Taurēns, J. Latvija, Baltijas Antante un Austrumu pakta metamorfozes 1935. gadā. Latvijas Vēsture: Jaunie un Jaunākie laiki. 2000., Nr.2, 79.-88.lpp.; Nr.3, 97.-102.lpp.
_______________________________________________________________

1935. gada janvārī Baltijas valstu ārpolitikā iestājās šķietams apsīkums. Baltijas Antantes nodibināšanas izraisītais optimisms bija pierimis. Arī Austrumu pakta noslēgšanas izredzes bija mazinājušās. Tomēr 1935. gada pirmās puses notikumi - galvenokārt Vācijas draudu pieaugums Eiropas drošībai - aktivizēja starptautisko attiecību dinamiku. Baltijas valstu ārpolitikas fokusā atkal nokļuva Austrumu pakta jautājums. Sākotnējais Austrumu pakta projekts zaudēja savu aktualitāti. Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra Vilhelma Muntera vārdiem runājot, uzmanības centrā nonāca tā dažādie “pēcnācēji” - teritoriāli sašaurināti vai saistību ziņā ierobežoti varianti. Attieksme pret tiem skaidri parādīja katras Baltijas valsts ārpolitikas nianses. Faktiski jau šajā laikā atspoguļojās tas, ka Baltijas Antantes izveidošana maz ietekmējusi tās dalībvalstu atšķirīgās ārpolitiskās koncepcijas, kas vēlāk tikai nostiprinājās. Šīs atšķirības, kā rezignēti atzinuši vēsturnieki, lielā mērā izslēdza iespēju pārveidot Baltijas Antanti par patiesi konsolidētu bloku.

Baltijas valstu diplomātija atkal aktivizējās pēc Francijas un Lielbritānijas 1935. gada 3. februāra Londonas kopīgā paziņojuma par drošības sistēmu Eiropā. Lai gan Austrumu pakts tur bija pieminēts tikai garāmejot, minētā iniciatīva radīja dzīvu Baltijas valstu interesi. Jādomā, ka šādas intereses iemesls bija vadošo Rietumu valstu, - bet uz tām tradicionāli orientējās Baltijā, lēmums uzlabot situāciju Eiropā un tas, lai Austrumu pakts iekļautos šajā noregulējumā. Latvijai un Igaunijai īpaši svarīga varēja šķist tieši Anglijas dalība šajā iniciatīvā. Lietuva gan vienlaikus stipri interesējās par PSRS, Francijas un Čehoslovākijas tuvināšanos. Tas, kā zināms, 1935. gada maijā noveda pie šo valstu līgumiem. Lietuvas valdību satrauca arī Vācijas politika. Šīs bažas pastiprināja arī tolaik noritošā Klaipēdas nacionālsociālistu prāva. Pēc tam kad pasaulei par pārsteigumu marta beigās 91 “mēmelietim” pasludināja notiesājošu spriedumu,[1] [80.lpp.] Vācijas draudi vēl pastiprinājās. Lietuva jau februāra vidū sāka meklēt drošības garantijas, interesējoties par iespēju noslēgt Austrumu paktu bez Vācijas.

Vienlaikus Baltijas valstis turēja Lietuvu aizdomās par pārāk ciešu sadarbību ar Maskavu. 30. janvārī pats Kārlis Ulmanis šifrētā telegrammā kā ārlietu ministrs uzdeva sūtnim Lietuvā Ludvigam Sējam noskaidrot, vai Lietuvai ir militāra vienošanās ar PSRS. 31. janvāra sarunā ar Latvijas sūtni Lietuvas ārlietu ministrs Staņislavs Lozoraitis šādas aizdomas noraidīja. L. Sēja domāja, ka S. Lozoraitim var ticēt, tomēr Lietuvas valdība “visos jautājumos ļoti rēķinās ar Maskavas valdnieku domām”.[2]

Lietuvas ciešo orientāciju uz Maskavu apliecināja rūpes, ka izdevība pievienoties Francijas, PSRS un Čehoslovākijas konsultācijām varētu paslīdēt garām. (Padomju vēstures literatūra bija ieinteresēta neuzsvērt apstākli, ka PSRS jau ilgi pirms Ā. Hitlera paziņojumiem marta vidū par vispārējās karaklausības atjaunošanu u.c. bija sākusi konsultācijas par šaurāku Austrumu pakta būtībā defensīvas, pret Vāciju vērstas alianses izveidošanu. Tas bija pretrunā ar PSRS publiskajiem paziņojumiem. Tomēr vēsturnieks Jurijs Borisovs atklāja, ka jau 13. februārī PSRS sūtnis Francijā V. Potjomkins ziņoja, ka Francijas ārlietu ministrs P. Lavāls vēl nav izlēmis, vai Francijai jāslēdz palīdzības līgums ar PSRS un Čehoslovākiju.[3]) Paradoksālā kārtā Lietuvas bažas kļuva par cēloni, kas izraisīja Latvijā nodomu nākt klajā ar deklarāciju minētā 3. februāra komunikē sakarā. 1935. gada 13. februārī Lietuvas ārlietu ministrs S. Lozoraitis, tiekoties ar Latvijas sūtni L. Sēju, izteica satraukumu par Lietuvas attiecībām ar Vāciju un ierosināja sasaukt triju valstu Ārlietu ministriju pārstāvju apspriedi. L. Sēja iebilda, ka decembrī notikusī Baltijas Antantes ārlietu ministru konference Tallinā paredzējusi šādu apspriedi tikai tad, ja izjuktu astoņu valstu pakts jeb no Austrumu pakta atstātos Vācija un Polija.[4]

19. februārī L. Sēja jautāja S. Lozoraitim, ko īsti Lietuvas puse vēlas apspriest, jo nebija zināmi jauni priekšlikumi, kas varētu nomainīt astoņu valstu (Vācijas, Polijas, PSRS, Francijas, Baltijas valstu un Čehoslovākijas) paktu. Lietuvas ārlietu ministrs paskaidroja, ka PSRS, Francija un Čehoslovākija risinot sarunas par pakta noslēgšanu. Lietuvu uztrauca iespēja, ka Austrumu paktu varētu noslēgt bez Baltijas valstīm. L. Sēja sāka skaidrot Latvijas ārpolitikas pamatprincipus: atklāta draudzība ar visiem, izvairīšanās no blokiem, ārpolitikas neatkarība un brīvība... S. Lozoraitis, pēc L. Sējas skaidrojumiem aptvēris, ka sūtņa mājieni vērsti uz pārāk lielo PSRS iespaidu Lietuvā, atbildēja, ka viņa valsts nevar realizēt tik neatkarīgu ārpolitiku. Viņš norādīja, ka Lietuva ar savu priekšlikumu vispirms vēršas pie Latvijas.[5] Ministrs cerēja kopā ar Latviju pārliecināt Igauniju vai - sliktākajā gadījumā - rīkoties bez tās.

23. februāra instruktīvajā vēstulē V. Munters izteica neticību, ka Austrumu paktu būs iespējams īstenot ar astoņu valstu (tai skaitā Vācijas un Polijas) līdzdalību. Šajā dokumentā viņš norādīja arī, ka uz S. Lozoraiša priekšlikumu griezties ar demaršu Maskavā un Parīzē, kas dotu iespēju piedalīties varbūtējās PSRS, Francijas un Čehoslovākijas sarunās, viņš atbildējis ar ierosinājumu iesniegt demaršu Londonā un Parīzē, izsakot atbalstu 3. februāra komunikē principiem. Pēc V. Muntera domām, padomju ietekme Lietuvā un Polijas ietekme Igaunijā nevarēja dot pozitīvus rezultātus, tāpēc Latvijai bijis nepieciešams realizēt aktīvu Baltijas politiku.[6] Protams, šāda kopēja uzstāšanās būtu Baltijas valstu vienotās politikas apliecinājums. Lietuvas ārlietu ministrs jau 24. februārī piekrita V. Muntera priekšlikumam iesniegt demaršu Londonā un Parīzē.[7] Savukārt Igaunijas valdība atkal uzsāka novilcināšanas taktiku. 27. februārī R. Liepiņš ziņoja, ka Igaunijas valdība piekrīt veikt demaršu Londonā un Parīzē, taču vēlas izvairīties no vārdu “Austrumu pakts” lietošanas, jo tas varētu aizšķērsot ceļu citām iespējamām “kombinācijām”. Lielbritānijā, pēc igauņu diplomātu ziņām, pastāvējis viedoklis, ka Baltijas valstu drošībai varbūt pietiktu ar to divpusējiem neuzbrukšanas līgumiem ar Vāciju, kurus apņemtos garantēt PSRS un Francija.[8] Vācija gan nebija gatava tādus līgumus noslēgt. Igaunija noraidīja Lietuvas idejas par demaršu Maskavā, jo tas varētu izraisīt Vācijas un Polijas neuzticību pret lielo astoņu valstu paktu. Igaunija arī apgalvoja, ka netic pašam PSRS, Francijas un Čehoslovākijas sarunu faktam, jo tādas sarunas būtu bijušas pretrunā ar PSRS un Francijas 5. decembra protokolu. Tajā abas valstis apņēmās neuzsākt nekādas sarunas, kas varētu kaitēt Austrumu pakta sagatavošanai [81.lpp.] un noslēgšanai.[9] Tā paša iemesla dēļ - lai nesaistītos ar PSRS un Franciju, Igaunija piesardzīgi izturējās pat pret iespējamo demaršu Parīzē. Savukārt Latvijas sūtnis L. Sēja 27. februārī norādīja Lietuvas Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktoram J. Urbšim, ka lielvalstis (konkrēti, Lielbritānija) mēģinājumu izrādīt interesi par padomju-franču-čehu tuvināšanos varētu vērtēt kā to politikas “jaukšanas” mēģinājumu.[10] Kopumā Latvijas iniciatīva sadūrās ar grūti saskaņojamām nostājām: Lietuva, neiebilstot pret demaršu Londonā un Parīzē, vēlējās piesaistīt arī PSRS, bet Igaunija nevēlējās sasaistīties pat ar Franciju, nemaz nerunājot par PSRS.

2. martā Igaunijas ārlietu ministrs J. Seljamā paziņoja R. Liepiņam, ka nezinot daudz par demarša jautājumu, jo par to atbildot pašlaik slimojošais viceministrs H. Laretejs.[11] Latvijas sūtnis varēja ticēt vai neticēt šim apgalvojumam. 4. martā, pēc sūtņa Parīzē O. Grosvalda ziņojuma, Igaunijas sūtnim Francijā vēl nebija dots rīkojums iesniegt demaršu, lai, gan Latvijas sūtnis bija tādu saņēmis jau 28. februārī, bet Lietuvas sūtnis ne vēlāk kā 1. martā. Situācija kļuva dīvaina, jo jau 27 februārī Latvijas sūtnis Lielbritānijā K. Zariņš, bet 28. februārī Lietuvas sūtnis B. Balutis apsveica 3. februāra programmu britu Ārlietu ministrijā.[12]

O. Grosvalds atzīmēja, ka būtu žēl, ja izjuktu Baltijas Antantes pirmā kopējā akcija, taču tas nenotiktu Latvijas vainas dēļ.[13] Beidzot grūtības tomēr tika pārvarētas un Baltijas valstu sūtņi 9. martā Parizē,[14] bet 13. martā Londonā[15] paziņoja attiecīgo valstu valdībām savu valstu labvēlīgo attieksmi pret 3. februāra komunikē, īpaši Austrumu pakta jautājumā. Kārlis Zariņš vēl paziņoja britu ārlietu ministram seram Džonam Saimonam: “Mana valdība ir iepriecināta, ka Austrumu paktam ir ierādīta pienācīga vieta komunikē iekļautajos priekšlikumos un ka šis pakts tiek uzskatīts par vispārējas saprašanās (understanding), kam jānostiprina miers Austrumeiropā, nepieciešamu daļu.”[16]

Atšķirības Baltijas valstu nostājā nepalika nepamanītas. Sūtnis O. Grosvalds 19. martā ziņoja, ka PSRS pārstāvis V. Potjomkins atzīmējis Baltijas valstu nostājas nianses. Pēc padomju diplomāta informācijas, Lietuvas pārstāvis uzsvēris savstarpējās palīdzības momentu, Latvijas sūtnis ievērojis viduslīniju, bet Igaunijas diplomāts runājis tikai par Austrumeiropas “pacifikāciju”, neminot vārdus “Austrumu pakts”. O. Grosvalds konstatēja, ka V. Potjomkins diezgan labi uztvēris situāciju un uzskatījis par labāku izvairīties no atbildes.[17] Baltijas valstu kopējā akcija izraisīja labvēlīgu attieksmi PSRS, Francijā un Čehoslovākijā, bet Polijas attieksme bija negatīva.

Triju Baltijas valstu kopīgais demaršs bija Baltijas Antantes pirmā kopējā akcija, kuras īstenošanai vajadzēja trīs nedēļas. Profesors Inesis Feldmanis paudis viedokli, ka šis solis, bez šaubām, palielināja Baltijas valstu prestižu un apstiprināja to vēlēšanos būt par politikas subjektiem, kas aktīvi piedalās Austrumeiropas drošības problēmu risināšanā.[18] Konkrētajā situācijā demarša iesniegšanas gaita liecināja par nesaskaņām un atšķirīgām ārpolitiskām orientācijām. Publiski tomēr Baltijas valstis apliecināja savu uzticību kolektīvās drošības principiem un Lielbritānijas un Francijas politikai.

Tomēr starptautisko situāciju radikāli mainīja Ādolfa Hitlera marta vidū sniegtie paziņojumi par Vācijas kara aviācijas faktisko atjaunošanu un karaklausības ieviešanu, kā arī nevēlēšanos piedalīties paktā, kas uzliktu savstarpējās palīdzības pienākumus. Strauji auga starptautisko aktivitāšu dinamika. Latvijas sūtnis Berlīnē Edgars Krieviņš nedēļu, kurā fīrers sniedza savus paziņojumus, raksturoja kā baigu. Edgars Krieviņš katru dienu apspriedās ar Lietuvas sūtni J. Šauļi, taču Igaunijas sūtni F. Akelu šie notikumi īpaši nesatrauca. Diplomātiskajās aprindās runāja, ka briti esot gatavi kompromisam ar Vāciju bruņošanās jautājumos un nevēlas Austrumu pakta noslēgšanu.[19]

Vācijas un Lietuvas attiecības - it īpaši Klaipēdas nacionālsociālistu sakarā - turpināja saasināties. 3. aprīlī Lietuvas sūtnis Latvijā V. Viļeišis lūdza V. Munteru spert eventuālus solus, lai novērstu iespējamo “žeļigovskiādi” (sūtņa termins), tas ir, Klaipēdas sagrābšanu. Sūtnis brīdināja V. Munteru, ka PSRS palīdzība Lietuvai esot droša un tās rezultātā izraisītais Eiropas karš Latvijai nevarot būt vienaldzīgs.[20] Šādi argumenti varētu iedarboties tikai tad, ja V. Munters ticētu, ka Vācijas akcija pret Klaipēdu (vai vēl mazāk ticamā PSRS palīdzība) tiešām iespējama. Mierīgi analizējot situāciju, V. Munters norādīja, ka apstākļi nav labvēlīgi Vācijas akcijai pret Lietuvu. Viņš atgādināja, ka Latvijai nav [82.lpp.] militāra līguma ar Lietuvu un aizsardzības plāni nav saskaņoti, tāpēc militāra palīdzība nav iespējama. Latvija nevarēja veikt militāru demonstrāciju, koncentrējot karaspēku, jo tai nebija robežas ar Vāciju. V. Munters arī uzsvēra, ka Latvija nelaidīs cauri PSRS karaspēku, kas varētu sniegt Lietuvai palīdzību. ĀM ģenerālsekretārs apsolīja vienīgi neuzkrītoši noskaidrot Vācijas viedokli un “pacelt savās mājās” iespēju militārai sadarbībai.[21]

Igaunijas attieksme pret Lietuvas bažām bija vēl rezervētāka. 6. aprīlī R. Liepiņš ziņoja par savu sarunu ar J. Seljamā, kurš savukārt informēja par Lietuvas sūtņa B. Dailides apmeklējumu. Tā nolūks bija tāds pats kā V. Viļeiša vizītei pie V. Muntera: noskaidrot sabiedrotās rīcību Vācijas agresijas gadījumā. J. Seljamā uzņēma Lietuvas sūtni daudz vēsāk nekā V. Munters un pieprasīja precizēt, ko sūtnis īsti vēlas. J. Seljamā paziņojums, ka viņš bez konsultācijas ar R. Liepiņu nevar atbildēt, kā Igaunija rīkotos Vācijas uzbrukuma gadījumā Lietuvai, pārtrauca Lietuvas sūtņa piesardzīgo zondāžu. J. Seljamā teica R. Liepiņam, ka būtu vēlama Lietuvas izlīgšana ar Poliju (tā garantējot Lietuvas drošību), taču Polijas mēģinājumi nospiest Lietuvu uz ceļiem nav izdevīgi Baltijas valstīm.[22] Savukārt 11. aprīlī Igaunijas Valsts vecākais K. Petss sarunā ar Latvijas sūtni R. Liepiņu izteica dziļas bažas par Lietuvas politiku. No Vācijas bruņošanās baidās visi, pat Francija, norādīja K. Petss, bet mazā Lietuva atļaujas ar Vāciju būt “uz nažiem”. Lietuva taču nevar cerēt, ka ar Latvijas un Igaunijas palīdzību tā pat varētu karot ar Vāciju. Lietuvas prezidentam A. Smetonam trūkstot pareizas politikas izpratnes, uzņēmības un neatlaidības, kāda piemītot, piemēram, Ā. Hitleram. K. Petss apgalvoja, ka Baltijas valstīm galvenais ir miera saglabāšana arī tādēļ, ka tām kā acuraugs jāglabā savs ļoti ierobežotais dzīvais spēks.[23] Protams, ka Baltijas valstis nevarēja palīdzēt Lietuvai konflikta gadījumā. Raksturīgi, ka Baltijas valstis ieteica Lietuvai mazāk rēķināties ar tiesībām, bet vairāk pārdomāt reālo spēku samēru. Vācija tomēr aprobežojās ar diplomātisku spiedienu, īpaši uzsverot tiesiskos aspektus. Vācijas neatlaidīgās prasības ievērot Klaipēdas statūtus izskatījās īpaši groteski, ņemot vērā Hitlera valsts totalitāro raksturu un Vācijas patiesos mērķus.

Lietuvas pozīcija neguva atbalstu arī to lielvalstu vidū, kas bija parakstījušas Klaipēdas autonomijas statūtus. 13. martā un 19. aprīlī Lielbritānijas, Francijas un Itālijas valdības iesniedza Lietuvas valdībai notas, prasot Klaipēdas statūtu ievērošanu.[24]

1935. gada marta beigās britu diplomātija veica aktīvus pasākumus, lai noskaidrotu Austrumu pakta astoņu valstu varianta likteni. Britu ārlietu ministrs Džons Saimons, apmeklējot Berlīni un tiekoties ar Ā. Hitleru, noskaidroja, ka Vācija nepiekritīs savstarpējās palīdzības saistībām, bet Antonijs Īdens 1.-3. aprīlī Varšavā uzzināja, ka Polijas uzskati ir līdzīgi.[25] Šajos apstākļos Austrumu paktam radās jauni, mazāk pretenciozi varianti. Pirmkārt, atzīmēsim Vilhelma Muntera plānu, kas gan neguva nozīmīgu starptautisku rezonansi un ātri vien mira dabiskā nāvē, bet ir interesants, jo atspoguļoja Latvijas faktiskā ārlietu ministra priekšstatus par Latvijas stratēģisko situāciju. Otrkārt, jārunā par padomju-franču centieniem nodibināt aizsardzības sistēmu (defensīvu aliansi). Šie mēģinājumi kļuva par vienu no aktuālākajiem Baltijas valstu ārpolitikas jautājumiem 1935. gada pavasarī un vasarā. Treškārt, jāatzīmē Vācijas t.s. Strezas programma, kas arī izraisīja daudz lielāku interesi, nekā tā patiesībā būtu pelnījusi.

Muntera plāns. 1935. gada aprīļa sākumā V. Munters izstrādāja savu Austrumeiropas drošības sistēmas variantu. Ar šo dokumentu, kas, kā pats ģenerālsekretārs rakstīja sūtnim Londonā, nebija ne valdības, ne Baltijas Antantes viedoklis,[26] tā autors, šķiet, saistīja lielas cerības, jo uzdeva Latvijas sūtņiem Lielbritānijā un Francijā iepazīstināt ar to attiecīgās valdības. Plāns paredzēja šķietami vienkāršu Austrumeiropas drošības problēmas atrisinājumu. V. Muntera iecerētajā variantā vajadzēja piedalīties PSRS, Vācijai, Polijai un Baltijas valstīm. Līgumā bija nodomāts iekļaut savstarpējās neuzbrukšanas garantijas “ar vai bez agresora definīcijas panta”.[27] V. Munters norādīja, ka šādas garantijas - neuzbrukšanas līgumi jau pastāv starp Poliju un PSRS, starp Baltijas valstīm un PSRS, kā arī starp Poliju un Vāciju. Atliktu vienīgi noslēgt neuzbrukšanas līgumus starp Baltijas valstīm un Vāciju.[28] Tādējādi, starp citu, V. Munters būtu sasniedzis nozīmīgu Baltijas valstu ārpolitikas mērķi - neuzbrukšanas [83.lpp.] līgumus ar Vāciju - un iekļāvis tos Austrumu pakta sistēmā.

Bez tam V. Munters bija paredzējis šādu savstarpējās palīdzības shēmu:

Ja Vācija (resp. PSRS) iebruktu Baltijas valstīs (Polijā), tad PSRS (attiecīgi Vācija) pēc Baltijas Antantes (resp. Polijas) lēmuma un lūguma sniegtu tām palīdzību, bet Polija (resp. Baltijas valstis)...[29] Daudzpunkti atstāja iespējas variantiem: bija vēl jāizlemj, vai Baltijas valstīm un Polijai jārīkojas solidāri, ja viena vai otra lielvalsts uzbruktu vienai no šīm valstīm. V. Munters plānā neparedzēja Polijas uzbrukuma iespēju Baltijas valstīm, jo tas varētu apgrūtināt Polijas dalību līgumā, bet Baltijas valstu uzbrukumu kādam, protams, izslēdza.[30] V. Muntera plāns balstījās uz šai laikā visai populāro uzskatu, ka neitrālās starpjoslas pastāvēšana ir izdevīga PSRS un Vācijai. Interesanti arī tas, ka Polija šajā plānā atzīta nevis par PSRS un Vācijai līdzvērtīgu lielvalsti, bet gan par vājāku, pēc nozīmes Baltijas valstīm pielīdzināmu elementu.

Ar šo plānu, kuru pats ģenerālsekretārs raksturoja kā “neoficiālu”, viņš acīmredzot pretendēja kļūt par Eiropas mēroga politiķi, bet Latvija varētu iegūt starptautiski garantētu drošību. Latvijas ārpolitikas vadītājs saskatīja vairākas sava plāna priekšrocības. Pirmkārt, tāda bija vispārējā savstarpējās palīdzības principa (assistance mutuelle) trūkums. Protams, plānā bija paredzēta savstarpējā palīdzība, taču šajā gadījumā Vācija nevarētu aizbildināties, ka savstarpējās palīdzības princips varētu to ieraut neprognozējamos konfliktos. Otrkārt, priekšrocību V. Munters saskatīja arī tanī apstāklī, ka šādā paktā nebūtu iesaistīta Čehoslovākija.[31] Faktiski šāds līgums garantētu tikai Baltijas valstu un Polijas drošību.

Nav viegli novērtēt V. Muntera idejas iespējamās sekas tās realizēšanas gadījumā. Starpkaru periods, it īpaši revizionistiskajām valstīm - PSRS un Vācijai - bija līgumu laušanas laiks. Taču atsakoties no jebkādas ticības rakstītiem līgumiem, diplomātija zaudētu savu jēgu. Spēcīgs arguments pret šo plānu bija nemitīgi prātā paturamā iespēja, ka varenie kaimiņi varētu savā atbildībā nodoto zonu vienkārši sadalīt. Izbrīnu izraisa arī tas, ka šī plāna realizēšanas gadījumā būtu jāpieļauj tik dedzīgi noliegtā PSRS karaspēka ielaišana savā teritorijā. Vēršanās pie Lielbritānijas un Francijas pierāda Latvijas vēlēšanos saņemt šo valstu garantijas vai pat atbalstu projektējamajam līgumam.

Lietuviešu vēsturnieks V. Žalis rakstīja, ka V. Munters savu plānu izklāstījis saviem kolēģiem 10.-11. aprīļa apspriedē, taču tur tas vienīgi pieņemts zināšanai un nav guvis tālāku atbalstu.[32] 11. aprīlī K. Zariņš ziņoja no Londonas, ka iepazīstinājis ar sava šefa idejām Lielbritānijas Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta direktoru K. Dodu. Tas Latvijas sūtnim licies sajūsmināts un apsolījis ņemt vērā šo iniciatīvu.[33] Protams, Lielbritānija tādā veidā varētu izvairīties no atbildības par miera garantijām šajā apdraudētajā reģionā. V. Muntera norādījumu informēt par plānu Francijas ārlietu ministru P. Lavālu Tautu Savienības Padomes sesijas laikā vispār neizpildīja Jūlijs Feldmanis, kurš 18. aprīlī ziņoja, ka nav sastapis ministru. Bez tam Francijas un PSRS sarunas par savstarpējo līgumu bija sasniegušas jau tādu attīstības pakāpi, ka sūtnis neuzskatīja par iespējamu iepazīstināt Francijas ārlietu ministru ar V. Muntera plānu.[34] Visbeidzot, 26. aprīlī Dods informēja K. Zariņu, ka Foreign Office ierēdņi apsprieduši V. Muntera plānu un atzinuši to par labu un loģisku. Tomēr plānā paredzētas palīdzības saistības, kam Vācija diez vai piekritīs. Līdz ar to plāns nebija realizējams. Dods apsolīja to ņemt vērā turpmāk, kaut arī neapsolīja atbalstīt. Viņš ieteica ar plānu iepazīstināt arī Vāciju.[35] Faktiski šāda atbilde bija noraidoša un V. Muntera plāna apspriešana šajā stadijā ar to arī beidzās. Vēlāk tomēr V. Munters pie šīs idejas atgriezās. Faktiski tā ietekmēja visu viņa Latvijas ģeopolitiskās situācijas redzējumu. 1936. gada 20. jūnijā, tiekoties ar Vācijas sūtni Londonā J. fon Ribentropu, V. Munters apgalvoja, ka Vācijas neuzbrukšanas līgumi ar tās Austrumu kaimiņiem, apvienoti ar PSRS neuzbrukšanas līgumiem ar tās Rietumu kaimiņiem, varētu būt par pamatu drošības sistēmai Austrumeiropā.[36] Līdzīgu plānu V. Munters piedāvāja arī 1937. gada 10. maijā, tiekoties ar N. Čemberlēnu.[37] Turpmāk viņš aizstāvēja savu plānu ar ievērības cienīgu neatlaidību. Citas Baltijas valstis šiem projektiem piešķīra daudz mazāku nozīmi; to pierādīja attieksme 10.-11. aprīlī.

Jau marta beigās PSRS sūtnis S. Brodovskis, pats būdams slims, bija zvanījis [84.lpp.] V. Munteram, lai noskaidrotu, vai Latvija par savas līdzdalības priekšnoteikumu Austrumu paktā uzskatot Francijas tiešu dalību. V. Munters atbildēja, ka līdz šim Latvija rēķinājusies ar PSRS un Francijas līdzdalību līgumā, turpretī par sūtņa minēto iespēju nav īpaši domāts. Ārlietu ministrijas Rietumu nodaļas vadītājs J. Vīgrabs rakstīja, ka PSRS laikam vēlas izdibināt, vai Latvija piedalītos Austrumu paktā bez Francijas, un uzsvēra, ka no V. Muntera atbildes S. Brodovskis varējis secināt, ka Francijas nepiedalīšanos Latvija par šķērsli neuzskatītu.[38]

Tomēr Latvijas puse nespēja uzminēt PSRS zondāžas daudz tālejošākos mērķus.

Kā zināms, 1935. gada 3. aprīlī PSRS piedāvāja Francijai noslēgt savstarpējās palīdzības līgumu, bet 1935. gada 6. aprīlī ierosināja Baltijas valstīm noslēgt Austrumu paktu bez Vācijas un Polijas, piedaloties PSRS, Francijai, Čehoslovākijai un Baltijas valstīm.[39] PSRS priekšlikums radīja briesmas, ka par savu drošību satrauktā Lietuva atšķeltos no Baltijas Antantes un varētu pārsteidzīgi pieņemt padomju ideju.[40] Igaunijas nostāja pret PSRS priekšlikumu bija negatīva. Latvijas ārpolitikas vadītājs vēlējās precizēt apstākļus, izvēloties novilcināšanas ceļu. Viņš sarunā ar S. Brodovski vēlējās noskaidrot, vai paktam varēs pievienoties arī Vācija un Polija, vai tiks paredzēts, ka par palīdzības sniegšanu jālemj Tautu Savienības padomei un vai palīdzība tiks sniegta arī paktā neiesaistītas valsts uzbrukuma gadījumā. V. Munters informēja padomju pārstāvi par nepieciešamību konsultēties ar citām Baltijas Antantes valstīm.[41] Kamēr S. Brodovskis apdomāja atbildi, V. Munters sastādīja memorandu ar atbildes projektu. Tajā bija uzsvērts, ka laikā, kamēr nav skaidrs Lielbritānijas un Francijas 3. aprīlī izteiktā priekšlikuma liktenis, citus variantus nevajadzētu apspriest.[42] 8. aprīlī PSRS pārstāvis S. Brodovskis atbildēja, ka paktam varēs pievienoties arī Vācija un Polija, tas attieksies arī uz paktā neiesaistītu valstu uzbrukumiem (gan ne uz tādiem kā Japānas uzbrukums PSRS), bet atstāja atklātu jautājumu par Tautu Savienības lomu.[43] Tas nozīmēja: karadarbība varētu sākties arī bez Tautu Savienības akcepta. 8. aprīļa sarunā V. Munters norādīja S. Brodovskim, ka nebūtu vēlams priekšlaicīgi atteikties no 3. februāra paziņojumā izteiktās programmas, jo būtu grūti izskaidrot sabiedrībai, kāpēc Polija pēkšņi kļuvusi par ienaidnieku, kas līdzvērtīgs Vācijai. Visbeidzot, padomju priekšlikumi atstāja neskaidrības par Tautu Savienības lomu un Francijas vietu līgumā. (Ja Francija piedalās paktā uz vispārējiem savstarpējas palīdzības noteikumiem, tad nebija saprotams, kāpēc padomju sūtnis runāja par Francijas īpašām garantijām Baltijas valstīm.)[44] Profesors A. Stranga paudis uzskatu, ka PSRS priekšlikums bija izteikts “aiz inerces”, jo Maskavas patiesais mērķis, slēdzot līgumus ar Franciju, bija iebiedēt Vāciju, lai atkal mēģinātu uzlabot attiecības ar šo valsti. Baltijas valstis “biedējošu funkciju veikt nespēja”.[45]

Jau 4. aprīlī Vācijas ārlietu ministrs K. fon Neirāts informēja E. Krieviņu, ka Vācija varētu piedalīties paktā, kurā nebūtu paredzētas savstarpējās palīdzības saistības, bet būtu gan paredzēta neuzbrukšana, konsultācijas, arbitrāža un palīdzības nesniegšana agresoram.[46] 9. aprīlī par šādu iespēju britu parlamenta apakšnamā paziņoja Dž. Saimons.[47] Jau Strezas konferences laikā 12. aprīlī Vācija ārlietu ministrs informēja britu vēstnieku, ka Vācija varētu piekrist piedalīties Austrumu paktā, kurā dažas no valstīm saistītu savstarpējās palīdzības saistības, kā arī pati Vācija piekristu kolektīvam paktam ar neuzbrukšanas, konsultāciju, atteikšanās palīdzēt agresoram principiem.[48] Šis variants diplomātu aprindās ieguva Strezas priekšlikumu apzīmējumu. Turpmākajā laikā tam bija liela nozīme Baltijas valstu starptautiskās diplomātijas plānos. Šādos apstākļos bija saprātīgāk nogaidīt. Svarīgi bija arī sagaidīt lielvalstu Strezas konferences un Tautu Savienības Padomes reakciju Versaļas līguma pārkāpumiem no Vācijas puses. Baltijas valstis satrauca arī Francijas nevēlēšanās garantēt to drošību.

Arī Lietuvas valdībai pietika savaldības neizjaukt Baltijas valstu vienoto nostāju. A. Smetona, premjers J. Tūbelis un S. Lozoraitis pieņēma lēmumu nesniegt atbildi PSRS pirms konsultācijām ar Latviju un Igauniju.[49] Tas daudziem bija pārsteigums. O. Grosvalds, kā liecina viņa ziņojums, pieļāva pat domu, ka PSRS priekšlikumu inspirējusi Lietuva.[50] Arī V. Munters bija gaidījis, ka Lietuva Klaipēdas problēmas dēļ pārsteidzīgi pieņems PSRS plānu, un bija patīkami pārsteigts par Kauņas lēmumu konsultēties. Igaunijas pārstāvji pat uzskatīja, ka Lietuva noteikti piekritīs [85.lpp.], tādēļ konsultācijas nemaz nebūs vajadzīgas.[51]

10.-11. aprīlī Rīgā operatīvi sanāca triju valstu Ārlietu ministriju pārstāvju apspriede, kurā piedalījās Lietuvas Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktors J. Urbšis, Igaunijas ārlietu ministra vietnieks H. Laretejs un Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs V. Munters. Apspriešana izvērtās par Lietuvas pārliecināšanu izvairīties no pārsteidzīgas PSRS priekšlikumu pieņemšanas. J. Urbšis, pēc V. Muntera domām, bija ļoti nervozs un baidījās no Vācijas iebrukuma. Latvijas pārstāvji centās viņu pārliecināt, ka Vācijas agresija nav gaidāma, bet, ja tāda notiktu, ne PSRS, ne Polija Lietuvai nepalīdzētu.[52] H. Laretejs atkal paziņoja, ka pat tādā gadījumā, ja PSRS tomēr vēlētos palīdzēt Lietuvai, Latvija un Igaunija nelaistu cauri sarkano armiju.[53] Atkārtojās arī argumenti par pozitīvas atbildes PSRS negatīvo iespaidu uz Vāciju un Poliju. Beidzot J. Urbšis piekrita sniegt vienotu atbildi: Baltijas valstis savus viedokļus saskaņos ārlietu ministru konferencē Kauņā 6. maijā. Šādu atbildi tad arī sniedza PSRS pārstāvjiem. PSRS pārstāvji Baltijas valstīs savā atbildē paziņoja, ka uzskata jau tūlīt pēc 6. aprīļa sniegto atbildi par noraidošu.[54] Lietuvas ārlietu ministrs sarunā ar padomju pārstāvi tomēr interesējās, vai PSRS un Francija parakstītu līgumu tikai ar Lietuvu (to ieteica Lietuvas sūtnis Parīzē P. Klims).[55]

Baltijas valstu drošība gan no tā necieta. PSRS un Francijas līgumu ar Čehoslovākiju realizācijas vai, pareizāk, nerealizācijas prakse skaidri parādīja to maznozīmību.

M. Ļitvinovs, kā atzīmēja I. Feldmanis, vēlāk pārmeta Latvijai atteikšanos no PSRS priekšlikuma, atļaudamies apgalvot, ka Baltijas valstu piekrišanas gadījumā tās būtu varējušas saņemt Francijas garantijas.[56] PSRS pārstāvis Rīgā S. Brodovskis nonāca līdz vāji slēptiem draudiem, norādot, ka Baltijas valstīm nāksies nožēlot savu atteikšanos, jo konflikta gadījumā mazu valstu piekrišana karaspēka cauri laišanai netiks lūgta.[57] Domu, ka maza valsts nevar aizkavēt lielvalsts karaspēka sūtīšanu caur savu teritoriju, Latvijas sūtnim M. Ņukšam bija izteicis arī Čehoslovākijas ārlietu ministrs E. Benešs, protams, citādā noskaņā.[58] Vēstures literatūrā Baltijas valstu rīcība nav atbalstīta. Edgars Andersons sev raksturīgajā piesardzīgajā stilā kritizējis Baltijas valstu izvēlēto novilcināšanas taktiku.[59]

Vācijas pretestība gala rezultātā izjauca Austrumu pakta noslēgšanu, tomēr Baltijas valstu diplomātija turpināja meklēt savu vietu šajā eventuālajā Austrumeiropas drošības sistēmā. Vācijas politika, tāpat kā PSRS centieni palielināt savu ietekmi Baltijas telpā, turpināja ietekmēt Baltijas valstu savstarpējās attiecības. 24. aprīlī Lietuvas sūtnis V. Vileišis apmeklēja Ārlietu ministriju un izteica cerību, ka Latvija un Igaunija nepiedalīsies kombinācijās, kurās nebūtu vietas Lietuvai. Līdzīgu demaršu veica arī Lietuvas sūtnis Igaunijā. V. Munters apsolīja sūtnim, ka ar Lietuvu katrā ziņā konsultēsies. Sūtnis arī uzsvēra, ka Klaipēdas jautājums ir Lietuvas iekšpolitiska problēma, kas uz Vāciju vispār neattiecas. V. Munters izteica bažas sūtnim par Klaipēdas jautājuma politisko pusi. Viņš paziņoja, ka tad, ja Klaipēdas jautājums tomēr kļūs par starptautisku sarunu objektu, “izšķirošo lomu nespēlēs nevainojama juridiska argumentācija, bet spēku samērs un Anglija, Francija un Itālija neļaus izputēt svarīgām sarunām par Austrumeiropas drošību Klaipēdas dēļ”.[60] PSRS piedāvājumi noslēgt pret Vāciju potenciāli vērstu līgumu, tāpat kā Lietuvas bažas, ka Latvija un Igaunija varētu separāti vienoties ar Vāciju par neuzbrukšanas līgumiem, draudēja šķelt Baltijas Antanti. Baltijas valstu nostāja reizēm bija pārāk atšķirīga. Igaunija iebilda pat pret Lietuvas priekšlikumu ielūgt P. Lavālu atceļā no Maskavas apmeklēt Baltijas valstis[61], acīmredzot uzskatīdama, ka tas Vācijas acīs pārāk saistītu Baltijas valstis ar padomju-franču-čehu bloku.

Šādos apstākļos par panākumu jāuzskata Kauņā maijā sanākušās Baltijas valstu ārlietu ministru II konferences lēmumi, kuri paredzēja ievērot šo valstu solidaritāti. Konferences rezolūcija norādīja, ka “trīs valstu solidaritāte paliek joprojām vienīgā un labākā drošība” un ka trīs valstis apņemas rīkoties solidāri “iepretim katram drošības organizācijas projektam”.[62] Kā norādīts ministrijas instruktīvā vēstulē sūtņiem, praksē tas nozīmētu, ka Igaunija un Latvija rīkosies solidāri iespējamās sarunās ar Vāciju un Lietuva ievērotu šādu solidaritāti, ja tiktu saņemts jauns priekšlikums no PSRS.[63] Lietuviešu vēsturnieks V. Žalis vērtēja šo apņemšanos kā vienu no diviem konferences pozitīviem aspektiem. (Otrs, viņaprāt, bija konferencē apliecinātā [86.lpp.] uzticība kolektīvās drošības principiem.)[64] Jau tūlīt pēc konferences V. Munters sarosījās, mēģinādams virzīt uz priekšu vēl vienu Austrumu pakta varbūtējo aizstājēju. 11. maijā, tiekoties ar Vācijas sūtni fon Šaku, viņš ierosināja, lai Vācija konkretizētu Strezas konferences laikā izteiktos priekšlikumus. V. Munters, atbildot uz sūtņa precizējošiem jautājumiem, paziņoja, ka izpratis tos kā kolektīva līguma ierosinājumu, nevis individuālu neuzbrukšanas līgumu piedāvājumu, un sacīja, ka Latvija drīzāk sagaida iniciatīvu no Vācijas, nekā ir gatava pati ar tādu uzstāties. Ģenerālsekretārs, kā vēlāk noskaidrojās, gluži nepamatoti domāja, ka varētu parādīties padomju priekšlikums Baltijas valstīm noslēgt PSRS un Francijas līgumiem līdzīgu savstarpējās palīdzības līgumu, kuru tām būtu grūti noraidīt.[65] Ja priekšlikums Vācijai konkretizēt Strezas priekšlikumus vēl bija pieļaujams, tad apgalvojums, ka būs grūti noraidīt PSRS savstarpējās palīdzības līgumus, jau robežojās ar spiedienu, kādu Latvija attiecībā uz Vāciju diez vai varēja atļauties.

Pēc Ādolfa Hitlera 21. maija runas, kurā viņš neizslēdza iespēju noslēgt neuzbrukšanas līgumus ar kaimiņiem, izņemot Lietuvu, Baltijas valstīs un Francijā radās maldīgs iespaids, ka būtu diezgan vēl mazliet ietekmēt Lietuvu, lai pamudinātu to sākt risināt Klaipēdas jautājumu. Tas savukārt varētu pavērt ceļu pat uz Austrumu paktu Strezas variantā.

Priekšlikumu noslēgt Austrumu paktu, par pamatu izmantojot Vācijas iniciatīvu Strezā, kas neparedzēja savstarpējās palīdzības principu, 3. jūnijā iesniedza Francija.[66] Taču, lai arī P. Lavāls bija gatavs šāda varianta vārdā atteikties no līguma ar PSRS, tomēr tas neizdevās. Latvijai un Igaunijai par godu jāsaka, ka tās satrauca Vācijas iespējamie mēģinājumi šķelt Baltijas Antanti ar separātu neuzbrukšanas līgumu piedāvājumiem. H. Laretejs 29. maijā apliecināja R. Liepiņam, ka Vācija nav piedāvājusi Igaunijai separātu neuzbrukšanas līgumu. R. Liepiņš tomēr uzskatīja, ka šāds piedāvājums nav izslēgts un tas nostādītu Baltijas valstis ļoti grūtā stāvoklī.[67] Taču spiediens uz Lietuvu sākās jau ātrāk. Igaunijas ārlietu viceministrs H. Laretejs jau 24. maijā griezās pie R. Liepiņa un ierosināja Kauņā rīkoties, lai panāktu Lietuvas un Vācijas attiecību uzlabošanos.[68] Latvijas puse tomēr nereaģēja uz Igaunijas iniciatīvu. H. Laretejs arī sniedza interviju vācu laikrakstam “Deutsche Allgemeine Zeitung”, kurā īpaši uzsvēra Baltijas valstu neitralitātes ideju. Intervijā viņš pieļāva iespēju, ka Baltijas valstis varētu lūgt Tautu Savienībai atļauju nepiedalīties tās statūtu 16. pantā paredzētajās obligātajās saistībās pret agresoru. H. Laretejs paziņoja, ka Lietuvai pirmām kārtām nepieciešams atrisināt Viļņas un Klaipēdas jautājumu.[69]

Lietuva noraidoši reaģēja uz Ā. Hitlera runu. S. Lozoraitis 31. maija runā virsnieku klubā “Ramove” izpauda atklātībai Baltijas valstu ārlietu ministru konferences lēmumu rīkoties solidāri drošības sistēmas [98.lpp.] jautājumos un apgalvoja, ka Vācijai šis solidaritātes dēļ nebūs iespējams slēgt neuzbrukšanas līgumus ar Latviju un Igauniju bez Lietuvas.[70] Pēc S. Lozoraiša runas Igaunija bija sašutusi vēl vairāk. 5. jūnijā H. Laretejs vēlreiz ierosināja veikt kādus soļus. Pēc viceministra domām, Lietuvai nebija tiesību uzstāties Baltijas Antantes vārdā un uzskatīt, ka Lietuvas problēmas rada saistības arī Latvijai un Igaunijai. R. Liepiņš nebija saņēmis Muntera atbildi vēl uz iepriekšējo igauņu iniciatīvu un aizbildinājās ar šefa slimību.[71] Pats H. Laretejs jau bija šādus solus spēris. Sarunās ar Lietuvas pagaidu pilnvaroto lietvedi viņš norādīja, ka “Vācijas Lietuvas pretešķību dēļ var izjukt neuzbrukšanas pakts vispār”, jo Lietuvas dēl tajā nepiedalītos arī citas Baltijas valstis.[72]

Tagad arī V. Munters izšķīrās atbalstīt igauņu iniciatīvu un 7. jūnija sarunā ar Lietuvas sūtni V. Vileiši veica ierosināto demaršu. Interesanti atzīmēt, ka viņš noraidīja sūtņa pretenzijas pret Igaunijas viceministra piedāvāto neitralitāti, norādot, ka neitralitāti H. Laretejs “minējis iekšējai lietošanai”. V. Munters aicināja Lietuvu “atstāt savas formālās pozīcijas” Viļņas un Klaipēdas jautājumā un paziņot savus nodomus, lai būtu skaidrs, vai Latvija tos var atbalstīt. Abiem šiem jautājumiem nevarot apiet Austrumu pakta sakarā. Viņaprāt, Lietuvas pozīcijas var radīt draudus Baltijas valstu solidaritātei. Tā, piemēram, Latvijai un Igaunijai būtu grūti noraidīt neuzbrukšanas līgumu piedāvājumus ar Vāciju, ja tādu nepiedāvātu Lietuvai. Lietuvas vainas dēļ esot izjukusi solidāra neuzbrukšanas līgumu noslēgšana ar PSRS. V. Munters jautāja, vai Lietuva būtu gatava atjaunot sakarus ar Poliju, Viļņas problēmai paliekot atklātai, un sākt sarunas ar Vāciju Klaipēdas jautājumā.[73] Tādējādi Baltijas valstis, cerēdams uz Austrumu pakta vai neuzbrukšanas līgumu noslēgšanu, pārkāpa pašu deklarēto principu, ka Lietuvas specifiskā problēma - Viļņas jautājums - uz sadarbību neattiecas. Šo principu precīzāk ievēroja tad, kad Lietuvai bija nepieciešams atbalsts. Vācijas nostāja, neraugoties uz Eiropas valstu cerībām, palika ļoti izvairīga. Beidzot tika paziņots, ka situācija ir mainījusies un Vācija vairs nav ar mieru šādus līgumus noslēgt. Vācijas vilcināšanās bija viens no motīviem, kas padarīja iespējamu visai neparastu Latvijas ārpolitikas attīstību.

Latvijas sūtņu II konferencē 1935. gada jūnija beigās un jūlija sākumā visai dedzīgi apsprieda Austrumu pakta jautājumu, pieļaujot iespēju iekļauties padomju-franču-čehu līgumu sistēmā.[74] Konferences 1. jūlija sēdē toni apspriešanai uzdeva pats V. Munters. Viņš kā galvenos punktus debatēm nosauca šādus jautājumus: franču-krievu-čehoslovāku līgumu sistēma, kādas ir Strezas priekšlikumos bāzēta līguma noslēgšanas iespējas utt.[75] Sūtnis Londonā Kārlis Zariņš ieteica turēties pie daudzpusēja līguma un ievērot ciešu Baltijas valstu bloku. Interesants ir viņa izteiktais Anglijas un Vācijas 18. jūnija flotu pakta vērtējums. Viņš apgalvoja, ka britu admiralitāte par līguma galveno uzdevumu uzskatījusi vācu flotes attīstības ierobežošanu, lai neatkārtotos situācija, kāda pastāvēja pirmā pasaules kara laikā.[76] Ļoti līdzīgus uzskatus izteicis arī britu valstsvīrs V. Čērčils.[77]

Līgumu ar PSRS aktīvi atbalstīja vairāki sūtņi. Visai pozitīvi bija sūtņa Tautu Savienībā J. Feldmaņa uzskati. Viņš apgalvoja, ka PSRS “neliekuļoti vēlējās mūsu dalību Austrumu paktā” un nekādu blakus nolūku M. Ļitvinovam nav bijis. J. Feldmanis uzskatīja arī, ka Polijas un Vācijas pretestību būs iespējams pārvarēt un Baltijas valstīm jāuzņemas iniciatīva šajā jautājumā.[78] Sūtnis PSRS Alfrēds Bīlmanis arī bija optimists un paziņoja: “Mums noslēgt ar Krieviju līdzīgu līgumu kā krievu-franču nevarētu būt ne mazākās bažas. Nav jāprasa [piekrišana] ne Varšavā, ne Berlīnē, ja tikai Parīze un Londona piekritīs.” Sūtnis uzskatīja, ka līgums jāslēdz visām trim Baltijas valstīm, bet šaubījās par Igaunijas piekrišanu.[79] Līgumu atbalstīja arī Latvijas sūtnis Zviedrijā Pēteris Sēja.[80]

Vairākiem pieredzējušiem diplomātiem bija negatīva vai piesardzīga nostāja. Latvijas sūtnis Francijā O. Grosvalds uzskatīja, ka Baltijas valstīm ir “bīstami noslēgt bilaterālu līgumu ar PSRS”.[81] Sūtnis Polijā Miķelis Valters norādīja uz Polijas neuzticību pret Baltijas valstu sakariem ar PSRS un piebilda, ka “līguma noslēgšana ar PSRS izsauktu Polijā lielu uztraukumu”. M. Valters ieteica bieži atkārtot un izcelt Baltijas valstu neitralizācijas ideju, “lai tā pārvērstos par paražu”.[82] Sūtnis Igaunijā Roberts Liepiņš uzskatīja, ka Vācijas briesmas nav aktuālas, un norādīja, ka tās būtu vēl mazākas, ja izdotos atrisināt Klaipēdas problēmu. “Palīdzība no Krievijas [99.lpp.] mūs neglābs,” uzsvēra sūtnis.[83] Negatīvi līgumu vērtēja Latvijas sūtnis Somijā Vilis Šūmanis.[84]

Latvija 1935. gada 10. jūlijā iesniedza PSRS pārstāvniecībai Rīgā priekšlikumu noslēgt savstarpējās palīdzības līgumu.[85] Šis fakts vēstures literatūrā netiek apšaubīts. Tomēr nepieciešams atrast dokumentus, kas ļautu noskaidrot detaļas, apstākļus, formas utt. Pagaidām esošie dokumenti par V. Muntera sarunām ar Vāciju un Igauniju pēc 10. jūlija rada iespaidu, ka viņš saviem partneriem paudis domu par iespēju nākotnē slēgt līgumu ar PSRS. To, ka šī ideja varētu atbilst V. Muntera tā laika uzskatiem, apliecina viņa nostāja Latvijas sūtņu otrajā konferencē, kurā viņš pieļāva iespēju noslēgt ar PSRS līgumu, ko vēlāk varētu aizstāt ar kolektīvu līgumu.[86] Arī Latvijas laikraksti atspoguļoja tuvošanos PSRS. Jau 30. maijā, uzstājoties Rēzeknē Latgales atbrīvošanas svētkos, K. Ulmanis bija paziņojis, ka Latvijas un PSRS politiskās attiecības nosaka abu valstu “stipra griba uz mieru visā Austrumeiropā”.[87] Mazliet neparasti, ka arī “Brīvā Zeme” atreferēja britu avīzes “Times” rakstu, kur bija atzīmēts, ka Latvijas sūtņu konferences dalībnieki apsvēruši domu par Baltijas valstu un PSRS pakta noslēgšanu. Rakstā bija uzsvērts, ka Baltijas valstis spers šo soli tikai tad, ja būs zudušas visas cerības uz Austrumu paktu ar Vācijas un Polijas dalību. Tad Baltijas valstīm nākšoties glābt tos drošības elementus, kas vēl glābjami.[88]

Pats V. Munters noliedza, ka viņa ieņemtā pozīcija būtu ārpolitiskās orientācijas maiņa. 11. jūlija vēstulē E. Krieviņam viņš rakstīja par savu tās dienas sarunu ar Vācijas sūtni E. fon Šaku. Vācijas sūtnis, runājot par Austrumu pakta jautājumu, izteicās, ka, pēc viņa valdības domām, Briāna-Kelloga pakts vēl joprojām ir pietiekams drošības līdzeklis. Viņš norādīja, ka no līdzšinējiem Austrumu pakta plāniem radušies tikai PSRS sadarbības līgumi ar Franciju un Čehoslovākiju un ka Vācija ar šīm valstīm līgumus neslēgs. Sūtnis lūdza Latviju izvairīties no tādām konsekvencēm kā Čehoslovākiju, kuru fon Šaks iepriekš raksturoja kā padomju lidmašīnu bāzi. Atbildot uz to, V. Munters paziņoja, ka Latvija ticot Vācijas miermīlīgajiem nolūkiem un uzsvēra Baltijas valstu nopelnus attiecībās ar Vāciju. Latvija neesot “noenkurojusies” sākotnējā Austrumu pakta koncepcijā, bet piekritusi jauniem variantiem, līdzko kļuvis skaidrs, ka sākotnējais variants ar savstarpējo palīdzību nav reālpolitiski iespējams. V. Munters atzīmēja arī Lietuvas nopelnus, kas izpaudās, Lietuvai ieņemot vienotu nostāju ar Latviju un Igauniju pēc PSRS 6. aprīļa priekšlikumiem. Tas nav atļāvis PSRS pārcelt savu “ievainojamības robežu” uz Baltijas valstu robežām ar Vāciju. Tā brīža situācijā, kad Vācija bija atteikusies no Strezā izteiktajiem priekšlikumiem, pēc V. Muntera domām, radās stāvoklis, ka vienīgais drošības elements Austrumeiropā bija PSRS un Francijas līgums. Tā kā šāda situācija ģenerālsekretāram likās nepieņemama, viņš informēja Vācijas sūtni, ka “mēs esam pacēluši jautājumu par līguma noslēgšanu ar Krieviju”. Tas esot darīts, lai Strezas varianta izjukšanas gadījumā varētu “līdzrunāt” šaurākajā PSRS-Francijas-ČSSR drošības sistēmā.[89] Skaidrs, ka Vācijas sūtnis nevarēja novērtēt šos izteikumus citādi kā draudus noslēgt pret Vāciju vērstu militāru aliansi. Sūtņa reakcija bija filozofiska, bet asa. Izteicis cerību, ka Latvijas sūtnis Berlīnē arī ir saņēmis attiecīgas instrukcijas, fon Šaks paziņoja, ka pasaules kara labākais rezultāts ir triju neatkarīgu Baltijas valstu rašanās. “Triju lielvalstu rivalitāte ir labs nodrošinājums Baltijas valstīm un tām nekad nevajadzētu atkāpties no savām pozīcijām,” turpināja sūtnis.[90] Jau pats fakts, ka sūtnis pieminēja Baltijas valstu neatkarību, ir daudznozīmīgs. Atgādinājums, ka tās pastāv tāpēc, ka trim reģiona lielvalstīm ir izdevīga to neitrālā pozīcija, vēl pastiprināja sūtņa atbildes asumu. Interesanti atzīmēt, ka tai pašā dienā V. Munters britu sūtnim lika saprast, ka Latvija padomju-franču blokam nepievienosies.[91]

15. jūlijā E. Krieviņš atstāstīja vēstules tekstu Vācijas Ārlietu ministrijas valsts sekretāram B. fon Bīlovam. Kā jau bija gaidāms, B. fon Bīlovs enerģiski protestēja pret Latvijas pozīciju. Viņš apgalvoja, ka Strezas programma ir novecojusi, bet Baltijas valstu un PSRS tuvināšanās nozīmētu to neatkarības gala sākumu.[92]

Atbildot uz E. Krieviņa ziņojumu par sarunu ar B. fon Bīlovu, V. Munters 18. jūlijā nosūtīja viņam jaunu instruktīvu vēstuli. Viņš vēlreiz uzsvēra, ka Latvijas nodomu noslēgt līgumu ar PSRS izraisījusi vēlēšanās “līdzrunāt” PSRS un Francijas attiecībās, un uzsvēra, ka atrisinājums ar Vācijas līdzdalību [100.lp.] būtu “daudz patīkamāks”. Viņš aicināja Vāciju prasīt jauna kolektīva līguma noslēgšanu Austrumeiropā, kas atvietotu PSRS un Francijas līgumu sistēmu. V. Munters izteica izbrīnu par Vācijas pārāk vieglo atteikšanos no Strezas priekšlikumiem. Viņš atkal atgriezās pie idejas par neuzbrukšanās līgumu ķēdi ar Vāciju, kuru varētu apvienot ar tādu pašu līgumu ķēdi, kas jau izveidota ar Padomju Savienību. Ģenerālsekretārs atkal pasvītroja, ka šādas idejas realizācija izslēgtu Čehoslovākiju no Austrumeiropas drošības sistēmas, kas, pēc viņa domām, bija pozitīvs moments. V. Munteram likās “tīri patīkami.. Beneša kungu mazliet atsēdināt”. Visbeidzot, viņš nevarēja piekrist fon Bīlova argumentiem par savstarpējo konsultāciju nelietderību. Viņaprāt, reģionāls konsultāciju pakts būtu daudz efektīvāks nekā konsultācijas Tautu Savienībā.[93] Tādējādi Latvijas puse uzskatīja līgumu ar PSRS par līdzekli spiedienam pret Vāciju. Protams, nekādi Latvijas argumenti nevarēja šai jautājumā pārliecināt Vāciju. Apzīmējums “esam pacēluši jautājumu” neļauj spriest, vai šāds priekšlikums jau iesniegts PSRS, vai tikai tiek apspriests Latvijā.

20. un 22. jūlijā R. Liepiņš ziņoja V. Munteram par Igaunijas sūtņu un valstsvīru 16. un 17. jūlija apspriedi. Šīs apspriedes dalībnieku vairākums piekrita PSRS atzīšanai par Igaunijas ienaidnieku Nr. 1. Ģenerālis J. Laidoners asi kritizēja ārlietu ministru J. Seljamā par antanti ar Lietuvu. Igaunijas ārlietu ministrs uzskatīja, ka Austrumu pakta liktenis bija atkarīgs no Klaipēdas jautājuma risinājuma.[94] Sarunā ar J. Seljamā R. Liepiņš lūdza, lai palīdzētu Vācijai saprast , ka tā ar savu vilcināšanos var likt Baltijas valstīm “pagriezties uz austrumiem”. Ministrs aizbildinājās ar to, ka jautājums Igaunijā nav apspriests.[95] Savukārt intervijā “Journale de Geneve” ģenerālis J. Laidoners noraidīja Austrumu pakta ideju un uzsvēra, ka padomju karaspēks, ejot caur Baltiju, var vēlēties arī palikt.[96] No visa tā nekļūst skaidrs, kādēļ V. Munters tomēr juta entuziasmu cerībā iesaistīt Igauniju savos plānos.

5. augustā vēstulē R. Liepiņam V. Munters rakstīja par argumentiem, kuri jāizmanto, lai pārliecinātu Igauniju pievienoties iniciatīvai par līgumiem ar PSRS. Viņš atkal pasvītroja, ka Latvijas politika nav ārpolitiskās orientācijas maiņa. Latvija tikai cenšoties glābt to, kas vēl glābjams. Vēl vairāk, V. Munters uzskatīja, ka nedrīkst vilcināties ar šo līgumu ierosināšanu, jo vilcināšanās bijusi kaitīga, gan lemjot par pievienošanos PSRS un Francijas 1934. gada 5. decembra protokolam, gan sakarā ar demaršu Londonā un Parīzē. Viņš uzdeva R. Liepiņam pārliecināt igauņus, ka brīdis ir ļoti izdevīgs, jo vēlāk šādus līgumus varētu uzskatīt par orientācijas maiņu, par kuru no Baltijas valstīm prasītu cenu.[97] V. Muntera optimisms attiecībā uz pretkrieviskās Igaunijas ārpolitikas iespējām veikt prasītos manevrus nebija pamatots. Iespējams, ka J. Seljamā pat nevarēja iedrošināties ieminēties par draudiem Vācijai un par līgumu ar PSRS.

Jāatzīmē, ka pilnīgas skaidrības attiecībā uz Latvijas iniciatīvas tālāko likteni nav. Jāpieļauj iespēja, ka daļa ar šo problēmu saistīto dokumentu gājuši zudumā vai pat apzināti iznīcināti. Tomēr jāpiekrīt A. Strangam, ka PSRS bija zaudējusi interesi par Baltijas valstīm Austrumu pakta kontekstā un tas arī bija galvenais Latvijas iniciatīvas neveiksmes iemesls.[98] Savukārt Igaunijas attieksme vispārīgās Igaunijas ārpolitiskās koncepcijas dēļ nevarēja būt pozitīva.

Vēstures literatūrā pastāv vairāki izskaidrojumi attiecībā uz Latvijas valdības rīcības motīviem, piedāvājot PSRS šādus līgumus. I. Feldmanis minējis PSRS ekonomisko spiedienu.[99] Profesors Antonijs Zunda atzīmējis Lielbritānijas labvēlīgo attieksmi pret Austrumu paktu 1935. gada vasarā.[100] Taču ir pazīmes, ka Lielbritānija neatbalstīja Latvijas un PSRS līgumu. 12. jūlijā britu lietvedis Kauņā T. Prestons brīdināja vācu sūtni, ka tad, ja Vācija nerīkosies, Latvija var pievienoties padomju-franču blokam.[101] Savukārt E. Andersons rakstīja par V. Muntera uzskatu, ko pēdējais izteicis J. Feldmanim: PSRS un Francijas pakts varēja kļūt bīstams Latvijai.[102] Latvijas diplomātu vidū tolaik bija izplatīts uzskats, ka Latvijai jābūt tiesībām runāt līdz, ja rastos situācija, kad būtu jāpielieto praksē PSRS un Francijas līgums. Tā, piemēram, Latvijas sūtnis Zviedrijā P. Sēja sūtņu konferencē izteicās, ka Baltijas valstu tiesības “līdzrunāt” ir svarīgas: “Kara gadījumā ar Vāciju Krievija mums neprasīs armijas caurlaišanu, bet darīs, kas viņai vajadzīgs.”[103] Šīm bažām var rast noteiktu pamatu. Ja PSRS tiešām vajadzētu karot ar Vāciju, tas kļūtu iespējams, [101.lpp.] tikai virzot savu karaspēku caur Daugavpili un Lietuvu uz Austrumprūsiju.

Visbeidzot jāatzīmē profesora A. Strangas viedoklis, ka Latvijas ārpolitikas vadītāji uzskatīja sevi par spējīgiem (viņaprāt, nepamatoti) nopietni ietekmēt Eiropas drošības līdzsvaru.[104] To apstiprina gan V. Muntera plāns, gan viņa centieni aizstāt Francijas-PSRS līgumus ar kolektīvu drošības sistēmu, panākot ar to spiedienu uz Vāciju. Šis sistēmas būtiska sastāvdaļa būtu neuzbrukšanas līgumi, ko tā noslēgtu, lai izvairītos no Baltijas valstu alianses ar PSRS un Franciju. Vēl 1936. gadā Baltijas valstu diplomāti turpināja turēties pie domas, ka agri vai vēlu Austrumu pakta ideja atdzims.

1935. gadā, izjūtot iekšēju skepsi, Latvijas atbalsts Austrumu paktam pieauga. Latvijas aktivitāte auga, Austrumu pakta izredzēm samazinoties. Latvija visvairāk atbalstīja universālo paktu ar savstarpējās palīdzības saistībām. Šis projekts visvairāk atbilda kolektīvās drošības interesēm. Pēc V. Muntera plāna nespējas izraisīt ievērību, Latvija sāka atbalstīt Strezas programmu, kas arī paredzēja neuzbrukšanas saistības. Pievienošanos padomju drošības sistēmai Latvija sākotnēji uzņēma ar skepsi. Tas notika gan universālo drošības principu vārdā, gan orientējoties uz Lielbritānijas nostāju, gan Baltijas Antantes vienotības saglabāšanas interesēs. Strezas programmas īstenošanas vārdā Latvija un Igaunija izdarīja spiedienu uz Lietuvu, taču neveiksmīgi.

Latvijas interesantā iniciatīva pievienoties padomju-franču blokam arī bija saistīta ar vēlmi atdzīvināt Strezas programmu. Taču Baltijas valstu drošības nostiprināšana bija vienaldzīga PSRS un Vācijai, vēl vairāk - neatbilda to revizionistiskajiem centieniem. Lietuva šai procesā piedalījās pasīvi, pamatoti atsakoties izdabāt Vācijai (galu galā maldījās visi tie, kas uzskatīja, ka Vācija tūlīt piekritīs dot garantijas Austrumeiropas drošības nostiprināšanai). Lietuvas atteikšanās pieņemt PSRS priekšlikumus bija Baltijas Antantes solidaritātes uzvara.

Igaunija, turpinādama nepieņemt visu padomisko, atbalstīja Austrumu paktu, taču tās pozīciju nenoliedzami ietekmēja Vācijas un Polijas negatīvā attieksme. Šķiet, ka Igaunijas pozīcija bija saistīta ar klusām cerībām, ka plāni vienalga cietīs neveiksmi. Faktiski starp Igaunijas un Lietuvas nostājām bija bezdibenis, un labi, ka Baltijas valstu vienotībai nenācās pārdzīvot nopietnākus pārbaudījumus, piemēram, PSRS piekrišanu Baltijas valstīm 1935. gada vasarā slēgt savstarpējās palīdzības līgumu.

[1] Rīts. - 1935. - 27. martā. - 4.lpp.

[2] Sūtņa Lietuvā Ludviga Sējas ziņojums K. Ulmanim 01.02.1935. - LVVA, 1313.f., 1.apr., 92a.l., 534.-535.lp.

[4] L. Sēja. V. Munteram 13.02.1935. - LVVA, 1313.f., 1.apr., 92a.l., 216.-217.lp.

[5] L. Sēja. V. Munteram 20.02.1935. - Turpat, 212.lp.

[6] V. Munters sūtņiem 23.02.1935. - Turpat, 204., 207.lp.

[7] L. Sēja. V. Munteram. - Turpat, 195.lp.

[8] Sūtnis Igaunijā R. Liepiņš. V. Munteram. 02.1935. - Turpat, 193.lp.

[9] E. Andersons. Latvijas vēsture 1920-1940. Ārpolitika. - 1. sēj. - Stokholma, 1982. - 598.lpp.

[10] L. Sēja. V. Munteram. 27.02.1935. - LVVA, 1313.f., 1.apr., 92a.l., 190.lp.

[11] R. Liepiņš. V. Munteram 02.03.1935. - Turpat, 174.lp.

[12] L. Sēja. V. Munteram. 08.03.1935. - Turpat, 198.lp.

[13] Sūtnis Francijā Oļģerts Grosvalds. V. Munteram. - Turpat, 171.lp.

[15] Sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš. V. Munteram 13.03.1935. - Turpat, 131.lp.

[16] K. Zariņa memoranda teksts angļu val. 13.03.1935. - LVVA, 1313.f., 1.apr., 92a.l., 63.lp.

[18] I. Feldmanis, A. Stranga, M. Virsis. Latvijas ārpolitika un starptautiskais stāvoklis (30. gadu otrā puse). - R., 1993. - 25.lpp.

[22] R. Liepiņš. V. Munteram 06.04.1935. - Turpat, 103., 104.lp.

[24] E. Andersons. Ārpolitika I. - 528.lpp.

[26] Munters. K. Zariņam 02.04.1935. - LVVA, 1313.f., 1.apr., 92a.l., 97.lp.

[27] V. Muntera izstrādātais pro memoria angļu valodā. - Turpat, 94.lp.

[32] V. Žalys. Lietuva Baltijos Antantis sistemoje. Vēstures zinātņu kandidāta disertācija. - Vilnius, 1989.f.-lpp. // Lietuvas ZA Bibliotēkas rokrakstu fonds. - 1578.f. - 26.l. - 96.lp.

[33] K. Zariņš. V. Munteram 11.04.1935. - LVVA, 1313.f., 92a.l., 99.lp.

[34] Sūtnis Tautu Savienībā Jūlijs Feldmanis. V. Munteram 18.04.1935. - LVVA, 1313.f., 94.l., 259.lp.

[35] K. Zariņš. V. Munteram 26.04.1935. - LVVA, 1313.f., 1.apr., 94.l., 237.-238.lp.

[38] J. Vīgrabs. O. Grosvaldam 30.03. 1935. - LVVA., 2574.f., 4.apr., 6182.l., 97.lp.

[39] V. Sīpols. Pirmskara politiskā krīze Eiropā 1933.-1939. gadā. - 72. lpp.

[40] V. Muntera 10/16.04.1935 instruktīvā vēstule sūtņiem. - LVVA, 1313.f., 1.apr., 92a.l., 50.lp.

[43] V. Muntera 10/16.04.1935 instruktīvā vēstule sūtņiem. - LVVA, 1313.f., 1.apr., 92a.l., 49.lp.

[45] A. Stranga. Krievijas un Polijas politika Baltijā 1933.-1935. gadā // Baltijas valstis likteņgriežos. Rakstu krājums. - R., 1998. - 398.-399.lpp.

[46] Latvijas sūtnis Vācijā Edgars Krieviņš. K. Ulmanim 05.04.1935. - LVVA., 1313.f., 1.apr., 92a.l., 130.lp.

[47] Brīvā Zeme. - 1935. - 10. aprīlī. - 9.lpp.

[48] Vācija gatava piedalīties Austrumu paktā // Brīvā Zeme. - 1935. - 13. apr. - 8.lpp.

[49] V. Žalys. Cit. sac. - 94.lpp.

[51] V. Muntera 10/16.04.1935 instruktīvā vēstule sūtņiem. - LVVA, 1313.f., 1.apr., 92a.l., 50.lp.

[53] V. Žalys. Cit. sac. - 95.lpp.

[54] V. Muntera 10/16.04.1935 instruktīvā vēstule sūtņiem. - LVVA, 1313.f., 1.apr., 92a.l., 52.lp.

[55] V. Žalys. Cit. sac. - 95.lpp.

[56] I. Feldmanis, A. Stranga, M. Virsis. Latvijas ārpolitika.. - 26.lpp.

[57] Latvijas sūtnis PSRS Alfrēds Bīlmanis. V. Munteram. 20.04.1935. - LVVA, 1313.f., 1.apr., 94.l., 258.lp.

[58] Latvijas sūtnis Čehoslovākijā Mārtiņš Nukša. K. Ulmanim. 08.03.1935. - LVVA, 2574.f., 4.apr., 6182.l., 143.lp.

[59] E. Andersons. Ārpolitika I.. - 603.-604.lpp.

[60] V. Muntera 26.04.1935 vēstule sūtņiem. - LVVA, 1313.f., 1.apr., 92a.l., 39.-42.lp.

[61] R. Liepiņš. V. Munteram. - Turpat, 368.lpp.

[62] Atskaite par Baltijas valstu ārlietu ministru II konferenci. - LVVA., 2574.f., 3.apr., 3072.l., 36.lp.

[64] V. Žalys. Cit. sac. - 97.lpp.

[65] V. Muntera instrukcija sūtņiem 11.05. 35. - LVVA, 1313.f., 1.apr., 92.l., 36.-37.lp.

[66] Kārlis Počs. Francijas ārpolitikas galvenie virzieni, 64.lpp. [Oriģinālpublikācijā zemsvītras piezīmju numerācija raksta turpinājumā nākamajā žurnāla numurā sākta no jauna. Historia.lv publikācijā zemsvītras piezīmju numerācija dota vienlaidus secībā.]

[67] R. Liepiņš. V. Munteram 29.05.1935. - LVVA, 2575.f., 7.apr., 1693.l., 24.lp.

[68] R. Liepiņš. V. Munteram 25.05.1935. - LVVA, 1313.f., 1.apr., 92.l., 75.lp.

[69] Сегодня. - 1935. - 28. maijā. - 1.lpp.

[70] Turpat. - 2. jūn. - 4.lpp.

[71] R. Liepiņš. V. Munteram 05.06.1935. - LVVA, 1313.f., 1.apr., 92a.l., 22.-23.lp.

[72] R. Liepiņš. V. Munteram 29.05.1935. - LVVA, 2575.f., 7.apr., 1693.l., 24.lp.

[73] V. Munters. R. Liepiņam 07.06.1935. - LVVA, 1313.f., 1.apr., 92a.l., 12.-16.lp.

[74] E. Andersons. Ārpolitika I.. - 602.-603.lpp.

[75] 1. jūlija sēdes debašu pieraksti konferencē. - LVVA, 2574.f., 3.apr., 3079.l., 284.lp.

[78] E. Andersons. Ārpolitika I.. - 602.lpp.

[79] 1. jūlija sēdes debašu pieraksti konferencē. - LVVA, 2574.f., 3.apr., 3079.l., 282.lp.

[80] E. Andersons. Ārpolitika I.. - 602.lpp.

[81] 1. jūlija sēdes debašu pieraksti konferencē. - LVVA, 2574.f., 3.apr., 3079.l., 282.lp.

[84] E. Andersons. Ārpolitika I.. - 602.lpp.

[86] I. Feldmanis, A. Stranga, M. Virsis. Latvijas ārpolitika.. - 27.lpp.

[87] Brīvā Zeme. - 1935. - 31. maijā. - 2.lpp.

[88] Drošības jautājums ap Baltijas jūru un cerības uz Austrumu paktu // Brīvā Zeme. 1935. - 16. jūl. - 1.lpp.

[89] V. Munters. Edgaram Krieviņam 11.07.1935. - LVVA, 1313.f., 1.apr., 92al., 2.-5.lp.

[91] E. Andersons. Ārpolitika I.. - 577.lpp.

[92] I. Feldmanis, A. Stranga, M. Virsis. Latvijas ārpolitika.. - 32.lpp.

[93] V. Munters. E. Krieviņam 18.07.1935. - LVVA, 1313.f., 1.apr., 92a.l., 264.-266.lp.

[95] R. Liepiņš. V. Munteram 22.07.1935. - Turpat, 176.-177.lp.

[96] Ko saka ģenerālis Laidoners // Rīts. 1935. - 2. aug. - 1.lpp.

[97] V. Munters. R. Liepiņam 05.08.1935. - LVVA, 313.f., 1.apr., 94.l., 245.lpp.

[99] I. Feldmanis, A. Stranga, M. Virsis. Latvijas ārpolitika.. - 32.lpp.

[100] Antonijs Zunda. Lielbritānija un Baltijas valstis 1933.g.-1935.g. - R., 1989. - 43.-44.lpp.

[101] Andersons E. Ārpolitika I.. - 577.lpp.

[103] Debašu pieraksti konferencē. - LVVA, 2574.f., 3.apr., 3079.l., 286.lp.