Ģenerāļa Jāņa Baloža atmiņu fragmenti (izvilkumi no atmiņu 11.burtnīcas).[1]
__________________________________________________________________

Vēl Saeimas laikā (ap 1930.gadu) valsts vajadzībām Šveicē bija pasūtīti un Rīgā pieņemti automātiskie telefonu aparāti ar defektiem, kas neatbilda līgumā paredzētiem noteikumiem. Pieņemšanas komisijā bija arī toreizējais Valsts kontroles pārstāvis J.Kaminskis kā komisijas priekšsēdētājs. Valsts kontrolieris bija sociāldemokrāts R.Ivanovs.

Saeimas sēdes laikā kuluāros sarunājos ar Zemnieku savienības deputātu un līderi advokātu K.Pauļuku. Pienāca K.Ulmanis un uztraukts griezās pie K.Pauļuka: “Es jūs meklēju. Mums būtu jāapspriež viena lieta.” Negribēdams traucēt šo sarunu, gribēju aiziet. K.Ulmanis to saprata un pa teica: “Ģenerāļa kungs, jūs varat palikt, būs viens liecinieks vairāk mūsu tālākām sarunām frakcijas sēdē šaurākā apjomā.”

K.Ulmanis paskaidroja K.Pauļukam lietas būtību. Plašākos vilcienos man šī lieta bija zināma. K.Ulmanim bija ziņas, ka valsts kontroliera palīgs J.Kaminskis no firmas, kas piegādāja telefona aparātus, saņēmis 50 000 latu. “Šaubu nav, lieta noskaidrota. Jāņem vērā, ka J.Kaminskis ir Zemnieku savienības biedrs. Ko mēs darīsim?” izsaucās K.Ulmanis. “Ja lieta ir skaidra un ja šādas nebūšanas notiek Valsts kontroles aparātā no tik atbildīgas personas puses, mēs nedrīkstam aizstāvēt tik kliedzošu faktu. Še jāsper visi soļi, lai iegūtu pilnīgu skaidrību vainīgo saukšanai pie atbildības teica K.Pauļuks.

Pēc kāda laiciņa klīda baumas, ka arī sociāldemokrātu frakcijā pārrunāta šī telefonu aparātu pirkšanas lieta, jo tajā iejauktas dažas atbildīgas personas no sociāldemokrātu aprindām. Ja nemaldos, pirkšanas summa bija 4 miljoni latu. Cik pamatotas bija runas un darījumi, kā arī izlīgums starp dažiem Zemnieku savienības un sociāldemokrātu līderiem, grūti pateikt. Viens tomēr paliek skaidrs - šo lietu noklusēja.

Vispār jāsaka, ka J.Kaminskis bija cilvēks, kas visu darīja ar aprēķinu, un paša personiskās intereses viņam bija pirmajā vietā. Centās runāt un pielāgoties K.Ulmaņa uzskatiem.

Valsts kancelejas direktors D.Rudzītis kopš Latvijas valsts proklamēšanas dienas bija vienīgais šīs iestādes vadītājs. Viņa sieva Anna Rudzīte bija Iekšlietu ministrijā Ārzemju pasu nodaļas priekšniece. Ar K.Ulmaņa kā krusttēva atbalstu viņu vecākais dēls bija iekārtots Rīgas pilsētas dienestā ar pieklājīgu atalgojumu. D.Rudzītim bija vairāki nekustami īpašumi Rīgā, dzīvoklis ar antīkām mēbelēm, gleznām un paklājiem. Īsta zelta bedre dažiem Iekšlietu ministrijas un pasu nodaļas darbiniekiem izrādījās uzņemšana Latvijas pavalstniecībā. Ministru kabineta sēdēs nācās caurskatīt Iekšlietu ministrijas iesniegtos lūgumus par pavalstniecības piešķiršanu tām personām, kurām komisija pārbaudījusi un atzinusi par pareiziem iesniegtos dokumentus.

Izšķirošais tomēr bija Ministru kabineta Lēmums. D.Rudzītis paskaidroja, ka komisijā saraksts rūpīgi pārbaudīts un iekšlietu ministra apstiprināts. Atminos, ka dažreiz iesniegtajos sarakstos bija ap 40 personu, un, ja kāds no Ministru kabineta locekļiem jautāja par kādu sarakstā minētu personu, D.Rudzītis vienmēr atbildēja: “Prezidents pats to ir pārbaudījis. Viss kārtībā.” Tiešām, īsto patiesību par uzņemamā godīgumu, viņa politisko noskaņojumu un lojalitāti pret Latviju bija grūti noskaidrot.

Pēc bijušā Valsts prezidenta A.Kvieša pilnvaru nolikšanas viņa vietnieks K.Ulmanis, kā bija redzams, jutās lieliski, jo nebija varas, kas varētu viņa rīcību ierobežot. Mēs paši esam viņu vienbalsīgi ievēlējuši. Uz skatuves parādās jaunas zvaigznes - A.Bērziņš, prokurors A.Karčevskis, J.Kaminskis, D.Rudzītis, virsmācītājs P.Apkalns. Runāju tikai par dažiem centrā esošajiem vīriem Rīgā. Uz laukiem bija savi izlūki un ziņotāji, protams, personīgu interešu patrioti vai, kā atklāti runāja, “Kārļa personīgie uzticības vīri”.

Kara ministrijas izlūkošanas nodaļai izdevās uzzināt, ka Rīga sadalīta 5-7 iecirkņos, katrā iecirknī strādā ne mazāk kā trīs personas. Šo personu uzdevums ļoti slepens - garastāvoklis tautā, uzskati par prezidentu, sarunas, novērtējums ārpus Fridrihsona ziņojumiem. Ne rakstiska ziņošana, ne telefonu lietošana nav atļauta. Kad, kur un kam jānodod šie mutiskie ziņojumi, paziņo no Valsts kancelejas šifra veidā. Tam līdzīgas sarunas notiek bieži, pie tam A.Bērziņš un Karčevskis prezidentu apmeklē bieži. Kaminski, kurš strādāja Valsts kontroles aparātā, prezidents pieņēma gandrīz vienmēr pirms Ministru kabineta sēdes vai beigās.

Jāņu dienu svinēt Ziemeļvidzemē brāļu Anšmitu mājās bija ieradušies arī Fridrihsons un Karčevskis. Rīta gaismā viena daļa viesu ar siltām galvām aiziet uz rudzu lauku 200-300 metru no dzīvojamās mājas svinēt tālāk. Bet Fridrihsons aiziet gulēt siena šķūnī turpat otrā pusē dzīvojamai mājai. Tur rudzu laukā notiek visādas runas un pārrunas par personām un atmiņu sijāšana par neseno pagātni. Lai gan rudzu lauks ir tālu no mājām, A.Karčevskis vairākkārt apsauc skaļākos runātājus: “Lūdzu, klusāk. Fridrihsons var noklausīties mūsu sarunas un ziņot prezidentam.” Atskan smiekli, jo runājuši par K.Ulmani, arī pats Karčevskis.

Runa bijusi par armijas organizēšanas sākumu un aizsargu pirmo vienību dibināšanu, visur nopelnus piedēvējot prezidentam. Anšmits pārtrauc šīs runas, teikdams: “Ar Balodi esmu bijis kopā desmitiem reižu. Viņš labi pārzina dažādu sistēmu ložmetējus. Es kā ložmetēju instruktors to varu apstiprināt. Prezidentam tur nav nekādu nopelnu.”

Pēc tam Anšmits tika atcelts no departamenta direktora amata un iecelts par kurināmā materiāla pārzini valsts ēkās. Tādā kārtā pārbaudīts, Lāčplēša ordeņa kavalieris, viens no pirmajiem cīnītājiem un drošības sargiem, tika atzīts par nepiemērotu. Saņēmu noteiktas un pārbaudītas ziņas, ka Fridrihsonam uzdots uzzināt - ko ģenerālis runā un par ko apspriežas divatā ar M.Skujenieku. Prezidentam pēc kādām pāris stundām ir zināma šī satikšanās vieta, vajag vēl izzināt sarunas saturu… Tā nav anekdote, bet fakts.

1936.gada rudenī V.Munters aizbrauca uz Ženēvu, kur Tautu Savienībā Latvijai piešķīra padomes locekļa vietu. Šim Tautu Savienības lēmumam bija liela nozīme, kas apstiprināja Latvijas politikas pareizo nostāju. Šaubīgiem, lielu un bagātu valstu piekritējiem, “citu laiku gaidītājiem” nācās stipri pārorientēties. Atminu vairākus gadījumus, kad iespaidīgi cilvēki, griezdamies pie manis, jautāja: “Kā redzams, Latvijas stāvoklis Tautu Savienībā vēl vairāk nostiprinās, ko jūs teiksiet?” Uz to atbildēju: “Viss atkarīgs no mums pašiem, cik cieši, nelokāmi paliekam uzticīgi tautas vairākuma centieniem.” Pašiem būt noteicējiem un saimniekiem savā zemē. Tā esmu domājis un rīkojies jau no Ventas krastiem. Protams, jādara viss, lai uzturētu un veidotu labas attiecības ar kaimiņiem un citām valstīm.

Tā domāju visu laiku, līdz grupa godkārīgu cilvēku, arī iedomīgu, piekopjot preses intrigas, 1936.gada rudenī sāka taisīt savu “vadoņa” politiku, juzdami sev aiz muguras Latvijas Napoleona ēnu.

Kādā Ministru kabineta sēdē, kurā bija jāapspriež iekšējais stāvoklis un jāuzklausa K.Ulmaņa ziņojums un pārdomu savilkums par atsevišķu cilvēku vadošo lomu valsts dzīvē, K.Ulmanis teica: “Jūs mani dēvējat par vadoni, tad es teikšu - kas ir vadonis. Vadonis ir persona, kas visu redz, zina, dara un rīkojas pēc savas sirdsapziņas. Jābūt pateicīgiem ne tikai tiem, ko vadonis izceļ vai paaugstina, bet arī tiem, kas tiek degradēti, jo vadonis to vislabāk saprot, ka bez stingras disciplīnas un paklausības no vadoņa nevar gaidīt, nedz prasīt radošu, paliekošu rīcību.”

Tika citēti daudzi izteicieni no Musolīni domām Eiropas presē, bet es tos precīzi neatceros, jo to krājumi ir lieli un sakopoti nekritiski no Musolīni valdīšanas pirmajām dienām. Pats esmu redzējis un lasījis Itālijas pilsētās, galveno ceļu krustojumos, uz lielākām sabiedriskām ēkām: “Duce. Duce. Duce. (vadonis)” Tas notika mana ceļojuma laikā Vācijā, Francijā, Itālijā, Čehoslovākijā un Austrijā, veicot šo ceļu teicama tulka pavadībā, kas labi zināja Francijas, Itālijas un Spānijas vēsturi, turklāt prata franču, vācu un angļu valodas. Šāds tulks vajadzības brīžos bija mana dzīvesbiedre Elvīra Balode.

Vienā Ministru kabineta sēdē prezidents paziņoja, ka nepieciešams organizēt jaunu ministriju, kuras uzdevums būtu kārtot visas sabiedriskās lietas - teātrus, kino, ekskursijas, dziesmu svētus, lielākas sabiedriskas svinības un sanāksmes. Citiem vārdiem, izpalīdzēt citām ministrijām praktiskās lietās, bet jo sevišķi kultūras darbā. Aizsargu lietas arī karājas gaisā, tas viss jāpārdomā, jākoncentrē vienā centrā. To prasa lietderība. Uz dažu ministru jautājumu Prezidents atbildēja, ka ministrs būs A.Bērziņš.

Pēc sēdes es tūliņ pieteicu pieņemt mani minūtes desmit. Sarunā atgādināju mūsu sarunu 1933.gadā.[2] Cik varu saprast, tagad dažām organizācijām un dažiem cilvēkiem būs divējāda padotība. “Būs labi, visu mēs kārtosim saskaņoti. A.Bērziņš ir jauns, enerģisks un būs savā vietā,” teica prezidents.

Ar Ministru kabineta lēmumu nodibina Sabiedrisko lietu ministriju. Par ministru ieceļ A.Bērziņu. Radīta jauna ministrija it kā viena cilvēka slavināšanai un otra iedomīga cilvēka materiālu interešu labā, kas vēlāk krasi izpaudās jaunās ministrijas darbībā.

Viens no pirmajiem pasākumiem bija A.Bērziņa cenšanās pārņemt aizsargus savā varā un iespaidā. To sekmēja prezidents, jo pirmajās dienās pēc 15.maija pieņēma likumu par aizsargu padotību. Tagad nu iznāca tā: kārtības un iekšējās drošības sargāšanā aizsargi padoti iekšlietu ministram, politiskā ziņā - sabiedrisko lietu ministram. Aizsargu priekšnieks un viņa štāba priekšnieks, kā arī instruktori skaitījās aktīvās armijas rindās - komandējumos. Tā nu radās juceklis un nenoteiktība, divu cilvēku vai, pareizāk sakot, viena cilvēka godkārības un savas varas pastiprināšanas dēļ.

Lielu interesi ministrs A.Bērziņš izrādīja par arodbiedrībām, sporta organizācijām un teātriem. Dailes teātra sezonas atklāšanā uzstājās ar plašām rūnām; tāpat kino lietās, sarīkojumos. Rīkoja svinīgas tautas sanāksmes Rīgā, Esplanādes laukumā, Daugavmalā, pļaujas svētkus Koknesē un citur, kas izmaksāja prāvas summas. Protams, A.Bērziņš neaizmirsa arī sevi.

Raksturīgi, ka par šiem svētkiem nedz Ministru kabinetā, nedz “mazā kabinetā” iepriekš netika runāts. Netika runāts, cik tas izmaksās, bet paziņots, ka prezidenta rīcībā jānodod noteikta summa. Bija asignējumi no Ministru kabineta līdz 40 000 latu lielām summām vienā reizē. J.Kaminskis kā valsts kontrolieris tādos gadījumos steigšus pateica: “Jā, jā, tas mums, kontrolei, ir sīki zināms. Tas ir jāapstiprina.”

Kādu dienu saņēmu apdrošinātu vēstuli ar dažādu dokumentu norakstiem, zīmogu atzīmējumiem, notariāliem apstiprinājumiem un citiem pirkšanas pārdošanas materiāliem. Pavadzīmē ar rakstāmmašīnu bija rakstīts: “Lūdzu nodot šos materiālus prezidentam K.Ulmanim.”

Ar izbrīnu izlasīju, ka kāds pilsonis Polis pārdevis A.Bērziņam piecu vai sešu stāvu māju Dzirnavu un Skolas ielas stūrī par 163 000 latu (labi neatceros, varbūt bija165 000).

Būdams darīšanās pie prezidenta, gribēju nodot viņam šos dokumentus personiski, sacīdams, ka tie man atsūtīti nodošanai viņam. Prezidents, nepaskatīdamies uz mani, ar lielu īgnumu teica: “Zinu. Tas viss pārspīlēts. Man nav vajadzīgas visādas tenkas.” Uz to atbildēju: “Tā kā šie dokumenti sūtīti uz mana vārda nodošanai jums, nevaru glabāt šo sarakstīšanos pie sevis.” Uzliku uz prezidenta rakstāmgalda un aizgāju. Drīz pēc tam A.Bērziņš aizbrauca atvaļinājumā, kuru pavadīja pie Feldmaņa Ženēvā.

Jau 1920.gadā Jelgavas apriņķa zemes ierīcības komitejas priekšsēdētājs Brūmelis ieteica man Oglaines muižas centru Jelgavas apriņķī. Zeme esot pirmklasīga, liels augļu dārzs un dīķi, ēkas gan sliktā stāvokli, remontam vajadzīgi lieli līdzekļi. Sausās vasarās ūdens trūkums, dīķi izžūst. Lietpratēji aizrādīja, ka kārtīga ūdens piegāde prasīs daudz pūļu un līdzekļu. Es pateicos un atteicos no šā objekta, jo mans sapnis bija saimniecība pie upes vai ezera. Oglaines centrs nonāca toreizējā apriņķa priekšnieka Anšmita rokās, kurš to vēlāk pārdeva sievasbrālim ministram A.Bērziņam.

A.Bērziņš sāka Oglainē rīkoties ļoti plaši. Bija redzams, ka viņam lieli līdzekļi. Viņa sieva bija Dr. Nolles atraitne, pārdeva Jūrmalas vasarnīcu par kādiem 42 000 latu, kas pieciem, sešiem mantiniekiem nav daudz, bet tikai sacēla lielu brēku, ka A.Bērziņam bagāta sieva, tāpēc viņš var daudz ko atļauties. Par šo lietu man bija informācija no paša A.Bērziņa labiem paziņām.

Savā garajā mūžā neesmu sastapis, nedz arī dzirdējis kādu cilvēku, kas būtu izplatījis tik daudz ziņu par citiem un meklējis provokācijas nevien sev par labu. Jāapbrīno tas, ka A.Bērziņš nodarbojās ar lietām, zinādams, ka tām nav viņa labā ne morālas, ne materiālas intereses. Tikai neaprobežota godkārība: meli un vēlreiz meli uz katra soļa. Kad es uz to vērsu dažu Ministru kabineta locekļu uzmanību, daži atbildēja: “Jūs, ģenerāļa kungs, pārspīlējat. Prezidents pats visu redz un saprot.” Tad nu lūdzu kopējas lietas labā vismaz divus mēnešus pavērot manis teikto, un tad domas mainījās ne par labu A.Bērziņam.

Lai tiktu M.Skujenieka vietā par “sporta pārzini”, tika izdomātas visādas neesošas parādības, pat nelikumības, līdz M.Skujenieks pats iesniedza atlūgumu un aizgāja no Ministru kabineta. Satiksmes ministru B.Einbergu vajagot iecelt par sūtni Igaunijā, zemkopības ministru J.Kauliņu un finansu ministru Ēķi nomainīt, jo viņiem pierakstīja kādus grēkus, kas gan nebija izšķiroši. Galvenais - A.Bērziņa provokācijas. Visur viņš meklēja it kā savus zvērinātus piekritējus.

Kauliņa un Ēķa vietā nāca paša prezidenta izraudzīti kandidāti. A.Bērziņa plānus, kuram bija savi kandidāti, izjauca prezidenta uzticības vīrs Komercbankas direktors Andrejs Bērziņš. Tika iecelti J.Birznieks un A.Valdmanis. Pirms oficiālas iecelšanas AValdmanis atnāca pie manis un ziņoja, ka prezidents viņam piedāvājis finansu ministra vietu. Uz to viņš atbildējis ar principiālu piekrišanu, bet piebildis, ka oficiālu atbildi došot, ja arī ģenerālis Balodis tam piekritīs un atbalstīs.

Prezidents nav bijis apmierināts ar šādu AValdmaņa atbildi un iesaucies: “Bet es tak jūs aicinu!” Es devu savu piekrišanu un solīju atbalstīt, ja tas viņam noderētu, lai gan A.Valdmani tikai divas vai trīs reizes biju redzējis Ministru kabineta sēdē kā vienu no juriskonsulta palīgiem M.Skujenieka laikā, kad tika cilāti Daugavas spēkstacijas būves projekti.

Pēc neilga laika, kad A.Valdmanis jau bija finansu ministrs, sākās visādu tenku meklēšana un viņa apmelošana. Par A.Valdmani vāca ziņas Finansu ministrijas darbinieki, it kā viņa godīgumu apšaubot. A.Valdmaņa uzstāšanās Ministru kabinetā nepatika prezidentam, jo jaunais ministrs runāja lietišķi un atklāti.

Prokurors A.Karčevskis bieži apmeklēja prezidentu. Pēc 15.maija, apmeklēdams prezidentu, viņš aiznesa sudraba rubli no Aleksandra I laikiem, teikdams: “Es tā jums ticu un jūs cienu, ka, ja jums būtu vajadzīgs, es no sestā stāva pa logu lēktu uz dzelzs ecēšām.” Prezidents tā bija aizkustināts, ka apraudājies. Šo sarunas atstāstījumu dzirdēju no paša A.Karčevska.

Mācītājs Pēteris Apkalns bija pazīstams kā lielisks runātājs, labs propagandists, veco strēlnieku cīņu iedvesmotājs, tomēr kā cilvēks savos paņēmienos izrādījās “maziņš”. Nākdams darīšanās pie manis, izteicās ne visai labi par “mazo vadoni” (Alfrēds Bērziņš) - neizprotami, kamdēļ “lielais vadonis” viņu tā respektēja? Pieķēru P.Apkalnu divkosībā un melošanā. Kad Jaunākās Ziņas pārgāja citas iekārtas un cilvēku vadībā, tur parādījās ziņojums, ka armijas mācītājs P.Apkalns aizgājis uz bijušo Sabiedrisko lietu ministriju, lai tur saņemtu savu algu. Man bija ziņas, ka mācītājs P.Apkalns slepeni darbojas Politiskajā pārvaldē, kam gan es neticēju. Viņš vairākkārt apmeklēja mani un lūdza izpalīdzēt ar 200-300 latiem. Par šā cilvēka nekrietnību pārliecinājos 1940.gada jūlijā.

Še pieminēju tikai nedaudzus cilvēkus, kurus man pašam nācās novērot un pētīt. Uz laukiem arī nebija mazums tādu “izcilu” darbinieku. Pazinu vairākus no tiem, kuru ziņojumus lasot, bija jāizsaucas: nedz raudāt, nedz smieties par visiem šiem brūvējumiem! Vadoņa dzīvība esot apdraudēta, apsargāšana jāpastiprina ar pilnīgi uzticamiem, pārbaudītiem sargiem no aizsargu aprindām, studentu organizācijas Concordia rusticana jauniešiem utt. Ziņojumi bija adresēti arī iekšlietu ministram V.Gulbim ar uzrakstu: “Ļoti slepeni - tikai vadonim un jums.” V.Gulbis reiz pateica, ka viņam noliegts šos iesniegumus rādīt man un dot lasīt, jo ģenerālim pašam esot izlūki un plaša informācija.

Drīz pēc tam sekoja prezidenta rīkojums par pastiprinātu apsardzību Ārlietu ministrijas namā, vasaras mītnē Valdšlehena vasarnīcā, vēlāk, pēc 1936.gada - Rīgas pilī, kur prezidents pārgāja dzīvot. Galvenie sargi, uzticības vīri - studenti no Concordia Rusticana.

1937.gadā no Lielbritānijas karaļa kronēšanas svinībām Londonā atgriezās mūsu delegācija, kurā bija arī ģenerālis K.Berķis. Šo delegāciju iecēla pats prezidents, neteikdams Ministru kabinetam ne vārda par šīs delegācijas sastāvu. Priekšsēdētājs bija ārlietu ministrs V.Munters.

Līdz tam ģenerālis K.Berķis daudz lietoja alkoholiskus dzērienus. Varbūt liksies dīvaini, ka taisni tādās reizēs viņš juta lielu atbildību par darbu un visu savu rīkojumu sekām dzērumā. Centās savus pienākumus veikt labi, pret padotajiem bija korekts, disciplinēts, lai viņam nevarētu pārmest paviršību, nolaidību un enerģijas trūkumu.

Viņš bieži vēlējās apmeklēt karaspēka daļas ārpus Rīgas, pie tam katru reizi lūgdams, lai es braucu līdz ar viņu. To darīju, jo viņš neuzņēmās izšķirt uz vietas pat ne mazākos pārpratumus ar pašvaldības darbiniekiem. Latgales ceļus ģen. Berķis pazina labi. Nelaime bija tā, ka viņš izmantoja katru brīdi, lai stāstītu par zaķu, stirnu un vilku medībām, ne ar vārdu nepieminot vispārējo stāvokli Latgalē ārpus karaspēka novietošanās loka. Viņa ziņojumos nebija jūtamas nedz rūpes, nedz pienākums raksturot nevēlamās parādības vai ieskatus administratīvo personu izvēlē. Latgales apstākļiem un vienkāršu cilvēku vajadzībām bija nepieciešama citāda pieeja nekā pārējās Latvijas daļās: lielāka uzmanība, skaidra, noteikta valoda, atšķirīga no pudeles brāļu interesēm un solījumiem.

Vēlāk, divdesmitajos gados, kad noorganizēja augstākos militāros kursus vadošajam armijas virsnieku sastāvam, kādreiz, jautāju ģenerālim P.Radziņam, kā šo kursu vadītājam - kā jūtas mūsu augstākie virsnieki šo kursu apmeklētāji? Ģenerālis P.Radziņš bez domāšanas atbildēja: “Visneapķērīgākais un iedomīgākais ir Berķis, kuram pilnīgi var piemērot populārā krievu ģenerāļa Dragomirova izteicienu par kā komandieri - virsnieku no augstākajām aprindām: “Miera laikā bezdarbīgs, kara laikā bīstams.” Par ģenerāli M.Dragomirovu piebilstams, ka viņš bija populārs vecā cara armijā, bija viens no 1877.-1878.gada krievu--turku kara vadoņiem, vēlāk - Kijevas ģenerālgubernators. Krievu sabiedrībā kļuva plaši pazīstams ar savu darbu par Ļ.Tolstoja romānu Karš un miers.

Par ģenerāli Berķi Latgales Divīzijas komandēšanas laikā bija sūdzības arī no iedzīvotāju puses, par kurām runājām arī Saeimas Kara lietu komisijā. Dažiem sociāldemokrātu līderiem šī lieta nepatika, jo kopš 1919.gada jūnija dienām viņi daudzkārt runāja par Cēsu kaujām, šo kauju varonīgiem dalībniekiem un vadītājiem, uzsverot, ka Cēsu kaujas ievadījušas Latvijas nākotni jaunās sliedēs, tās izšķīrušas Latvijas likteni.

Tiesa, Cēsu kaujās piedalījās daļa no formējamām Cēsu pulka vienībām un tā dēvētā jaunatnes vienība - Cēsu skolnieku rota. Būtu ļoti nepareizi, ja kāds noliegtu1919.gada Cēsu kauju dalībnieku varonību vai censtos mazināt kauju vēsturisko nozīmi. Taču patiesības labā jāatgādina, ka Cēsu kaujās izšķīrēja loma bija Igaunijas armijas karavīriem ģenerāļa Rēka vadībā, kas bija labi apbruņoti un apmācīti. Politiskā ziņā jāņem vērā maršala Foša brīdinājums grāfam Golcam par varbūtējām sekām, ja neizbeigsies vācu karaspēka virzīšanās tālāk uz ziemeļiem.

Ar pulkvedi J.Zemitānu biju labi pazīstams vairāk nekā desmit gadu. Pazinu viņu kā savādnieku, oriģinālu cilvēku ar skaidru galvu, varbūt dažās lietās stūrgalvīgu, bet noteikti patriotu. Latvieti. Atmiņā palikusi kāda raksturīga pulkveža Zemitāna piezīme par ģenerāli Berķi (toreiz Cēsu kauju laikā pulkvedi leitnantu). Jautāju Zemitānam par Berķa lomu Cēsu kauju laikā, jo viņa pudeļu draugi B. tēlo kā lielu varoni, kaujās apķērīgu vadoni.

Zemitāna sejā pavīdēja viņam raksturīgais Mefistofeļa smīns, un viņš teica: “Redzi, katram manas grupas karavīram kaujas frontē ir šautene, noteiktam nodalījumam ložmetēji, virsniekiem pistoles. Tāpat, jādomā, arī Berķim ir pistole, bet viņa pistole vāciem nav bīstama, jo tik tuvu kaujas frontē B. ar pistoli nav bijis. Apgādi ar patronām, vispār šaujamiem ieročiem, pārtiku, ietērpu, medicīnisko palīdzību sniedz divīzijas štābs no visa tā, kas ir Igaunijas armijā. Berķis kaujas ziņas, kā arī visus uzdevumus saņem no divīzijas štāba, viņa rīcību ierobežoja Igaunijas armijas pavēlniecība, saskaņā ar latviešu divīzijas vadību. Lūk, vadošie faktori šī noziedzīgā vācu uzbrukuma likvidēšanā. Man zināmi daudzi jo daudzi, kas lielījušies ar savu varonību, bet tikai tad, kad vācu agresīvie nodomi bija izjukuši.” Viņš vēl ar sarkasmu piebilda: “Tagad varoņu un vadoņu, gan militāro, gan politisko, ir desmitiem.”

1936.gada aprīļa pēdējās dienās es ierados pie K.Ulmaņa un paziņoju, ka 2.maijā esmu nodomājis salaulāties ar Elvīru Blūmu. Viņas tēvs strādā pats savā uzņēmumā, Uz to K.Ulmanis, pat mani līdz galam neuzklausījis, asi atbildēja “Jā, zinu... Jūsu nākamā sieva - vāciete!” Savaldījos un mierīgi teicu: “Savādi gan... Manas nākamās sievas tēva tēvs, kā arī sievas mātes māte neprata ne vārda vāciski. Sievas tēvs ar zilām biksēm ienācis Rīgā. Pateicoties centībai, iemācījies vācu valodu, lai tanīs laikos būtu lielākas izredzes dabūt darbu, un tagad meita Elvīra kļuvusi vāciete! To varēja runāt un jums ziņot ļoti maziski cilvēki. Ziņoju Jums elementāras pieklājības dēļ, negaidu nekādus apsveikumus, nedz dāvanas!” Šķīrāmies ļoti vēsi, ne telegrammas, nedz citas uzmanības zīmes nesaņēmu.

Uz 15.maija svinībām, kuras notika pilī, Ārlietu ministrija aicināja piedalīties arī diplomātisko korpusu. Pretim pilij Daugavas krastā pulcējās ļaužu masas. Pirms tam mana sieva saņēma no Ārlietu ministrijas mājienu ierasties oficiālā vizītē pie Valsts prezidenta, sarīkojot pirms tam diplomātiskam korpusam pieņemšanu mūsu dzīvoklī, jo 15.maija svinībās Ministru kabineta locekļiem ar kundzēm obligāti jābūt pilī.

15.maijā pie galdiņa, kur sēdēja ap 15 diplomātu ar savām kundzēm, blakus manai sievai piesēdās K.Ulmanis, jo viņi viens otru pazina kopš oficiālās vizītes. K.Ulmanis ieklausījās sarunās, kas notika dažādās svešvalodās, un arī pats sarunājās ar manu sievu. Pēc tam viņš palūdza mani sāņus un pateica daudz manai sievai adresētu komplimentu: “Viss ir ļoti labi. Viņa runā pareizi daudzās valodās un saprot diplomātu toni,” - tā uzlikdams krustu izdomā tai vācietībai.
_______________________________________________________________

Avots: Stranga, A. Ģenerālis Balodis un 15.maijs. Diena. 1994., 14., 21., 28., maijā.

[1] Publicējamās atmiņas ģenerālis Jānis Balodis nodiktējis savai dzīvesbiedrei Elvīrai Balodei sešdesmitajos gados pēc atgriešanās no izsūtījuma.

[2] J.Balodis atsaucas uz sarunām ar K.Ulmani 1933.gada augustā, kurās pirmo reizi tika apspriestas apvērsuma iespējas. Umanis solīja J.Balodim, ka Alfrēds Bērziņš un Vilhelms Munters netiks iecelti augstos amatos [A.Stranga].

Ievietots: 05.09.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu