[1946.gada 9.janvārī]
_________________________________________________________________

Agrāk starptautiskā prakse bija tāda, ka kara gūstekņus diezgan ātri pēc kara beigām atbrīvoja un nosūtīja atpakaļ uz dzimteni. Šis pasaules karš, kas tikko beidzies, ir šajā ziņa, tāpat kā daudzās citās, devis iemeslu stingrākiem un nežēlīgākiem paņēmieniem pret atsevišķiem indivīdiem. Uzvarēto armijām ir jāpapildina tas darba spēks, kas vajadzīgs sabiedroto zemju atjaunošanai.

Ar to šīs zemes cer dabūt kaut kādu zaudējumu atlīdzību par to neticamo, plānveidīgo sagrāvi, ko vispār nac.-soc. režīms izdarīja okupācijas laikā. Hitlera ideja - paņemt miljonus darba vergu no okupētajiem apgabaliem, lai celtu vācu kara produkciju, dabū savu atmaksu, kas droši vien bieži skar nevainīgas personas. Mums jānožēlo, jājūt līdzi šiem nelaimīgajiem cilvēkiem, kas varbūt dažus gadus pēc kara darbības izbeigšanās būs spiesti uzturēties kā piespiedu strādnieki svešās zemēs. Es ļoti labi saprotu zviedru sabiedrības reakciju, kad dažas bēgļu grupas, piemēram, vāciešus un baltiešus jeb arī citas nacionalitātes piederīgos sūta projām no mūsu zemes pretī nezināmam liktenim, kā domā, varbūt piespiedu darbos uz ilgāku laiku. Bet jautājums nav izšķirams ar jūtām.

Esmu saņēmis daudzus lūgumus un ierosinājumus atļaut vismaz baltiešu karavīriem palikt mūsu zemē. Šais priekšlikumos valdībai ieteikts atteikties no solījuma pildīšanas, ko iepriekšējā valdība 1945.g. jūnijā devusi Padomju Savienībai tās priekšlikumam. Tagadējai valdībai būtu vienpusīgi jāatsakās no šī solījuma, lai gan nav radies nekāds iemesls, kas to prasītu. Šo lēmumu pieņēmusi valdība, kas sastāvēja no visām lielākajām politiskajām partijām.

Vienīgais iespējamais veids, ja šo lēmumu attiecībā uz baltiešiem gribētu grozīt, būtu jauna nolīguma veidā ar Padomju savienību, anulējot līdzšinējo vienošanos. Bet līdz šim nav iespējams to panākt. Šai sakarā es gribu atgādināt, ka karaļa griešanās pie Staļina nedeva nekādus rezultātus.

Neitrālās valstis, šai gadījumā Zviedrija, kara laikā internēja karojošo valstu militāro personālu, kas ieradās šeit Zviedrijā. Bet šie karavīri, par kuriem šeit runājam, ieradušies Zviedrijā pēc kara izbeigšanās. Uz tiem vairs neattiecas neitralitātes likumi par internēšanu. Tāpēc ir saprotams, ka zviedru valdībai vajadzēja ieņemt pret šiem karavīriem tādu nostāju, ka viņi nebauda azīltiesības un tāpēc noraidāmi, pirms kāda valsts tos pieprasa. Nostāju par šo militāro bēgļu noraidīšanu oficiāli paziņoja jau 1945.g. maija mēnesī, kad šie bēgļi ieradās. Laikraksti, starp citu, tad šo nostāju apzīmēja par cietsirdīgu, bet citādi šis azīltiesības netika kritizētas. Daudzi baltieši, kas bija vācu militārajā dienestā, toreiz liedzās izkāpt mūsu zemē. Šo noraidīšanu tomēr nevarēja izvest konsekventi. Nodoms sūtīt viņus atpakaļ ir pastāvējis visu laiku, bez kādas individuālas pārbaudes. Tas ir arī oficiāli paziņots atklātībai. Atklātībai bija arī zināms, ka vācu militārā personāla vidū atrodas internēti arī citu tautību piederīgie, starp citu baltieši vācu militārajā dienestā.

Arī noslēpumainība, valdībai toreiz pieņemot savu lēmumu, nebija tik liela. Pavisam maija mēnesī Zviedrijā ieradušās 3000 militāras personas no dažādām vietām. Ir jautāts, vai ,krievu priekšlikuma pieņemšana atbilst starptautiskajām tiesībām. Jāatbild, ka nav notikusi nekāda starptautisko tiesību pārkāpšana. Politiski iemesli bija tie, kas diktēja koalīcijas valdības nostāju noraidīt šos militāros bēgļus, un politiski apstākļi diktēja tai pašai valdībai pieņemt krievu priekšlikumu.

Negribu nekādā ziņā mazināt zviedru tautas respektu pret azīltiesībām, bet šīs tiesības nenozīmē, ka katrs bēglis bez noteikumiem varētu izmantot azīltiesības ikvienā zemē, kurā viņš ieradies. Neviena valsts nav spiesta uzņemt ārzemniekus, kurus tā nevēlas. Un katrai valstij pašai jāizšķir, cik lielā mērā tā grib piešķirt bēgļiem šīs azīltiesības. Lietpratēju atzinumā, kas bija pamatā 1945.g. ārzemnieku likumam, ir pasvītrots, ka ir vajadzīga restriktīvāka nostāja kara beigu posmā nekā agrāk. Pēc šiem noteikumiem bija tiesības, apsverot sevišķus apstākļus, izraidīt no valsts katru ārzemnieku, arī politiskos bēgļus.

1945.g. propozīcija parlamentam pagaidām vienojās, ka pie likuma revīzijas sevišķi jāievēro nepieciešamība atturēties no pārāk ženerozas azīltiesību pielietošanas kara baigu dēļ. Sevišķi tika domāts par divām bēgļu kategorijām - kara noziedzniekiem un vācu militāro personālu. Tie, kas apgalvo, ka azīltiesības noteikti jāievēro ar politiskajiem bēgļiem, varētu arī atzīt šo tiesību pielietošanu vācu militārajām personām. Bet atklātās diskusijās vāciešus bieži vien atstāj viņu liktenim, ar to atsakoties no prasības azīltiesības piemērot arī tiem, lai gan tajā pašā laikā konsekventi tika prasīta pilnīga azīltiesību ievērošana.

Parastais uzskats bija tāds, ka azīltiesību principi jāpiemēro tikai baltiešu militārajām personām. Bieži tālāk aprobežojās ar tā sauktās individuālās pārbaudes izvešanu, bet kādas normas tajā ievērot? Vai tikai tie ir politiski bēgļi, kas piespiedu kārtā iesaukti vācu dienestā, jeb arī tie, kas tajā iestājušies brīvprātīgi? Pret šādu sadalījumu var iebilst, ka taisni tiem, kas iesaukti piespiedu kārtā, vismazāk jābaidās no atgriešanās.

Parastais arguments ir tāds, ka Padomju savienība šos baltiešu karavīrus uzskatīs par valsts nodevējiem, jo tie ir Krievijas pilsoņi. Pēc mūsu uzskatiem šāda likuma piemērošana būtu formāla un tāpēc netaisnīga. Kā zināms, Zviedrija jau 1940.g. ir atzinusi Padomju Savienības suverenitāti pār bij. Baltijas republikām. Bet zviedru valdība katrā gadījumā uzskata, ka lojalitātes prasību, ko kāda valsts prasa no saviem pilsoņiem, nevar tādā pašā mērā attiecināt uz personām, kas ir no tikko okupēta apgabala, kā uz personām no vecām valsts daļām. Tālāk: vācu invāzija īsi pēc šo zemju pievienošanas Padomju Savienībai ir apstāklis, kas vainu vēl sevišķi mīkstina un šai sakarā var pamatoti apgalvot, ka būtu netaisni ar baltiešiem apieties kā ar kara noziedzniekiem tāpēc, ka tie atradušies vācu armijā. Ja mēs tagad Zviedrijā, neskatoties uz to, ka Zviedrija atzinusi Baltijas republiku pievienošanu Padomju Savienībai, atzīstam par pamatotu, ka ar šiem baltiešiem neapietas stingrāk kā ar vācu tautības militārajām personām, tad mums jāuzticas arī Padomju Savienības izšķiršanas spējām. Zviedru valdība no savas puses paziņojusi Padomju savienības ministram Stokholmā, ka tās priekšnoteikums ir, lai ar baltiešiem neapietas sliktāk kā ar pārējiem vācu karaspēka piederīgajiem. Turklāt ir paskaidroti šie ārkārtējie apstākļi, un, pēc valdības domām, nav nekāda iemesla gaidīt, ka Padomju Savienības iestādes tulkos šo valsts nodevības jēdzienu ekstrēmi formāli.

Kad sākās pirmie transporti, radās uzskati, ka daļa izdodamo ir netaisni pieskaitīta militārajām personām tai grupā, kas ieradās no austrumu frontes. Šai sakarā jāpasvītro, ka individuālo pārbaudi izdarījusi aizsardzības štāba ārzemnieku nodaļa 1945.g. vasarā par katru bēgli. Klasifikācija dibinājās uz katra bēgļa personīgi sniegtajām ziņām, kas bieži vien izrādījās kļūdainas. Pirms pirmā transporta nosūtīšanas pārbaudīja daudzus iesūtītus rakstus un salīdzināja tos ar agrākām ziņām. Arī vēlāk starp nosūtītajiem izdarīta pārbaude. Tāpat daži baltieši un zināms skaits vāciešu smagu slimību dēļ nav nosūtīti.

Avots: Freivalds, O.; Alksnis, E. Latviešu kaŗavīru traģēdija Zviedrijā. Kopenhāgena: Imanta, 1956. 254 lpp.>181.-185.lpp.

Skatīt arī šķirkli - Baltiešu izdošana

Ievietots: 12.08.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV