[..] Apspriede bija nolikta [30.jūnijā] plkst. 12 Marijas ielā 34, zvēr. adv. Aša Ķeniņa birojā. Kad mēs ar Skalbi ieradāmies, atradām priekšā jau kuplu skaitu dalībnieku. Visus neņemos atcerēties, bet tur bija: no liberālās pilsonības Skalbe, senators V.Zāmuels, zvēr.adv. P.Berģis, prof. Konst. Čakste, senat[ors] M.Čakste, zvēr.adv. V.Holcmanis, zvēr. adv. A.Ķeniņš, es; no sociāldemokratiem - Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš un dir[ektors] K.Lorencs; no Zemnieku savienības - ģen. J.Balodis, bij. ministru prezidents Hugo Celmiņš; no jaunsaimniekiem - bij. min. prez. Ād.Bļodnieks, Rihards Kronbergs un J.Bankavs. Vēlāk pienāca vēl citi, piem. populārais sportists J.Daliņš no Valmieras, varbūt vēl daži. Par apspriedes vadītāju izvēlējām Ati Ķeniņu.

Ķeniņš aprādīja, ka izlemjams jautājums par piedalīšanos, vai nepiedalīšanos noliktajās Saeimas vēlēšanās. Un pozitīvā gadījumā, vai iziet vēlēšanās ar vienu, vai vairākiem sarakstiem. Kādam dalībniekam privāti bija kļuvis zināms, ka Kirhenšteina kabinets, uz padomju sūtniecības norādījuma pamata, citus sarakstus nemaz nepieļaušot uzstādīt, kā vienīgi “valdības bloka” sarakstu. Šo ziņu apstiprināja arī Dr. P.Kalniņš, - tas esot dzirdēts no ieceltās galvenās vēlēšanu komisijas locekļiem. Pēc Dr. K[alniņa] domām neesot izredžu uz reāliem panākumiem, veltas būšot visas pūles ar kandidātu sarakstiem un to iesniegšanai vajadzīgajiem 100 parakstiem. Tāds esot sociāldēmokrātu viedoklis; viņi drīz apspriedi atstāja.

Daudzi citi bija pretējos uzskatos: aktīvi jāmēģina piedalīties pat tai gadījumā, ja Kirhenšteins, pareizāk - Višinskis, nepielaistu citus kandidātu sarakstus, bet tikai savējo. Ar piedalīšanās mēģinājumu, ja to neatļautu, būtu parādīts visiem, ka vēlēšanas nav brīvas. Pēc ilgākām pārrunām vienojās, ka latviešu demokrātiskie pilsoņi piedalīsies vēlēšanās ar vienu kopīgu sarakstu... Tālāk nolēma, ka šāds lēmums nekavējot paziņojams Kirhenšteina kabinetam un arī Višinskim. Un vēl vienojās, ka kopīgā kandidātu saraksta programmas pamatā jābūt deklarējumam par neatkarīgu, demokrātisku Latvijas republiku.

Tūdaļ izraudzīja komisiju, kas izstrādās deklarāciju, šādā sastāvā: P.Berģis, A.Ķeniņš, V.Zāmuels un H.Celmiņš. Pēdējais, kā labs krievu valodas pratējs, uzņēmās deklarāciju pārtulkot iesniegšanai Višinskim.

Tuvojās kandidātu saraksta iesniegšanas termiņš. Kandidātiem vajadzēja dot parakstus, ka tie piekrīt kandidēšanai; otrkārt, 100 vēlētājiem bija dodami paraksti, ka viņi atbalsta saraksta uzstādīšanu vispār. Blakus minot, “valdības jeb darba bloks” savu sarakstu jau bija pasteidzies nopublicēt presē. Vairāki mūsu izraudzītie kandidāti šaubījās, vai dot parakstus, daži arī kategoriski atteicās kandidēt. Tas mūs, vēlēšanu organizatorus, stipri nervozēja. Lai iedrošinātu citus tad Ķeniņš, Celmiņš, Skalbe, Berģis, Zāmuels, ģen. Balodis, brāļi Čakstes un es devām kā pirmie savus parakstus. Tomēr prāvs skaits izraudzīto kandidātu uzstādīja noteikumu: kandidēšot tikai tad, ja būšot Višinska atļauja otrās listes uzstādīšanai. Tas nu bija diezgan pazeminoši - kandidēt no Višinska žēlastības. Bet visam bija jātiek pāri.

Neraugoties uz atļauju, ko V[išinskis] bija devis Ķeniņam, drīz sāka mūsu sarakstam rasties dažādi šķēršļi. Ieceltajā vēlēšanu komisijā mums paskaidroja, ka nepietiekot ar 100 vēlētāju parakstiem saraksta iesniegšanai - esot vajadzīga legalizēta organizācija aizmugurē, kas atbalsta sarakstu. Tā kā Ulmaņa valdības laikā bija slēgtas ne tikai politiskās, bet arī sabiedriskās organizācijas, tad steidzīgi bija radāma kāda jauna. Te nu juristi stājās darbā, un pāris stundu laikā statūti bija gatavi, bet tos vajadzēja reģistrēt P.Blaua vadītajā Sabiedr[isko] lietu ministrijā. Attiecīgās nodaļas ierēdņi nezināja ko iesākt, beidzot ar lielām pūlēm statūtus reģistrēja.

Tad atdūrāmies uz jaunu šķērsli. Vēlēšanu komisija A.Buševica vadībā bija izgudrojusi ko jaunu: nepietiekot ar reģistrētu politisku organizāciju, esot nepieciešama vēl pirms kandidātu saraksta (listes) publicēta vēlēšanu platforma. Laikam šķēršļu licēji cerēja, ka mēs platformu nekur nevarēsim iespiest, jo visas spiestuves, tāpat kā laikrakstus, kontrolēja Kirhenšteina valdība. Iespieddarbus nedrīkstēja izsniegt pasūtinātājiem bez Sabiedrisko lietu ministrijas (P.Blaus) atļaujas. Otrkārt, ar šādiem šķēršļiem vilcināja laiku, lai mēs nepagūtu tiem pāri sarakstu iesniegt. Atzīmējams, ka aprādītās prasības bija jaunizgudrotas, - parlamenta laikā tādu nebija.

Vajadzēja tikt pāri arī šai barjerai. Noskaidrojām: visiem laikrakstiem bija dots rīkojums mūsu sarakstu publikācijas, pat sludinājumu daļā, nepieņemt. Mūsu saraksta grupa tādēļ nolēma izdot jaunu dienas laikrakstu ar nosaukumu “Neatkarīgā Latvija”. Par tā redaktoru izraudzīja juristu un žurnālistu Mārtiņu Samu, kuram uzdeva steidzīgā kārtā izgādāt laikraksta izdošanas atļauju. Bet tad izrādījās, ka M.Samam kādas neatliekamas darīšanas dēļ bija jāizbrauc no Rīgas. Tad to pašu uzdevumu uzņēmās zvēr. adv. palīgs Alberts Kalniņš. Viņš pats par saviem piedzīvojumiem pastāsta:

- Ierados pie sabiedr[isko] lietu ministra Pētera Blaua un lūdzu pēc laikraksta koncesijas. Bet ministrs izrādījās esam pagalam nevarīgs un ieteica man griezties pie Jāņa Niedres; šis kungs, resp[ektīvi] biedrs pateica, nevarot koncesiju izdot.

Kā? Bet ir taču deklarēta preses brīvība?

Nu, pagaidām nevarot. Pa priekšu jāsareģistrējot pastāvošie periodiskie izdevumi. Varbūt vēlāk, redzēšot.

Pēdīgi komunistiskais preses diktators kļuva nepacietīgs, ass un pat vaļsirdīgs. “Neatkarīgās Latvijas” izdevēju starpā esot personas, kas uzturot sakarus ar Anglijas un Amerikas sūtniecībām, par ko [interesējoties] politiskā pārvalde (čeka slēpās zem pie mums ierastā vārda), un nevarot pat zināt, kas tur vēl iznākšot.

Tātad preses atbalsta mūsu sarakstam (otrai listei) nebūs. Mūsu organizācijas vadība nolēma iztikt ar vēlēšanu uzsaukumiem un tos iespiest 100.000 eks. Bet tas nebija viegli. Rīgas spiestuves jau bija pārņemtas komunistu ziņā. Iespiešanu uzņēmās vienīgi Ē.Pīpiņa spiestuve, bet arī tā šo darbu veica visā slepenībā un tikai daļēji - ar izmeklētiem strādniekiem. Pārējais bija iespiežams kaut kur ārpus Rīgas.

Žvēr. adv. palīgam A.Kalniņam izdevās iespiest 10.000 eks. Ēķa spiestuvē Jelgavā. Kalniņš [tos] steidzīgi izsūtīja visām pagastu valdēm, kooperātīvu veikaliem un pienotavām Zemgalē.

Vēlēšanu birojā uzsaukumu blāķus saņēmām, ja gluži nemaldos, 6.jūlija pavakarē. Lielā steigā izrīkoja to izlīmēšanu un visādu citādu izplatīšanu, jo prasīja taču publicēšanu. Varēja sagaidīt arī konfiskāciju aiz kaut kādiem iemesliem. Stājās pie darba izsūtītāji un izlīmētāji. Birojs ļaužu pilns, visvairāk ir jaunatnes. Nāk un iet; zvana tālruņi. Daži, atceros, ierodas ar iepriekš sagatavotiem līmes podiņiem, pat kāpnītēm. Saņem zilās uzsaukumu pakas un pazūd nakts tumsā.

Pienāk arī ziņojumi par paveikto, kā arī visāda informācija. Atceros, viens no pirmiem incidentiem noticis Dzirnavu un Antonijas ielu stūrī, netālu no komjaunatnes CK mitekļa. Tur 2 jaunieši līmējuši mūsu uzsaukumu, bet komjaunieši pamanījuši. Uzsūtīti bruņoti vīri, kas noņēmuši uzsaukumus, līmes podu, otas, kāpnes, pēc kam rāvuši un kasījuši nost izlīmētos uzsaukumus. Tad ziņoja par līdzīgiem uzbrukumiem vairākās vietās Rīgas nomalēs. Visur draudēts ar ieročiem, Sarkandaugavā pat šāvieni raidīti, Mīlgrāvī kāds uzsaukumu izplatītājs diezgan smagi piekauts.

Uzsaukumi deva ļaudīm drosmi. Šai rītā vēlēšanu birojā izskatījās kā bišu stropā. Ieradās arī cilvēki no visām Latvijas malām, apgādājās ar uzsaukumiem, prasīja norādījumus, ziņoja par notikumiem un noskaņojumu uz vietām. Agri te saradās arī visa akcijas vadība, lai galīgi pieņemtu un sagatavotu iesniedzamos kandidātu sarakstus, nozīmētu personas, kas ko izdarīs.

Es ap plkst. 10 aizsteidzos uz apgabaltiesu iesniegt kādu neatliekamu rakstu. Kad steidzos uz biroju atpakaļ, mani uz Kaļķu un Vaļņu ielu stūra sagaida kāds jaunietis un brīdina, lai uz biroju neejot. Biroju ielenkusi policija, iekšā gan laižot, bet ārā nevienu. Iekšā pratinot, pierakstot visu adreses. Es palieku otrpus ielai pret biroju un vēroju notiekošo. Uz ielas mūsu ļaudis brīdina cits citu. Izrādās, apmēram 70 miliči ielenkuši namu, kurā atrodas birojs, nostādījuši posteņus pie visām durvīm un kāpnēs. Personas, kas bijušas birojā, aizturētas un reģistrētas, starp tām A.Ķeniņš, ģen. J.Balodis, zvēr. adv. P.Berģis, senat. V.Zāmuels. Nopratināšanu turpat birojā izdarījis kāds nevienam nepazīstams krievs, acīmredzot jurists. Tai pašā laikā citi pratinātāji iztaujājuši tehniskos darbiniekus, konfiscējuši vēlēšanu materiālus. Šo un to bija izdevies nobēdzināt zem apģērba. Tādā kārtā visi saraksti un parakstu lapas nav krituši komunistu nagos; varbūt kaut kas vēlāk ieraudzīs dienas gaismu kā vēsturisks materiāls. Pratināšana bija vilkusies vairākas stundas; pievakarē cilvēki atlaisti - līdz rītam.

Tādas pat kratīšanas un aizturēšanas bija norisinājušās dažās citās vietās.[.. ]
_________________________________________________________

[1] Tā tekstā, jābūt - “aprīlī”.

Ievietots: 13.05.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV