[1919. gada 22. jūnijā]
_________________________________________________________

Otrā dienā pēc vācu landesvēra ienākšanas Rīgā pilsētas ielas atgādināja kaujas lauku: uz visām galvenām ielām gulēja nošauto līķi, pa 2-3 blakus. Kaut gan nekādas ielu cīņas (izņemot mūsu apšaudīšanos pie jaunās Ģertrūdes baznīcas, kur bij nostiprinājušies daži sarkanarmieši) nenotika - nošauto līķi bij visur sastopami. Līķiem visiem bij novilkti zābaki, apģērbu kabatas apgrieztas otrādi. Daudz līķiem bij piespraustas komunistu partijas biedru kartiņas, kas apliecināja nošauto personību. Starp nošautiem bij arī jaunu skuķu līķi (Skolas ielas galā pie Esplanādes laukuma gulēja 2 jaunu sieviešu līķi labos apģērbos). Priekšpilsētās (Pārdaugavā) varēja redzēt pat desmitiem līķu vienā vietā, ar vārdu [sakot], īsts kaujas lauks pēc pabeigtās kaujas.

Aina izskaidrojama vienkārši: pēkšņi iebrukdami Rīgā, vācieši nošāva bez brīdinājuma uz ielas katru, kas ar savu apģērbu atgādināja zaldātu vai kaut kā citādi izlikās tiem “šaubīgs”. Tā, piemēram, uz Suvorova ielas, Ģertrūdes ielas stūrī, gulēja kāds apmēram 70 g. veca vīrieša līķis zaldāta mētelī. Acīmredzot šis zaldāta mētelis vecītim bijis viņa nāves cēlonis. Nošauto līķi gulēja uz pilsētas ielām 4-5 dienas, pēc kam tik tos novāca, saveda pie Matīsa kapiem un ārpus kapiem pameta neapraktus. Tikai vēlāk, kad iznāca jau daži laikraksti un aizrādīja, ka neapraktie līķi izplatot pilsētā nepanesamu smaku, tos apraka kopējā lielā bedrē.

Trešā dienā pēc Rīgas ieņemšanas pilsētā ieradās pirmās latviešu karaspēka daļas, kuras bij aizturētas pie Dinamindes cietokšņa ieņemšanas. Pilsētu sadalīja kvartālos, katru kvartālu ieņēma sava karaspēka daļa. Reizē ar to iesākās veselu kvartālu kratīšanas: uz ielām tika apturēti visi gājēji un pārbaudīti viņu dokumenti. Ja vācu zaldāti pie kāda atrada zīmīti, pēc kuras varētu domāt, ka viņas īpašnieks ir komunists, tad tādu visas publikas priekšā uz ielas nošāva. Latviešu zaldāti tikai apcietināja šaubīgās personas un pēc izmeklēšanas palaida brīvībā. Kratīti tika arī visi nami, un dienas laikā visi Rīgas cietumi bij pārpildīti, un apcietinātos vajadzēja turēt pat privātos namos (piemēram, Ģertrūdes ielā Nr. 37, Suvorova ielā Nr. 12, Nikolaja ielā Nr. 33 u.d.c.). Vāci tūliņ nodibināja tā saukto “Standrecht” - “kakla -tiesu”, kuras miteklis bij Suvorova ielā Nr. 12, pretim Vērmaņa parkam. Divas dienas (4. un 5. dienā pēc vācu ienākšanas) te nama sētā (blakus cirka telpām) tika šauti cilvēki faktiski bez jebkādas tiesas. Pretim namam uz ielas stāvēja ļaužu pūlis un ar šausmām klausījās nerimstošās flinšu zalves un izmisuma kliedzienus nama sētā. Nemitīgi šai namā ieveda jaunas apcietināto partijas, un visi zināja, ka no nama Nr. 12 Suvorova ielā neviens apcietinātais laukā vairs neiznāk… Šāda “tiesa”, t.i., izrēķināšanās, turpinājās vairāk dienu no vietas.

Cik šausmīgus apmērus pieņēma šāda noslepkavošana, liecina kaut vai tas fakts, ka Rīgas mācītāji, kuri bij ne mazumu cietuši no komunistiem, griezās ar “petīciju” pie vācu militārās pārvaldes, lai šādu beztiesas noslepkavošanu izbeidz, kā to savai draudzei ziņoja no kanceles mācītājs Freidenfelds. Parādījās arī landesvēra virspavēlnieka pavēle: pārtraukt (!) nošaušanas bez tiesas un sarkanā terora vietā nenodibināt balto teroru. Faktiski pavēlē netika izpildīta. Pilsētas nomalēs atklāti uz ielas un pagalmos tika šauti bez tiesas desmitiem cilvēku uzreiz. Pulkveža Baloža štābā kāds aculiecinieks vairāku personu klātbūtnē žēlojās, ka Pārdaugavā kādā vietā apcietināti vairāki desmiti strādnieku. Uz pavēli latviešu tautības strādnieki nodalīti atsevišķi, cittautībnieki atsvabināti, bet latvieši visi nošauti turpat uz vietas. Līdzīgu faktu daudz. Kad landesvēra virspavēlniekam Flečeram aizrādīja, ka, neskatoties uz viņa pavēli, nošaušana bez tiesas turpinājās, pēdējais parasti atbildēja: “Uzrādiet man taisni tos zaldātus, kas šo pavēli neizpilda, tad es varēšu lietu izmeklēt.” Protams, ka uzrādīt tos nevienam nav iespējams. Še vēl pāris piemēru. Jūnija pirmās dienās tika noslepkavota Latviešu Tautas padomes prezidija locekļa svaine, komunistu idejiskā pretiniece. Pēc izdotās ārsta zīmes nelaiķei vajadzēja otrā dienā iestāties pilsētas slimnīcā dzemdēt. Noslepkavotās līķis bij iemests Daugavā. Pēc dažām dienām piederīgie to atrada un apglabāja… Kāds plaši pazīstams sabiedrisks darbinieks (Sukuls) tika nošauts bez tiesas, neskatoties uz to, kā par viņa politisko uzticamību rakstiski galvoja vairāki Rīgas namsaimnieki un pats “Niedras kabineta” “kara ministrs” Vankins uz galvojuma zīmes bij uzrakstījis savu rezolūciju: “Galvotāji man pazīstami kā ļoti uzticamas personas, kāpēc lūdzu lietu pamatīgi izmeklēt.” Viss tas neko nelīdzēja, nebij ne tiesas, ne izmeklēšanas, bij tikai nošaušanas un izrēķināšanās… Tā nošauti atsvabinātā Rīgā ap 2000 cilvēku bez tiesas, bez izmeklēšanas. Pēdējā laikā centrālcietumā šāva katru dienu 60-80 cilvēkus. Nelaimīgos šauj galvā ar “dum-dum” lodēm un līķus atstāja neapraktus uz smiltīm pie Matīsa kapiem. Vēlāk tos aprok piederīgie. Līķus uzzīmēt piederīgiem ļoti grūti, jo ar sprāgstošām lodēm šauto galvas galīgi izjauktas un tikai pēc apģērba piederīgie zīmē savējus.

Pirmos vasaras svētkos centrālcietumā bij ieradies angļu misijas priekšstāvis (Kīnens) painteresēties par ieslodzītiem. Misijas priekšstāvis bij iznācis no cietuma galīgi satriekts. Cietumā viņš pārliecinājies, ka 99% ieslodzīto ir latvieši, ka pirmo svētku rītā nošauti 48 vīrieši un 16 sievietes. Misijas priekšstāvju uzmanību bij griezusi uz sevi kāda 17 g. veca jaunava ģimnāziste no inteliģentu aprindām (Spillera jkdze), kura arī svētku rītā izvesta nošaušanai, bet nošaušana atlikta, kad jaunava, šāvieniem atskanot, bij kritusi pie bendes kājām, skūpstījusi bendes zābakus un izmisumā lūgusies… Viņas acu priekšā tai pat dienā nošauts viņas tēvs par to, ka pie kratīšanas vācu zaldāti atraduši pie viņa dažas krievu patronas. Arī meita bijusi nolemta nāvei tikai tamdēļ, ka tēvs nošauts. Pēc šīs misijas apciemojuma nošaušanas bez tiesas pārtrauktas, un pēdējā laikā tiek dibinātas sevišķas kara tiesas pēc veciem krievu likumiem. Šīm tiesām būs jāskata cauri vēl ap 4000 apcietināto lietas. Jaunās tiesas vēl nav iesākušas darboties. Angļu misijas priekšstāvis Latvijas Tautas padomes priekšstāvim (Andersonam) izteicies, ka centrālā cietumā notikusi vienkārša izrēķināšanās ar latviešiem. Tāds viņa iespaids no cietuma…
__________________________________________________________

Avots: Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. Rīga: Zinātne, 1988. 304 lpp.>Nr.94, 187.-190.lpp.

Publicēts: Tautas Balss. (Valka) 1919., 22. jūnijā.