[1945.gada 23.novembrī, Stokholmā]
__________________________________________________________________

[..] Baltiešu jautājums kā tāds visumā ir smaga un apgrūtinoša problēma, un tās kodols, protams, rodams domā par šo tautu nākotni. To baltiešu vidū, kas interesējas par politiku, tagad dominē uzskats, ko, es domāju, var izklāstīt sekojošā veidā. Baltiešu patriotisms ir nemaldīgs vienīgi tad, ja uztur spēkā domu par šo zemju nākotni kā neatkarīgām un suverēnām valstīm, kādas tās bija starp abiem kariem. Rezignācijai šeit nav pamata. Ne Savienotās Valstis, ne Lielbritānija, kā tiek runāts, vēl nav atzinušas šo valstu jauno statusu. Šajā ziņā Amerikā valdošā sabiedriskā doma viņiem ir izdevīga. Baltieši tātad var nezaudēt cerības, nodarboties ar propagandu, apgaismot pasaules sabiedrisko domu, modināt klaju sašutumu par Padomju Savienības valdīšanu Baltijā.

Šīs cerības, pēc manām domām, balstās tikai uz ilūziju politiku. Jau starpkaru periodā daudzās pasaules malās valdīja stipras šaubas par šo mazo; jaunizveidoto republiku nākotni. Viņu stāvoklis bija tāds, ka neviens gan nešaubījās, ka Krievija pēc atveseļošanās vēlēsies izšķiroši ietekmēt to politiku. Ar politisku briedumu šīs tautas īpaši neizcēlās. Tās sāka īstenot priekšzīmīgu demokrātiju, bet tad izcēlās šausmīgas partiju ķildas, kas vēlāk noveda pie diktatūras.

Savā laikā pasaules ietekmīgākās valstis, piemēram, Anglija, brīdināja Somiju, lai tā nesaista savu likteni ar Baltijas republikām, ņemot vērā to neskaidro nākotni. Un kā izskatās pasaule tagad? Miermīlīgajām, demokrātiskajām Amerikas Savienotajām Valstīm nepieciešamas militārās bāzes Islandē savas drošības dēļ. Vai kāds domā, ka Savienotās Valstis var pretoties tam, ka Padomju Savienība rada savas militārās bāzes Igaunijā, Latvijā un Lietuvā? Vai Lielbritānija iesaistīsies nopietnā konfliktā ar Padomju Savienību Baltijas valstu suverenitātes dēļ? Te var atbildēt: jā, varbūt šo patriotu cerības ir iluzoras, bet tādā gadījumā viņiem nav nākotnes un viņu dzīve neko nav vērta, un tad ir labāk, ka viņi īsteno līniju, ko paši sev nosprauduši.

Bet var taču domāt arī par citu politiku, var domāt par baltiešu patriotisma citu formu. Var teikt, ka divdesmit gadu patstāvība, par spīti visam, bijis īss acumirklis šo valstu dzīvē. Vai nebūtu iemesla izmēģināt citu politisku līniju, un, proti, - atzīt jauno Krieviju un to politisko veidolu, ko Baltijas republikas ieguva pēc pievienošanas Padomju Savienībai? Protams, šāda politika būtu nepieņemama atsevišķām personām, kas bijušas politiski aktīvas agrāk, bet varbūt būtu pieņemama Baltijas tautu vairākumam, plašām aprindām?

Ja no šī domu gājiena es atgriežos pie īpašā jautājuma, kas ir mūsu priekšā, es baltiešu politiķiem gribētu teikt: vai nebūtu gudri šiem vācu armijā bijušajiem internētajiem baltiešiem apdomāt, ka viņiem šeit paveras iespējas? Ja viņi tagad bez grūtībām atgriežas savās valstīs, krievu varas iestādēm viņi varētu paskaidrot, ka viņiem ir labi nodomi un ka viņi, patriotisku jūtu vadīti, devušies vācu karadienestā, ka dažkārt bijuši spiesti to darīt un nav uzskatījuši, ka tādā veidā pretnostata sevi visam citam, vēl arvien jūt patriotisku pienākumu un rēķinās ar saviem tuvākajiem un paši ar sevi. No zviedru valdības puses mēs esam mēģinājuši pievērst krievu vēstnieka uzmanību šādai jautājuma nostādnei, un viņš ir solījis par to informēt valdību Maskavā.

Taču tagad šie internētie ir satraukti, var pat teikt, ka viņus pārņēmusi eksaltācija un viņi runā tikai par teroru, kas viņus gaida, un nespēju dzīvot vienā saimē ar Krieviju un tā tālāk. Šķiet, ka viņi aizmirst, ka milzīgā Krievija sastāv no ļoti daudzām vairāk vai mazāk izteiktām nacionalitātēm, kas varējušas ciešami sadzīvot cita citai blakus un kas apvienošanos kopīgā savienībā nav uzskatījušas par neiespējamu. Noteikt, kā baltiešiem veidot savu politiku, nav zviedru valdības uzdevums, bet, kad zviedru valdība atkārtoti tika izteikusi cerību, ka vairums baltiešu izteiks vēlmi brīvprātīgi atgriezties savā zemē, tad skaidrs, ka aiz šī cerības slēpās doma, ko es tikko izteicu, un, proti, - ka pašu Baltijas tautu labi saprotamās interesēs būtu atgriezties un piedalīties šo tautu jaunas nākotnes veidošanā.[..]

Avots: Enkvists, P.U. Leģionāri. Romāns par baltiešu izdošanu. Rīga: Liesma, 1993. 350 lpp.>151.-153.lpp.

Skatīt arī šķirkli - Baltiešu izdošana

Ievietots: 12.08.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV