvu noteikšanu par valsts iekšējo iekārtu un par tautas materiālās un garīgās kultūras izveidošanu saskaņā ar tās vēsturisko attīstību un tradīcijām.

7. Tā kā latvju tautas novēršanās no patiesas, ciešas un aktīvas sadarbības ar Padomju Savienību būtu mūsu kopējām interesēm kaitīga un latvju tautas nākotnei kļūmīga vispār un it īpaši tagadējā starptautiskajā situācijā, tad būtu steidzamā kārtā noskaidrojama un pozitīvi nokārtojama visu Latvijas demokrātisko darba tautas slāņu politiskās aktivitātes iespējas, saskaņojot šo darbību ar PSRS starptautisko viedokli un ar komunistiskās partijas rīcību Latvijā. Tā kā PSRS un Latvijas pašreiz ievadītā ciešākā sadarbība ir vēl tikai izveidošanas sākumā, tad tai vēlama visas tautas uzticība un līdzdarbība, lai šī sadarbība laistu dziļas saknes ne vien komunistiski noskaņotā strādniecības daļā, bet arī pārejos tautas slāņos. Pretējā gadījumā rastos sarūgtinājums plašās tautas masās, kas varētu savukārt sagatavot auglīgu zemi fašistiskai reakcijai un pat valsts nodevībai.
___________________________________________________________

Avots: Latvijas okupācija un aneksija 1939-1940: Dokumenti un materiāli. Sastādītāji: I.Grava-Kreituse, I.Feldmanis, J.Goldmanis, A.Stranga. Rīga, 1995. Nr.210, 472.-476.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Latvijas Republikas Prokuratūras arhīvs, П-5409-Л, 62.-64.lp. Mašīnraksts.

[1] Tā tekstā, jābūt “16.jūnija” nota (skatīt dokumentu).

Ievietots: 10.05.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV