[1944.gada 6.martā, Rīgā]
_____________________________________________________________________

LATV. SS-BRĪVPR. LEĢIONA
ĢENERĀLINSPEKTORS

Rīgā, 1944.g. 6. martā.

Jūsu pēdējā apciemojuma laikā Rīgā man bija reta izdevība Jūsu personā iepazīties ar vienu no redzamākiem Lielvācijas politiskiem vadoņiem un tai pašā laikā vienu no rezolūtākiem idejiskiem boļševistiskā pasaules uzskata pretiniekiem.

Taču personīgā domu apmaiņa sabiedriskās satiksmes ietvaros viesmīlīgajā ģenerālkomisāra Dr. Drechslera namā nebija pietiekama, lai izsmēlīgi iztirzātu diskutējamās problēmas, problēmas, kas neatvairāmi izriet no kopējās cīņas pret boļševismu, ko izcīna varonīgā vācu tauta un tās sabiedrotie, pie kuŗiem pieder arī latvieši. Atļaujiet man šai sakarā nodot atklātu atzīšanās apliecinājumu. Mani dziļi sāpināja - un es domāju šaīs jūtās dalāmies ar saviem tautiešiem un manas tautas draugiem - ka Jūs, reichsministra kungs, savā mani pagodinātājā sarunā ar mani un vispār sava apciemojuma laikā ne ar vardu nepieminējāt latvju tautu, kas jau kopš divi ar pus gadiem ar arklu un zobenu, frontē un dzimtenē, piedalās varenā cīņā austrumos, un sagaidīja atbilstošu atzinību no augstākā Lielvācijas polītiskā pārstāvja Austrumzemē. Cerībā, ka Jūs manu atklātību nepareizi neiztulkosit, nedz to ļaunā ņemsit, es atļaujos turpmāk pāriet pie mūs interesējošā jautājuma kodola.

Vispārīgo stāvokli Jūs pareizi raksturojāt svinīgajā Austrumzemes NSDAP Landesleitung sanāksmē: “Šodien paceļas briesmas kādā eiropiskā jautājumā, proti, mēģinājumā radīt boļševistisku Eiropu.” Šo briesmu lielumu vislabāk izpazinuši Padomju Savienības mazie kaimiņi, kas pie pašu miesas un pašu kultūras jau divi reizes izbaudījuši boļševisma ārdītāju ietekmi.

Ir arī skaidrs, ka no boļševiku puses pasludinātam satversmes grozījumu manevram, illūzijas radīšanai par tautu pašnolemšanos tiesību atzīšanu, galu galā jākalpo vienīgi boļševistiskas iznīcināšanas gribas realizēšanai.

Šim apsvērumam tad arī jābūt noteicējam polītiskās pretrīcības izvēlē un iedarbībā.

Šai sakarā es atļaujos atkārtot to, ko man jau bija gods Jums mūsu […] [1] bet kā kaŗavīrs, kuŗu interesē vienīgi cīņas gala iznākums - uzvara. Šai iznākumā ieinteresēts esmu ne vien es, bet katrs tautietis, jo Latvija atrodas uz Eiropas sliekšņa un ir no Padomju Savienības tieši apdraudēta.

Vērojot savstarpējo polītikas un stratēģijas mijietekmi, polītikai jārada un jāveicina izdevīgi pamati un noteikumi stratēģijai. Par šo atziņu man jāpateicas ne vien savām teorētiskajām studijām Kaŗa skolā un Kaŗa akadēmijā, bet arī personīgiem piedzīvojumiem kaŗa dienestā; jau krievu-japāņu kaŗa laikā, ķīniešu-japāņu attieksmes pēc Simoncseki miera nebija nekādas draudzīgās, un tomēr japāņu kaŗa vadība bija pratusi iemantot ķīniešu simpātijas ar to, ka tā, pretēji krievu parašām, respektēja ķiniešu tradīcijas, svētumus un īpašumus. Šīs polītikas panākumi neizpalika: ķīnieši atbalstīja japāņu stratēģiskos soļus katrā iedomājamā veidā - brīvprātīgo spiegošanu neizslēdzot - ar ko krievu operācijas ķiniešu territorijā tika ievērojami apgrūtinātas un kavētas.

Kaŗā, ko patlaban izcīnām, polītikas uzdevumi ir vēl grūtāki un izšķirīgāki nekā agrāk, jo kaŗa dalībnieki ir ne vien, kā senāk, ilgāku laiku apmācītais kaŗaspēks, kas pats sastāda tikai nelielu tautas daļu, bet visa tauta. Šādos apstākļos kaŗa iznākums atkarīgs no kaŗotāju masu morāles, sajūsmas un upurēties gribas, un pēdējā savukārt - no masu psīcholoģijai atbilstošiem kaŗa mērķiem. Jo augstāki un cēlāki šie mērķi, raugoties no tīras cilvēcības viedokļa ir, jo vairāk tie atbilst tautas vēlmēm un cerībām, - jo lielākas būs uzvaras garantijas un izredzes. Polītikas uzdevums ir visiem līdzekļiem stiprināt cīņas morāli. Tādēļ neapstrīdams ir vācu kaŗa vadības uzskats, ka izšķirīgā vērtība kaŗā ir cilvēks, jo, lai arī cik pilnīgi ieroči būtu, cilvēks ir tas, kas to rada un vada. Arī no šī viedokļa uzvaras nodrošināšanai pirmkārt jāceļ un jāizkopj kaŗa dalībnieku morāle un cīņas gatavība.

Visu to pieminu tādēļ, ka esmu stingri pārliecināts, ka boļševisms kā pasaules uzskats nevar tikt uzveikts ar ieroču varu vien. Arī bez tankiem un lielgabaliem, bez lidmašīnām un ložmetējiem boļševisms ir nāvīga inde tautas morālei, sevišķi tām tautām, kas boļševismu nepazīst no personīgiem piedzīvojumiem un tādēļ nav pret šo indi immūnizētas. Boļševisms tādēļ kā maldu mācība jāapkaŗo un jāpieveic arī ar garīgiem ieročiem, kas ņemti no polītikas ieroču krātuves.

Vadītājai varai cīņā pret boļševismu - Lielvācijai - tādēļ piekrīt iemantot citu Eiropas tautu sirdis, lai ciešā garīgā saslēgtībā atvairītu Padomju Savienības plānu realizēšanu. Pēdēja savus taustekļus un tīklus izstiepj tālu pāri savām robežām, lai iegūtu nevācu tautu uzticību un simpātijas, lai šīs tautas atsvešinātu vācu tautai un lai ievadītu Eiropas boļševizēšanu.

Šajā garīgajā cīņā par Eiropas tautu dvēseles iemantošanu un šo tautu ierindošanu pretboļševistiskajā frontē jāievēro katras tautas individuālās tieksmes un rakstura īpašības, īpatnības, ko Jūs, reichsministra kungs, savā pamācīgajā grāmatā “Der Mythos des XX Jahrhunderts”, zīmējoties uz lielākām tautām, raksturojat ar markantiem vārdiem: Krievijas dvēseles satvars izteicas vārdos - “Svjataja Russj”, Francijas - “Belle France”, Anglijas - “Old England”, Vācijas - “Deutsche Treue”. Ja nu būtu jānosauc Lielvācijas līdzcīnītāju, latviešu, jūtu un tieksmju būtība, tad tā ir sociālā un nacionālā taisnība. Mūsu, kaut arī mazā tauta, savas vēstures patstāvības īsajā laikā pārliecinājusies, ka tā savus sociālās un nacionālās taisnības ideālus var reālizēt vienīgi kārtīgā un stingri izveidotā patstāvīgā valsts veidojumā (Staatswesen). Līdz ar to arī dota atbilde uz Jūsu jautājumu, reichsministra kungs, kādēļ Latvijā tik daudz runā par valsti un valstisko dzīvi un ar ko izskaidrojama cieņa, kādu Latvijā parāda saviem valsts simboliem (sarkanbaltsarkanam karogam, brīvības piemineklim, tautas himnai).

Bet tauta ir tālu no tā, lai pretendētu uz kādu “splendid isolation” stāvokli. Tā vēlas būt vienīgi valstiski organizēta nacionāla vienība jaunās Eiropas tautu kopībā ar atbilstošiem pienākumiem un tiesībām. Latvijas valstiskās patstāvības atzīšana tikko minētos ietvaros būtu tā, kuŗas dēļ latvju tauta labprātīgi uzņemtos smagākās cīņas un smagākos upuŗus.

No šī viedokļa raugoties, mūsu zemē patlaban valdošie apstākļi nav piemēroti stiprināt cīņas gribu pret boļševismu.

Ar boļševisma negāciju vien nevar veicināt sajūsmu un uzupurēšanās gribu, ja netiek skaidri formulēti pozitīvi kaŗa mērķi. Šī mērķu spraušana no vācu vadības puses vēl nav notikusi, respektīvi pasludināta. Dažām tautām (Slovakijai, Kroatijai) gan piešķirta valstiskā patstāvība, kādas tām līdz 2.pasaules kaŗam nebija; bet- Latvija, kas pašradītā valstī nolikusi savu gatavības pārbaudījumu kā militārā, tā arī saimnieciskā, administratīvā un kultūras ziņā, līdz šim vēl apieta klusējot. Tieši tāds pat ir polītiskais stāvoklis parējās Baltijas valstīs.

Es personīgi esmu piedzīvojis bēdīgo galu kādam liela militāra mēroga ievadītam pasākumam, kas politisku kļūdu dēļ cieta neveiksmi. Es šeit domāju admirāļa Kolčaka Krievija pasākto un militāri spīdoši ievadīto akciju pret boļševismu. Kolčaka armija gan zināja pret ko, bet ne par ko, par kādiem kaŗa mērķiem tā cīnās. Baltās armijas vadoņi paskaidroja, ka par kaŗa mērķiem lemšot satversmes sapulce - pēc uzvaras. Bet satversmes sapulce bija nepazīstams lielums, kas tautai nespēja dot nekādas garantijas par savu vēlmju iedzīvināšanu. Paredzamās Satversmes sapulces vēlēšanas taču varēja dot pat boļševistisku vai monarchistisku vairākumu. Mērķu nenospraušana vēlāk rūgti atriebās un izvērtās par pamata cēloni Kolčaka akcijas sabrukumam.

Šo vēstures pamācību nedrīkstētu aizmirst. Tur, kur cīnās par visu, tur puslīdzekļi nelīdz, tie drīzāk kaitē.

No teiktā jāsecina, ka patlaban Latvijā pastāvošais civīlpārvaldes tiesiskais veidojums neatbilst laika prasībām, kad mēs, savu vēsturisko misiju pildot, stājamies pie latvju tautas mobilizācijas.

Pie stāvokļa novērtēšanas ievērojams vēl kāds apstāklis: mēs esam spiesti pirmkārt iesaukt tos iesaucamos, kuŗi kaut arī grūti, kaŗa rūpniecībā un lauksaimniecībā tomēr var tikt atvietoti. Citiem vārdiem, Latviešu leģiona formācijās pirmkārt tiek ierindoti mazturīgi ļaudis, personas, kuŗām nepieder nekustams īpašums, kuŗām nav augstākas techniskās izglītības, un kuŗas tādēļ - kaut arī maldīgi - var pieņemt, ka citos apstākļos boļševiki tās atstātu neskartas, jā, tām pat ieradītu zināmas priekšrocības uz turīgāko iedzīvotāju lēses. Šim mazturīgākam iedzīvotāju šķirām nebija izdevības par savu maldīšanos pārliecināties, jo boļševiki tām no vecsaimnieku zemes īpašumiem bija piešķīruši līdz 10 ha zemes ar piederīgo inventāru. No otras puses, boļševiku valdīšanas laiks bija par īsu, lai lielākos apmēros pasāktu mazo rentnieku, pusgraudnieku, kalpu, mazo amatnieku u.c. izsūtīšanu un individuālās saimniecības aizstāšanu ar kollektīvām saimniecībām.

Ja nu šiem mazturīgiem robežapsardzības locekļiem, kuŗiem materiālā ziņā nav ko zaudēt, neuzstāda skaidri saskatāmus brīvības domai atbilstošus nacionāli-polītiskus mērķus, tad tos nevadīs tā cīņas griba un sajūsma, ko mēs citādi no mūsu tautas piederīgiem varētu sagaidīt. Jau XIII gadsimta chronisti izteikuši atzinību latvju kaŗavīriem; arī jaunlaiku vēsturē mēs atrodam apstiprinājumu šai atsauksmei, un ne pēdēja vietā - ziņojumos par latvju brīvprātīgo cīņām austrumu frontē.

Lai man šai sakarā būtu ļauts citēt sekojošos Führer’a vārdus: “Lielas jaunradītājas idejas trūkums visos laikos nozīmējis cīņas spēka samazinājumu” (Adolf Hitler, Mein Kampf, München 1942, 590. lp. p.). Dotajā gadījumā mums visi savi prāti un visas sirdis, bez ierobežojuma un puslīdzekļiem, jābruņo izšķīrējai cīņai.

Šai cīņai, no kuŗas atkaŗīga visas Eiropas nākotne, mums ne vien jāmobilizē tūkstošiem drosmīgu jaunekļu, bet visa tauta. Bet priekšnoteikums ir - skaidru un pozitīvu mērķu nospraušana. Tikai tad iesaukto tautiešu militārie vadoņi atradīs no sirds nākošus .un pie sirds ejošus vārdus, kas uzkurs patriotisko uguni kvēlās liesmās. Viena apbruņota tauta, vienas domas apgarota vienas idejas vadīta, lai cik maza tā būtu, arī šai pašreizējā gigantiskajā cīņā izdevīgos apstākļos var kļūt par svaru mēlīti. Un mēs esam trīs mazas Baltijas tautas.

Tā kā es, kā jau minēju, nerunāju kā politiķis, tad konkrēti priekšlikumi no manas puses šeit būtu lieki. Mani ierosinājumi izriet no militāri-stratēģiskiem apsvērumiem.

Tādēļ es Jūs, reichsministra kungs, lūdzu šo manu ierosinājumu pārbaudīt un iestāties par nepārprotamu pozitīvu mērķu nospraušanu, kas tautu kā tādu un mobilizēto kaŗaspēku, kā tās daļu, apmierinātu un mudinātu visaugstākam sniegumam.

Latviešu leģiona ģenerālinspektors
R.Bangerskis

Avots: Latviešu kaŗavīrs Otrā pasaules kaŗa laikā. IV sējums: Cīņas Latvijas robežu tuvumā. Västerås: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1976., 349 lpp.>245.-249.lpp.

Ievietots: 27.02.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.

HISTORIA.LV