Zviedrijas valdības deklarācija atbildot uz Riksdaga labējo partiju deputātu interpelāciju par internēto Vācijas bruņotajiem spēkiem piederīgo militārpersonu izdošanas PSRS.[1]

[1945.gada 23.novembrī, Stokholmā]
_____________________________________________________________________

Maija sākumā, kad Vācijas sabrukums bija nenovēršams, un tāpat pēc kapitulācijas, samērā liels skaits vācu armijai piederīgu militāru personu ieradās Zviedrijā. Liela daļa nāca no vācu austrumu frontes un neliels skaits no rietumu frontes. Visus karavīrus internēja saskaņā ar parastajiem noteikumiem. Ar 2.jūniju datētā notā Padomju Savienības sūtniecība, norādot uz 8.maija kapitulācijas aktu, pieprasīja izdot Padomju savienībai visus tos vācu kareivjus, virsniekus un citu militāru personālu, kas ieradies Zviedrijas ostās, kā arī personas, kuras bijušas zem vācu kontroles un pieder minētajām kategorijām. Ar šo pēdējo izteicienu bija skaidri saprotami tie militārie bēgļi, kas nebija vācu nacionalitātes. Izmeklēšana rādīja, ka starp bēgļiem bez vāciešiem atradās austrieši, čehi, poļi, franči un personas no agrākajām Baltijas valstīm, galvenokārt latvieši. Valdība 15.jūnija sēdē pēc ārlietu komisijas slēdziena uzklausīšanas nolēma, ka Padomju savienības sūtniecībai nosūtāma šāda atbilde:

“PSRS sūtniecība ar 1945.gada 2.jūnija verbālnotu griezusies ar priekšlikumu izdot Padomju valdībai visus vācu (un tādus, kuri atradušies zem vācu kontroles) kareivjus, virsniekus un citu militāro personālu, kas atbēdzis uz Zviedriju no padomju-vācu frontes pēc tam, kad 1945.gada 8.maijā tika parakstīts akts par Vācijas militāro kapitulāciju.

Karaliskā ārlietu ministrija kā atbildi uz to paziņo, ka Zviedrijas valdība ir gatava ļaut tam vācu vai zem vācu kontroles stāvošam militāram personālam, kas no uzdotā rajona atbēguši uz Zviedriju, atstāt mūsu zemi un ka aizsardzības štābam dots rīkojums stāties sakaros ar sūtniecību, lai nokārtotu tehniskās formalitātes attiecībā uz aizceļošanu un izdošanu Padomju militārajām iestādēm. Reizē ar to ārlietu ministrija aizrāda, ka starp šīm personām atrodas arī tādas, kas ieradušās Zviedrijā pirms kapitulācijas akta parakstīšanas. Šis paziņojums katrā ziņā satur arī to - par ko sūtniecības notā sevišķi jautāts - ka zviedru valdība nedos šīm personām uzturēšanās tiesības Zviedrijā.”

Šī nota tika iesniegta Padomju savienības sūtniecībai 16.jūnijā. No notas burtiskā teksta izriet, ka izsūtīts tiks tikai militārais personāls. Uz tām personām, kuras pieminētajā laikā nav atradušās kara dienestā, tas neattiecas, kaut arī tās būtu ieradušās Zviedrijā kopā ar militāro personālu.

Tālāk ministru kabineta lēmums attiecas tikai uz tām personām, kuras ieradušās šeit, sākot ar maija mēnesi. Visu to personu kopskaits, kuras tiks nosūtītas atpakaļ, ir nedaudz pāri 2700. Starp tām atrodas apm. 150 agrākie Latvijas pavalstnieki, daži igauņi un lietuvieši, apm. 150 austriešu, 60 čehi u.t.t. Sākumā bija domāts, ka bēgļi būtu nekavējoties jāsūta atpakaļ uz krievu zonu, bet dažādu apstākļu dēļ transports novilcinājās. Pēc vienošanās ar Padomju Savienību, tas tagad notiks tuvākajā laikā. Šeit būtu jāpiemin, ka ievadītas sarunas ar angļu iestādēm par Zviedrijā atlikušā internētā vācu militārā personāla transportu uz angļu zonu, kas attiecas uz apm. 250 personām. No šī paziņojuma izriet, ka zviedru valdība jau vasaras sākumā izšķīrusies nosūtīt atpakaļ tās vācu karadienestā esošās personas, kas ieplūda šeit vācu sabrukuma laikā un tieši pēc tam. Ka mēs šinī gadījumā nepiegriezām nekādu vērību šo bēgļu nacionalitātei, ir saprotams… Pamiera noteikumi bija saistīti ar pienākumu visiem vācu spēkiem palikt tur, kur tie atradās, un nolikt ieročus. Kaut gan Zviedrija nebija saistīta ar šo nosacījumu, zviedru valdība negribēja uzņemties atbildību par to, ka vācu militārais personāls, kas piederējis vācu karaspēkam, tādā veidā izvairītos no kapitulācijas noteikumu pildīšanas.

Atklātajās debatēs izteiktas bažas, ka tieši ar baltiešiem, kas atradušies vācu dienestā, krievi apiesies sevišķi stingri. Izteiktas bažas; ka krievu iestādes uzskatīs šo baltiešu kategoriju par tēvijas nodevējiem, jo Baltijas republikas pievienojušās Padomju savienībai pirms vācu-krievu kara izcelšanās un tādā kārtā jau tad tie ir bijuši Padomju savienības pilsoņi. Valdība no savas puses šādiem uzskatiem nevar pievienoties. Padomju Savienības valdība, tikpat labi kā mēs paši, ir informēta, ka baltiešu republiku pievienošanās Padomju savienībai ir notikusi tikai nesen, ka, novērtējot viņu rīcību, nevar piemērot tādu mērauklu, it kā šīs zemes jau ilgu laiku būtu bijušas pievienotas Padomju Savienībai. Šeit nāk klāt vēl tāds apstāklis, ka pret baltiešiem, cik zināms, no vācu puses ir izdarīti spaidi. Īpatnējie apstākļi, sevišķi straujā vācu invāzija šajās zemēs īsi pēc tam, kad tās bija pievienojušās Padomju Savienībai, pēc Zviedrijas valdības ieskata rada zināmu izņēmuma stāvokli. Kaut gan Zviedrijas valdība, kā zināms, jau pirms ilgāka laika atzinusi bijušo Baltijas republiku jauno stāvokli un pievienošanos Padomju Savienībai, valdība tomēr izsaka vēlējumos, lai ar baltiešu tautību militāro personālu, kas bijis vācu dienestā, neapietos citādi kā ar parastiem gūstekņiem. Tā ir mūsu pārliecība, ka Padomju valdība šo mūsu ieskatu ievēros.

Avots: Freivalds, O.; Alksnis, E. Latviešu kaŗavīru traģēdija Zviedrijā. Kopenhāgena: Imanta, 1956. 254 lpp.>91.-93.lpp.

[1] Valdības deklarāciju pirmajā Riksdaga palātā nolasīja premjerministrs Pērs Albīns Hansons, bet otrajā palātā - ārlietu ministrs Estens Undēns.

Skatīt arī šķirkli - Baltiešu izdošana

Ievietots: 12.08.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV