[1945.gada 2.decembrī, Burlengē]
__________________________________________________________________

Mums mūsu zemē ir brīva uzskatu veidošana. Tā ir laba lieta, kas tomēr jūtīgos jautājumos var radīt grūtības. Atsevišķas personas nevar jeb negrib pilnīgi ievērot un izprast visus apstākļus. Mums par to ir bijis daudz pieredzējumu, it sevišķi kara gados. Tiem tagad varam pievienot vēl vienu. Ka šai gadījumā pretējo uzskatu paudēji ir stāvokli apgrūtinājuši no vairākiem viedokļiem, ir acīm redzams.

Ir daudz runāts par lietas noslēpšanu, pie kam ir gribēts teikt, ka valdība ir mēģinājusi turēt sabiedrību neziņā par to, kas sagaidāms. Man ir mazliet pagrūti saprast šīs valodas. Sabiedrība nav varējusi būt neziņā, ka brīdī, kad notika vācu kapitulācija, lielāks skaits vācu armijai piederīgu personu pārbrauca uz Zviedriju. Ka tās internētas sevišķās nometnēs, tas nevarēja būt nekāds noslēpums; tas nozīmētu, ka tās apsargās, lai nogaidītu, kamēr tās atkal varētu izvest no zemes. Personīgi esmu domājis, ka tas ir saprasts un ka sevišķu paskaidrojumu par to nevajadzēja sniegt. Arī pašiem internētajiem bija jāzina, ka viņu uzturēšanās šeit būs tikai uz laiku. Ne no valdības tieši, nedz valdības pilnvarojumā nav sniegts neviens solījums, ka tie varēs palikt Zviedrijā.

Ir apgalvots, ka ar lēmumu par militāro internēto izvešanu no zemes ir pārkāptas azīla tiesības. Azīla tiesības nozīmē, ka mēs atvēlam patvērumu šeit ieplūdušajiem politiskajiem bēgļiem. Zviedrija šai ziņā var atsaukties uz slavējamu tradīciju, kuru mums vajadzētu uzturēt. Bet azīla tiesības nevar pielietot neaprobežoti - tas vienmēr visiem ir bijis saprotams. Tas izriet arī no zviedru ārzemnieku likuma, kas jo plaši atzīst šīs tiesības. Likums arī ļauj valdībai rīkoties pilnīgi brīvi, ja speciāli apstākļi to prasa.

Kādēļ nav individuālas pārbaudes? - Kad lieta attiecas uz karavīriem, kas pieder cīņā esošam karaspēkam un kas ieplūduši neitrālā zemē un tur internēti, nevar būt tā, ka neitrāla valsts atzīs par savu pienākumu azīla tiesību vārdā pēc individuālas pārbaudes paturēt savā zemē lielāku vai mazāku karavīru daļu. Tas jo spilgtāk parādās, ja atceras sava laika aplēsi, ka vācu spēki no Norvēģijas vai vismaz to lielākā daļa tiks pārvesta vai pārcelsies uz mūsu zemi. Rēķinoties ar šo iespējamību, tika sperti speciāli piesardzības soļi. Vai cilvēki patiešām domā, ka, ja mēs tādā veidā būtu spiesti pieņemt simtiem tūkstošu vācu karavīru, tie varētu atsaukties uz azīla tiesībām un ka mēs tādēļ atteiktos izvest tos no savas zemes? Jeb cilvēki domā - ir pietiekami daudz runāts arī par šo izeju - ka varētu izdarīt individuālu pārbaudi par tiem apstākļiem, kādos katra atsevišķa persona piederējusi vācu armijai un tām briesmām ar kādām tā izdošanas gadījumā varētu riskēt? Es zinu - iebildīs, ka tomēr šāda masu invāzija nenotika un ka tā problēma, kuras priekšā mēs tikām nostādīti, nebija tik liela. Iebildumam tomēr nav nekādas nozīmes, jo būtiskajam spriedumam par tiesībām uz azīlu vai individuālu pārbaudi noteicējs nevar būt skaits.

Kad lietu pārrunāja koalīcijas valdība, vadījās no tā, ka būtu pārrunājama vienīgi iespēja par pagaidu patvērumu. Kā pirms dažām dienām interpelācijas atbildēs uzsvērts, pamiera nolīgums noteica visām vācu vienībām palikt tur, kur tās atradās, un nolikt ieročus. Lai gan Zviedrija nebija saistīta ar šo nolīgumu, zviedru valdība tomēr negribēja atbalstīt vācu armijas militārā personāla izvairīšanos no kapitulācijas sekām. Tādēļ tā arī atzina, ka izdošanai būtu kādreiz jānotiek. Par minēto bēgļu vairākumu šais domās ir arī lielākā daļa to, kas aizstāv kādu mazāku baltiskas izcelsmes grupu. Valdības nostāja ir līdzīga tai, ko atzina par pareizu arī agrāk, t.i., ka karavīrus jāved atpakaļ uz savu zemi pēc kara beigām. Starpība šeit ir vienīgi tā, kā ārlietu ministrs aizrādīja interpelācijas debatēs otrā kamerā, ka, trūkstot centrālai vācu iestādei, tās vietā par saņēmējām ir okupācijas varas. Ka šai gadījumā būtu ievērojama kaut kāda atšķirība starp šīm varām - lieta attiecas uz izdošanu kā uz austrumiem, tā rietumiem - ir doma, kas ir noteikti jānoraida, un es ļoti nožēloju, ka šai virzienā ir izdarīti pretēji mēģinājumi. Zviedru valdība atzīst par ticamu, ka ar izdotajiem apiesies kā ar kara gūstekņiem pēc pieņemtajām paražām. Ka karš un tā sekas ir smagas, to mēs zinājām tikpat labi jūnijā, kad šo lietu lēma, kā mēs to zinām šodien. Kaut kas būtiski jauns klāt nav nācis. Tādēļ ir nepareizi mēģināt to, kas tagad notiek, iztēlot vienīgi par reiz nokārtota darījuma ievērošanu.

Pēdējā laikā es esmu saņēmis daudz apelāciju manai sirdsapziņai. Es neticu, ka cilvēki domā mani esam bez jūtām. Es ļoti cienu katru godīgu līdzjūtību. Bet man nav nekādas cieņas pret tiem, kas iedomīgi ieceļ sevi par morāliskiem tiesnešiem pār tiem, kam savos apsvērumos jāievēro arī cits, ne tikai jūtas vien. Nav teikts, ka tas, kurš ļauj valdīt jūtām, izdara lielāko pakalpojumu tiem, kam viņš grib palīdzēt. Ļoti iespējams, ka tās formas, kādas līdzjūtība ir daudzos gadījumos pieņēmusi, ir sekmējušas satraukumu internētajos un pavedinājušas tos iekļūt traģiskā stāvoklī. Tas ir pavairojis arī grūtības, valdības lēmumu izpildot. Lai arī pēc citiem viedokļiem par internēto obstrukciju spriež kā grib, bet jābūt skaidrībā, ka valsts iestādes nevar to ievērot un atturēties darīt to, ko tās atzīst par pareizu un vajadzīgu.

Avots: Freivalds, O.; Alksnis, E. Latviešu kaŗavīru traģēdija Zviedrijā. Kopenhāgena: Imanta, 1956. 254 lpp.>172.-174.lpp.

Skatīt arī šķirkli - Baltiešu izdošana

Ievietots: 12.08.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV