1918. g. novembra pēdējās dienās Latvijas pagaidu valdības apsardzības ministrs Zālīts publicēja uzsaukumu, ar kuru griezās pie bijušiem latviešu strēlnieku pulku, bijušās cara armijas virsniekiem pieteikties Annas ielā 3, lai varētu uzsākt Latvijas nacionālās armijas kadru formēšanu. Kopš 1. dec. 1918. g. biju iecelts par virsnieku rezerves rotas komandieri ar nometni Annas ielā. Sākot ar pirmo dienu, informācijas nolūkā ieradās daudzi, kas vēlējās sīkāki uzzināt apstākļus, kuros nāktos darboties. Kā uzaicinājums, tā arī pieteikšanās no sākuma bija uz brīvprātīgiem pamatiem. Apmēram 10 dienu laikā pieteicās 263 bijušie virsnieki, starp kuriem bija daži apakšvirsnieki - bijušie studenti (ne korporācijas), pie kam augstākā pakāpe bija kapteiņa [38.lpp.] pakāpe. Gandrīz visi bijuši lielāku vai mazāku kauju dalībnieki. Daļa no viņiem novietojās turpat Annas ielā, citi gāja uz mājām, ņemot vērā, ka politiskais stāvoklis ārēji un iekšēji bija ļoti sarežģīts un cilvēku prāti satraukti, klīda dažādas baumas. Starp citu, arī runas - it kā virsnieku rezerves rotas telpas Annas ielā taisās uzspridzināt. Vai šādām baumām bija pamats, protams, grūti bija zināt.

Lai noskaidrotu un novērtētu stāvokli, kā arī apspriestu nākošos uzdevumus, tika nolikta virsnieku rotas sanāksme. Pirmajā sanāksmē no tās dalībniekiem tika izvirzīti vērtīgi un praktiski priekšlikumi. Ikvienam bija skaidri viņa pienākumi un uzdevumi kā nākošās, lielākas vai mazākas vienības komandierim. Tā kā šinī mūsu vienībā ietilpa cilvēki no dažādām karaspēka daļām ar dažādām karavīru tradīcijām, dažādiem politiskiem uzskatiem (novirzieniem) un, protams arī raksturiem dabīgi pacēlās jautājums par disciplīnu, savstarpēju cieņu un uzticību un, galvenais, saprašanās jautājums un viss, kas varētu veicināt galvenā mērķa sasniegšanu. Kā jau minēju, apstākļi bija diezgan haotiski, tāpēc, lai nodrošinātu sevi no visādām varbūtībām, pacēlās jautājums par drošību un pašaizsardzību. Vienbalsīgi tika nolemts, ka katram nepieciešami [39.lpp.] apbruņoties ar šauteni. Bet kur ņemt šautenes? Vācu karaspēka daļām Rīgā bija daudz ieroču paslēpts noliktavās (arī krievu ieroči); viņi tos pat slīcināja Daugavā, bet latviešiem nedeva. Neatsverams palīgs ieroču sagādē mums bija virsleitnants Ķīselis, kas gandrīz katru nakti pārnesa vairākas šautenes.

Sanāksmē tika apspriests arī jautājums par apmācību. Sevišķu vērību piegriežot dažādu sistēmu ložmetējiem - krievu, vācu un angļu. Tā kā mūsu rīcībā bija tikai viens vienīgs ložmetējs, kuru Ķīselis kādu nakti parastā kārtā bija “ieguvis”, tad vajadzēja meklēt izeju, kā apmācīt lielāku skaitu virsnieku. Mēs uzzinājām, ka uz angļu kreisera. “Princesse Margarete”, kas bija noenkurojies pie pontonu tilta, ir lielāks skaits kā angļu, tā arī citu sistēmu ložmetēju - arī krievu un vācu, kuri mums derētu apmācībai.

Mūsu virsnieku sapulces lēmumus pieteicu kara ministrijā, kur tos apstiprināja un apņēmās parūpēties par to, lai pēc iespējas lielāks mūsu virsnieku skaits tiktu apmācīts apieties ar ložmetējiem.

11. nov. 1918. g. Latvija no Sabiedrotiem tika atzīta de facto; tātad arī no Anglijas. Šinī sakarībā Angliju varēja uzskatīt kā mums draudzīgu [40.lpp.] valsti, kur varētu nākotnē iegādāties mums vajadzīgos ieročus. Tāpēc jo vieglāki bija realizējama mūsu virsnieku apmācība Daugavmalā ar angļu rīcībā esošiem ložmetējiem un patšautenēm. Angļi izteica vēlēšanos apskatīt mūsu rezerves virsnieku ierindas apmācības. Kad angļiem nodemonstrēja mūsu ierindas apmācību, viņi novērtēja to atzinīgi.

1918. g. decembra beigās (27. jeb 28.) saņēmu apsardzības ministra pavēli ar savu vienību, t.i. virsnieku rezerves rotu, ierasties mūsu karavienību skatē, kas notika Stabu ielā. Karavīri nostājās ierindā ar fronti uz Daugavas pusi. Skolā gaidīja angļu admirāļa (?) ierašanos, kurš arī pieņems parādi. Vēlāk uzzināju, ka parādi, ja šo skatu vispār tā var saukt, bija uzdots komandēt vairākiem no vecāko virsnieku sastāva, bet tie viens pēc otra bija atteikušies, dažādi aizbildinoties, pavisam kādiem trijiem vai pat četriem virsniekiem. Tāpēc pēdējā brīdī komandēšanu uzdeva man. Šī skate notika negaidot, tāpēc bija labi, ka ierindas mācībās komandas bija apgūtas latviešu valodā. Trūcīgais apģērbs un apbruņojums, kā arī mazais dalībnieku skaits nevarēja atstāt labu iespaidu uz mūsu pagaidu valdību, nemaz nerunājot par angļu [41.lpp.] viesiem. Arī skatītāju neatsaucība un vienaldzība nevarēja būt pamudinājums mūsu turpmākās gaitās. Tā nebija mums “ceļa maize”, kā mūsu laucinieki mēdza teikt.

1918. g. decembra beigās no Ziemeļlatvijas ieradās kapt. Skujiņš, virsl. Puriņš un Ezeriņš ar savām nelielajām karavīru grupām, un ar savu izlūkgrupu Mežulis, kuri ceļā uz Rīgu traucēja lielinieku virzīšanos uz Rīgu. Ap to pašu laiku Rīgā ieradās arī viena grupa no Latgales pulkv.-leitn. (Salmiņš? Oleksis?) vadībā.

1919. g. 2. janvāra vakarā pie manis Annas ielā ieradās pulkv.leiten. Kalpaks, uzrādīdams apsardzības ministra parakstītu pavēli, ar kuru viņš, t.i. pikv.leit. Kalpaks, tiek iecelts par atsevišķā bataljona komandieri. Šinī pavēlē bija uzskaitītas visas līdz šim nodibinātās vienības, kuras ietilpa atsevišķā bataljonā. Pirmais iespaids no Kalpaka: man palika atmiņā viņa atklātība un vienkāršība. Vēlāk pēc tuvākas iepazīšanās mācījos viņu pazīt arī kā ļoti sirsnīgu cilvēku un labu biedri, kas bija ne tikai priekšnieks, bet pret saviem padotiem, izturējās kā draugs. Nakti uz 3. janv. viņš pavadīja mūsu rotas [42.lpp.] mītnē. Pa šo laiku es viņam ziņoju visos sīkumos par stāvokli rotā un kas man pašam no apsardzības ministrijas bija zināms. Par Rīgas atstāšanu Kalpaks bija informēts ministrijā. Arī rotai bija zināma pavēle par Rīgas atstāšanu. Studentu rotai bija jāatstāj Rīga jau 2. janv. kopā ar pagaidu valdību. Arī vācu karaspēka daļas bija jau atstājušas Rīgu aizvedot daļu no Arsenāla (Torņa ielā) mantām - drēbēm un produktiem. Vācieši galvenām kārtām ņēma produktus. Visu tomēr nespēja aizvest. Jau 1. un 2. janv. vakaros cilvēki, izmantodami to, ka Arsenāla durvis atvērtas un neapsargātas, ņēma sev mantas, cik varēja, jo pilsētā bija iestājies tāds stāvoklis, kad īsteni vairs nejuta noteiktas varas klātbūtni.

Pulksten sešos no rīta 3. janv. 1919. g. Atsevišķais bataljons sava komandiera Kalpaka vadībā atstāja Rīgu. Kad šinī agrajā rīta stundā izgājām no mūsu mītnes, lai dotos uz Jelgavu, un soļojām pa klusajām, tukšajām Rīgas ielām, bija tumšs un apmācies; tikpat drūms kā šis rīts, bija arī mūsu prāts. Pārgājuši tiltam, sāka aust gaisma, bet mūsu sirdis palika vēl skumīgākas, kad dzirdējām atsevišķus naidīgus saucienus un svilpienus, kas bija domāti mums. Kad izgājām uz Jelgavas šoseju, iet bija ļoti grūti, jo bija atkusnis un [43.lpp.] šķīdonī daudziem drīzi vien kājas palika slapjas. Visi, sākot ar Kalpaku, gājām kājām. Vienīgā nelielā smagā mašīnā veda karavīru mantas un mūsu nelielos produktu sainīšus. Manas rotas cilvēku skaits no 263 bija samazinājies līdz 132 - pārējie nebija ieradušies.

Mums likās dīvaini, ka brīžiem parādījās vēl daža laba vieglā mašīna ar ne vairāk kā 2, 3 un pat vienu vācu virsnieku tanīs, kas mūs panāca un aizsteidzās garām. Pa ceļam, apmēram ap Baložu kapiem, uz mums tika raidīti šāvieni.

Jelgavā iegājām tās pašas dienas ap pulkst. 6 vakarā, izmirkuši un noguruši. Pārbaudot savas rotas sastāvu, konstatēju, ka trūkst 10-12 cilvēku. Kalpakam ministrijā, saņemot pavēli atstāt Rīgu, bija teikts, ka Jelgavā saņemsim siltu ēdienu pret samaksu (algas bija Rīgā izsniegtas), bet kad bijām novietojušies nozīmētās telpās, izrādījās, ka jāapmierinās ar dažiem klaipiem maizes un “marmelādi”. Kalpakam Rīgā bija teikts, Jelgavā mūs sagaidīs Zemgales apgabala priekšnieka pārstāvji. Bet mēs tur nevienu oficiālu personu vairs nesastapām. Telpās mūs ielaida kāds vecāks vīrs - telpu sargs.

Kad visi bija novietojušies atpūtai, nolēmu aiziet uz Lindes viesnīcu un pārliecināties, cik pareizas ir man ienākušās ziņas, ka tur it kā atrodoties daži no mūsu pag. valdības locekļiem. Kopā ar vienu no manas rotas virsniekiem devos uz Lindes viesnīcu. No mūsu pag. valdības tur nevienu neatradu, bet tas, ko tur ieraudzījām, mūsos radīja izbrīnu. Viesnīca bija vārda pilnā nozīmē kā piebāzta. Ļaudis stāvēja pat uz trepēm, un mēs ar grūtībām varējām izspraukties pūlim cauri, lai ieskatītos telpās. Bet visvairāk mūs pārsteidza valodu juceklis - angļu; franču, vācu, krievu un pat tādas valodas, kuras lielajā kņadā vispār nevarējām saprast. Runāja par politiku un par valūtu. Šo cilvēku izskats bija ne mazāk dīvains - privāti un pa daļai formā, bet bez nozīmēm; grūti bija uzminēt, kas tie tādi un no kurienes tie šeit gadījušies, un ko viņi šeit dara. Arī visas atsevišķās viesnīcas istabas bija šādas publikas pilnas. Runāja, ka tur esot arī Andrievs Niedra - bet vai tas atbilda patiesībai, nezinu. Jau tad man bija zināms, ka Niedra bija Tautas Padomes un pag. valdības pretinieks. Pie epizodes Lindes viesnīcā kavējos tāpēc, ka atcerējos, ka arī vēlāk brīžos, kad mūsu valsts dzīvē gadījās kādas grūtības, sevišķi jūtamas bija visādas intrigas - ārējās un iekšējās.

4. janv. pavadījām Jelgavā, izņemot kādus 40 mūsu bataljona karavīrus, kurus Kalpaks bija aizsūtījis Olaines virzienā, jo viņam bija ziņas, ka lielinieki mums seko pa pēdām. Atgriezusies izsūtītā daļa ziņoja, ka nekā aizdomīga nav pamanījuši. Jelgavā bataljonam pievienojās jātnieku nodaļa apm. 40 jātnieku sastāvā Hartmaņa-Artuma vadībā.

Agri no rīta 5. janv. 1919. g. bataljons izgāja no Jelgavas uz Dobeli, kuru sasniedzām pievakarē. Dobelē bataljons apmetās mācītājmuižā, kura bija tukša. Vakarā aizsūtīju ziņu dakt. Francmanim, manam labam paziņam no pirmā pasaules kara. Gribēju viņu satikt, bet tas man izdevās otrā rītā - 6. I. Mans nolūks bija iegūt no viņa kādu informāciju par iedzīvotāju noskaņojumu, viņu interesi par notikumiem un vai varētu rēķināties ar kaut kāda veida atbalstu no viņu puses un tamlīdzīgi. Bet mūsu tikšanās laikā ar dakteri Francmani neieguvu vēlamās ziņas. Neskaidrība visās lietās, mūsu pag. valdības aizbraukšana no Rīgas un Rīgas atstāšana, mūsu inteliģences izklīšana, un vispār nenoteiktais stāvoklis, kā arī tikko pārlaistie pasaules kara gadi, bija padarījuši cilvēkus noslēgtus un atturīgus. Arī mūsu niecīgais skaits tiem nevarēja iedvest ne mazāko [46.lpp.] drošības sajūtu, tāpēc no mūsu vidusšķiras, zemniekiem un strādniekiem nevarēja gaidīt sevišķu entuziasmu un vispār sagaidīt kādu valstisku domāšanu bija pāragri. Dobelē mums pievienojās daži manas rotas virsnieki, kuri dažu apstākļu dēļ bija atpalikuši jau pirms nonākšanas Jelgavā. Tagad manas rotas skaits bija 124 cilvēki - pa ceļam bija pazuduši vēl 8 cilvēki. Toties pēc šīs atsijāšanās rota bija savā sastāvā kļuvusi viengabalaina, un no viņas vairs neviens nenomaldījās.

Dobelē Kalpaks saņēma pirmo pavēli no “oberštāba” (saskaņā ar Latvijas pag. valdības līgumu ar Vācu valdību par latv. nacionālo karaspēka vienību apgādāšanu ar ieročiem, pārtiku, drēbēm un citiem kara materiāliem). Pavēlē bija norādīts, pa kādiem ceļiem caur Auci, Jaunpili un Skrundu virzīties uz Rudbāržiem. Dobelē saņēmām no Oberštāba 2 vieglos lielgabalus ar zirgiem un visiem pārējiem piederumiem.

Pamatojoties uz Oberštāba pavēli, Kalpaks, savukārt, deva pavēli uzsākt tālāko virzīšanos ar visu nepieciešamo piesardzību, t.i. ar avangardu, izlūkiem un arjergardu. Arjergardā Kalpaks nozīmēja mani ar vienu vadu, atstājot mums vienu lielgabalu. Atceros, ka šis lielgabals mums sagādāja daudz grūtību. Ceļš bija, kā mēdz saukt, “āža mugura” ar paaugstinātu vidu un slīpām [47.lpp.] malām, pie kam stipri apledojis. Zirgiem kājas slīdēja, un arī pats lielgabals brīžiem draudēja ieslīdēt grāvī. Visi pēc kārtas mēs iejūdzāmies viņā, lai to noturētu uz ceļa.

Aucē bija novietojies pirmais landesvēra komandieris, vācu ģenerālštāba kapteinis Bekmanis ar savu štābu. Viņš bija precējis Kurzemes baronesi von Klodt un savā laikā uzturējies savas sievas muižā. Tāpēc arī, kā vēlāk izrādījās, Latvijas apstākļi viņam bija labāk pazīstami kā citiem vācu virsniekiem.

Satikos ar Bekmani viņa štābā Aucē, uz kurieni viņš mani bija aicinājis. Satikšanās mērķis kā no vienas, tā no otras puses bija noskaidrot patreizējo stāvokli vispār un apspriest militārus, t.i. operatīvas dabas jautājumus. Pēc sarunas sapratu, ka viņš ir labi informēts par Latvijas pag. valdības nolūkiem un sevišķi labi par Latvijas armijas vienību formēšanu, par tās turpmāko sadarbību ar “Landesvēru”, latviešu vienību apgādi ar ieročiem un kara materiāliem. “Armijas formēšana nav iedomājama bez ieročiem”, viņš teica, “tāpēc darīšu visu, lai latviešu vienības apbruņotu”. No sarunas man palika iespaids, ka kapt. Bekmanis ir nemierā ar tiem priekšrakstiem, kurus saņēmis no saviem politiskiem [48.lpp.] un militāriem vadītājiem. Varbūt, ka maldos, bet likās, ka viņš nesolidarizējas ar tiem tālu ejošiem mērķiem, kurus Vācija kopā ar Baltijas vāciešiem bija sprauduši. .Atceros, ka kapt. Bekmanis vairākas reizes domīgi atkārtoja: “grūti būs… grūti būs visu to pildīt...” Uz manu jautājumu, kā viņš to domā, sekoja atbilde: “Ts nezīmējās uz Jums”.

Kā, liekās, Berkmaņa uzskati nesakrita ar Vācijas un Baltijas vāciešu politiku Baltijas valstīs, jo viņu drīz - pēc 2-3 nedēļām atsauca. Bekmaņa vietā nāca kāds Vācijas majors vai kapteinis, kurš bija šajā postenī vēl īsāku laiku, nekā viņa priekštecis. Nedz Kalpakam, nedz man ar viņu neiznāca tikties; viņa vārdu neatceros. 6. II. 1919. landesvēra komandēšanu pārņēma majors Flečers.

Kopš bijām atstājuši Rīgu, par Latvijas pag. valdību zinājām tikai to - viņa 2. janv. aizbraukusi studentu rotas pavadīta uz Liepāju. Mēs nezinājām, vai pag. valdība vēl Liepājā un cik viņa brīva savā rīcībā. Nezinājām arī, vai pag. valdībai par mums ir kādas ziņas. Negribējām palikt šādā neziņā. Kalpaks, aprunājies ar mani, uzdeva man doties uz Liepāju, mēģināt satikt tur kādu no valdības locekļiem un noskaidrot tādu svarīgu jautājumu: kā nodibināt un uzturēt sakarus starp pag. valdību un latviešu vienībām, kā saņemt pag. valdības pavēles, rīkojumus, informāciju un citas ziņas, tāpat arī, kādā veidā un ceļā mums informēt pag. valdību. Man bija no Kalpaka uzdots ceļā ņemt līdz 1 vai 2 bataljona karavīrus. Par pavadoni izvēlējos Cēsu rotas leitnantu Smilgu.

Liepājā nevienu no valdības locekļiem nesatiku. Pie manis atnāca apsardzības ministra Zālīša sūtīta persona, kas Zālīša uzdevumā man lika pateikt, ka pag. valdībai par mums viss zināms, jo regulāri saņem no Oberštāba par mums sīku informāciju. Viņš pateica arī to, ka pie mums ieradīsies kāds no pag. valdības locekļiem, tiklīdz būsim novietojušies kādā vietā uz ilgāku laiku. Tad arī nokārtos jautājumu, kādā veidā varēsim sūtīt ziņas pag. valdībai. Toreiz bija jārēķinās ar to, ka ziņas iet zudumā, kā tas jau bija gadījies. Ar šādām ziņām atgriezos savā daļā un par visu informēju Kalpaku.

Pa manu prombūtnes laiku, kas ilga apmēram 3 dienas, lielinieki izmantodami laika apstākļus - miglu un puteni, rīta tumsā, savilkuši diezgan stiprus spēkus, mēģināja ielenkt mūsu karaspēka vienības Lielaucē. Latviešu vienību vadītāji bija [50.lpp.] pareizi novērtējuši apstākļus un nodrošinājušies pret dažādām varbūtībām, izliekot varbūtējos uzbrukuma punktos pastiprinātus posteņus un uzturot vienībās pastiprinātu modrību. Lielinieku uzbrukums tika atsists, un, cik atceros, bija saņemti arī gūstekņi. Mums bija ap 10 kritušo un vēl vairāk ievainoto, starp citiem bija ievainots arī kapteinis Rozenšteins (vēlākais Latvijas armijas štāba priekšnieks).

Mūsu tālākvirzīšanās uz Rudbāržiem notika pēc paredzētā maršruta, caur Jaunpili un Skrundu, bez kādiem sevišķiem starpgadījumiem. Rudbāržos ienācām apm. janvāra vidū (18. I.), pēc neilgas atpūtas un sakārtošanās, bija nepieciešami nodrošināt Rudbāržus no nejaušiem uzbrukumiem, radīt tur atbalsta punktu, lai tur varētu papildināt mūsu bataljonu ar jaunām vienībām - brīvprātīgiem un mobilizētiem, kā arī sagaidīt Liepājā saformēto daļu pievienošanos. Arī landesvērs pa to laiku veica dažus pārformēšanas darbus. Šinī laikā par landesvēra komandieri bija iecelts majors Flečers, par viņa štāba priekšnieku vēlāk tika iecelts obersts grāfs Dōnā.

26. (27?) janv. 1919. g. Kalpaks no Oberštāba saņēma pavēli 29. janv. pāriet uzbrukumā, [51.lpp.] ieņemt Skrundu un nodrošināt Ventas kreiso krastu līdz Lēnes muižai. 29. janv. Skrunda tika ieņemta. Šeit saņēmām mūsu pirmās “trofejas” - 2 ložmetējus, daudz patronu un arī artilērijas lādiņus. Saņēmām arī 2 gūstekņus, kurus aizsūtīja uz Liepāju.

Par Skrundas ieņemšanu virsnieku rezerves rota. Kuru komandēju, ar apsardzības ministra Zālīša pavēli tika pārdēvēta par Latvijas neatkarības rotu. Tāpat 29. janv. Kalpaks ar savām bataljona vienībām ieņēma Lēnes muižu. Tad arī Kalpaku paaugstināja par pulkvedi un mani par apakšpulkvedi.

Lai gan aizsardzības līnija, kas tika izveidota uz Ventas kreisā krasta starp Skrundu un Lēni, bija vāja, tomēr viņa toreizējos apstākļos deva daudz lielāku drošību Rudbāržos.

Atskaitot tieši Skrundā un Lēnē novietotās vienības, mūs galvenie spēki bija novietoti Rudbāržos.

Kopā ar virsnieku rezerves rotu esmu nostaigājis garu ceļu - kājām no Rīgas līdz Rudbāržiem. Dalījos ar viņu ceļa un visās citās grūtībās, kuru nebija mazums. Šis ceļa posms bija zināms [52.lpp.] pārbaudījums ikvienam karavīram. Pārbaudījums kā viņu garīgam stiprumam, tā arī fiziskai izturībai.

Kā jau minēju, Rīgā atsevišķā rotā skaitījās 263 cilvēki. 1. un 2. janvārī tik daudz arī ieradās, lai saņemtu savu karavīra atalgojumu. Bet 3. janvāra rītā no Rīgas izgājām tikai 132. Rudbāržos mana rota nonāca 124 cilvēku sastāvā. No rotas dibināšanas dienas bija pagājuši apmēram pusotra mēneša. Tas nav ilgi, bet pa šo laiku, dzīvodami vienu kopēju karavīru dzīvi, biju jau labi iepazinies ar savas rotas karavīriem, Viņa sastāvēja no tā kodola, kas bija atsijājies un kas vēlāk izrādījās kā visaugstākā mērā disciplinēta vienība, kur katrs atsevišķs karavīrs bija pilns pienākuma apziņas un lielā uzdevuma izpratnes.

Kā jau minēju, vēl būdami Rīgā - mūsu nometnē - pie manis griezās viens otrs no rotas virsniekiem un teica, ka rotā notiek sarunas par to, ka tagad jauni laiki, jaunas idejas un vajadzētu noskaidrot, kādi būs virsnieki, t.i. priekšniecība nākošajās Latvijas armijas vienībās: vēlēti jeb iecelti un vai ir vēlami apbalvojumi - ordeņi un pakāpes. Sasaucu sanāksmi un lūdzu izteikties par abiem jautājumiem. Gandrīz vienbalsīgi nolēma, ka priekšniecība ieceļama un ordeņi, pakāpes vēlami. Šos jautājumus pārrunājot vēlāk [53.lpp.] mierīgākos apstākļos Rudbāržos, izrādījās, ka par Rīgā pieņemtiem lēmumiem minētos jautājumos balsojuši visi līdz Rudbāržiem atnākušie karavīri. Šo lēmumu apsardzības ministrijā apsveica un ar viņu bija apmierināti.

Ar mūsu ierašanos Rudbāržos it kā noslēdzās zināms posms. Tagad sākās jauns posms, lielas atbildības pilns, jo no mūsu turpmākās rīcības atkarājās mūsu armijas un valsts tālāka veidošanās. Bija nepieciešami jo plaši darīt zināmus mūsu mērķus. It sevišķi svarīgi bija iepazīstināt zemniekus un darba ļaudis ar izredzēm patstāvīgā valstī, jo no viņu stāvokļa pareizas izpratnes atkarājās mūsu armijas tālākveidošanās. Rudbārži nebija liels darbības centrs - bet totiesu viengabalains un tīrs. Tīrs tādā nozīmē, ka nebija piesārņots ar nekādiem avantūristiskiem elementiem, kā tas par nožēlošanu bija Liepājā.

No liela svara bija godīga, pareiza informācija. Lielu lomu spēlēja šim nolūkam nozīmētie virsnieki, kas apbraukāja plašu Rudbāržu apkārtni un apgaismoja visvairāk interesējošos jautājumus, no kuriem viens no galveniem, protams, bija jautājums par agrārreformu.

Bezzemnieki bieži man jautāja: vai zemi dalīs. Es viņiem teicu to, ko nemitīgi atkārtoju sākot ar [54.lpp.] Rīgu: “Zeme ir jādala, par to mēs cīnāmies, par to es stāvu un iešu ar jums līdz galam”. Uz jautājumu, vai ir gaidāma kāda palīdzība no ārienes un no kurienes, teicu, ka cerēt uz to varam par tik, par cik mēs paši pierādīsim, ko spējam. Atkārtoti saku, ka zeme jādabon tiem, kas viņu var kopt. Ticu, ka šis solījums piepildāms. Rodas jautājums, kāpēc Latvijas pag. valdība oficiāli nedeklarēja savu nostāju agrārjautājumā, t.i. nepieņēma kādu konkrētu lēmumu par zeme dalīšanu un to atklāti nepublicēja. Karavīri savās sarunās bieži skāra šo jautājumu. Bet jāņem vērā komplicētā situācija, kādā atradās mūsu latviešu bruņotie spēki un pati valdība. Oficiāli publicēt nodomu dalīt zemi, nozīmētu sacelt pret sevi to pašu landesvēru, kura rindās atradās liela tiesa Baltijas muižnieku un ar kura palīdzību mēs saņēmām materiālo atbalstu no vācu valdības. Tāpēc no oficiālas deklarācijas par zemes dalīšanu pagaidām bija labāk atturēties.

Karavīru runas par Zemi un viņu noskaņa kļuva zināma pagaidu valdībai. 22. (?) febr. 1919. g. Liepājas avīzē “Latvijas Sargs” parādījās zemkopības ministra Goldmaņa paziņojums, ka tiem karavīriem, kas brīvprātīgi iestāsies latviešu nac. vienībās, tiks piešķirta zeme. (Tāpēc vāc. vēlāk ...Goldmani par boļševiku).

1919. g. febr. vidū Tāšu Padures pagastā tika izsludināta pirmā mobilizācija. Pulkv. Kalpaks uzdeva man ierasties noliktajā mobilizēto sapulcēšanās vietā un tur sīki noskaidrot ne tikai mobilizācijas komisijā, bet arī pie pagasta oficiālām personām viņu novērtējumu un domas par iesaucamo garastāvokli, noskaņu, nostāju un izturēšanos attiecībā uz mobilizāciju un tamlīdzīgi. Kā arī, vai ir tādi, kas neierodas, aizbildinoties ar slimību jeb citiem iemesliem, un kāda ir to daļa visā sarakstā. No liela svara bija man personīgi gūt skaidru ainu sarunā ar mobilizētiem un novērtēt viņu nostāju un garastāvokli. No svara bija uzzināt, kas viņiem zināms par mūsu valsti, tās pagaidu valdību, un ko šī valdība grib veikt. Starp citu, bija jānoskaidro viens no vissvarīgākiem jautājumiem - kādas ir izredzes mūsu bruņoto spēku tālākai formēšanai un palielināšanai. Sarunā ar mobilizētiem guvu vislabāko iespaidu, tik labu noskaņojumu nebiju pat gaidījis. Ļoti patīkami bija ziņot Kalpakam, ka rezultāti pārsniedz cerēto.

1919. g. febr. vidū Rudbāržos bija ieradies Andrievs Niedra. Pēc Kalpaka nostāsta Niedra bija gribējis runāt par politiskām tēmām, bet Kalpaks, kas par politiku nemīlēja runāt, bija izvairījies, teikdams, ka tā ir valdības darīšana, viņš [56.lpp.] esot tikai karavīrs. Toreiz es Niedru satiku, kad viņš jau brauca prom, un mēs tikai paguvām sasveicināties un tūlīt arī atvadīties. Kā “atmiņa” no Niedras vizītes Rudbāržos palika vienas virsnieku pakāpes viņa jaunradītais apzīmējums - “kopvedis”, kas atbilda cara armijas “podpolkovņik” un vēlāk, Latvijas nacionālajā armijā, tika pārdēvēts par pulkv.-leitnantu.

Ap 10. febr. 1919. g. Rudbāržos no Liepājas un Priekules ieradās studentu rota kapteiņa Nikolaja Grundmaņa vadībā, ļoti labi apbruņota, bagātīgi apgādāta ar ložmetējiem un patšautenēm, tāpat arī ar drēbēm. Visiem bija silta veļa un puskažociņi. Vācieši viņus bija apgādājuši pirmos, solījās arī citus tāpat apgādāt, bet neapgādāja.

1919. g. 18. II. notika mūsu vienību skate (to, kas bija brīvas no dienesta), uz kuru bija ieradies arī apsardzības ministrs Zālīts. Īsā uzrunā Zālīts pateicās par līdz šim paveikto, teikdams, ka sākums ir labs un viņš tic, ka karavīri, kas līdz šim ar lielu apzinību veikuši savu pienākumu, arī uz priekšu tikpat pašaizliedzīgi ziedos savus spēkus, lai pārvarētu visas grūtības, kas vēl priekšā. “Ja mums neliks šķēršļus”, viņš teica, “jūs izpildīsat to, ko valdība deklarējusi savā darbības programmā - atbrīvot mūsu zemi no [57.lpp.] svešām varām. Valdībai un man ir zināmas jūsu grūtības un vajadzības; mēs esam darījuši, ko varējām, lai jums palīdzētu. Uz priekšu darīsim vēl vairāk. Esam nodibinājuši sakarus ar mūsu kaimiņiem un ar tiem, kas atzīst mūsu tautas tiesības. Ziemeļos Igaunijas teritorijā sāk pulcēties latviešu karavīri, lai tur, savukārt, formētu latviešu vienības”.

Par nožēlošanu man šeit jāmin viens studentu rotas visai netaktisks un nedisciplinēts solis. Pēc skates Rudbāržos studentu rotas vadība, apejot savu tiešo priekšnieku Kalpaku un viņam nezinot, iesniedza Zālītim vienu diezgan asā formā sastādītu memorandumu, kurā bija izteikta prasība: studentu rota turpmāk padota Kalpakam tikai operatīvi, bet administratīvos un saimniecisko jautājumos rota grib būt patstāvīga. Vakarā, pirms aizbraukšanas ministrs Zālīts, pārrunājot ar Kalpaku un mani dažus jautājumus, iepazīstināja pulkv. Kalpaku un mani ar studentu rotas iesniegto rakstu. Kalpaks par šādu studentu rotas rīcību bija stipri sašutis un uztraukts, jo uzskatīja to kā tieši pret viņu vērstu. Kalpaks kategoriski bija pret šādas prasības izpildīšanu, un, protams, arī es tādai prasībai nekādā ziņā nevārēju piekrist. Izklausījis mūsu [58.lpp.] domas šinī lietā. Zālīts izteica savu apmierinātību par to, ka mūsu domas ar viņa domām sakrīt un uzdeva Kalpakam šo lietu nokārtot, tā sakot, “mājas kārtībā”.

Kalpaks pēc rakstura būdams mazrunīgs, var teikt pat kautrīgs, par studentu rotas vadības rīcību bija tik ļoti sašutis, ka negribēja pats ar viņu runāt un uzdeva man šo lietu kārtot. Nākošajā dienā mēs ar Kalpaku apspriedām visādas varbūtības. Trešajā dienā pēc šī incidenta izbraucu uz Lēnes muižu, kur tanī laikā bija novietota studentu rota. Lēnē satikos ar rotas komandieri Grundmani un dažiem viņa palīgiem. Tā kā uz šo rotas nepārdomāto soli vadība nevarēja reaģēt tā, kā tas būtu iespējams citos apstākļos, šim jautājumam vajadzēja pieiet ar lielu uzmanību un apdomību. Jo tikko kādam “uzmina stiprāk uz papēžiem”, viņš pazuda. Tādi gadījumi bija. Pēc tam noskaidrojās, ka pirms tam viņš draugiem teicis, ka labāk iet pie igauņiem vai lietuviešiem, jo tie labāk apgādāti. Ja tas notika ar atsevišķiem cilvēkiem, kāda garantija bija, ka neaizies vairāki.

Tāpēc sarunā sāpīgajam jautājumam piegāju saudzīgi. Pēc tam, kad biju pateicis; ka esmu ieradies Kalpaka uzdevumā, viņu pašu izvirzītās prasības lietā, rotas komandieris likās pārsteigts, [59.lpp.] ka mums ar Kalpaku zināms viņu iesniegums. Bija noprotams, ka viņi gribēja, lai viņu prasība nonāktu pāri tiešai priekšniecībai valdības rokās, un, kā liekās, viņš arī cerēja, ka valdība šinī jautājumā piekritīs viņu prasībām. Mans uzdevums bija viņiem parādīt, cik neapdomāta, nepielaižama bijusi viņu rīcība, nemaz nerunājot par nedisciplinētību, un nav saprotams, kā viņi iedomājās savu rotu kā patstāvīgu un neatkarīgu vienību pārējo bruņoto spēku sastāvā, kad patreiz tiek darīts viss, lai šos spēkus ciešāk apvienotu un paplašinātu. Liekas, ka viņi paši saprata, ka savā prasībā bija aizgājuši par tālu. Viņi prasīja laiku, apm. 24 stundas, lai aši pārrunātu šo lietu. Atgriezos Rudbāržos un pateicu par sarunu Kalpakam. Nākošās dienas vakarā ieradās rotas delegācija ar rotas komand. vietnieku, lai vestu sarunas. Kalpaka un arī mana nostāja bija tāda, ka nekādas rotas uzstādītās prasības pieņemt nevar. Delegācija aizbrauca un vēlreiz atgriezās Rudbāržos, un tikai pēc tam šis jautājums tika izbeigts - atstājot visu pa vecam, un tādējādi plašāki palika nezināms.

Sadarbojoties ar pārējām karaspēka daļām, man bija iespēja novērot, cik stipras viņas bija savā vienībā. Visā visumā viņām piemita vislabākās karavīru īpašības - drošsirdība, izturība, neatlaidība. [60.lpp.] Visur, tāpat kā neatkarības rotā, bija viena un tā pati prasība: dodat mums pietiekošā daudzumā ieročus, un mēs veiksim visus uzdevumus.

Var likties nesaprotami, kāpēc es apstājos pie viena otra mazsvarīga notikuma, kuram it kā nav tālejošas nozīmes. Bet, ja grib pareizi izprast, kāds bija stāvoklis un kāda bija cilvēku noskaņa ne tikai Latvijā, bet arī vecās kulturālās valstīs 1918. g. beigās un 1919. g. sākumā, jāpakavējas pie vienas otras parādības, kas neiekļaujas valsts normālos apstākļos. Sevišķi tas sakāms par apstākļiem, kādi bija šinī laikā Latvijā.

Sākot ar 1914. gadu Baltijas provincēs, tāpat kā citās vietās, iedzīvotājus skāra kara grūtības. Ģimenes tika sadalītas, jo fabrikas un iestādes tika evakuētas uz Krievijas iekšieni, cilvēki nezināja, ko nesīs rītdiena. Kas bija sakrāts ar grūtībām 2, 3 paaudzēs, gāja zudumā, cilvēki bija sarūgtināti, cilvēku un tautu psicholoģija mainījās. Apstākļu ietekmēti, cilvēki citādi skatījās kā uz pienākumiem, tā uz pārkāpumiem. Jauni apstākļi radīja citu izpratni. Cilvēki neticēja solījumiem. Prese bija solījusi daudz ko, kas nepiepildījās, tas radīja neticību un neuzticību. Šādos apstākļos radās jauna valsts - Latvija, kura vispirms bija jāizkaro un kurā viss bija jārada no [61.lpp.] jauna. Jāņem vērā, ka cilvēki bija jau noguruši no kara grūtībām, no nenormāliem dzīves apstākļiem, kad bieži nepietika visvajadzīgākā.

Tādos apstākļos Latvijas pagaidu valdība griezās pie tautas ar aicinājumu nākt palīgā, dot dzīvo spēku armijai, ķerties pie zemes apstrādāšanas.

Kā uz šo aicinājumu atsaucās tauta? Jāsaka, ka sākumā diezgan pasīvi. Pamazām, redzēdami izdodamies vienu otru labu pasākumu, cilvēku noskaņa mainījās, tie kļuva atsaucīgāki. Bet bija vēl jānoiet tāls ceļš, līdz cilvēki visā pilnībā apzinājās notiekošo pārmaiņu nozīmi un kļuva savas valsts apzinīgi pilsoņi.

Nevar neatzīmēt Liepājā iznākošā laikraksta “Latvijas Sargs” lielo nozīmi un izcilo lomu, kāda tam piekrita Latvijas valsts veidošanās laikā. “Latvijas sargs” ar saviem patriotiskajiem, iedvesmojošajiem rakstiem sniedza neatsveramu atbalstu Latvijas valsts idejas nostiprināšanā. Toreiz “Latvijas Sargs” bija vienīgais laikraksts, kas iznāca tik lielā tirāžā (40 000). Viņu prasmīgi vadīja brāļi A. un R.Kroderi un līdzdarbojās A.Plensners, J.Akurāters, Virza un citi. “Latvijas Sargu” lasīja tik cītīgi, ka tie, kas paši kaut kādu iemeslu dēļ viņu nevarēja iegādāties, saņēma no tiem, kas to jau bija izlasījuši. Laikraksts gāja no [62.lpp.] rokas rokā, pat pāri frontei - līdz Rīgai un Ziemeļlatvijas karaspēka daļām.

1919. g. februāra beigās stāvoklis Liepājā saspīlējās vēl vairāk. Sakarā ar to Kalpaks saņēma pavēli nosūtīt Pagaidu valdības rīcībā 40-50 karavīru. Tūlīt pēc šis pavēles saņemšanas Kalpaks man uzdeva ar manas rotas 40 karavīriem doties uz Liepāju. 21. II devāmies uz Liepāju.

Nonākuši Liepājā, novietojāmies “Latviešu Biedrībā”. Gaidīju kādu valdības rīkojumu, kas man noskaidrotu mūsu uzdevumu, kura dēļ mēs šeit bijām ieradušies. Bet nekādu speciālu rīkojumu Liepājā nesaņēmu, ja neskaita rīkojumu, ierasties ar manu vienību stacijā un kā goda sardze sagaidīt Pagaidu valdības galvu K.Ulmani, ko gaidīja ierodamies no Lietavas. Viņu satikt bija ieradušies arī daži pagaidu valdības ministri.

Man atmiņā, ka K.Ulmanis nostaigāja gar goda sardzes fronti, nesot mazu čemodāniņu, kuru viņš [28.lpp.] neizlaida no rokām. Kā vēlāk izrādījās, čemodāniņā bijusi nauda, kuru Ulmanis kā aizņēmumu veda no Lietavas.

2. III saņēmu no Kalpaka telegrammu steidzoši atgriezties ar karavīriem Rudbāržos, kur ierados naktī no 2. uz 3. III. Rudbāržos saņēmu man atstāto pavēli ierasties norādītās pozīcijās, kur jau bija novietojusies tā manas rotas daļa, kura mani nepavadīja uz Liepāju. Nekavējoties devos ceļā un pievienojos savai rotas daļai. Ieņemtās pozīcijas grūti precīzi aprakstīt bez kartes palīdzības. Varu teikt, ka tās atradās Ventas krastā pie Skrundas, un mūsu uzdevums bija virzīties pa Skrundas-Saldus lielceļu Saldus virzienā. Gājienu uzsākām plkst. 6 no rīta. Pa labi no manis virzījās Kalpaks ar pārējām latviešu vienībām. Vēl tālāk, jau pa labi no Kalpaka, virzījās vācu zemes sargu nodaļa Borcha vadībā. Vienu laiku Kalpaks ar savām daļām virzījās paralēli manai rotai. Saņēmis no saviem izlūkiem un no daļām, kas virzījās no viņa pa labi, ziņas, ka tuvumā nav pretinieka, Kalpaks ar studentu rotu nogriezās uz Skrundas-Saldus lielceļa. Iznācis man priekšā uz ceļa, Kalpaks atsūtīja man sakarnieku ar paziņojumu, ka atrodas uz Skrundas-Saldus ceļa un turpina lēnām virzīties uz priekšu. Pēc apmēram ½ stundas otrs sakarnieks atnesa ziņu, ka Kalpaks ievainots. Man [29.lpp.] kā Kalpaka vietniekam bija nepieciešami jānoskaidro stāvoklis, no sakarniekiem noskaidroju, ka ceļš brīvs. Ar saviem abiem sakarniekiem devos, cik ātri spēdams, uz notikuma vietu. Izrādījās, ka Kalpaks no uzkalniņa, kur bija ievainots, jau bija nonests lejāk uz ceļa. Pa labi no ceļa bija dzirdama ložmetēja šaušana. Izrādījās, ka Borchs nav zinājis, ka Kalpaks novirzījies no iepriekšējā ceļa un jau uzgājis uz Skrundas-Saldus lielceļa. Borcha daļas, tuvodamās šai vietai t.i. pie Airītes mājām, ieraudzījušas virs uzkalniņa uz ceļa parādāmies grupu karavīru un, noturēdamas tos par atkāpjošos pretinieku, atklāja uz viņu ložmetēju uguni. Kā izrādījās, šinī grupā bija bataljona komandieris Kalpaks un Studentu rotas komandieris Nikolajs Grundmanis, jātnieku nodaļas komandieris Krievs un vācu baterijas komandieris Šrinders. Pie viņa atradās Ķīsels un vēl daži. Iegāju pie Kalpaka. Kalpaks bija vēl dzīvs un pie samaņas, lai gan bija smagi ievainots vēderā. Viņš pat spēja man roku pasniegt. Apvaicājos, kā jūtās? Kalpaks atbildēja ar lielu savaldību un iztunbu: “Smagi... Balodi, palieci manā vietā”. Tie arī bija viņa pēdējie vārdi, kurus viņš man teica. Viņu aiznesa uz tuvākām mājām aizmugurē, kur viņš pēc dažām stundām mira. Pēc tam, kad biju norīkojis karavīrus, kas viņu pavada, steidzami bija jānoskaidro situācija, jo bez Kalpaka bija cietuši vēl Grundmanis, Krievs un Šrinders. No tiem Krievs [30.lpp.] un Šrinders bija uz vietas krituši. Grundmanis smagi ievainots, pats nošāvies. Pacēlās balsis un vēlāk vēl stiprāk sabiedrībā klīda baumas, ka notikusi ļaunprātība no vācu puses. Bet, noskaidrojot apstākļus, izrādījās, ka noticis nožēlojams pārpratums, kas kaujas apstākļos iespējams. Tas bija 6. III 1919. gadā.

Bija jau pēcpusdiena, apm. 4, un mūsu daļas novietojās apkārtējās mājās, kur palika līdz 9. III, kad sākām virzīties tālāk uz Saldus pusi. (Pa to laiku Kalpaka bēres Liepājā).

9. III vakarā apstājāmies dažus kilometrus no Saldus, kur pavadījām nakti pirms uzbrukuma. Nakts bija laika ziņā ļoti nelabvēlīga - uznāca ļoti stipra vētra ar tādu sniega puteni, ka dažu metru attālumā nevarēja saskatīt cilvēku. Tā kā mums par apstākļiem Saldū bija pretrunīgas ziņas, ņemot vērā nelabvēlīgo laiku un nakti - doties uzbrukumā pilsētai šādos apstākļos būtu bijis nepareizi. 10. III no rīta apm. 3-4 sākām uzbrukumu un apm. plkst. 9 ieņēmām Saldu. Jau izgājuši cauri Saldum pavisam nomalē gan vēl sastapām vienas daļas sīvu pretošanos. Saldus bija pirmais lielākais punkts, kuru ieņēma tikai latviešu daļas bez jebkādu citu daļu palīdzības.

Pēc vairāk kā 2 mēnešu nemierīgās dzīves ar samērā maziem atpūtas starplaikiem, nonākuši [31.lpp.] Saldū, mūsu karavīri izmantoja ar labpatiku tās ērtības, ko varēja sniegt mazā Saldus pilsētiņa. Karavīri pārbaudīja un saveda kārtībā savus ieročus, drēbes, veļu, apavus - neaizmirsa ar labpatiku papērties pirtī. Saldū arī papildinājām mūsu pārtikas krājumus, cik tas bija iespējams.

14. III Saldū ieradās apsardzības ministrs Zālits. Viņš bija ļoti apmierināts ar tiem panākumiem, kas bija gūti, neskatoties uz traģisko notikumu ceļā uz Saldu. Zālits sirsnīgi pateicās visiem un atzīmēja pārmaiņas, kuras viņš saskatīja, salīdzinot mūsu vienības tagad un Rudbāržos. Viņš atzina, ka vērojama lielāka paļāvība un ticība saviem spēkiem. Viņš minēja arī par saviem novērojumiem ceļā uz Saldu un teica, ka iedzīvotājiem, kas iebiedēti no nenoteiktības un visādām pārmaiņām, radusies lielāka izpratne par valdības mērķiem, un tie izrāda daudz lielāku interesi par mūsu kara vienību darbību un arī kļuvuši daudz atsaucīgāki.

Par Zālīša braucienu uz Saldu mans personīgais iespaids ir - tas lielā mērā stāv sakarā ar kļūmīgo notikumu 6. III pie Airītēm - vai nu pats uz savu iniciatīvi jeb valdības uzdevumā gribēja pats uz vietas pārliecināties, kāds ir mūsu gara stāvoklis un noskaņa. Pateicies karavīriem un man par veikto, viņš aizbrauca ļoti apmierināts. Pēc dažām dienām izlasīju “Latvijas Sargā” Zālīša pavēli, ar kuru mani paaugstina par pulkvedi ar atzīmi, ka esmu rūpējies [32.lpp.] ne tikai par karavīriem, bet arī par civiliedzīvotāju drošību un labklājību. Tad arī mani oficiāli apstiprināja par Latvijas Atsevišķā bataljona komandieri.

14. III Saldū ieradās pirmais Vakareiropas lielvalsts “pārstāvis - izlūks”. Pie manis ieradās Lielbritānijas majors Kenans ar savu tulku kapteini, kas brīvi runāja krieviski, jo bija Krievijā uzaudzis un pirmā pasaules kara laikā strādājis Nikolaja Nikolajeviča štābā. Kenans griezās pie manis un teica, ka viņam būtu ļoti interesanti iepazīties ar apstākļiem uz vietas.

Iepazinies īsumā ar mūsu līdzšinējām gaitām sākot ar 3. I 19. g. un mūsu turpmākiem nodomiem, viņš pajautāja, vai man nebūs iebildumi, ja viņš taisītu dažas atzīmes par pastāstīto, sāka uzstādīt man jautājumus.

Viens no pirmiem viņa jautājumiem bija, kādas ir mūsu attiecības ar vāciešiem - es zinu, jūsu valdībai ir līgums ar vācu valdību - viņš piemetināja. Vai vācieši godīgi pilda savu līgumu, jeb tikai formāli, un kādas praktiski ir jūsu attiecības ar vāciešiem? Lūdzu kapt. Ķīselim, kas bija klāt, kā aculieciniekam pastāstīt, kā vācieši 1918. g. beigās slīcināja ieročus Daugavā, bet mums nedeva. Teicu, kā visu ko, t.i. ieročus, pārtiku, drēbes utt. saņemam ar lielām grūtībām un ļoti ierobežotā daudzumā. Sevišķi grūti dabūt ieročus.

Uz Kenana jautājumu, kā satiekam ar vāciešiem - teicu, ka cenšamies, kā viena tā otra puse ieturēt korektas attiecības.

Tālāk Kenans jautāja, kā es domāju, vai vācieši slēpj no mums informāciju un ziņas ko viņi saņem. Teicu, ka vācieši runā ar mums par situāciju tikai galvenos vilcienos, bet sīkumos neinformē. Piebildu, ka sīkāku informāciju, kas mūsu stāvoklī ir no liela svara un kādreiz pat izšķiroša, mēs iegūstam pašu spēkiem, bet kas attiecās uz galveniem militāriem un politiskiem jautājumiem, tad ziņas, kas mums pašiem pieejamas, mums pietiekoši palīdz orientēties.

Tālāk Kenans jautāja, vai man esot kādas ziņas par stāvokli Rīgā. Teicu, ka ir. Kenans: “Kādas?” Es: “Kas zīmējās uz pārtiku, tad, ņemot vērā apgrūtināto piegādi, stāvoklis diezgan grūts, trūkst pat maizes. Līdz ar to cilvēku nemiers aug.”

Kenans: “Vai tad nevar Rīgu apgādāt ar labību no Krievijas?” Es: “Pēc manas informācijas Krievijā pašiem grūtības ar labību.” Vēl Kenans jautāja, kādas ir manas domas par to, ja vācieši vieni paši ieietu Rīgā. Atbildēju, ka tas pēc manām domām, kā no politiskā tā no militārā viedokļa būtu nepielaižami. Tā būtu liela kļūda. Kenans: kāpēc? Es: visupirms, ja vācieši ieietu Rīgā vieni paši, tad tas politiski runātu pretī kā līgumam ar vāciešiem (pēc dispozīcijas), tā arī rietr. valstu nostājai attiecībā uz Latviju, kas atzīta de facto. Tas pierādītu arī, ka [34.lpp.] vāciešu nodoms nav tikai cīnīties pret lieliniekiem Latvijā, bet ka viņiem ir savi, atšķirīgi no mums, latviešiem, daudz tālāk ejoši plāni.

Militārā ziņā tas būtu nepieļaujami tāpēc, ka vācieši vēl ir pietiekoši stipri, lai iegājuši Rīgā to vairs neatstātu, tur nostiprinātos un perinātu daudz lielākus un tālejošākus plānus. Varbūt pat mēģinātu savienoties ar Judeniču, lai tad ietu vēl tālāk un vērstos pret lielinieku režīmu kā tādu. Rīgā no sākuma vāciešus varbūt pēc pārciestā trūkuma, ja viņi nāktu ar maizi, uzņemtu labvēlīgi. Bet tas, protams, būtu uz laiku.

Pēc manas atbildes Kenans klusēja un likās ko pārdomājam. Domāju, ka nemaldos, ja teikšu, ka šinī jautājumā mūsu intereses bija dažādas. Iespējams, ka pret tām varbūtībām, uz kurām es norādīju un kuras es uzskatīju par nepielaižamām, viņam nebija iebildumu... Bet atkārtoju: tas ir mans iespaids un manas personīgās domas.

Tad vēl Kenans jautāja, ko es domāju par tagadējo režīmu Krievijā, vai viņš ilgi pastāvēs. Uz to es Kenanam atbildēju, ka pēc manām domām nav tādas varas un spēka, kas viņu varētu gāzt (tagad karo pašas masas un ne ģenerāļi kā agrāk).

Bija vēl jautājumi, bet tie bija it kā blakus jautājumi galvenajiem, tāpēc par tiem nerunāšu.

Tad es, savukārt, griezos pie Kenana ar dažiem jautājumiem, kas mūs visvairāk interesēja. Pirmā [35.lpp.] kārtā: kādas ir izredzes saņemt no sabiedrotiem ieročus un citas kara mantas, kuru mums trūkst. Šeit jāpiezīmē, ka Kenans ne uz vienu no maniem jautājumiem neatbildēja noteikti. Viņa atbildes bija atturīgas un viņas vajadzēja “atšifrēt”. Tālāk runājot par jautājumu, kas mūs visvairāk interesēja - par ieročiem - ieminējos, ka mūsu priekšā stāv svarīgs uzdevums - ieņemt Rīgu. To izdarīt bez pietiekoša daudzuma ieroču, sevišķi bez artilērijas, nav iespējams, un būtu nepielaižami, ka mēs, latvieši, šinī tik svarīgā akcijā paliktu pēdējā vietā. Aizrādīju, ka Saldū un no Saldus apkārtnes pieteikušies daudzi brīvprātīgie, kas grib iestāties mūsu vienībās, bet mēs viņus nevaram pieņemt, jo trūkst ieroču, tāpēc jāaprobežojas ar viņu reģistrēšanu. Sapratu, ka no mums gaida plašāku darbību un kādus patstāvīgi gūtus panākumus. Varbūt, ka šādai viņu atturībai par iemeslu pa daļai bija viņu rūgtie piedzīvojumi citās vietās.

Pēc tam sarunas ritēja it kā brīvāk, varētu teikt, neoficiālāki. Šī dažu stundu tikšanās ar Kenanu mūsos tomēr atstāja cerības, un dzīvojām gaidās uz palīdzību. Neilgi pēc tam saņēmām no Liepājas paziņojumu, ka speciāli Baloža karaspēka daļām piešķir zināmu daudzumu šautenes (1000), ložmetējus (50) un patšautenes (80-100). Tas mūsu apstākļos bija liels atbalsts, bet, galvenais, mēs cerējām, ka tas ir tikai sākums no turpmāk lielākas palīdzības.

16. III izgājām no Saldus, lai caur Jaunpili dotos Jelgavas virzienā. Nākošajās dienās, virzoties uz priekšu, nekādus pretinieka spēkus, izņemot izlūku posteņus, nesastapām. Mūsu uzdevums bija, neuzkavējoties ilgi Jaunpilī, ātrāk izvērsties plašākā frontē, ieņemot līniju no Bērzes upes ietekas Lielupē līdz jūrai. Kā jau minēju, nesastopot pretestību, mūsu daļas gāja izklaidus pa dažādiem ceļiem un bez ceļiem, aptverot plašāku apgabalu, pārmeklējot mežus, apdzīvotas vietas, gravas utt., dažām vienībām dienvidos nonākot līdz Bērzmuižai un visu laiku turoties galvenā virzienā, t.i. uz Jelgavu.

21. III nogriezāmies no Tukuma-Jelgavas uz Kalnciema ceļu, pa kuru turpinājām iet līdz Mežciema mājām. Šīs mājas atradās meža malā un netālu no lielceļa. Novietoju tur savu štābu un daļu no saviem karavīriem. Mums bija ziņas, ka mežsarga mājās Sumragos, kas atradās kādus 2-3 km tālāk uz priekšu - ir manīts pretinieks. Vakarā izsūtīju rotmistru Goldfeldu ar jātniekiem Bataru-Sumragu virzienā, lai noskaidrotu, vai manāma pretinieka klātbūtne. Bez tam izsūtīju pastiprinātu kājnieku patruļu pa mežu pa labi un pa kreisi no ceļa. Pēc kādām apm. pāris stundām atgriezās Goldfelds un ziņoja, ka aiz Sumragiem dzirdams troksnis, vērojama kustība un redzamas arī ugunis. Uzdevu viņam [37.lpp.] atgriezties un turpināt novērošanu, cik ilgi iespējams. Vēl nebija sākusi aust gaisma, kad atgriezās Goldfelds ar ziņu, ka pretinieks virzās pa Kalnciema ceļu uz Sumragiem.

Nebiju nakti nolicies gulēt, steidzīgi liku modināt karavīrus un mainīju mūsu iziešanas stundu, kas bija nolikta uz plkst. 6 no rīta, un nekavējoši doties ceļā. Tādā kārtā izgājām par apm. 1 ½ stundām ātrāk par iepriekš nolikto laiku. Šis apstāklis mūs izglāba no ielenkšanas, kas bija neizbēgami, ja mēs izietu vēlāk, kā tas sākumā bija domāts.

Ceļš, kas nogriežas no Tukuma-Jelgavas lielceļa un iet uz Kalnciemu, ir vienkāršs lauku ceļš. Tā kā vieta ir zema, pats ceļš bija paaugstināts, abās pusēs dziļi grāvji. I kara laikā pa šo ceļu bijusi ļoti dzīva kustība, tāpēc vācieši savā laikā ceļu bija noklājuši apaļiem baļķiem. Tanī laikā, kad mums pa šo ceļu bija jāiet, viņš jau bija stipri sabraukts, baļķi izkustināti - tā kā pa viņu tikpat iešana, kā braukšana bija slikta, virzīties uz priekšu, piem., ar vezumiem, ķēķiem, ložmetējiem varēja pavisam lēnām. Ja uz šāda ceļa mums būtu jāsastopas ar pretinieku, tad mēs nokļūtu neapskaužamā stāvokli. Pateicoties tam, ka mēs ātrāk izgājām no Mežciema mājām, mēs paspējām pavirzīties pa ceļu uz priekšu un ieņemt salīdzinoši izdevīgas pozīcijas vienā meža malā. Mums priekšā bija neliels meža klajums, aiz [38.lpp.] kura sākās krūmi, kuros pretinieks, savukārt, ieņēma pozīcijas gandrīz vienā laikā ar mums. Pretinieks, redzēdams, ka mēs kārtojamies, atrazdamies tik tuvu, ka visu varēja redzēt neapbruņotām acīm - likās pārsteigts, jo no visa spriežot, gribēja mūs pārsteigt Mežciema mājās. Tāpēc pretinieks tūlīt sāka mums strauji uzbrukt, bet sastapās ar mūsu vislabāki apbruņotām vienībām, kuras ar spēcīgu uguni atsita pirmo uzbrukumu. Pretinieks tomēr uzbrukumu atkārtoja, bet arī otrreiz tika atsists un lielā steigā atkāpās uz Lielupi, pāri tiltam uz Kalnciemu. Mūsu vienības sekoja pretiniekam uz pēdām un apstājās netālu no Lielupes krasta. Es ar štābu novietojos jau minētās Sumragu mājās. Šī sadursme 22. III pie Batariem bija visniknākā no visām līdzšinējām sadursmēm.

Iestājās spējš atkusnis, un sākās šķīdonis. Virs ledus uz Lielupes parādījās ūdens. Mums steidzoši vajadzēja nodrošināt labā Lielupes krastā vietu pie tilta gala, lai varētu uzsākt tilta pārbūvi. Tāpēc nedrīkstējām kavēties un nakti no 23. uz 24. III pārgājām uzbrukumā. Lielupe bija jāpāriet ļoti neizdevīgos laika apstākļos, virs ledus bija ūdens, kas sagādāja grūtības, nakti brīžiem vajadzēja guļus virzīties pāri ledum. Labais Lielupes krasts, kas atradās pretinieka rokās, bija komandējošais. Šis pasākums, neskatoties uz to, ka no sākuma saņēma stingru pretinieka uguni, tomēr labi izdevās. Ar to [39.lpp.] mēs nodrošinājām ne tikai pāreju Lielupei, bet arī ieņēmām Kalnciemu, atsviežot pretinieku tik tālu, ka varējām ieņemt un nostiprināties bijušajās latviešu strēlnieku pozīcijās pirmā pasaules karā t.i., pa Lielupes Kalnaciema līniju. Pēdējo pārveidojām piemēroti mūsu vajadzībām. Ar to bija nodrošināts atbalsta punkts ceļam uz Rīgu.

No sadursmes pie Batariem mēs ieguvām skaidrāku ainu par stāvokli pretinieka armijā. Varēja konstatēt, ka ieroču bija pietiekoši - šautenes, ložmetēji un arī patšautenes, bet ieroči slikti uzturēti. Drēbes sliktas, tāpat arī veļa. Ievērojām, ka sevišķi slikti bija apavi. Rezerves patronas maz, pārsienamā materiāla trūkums, neaizskaramo pārtikas rezervju gandrīz nekādu. Tāpēc arī pie pirmās nopietnās sadursmes pretinieka vienības neizturēja un atkāpās nekārtībā un lielā steigā. Pēc Bataru-Kalnciema kaujām visiem palika tāds iespaids, ka pretinieka daļas neorganizētas un slikti apgādātas. Kamēr mans štābs atradās Sumragos, regulāri vienu dienu jāju uz Kalnciemu, otru uz Ķemeriem, kas 24. III arī bija ieņemti. Šeit man jāpiebilst, ka mūsu vienību apbruņojums vēl arvien atļāva daudz ko vēlēties. Mūsu vienības bija nevienādi un nepietiekoši apbruņotas, nemaz jau nerunājot par artilēriju. Ieroču sagāde mums arvienu vēl radīja lielas grūtības.

Šeit jāpastāsta par trīs apciemojumiem, no kuriem ikkatris pelna, lai pie viņa pakavētos.

Pirmais pie manis Sumragos ieradās Andrievs Niedra. Par Niedru kā cilvēku man jau bija zināms priekšstats. Savā laikā, protams, biju lasījis arī viņa rakstus, bet vislabāki viņu raksturoja nostāsti, kurus dzirdēju no cilvēkiem, kas viņu tuvāk pazina. Jāsaka, ka dzirdētais nepadarīja viņu pievilcīgu. Viņa vēlākā nostāja vāciešu pusē, viņa tieksme aktīvi līdzdarboties politiskajā dzīvē, labprātīgi uzņemoties sevišķus pakalpojumus vāciešiem pret latviešu tautas interesēm, apstiprināja manas agrākās domas par viņu.

Vienā dienā, tas bija aprīļa sākumā, man pateica, ka kāds cilvēks gribot mani satikt. Bija jau krēsla, ieliku revolveri kabatā un vēl pārprasīju, vai pilsētnieks jeb laucinieks, jo savu vārdu viņš nebija teicis. Mani karavīri teica, ka nevarot zināt, un ieteica man tumsā neiet ārā. Izgājis ārā, redzu stāvam cilvēku noplīsušā mētelī, pastalām kājās. Šis cilvēks man saka: “Esmu Niedra”. Iesaucos jautājoši: “Mācītājs Niedra?” Jo grūti bija iedomāties, ka šeit Sumragos manā priekšā un vēl tādā apģērbā varētu būt mācītājs Niedra. Uz manu izsaukumu Niedra atbildēja: “Jā”. Pirmā acumirklī, par neko citu nedomādams, apsveicu viņu (ar prieku). Vaicāju viņam: “Kā tad jūs šeit nokļuvāt?” Uz ko Niedra ar humoru [41.lpp.] atbildēja: “Kas tas ir jaunam cilvēkam no Rīgas līdz šejienei kājām atnākt”. Aicināju viņu telpās: “Jums droši vien slapjas kājas un esat nosalis”. Niedra: “No tējas neatteikšos. Biju pārliecībā, ka viņa tēva sirds viņu šurp atvedusi un ka tālo un grūto ceļu viņš uzņēmies, lai apraudzītu savus dēlus, kas bija Studentu rotas karavīri. Tāpēc tūlīt teicu: “Jūsu dēli dzīvi un veseli, varu viņus izsaukt šurp no pozīcijām, kur viņi patreiz atrodas, jeb jūs var aizvest pie viņiem”. Uz šo manu piedāvājumu saņēmu visnegaidītāko atbildi. Niedra pateicās man par piedāvājumu un domīgi teica (sēdēdams pie galda ar tējas glāzi priekšā un ar pirkstiem pa galdu bungādams): “Dēlus? ... Šoreiz gan man neiznāks viņus satikt”. Pat pielaižot varbūtību, ka Niedra pa ceļam uzzinājis, ka dēli sveiki un veseli, mani tomēr pārsteidza Niedras atteikšanās satikt dēlus. Prātā pazibēja doma: “Bet kāpēc tad Niedra pie manis ieradies? Kāds ir viņa nolūks un ko viņam vajaga?” Iemeslam vajaga būt svarīgam, ja tā dēļ mēro tādu garu un bīstamu ceļu. Mana otrā doma: jācenšas mazāk pateikt, bet vairāk no viņa uzzināt. Likās Niedra nojauta pārmaiņu manās domās un palika vēl mazrunīgāks. Mūsu sarunas apsīka, aprobežojāmies ar maznozīmīgām tēmām. Ja viņa nolūks bija no manis kaut ko uzzināt vai nu vācu uzdevumā jeb uz paša iniciatīves - tad viņš savu mērķi nesasniedza. Viņš bija pielaidis rupju kļūdu un, likās, [42.lpp.] pats to saprata. Es izvairījos no atklātības. Saprazdams, ka par nopietniem jautājumiem sarunas neiznāks, mūsu sarunas novirzījās uz maznozīmīgām lietām. Ka Niedram patīk pārdzīvot asus momentus, starp citu, liecina tas, ka viņš teica: “Būtu interesanti atrasties ar šauteni rokā pirmajā līnijā un, raugoties uz priekšu, domāt: vai nu tu mani, jeb es tevi”. Viņš to attēloja ar žestiem. Starp citu, stāstīja, kā viņš februāra sākumā (1919. g.) ticis no Rīgas līdz Rudbāržiem. (Kad Niedra 1919. g. bija iebraucis Rudbāržos, es ar viņu tikai atsveicinājos, kad viņš jau brauca prom, bet es tikko biju ieradies no Lēnes muižas). Niedra stāstīja, kā viņš Rīgā pratis pārliecināt attiecīgās iestādes un personas, ka tautas un valsts saimniecībai jāattīstās daudzveidīgi, ka, starp citu, svarīgu vietu saimniecībā ieņem biškopība. Viņš uzdevies par biškopības instruktoru un saņēmis attiecīgus dokumentus un apliecību ar uzdevumu noorganizēt šīs nozares centrus dažādās vietās. Viņš devies uz Jaunpili (domājams, zem sveša vārda), no kurienes apbraukājis apkārtni, lai izdevīgā brīdī un vietā pārietu fronti.

Bija jau vēls laiks, kad Niedra beidza stāstīt. Piedāvāju viņam naktsmājas. Otrā rītā Niedra devās tālāk uz Tukumu. Pirms tam viņš lūdza man atļauju piezvanīt uz Oberštābu Tukumā. Biju pareizi uzminējis viņa lomu. Bija arī saprotams, kā viņam tik viegli izdevās no Rudbāržiem nokļūt uz [43.lpp.] Liepāju un no turienes atpakaļ uz Rīgu. Tāda bija mana pirmā tikšanās ar Niedru (jo Rudbāržos viņš runāja ar Kalpaku, kad atrados Lēnes muižā).

Pēdējā laikā ziņas no Liepājas liecināja par to, ka stāvoklis tur arvien vairāk saspīlējās. Vācieši lika visādus šķēršļus mūsu valdības pasākumiem. Tanī pašā laikā mūsu vienībās arvien vairāk pieplūda dzīvais spēks. Manā rīcībā no Liepājas ieradās jau pilnā gatavībā saformētas rotas. Tas, bez šaubām, vāciešiem nevarēja patikt un viņi meklēja ieganstus, kā kavēt mūsu tālākorganizēšanos un nostiprināšanos - vēl jāņem vērā, ka toreizējais zemkopības ministrs Jānis Goldmanis 1919. g. februāra beigās valdības vārdā pasludināja, ka tiem, kas līdz noteiktam laikam brīvprātīgi iestāsies latviešu karaspēka vienībās, tiks dota priekšroka zemes piešķiršanā pēc agrārreformas. Tā kā paredzētā agrārreforma neizbēgami skartu Baltijas muižniecību, tad vācieši Goldmani un Zālīti dēvēja par “boļševikiem”.

Tāds bija stāvoklis, kad 1919. g. 15. aprīļa pievakarē pie manis Sumragos ieradās barons Manteifels Šīmaņa pavadībā. Manteifels Landesvērā ieņēma izcilus stāvokli. Viņa ierašanās iemesls, kā Manteifels pats paskaidroja, esot nepieciešamība pārrunāt par nesaskaņām starp latviešiem un latviešu jaunformējamiem spēkiem no vienas puses un vāciešiem un vācu tautības vienībām no otras puses - kas sevišķi krasi izpaužas Liepājā. Vēlami esot pārrunāt, kā varētu novērst pārpratumus, lai no tiem neciestu saskaņota kopdarbība frontē. Manteifels runāja plaši un gari. Man radās iespaids, ka viņš ar nolūku sarunas velk garumā. Jautāju sev: kāds īsteni viņa nolūks? Jo pēc 2-3 stundu sarunas nebiju saņēmis no viņa nevienu praktisku priekšlikumu. Manteifela izturēšanās man atgādināja Niedras izturēšanos, kad tas mani “apciemoja” Sumragos. Tāpat kā no Niedras runas, tā arī no sarunas ar Manteifeli, neko konkrētu nevarēju izlobīt. Mans stāvoklis bija diezgan grūts, jo par apstākļiem Liepājā zināju tikai lielos vilcienos, tāpēc sarunas laikā pastrīpoju, ka politiskos, saimnieciskos, militāros un citus jautājumus kārto mūsu valdība. Manteifels teica, ka viņu interesējot manas personīgās domas minētos jautājumos. Atbildēju, lai spriestu par svarīgiem jautājumiem, jābūt sīki informētam visos sīkumos. Bet es sīkāki tieku informēts par jautājumiem, kas attiecās tieši uz mani. Pārējos jautājumos [53.lpp.] esmu informēts lielos vilcienos. Bez tam Liepājā nav man padotu karaspēka vienību. Iejaukties šinīs lietās nav mans uzdevums un, nezinot sīkāki apstākļus, nevaru arī neko teikt.

Apmēram 9 vakarā pēc garas un pilnīgi nesekmīgas sarunas Manteifels un viņa pavadonis atvadījās un devās uz savu mašīnu, ar kuru bija atbraukuši. Lai tiktu uz lielceļa, izbraucot no Sumragu pagalma bija jāpārbrauc seklam grāvītim, drīzāk sakot, padziļinājumam, kas nebija sevišķs šķērslis. Šinī vietā mašīna pēkšņi apstājās. Manteifels ar Šīmani izkāpa un kopā ar šoferi kaut ko norūpējušies apsprieda. Šofers turpināja darboties ap motoru - acīmredzot motors bija sabojājies. Izsūtīju pavaicāt, vai nevaram palīdzēt salabot. Manteifels pateicās, bet no palīdzības atteicās. Motoru laboja ilgi - līdz pašai rīta gaismai. Tikai tad viņi aizbrauca (apm. 4 no rīta).

Bet jau ap plkst. 6 no rīta (16. IV) man Šīmans zvanīja no Tukuma - tas pats Šīmans, kas pirms dažām stundām pūlējās ap “sabojājušos” mašīnu Sumragos. Viņš teica, ka Oberštābam (kas atradās Tukumā) ziņots no Liepājas, ka tur naktī no 15. uz 16. aprīli notikusi sadursme starp latviešu jaunformējamām daļām un vācu karaspēka daļām. Daži Latvijas valdības ministri “aiz pārpratuma” aizturēti, bet tagad jau atbrīvoti un pievienojušies valdībai, [54.lpp.] kas jau bija paspējusi pārvietoties uz kuģa “Saratov” Liepājas reidā. Pašā Liepājā it kā esot jauna jeb formējoties jauna valdība. Latvieši izvirzot ministru prezidenta postenim mācītāju Andrievu Niedru. Šīmanis teica, ka Oberštābs man lūdzot nekavējoties ierasties Tukumā, paņemot līdz nepieciešamās mantas, ar tādu aprēķinu, lai no turienes es varētu doties tālāk uz Liepāju un tur uz vietas noskaidrot, kas patiesi noticis (!!), kā arī kas būtu tālāk darāms. Man pakaļ uz Sumragiem nekavējoties tikšot izsūtīta mašīna. Teicu Šīmanim, ka uz Tukumu nebraukšu. No Šīmaņa saraustītā stāsta un no viņa nenoteiktām atbildēm uz maniem jautājumiem, sapratu, ka viņa ziņojumā daudz kas neatbilst īstenībai. Arī Manteifeļa un Šīmaņa apciemojums, tāpat kā mašīnas sabojāšanās tagad parādījās īstā gaismā. Viņu nolūks bijis mani novērot un saistīt uz vietas. Tagad Šīmanis mani gribēja iedabūt slazdos, jo neatlaidīgi aicināja uz Tukumu un teica, lai es apdomājot, mana atteikšanās braukt varot izsaukt nevēlamas sekas un lielas nepatikšanas, jo notikumi Liepājā ņēmuši tādu virzienu, ka tie nekavējoties jānoskaidrojot un jānokārtojot. Atbildēju, ka man nav ko domāt - es nebraukšu uz Tukumu. Pēc kāda laiciņa, apmēram pulkst. 22, man no Oberštāba zvanīja otrreiz un atkārtoja priekšlikumu braukt uz Tukumu, piebilstot, ka tas jādarot steidzoši, jo vilcināšanai varot būt sliktas sekas. Es kategoriski [55.lpp.] atteicos braukt. Sapratu, ka man sagatavotas lamatas, kurās iekritušu mani gribēja pierunāt, varbūt pat piespiest rīkoties pretēji manai pārliecībai un pret mūsu jaunās valsts interesēm. Mana piekrišana braukt, būtu arī piekrišana Ulmaņa valdības gāšanai un līdz ar to nostāšanās vāciešu uzstādītās jaunās valdības kandidātu pusē ar visām no tā izrietošām sekām.

Nebija noslēpums, kādi bija vāciešu nolūki. Bija zināmi viņu nodomi kolonizēt Kurzemi un Zemgali un atkal būt noteicējiem latvju zemē. To nedrīkstēja pielaist.

Šai vācu atbalstītai valdībai bija lemts piedzimt nedzīvai.

Kad Sumragos biju saņēmis ziņas par notikumiem Liepājā, tūlīt sēdos zirgā un devos pie saviem karavīriem frontē, lai uz vietas informētu viņus par notikumiem un uzzinātu viņu domas un nostāju šinī lietā. Kā tas bija paredzams, viņi noteikti nostājās Latvijas Pagaidu valdības pusē un to pilnā mērā atbalstīja. Pēc tam nozīmēju 3 virsniekus (kapt. Luteri, kapt. ... un Mežciemu), kuriem uzdevu nodibināt un uzturēt personīgus sakarus ar Latv. pag. valdību, bet ja tas pagaidām nebūtu iespējams (mums bija zināms, ka pag. valdība atrodas uz kuģa “Saratov”), tad stāties sakaros ar angļu misijas pārstāvi Liepājā - majoru Kenanu, kam bija kontakts [56.lpp.] ar pag. valdību un kas mums bija pazīstams no apmeklējuma Saldū.

Kā to biju paredzējis, ar pag. valdību tūlīt neizdevās nodibināt kontaktu, tāpēc bija jāgriežas pie Kenana. No pēdējā ieguvām sīkāku informāciju kā par mūsu valdības stāvokli, tā arī par notikumiem Liepājā, t.i. par tā saukto “Niedras puču” naktī no 15. uz 16. aprīli. Tā Kenans kļuva it kā par vidutāju starp pag. valdību un mūsu frontes karaspēku.

Lūdzu majoru Kenanu paziņot Latvijas pag. valdībai, ka man zināms par notikumiem Liepājā naktī uz 16. apr., ka šos notikumus neatbalstu, bet nosodu - to varu teikt kā savā, tā mūsu karavīru vārdā, kuru noskaņa man zināma. Bez tam lūdzu apsardz. ministri Zālīti visus jau apmācītos un apbruņotos karavīrus nozīmēt manā rīcībā sūtīšanai uz fronti. Bez tam vēl lūdzu pateikt, kas attiecās uz mani personīgi, tad arī uz priekšu nesolidarizēšos ar jebkādu vāciešu separātu rīcību un pakļaušos tikai mūsu Latv. pag. valdības rīkojumiem.

Drīz izdevās nodibināt tiešus sakarus ar mūsu valdību, kas stipri atviegloja manu stāvokli. Tagad varēju tieši mutiski saņemt informāciju par to, kas notiek Liepājā, no apsardzības ministra Zālīša, kamēr visu šo laiku lielāko tiesu man bija jārīkojas pēc saviem ieskatiem, uzņemoties visu atbildību uz sevi. Šo informāciju saņēmu tieši no 3 minētiem virsniekiem, no kuriem pārmaiņus viens atradās [57.lpp.] Liepājā, otrs pie manis, trešais brauca ar korespondenci.

Drīz vien vācieši saprata, ka ar viņu izbīdīto Niedras valdību nepanāks to, ko gribēja, t.i visupirms gāzt Tautas padomes iecelto Latvijas pag. valdību un līdz ar to atsvabināties no līguma starp Latv. pag. valdību un Vāciju, kuru no Vācu puses bija parakstījis toreizējais Vācijas kara ministrs Vinnigs (17.12.1918). Bez tam, vācieši pārliecinājās, ka šai jaunajai valdībai trūkst latviešu atbalsta, tāpēc viņiem bija jāmeklē citi ceļi, lai izvestu savus nodomus, pie tam tā, lai nenonāktu arī tūlīt asā konfliktā ar Sabiedrotiem. Tāpēc uzpeldēja projekts par tā saucamo direktorijas dibināšanu, kurā ietilptu pārstāvis no vācu daļām - Landesvēra - barons Manteifels, no krievu daļas kņazs Līvens un no latviešu daļām pulkvedis Balodis. Šo projektu man piesūtīja Manteifels ar vēstuli. Tanī pašā laikā man kļuva zināma Līvena nostāja attiecībā pret šo projektu. Viņš paziņoja vāciešiem, ka ieies direktorijā tikai tad, ja viņā ieies arī pulkvedis Balodis. Es, protams, kategoriski atteicos ņemt jebkādu dalību šinī direktorijā.

No zēna gadiem esmu bijis laucinieks un arī pats izbaudījis uz sevi, kā vācieši pretojās mūsu latviešu garīgās un materiālās labklājības augšanai - radot šķēršļus latviešiem izglītības iegūšanā un citur. Tagad, kad latvieši bija stājušies pie savas valsts [58.lpp.] uzbūves, es bieži kopējās kara gaitās sajutu apslēptu, bet neatlaidīgu pretdarbību no vāciešu puses visam tam, kas varētu stiprināt mūsu latv. vienības un līdz ar to veicinātu mūsu valsts nostiprināšanu.

Drīz pēc tam - varbūt pēc dažām dienām - mani lūdza ierasties Oberštābā Tukumā. Ieradāmies kopā ar mana štāba priekšnieku pulkv. Bolšteinu. Mums bija teikts, ka esot jānokārto neatliekami jautājumi par latv. vienību tālāko apbruņošanu, apgādi ar pārtiku un drēbēm, kā arī par ciešāku kopdarbību. Lai gan šos jautājumus pārrunājām diezgan sīki - praktisku rezultātu nebija. Nebija pat solījuma kaut ko reālu darīt, aizbildinājās, ka jāziņojot un jāaprunājoties ar augstākām instancēm. Tā tad jautājumus, kas mums bija tik svarīgi, vācieši bija izmantojuši tikai kā iemeslu, lai mani aicinātu uz Oberštābu - labi zinādami, cik ļoti mums no svara dabūt ieročus un citas kara mantas. To drīz vien apstiprināja saruna, kas man pēc oficiālās apspriedes bija ar Šīmani. Viņš mani palūdza uz dažiem vārdiem kādā blakus telpā. Bez aplinkiem Šīmanis tūlīt uzsāka sarunu par projektēto direktoriju. Viņš teica, ka par to ir vispusīgi pārdomāts un apspriests. Landesvēra štābs un “augstākā priekšniecība” pilnīgi piekrīt direktorijas dibināšanai un atrod to par vienīgo pareizāko izeju šinīs apstākļos. Šīmanis teica, ka tādēļ neesot saprotama un attaisnojama mana atteikšanās ieiet direktorijā. [59.lpp.] Jāņem vērā - teica Šīmanis - ka jūsu atteikšanās gadījumā arī Līvens atteicas ieiet direktorijā. Tad plāni par tālāko sadarbošanos frontē izjūk, jo nevar būt nekādas sadarbības ar valdību (t.i Latv. pag. valdību), kurai nevar uzticēties, jo viņā ieiet tādi ministri kā Zālīts un Goldmanis. Cik nopratu, ka arī ar Ulmani kā valdības galvu viņi bija ne visai apmierināti. Šīmanis pastrīpoja vēlreiz, ka nevarot būt runa par kopdarbību un Rīgas atbrīvošanu; tā būšot jāatliek uz ilgāku laiku. Kas attiecās uz Jums - Šīmanis turpināja - mēs nevaram saprast, kas Jūs attur iestāties direktorijā. Ja jūs piekristu mūsu priekšlikumam un direktorija nodibinātos - Jūs saņemtu čeku par lielāku summu (konkrēti summu neminot) jeb, ja vēlaties - kādu no vislielākām muižām. “Хоть Каздангу” viņš piebilda krievu valodā. Ja Jūs principā piekristu priekšlikumam, tad par pēdējo jautājumu ar Jums runās kompetentāka persona, kurai jūs pilnīgi varētu uzticēties.

Visa mana līdzšinējā, lai gan neilgā darbība, tāpat arī mana nostāja puča laikā bija nepārprotama - arī vācieši to nevarēja pārprast - tāpēc šāds piedāvājums man bija, mīksti sakot, liels pārsteigums, un uz to man varēja būt tikai viena atbilde - nekādas direktorijas nedz ar, nedz bez čeka. Mums nav vajadzīgas nekādas direktorijas, jo mums ir Latvijas pagaidu valdība.

Trešais apciemojums bija 1919. g. aprīļa pēdējās dienās. Pie mums Kalnciemā ieradās aizokeāna viesis - Savienoto valstu pulkvedis Grīns. Viņu pavadīja ģenerālis Misiņš, kas strādāja Apsardzības ministrijā Liepājā. Mūsu frontes apstākļi, kā likās, viņam bija sveši, un arī atbraucis pie mums, viņš neapjautājās nedz par karavīru skaitu, nedz par pēdējiem notikumiem frontē, nedz arī par citiem apstākļiem. Pulkvedis Grīns izteica vēlēšanos parunāt ar karavīriem, kuri piedalījušies kādā kaujā. Visupirms viņš lūdza parādīt mūsu kareivjus, kas vislabāk apbruņoti un apģērbti, bet pēc tam tos, kas vissliktāk apbruņoti un apģērbti.

Apmeklējums man bija negaidīts, tā kā par kādu iepriekšēju sagatavošanos jeb instruktāžu nevarēja būt runa. Uz pulkveža Grīna vēlēšanos izsaucu kādus 20 karavīrus no studentu rotas, kas bija vislabāki apgādāta. Viņas sastāvā bija arī virsnieki no latviešu strēlnieku pulkiem, tātad piedzīvojuši karavīri. Viens otrs no rotas karavīriem varēja uz Grīna jautājumiem atbildēt bez tulka palīdzības. Grīnu pārsteidza kareivju brašais izskats un viņu patstāvīgās, brīvās atbildes tā, ka viņš izsaucās: “Tā jau ir tīri eiropeiskas armijas vienība!” Pēc tam liku izsaukt kapteiņa Grāvelsiņa rotu. Apstaigājis rotu, Grīns palika ļoti domīgs - jo tas, ko viņš tagad redzēja, maz līdzinājās iepriekš redzētam un jau [61.lpp.] nepavisam ne “eiropeiskas armijas vienībai”. Likās, Grīns domāja, ka izteicies pārsteidzīgi. Kontrasts patiešām bija liels. Mums vēl arvien bija liels ieroču un apģērba trūkums. Viens otrs kareivis bija mājas drēbēs un šņorzābakos. Grīns jautāja, vai šie karavīri bijuši kaujās. Ģen. Misiņš pasteidzās pateikt, ka šī vienība nav bijusi kaujās, jo ir formēšanas stadijā un tā vēl jāapmāca un jāapģērbj. Šinī brīdī griezos pie ģen. Misiņa: “Atvainojiet, ģ. kungs, Jūs neesiet informēti par lietas apstākļiem”. Ģen. Misiņš mani pārtrauca: “Es Jūs neprasu”. Uz to es, savukārt, atbildēju: “Ģen. kungs, es redzu, Jūs neesiet informēti. Es neesmu šeit, lai klusētu. Turu par pienākumu sniegt pareizu informāciju. Šie karavīri ir bijuši kaujās un parādījuši lielu drošsirdību. Viņu vidū daudz brīvprātīgo tikai pirms dažām dienām forsēja Lielupi pie Kalnciema ļoti nelabvēlīgos apstākļos. Bija atkusnis un virs ledus bija ūdens. Karavīriem nācās pat gulties ūdenī, lai izvairītos no ložu krusas. Es ticu, ka viņi arī uz priekšu tikpat apzinīgi pildīs savus karavīra uzdevumus”. Šos manus paskaidrojumus virsl. Muške pārtulkoja angliski pulkv. Grīnam. Saņēmis no manis vislabāko atestāciju par mūsu karavīriem, Grīns griezās ar uzrunu pie karavīriem un teica, ka saprot mūsu grūtības un no savas puses solījās darīt visu, kas viņa spēkos, lai mūsu karavīri saņemtu palīdzību - apbruņojumu, munīciju un apģērbu. [62.lpp.] Sirsnīgi atvadījies no manis un kareivjiem, viņš aizbrauca.

Aprīļa beigās (1919.) saņēmu no Oberštāba norādījumu ieņemt pozīcijas no Bērzes upes ietekas Lielupē līdz jūrai. Izpildot šo uzdevumu, es ar savu štābu pārcēlos no Sumragiem uz Ķemeriem. Ķemeros, kuri lai gan pirmā pasaules kārā bija stipri izpostīti, tomēr varēja ērtāki novietot štābu un kareivjus un vēl rezervēt telpas solītam papildinājumam no Liepājas. Tā maija sākumā jau bijām novietojušies Ķemeros. Šeit zināms atvieglojums bija arī pārtikas sagādē - dabūjām zivis, ko mums piegādāja zvejnieki un kuriem mēs, savukārt, devām miltus, jo to mums bija pietiekošs daudzums. Ķemeros notika intensīva to karavīru apmācība, kas nebija pietiekoši sagatavoti. Tā, par piemēru, daudz brīvprātīgu, bet neapmācītu kareivju bija kapteiņa Zolta rotā.

Kādu dienu - maija sākumā - pie manis atkal ieradās mācītājs Andrievs Niedra. Tagad pazinu viņu labāki un sapratu, ka viņš ieradies ar kādu jaunu vācu uzdevumu. Kā jau paredzēju, viņa sarunas tēma bija saprašanās ar vāciešiem. Liepājas notikumus (puču) neskārām, jo ar Niedram piemītošu izveicību, viņš bija pratis stāvēt notikumu aizmugurē. Tā kā N. bija atbraucis pavēlu, viņš palika [63.lpp.] nakti. Agri nākošajā rītā viņš man iedeva papīra strēmelīti, uz kuras ar zīmuli bija uzrakstītas viņa domas par to, cik tālu kolonizēt Latviju, lai tas būtu pieņemams vāciešiem. Savelkot kopā uzrakstīto un runāto, var sacīt, ka bija paredzēta vislielākā pretimnākšana Baltijas muižniekiem, bez kuru palīdzības, kā Niedra teica, mēs neatbrīvošot nedz Rīgu, nedz Vidzemi, nedz Latgali. Prasības bija tāluejošas, piemēram: zemes piešķiršana vācu karavīriem (kas piedalījušies mūsu kopējās cīņās), pilnīga vācu skolu un organizāciju autonomija, vācu valodas līdztiesība oficiālās iestādēs un tamlīdzīgi. Tādu cenu, pēc Niedres domām, vajadzētu maksāt vāciešiem par viņu patreizējo palīdzību. Tas nozīmēja radīt valsti valstī un atkal nobīdīt latviešus pie malas. Šī Niedras pašrocīgi rakstītā zīmīte figurēja Niedras prāvā (1924. g.?), kuras laikā es to nodevu pievienošanai pārējiem tiesas materiāliem.

6. jeb 7. maijā (1919.) Oberštābs lūdza mani un štāba priekšnieku Bolšteinu ierasties pie ģenerāļa von der Golca Tukumā. Oficiāli Golcs skaitījās vācu tā saucamo brīvprātīgo daļu Somijā un Baltijā priekšnieks, bet viņa īstenie uzdevumi bija daudz lielāki un tālejošāki. Viņa misija (darbība) pietiekami pazīstama, un pie tās sīkāki nav ko apstāties, tāpēc īsi pateikšu par savu personīgo sastapšanos ar [64.lpp.] viņu. Par nožēlošanu mēs toreiz bijām spiesti saistīties ar šāda veida palīdzību.

V. der Golcs mūs pieņēma ļoti auksti un augstprātīgi. Mēs bijām aicināti uz apspriedi, bet īstenībā nekāda apspriede nenotika - vismaz ar mums nē. Golcs uzstādīja man dažus saraustītus jautājumus. Piemēram: kāds gars valdot man padotās karaspēka daļās. Nenogaidījis manu atbildi, Golcs turpināja jautāt, vai mani karavīri esot par saprašanos ar vāciešiem, jeb lielāka daļa no jūsu karavīriem domā tāpat kā daži Ulmaņa valdības locekļi. Kādas man ziņas par Krieviju. Golcs gribēja vēl tālāk jautāt, bet es izmantoju mazu pauzi un teicu, ka kritizēt mūsu valdības locekļus un viņu darbību šeit no manis kā karavīra būtu nedisciplinēti. Kas attiecās uz man padotiem karavīriem un komandējošo sastāvu, tos pazīstu. Viņu vidū daudz brīvprātīgo un daudz tādu, kas piedalījušies kaujās, tāpat arī daudz virsnieku, kas ņēmuši dalību pasaules karā un latviešu strēlnieku pulkos, tāpēc esmu pārliecināts, ka viņi apzinīgi pildīs savu uzdevumu. Kad pieminēju latviešu strēlniekus, grāfs v. d. Golcs saviebās. Pēc tam v. d. Goles turpināja: “Mans uzdevums jums pateikt, un es to pastrīpoju, ka jums jāsaprotas ar vāciešiem”. Acīmredzot, tas bija galvenais iemesls, kāpēc mūs ataicināja uz Oberštābu, un šādi jautājumi, kā par Krieviju, bija tīri formāli, lai paildzinātu sarunu, jo aicināt mūs uz Tukumu sarunas [65.lpp.] dēļ, kura ilgtu kādas 10-15 minūtes bija tomēr neērti. Tāpēc arī atbildēju, ka droši vien nevarēšu nekā tāda pateikt, kas viņam nebūtu zināms, nevar salīdzināt viņa informācijas avotus ar manējiem.

Jau sarunas sākumā sapratu, ka Golca nolūks nebūt nav ko noskaidrot, tāpat kā viņam nav arī nodoms īsteni saprasties un nopietni palīdzēt (zem saprašanas un palīdzības jāsaprot saistības ar mūsu pagaidu valdību). Redzēdams, ka v. der Golcs grib sarunu izbeigt, es pacēlu jautājumu, kas mūs visvairāk interesēja, proti: ka saskaņā ar līgumu, kas noslēgts starp mūsu valdību un Vācijas ministru Vinnigu, mums solīti ieroči ar attiecīgu munīciju. Tā kā mūsu vienības ar katru dienu palielinājas, ieroču trūkums paliek arvien vairāk jūtams. Pirms apmēram mēneša griezos Oberštābā ar lūgumu saskaņā ar minēto līgumu piegādāt mūsu daļām 5000 šautenes ar munīciju, ložmetējus un rokas granātas. Saņēmu solījumu, ka pieprasītos ieročus saņemšu 2-3 dienu laikā. Bet pagājis jau mēnesis un neesmu neko saņēmis. Tādēļ lūdzu Golcu atbalstīt manu lūgumu par ātrāku ieroču piegādi. Uz ko Golcs atbildēja: ja ir solīts - tiks pildīts. Ar to mūsu saruna beidzās.

Drīz mani no Oberštāba brīdināja, ka paredzama vēl viena apspriede, lai esam gatavi ierasties - par datumu paziņos.

9. V sekoja lūgums ierasties Oberštābā. Devos turpu kopā ar štāba priekšnieku Bolšteinu un operatīvās daļas kapteini Toni.

Oberštābā bija saaicināti visu daļu komandieri - latviešu, vācu un krievu. Visā visumā ap 20 cilvēku. Majors Flečers uzsvēra, ka šī sanāksme pilnīgi slepena. Mūsu priekšā liels, svarīgs uzdevums, viņš turpināja - atbrīvot Rīgu. Šinī sakarībā majors Flečers nolasīja jau izstrādātu uzbrukuma plānu. Uzbrukums paredzēts no 11. uz 12. maiju. Uzbrukuma attīstība paredzēta trijos virzienos un lielos vilcienos šāda: viens virziens no Jelgavas pa Jelgavas-Rīgas šoseju Rīgas virzienā. Otrs, kurā ietilpst man padotās vienības, no Kalciema gar Babītes ezeru uz Piņķiem, pie kam Ķemeros novietotās daļas dosies gar jūras malu uz Bulduru tiltu, lai savienotos ar daļām, kas virzās uz Piņķiem. Trešā kolonā - kas virzīsies pa labi no Jelgavas-Rīgas šosejas no Jelgavas Rīgas virzienā, būs dzelzs divīzija. Vēl pietiekoši laika - teica Flečers, lai karaspēka daļas varētu noorganizēt tā, ka katrā karaspēka daļā, kas pirmā ieietu Rīgā, būtu zināma daļa no visām vienībām - t. ir latviešu, vācu un krievu daļām.

Apmēram ap 11. V saņēmu steidzošu speciālpaziņojumu. Mans sakaru virsnieks ar Oberštāba lietām Šulmanis Flečera uzdevumā ziņoja, ka domātais [67.lpp.] “pasākums” (t.i, uzbrukums) pagaidām tiek atlikts. Maniem sakaru virsniekiem Liepājā izdevās uzzināt par šī atsaukuma iemesliem tuvāk. Mana nojauta apstiprinājās - iemesls bija atkal vāciešu separātie plāni un intrigas. Spēki, kas stāvēja aiz Flečera un landesvēra, viņu instruēja, lai cenšas Ulmaņa valdību pamudināt uz lielāku piekāpību vācu prasību priekšā, jo vācieši saprata, ka ar viņu “rīcībā” esošo Niedras valdību neko nepanāks - latvieši to neatbalstīja.

Šinī laikā - t.i. apm. sākot no 10. V līdz pat uzbrukuma sākumam Rīgai 21. V, pievērsām lielāku uzmanību mūsu vienību ciešākai saliedēšanai frontē, kuras papildinājās ar jauniem spēkiem. No maniem virsniekiem Liepājā saņēmu informāciju, ka ar Flečera (Landesvēra komandiera) un Bišofa (dzelzs divīzijas komandiera) rīcību nebija visai apmierināta viņu augstākā priekšniecība, jo kļuva par daudz skaidri redzams, ka viņu rīcība ir apzināta vilcināšanas taktika, kas nenāk par labu nedz vietējo vāciešu vienībām, nedz arī tām, kas ieradušās no Vācijas. Turklāt par situāciju Baltijā, resp. arī Latvijā, sāka interesēties Parīzē. Vērst šādu uzmanību uz savu rīcību Latvijā, bija vāciešiem nevēlami. No Ulmaņa valdības viņi neko vairāk izspiest nevarēja. Ar katru dienu auga latviešu nacionālā apziņa - ir mazajā, neieņemtajā Liepājas apvidū, ir mazajā no mums ieņemtajā apgabalā, [68.lpp.] Ziemeļlatvijas novados, tāpat arī Rīgā. Izejot no šī fakta, vāciešiem nekas cits neatlika, kā mainīt savu lēmumu par agrāk nolikto un pēc tam atcelto uzbrukumu Rīgai, noliekot par jaunu to sākt naktī no 21. uz 22. V.

Dažas dienas pirms uzbrukuma mani izsauca uz Oberštābu un iedeva to pašu uzbrukuma plānu, ar kuru Flečers mūs iepazīstināja 9. V (1919.), tikai ar maziem koriģējumiem.

Ķeroties pie tik svarīga uzdevuma, kā uzbrukums Rīgai, uz mani gūlās liela atbildība. Bija nopietni jāapsver, cik visā visumā var paļauties uz mūsu karavīriem. Vai visas mūsu latviešu un arī krievu vienības, kas tagad likās viengabalainas, izturēs pārbaudījumu arī turpmāk, jo Rīgā izklīdušas, tās varētu nonākt zem dažādiem iespaidiem. Uz šo jautājumu atbildi deva kapt. Zolta rotas izturēšanās, kas sastāvēja pa lielākai daļai no pilsētniekiem - Liepājas darba jaunatnes, kas pēc visām pasaules kara un pēckara grūtībām varēja būt citos ieskatos par mūsu topošo valsti un viņas iekārtu. Jo, kā jau minēju, līdz šim mūsu tautai bija daudzkārt solīts no visādām varām - no cara Krievijas, no vāciešiem - tāpat arī pēc februāra revolūcijas Krievijā, bet latvieši neko reālu, kas padarītu viņu stāvokli labāku, neieguva. Tagad mūsu jaunā latviešu valdība - mūsu pagaidu valdība - arī sola. Bet [69.lpp.] vai viņa šos savus solījumus varēs pildīt, varēja vienā otrā radīt šaubas. Notikumi pie Slokas mūsu frontes kreisā spārnā, kuru aizstāvēja kapt. Zolta rota, kas, kā jau teicu, bija saformēta no Liepājas strādnieku jaunatnes, liecināja par lielu varonību un izturību. Zolta rotai vienu nakti uzbruka pretinieks lielā pārspēkā. Cīņā krita rotas komandieris kapt. Zolts, viņa vietnieks virsleit. Kīns tika smagi ievainots un zaudēja acu gaismu, jaunākie nodaļu un vadu komandieri arī bija krituši jeb ievainoti. Tādos apstākļos, gandrīz bez vadības, rota pārgāja pretuzbrukumā, atsita pretinieku un ieguva pat trofejas - dažus ložmetējus. Ja tādu pašaizliedzību un vienību parādīja viena no mazāk apmācītām un vismazāk “apšaudītām” vienībām, tad tas liecināja par ticību un uzticību. Šis un vēl citi piemēri man, kā mūsu latviešu vienību pavēlniekam, deva pārliecību, ka uz mūsu latviešu vienībām var paļauties.

Pamatojoties uz dispozīciju, kuru saņēmu no Oberštāba, un saskaņā ar mūsu kaujas uzdevumiem, mēs naktī no 21. uz 22. V sākām virzīties pa norādīto ceļu, kā jau minēju. Uzbrukums attīstījās strauji. Pretestība no sākuma bija neliela, un mēs viņu ātri salauzām. Grūtāki klājās tām mūsu daļām, kas virzījās gar jūru un Lielupes kreiso krastu - t.i. pa vasarnīcu rajonu. Šeit bija jāpārvar daudz dzeloņdrāšu aizžogojumu, un daudzās vietās pretinieks izrādīja sīvu pretošanos. Kolonna, kas virzījās [70.lpp.] uz Piņķiem tieši manā vadībā, pie Piņķu baznīcas sastapa niknu pretestību. Bet arī to mēs pārvarējām. No saņemtiem gūstekņiem mēs ieguvām vērtīgas un sīkas ziņas. Viņi stāstīja, ka tikko saņēmuši pavēli steidzoši atiet uz Daugavas labo krastu, izlietojot visus iespējamos pārcelšanās līdzekļus. Vēlāk uzzinājām, ka ap šo laiku Rīgas tilti jau atradās vāciešu rokās. Tātad vācieši mūs bija pievīluši - viņi bija centušies ne tikai izrauties pirmie uz priekšu, bet tieši kavēja mūsu latviešu daļas ņemt dalību, kā bija norunāts.

Kaujas apstākļos pie Piņķiem - kad pretinieks lielā steigā sāka pat atkāpjoties bēgt, kad lielākās grūtības bija pārvarētas un steidzoši vajadzēja iet uz priekšu, saņēmu maj. Flečera pavēli, kuru man nometa no lidmašīnas - tālāk neiet, latviešu daļas koncentrēt Piņķu rajonā un gaidīt tālākus rīkojumus. Bet drīz uzzinājām, ka Līvenam ar viņa krievu daļām, turpretī, bija dots rīkojums steidzoši doties uz tiltiem, lai kopā ar vācu galveniem spēkiem ieietu Rīgā. Šāda vāciešu rīcība izsauca vislielāko sašutumu ne tikai manī personīgi, bet arī visos manos karavīros. Mūsu apstādināšana Piņķos, gaidot uz solīto Flečera pavēli, saistīta ar atmiņu par vienu ļoti neģēlīgu vāciešu rīcību. Dzirdu aiz meža stūra revolvera šāvienus. Kopā ar Bolšteinu dodos turpu. Pa gabalu redzam, ka vācieši nežēlīgi izrēķinās ar [71.lpp.] saņemtiem gūstekņiem. Skriešus devos turpu un, mājot viņiem ar roku, pa gabalu kliedzu, ko jūs darāt? Ieraudzījuši mūs, viņi apstājās slepkavot. Uz ceļa stāvēja kādi 10 vācu uniformā tērpti jau vecākos gados cilvēki, dažiem bijā revolvers rokā. Viņi lika gūstekņiem iet pāri ceļa grāvim un tad šāva tiem pakausī. Pieskrējis tiem klāt, vēlreiz kliedzu: “Vai jūs esiet ārprātīgi, ko jūs dariet? Tā izrēķināties ar cilvēkiem tikai tāpēc, ka tie ir bijuši pretinieka armijā, ir nepielaižami. Pie manis pienāca viens no vāciešiem ar ieroci rokā un teica krievu valodā: “Господин полковник, Вы ошибаетесь, они Вас не будут жалеть.” Atbildēju, ka par to patreiz nav ko runāt, bet šāda barbariska izrēķināšanās ne ar ko nav attaisnojama. Ja jūs šaušanu nekavējoties neizbeigsiet un nedosiet solījumu, ka tālāka izrēķināšanās nenotiks, tad šo lietu tā neatstāšu. Tanī mirklī pavisam nebiju drošs par to, ka kāds no komandieriem nostātos manā pusē. Trīcēju no sašutuma un biju gatavs pat ar ieročiem aizkavēt šādu rīcību.

Šinī brīdī no vāciešu grupas atdalījās viens vācietis, pienāca pie manis, atklāti nostājās manā pusē. Viņš teica: “Labi, pulkveža kungs, ka Jūs ieradāties. Es jau teicu, ka tas apkauno mūs, un to nedrīkst darīt, bet man neizdevās savus kolēģus pārliecināt un aizkavēt viņu rīcību.” Izrādījās, ka tas bija kāds barons Sīverss. Pēc Sīveisa uzstāšanās visa grupa [72.lpp.] sakustējās, vieni no dusmām, ka aizkavēti savā rīcībā, otri - ka viņu vidū atradies kāds, kas nosoda viņu rīcību. Aprunājušies savā starpā, viņi man solīja, ka izbeigs gūstekņu slepkavošanu, bet piebilda - uz Jūsu atbildību, pulkveža kungs. Atbildēju - jā, uz manu atbildību. Vēlreiz noprasīju, vai varu paļauties, jo prātā bija, ka tikko biju pievilts ar norunu kopīgi ieiet Rīgā. Viņi atbildēja, ka solījums tikšot turēts. Uzprasīju vairākas gūstekņu famīlijas un atzīmēju tās, lai varētu pārbaudīt, vai vācieši solījumu turējuši. Vadījos savā rīcībā no domas, ka vajaga skatīties uz priekšu un ka būs jādzīvo ar dažādu uzskatu cilvēkiem vienā valstī. Gūstekņu grupā, kas bija ap 30, 40 cilvēku liela, bez latviešiem bija arī krievi. Pārbaudot vēlāk, vai vācieši solījumu turējuši, pārliecinājos, ka no tiem gūstekņiem neviens vairs nebija nošauts.

Tā gaidot Flečera solīto pavēli, bija pienācis 22. V vakars. Arī laiks sāka apmākties. Ja līdz šim vēl nebiju saņēmis no Flečera nekādu pavēli, kā tālāk rīkoties, tad bija skaidrs, ka to līdz tumsas iestāšanās brīdim nesaņemšu. Ieiet tumsā lielā pilsētā būtu bijis nepareizi. Nolēmu tāpēc 22. V vakarā uz priekšu vairs nevirzīties. Norīkoju visciešāko piesardzību un gaidīju rītu. Naktī saņēmām noteiktas ziņas par apstākļiem Rīgā. Vienīgie, kas ar vāciešu daļām bija iegājuši, pareizāki sakot, iebraukuši Rīgā, bija riteņbraucēju nodaļa (apm. 20 cilv.) leitn. [73.lpp.] Freimaņa vadībā, kas bija pasteigušies līdzi vāciešiem un Flečera pavēli apstāties nebija saņēmuši. Pie tiltiem Rīgas pusē un pie cietuma notikušas niknas cīņas. Daudz kritušo - kā vienā, tā otrā pusē. Mazākas sadursmes notikušas arī citās vietās. Vācieši satraukti, jo zaudējuši redzamus Landesvēra vadītājus. Bija kritis viens no Baltijas muižnieku plānu iedvesmotājiem un cīnītājiem - barons Hanss Manteifels (Kazdangas muižas īpašnieks), kas vēl neilgi atpakaļ bija pie manis Bataros. Manteifeļa nāve bija radījusi milzīgu saviļņojumu un sašutumu Baltijas vāciešos un arī stipri satraukusi maj. Flečeru, kuram Manteifeļa nāve personīgi sagādāja lielas nepatikšanas.

23. maijā 11 no rīta arī mūsu latviešu daļas iegāja Rīgā, tā arī nesagaidījuši solīto Flečera pavēli. Cik [25.lpp.] ļoti mūsu atgriešanās Rīgā atšķīrās no aiziešanas, kad mēs - maza saujiņa cilvēku - ar smagu sirdi un neziņā par turpmāko, rīta krēslā atstājām [aiz sevis] Daugavas krastus. Tagad, lai mūs arī vēl sagaidīja lielas grūtības, tomēr cerību pilni ar dziesmām un orķestrim atskaņojot mūsu “gailīti”, atgriezāmies Rīgā.

Rīgā saņēmu norādījumu, ka sākot no Elizabetes ielas uz ziemeļiem, pilsētas daļa nodota latviešu karaspēka daļu pārziņā. Turpretī visa Rīgas daļa līdz Elizabetes ielai nodota vācu karaspēka pārziņā. Nodevis pirmos nepieciešamos rīkojumus par novietošanos, sakariem un taml., es ar savu štābu novietojos Stabu ielā 19 pie Jāņa Alkšņa, kas man laipnā kārtā atdeva lielo pusi no sava dzīvokļa. Tikko biju paspējis novietoties un paziņot, kur atrodos, saņēmu no maj. Flečera uzaicinājumu ierasties pie viņa Bruņniecības namā, kur viņš ar savu štābu bija novietojies, un paziņot, kur atrodos. Flečers pieņēma mani, gultā gulēdams un ļoti “vēsi”. Biju jau brīdināts, ka Flečers saslimis. Slimības cēlonis - uztraukums un lielās nepatikšanas, kas viņam bija sakarā ar Manteifeļa un citu iespaidīgu Baltijas vāciešu nāvi. Baltijas vācieši viņu vainoja neapdomātā un pārsteidzīgā rīcībā, kas it kā bijusi par iemeslu, ka Manteifels un citi iespaidīgi vācieši bija krituši. Flečeram tiešām bija slima cilvēka izskats. Viņš tūlīt un diezgan asā tonī vaicāja man: “Kāpēc Jūs [26.lpp.] vakar negājāt uz Rīgu?” Es, vēl pilns sašutuma par viņa divkosīgo rīcību, atbildēju tikpat asi arī ar jautājumu: “Kāpēc Jūs neturējāt vārdu? Jūs savu padoto klātbūtnē solījāt, ka Rīgā ieiesim kopīgi, jeb vismaz daļa no visām vienībām ietilps daļās, kas ieies Rīgā. Bet pie Piņķiem Jūs man pavēlējāt apstāties un gaidīt turpmāku rīkojumu, kuru nedevāt. Skatījos cieši viņam acīs, bet viņš novērsās un neko neatbildēja. Šīs sarunas liecinieki bija kādi 4-5 Flečera štāba darbinieki, un es jutu, ka viņiem bija nepatīkami, jo taisnība bija manā pusē. Saņēmis solījumu, ka man atsūtīs dispozīciju, atstāju Flečeru. Nekavējoties stājāmies pie situācijas noskaidrošanas. Izrādījās, ka Līvena krievu daļas un daļa no vācu vienībām jau ieņēmušas pozīcijas pie Juglas uz visiem ceļiem, kas ved uz Rīgu. Uzkrītoši bija tas, ka maj. Flečera štābs nepiegrieza vērību Rīgas dienvidu daļas nodrošināšanai. Pēc īsas atpūtas un karaspēka pārkārtošanas, pamatojoties uz dispozīciju, pavēlēju vienai grupai virzīties gar Daugavas labo krastu ar virzienu Daugavpils, otrai pa Lubānas šoseju, trešai grupai arī pa Lubānas šoseju ar novirzījumu uz Nītauri.

Uzkrītoši bija, ka vācieši pievērsa Lielāku interesi frontei pie Juglas, nekā virzienam uz Daugavpili. Bija skaidrs, ka Juglas virzienā nav gaidāms kāds daudz maz nopietns lielinieku uzbrukums, ņemot [27.lpp.] vērā to, ka galvenie lielinieku spēki atkāpās nevis pa Pleskavas šoseju, t.i. caur Juglu, bet viņu galvenais atiešanas ceļš gāja caur Maskavas priekšpilsētu uz Daugavpili, Rēzekni. Grūti iedomāties, ka lielinieki būtu tik naivi, ka uzsāktu kādu akciju pret Rīgu pa Pleskavas šoseju, zinādami, ka Ziemeļvidzemē saformējušies 4. Valmieras un 5. Cēsu pulki, un Pleskavas šoseju kontrolē latviešu vienības un igauņu karaspēks. Tātad bija kas cits, kas vāciešus pamudināja pievērst Pleskavas šosejas virzienam visu uzmanību, atstājot novārtā Rīgas dienvidus pusi. Mūs, turpretī, neinteresēja tikdaudz Pleskavas virziens, kā Latgales. Tā, dabīgi, mēs koncentrējām katrs savu uzmanību uz turieni, kur mums tas likās vissvarīgāki. Šāda, gribētos teikt, “sadalīšanās” izrietēja no mūsu mērķu un interešu dažādības un viņā, zināmā mērā, saskatāms jau sākums mūsu neatkarībai no vāciešiem, kas vēlāk, mums pašiem topot garīgi un materiāli arvien stiprākiem, deva iespēju galīgi atbrīvoties no vācu militārās aizbildniecības. Tai pašā laikā, kad sākām atbrīvoties no Oberštāba “aizbildniecības”, Rīgā arvien biežāk sāka ierasties Sabiedroto militārie un politiskie pārstāvji - angļu, franču un amerikāņu, kas gribēja tuvāki iepazīties ar Latviju, ar viņas iedzīvotājiem, to sastāvu, kultūru, materiāliem apstākļiem, noskaņu un visu citu, kas saistīts ar mūsu dzīvi un centieniem.

Grūti iedomāties sarežģītākus apstākļus un komplicētāku situāciju, kāda tanī laikā bija radusies Baltijas valstīs. Domāju, ka nedz angļiem, nedz frančiem, nedz amerikāņiem nebija vienādas apstākļu izpratnes un novērtējuma, tāpat kā nebija vienotas domas un uzskatu par to, kas vairāk atbalstāms un kādā mērā. Ziņu sabiedrotiem, bez šaubām, bija daudz, bet to starpā arī daudz pretrunīgu. Latvieši ziņoja savu, igauņi un lietuvieši savu, katrs izejot no saviem specifiskiem apstākļiem. Nedrīkst piemirst, ka arī lielinieku cīņa pastiprinājās, tā tagad risinājās divās frontēs militārā un politiskā. Kara radītās grūtības lieliniekiem šo cīņu atviegloja. Turklāt vēl arī Judeničs, iestrēdzis Igaunijā ar dažiem desmittūkstošiem dezorganizētu karavīru un gandrīz 60 ģenerāļiem, cerībā uz kādu palīdzību no sabiedrotiem, intriģēja, uzskatīdams par Krievijas lielāko nelaimi žīdus, latviešus un citas Krievijas “nomaļu tautas”. Orientēties Sabiedrotiem šādos apstākļos, izlobīt atbilstošo īstenībai, visu saskaņot un pieskaņot savām interesēm tiešām bija grūts uzdevums.

Viens no pirmiem Sabiedroto pārstāvjiem, ar ko sastapos Rīgā, bija Francijas militārais pārstāvis pulkvedis Duparquet. Ieradies pie manis štābā ar oficiālu vizīti un stādīdamies priekšā, viņš teica, ka viņam būs patīkami ar mums sadarboties, jo zinot, ka mēs - latvieši, tāpat kā francūži neieredzam vāciešus.

Majora Flečera Landesvēra štābā vēl arvien valdīja drūma noskaņa par zaudētiem muižniecības pārstāvjiem, kuru padziļināja vēl viens notikums. 25.V pie Juglas sadursmē ar lieliniekiem smagi ievainoja krievu daļu vadītāju kņazu Līvenu. Ar Līvenu vācieši stipri rēķinājās, jo viņš bija redzama figūra monarķistiskās aprindās arī aiz robežām, viņam, starp citu, bija labi sakari Anglijā.

Pēc atgriešanās Rīgā pie maniem tiešiem pienākumiem vēl pievienojās uzdevums normalizēt pilsētas dzīvi. Vajadzēja ķerties pie tādu jautājumu atrisināšanas, kas man līdz šim bija sveši un kas, bez tam, bieži bija jāizšķir nekavējoties. Mūsu valdība, kas vēl arvien atradās Liepājā, man pašam attālinoties no Liepājas, tagad bija vēl tālāk un, ņemot vērā toreizējo primitīvo sakaru veidu, kāds tad bija iespējams, vēl vairāk apgrūtināja manu rīcību. Nesaņemdams no valdības un no manas tiešās priekšniecības nekādus tiešus rīkojumus, nedz mazāko norādījumu, centos pēc iespējas uzminēt valdības viedokli un ar to saskaņot savu rīcību un politiku. Informāciju par valdības darbību saņēmu, tā sakot, “neoficiāli” pa aplinkus ceļiem caur majoru Kenanu un pulkvedi Tallentu. No šiem Sabiedroto pārstāvjiem uzzināju, ka Latvijas valdība uzskata Armijas dienvidu grupas vadības politiku par pareizu. Mums bija ministri Liepājā, bet nedz ministrijas, nedz citas iestādes Rīgā nebija, kuru [30.lpp.] uzdevumā ietilptu saimniecisko, finansiālo, kultūras u.t.t lietu kārtošana. Šādos apstākļos man nācās rūpēties ne tikai par savām militārām lietām. Pirmā laikā grūtības radīja arī pilsētas apgāde ar pārtiku. Daudz kas bija jāpārkārto un jānoorganizē no jauna, jo cilvēki pa daļai bija izklīduši. Kā mazu ilustrāciju tam, ar kādām “problēmām” man bija jāsastopās, minēšu šādu lietu. Visā Rīgā nebija rauga. Kur ņemt šo tik vajadzīgo produktu, bez kura nav iespējama iedzīvotāju apgāde ar maizi. To vajadzēja steidzoši atrisināt, un tas arī tika izdarīts. Iestādēm un organizācijām vajadzēja ierādīt telpas, lai tās varētu nekavējoties uzsākt savu darbību, radīt apstākļus normālai slimnīcu un skolu darbībai un daudz tamlīdzīgu lietu, bez kā nav iedomājama normāla dzīve.

Tāpēc, līdz valdības atgriešanās no Liepājas, bija jāatjauno visnepieciešamākais no valsts aparāta. Tā piemēram, policija pa šo laiku bija izklīdusi. Iekšējās kārtības uzturēšanai tā bija par jaunu jāorganizē. Rīgā, kā jau minēju, nebija nevienas no valsts dzīvi regulējošām iestādēm - ministrijas, tiesas, bankas u.t.t. Tādas bija pagaidām jārada mums pašiem. Tika iecelta Latvijas bankas pagaidu vadība ar uzdevumu paplašināt savu darbību pēc vajadzības. Tas pats tika darīts ar tieslietu ministriju, dzelzsceļu virsvaldi un citām iestādēm, kas tikko nodibinātas, līdz ar Rīgas atstāšanu bija spiestas savu darbību pārtraukt. [31.lpp.] Tiem, kas šos laikus nedzīvoja līdz, grūti iedomāties, kā noritēja šī dzīves atjaunošana. Bija vispirms jāievāc ziņas, kas un kādu resoru darbinieki atrodas Rīgā un no mums pārvaldītajā teritorijā, bija jānodibina ar tiem sakari un jāapspriežas. Lūdzu tos, savukārt, sameklēt vecos darbiniekus un pārrunāt ar tiem par tālāku organizēšanos pēc vajadzības. Ar lielu pateicību atceros visus, kas man palīdzēja šinī darbā, it sevišķi tos, kas, negaidot aicinājumu, parādīja drosmi un ņēma iniciatīvi savās rokās, un paši sāka rīkoties kā to prasīja apstākļi.

Šo uzdevumu veikšanā man daudz palīdzēja Tautas padomes priekšsēdētāja vietnieks M. Skujenieks. Drīz pēc dienvidgrupas ienākšanas Rīgā, viņš ieradās pie manis un piedāvāja savu palīdzību. Pieņēmu to ar pateicību, jo Skujeniekam bija plaša pazīšanās.

Jāpiezīmē, ka līdz tam laikam armijas dienvidgrupas štābs bija vienīgais, kas rūpējās par kārtību ne tikai Rīgā, bet visā līdz tam laikam atbrīvotajā Latvijas teritorijā.

Ik dienas pie manis ieradās arvien vairāk dažādu organizāciju un biedrību pārstāvji, tāpat arī atsevišķas personas, gan lai gūtu informāciju par vispārējo stāvokli, gan lai piedāvātu savu palīdzību, nākot ar daždažādiem derīgiem priekšlikumiem. Tā pie manis ieradās Sarkanā krusta, latviešu ārstu biedrības, žēlsirdīgo māsu biedrības, tirgotāju, teātra darbinieku, [32.lpp.] skolu pārstāvji un vēl daudzi citi. Teātra darbinieki man žēlojās par grūtībām ar pārtiku. Atceros, ka liku lielu daļu no mūsu aktieru un dziedātāju saimes ieskaitīt armijas uzturā, līdz noorganizēsies un atjaunosies normāla apgāde un teātra darbība. Par šo pretimnākšanu teātra saime man vēlāk kādā jubilejā izteica pateicību. Ar gandarījumu atceros visus tos cilvēkus, kas ar lielu entuziasmu iesaistījās kopējā darbā un centās atvieglot manu uzdevumu. Šinī sakarībā atceros prof. P. Sniķeri, dakteri Reinhardu, grāmatu tirgotāju Kārli Bērziņu, namsaimnieku Jāni Alksni un daudzus citus ar mazāk pazīstamiem vārdiem, kuri uz manu lūgumu norādīja uz personām, kas labprāt iesaistītos valsts darbā, pat neprasot par to pagaidām kādu atlīdzību, jo naudas priekš tā manā rīcībā nebija.

Laukos arī bija jārūpējas par kārtību un drošību. Šinī laukā mums jau bija pieredze no Ventas krastiem, kur piedzīvojumi rādīja, ka daži policisti vien, novietoti kādā apdzīvotā vietā, nespēj apmierinoši uzturēt kārtību un aizstāvēt iedzīvotāju intereses, kas jo sevišķi kara apstākļos vairāk tiek apdraudētas.

Mēs noorganizējām pašus iedzīvotājus, kas savu gadu dēļ nebija armijā un pa daļai pieteicās brīvprātīgi. Mēs tos pievienojām komandatūrām, kuru atbildīgie vadītāji bija regulārās armijas virsnieki.

Īsteni gan komandatūras, tādas, par kādām tās izvērtās vēlāk, t.i. ar visu armijai atbilstošu kārtību, [33.lpp.] izveidojās, sākot ar Durbi. Kāpēc no Durbes? Tāpēc, ka Durbē atradās vācu armijas mantu krājumi un to sadales punkts, kur bija nepieciešama šo mantu armijas apsardzība. Arī mūsu rīcībā esošā manta bija jāapsargā, tad arī radās regulārās komandatūras.

Šinī sakarībā atceros kuriozu gadījumu, kādā veidā dažkārt “papildināja” mums nepieciešamās mantas. Vēlākais Saeimas deputāts Lībtāls, kas tanī laikā strādāja Liepājā un kura uzdevumā ietilpa arī rūpēties par armijas mantu sagādi un nogādāšanu vietā. Sakarā ar šo viņš brauca uz Durbi, kur saņēma mantas armijai. Šinī laikā, kad mums katrs šinelis, katrs zābaku pāris bija no lielākā svara, un kurus, tāpat kā munīciju, vācieši mums deva nelabprāt, Lībtāls arvien prata izdabūt vairāk mantu, nekā bija nozīmēts. To viņš panāca, ļaujot attiecīgā vācieša kabatā ieslīdēt pa speķa vai sviesta gabalam, un “virsdeva” bija nodrošināta.

Attiecībās ar igauņiem un lietuviešiem bija radušies daudz komplicētu jautājumu. Tādi bija arī mūsu pašu latviešu vienību starpā, pareizāki sakot, to komandieru starpā, kas man personīgi prasīja daudz pūļu, laika un nervu, kamēr visu nokārtoja. Kā piemēru pievedīšu šādu gadījumu. Tas varēja būt ap 10.-12. jūniju (1919.g.) pirms Cēsu kaujām, kad saņēmu no mūsu latviešu ziemeļgrupas komandiera pulkv. Zemitāna oficiālu dokumentu, rakstītu krievu [34.lpp.] valodā, ar visai dīvainu saturu. Pēc atmiņas grūti to citēt burtiski, bet varu teikt, ka neatkāpšos no satura. Saturs bija sekojošs un sākās viņš šādi (citēju pēc atmiņas): Именем временного правительства К.Ульманиса сообщаю: 1) что войска Северной группы, находящейся под моим командованием, признают как единственно законное временное правительство К.Ульманиса и 2) что я как старший по службе (Северной и Южной группы Латвийской армии), принимаю руководствообеими группами, т.е. Северной и Южной, и поэтому 3) приказываю Вам в случае столкновений, т.е. военных действий со стороны Ландесвера и немецких войсковых частей против войск Латвийских и Эстонскихб всеми находящимися в Вашем распоряжении войсковыми частями Южной группы, присоедпняется к Северной группе, которая действует вместе с Эстонскими войсками.

[K. Ulmaņa pagaidu valdības vārdā paziņoju:1) Manis komandētais Ziemeļu grupas karaspēks kā vienīgo likumīgo atzīst K.Ulmaņa Pagaidu valdību un 2) es, kā vecākais pēc dienesta (Latvijas armijas Ziemeļu un Dienvidu grupās), uzņemos abu, t.i. Ziemeļu un Dienvidu grupu vadību un tāpēc 3) karadarbības gadījumā no Landesvēra un vācu karaspēka daļu puses pret Latvijas un Igaunijas karaspēka daļām, pavēlu Jums ar visām Jūsu rīcībā esošām karaspēka [35.lpp.] daļām pievienoties Ziemeļu grupai, kura darbojas kopā ar Igaunijas karaspēku. (Dievturu Vēstneša redakcijas tulkojums.)]

Šis dokuments radīja manī vislielāko izbrīnu un bažas. Nolēmu darīt visu, lai satiktos personīgi ar Zemitānu, jeb viņa pilnvarotu personu, kas varētu runāt viņa, t.i. pulkv. Zemitāna un viņa štāba vārdā. Ar pulkveža Ed. Kalniņa starpniecību uzturēju sakarus ar Zemitānu; ar viņa starpniecību tad arī izdevās norunāt satikšanos Carnikavā vai nu ar pulkv. Zemitānu jeb ar kādu viņa pilnvarotu personu.

Norunātā laikā naktī, jāšus, leitnanta Aleks. Kociņa (vēlākā Daugavpils Apgabaltiesas priekšsēdētāja) pavadībā, ierados Carnikavā, kā bija norunāts. Zemitāna pilnvarotais izrādījās man labi pazīstamais pulkv.-leit. Voldemārs Ozols, kuru pazinu jau kopš 1905. gada kā Viļņas kara skolas junkuru, vēlāko cara armijas ģenerālštāba pulkv.-leitnantu un latviešu strēlnieku divīzijas štāba darbinieku. Vispirms centos noskaidrot manis saņemtā dokumenta rašanās iemeslu un viņa īsteno mērķi. Aizrādīju, ka “Latvijas Sargā” tūlīt pēc Niedras puča (16.IV) bija ievietots paziņojums, ka man padotās latviešu karaspēka daļas kā vienīgo likumīgo atzīst K. Ulmaņa pagaidu valdību. Par ko es bez tam arī personīgi esmu paziņojis pa telefonu Landesvēra štābam 16.IV pulkst. 6 no rīta tad, kad pēdējais mani lūdza steidzoši ierasties Tukumā; lai pēc tam dotos uz Liepāju.

Kas attiecās uz rakstā minētā vecākuma jautājumu pēc abu grupu - Ziemeļu un Dienvidu - apvienošanas, tad šo jautājumu mēs nevaram izšķirt, jo nevaram iecelt viens otru jeb pats sevi par abu grupu pavēlnieku. Mums ir valdība, kas šo jautājumu izšķirs, kad tas būs nepieciešami, bet, ja rastos tādi apstākļi, kas prasītu šo jautājumu izšķirt steidzoši, tad mēs to varam kaut vai telegrāfiski lūgt izdarīt. Kas attiecas uz mani personīgi, tad no manas puses nebūs šķēršļu, ja jautājumu izšķirs, kā to prasīs lietderība. Bet, manuprāt, par to ir agri runāt.

Pulkv. Ozols, griežoties pie manis kā pie veca paziņas, teica, lai tās lietas neņemot tik burtiski. Tas, ka Ziemeļgrupas vadītājs apliecina savu uzticību Ulmaņa valdībai, darīts ar nolūku vēlreiz pastrīpot šo faktu. Kas attiecās uz vecākuma jautājumu, tad tas bija domāts, lai pastiprinātu vispār pieņemto militāro principu, ka pēc divu vai vairāku karaspēka daļu apvienošanās (novietošanās) pavēlniecību uzņemas vecākais dienesta pakāpē, kā arī, lai nebūtu pārsteigumu, kad Ziemeļarmija ieies Rīgā, jo tad šī jautājuma iztirzāšana varētu atstāt nevēlamu iespaidu uz karavīru psicholoģiju un disciplīnu.

Situācija tiešām bija neparasta. Tur nevajadzēja pat Ozola izveicīgā paskaidrojuma, lai to redzētu. Kā Zemitāns, tā es abi bijām pulkveži. Tie, kas par mums bija vecāki pakāpē, bija Liepājā, piem. ģen. Misiņš, pulk. Ādens [?], bet to funkcijās neietilpa [37.lpp.] dot mums priekšrakstus, nedz arī iecelt jeb paaugstināt kādu amatā. Viņi, lai gan bija vecāki dienesta pakāpē, aktīvākā un atbildīgākā darbā nebija iesaistījušies. Liekas, viņi pēc tā arī nemaz necentās, jo tāds darbs prasīja lielu atbildību, un viņiem likās izdevīgāk “nogaidīt”, kas no visa iznāks.

Par trešo vissvarīgāko jautājumu, kas man tiešām darīja rūpes, izteicu savu viedokli. Vispirms sīki informēju Ozolu par mūsu Dienvidgrupas apstākļiem - par dzīvo spēku, apbruņojumu, apgādi un noskaņu. Pēc tam izteicu savas domas, kāpēc mana pievienošanās Ziemeļgrupai ne tikai nevēlama, ka tā techniski un politiski nav izdarāma, un mēģinājums to darīt var beigties ar katastrofu. Vērsu viņa uzmanību uz mūsu abu grupu un vācu karaspēka atrašanās vietām, un sevišķi uz to, ka vācieši pa Pleskavas šoseju stipri pavirzījušies uz priekšu. Pielaižot to, ka mēs ietu uz savienošanos ar Ziemeļgrupu, mums tādā gadījumā būtu jāpaiet garām vāciešiem, kam viņi, bez šaubām, pretotos. Lauzties ar ieročiem cauri? Tikpat neiespējami un neprātīgi. Un visu to darīt, lai nāktu atpakaļ uz Rīgu kopā ar Ziemeļgrupu. Jāņem arī vērā tas, ka mēs pagaidām lielāko daļu munīcijas saņemam no vāciešiem. Aizejot no Rīgas un attālinoties no viņas, mēs, pirmkārt, atstātu aizmugurē naidīgus spēkus un nodotu pilsētu neaprobežoti vācu rokās, kam es nekādā ziņā nevaru piekrist. Līdz ar to es būtu [38.lpp.] nogriezts no valdības un Sabiedroto pilnvarotiem, tāpat kā no apgādes, transporta un pa daļai arī munīcijas, ko daļēji varēju Rīgā atrast. Es nevarēju pielaist, ka jāiet uz skaidri redzamu neveiksmi. Piekritu tam, ka mums ar vāciešiem agrāk vai vēlāk sadursme neizbēgama, bet tagad no tās bija jāizvairās. Patreiz mazākā sadursme ar vāciešiem izsauktu vissliktākās atskaņas Sabiedrotos; mūs varētu atstāt bez jebkāda atbalsta, kā materiāla, tā politiska. Mums pietiekoši daudz nedraugu (nelabvēļu) ne tikai mūsu pašu zemē, bet arī aiz robežām, kas izplata par mums ziņas, ka mēs drīz vien paši savā starpā saplēsīsimies, ka tādai tautai ar tādu armiju nevar dot ieročus rokā, lai nebūtu jāpiedzīvo, ka ar tiem vēršas pret pašiem ieroču devējiem. Tāpēc, pēc manām domām, pašreiz jādara viss, lai izvairītos no tādas rīcības, kas varētu radīt iespaidu jeb ko varētu iztulkot par kādām savstarpējām nesaprašanām un dot vielu mūsu nelabvēļu apgalvojumiem. Bez tam, manās rokās nāca dokuments, no kura man kļuva zināms, ka uz Latvijas Lietuvas robežām, Ilūkstes apriņķī, izkaisītas plašākā apgabalā, tā lai nebūtu uzkrītoši, vācu vienības ar ierobežotu apkalpi, bet stipru apbruņojumu - artilēriju, mīnumetējiem, ložmetējiem. Ar bultām nozīmēts virziens: pāri Daugavai uz Daugavas labo krastu un tālāk uz Daugavpili, Rēzekni. Šīs vācu vienības tika turētas slepenībā un pagaidām nekur nefigurēja. (Šo [39.lpp.] dokumentu es vēlāk pulkv. E. Kalniņa klātbūtnē nodevu virspavēlniekam ģen. Sīmansonam. Par šī dokumenta eksistenci, protams, plašāki zināms nebija. Vēlāk šī laikmeta notikumi pie Rīgas un tas, ka es neņēmu dalību Cēsu kaujās, tika dažādi apspriests un iztulkots, un no daža laba mūsu “politiķa” egoistiskos nolūkos izlietots vēlēšanu cīņās).

Pulkv. Ozols mani pārtrauca, teikdams: “Man tā bilde tagad skaidra, mums bija citādas ziņas”. Oficiālās runas tad izbeidzām, aprunājāmies par dažiem mazāk svarīgiem jautājumiem un tad šķīrāmies, lai varētu atgriezties “mājās”, iekāms uz ceļiem bija sākusies lielāka kustība.

Mūsu Carnikavas sarunu rezultātā pēc dažām , dienām saņēmu raksta kopiju (šī kopija palika pie notāra Borisa Zemgala), ko pulkv. Ozols bija iesniedzis pulkv. Zemitānam. Rakstā bija sīki izklāstīta mūsu saruna, tāpat arī mūsu militārās un politiskās situācijas novērtējums. Pietiekoši pievest pāris teikumus no šī raksta, lai apspriedes rezultāts būtu saprotams. Raksts bija krievu valodā. Ievērības cienīgākā vieta skanēja šādi (citēju pēc atmiņas): “Присоединение Южной группы полковника Балодиса к нашей Северной группе, при данных обстоятельствах, было бы чревато непредвиденными последствиями вплоть до разоружения и даже расстрелов.” [Pulkveža Baloža Dienvidu grupas pievienošana [40.lpp.] mūsu Ziemeļu grupai pašlaik var radīt neparedzamas sekas - atbruņošanu un pat nošaušanas. (Dievturu Vēstneša redakcijas tulkojums.)] Šis teikums izteic visu.

Ka manas grupas nostāja, kas attiecas uz pievienošanos Ziemeļu grupai, bijusi pareiza, liecina notikumu norise pie Cēsīm un arī pašā Rīgā. Ja mūsu latviešu vienības būtu atstājušas Rīgu, vācieši, kuru galvenie spēki bija novietojušies Daugavas kreisā krastā un Rīgā (sektorā līdz bij. Elizabetes ielai), bez šaubām, izmantotu situāciju un ieņemtu arī to Rīgas daļu, kas atradās latviešu pārvaldībā. Mēs būtu iespiesti, ja tā varētu, teikt starp vācu karaspēka daļām, mums būtu atņemta jebkura iniciatīvas iespēja un pašu rīcības brīvība. Līdz ar to mēs būtu zaudējuši svarīgāko atbalsta punktu Rīgu ar daudzējādām apgādes iespējām. Zaudēts būtu materiāli, morāliski un politiski. Ar vārdu sakot, būtu iznīcināts viss tas, kas ar tik lielām grūtībām bija līdz šim sasniegts.

Vācu daļas, ieņemot 22.V Rīgu, apšāva un arestēja ne tikai tos, kas pretojās ar ieročiem rokās, bet arī tos, kas ieročus nolika. 22.V zaudējuši savas ideoloģijas un politikas iedvesmotāju un stiprāko atbalstu baronu Manteifeli, kā arī citus Baltijas muižniecības pārstāvjus, atriebībā un dusmās sāka arestēt un izrēķināties ar cilvēkiem, kuriem ar kara darbību nebija nekādu sakaru. Bija daudz apcietināto kā no strādnieku šķiras, tā arī mūsu inteliģences. [41.lpp.] Bija jāpieliek daudz pūļu latviešu Dienvidu grupas štābam, palīdzot Latv. Sarkanam krustam un Latviešu ārstu biedrībai, lai pārtrauktu šo nejēdzīgo izrēķināšanos. Šo upuru skaits, bez šaubām, būtu lielāks, ja vācieši būtu palikuši Rīgā vienīgie saimnieki.

Kā turpināja izveidoties apstākļi Rīgā? Visupirms daži vārdi par armijas tālāko izveidošanu. Uz jau agrāk izsludinātās mobilizācijas pamata un arī brīvprātīgi, turpināja ierasties un pieteikties dažādu ieroču šķiru karavīri - kājnieki, ložmetējnieki, artilēristi, sapieri un t.t. Pieteicās arī daudzi, kas nebija vēl apmācīti. Visi šie cilvēki bija jāiedala pēc ieroču šķirām, jāapģērbj un, galvenais, jāapgādā ar attiecīgiem ieročiem un jāapmāca. Bija jārada saliedētas, viengabalainas daļas, jo šie cilvēki bija dienējuši citos apstākļos un nāca no dažādām vietām. Par jaunformējamo spēku priekšnieku tika iecelts kapt. Fricis Zommers. Viņa uzdevums nebija viegls, jo skaitliskā armijas izveidošana lielā mērā atkarājās no ieroču daudzuma, kuru mums arvien vēl bija liels trūkums. Kapteinis Zommers bija labs organizators un uzdevumu veica ar lielu prasmi, apzinību un enerģiju. Grūtības bija daudz un dažādas. Atceros; piemēram, šādu gadījumu. Man štābā bija atzīmēti kādi 8 vai 10 karavīri - bijušie lidotāji vecā krievu armijā, kurus pagaidām kā lidotājus armijā nevarējām iesaistīt, jo mums nebija lidmašīnu. Pagaidām turējām viņus “rezervē”. Kādu dienu viens no šiem lidotājiem - Jakubovs, kopā ar savu biedru Valeiku, ieradās pie manis un pastāstīja, ka divi nepazīstami jauni cilvēki, kuri runājuši krieviski, viņus sameklējuši un piedāvājuši viņiem un arī pārējiem [35.lpp.] lidotājiem iestāties Judeņiča armijā, kur noteikumi izdevīgāki un kur esot lielas iespējas avansēt. Lidotājiem šāds piedāvājums materiāli varēja būt vilinošs. Lūdzu sameklēt pārējos biedrus - lidotājus, lai varētu ar viņiem aprunāties. Ar vislielāko dedzību mēģināju viņus atrunāt no šī kļūmīgā soļa un piedāvāju viņus pagaidām ieskaitīt armijā, līdz mums pašiem būs lidmašīnas. Manas pūles ar Jakubova un Valeikas palīdzību bija sekmīgas. Neviens no lidotājiem nekur neaizgāja, bet palika pie mums. Šie lidotāji bija tas mazais kodols, no kura vēlāk izveidojās mūsu aviācijas pulks. Vēlāk mums izdevās noskaidrot, ka enerģiskie “vervētāji” bija kādas rietumu lielvalsts aģenti. Tādā kārtā mani ar vienu roku it kā atbalstīja un sniedza palīdzību, lai gan ļoti aprobežotā mērā, un tanī pašā laikā ar otru radīja grūtības.

Saskaņā ar pilnvarām, kuras man uz manu lūgumu bija piešķīrusi valdība, izdarīju pirmo karavīru paaugstināšanu leitnantu pakāpē, izvēloties tos no visām man padotām dienvidus grupas vienībām. Pamatojoties uz viņu tiešās priekšniecības atestējumu un novērtējot viņu darbību, sākot ar pirmo latviešu vienību veidošanos un laikā no Rīgas līdz Ventai un no Ventas līdz Rīgai, ņemot vērā arī strēlnieku pulkos pavadīto laiku. Daudziem no šiem paaugstinātiem karavīriem bija nepieciešama papildus teorētiskā militārā izglītība, jo bez varonības un pašuzupurēšanās, karavīram nepieciešamas arī speciālas militāras zināšanas. Visam tam vajadzēja laiku, kura mums nebija. Šīs apmācības bija īsā laikā jānoorganizē. Virsnieki bija vajadzīgi kā jaunformējamām vienībām, tā arī vienībām, kas jau bijušas cīņās un vēl turpināja cīņas. Pēdējās līdz šim bija balstījušās pa lielākai daļai uz savu pieredzi līdzšinējās cīņās, bet šīm vienībām pastāvīgi palielinoties ar jaunpienākušiem karavīriem, bija radusies vajadzība papildināt to virsnieku sastāvu. Tāpat bija jānoorganizē arī transports - pirmām kārtām karaspēka apgādei ar munīciju, pārtiku [36.lpp.] u.t.t. Lielākā daļa mašīnu, kuras atradām Rīgā, bija lietojamas tikai pēc kapitāla remonta. Mūsu daļām bija gan zirgi un rati, bet nepietiekošā vairumā. Pateicoties lauku iedzīvotāju atsaucībai - dodot mums pajūgus, arī šo jautājumu izdevās nokārtot.

Ienākot Rīgā, mēs atradām mūsu ieņemtā sektorā vairākas neizlaupītas noliktavas ar dažādām mantām. Starp citu bija daudz sakaru līdzekļu - telefona aparātu, vadu, dažādas stieples un visādu elektrības piederumu. Tā kā mūsu daļās bija teicami lietpratēji inženieri, techniķi, tad sakaru tīklu mums izdevās noorganizēt labi un ātri ne tikai no Rīgas ar tālākejošo karaspēku, bet arī starp kustībā esošām atsevišķām vienībām. Viena no visvērtīgākām starp noliktavās atrastām dažnedažādām mantām bija avīžu papīrs - vairāk tūkstošu tonnu.

Šinī laikā Rīgā Niedra atkal neatlaidīgi centās ar mani satikties. Šāda tikšanās arī notika, pat vairākas reizes. 1919.g. jūnijā Niedra mani uzaicināja ar viņu divatā tikties. Pielaizdams varbūtību, ka Niedra tomēr nebūs viens, atradu par pareizāku būt ar savu liecinieku un tāpēc uzaicināju Aleksandru Kociņu (vēlāko Daugavpils Apgabaltiesas priekšsēdētāju) mani pavadīt. Satikšanās vieta, kā izrādījās bija izraudzīta no Vankina kādā “alus pagrabā". To tad arī sastapu priekšā ar Niedru. Šo sarunu priekšmets - vecās, man jau no Ķemeriem pazīstamās tēmas. Nevienas jaunas domas neviena jauna priekšlikuma.

Mans stāvoklis šoreiz bija nesalīdzināmi vieglāks kā Ķemeros, kad vācieši varēja spert represīvus soļus pret latviešu karavīriem un komandējošo sastāvu frontē un aizmugurē - pret mūsu sabiedriskiem darbiniekiem. Tagad mēs bijām Rīgā, un es jutu mūsu sabiedriskās domas atbalstu, kas, kā jau minēju, spilgti izpaudās daudzajās delegācijās un palīdzības piedāvājumos. Pēc manām domām, vācieši mums vairs nebija bīstami. Ja viņi netraucēja mūsu karaspēka formēšanu, tad viņi to vairs nespēja. Viņiem bija jārēķinājas ar to, ka [37.lpp.] Sabiedrotie nepieļautu vairs Rīgas okupēšanu no vāciešiem. Rīgā mūsu vienības auga ne vairs pa dienām, bet pa stundām.

Mūsu sarunai ar Niedru, protams, nebija un nevarēja būt nekādu rezultātu. Jāpiezīmē, ka Dr. Vankins, kuru Niedra uzrunāja ar “ministra kungs”, šinī sarunā bija ļoti pasīvs un no savas puses ar nekādiem priekšlikumiem nenāca.

Niedra lika man priekšā vēl visu “labi pārdomāt” un pēc tam atkal satikties. Vēl viena vai divas satikšanās arī notika, cik atceros advokāta Aksberga dzīvoklī. Laikā, kas bija starp mūsu iepriekšējo tikšanos Rīgā un nākošajām, biju iepazinies ar dažiem Niedras rakstiem, ar kuriem tas bija nācis klajā kādās avīzēs jeb žurnālos, un kuros viņš asi kritizēja un ironizēja par valdības politiku un personīgi manu nostāju. (Pulkv. Balodis stāv laivā un vienā un tai pašā laikā grib braukt i pret straumi, i pa straumi. Pret straumi: ka mēs esam bezspēcīgi paši ar saviem spēkiem ko radīt un vadīt; pa straumi: ka es rēķinos ar masām. Tā sapratu šo tēlojumu.) Niedra ne visai rēķinājās ar masām un to noskaņu. Arī viņa aktivitāte, kādu viņš attīstīja gan uzstājoties ar sprediķiem baznīcās, gan rīkojot priekšlasījumus drāmas teātrī un citur, neatnesa viņam cerēto piekrišanu. Par daudz uzkrītoša bija propaganda par vāciešu interesēm. Arī šoreiz nekādas kopējas valodas neatradām, kas arī nemaz nebija mans nolūks. Var jautāt, kāpēc es vispār piekritu šīm satikšanām ar Niedru, pie kam ne vienu vien reizi (jo iniciatīve arvien nāca no Niedras puses), pie kam mums abiem bija pretēji mērķi. Mans nolūks bija kaut ko tuvāk uzzināt, no kā būtu jāuzmanās un ko varētu turpmāk izlietot mūsu labā. Kā vēlāk izrādījās, šīs satikšanās man tiešām noderēja. Nedomāju, ka Niedra būtu nopietni domājis noskaņot saviem nodomiem par labu, liekās, arī viņa nolūks bija mani izlietot savās interesēs, gūt kādu ieskatu mūsu nodomos, jeb tamlīdzīgi.

Atceros, ka atvadoties pēc mūsu pēdējās sarunas es Niedram teicu: “Es brīnos, ka Jūs negribat saprast, ka tas, ko liekat priekšā ir radīt valsti valstī, kurai paredzētas dažkārt lielākas tiesības, kā pašiem pamatiedzīvotājiem - latviešiem.” Atvadoties teicu: “Un Jūs, latvju dēls, apdomājat, ko Jūs darāt.”

Šinī jaunradīšanas un tapšanas laikmetā, kas prasīja milzīgu piepūli no visiem - kā vadītājiem, tā izpildītājiem, izpaudās arī dažādi uzskati, kā jautājumi būtu risināmi. Katris viens, labākā pārliecībā, domāja atradis labāko atrisinājumu. Nerunājot par Niedru, kas gāja kopā ar vāciešiem, bija arī tādi kā Fr. Veinbergs, pēc kura domām vislabāki būtu autonoma Latvija Krievijas sastāvā. Visus nodarbināja jautājums, kā izvērtīsies tālākie notikumi. Bija daudz dedzīgo un ticīgo mūsu lietai, bet netrūka arī to, kas šaubījās, ka mūsu valsts būs dzīvot spējīga. Vispār, cilvēkiem vēl bija grūti orientēties visā notikumu gaitā. Tāpēc bija vēlams dzirdēt mūsu sabiedrisko darbinieku domas. Mani turpināja apmeklēt delegācijas un atsevišķi cilvēki, kā no inteliģences, tā arī strādnieku vidus, kas gribēja iegūt noteiktākas ziņas par vispārējo stāvokli un izredzēm. Sakarā ar sarežģītiem, neskaidriem politiskiem apstākļiem un diezgan lielu neskaidrību tautas vidū, negribēju uzņemties viens pats visu atbildību par savu rīcību. No Landesvēra un vāciešu izturēšanās varēja secināt, ka viņi gatavojās kādai akcijai, kuras tuvākais mērķis būtu savienošanās ar ģen. Judeņiča daļām. Bet tā kā šiem vācu plāniem ceļā stāvēja mūsu Ziemeļlatvijas karaspēka vienības un daļa Igaunijas karaspēka, tad bija skaidrs, ka sadursme neizbēgama, jautājums bija tikai - kad un kurā vietā. Mūsu valdība vēl arvien atradās uz kuģa “Saratov” pie Liepājas. Tādos apstākļos lūdzu Tautas Padomes priekšsēdētāja vietnieku M. Skujenieku, kam bija daudz vairāk pazīstamu kā man, palīdzēt man noorganizēt nelielu apspriedi ar dažādu uzskatu mūsu politiskiem un sabiedriskiem darbiniekiem, kas atrodami Rīgā, lai varētu zināmā mērā pārbaudīt savas nostājas un [39.lpp.] rīcības pareizību. Cik atceros, apspriedē piedalījās ap 10-12 personas. To vidū G. Zemgals, M. Skujenieks, mūsu pirmais izglītības ministrs Dr. Kasparsons, adv. Benuss, agronoms Bauers, agron. Gulbis, architekts Alksnis, grāmattirgotājs Kārlis Bērziņš, Benze, Dambekalns un citi. Īsumā informēju viņus par apstākļiem, un tad kopīgi pārrunājām akūtākos jautājumus, kā piem. par attiecībām ar landesvēru un vāciešiem, kādas ir izredzes mūsu armiju palielināt un labāk apbruņot, kā to labāk apgādāt u.t.t. Izmainījām domas par skaidri nojaušamiem vācu separātiem, agresīviem nolūkiem, par manu tikšanos ar angļu diplomātisko pārstāvi Tallentu, kā arī par manu tikšanos ar Niedru, par Fr. Veinberga nostāju u.t.t. Šinīs un vēl citos jautājumos lūdzu izteikt atklāti savas domas un nākt no savas puses ar ierosinājumiem un lietišķiem padomiem, kas varētu sekmēt mūsu valsts tālāko stiprināšanu un izveidošanu. Zemgals, apvienodams klātesošo domas, atzinīgi novērtēja manu līdzšinējo rīcību. Atceros vēl, ka Zemgals pieminēja, ka es esot ticis pāri “ellišķīgām grūtībām” līdz šim, tad arī pats zināšot, kā tālāk rīkoties. Bet ja būtu vajadzīga viņu palīdzība, viņi gatavi darīt, ko katris spētu. Jāpiezīmē, ka šī apspriede bija pilnīgi neoficiāla un bija domāta tikai domu izmaiņai, bet man personīgi viņa deva lielu morālisku atbalstu.

Ap 10.VI 1919.g. pie manis Rīgā ieradās Ziemeļu grupas štāba uzdevumā pulkv. E. Kalniņš, lai informētu mani par stāvokli un apstākļiem Ziemeļlatvijas un Igaunijas frontē. Pēc igauņu štāba ziņām, Landesvērs un vācieši gatavojās kādai akcijai pret Ziemeļlatvijas daļām un, protams, arī pret igauņu daļām. Šis Kalniņa ziņojums apstiprināja manas domas un novērojumus. No savas puses es pulkv. Kalniņu informēju visos sīkumos par apstākļiem Rīgā un mūsu frontē, par mūsu karaspēka noskaņu, apbruņojumu, apgādi utt. Kas attiecās uz vāciešiem, pastāstīju pulkv. Kalniņam, ka arī man ir ziņas par kaut kādu gatavošanos kādai kara darbībai, kas nav ar mums kopēja. Pietiekoši bija paskatīties mūsu un vāciešu karaspēka novietošanās schemu, lai skaidri redzētu, ka viņiem citi nolūki. Teicu pulkv. Kalniņam, ka centīšos satikt Lielbritānijas diplomātisko pārstāvi Latvijā Tallentu un mēģināšu uzzināt, vai viņam kas zināms par vāciešu gatavošanos kādai atsevišķai akcijai, un pēc tam informēšu Ziemeļlatvijas štābu par to, ko uzzināšu.

Pēc sarunas ar pulkvedi Kalniņu satikos ar Tallentu. Mēģināju noskaidrot, vai viņam kas vairāk zināms par vāciešu un Landesvēra rīcību un kāds pēc viņa domām varētu būt tās nolūks. Tallents visupirms teica, ka viņš pagaidām nevar skaidri izprast vācu rīcību. Šeit jāatgriežas pie mūsu pirmās tikšanās ar Tallentu. Tas varēja būt ap jūnija sākumu 1919.g., drīz pēc Rīgas ieņemšanas, kad viņš kā Lielbritānijas diplomātiskais pārstāvis un kā Rīgas gubernators ar ļoti plašām pilnvarām ieradās Rīgā. Mums ar viņa ierašanos saistījās cerības uz varbūtēju plašāku atbalstu, kas atbrīvotu mūs no atkarības no vāciešiem. Tāpēc pie mūsu tikšanās atklāti informēju Tallentu par mūsu militāro stāvokli, kā arī par politiskiem un saimnieciskiem apstākļiem. Jau tad vērsu viņa uzmanību uz vāciešu vienību dīvaino rīcību, kas, ienākušas Rīgā, steidzās ieņemt “pozīcijas” pie Juglas ar fronti uz ziemeļaustrumiem, kur nebija pretinieka. Aizrādīju, ka tagad vācu rosība palikusi vēl jūtamāka. Ja vāciešu nolūks ir savienoties ar Judeņiča karaspēka daļām, tad sadursme ar Ziemeļlatvijas un igauņu vienībām ir neizbēgama, jo tās tam pretotos ar visiem spēkiem. Jautāju, kā Tallents novērtētu šādu notikumu gaitu. Tallents atbildēja, ka tā būtu liela vāciešu kļūda, kam varētu būt ļoti sliktas sekas. No sarunas ar Tallentu sapratu, ka viņš personīgi šai vācu avantūrai nepiekrīt, bet vairāk arī neko nevarēju uzzināt.

Par sarunu ar Tallentu informēju Zemitānu, kā biju solījis, nosūtīdams speciālu sakaru virsnieku.

Rīgā mani saistīja dažādi pienākumi, bet kā dienvidgrupas un Kurzemes divīzijas komandierim nesalīdzināmi lielāku uzmanību un rūpes prasīja man uzticētās vienības, kas pa šo laiku virzījās uz dienvidiem [39.lpp.] gar labo Daugavas krastu. Tāpēc drīz vien atkal devos apmeklēt mūsu karaspēku viņa galvenos novietošanas punktos, lai uzzinātu, kādas ir vajadzības, kāds ir noskaņojums un garastāvoklis, kā arī, lai informētu komandējošo sastāvu par apstākļiem.

Brauciens sākās Nītaurē, perpendikulāri uz Daugavu. Biju patīkami pārsteigts par apstākļiem, kurus redzēju uz vietas. Kareivju disciplīna teicama, garā moži un apņēmīgi, neskatoties uz daudzējādām grūtībām un trūkumiem. Šī brauciena laikā atzīmēju pastiprinātu interesi lauku iedzīvotāju vidū par visu ko. Man nācās atbildēt uz daždažādiem jautājumiem. Par stāvokli Liepājā, Rīgā un citur. Par valdības darbību un daudz citiem jautājumiem. Cilvēki interesējās, kā attīstās mūsu valsts dzīve, par iespējamo palīdzību no ārienes. Sevišķi par palīdzību no Anglijas, jo iedzīvotājiem jau bija zināms par Lielbritānijas pārstāvju ierašanos Liepājā, Rīgā un Saldū drīz pēc tā ieņemšanas. Šī angļu parādītā interese bija radījusi cerības uz atbalstu un iedvesa vēl lielāku ticību un paļāvību. Bezzemniekus interesēja zemes jautājums. Spilgti izpaudās viņu ilgas pēc savas zemes. Man jautāja, kas būs ar zemi, vai ir cerības to dabūt. Atbildēju to pašu, ko jau daudzas reizes biju teicis - Tāšu Padurē, pie Ventas, pie Skrundas - ka agrārreformai, bez šaubām, jānotiek, bet atkarājās no mums pašiem, cik spējīgi mēs būsim nākotnē vienprātībā un saticībā izvest mūsu nodomus.

Ar lielu gandarījumu vēroju, ar kādu sajūsmu ļaudis palīdzēja, kā vien varēdami, mūsu karaspēkam.

Ļoti iepriecinoši bija redzēt, ka mūsu komandējošā sastāvā bija daudz tādu, kas parādīja teicamu iniciatīvu un labas organizatoru spējas. Viņi noorganizēja uz vietas dažādas darbnīcas, kurās izlaboja visnepieciešamāko: apavus, drēbes, satiksmes līdzekļus (ratus) utt. un pat izgatavoja jaunas mantas. Tādā veidā izpalīdzējās uz vietas ar pašu spēkiem un ar pašu sagādātiem materiāliem.

Cik bezgala primitīvi un niecīgi bija mūsu rīcībā esošie līdzekļi un materiāli, šīs mazās darbnīcas uz vietas un mūsu ierobežotās iespējas, ja tos salīdzina ar II pasaules kara un pēckara tehniski un materiāli bagātīgi apgādātajām armijām!

Kādā dienā, tas bija īsi pirms Cēsu kaujas, pie manis ieradās bijušais Anglijas konsuls Krievijā Aleksanders. Kā viņš pats teica, viņš bija ap 20 gadu darbojies Krievijā, Maskavā jeb Pēterburgā - labi neatceros. Viņš tekoši runāja krieviski. Viņa apciemojuma iemesls bija, kā viņš paskaidroja, vēlēšanās uzzināt ko tuvāk par jaunajām Baltijas valstīm. Bet man šķita, ka viņu vairāk interesēja Krievija, kā to liecināja viņa jautājumi. Viņš piemēram vaicāja, vai man kas tuvāk zināms par apstākļiem Maskavā, Ļeņingradā un citās vietās, kas tur īsteni notiekot, kā Krievijā ar pārtiku, ar dzelzceļu kustību, kāds tur noskaņojums, un vai, pēc mana novērtējuma, lieliniekiem liela piekrišana tautā. Pastāstīju vispārējos vilcienos, kādas manas domas. Viņu interesēja, kā es novērtēju spēku samēru starp Sarkano armiju un Deņikina karaspēku. Nekādu novērtējumu [41.lpp.] nevarēju dot, jo par to man trūka precīzākas ziņas. Bet es gan teicu, ka nosodāma ir izrēķināšanās, kas notiek frontes apgabalos, kad tie pāriet no rokas rokā. Atceros, ka pievedu tādu drastisku piemēru, lai ilustrētu savu domu. Ja kādu vietu ieņem Deņikina karaspēks, visus, kam sliktākas bikses, uzskata par lieliniekiem un nežēlīgi izrēķinās ar tiem, atkal dzied Боже, царя храни... un atkal pops kūpina vīraku. Padzen Deņikinu, ienāk lielinieki - atkal izrēķināšanās. Šoreiz otrādi - ar mantīgākajiem. Deņikina armijā nesamērīgi liels komandējošais sastāvs (tāpat kā Judeņiča armijā). Bez tam liels procents kareivju kaujas apstākļos dezertē. Pie tādas taktikas Deņikins nekad nevar gūt uzvaru. Turpretim Sarkanā armija aug ne pa dienām; bet pa stundām, un aizmugurē neizsmeļamas rezerves. Atceroties krievu dzejnieka Tjutčeva vārdus -

Tad man jāsaka, ka Deņikina Krievijai nevar ticēt. Aleksanders teica, ka nevarot man piekrist, viņš saprotot, ka manī runājot patriota jūtas un ienaids pret krieviem (!?) Kā viņš bija nācis pie tāda slēdziena, man tā arī palika nezināms, bet necentos arī viņu pārliecināt pretējā. Pabrīnījos tikai, ka cilvēks, kas nodzīvojis Krievijā divus gadu desmitus, tekoši runā šīs tautas valodu, tik slikti pazīst Krievijas apstākļus un krievu tautas psicholoģiju.

Dienu pēc dienas aizvien vairāk bija jūtams, ka politiskais gaiss sabiezē. Centos satikt pulkvedi Tallentu. Vēlreiz kopīgi iztirzājām situāciju, kāda bija radusēs, pateicoties vāciešu rīcībai. Mans stāvoklis bija grūts. Vajadzēja izšķirties, ko darītu, un pieņemt tādu lēmumu, kas nevis vājinātu, bet stiprinātu mūsu stāvokli. Biju saņēmis jau minēto Zemitāna “pavēli” pievienoties Ziemeļlatvijas grupai. (Par to jau sīkāki rakstīju. Skat. manu tikšanos ar pulkv. Ozolu Carnikavā.) Šai pašā laikā laimīgā kārtā manās rokās nonāca ziņas par maj. Flečera rīcībā esošā vācu karaspēka un landesvēra skaitlisko sastāvu. No šīm ziņām varēja secināt, ka ar tādiem spēkiem vācieši neizlauzīsies caur ziemeļlatviešu un igauņu kopīgo barjeru, ja to mēģinātu darīt.

Mana grupa vēl arvien oficiāli skaitījās maj. Flečera padotībā. Manai grupai bija uzdots virzīties pa Daugavas labo krastu uz dienvidiem. Pa šo laiku maj. Flečera karaspēks bija aizvirzījies ziemeļaustrumu virzienā krietni tālu. Ja es sekotu Zemitāna aicinājumam savienoties ar viņa grupu, man, pirmkārt, patvaļīgi būtu jāatklāj manas grupas ieņemtā fronte, pat nezinot, kas mūs atvietotu. Otrkārt, vācieši, kas bija novietojušies man priekšā, mūs bez cīņas cauri nelaistu. Ar spēku tiem lauzties cauri jeb mēģināt tos apiet būtu bijis tikpat absurdi kā arī neiespējami. Te vēl jāpiezīmē, ka patronas pagaidām saņēmām tikai no oberštāba caur maj. Flečeru.

Tallents labi izprata situāciju un arī bija tādās domās, ka jādara viss, lai nenotiktu savstarpējas sadursmes. Tas atstātu vissliktāko iespaidu uz sabiedrotajiem, un sekas priekš mums varētu būt visai sliktas. Tādas pašas domas izteica vēlāk Francijas valdības pārstāvis pulkvedis Diparkē.

Lai būtu pavisam skaidrs, kāds bija dienvidgrupas stāvoklis, atgādināšu, ka Flečers saslimis no uztraukuma pēc lielajām nepatikšanām, kādas viņam nācās dažu dienu laikā piedzīvot, Manteifeļa krišana 22.V, ko Flečeram stipri pārmeta Baltijas vācieši un ne tikai Baltijas vācieši (Manteifels bija arī Vācijas pavalstnieks), ziņa par kņaza Līvena smago ievainošanu 24.V pie Juglas. Viss tas bija padarījis Flečeru it kā vienaldzīgu un pasīvu. Tāpēc, saņēmis no Flečera štāba 23.V dispozīciju par dienvidgrupas uzdevumiem, Flečers turpmāk par dienvidus grupu nekādu interesi neizrādīja. Es ar savu dienvidus grupu nolēmu cieši pieturēties pie dotās dispozīcijas, jo tā sakrita ar manu nodomu turpināt gājienu uz dienvidiem, lai tādā veidā pēc iespējas ātrāk savienotos ar Ziemeļu grupu (4. Valmieras kājnieku pulku), kas, pēc manas informācijas, arī virzījās uz dienvidiem un lai tādējādi kopā ar igauņiem un lietuviešiem izveidotu kopēju fronti. Ja lielos vilcienos pie šī plāna nepieturētos, sekas varēja būt nepārredzamas. Dienvidus fronte būtu palikusi atsegta, mēs paši ierauti cīņā ar vāciešiem. Pie tam, kā jau minēju, patronas tanī laikā saņēmām galvenā kārtā no vāciešiem. Bet vēl ļaunāk būtu tas, ka savstarpējās sadursmes radītu sabiedrotajos iespaidu, ka vēl neesam spējīgi organizēti un disciplinēti cīnīties par vienu kopīgu mērķi. Un ļoti jāšaubās, vai šādā gadījumā viņi mums nākotnē uzticētu kaut vienu patronu. Tāpēc rīkojos tā, kā man to diktēja piesardzība un saprāts. Tā kā turpināju saņemt ziņas par vācu un Līvena krievu vienību virzīšanos uz priekšu, nolēmu, ka jāmēģina satikties ar kņazu Līvenu, kas pēc ievainojuma 24.V atradās slimnīcā un atrunāt viņu no pievienošanās vācu akcijai. Lūdzu Līvenu mani pieņemt, pie kam lūdzu arī, lai pie mūsu sarunas būtu klāt viņa vietnieks pulkvežleitnants Didrovs. Līvens bija ar mieru mani pieņemt. Kad noliktā laikā ierados pie Līvena slimnīcā, tur priekša atradu jau pulkvežleitnantu Didrovu un pulkvežleitnantu Bīrichu, kas izpildīja sakaru un sevišķu uzdevumu virsnieka pienākumus starp landesvēra un Līvena karaspēka daļām.

Pastāstīju Līvenam par stāvokli frontē. Aizrādīju, ka vācu un krievu vienības stipri pavirzījušās uz priekšu un steidzīgi turpina doties tālāk pa Pleskavas šoseju. Mani neinformē, kas ir viņu tālākais nolūks. Šāda nesaskaņota rīcība kaitē mūsu uzdevumam. Klīst baumas, ka vācieši uzskata par savu uzdevumu “atbrīvot” ceļu no “sarkaniem” ziemeļlatviešiem un “sarkaniem” igauņiem, kas it kā [44.lpp.] “traucējot” vāciešus. Šīs baumas, pateicoties vāciešu rīcībai, ar katru dienu pastiprinās un rada lielas bažas. Jautāju Līvenam, kas viņam par to zināms un kādas ir viņa domas. Teicu, ka labi pazīstu pulkv. Zemitānu, kas, var teikt, ir “Даже более правых взглядов чем я” (saruna notika krievu valodā). Bez tam aizrādīju uz to, ka Ziemeļlatvijā atrodas mūsu valdības pilnvarotais - inženieris M. Gailīts un virsnieki, kas ar mani bijuši pie Ventas krastiem un aizkomandēti uz turieni no manīm. Ja šāds stāvoklis turpināsies, var notikt sadursmes, jo man noteikti zināms, ka igauņi nekad neļaus atrasties uz savas teritorijas jeb savu robežu tuvumā svešam karspēkam.

Uzklausījis mani ļoti uzmanīgi un padomājis, Līvens teica, ka saprotot mani. Viņš pats arī par to jau esot domājis un Flečera rīcība viņam esot nesaprotama, tai var būt nevēlamas sekas. Teicu Līvenam, ka uzņemos drosmi apgalvot, ka tās latviešu vienības, kas atrodas Ziemeļlatvijā pulkv. Zemitāna vadībā, ir tikpat “melnas” vai “sarkanas” kā mēs - dienvidus grupa. Domāju, ka būtu vēlams, ka Jums padotās vienības atturētos no piedalīšanās nesaprotamajā vācu akcijā.

Līvens pārdomājis griezās pie pulkv. Bīricha un ļoti noteikti teica:

Bīrichs aizgāja. Tad Līvens griezās pie sava vietnieka pulkv. Didrova un teica: tā kā viņš bijis liecinieks šai sarunai, viņam nebūs grūti orientēties. Jūs zināt pulkv. Balodi, Līvens teica Didrovam, viņš pazīst labāk kā mēs savus latviešus un zin, par ko viņi cīnās. Mūsu piedalīšanās kaut kādā sadursmē ar ziemeļlatviešu grupu būtu noziegums.

Par Cēsu kaujām daudz rakstīts un runāts, kā militārās aprindās, kad bieži viens otrs personīgi no sava viedokļa novērtēja Cēsu kauju nozīmi un savus nopelnus, tā arī no politiski sabiedriskām personām, kas savukārt centās Cēsu notikumus izmantot savu partiju un savās personīgās interesēs. It sevišķi partiju pārstāvju vēlēšanu cīņās.

Tā kā neesmu bijis šo kauju tiešs līdzdalībnieks, tad pie viņām sīkāk neapstāšos. Atzīmēšu tikai, ka Cēsu kaujās 22.VI kā latviešu, tā igauņu karavīri parādīja lielu varonību, pašuzupurēšanos un patriotismu. It sevišķi Cēsu skolnieku rota ar savu varonību atstāja jaunatnei cildenu piemēru.

Ar lielu atzinību jāmin igauņu vienības pulkv. Reeka vadībā, kuram bija izcilus nozīme šinīs kaujās. Latviešu un igauņu saskaņotās, vienotās rīcības un neatlaidīgās pretošanās rezultātā, vāciešus sakāva un viņi atkāpās tik steidzīgi, ka šī atkāpšanās jau līdzinājās bēgšanai. Ar ko izskaidrojama šāda vāciešu steidzīga atkāpšanās un atteikšanās turpināt cīņu sāktā virzienā? Negribu to sniegt kā neapgāžamu faktu un izsaku tikai savas personīgās domas, kas apstiprinājās vēlāk, kad pēc daudz gadiem man bija izdevība sarunāties ar toreizējiem Cēsu kauju dalībniekiem no landesvēra. Cīņu kaislības bija rimušas un cilvēki runāja mierīgi un atklātāki, viens otrs no viņiem atzinās, ka nonākuši līdz Cēsīm - kaujās viņi sapratuši, ka neaizstāv vairs savas intereses, bet gan to, ka jācīnās par svešiem un pat nesaprotamiem mērķiem. Tātad solidaritāte no sākuma un disciplīnas apziņa lika tiem gan paklausīgi doties uz priekšu, bet pēc pirmās neveiksmes izvairīties no tālākās līdzdalības. Zuda viņu cīņas spars.

Atceros Flečera štāba priekšnieka vārdus pēc Cēsu kauju bēdīgā iznākuma, ka nevarot sev piedot, ka neesot ievērojis manu brīdinājumu neuzsākt cīņu ar Ziemeļlatviju.

Majors Flečers, pēc lielās neveiksmes pie Cēsīm, ar savu štābu un Igaunijas vienībām steidzīgi atkāpās caur Rīgu, - Jelgavu tālāk uz Prūsiju.

Viņiem līdz devās vācu mantīgākā šķira - muižnieki, liela daļa brīvo profesiju pārstāvju - ārsti, advokāti, inženieri. Tāpat arī turīgākie tirgotāji. Daļa no tiem - gan ļoti niecīga - vēlāk atgriezās Latvijā. Turpretim vidusšķira un darba ļaudis, kuriem nebija pietiekoši līdzekļu dzīvot svešumā, jeb iespēja tur atrast darbu, bija palikuši Latvijā.

Lielu interesi par landesvēra likteni izrādīja sabiedroto augstākā kara padome Parīzē. Landesvērs pārorganizējās un par viņa komandieri sabiedrotie “ieteica” Lielbritānijas armijas pulkvedi Aleksanderu, kura uzdevums it kā būtu raudzīties, lai latvieši vāciešiem “nedarītu pāri”. Šai iecelšanai Latvijas valdība deva savu piekrišanu, kas īstenībā bija tikai neizbēgama formalitāte.

Es no savas puses, kā dienvidgrupas komandieris, par landesvēra komandieri nozīmēju pulkv. leitn. Kalēju. Kalēju arī pazinu kā ļoti taktisku cilvēku, ar lielu pieredzi un labu politisko apstākļu izpratni. Pulkv. leitn. Kalējs pārvaldīja vairākas svešvalodas. Pēc manām domām, Kalējs bija visai piemērots šim postenim. Viņš pielika visu savu prasmi, lai novērstu nesaskaņas un asumus, kā no vienas tā otras puses un bija faktiskais landesvēra komandieris. Šāds stāvoklis, kad vienai karaspēka vienībai var būt 2 komandieri arī pieder pie toreizējām ārkārtēji, komplicētām apstākļu dīvainībām.

Tai pašā laikā - t.i. pēc Flečera karaspēka atkāpšanās no Cēsīm, dažas domstarpības un incidenti par nožēlu aptumšoja latviešu un igauņu attiecības. Piemēram - pilnīgi nesaprotama bija igauņu kreisera komandiera rīcība pret draudzīgu un sabiedroto kaimiņvalsti Latviju. Igauņu kreisers tipa “Novik” bija noenkurojies Daugavgrīvā un negaidot raidīja vairākus šāviņus uz Rīgu - speciāli uz namu Stabu ielā 19, kurā atradās Latvijas armijas dienvidgrupas štābs. Viens no šāviņiem nodarīja mājai bojājumus par vairākiem tūkstošiem latu.

Ap to pašu laiku, igauņi izmantodami savu kreiseri un dažus mazākus kuģīšus, netraucēti ieņēma Roņu salu. Roņu sala no seniem laikiem uzturēja ciešākus sakarus ar Kurzemi nekā ar igauņiem. It sevišķi saimnieciskos sakarus. Roņsalieši nomedītās roņu ādas veda uz Liepāju, kur savukārt iegādājās nepieciešamo pārtiku un citas preces.

Bija pienācis laiks, kad Rīga gatavojās sagaidīt un apsveikt Ziemeļlatvijas karaspēka vienības. Igaunijas virspavēlnieka štābs centās panākt, lai līdz ar Ziemeļlatvijas karavīriem Rīgā ienāktu arī igauņu vienības - Cēsu kauju dalībnieces. Šis jautājums tika vispirms pārrunāts starp pulkv. Zemitānu un pulkv. Reeku, bet saruna rezultātus nedeva. No Zemitāna štāba pie manis ieradās pulkv. E. Kalniņš un informēja mani par šo sarunu. Jautājums bija steidzīgi jānokārto. Igauņu ienākšana Rīgā bija nevēlama, jo šāds solis nevis saistītu latviešus un igauņus ciešākā draudzībā, bet drīzāk gan radītu pārpratumus un nekārtības. Sevišķi labi situāciju izprata [4.lpp.] pulkv. Tallents un pareizi novērtēja latviešu noskaņojumu. Viņš izteica domas, ka būtu vēlams vēlreiz apspriest šo jautājumu plašākā sastāvā. Lūdzu pulkv. E. Kalniņu uzņemties rūpes par šādas apspriedes noorganizēšanu. Apspriede notika piedaloties Laidonera pārstāvim pulkv. Reekam, angļu pilnvarotam Igaunijā no vienas puses un dienvidusgrupas no otras puses. Sarunas tika vestas ar pulkv. E. Kalniņa starpniecību un noveda pie līguma parakstīšanas starp abām pusēm Strazdmuižā 3.VII. Pēc šīs vienošanās igauņu karaspēkam vajadzēja palikt pie Juglas (neienākot Rīgā) Ziemeļlatvijas karaspēka daļu kustības brīvība turpretim netika ierobežota. Es ar šādu lēmumu biju ļoti apmierināts.

Igaunijas divīzijas komandieris Pödders turpretī, kā man ziņoja, par šādu sarunu iznākumu bija ļoti sašutis un pastāvēja uz to, ka jāmaršē uz Rīgu, neskatoties uz līguma nosacījumu. Beigu beigās igauņi tomēr respektēja līgumu un līdz ar to šis kopdarbības posms noslēdzās apmierinoši. Vēlāk gan attiecības ar igauņiem paasinājās vēl vairāk Bermonta uzbrukuma laikā. Bet par to vēlāk. Saskaņā ar Strazdmuižas līgumu dzelzdivīzijai un landesvēram bija jāatstāj Daugavas labais krasts, pēc tam vēl jūlija mēnesī sabiedrotie pieprasīja visu vācu karaspēka atgriešanos Vācijā.

Pēc Cēsu kaujām bija nepieciešams pēc iespējas ātrāk apmeklēt man padotās karaspēka daļas un vispusīgi apgaismot Cēsu kaujas un apstākļus, kas šīs kaujas bija izraisījuši, tāpat arī informēt karavīrus par patreizējo politisko stāvokli un mūsu dienvidgrupas turpmākiem uzdevumiem.

Bija arī nepieciešams aizrādīt uz viena otra komandiera, lai gan labi domāto, bet kļūdaino nostāju, kas pareizas informācijas trūkuma un stāvokļa nepareiza novērtējuma dēļ bija nodomājuši uz savu risku pievienoties Ziemeļlatvijas vienībām un piedalīties Cēsu kaujās, kā piemēram tas bija ar pulkv. leit. Skujiņu no dienvidus frontes un pulkv. Apini un kapt. Tilli Daugavgrīvā, kur pēdējie ar savām vienībām bija novietoti ar sevišķu aprēķinu (Apini atcēla).

Šāda dažu komandieru separāta rīcība bez tam būtu atstājusi visai sliktu iespaidu uz sabiedroto pārstāvjiem. Tik sarežģītos apstākļos bija nepieciešama vislielākā savstarpējā saskaņa un iecietība. Pārrunās ar komandieriem un karavīriem visus šos jautājumus izdevās izskaidrot un apmierinoši nokārtot. Visgrūtākā laikā - pirms Rīgas ieņemšanas un pēc tam jūnija un jūlija mēnešos turpinājās armijas tālākā izveidošana.

Jūlija pirmajās dienās (1919.g.) pulkv. Tallents lūdza mani pie sevis sakarā ar paredzēto Ziemeļlatvijas armijas ienākšanu Rīgā. Viņš man paziņoja, ka pulkv. Balodis iecelts par Rīgas garnizona priekšnieku un līdz ar to lūdza mani satikt un apsveikt Latvijas pagaidu valdību, kuras atgriešanās bija nolemta nākošajās dienās, nelīdzēja mani iebildumi, ka pulkv. Zemitānam vecākā dienesta pakāpe. Tallents lūdza šo jautājumu nediskutēt un pateica: “Jūs esat apstiprināti”.

Mūs Ziemeļlatvijas karaspēka daļas Rīgā ienāca 1919.gada 5.jūlijā. Jau pie Aleksandera vārtiem viņas satika un apsveica daudzas delegācijas, sabiedrisko organizāciju pārstāvji un liels pulks rīdzinieku. Mūsu ziemeļniekus saņēma ar runām un ziediem. Sagaidīšana bija ļoti sirsnīga. No turienes ziemeļnieki ļaužu pavadīti ar pulkv. Zemitānu uz balta zirga priekšgalā devās uz pilsētas centru kur tos pie bijušā Pētera Lielā pieminekļa (tagadējā Brīvības pieminekļa) sagaidīja dienvidarmijas štābs ar karavīriem. Apsveicu pulkv. Zemitānu un viņa karavīrus ar Cēsu kaujas panākumiem un ierašanos Rīgā.

Vakarā lielā Vērmaņa dārza restorānā Ziemeļniekiem bija sarīkota uzņemšana, kur turpinājās viņu sumināšana. Tika teikts daudz sirsnīgu apsveikumu runu, kā no karavīriem tā arī sabiedrības pārstāvjiem. Par nožēlošanu nepatīkamu disonanci svētku noskaņā ienesa dažu cilvēku runas - kuru mērķis bija galv. kārtām pievērst uzmanību savai personai. Tā piem. žurnālists N. teikdams kādas 2, 3 runas starp citu uzsvēra: “cik labi ka Zemitāns un Balodis sēd līdzās viens otram un draudzīgi sarunājās” (!!!). It kā tas varētu būt citādi.

Pēc tam armijas dienvidus grupas štābs sarīkoja brokastis par godu Ziemeļniekiem, kur es apsveicot Ziemeļarmijas karavīrus, izteicu cerības un pārliecību ka kopējās cīņās par valsts un tautas interesēm, veiksim mūsu kopējo, lielo uzdevumu - atbrīvosim mūsu dzimteni no svešām varām.

8.jūlijā Daugavā pret pili, noenkurojās kuģis “Saratov” ar kuru no Liepājas atgriezās mūsu pag. valdība ar K. Ulmani kā ministru prezidentu. Kā oficiālais pārstāvis, Rīgas iedzīvotāju, karavīru un savā vārdā apsveicu Latvijas pagaidu valdību ar laimīgu atgriešanos Rīgā, novēlot sekmēt turpmākajā atbildīgajā darbā. Valdību apsveica arī pulkv. Zemitāns. Bija daudz apsveicēju no dažādām organizācijām, sabiedriskiem darbiniekiem. Ielās ļaužu jūra; arī visas šķērsielas ļaužu pārpildītas. Goda sardzēs, leitn. Jāna Ķīseļa pavadītas, valdības locekļi kājām devās pa Valdemāra ielu uz [6.lpp.] Ārlietu ministriju. Ielas ļaužu pārpildītas - ziedi un apsveikumu saucieni pavada valdību visu viņas ceļu. Visapkārt patiesa sajūsmas un draudzības izpausme. Tā bija liela un nozīmīga diena, kad tauta beidzot savā galvaspilsētā apsveica savu valdību. Šis notikums it kā simbolizēja taisnības uzvaru.

Nākošajās dienās sīki informēju valdību par stāvokli frontē, - par noskaņojumu armijā, par apbruņojumu un apgādi, kā arī par nepieciešamību tālāk izveidot un stiprināt mūsu spēkus un arī kāda man informācija par apstākļiem Igaunijā un Lietuvā, kas veikts dzīves apstākļu normalizēšanā Rīgā un laukos.

Ģen. Sīmansons tika iecelts par Latvijas nacionālās armijas virspavēlnieku un pulkv. E. Kalniņš par virspavēlnieka štāba priekšnieku. Tādejādi visi mūsu bruņotie spēki tagad bija apvienoti zem vienas vadības.

Lai saskaņotu armijas nākošo darbību, ģen. Sīmnsons sasauca vairākas apspriedes, kurās bijuši ziemeļu un dienvidus grupu vadītāji sniedza ziņas par savu grupu līdzšinējo darbību. Šinīs apspriedēs piedalījās arī virsnieki, no kuru vidus bija paredzēts iecelt nākošos pārvalžu priekšniekus - bruņošanās, apgādes, sakaru utt. Tā kā starp viņiem bija daudz tādu, kas nebija piedalījušies nedz ziemeļu, nedz dienvidgrupas gaitās, tad tos bija nepieciešams lielos vilcienos informēt par apstākļiem armijā, t.i. kas mums ir un kas būtu nepieciešams pirmā kārtā.

Kad pēc tam tiku izsaukts pie ģen. Sīmansona, pēdējais man paziņoja, ka esmu iecelts par Kurzemes divīzijas komandieri un arī par austrumfrontes pavēlnieku un bez tam operatīvi man padots arī 4. Valmieras pulks.

Ģen. Sīmansons man teica: “Cenšaties ātrāk nodibināt kontaktu ar igauņu un lietuviešu bruņotiem spēkiem un pēc iepazīšanās ar stāvokli frontē, pēc iespējas ātri sniedzot man par to ziņojumu”.

Bez kavēšanās devos izpildīt man uzliktos pienākumus un izbraucu uz Pļaviņām, kur atradās divīzijas štābs.

Divīzijas štābs Pļaviņās bija no manis formēts, tāpēc pazinu tur katru cilvēku, ieslēdzot rakstvežus un sakarniekus. Tāpat arī divīzijas pulkos un visās citās vienībās komandējošais sastāvs - pulku komandierus, bataljonu komandieris un rotas komandieris, bija no manis izraudzīti un savos amatos apstiprināti. Šis apstāklis atļāva man cerēt uz vislabāko saprašanos un sekmīgu darbu.

Apstākļi bija tādi, kas bija labvēlīgi visādu baumu fabricēšanai. Tāpēc nebija brīnums, ka civiliedzīvotājus musināja un aģitēja, lai sētu šaubas par mūsu panākumu iespēju, lai taisītu jukas un caur to atturētu no iestāšanās armijā.

Divīzijas pulkos bija labi pamatkadri: latviešu strēlnieku jaunāko gadu karavīri, studentu rota, vecās krievu armijas karavīri - kas visā visumā bija labi apmācīti un ar kaujas pieredzi. Visi bija latviski noskaņoti un labi saprata par ko viņi cīnās, tā ka virsniekiem un viņu palīgiem nebija grūti klīstošo baumu cēloņus pareizi izskaidrot un apgaismot. Ar lielu atzinību jāpiemin mūsu seržantu un jaunāko virsnieku stingrā nostāja, bet galvenais - mūsu karavīru apzinība un patriotisms. Neatceros neviena gadījuma, kad kāds no divīzijas karavīriem būtu atstājis savu daļu - dezertējis, jeb pārgājis pretinieka pusē.

Vispirms iepazinos ar divīzijas karavīru novietošanu pozīcijās un rezervē. Visur sastapos ar lielu vajadzību pēc ieročiem, munīcijas, apaviem, veļu, apģērbu, kā arī nepieciešamību uzlabot apgādi ar pārtiku. Neskatoties un šiem daudzajiem trūkumiem, garastāvoklis visur teicams, jo karavīri paši bijuši liecinieki tam, ar ko un kādām grūtībām mūsu tauta uzsāka savas patstāvības gaitas.

Iepazinos arī ar apstākļiem 4. Valmieras pulkā, kas man bija tikai operatīvi padots. Valmieras pulks bija formējies uz Igaunijas un Ziemeļlatvijas teritorijas. Pulka komandieris un trīs, četri vecākie virsnieki man bija pazīstami. Apstākļi Valmieras pulkā visā visumā bija tie paši kā man padotās divīzijas pulkos, izņemot to, ka ieroču un munīcijas rezerves viņiem bija lielākas nekā mums. Mani pārsteidza pulka orķestra lielums - viņā skaitījās ap 90 cilvēku (!!!). Bija skaidrs ka visi nebija muzikanti, bet orķestrī ieskaitīti citu iemeslu dēļ. Daži šī pulka virsnieki vērsa man uzmanību uz pārliecīgo dzeršanu kuru piekopj zināma kompānija ar pulka komandiera ziņu un kas neiztrūkstoši pats piedalās šinīs iedzeršanās.

Par saviem iespaidiem un novērojumiem 4. Valmieras pulkā es mutiski ziņoju pulkv. Zemitānam, kā Vidzemes divīzijas komandierim, kura divīzijā ietilpa šis pulks. Citādi iespaids no pulka ļoti labs.

Mans nākošais uzdevums bija steidzami kārtot Latgales partizāņu lietas. Par Latgales partizāņiem man bija ienākušas daudz un dažādas ziņas. Vienas par viņu varonību uzņēmību un izturību; citas, ka ieročus un munīciju tiem var izsniegt tikai pēc pārbaudes un ar lielu apdomu. Bija nepieciešams visu to noskaidrot. Divīzijas štābs centās pa dažādiem ceļiem noskaidrot kur atrodas partizāņu formēšanās centrs un viņu grupēšanās vietas. Kad štāba rīcībā bija vajadzīgā informācija, nozīmēju pulkv. leit. Skujiņu par partizāņu komandieri. Skujiņš bijušais latv. strēln. pulka virsnieks Jura Krusta kavalieris un piedzīvojis kaujas virsnieks, pazinu viņu kopš 1918.g. decembra, kad kopīgi ar viņu nogājām ceļu līdz Ventai un kopā atgriezāmies. Man bija zināms ka partizāņi darbojās sadalījušies mazās grupiņās. Šādas viņu grupēšanās pamatā bija personīgas attiecības, kā [8.lpp.] piemēram radniecība, kaimiņi, personīga pazīšanās, draudzība u.t.t. Katrai no šīm grupām bija savs, pašu izraudzīts priekšnieks. Bet kā zināms, kur daudz priekšnieku tur grūtāki saskaņot lietākas kopējas akcijas. Grupu sastāvs bija ļoti dažāds. Lielais vairums bija zemnieku un vietējo iedzīvotāju, pa lielākai daļai militāri neapmācīti. Bet bija arī vecās cara armijas karavīri - seržanti un jaunākie virsnieki, kuriem jau bija kaujas piedzīvojumi. Vecāko pakāpju virsnieku bija ļoti maz.

Izsaucu pulkv. leit. Skujiņu uz divīzijas štābu un iepazīstināju viņu ar visām manā rīcībā esošām ziņām par partizāniem. Griezu Skujiņa vērību uz to, ka partizāniem vajadzīga sevišķa pieeja, to prasa viņu stāvokļa īpatnība. Partizāni savu darbību uzsākuši uz pašu iniciatīvi un atbildību, ar pašu savāktām šautenēm. No valsts viņi līdz šim nav saņēmuši nekādu atbalstu nedz ieročus, nedz pārtiku, nedz apģērbu. Jācenšas viņiem izskaidrot un tos pārliecināt, ka nepieciešams apvienoties lielākās vienībās, lai tādejādi radītu stiprākas kaujas vienības, tāpat arī lai atvieglotu viņu apgādi - piemēram ar siltu ēdienu, lai štābs ar tiem varētu uzturēt regulārus sakarus pa telefonu u.t.t. Līdzšinējās vienībās bija jāpārorganizē tā, lai viņās būtu regulārās armijas disciplīna un kārtība. Šim uzdevumam bija jāpieiet ar lielu uzmanību un iecietību, jo bija jāņem vērā ka partizāni bija pieraduši pie neatkarības un patstāvīgas rīcības. Tā piemēram viņiem bija jāpierāda, ka uz priekšu visas kara trofejas uzskatāmas pār valsts īpašumu. Pievedīšu tādu piemēru: partizāns kādā sadursmē iegūst zirgu. Ja tam bija ģimene un apstrādājamā zeme, viņš zirgu centās nogādāt savās mājās. Ja līdz šim tāda rīcība zināmā mērā bija attaisnojama ar viņu līdzšinējo stāvokli, tad turpmāk stāvoklis mainījās. Arī partizānus ieskaitīja regulārās armijas sastāvā. Vispirms vajadzēja apgādāt! Starp citu bija nepieciešams organizēt transportu apgādei, ievainoto un slimo nogādāšanai slimnīcā u.t.t. Tātad zirgi bija vajadzīgi valstij. Šādi un līdzīgi jautājumi partizāniem bija jāizskaidro un jāpanāk ka uz priekšu kara trofejas uzskata par valsts īpašumu.

Uzdevu Skujiņam nekavējoties doties uz viņa nākošo darbības vietu - tur ar visu sīki un vispusīgi iepazīties, uzzināt kas partizāniem pirmā kārtā visnepieciešamāki vajadzīgs un man par to ik dienas ziņot - pa telefonu, rakstiski un ar sevišķiem ziņnešiem. Šādu pastiprinātu ziņošanu norīkoju ar nolūku, lai parādītu partizāniem, ka viņu jaunais priekšnieks redz un saprot viņu vajadzības un par tiem rūpējās. No agrāk ienākušajām ziņām sapratu, ka partizāni savu austāko priekšnieku gribētu izvēlēt no savējo vidus. Pielaidu varbūtību, ka nākošam ieceltam priekšniekam būs jāsastopas ar grūtībām. Ar tādu pastiprinātu jaunā priekšnieka rūpību centos celt viņa autoritāti un sagatavot ceļu labām attiecībām.

Pateicu Skujiņam, ka manā rīcībā ir zināms daudzums kara materiālu. Tie gan bija domāti Kurzemes divīzijas pulkiem, bet zinu, ka partizāņu vajadzības ir vēl lielākas kā mūsējās tāpēc daļu no šiem materiāliem [9.lpp.] nosūtīšu viņa - t.i. Skujiņa rīcībā, lai viņš varētu nekavējoties stāties pie rotu formēšanas. Viens no pirmiem sūtījumiem bija partija zābaku, par kuriem partizāni bijuši bezgala priecīgi.

Mans nolūks bija iepazīties uz vietas ar apstākļiem, kādos partizāni dzīvo un darbojas. Kā jau minēju, partizāni no valsts līdz tam neko nebija saņēmuši. Tagad iedalot tos armijā, viņus vajadzēja apgādāt ar visu nepieciešamo, lai tie līdzinātos vienai kārtīgi nostādītai kara vienībai - vadam, rotai u.t.t.

Nevarēju braukt ātrāk pie partizāniem, iekams nebija iespēja tiem sniegt kādu reālu palīdzību. Kara materiālu mums rezervē nebija. Tāpēc bija jāpieliek visas pūles, lai dabūtu mums nepieciešamās mantas. Zināju, ka Rīgā virspavēlnieka štābam pagaidām arī nekas nav ko dot. Pie kā griezties? Vienīgais, kas mums varēja palīdzēt, bija ģenerālis Burts. Pirms manas pārcelšanas uz Pļaviņām, biju jau lielos vilcienos informējis ģenerāli Burtu, kas man toreiz pašam bija zināms par stāvokli Latgalē vispār un arī par partizāniem. Ģenerālis Burts man atļāva vajadzības gadījumā griezties tieši pie viņa pēc palīdzības. Tagad izmantoju šo atļauju un lūdzu mums izpalīdzēt ar kara materiāliem. Atbildot uz manu lūgumu ģen. Burts pats ieradās pie manis štābā Pļaviņās un pateica, ka tanī pašā dienā pienākšot sūtījums par kuru es būšot priecīgs. Tiešām, tanī pašā dienā saņēmām sūtījumu - tur bija šautenes ar patronām, arī patšautenes. Bez tam tur bija drēbes, apavi un citas mantas, kā katliņi, patronu somas un arī segas.

Biju ļoti pateicīgs ģen. Burtam, jo šim sūtījums mums noderēja netikai kā labs materiāls atbalsts bet, kā vēlāk redzēju; arī stipri uzlaboja partizāņu noskaņu. Tie kas līdz šim bija vilcinājušies iestāties partizāņos, tagad redzot kā ar saņemto palīdzību aug partizānu spēks, pastiprināti iestājās viņu rindās.

Tas bija liets panākums.

irms atgriešanās Rīgā ģen. Burts lūdza atļauju apmeklēt partizānus tādā laikā, kad tas man būs pieņemams. Solīju viņam to pazinot, tiklīdz būšu atgriezies no partizāniem, kad sūtījums būs novietots un galvenie pārorganizēšanas darbi veikti.

Bez kavēšanās izbraucu pie partizāniem. Nācās apbraukāt plašākus apgabalus, jo viņu uzturēšanās vietas bija izkaisītas pa dažādiem rajoniem.

Lai gan satikos ar partizāniem pirmo reizi, mūsu attiecības no pat pirmā brīža izvērtās ļoti sirsnīgas. Patīkama bija viņu brīvā, vienkāršā izturēšanās un viņu atklātā valoda. Pirmais iespaids, sastopoties ar viņiem, bija tāds, ka tie ir parasti vietējie iedzīvotāji - spriežot pēc viņu apģērba un izturēšanās.

Bet iepazīstoties ar viņiem pašiem un viņu darbību, pārliecinājāmies, ka šie “vietējie iedzīvotāji” brīvprātīgi uzņēmušies veikt ļoti svarīgus valsts uzdevumus un darīja to ar lielu pašaizliedzību un pat varonību.

Partizānu kustība bija radusies laikā, kad lielinieki caur Latgali atkāpās no Rīgas un iedzīvotāji bija spiesti paši saviem spēkiem aizstāvēt sevi, savas ģimenes mantu un intereses.

Iepazinies uz vietas ar apstākļiem, lūdzu sapulcināt partizānus un viņu komandējošo sastāvu un pārrunāju ar tiem armijas un viņu pašu turpmākos uzdevumus.

Lūdzu visiem manā vārdā pateikties par līdz šim veikto un paziņot, ka turpmāk man būs iespējams sniegt viņiem palīdzību un rūpēties par viņu apgādi ne mazākā mērā, kā par Kurzemes divīzijas pulkiem.

Jāsaka, ka iespaids ko guvu no mana pirmā apmeklējuma pie partizāniem pārsniedza gaidīto, tas bija ļoti labs un radīja paļāvību, ka ieroči kurus viņiem izsniegs, nonāks drošās rokās.

Atvadoties no partizāniem un pulka komandiera, vēlreiz izteicu savu apmierinātību ar redzēto un teicu, lai sūta uz Pļaviņām cilvēkus, mantu pieņemšanai.

Braucu pie Sīmansona uz Rīgu

Pēc kādām 10-12 dienām nokārtojis štābā divīzijas lietas un nosūtījis partizāniem pirmās, visvajadzīgākās mantas, braucu uz Rīgu pie virspavēlnieka, ģenerāļa Sīmansona ar ziņojumu.

Informēju ģen. Sīmansonu par stāvokli frontē un pastāstīju visos sīkumos par visu kas attiecās uz Latgales partizāniem, jo par pēdējām virspavēlnieka štābam bija visai trūcīgas ziņas.

Ģenerālis Burts bija izteicis vēlēšanos tuvāk iepazīties ar Latgales partizāniem. Pirms aizbraukšanas no Rīgas, satikos ar ģen. Burtu un pateicu, ka atgriezies Pļaviņās visā drīzumā atkal apmeklēšu partizānus un, ja viņš vēlās, tad var braukt pie viņiem kopā ar mani.

Pēc dažām dienām pie manis Pļaviņās ieradās ģen. Burts un mēs ar viņu kopā izbraucām pie partizāniem Balvu rajonā.

Ģenerāli Burtu ļoti interesēja noskaņa, kāda valda partizānos un vietējos iedzīvotājos. Viņš sīki iztaujāja partizānus par viņu mājas apstākļiem, par viņu saimniecībām u.t.t.

Viss redzētais un dzirdētais uz ģen. Burtu atstāja tik labu iespaidu un viņam tās patika, ka viņš palika pie partizāniem pa nakti. Viņu uzņēma ar vislielāko sirsnību un viesmīlību. Sievietes bija parūpējušās par ērtībām un pacienājumu, kādi tanīs laikos un apstākļos vien bija iespējams. Bet [11.lpp.] partizāni visu nakti bija apsargājuši uz pašu iniciatīvu izveidojot ap viņa uzturēšanās vietu 2-3 aizsargu ķēdes. Ģen. Burts par šādu uzmanību un rūpēm bija dziļi aizkustināts un vēlāk arvien to atcerējās aizsūtīdams dāvanas. It sevišķi partizānus bagātīgi apgādādams ar cigaretēm, kas toreiz bija “deficīta manta”, sievietēm atsūtīdams saldumus.

Atceroties šo apmeklējumu, pastāstīšu par vienu atgadījumu, kas raksturo partizānu īpatnējo disciplīnas izpratni. Apmeklējot kādu partizānu vienību redzu - partizāni stāv rindā pēc pusdienas. Apstaigādams rindu un aprunādamies ar vienu otru partizāni, ieraugu kādu vecāku vīru, gadus 55-60 ar šauteni rokā, parastā zemnieka apģērbā ar pastalām kājās. Apstājos pie viņa un jautāju, kā viņš šeit nokļuvis: jautāju “Vai brīvprātīgais? ” “Nē”, viņš saka. Turpinu vaicāt: “Jums pēc skata diezgan daudz gadu, tā tad mobilizēts arī jūs neesiet”. “Nē” viņš atbildēja. “Bet kā tad jūs šeit atrodaties”, vaicāju tālāk. “Gluži vienkārši - dēla vietā” vecais partizāns atbild. Bet kur tad dēls? “Atlaidu pie sievas”. “Viņam dēls nesen precējies” paskaidroja partizāns, kas noklausījās mūsu sarunu. “Vai tad šaut protat?” vaicāju partizāna tēvam. “Šaut? Vai protu šaut?” Viņš smīnot atkārtoja. “Un vēl kā! Kas tad barona laikos Balvu mežos tos bukus šāva, ja ne es?”

Pulka komandieris par tādu patvaļu dēlam bija uzlicis sodu par ko vecais bija ļoti noskumis, kā man pārējie partizāni pastāstīja, lai gan vecais tēvs to man neizrādīja. Izmantodams mūsu satikšanos tēvs lūdza dēlu nesodīt. Arī pārējie partizāni pievienojās viņa lūgumam teikdams, ka vecais tēvs pazīs labi visas spraugas starp ezeriem, visus meža ceļus, katru taciņu tik labi, ka labāka ceļa rādītāja nevarot vēlēties. Apsolīju, ka soda jautājumu nokārtošu ar pulka komandieri un šodien pat par to viņam paziņošu. Sods jaunajam partizānam izpalika.

Atgriezies Pļaviņās, saņēmu ziņojumu no 3. Jelgavas pulka komandiera pulkv. Dombrovska, kas ar savu pulku stāvēja Daugavas kreisā krastā (dienvidvakaros no Līvāniem), ka likvidēta kāda lielāka pretinieka vienība kas bija pārnākusi robežu ar sevišķiem uzdevumiem. Tai pašā apvidū kāda mūsu lielāka izlūku vienība bija notvērusi 6 lielinieku spiegus ar sevišķi svarīgiem uzdevumiem - nokļūt mūsu aizmugurē un rīkot tur diversijas, dedzinot tiltus, noliktavas, labību un vākt ziņas par mūsu armiju u.t.t. Pie viņiem iešūtus drēbēs atrada uz plāna papīra uzzīmētas kartes plānus, ceļus, dzelzceļu mezglus. Mežā tie bija aprakuši savus līdzpaņemtos ieročus. Starp viņiem bija arī viena sieviete, kura uzdevās par Žozefīni Frē un teica, ka protot tikai franciski. Nopratināšanā daži no viņas biedriem pateica, ka šī sieviete īstenībā esot Smoļenskas bijušā vicegubernatora Sokolova meita Marija. Kā viņa, tā arī citi pārnācēji jau [12.lpp.] vairākas reizes izlūkošanas nolūkos un ar dažādiem uzdevumiem bijuši Valmierā, Cēsīs un citur. Ļoti sliktu iespaidu atstāja viņu rupjā un izaicinošā izturēšanās. Ģenerāls Burts bija vēlējies iepazīties ar aizsardzības līniju un stāvokli 3. Jelgavas pulka rajonā, kā arī ar jātnieku nodaļu kas atradās kreisā Daugavas krastā un bija tur ieradies. Uzzinājis par jau minētiem notvertiem 6 spiegiem, ģen. Burts lūdza atļauju tos redzēt un tiem uzstādīt dažus jautājumus. Lai gan šo cilvēku noskaņojums bija visai saprotams, jo tie varēja gaidīt bargu sodu, tomēr skarošās un rupjās atbildes atstāja visai sliktu iespaidu arī uz ģen. Burtu.

Septembra (1919) pirmās dienās saņēmu telegrammu no virspavēlnieka štāba, ka man izsūtīts lielāks ieroču un citu kara materiālu sūtījums. Šo sūtījumu atkal sagatavojis ģen. Burts pēc tam, kad bija atgriezies no apmeklējuma pie partizāniem. Ģen. Burts dažu angļu virsnieku pavadībā ieradās Pļaviņās dienā, kad pienāca šie kara materiāli. “Partizāni tagad nebūs sliktāk apgādāti kā Jūsu divīzijas karavīri”, man teica ģen. Burts. Sarunā ģen. Burts nepārprotami deva saprast, ka viņam būtu bijis iespējams sniegt lielāku atbalstu, ja mēs varētu uzrādīt kādus panākumus ar šo iegūto ieroču palīdzību. “Jūsu un arī manās interesēs tagad ir parādīt lielāku aktivitāti” viņš man teica. Uz to es atbildēju, ka mums iespējams izvest visā drīzumā vienu operāciju un caur to pavirzīties uz priekšu.

Abi angļu virsnieki, kas pavadīja ģen. Burtu, ar manu piekrišanu aizbrauca iepazīties ar Kurzemes divīzijas pulku novietošanu, viņu apbruņojumu, apgādi u.t.t.

Sākām gatavoties nodomātajai operācijai ar mērķi ieņemt Līvānus un pavirzīties uz priekšu. Apspriežoties ar 3. Jelgavas pulka komandieri (3. pulks atradās kreisā Daugavas krastā), tas lika priekšā sakoncentrēt Daugavas kreisā krastā 1/2 - 1 kil. augšpus Līvāniem pietiekošā skaitā laivas, lai 2-3 rotas varētu pārceltus pāri Daugavai, ieņemt labo Daugavas krastu un pēc tam dot norunātu signālu, ka pārcelšanās izdevusies. Mūsu karaspēka vienības, kas atrodas labās Daugavas krastā netālu no Līvāniem, saņēmušas signālu, atklās intensīvu uguni un pāries uzbrukumā. To pašu darīs arī pārcēlušās 3. pulka daļas. Operācija būtu izvedama naktī. Aizrādīju uz risku, kas savienots ar pārcelšanos. Vairāku rotu zaudējums tādā nelielā operācija izsauktu nemieru un kritiku pārējās karaspēka daļās. Pulka komandieris piekrita bet piebilda, ka pāri celties var pakāpeniski un mazākās vienībās. Uz to mēs vienojāmies, un plāns šādā veidā tika izvests. Pasākums izdevās ar (samērā) maziem zaudējumiem un 3. okt. 1919.g. mēs ieņēmām Līvānus un pavirzījāmies uz priekšu.

Dažas dienas pēc Līvānu ieņemšanas pie manis Pļaviņās ieradās virspavēlnieks ģen. Sīmansons un štāba priekšnieks pulkv. E. Kalniņš bija ļoti nemierā, ka operācija izdarīta it kā bez štāba ziņas. Paskaidroju, ka rakstiski par to ziņot negribētu, jo sekmes lielā mērā atkarājās no slepenības. Ņemot vērā toreizējo sakaru nedrošību, atradu par pareizāku viņu iepriekš informēt tikai mutiski, caur sakaru virsnieku. Sniedzu ģen. Sīmansonam pārskatu par stāvokli austrumu frontē. Ģen. Sīmansons no savas puses norādīja par saspīlēto stāvokli Rīgas frontē.

Saņēmis no ģen. Sīmansona šādu informāciju tūlīt devos apmeklēt visu man padotā karaspēka daļu štābus. Informēju viņus par apstākļiem abās frontēs, it sevišķi norādīdams uz saspīlēto stāvokli pie Rīgas. Teicu, ka patreiz jābūt sevišķi modriem lai mūs ne no vienas puses nevarētu pārsteigt. Esmu pārliecināts, ka karavīri pildīs savu uzdevumu vēl labāk, lai ātrāk atbrīvotos no svešām varām. Iestājoties miera apstākļiem, varētu izvest vienu no galvenākajām reformām - agrārreformu - piešķirt zemi tiem, kas to pelnījuši un kas to apstrādās. Karavīri protams būs vieni no pirmiem, kas to saņems. Šo jautājumu izlems mūsu likumdošanas orgāns.

Arī pie partizāniem aizsūtīju vienu no sava štāba virsniekiem ar tādu pašu informāciju. Vēlāk uzzināju, ka izredzes uz zemes piešķiršanu izraisījušas veselu sajūsmas vētru.

Bez Latgales partizāniem arī Alūksnes mežos (bija nodibinājusies un) darbojās tā sauktā “Zaļā armija”, kā to tautā dēvēja, skaitā ap 50-60 cilvēku. To organizēja un vadīja bijušā latviešu strēlnieku pulka jaunākais virsnieks Arturs Veckalniņš. Šo partizānu darbība norisa ap Tirzu, Liezeri, Lubānas ezeru un to apkaimi ar lielu uzņēmību un pārdrošību. Ar savu kustīgumu ātri pārvietojoties no vienas vietas uz otru noejot bieži desmitiem kilometru dienā, viņi padarīja pretiniekam uzturēšanos nedrošu plašākā apkaimē un piespieda tos atstāt šos rajonus.

Šie partizāni gribēja paturēt pilnīgu neatkarību visā savā rīcībā un tāpēc negribēja būt pakļauti armijas vadībai, bet gan pieskaņoja savu darbību kopējai rīcībai, kā to prasīja patreizējā situācija un kopējās intereses. Jāpiezīmē, ka viņi neprasīja un arī nesaņēma nekādu materiālu atbalstu no armijas. Ar produktiem viņus bagātīgi apgādāja iedzīvotāji, bet apbruņojumu viņi “sagādāja” paši. Satikos ar viņiem reti tad, kad viņi paši paziņoja, ka atrodas mūsu tuvumā, jo kā jau teicu, viņi bieži un ātri mainīja savas uzturēšanās vietas plašākā rajonā. Ziņas viņi mums piegādāja samērā reti (ciešāka kontakta trūkuma dēļ), bet tās arvien bija vērtīgas. Ar savu lielo izturību un drošsirdību netikai Veckalniņš, bet viss viņa pulciņš bija radījis daudz nostāstu tautā. Pēc manām domām lielā un svarīgā loma partizāniem piekrita arī laikā, kad mūsu armija bija izpildījusi savu galveno uzdevumu [14.lpp.] un apstājusies norādītās vietās apmēram pie nākošajām Latvijas valsts robežām. Tas bija laiks kad karavīros pēc (nobeigtām cīņām), paveiktā uzdevuma varēja iestāties zināma paļāvība un līdz ar to zināms spraiguma atslābums. Varēja arī vēl gaidīt pretuzbrukumu, provokācijas un tamlīdzīgi. Šajā laikā “zaļie”, kontrolējot plašākus rajonus, nodrošināja mūsu armiju no pārsteigumiem.

Tāpat arī Latgales partizānu lomu nevar pietiekoši novērtēt, it sevišķi tādā nelielā valstī kā Latvija, kur armija kara apstākļos proporcionāli iedzīvotāju skaitam ir mazāka kā lielākās valstīs (vienā, otrā 14% - mūsu apm. 5%). Latgales partizāni, darbodamies kā izlūki un sargi sniedza armijai neatsveramu atbalstu un palīdzēja sagatavoties nākošajām lielākām operācijām. Pie visa tā jāpasvītro viņu valstiskā apziņa un pareizā apstākļu izpratne. Starp mūsu Latgales frontes kreiso un Igaunijas armijas labo spārnu, nezin kā bija iekļuvusi kāda bijušās cara armijas jātnieku nodaļa, apmēram 50-60 cilvēku sastāvā ar savu priekšnieku. Viņu komandieris sevi uzdeva par kādu Bulat-Bulatoviču un piedāvājās ar saviem jātniekiem iestāties Latvijas armijas dienestā. Viņš uzstādīja sev un saviem karavīriem sevišķus noteikumus, kas man nekad nebūtu pieņemami. Vēl kādas 2-3 līdzīgas viņa grupai, griezās pie manis ar tādu pašu piedāvājumu. Bet arī to es noraidīju, ar tiem pat nesaticies, jo viņu intereses mums bija tikpat svešas kā mūsējās viņiem.

Gribu atzīmēt vēl šādu gadījumu. Īsi pirms Bermonta uzbrukuma apm. 5., 6.oktobrī 1919.g. saņēmu no Virspavēlnieka ģen. Sīmansona telegrammu, kurā man pieprasa steidzoši atbildēt, kāpēc es neesot izpildījis man nosūtīto pavēli (minēts pat No. un datums). Centos noskaidrot kad man minētā pavēle no Rīgas izsūtīta un kas to saņēmis, jo divīzijas štābā šāda pavēle nebija saņemta. Uz manu neatlaidīgo uzstāšanos man no Rīgas sākumā atbildēja izvairīgi. Bet tā kā rīcība, kādu man pierakstīja, t.i. pavēles neizpildīšana, kas ir smags pārkāpums, tad uz to nevarēju nereaģēt. Tāpēc pieprasīju virspavēlnieka štābam lietu par pavēli izmeklēt. Štābā šo lietu centās noklusēt un beigu beigās pateica ka noticis pārpratums. Es personīgi par šo lietu paliku citās domās, jo kad drīzi pēc tam tiku iecelts par virspavēlnieku, centos šo lietu visos sīkumos noskaidrot, bet no tādas man adresētas pavēles neatradu nekādas pēdas.

14.okt. 1919.g. Pļaviņās caurbraucot uz Poliju pie manis ieradās mūsu ārlietu ministris Zigfrīds Meierovics. Viņu pavadīja direktors Launags no finansu ministrijas, virsleit. H. Tepfers un ja nemaldos arī apsardzības ministrs J. Zālīts.

Šī delegācija bija ceļā uz Poliju pie maršala Pilsudska ar uzdevumu noskaidrot vai un kādu palīdzību varētu saņemt no Polijas. Meierovics griezās pie manis un teica, ka mums visiem kopā būšot plašāka pārruna par dažiem militāras, politiskas un ekonomiskas dabas jautājumiem, kurus jānoskaidro pirms sarunām Polijā. Bet ar mani viņam pēc tam esot jārunājot atsevišķi valdības uzdevumā par vienu svarīgu lietu.

Kad štābā Meierovica vadībā bija apspriesti interesējošie jautājumi un sniegta nepieciešamā informācija par apstākļiem austrumu frontē, lūdzu Meierovicu kādai no mūsu tuvumā esošām karaspēka vienībām sniegt īsumā mazu pārskatu par vispārējo politisko stāvokli Eiropā, kāds ir Latvijas stāvoklis un viņas izredzes nākotnē. Meierovics teica, ka to izdarīšot ar lielāko prieku, bet iepriekš gribētu nokārtot ar mani viņam no valdības uzticēto uzdevumu.

“Jūs zināt kāds ir stāvoklis Rīgas frontē”, Meierovics griezās pie manis. “Jūs pazīst jau liela daļa mūsu armijas, sevišķi tie, kas nākuši ar Jums no Ventas līdz Rīgai un tagad ir kopā ar Jums austrumu frontē. Tāpat Jūs pazīst arī Rīgā, kad Jūs radījāt un noorganizējāt normālus dzīves apstākļus, tāpēc valdība nolēma aicināt Jūs uzņemties armijas virspavēlnieka pienākumus.” Atbildēju, ka tāds priekšlikums man liels pārsteigums un domāju, ka bez manis ir vecākas pakāpes un vairāk piedzīvojuši komandieri. Uz to Meierovics atbildēja, ka viss tas ministru kabinetā, rūpīgi apsvērts un pārrunāts.

Zinādams, ka delegācija turpinās savu ceļu tikai nākamā rītā lūdzu atļaut man pārdomāt atbildi. Nākošā dienā Meierovics atgriezās pie šī jautājuma un es devu savu piekrišanu, - bet ar diviem noteikumiem 1) Es nekad nedošu karaspēkam pavēli atstāt Rīgu, jo tas nozīmētu atdot visu Latviju svešām varām, bet iespēju vēlāk atgūt Rīgu es uzskatu par ilūziju. 2) Ja ar manu rīcību kā Virspavēlnieku valdība nebūtu apmierināta, tad lūdzu pēc manas nomaiņas atļaut man uzņemties tās divīzijas komandiera pasteni, kas stāvēs Daugavpilī.

Meierovics pasmējās par šiem “noteikumiem” un apsveica mani ar iecelšanu par virspavēlnieku.

(Kad, I ierados Rīgā štābā mani tur uzņēma diezgan neviesmīlīgi.)

17.okt.1919.g. ierados Rīgā, lai uzņemtos virspavēlnieka pienākumus. Agri no rīta, plkst. 8 stacijā mani sagaidīja apsardzības ministra adjutants Stalbe. Viņš man pateica, ka jau no paša rīta par mani apvaicājies apsardzības ministra vietnieks E. Laimiņš un vēl pirms viņa - ģen. Burts.

Ieradies štābā tur, izņemot bij. virspavēlnieka adjutantu, nevienu nesastapu. Adjutants man ziņoja, ka ģen. Sīmansons saslimis un šodien štābā neieradīšoties. Pēc kāda laika atnāca štāba priekšnieks pulkv. E. Kalniņš [16.lpp.] un arī paziņoja, ka viņš šodien strādāt nevarot, ka viņam vismaz kādas 4-5 dienas jāatpūšoties no uztraukumiem un pārdzīvojumiem kas saistīti ar pēdējo dienu notikumiem Rīgas frontē (Paskaidrojums: minētie notikumi bija Bermonta-Avalova straujais uzbrukums Olaines-Rīgas virzienā, kur pulkv. Zemitāna komandētā Vidzemes divīzija, neizturējusi ienaidnieka spiedienu, bija steidzīgi atkāpusies cauri Rīgai, izklaidus un viena, otra daļa pat līdz Juglai, atstājot kreiso Daugavas krastu, un līdz ar to Rīgu neaizsargātu. Ienaidnieks nonācis Pārdaugavā un atradis tiltus pāri Daugavai izceltus, tur nostiprinājās un gatavojās tālākam uzbrukumam Rīgai, kuru Bermonts jau sāka apšaudīt ar artilēriju, mīnmetējiem un pat ložmetējiem, ceļot paniku mierīgos iedzīvotājos, un tos terorizējot.

Sakarā ar notikušo pulkv. Zemitāns bija atcelts no komandiera posteņa, bet viņa vietā iecelts bijušais II strēlnieka pulka komandieris pulkv. M. Peniķis, nosvērts un piedzīvojis komandieris. Visi šie notikumi bija radījuši satraukumu un pa daļai arī nedrošības sajūtu un arī štābā sacēlis uztraukumu. Manuprāt pulkv. E. Kalniņa “pārdzīvojumiem un uztraukumiem” bija vēl viens iemesls. Proti: viņš bija rēķinājies ar savu iecelšanu ģen. Sīmansona vietā un tagad jutās apiets un vīlies. Tāpēc arī mana vairāk kā savādā sagaidīšana štābā.

Jautāju Kalniņam, kas tad mani informēs par stāvokli Rīgas frontē un aizmugurē, par noskaņu un visiem citiem apstākļiem, ar kuriem man jāiepazīstas, uzņemoties virspavēlnieka pienākumus. Uz to Kalniņš atbildēja, ka par visu mani informēs operatīvās daļas priekšnieks. Sapratu ka pulkv. E. Kalniņš atturas no tuvākiem paskaidrojumiem. Tomēr vēl jautāju viņam. “Jums droši vien ir kādas slepenas ziņas vai dati, kas zināmi tikai ģen. Sīmansonam un Jums, kā štāba priekšniekam, bet nav zināmi operatīvās daļas priekšniekam.” Bet Kalniņš man atbildēja, ka tādu slepenu jeb spec. svarīgu ziņu viņam neesot.

Tā kā pulkst. 9 biju aicināts ierasties pie mūsu prez. K. Ulmaņa, tad palūdzu pie sevis operat. daļas priekšn. vietnieku kap. Bachu, kas izpildītu vakanto operat. daļas priekšn. vietu un lūdzu viņu sagatavot man nepieciešamo pārskatu par fronti un aizmuguri, ar kuru iepazīšos pēc manas atgriešanās no ministru prezidenta. Par laimi kapt. Bachs bija labi informēts par visiem mani interesējošiem jautājumiem un varēja man sniegt pietiekami izsmeļošu informāciju.

Audience pie ministru prezidenta K. Ulmaņa bija ļoti īsa. Viņš man pasniedza manu iecelšanas rakstu virspavēlnieka amatā un novēlēja labas sekmes atbildīgajā darbā.

Atgriezies štābā tur mani jau gaidīja ģen. Burts, kas mani ļoti sirsnīgi apsveica ar iecelšanu jaunajā amatā. Viņš man pateica labu ziņu. Proti: ka Rēveles (Tallinas) bāzes priekšnieks, franču ģen. Etinjē uz ilgāku laiku aizbraucis uz Parīzi, un ka bāze tagad atrodas viņa, ģen. Burta pārziņā. Jāpiezīmē, ka sabiedroto Rēveles bāzē bija bagātīgi ieroču krājumi - artilērija, kura mums bija ļoti vajadzīga, ložmetēji un daudz citi ieroči un kara materiāli. Ģen. Burts ar gandarījumu man paziņoja, ka tagad viņam iespējams palīdzēt mums daudz plašākā mērogā kā līdz šim. Šo savu solījumu viņš arī nekavējoties pildīja. Sevišķi iepriecināti bija mūsu artilēristi par labajām izredzēm un tāpēc ar lielāku dedzību ķērās pie dažādu pamestu ieroču sakārtošanas, kas bija nesakomplektēti jo savākti no malu malām.

Nedrīkstēja kavēties jo ienaidnieks bija tuvu un bija jārēķinājas ar drīzu uzbrukuma atjaunošanu, tāpēc ik vakarus virspavēlnieka štābā tika apspriesti vissteidzamākie jautājumi, kur pirmo vietu protams ieņēma stāvoklis frontē. Ne mazāk svarīgs bija apgādes jautājums. Ar papildu ieroču saņemšanu varēja ķerties pie armijas papildināšanas, ņemot vērā, ka mums bija daudz pieteikušos un reģistrēto karavīru.

Šinīs apspriedēs parasti piedalījās apsardzības min. vietn. E. Laimiņš un kara ministrijas pārvalžu priekšnieki. Bez tam arī vēl notika apspriedes šaurākā mērogā, kurās apsprieda tikai militāri-operatīvas dabas jautājums un kurās, ja to atļāva apstākļi, no frontes ieradās arī Vidz. divīzijas komandieris pulkv. M. Peniķis.

27.okt. man ziņoja ka Rīgā ieradies kāds pulkv. Radziņš. Nosūtīju savu adjutantu pie šī Radziņa un lūdzu viņu ierasties pie manis. Tā kā man bija pazīstami vairāki Radziņi, tad nezināju kurš no viņiem ir ieradies. Kad aicinātais Radziņš ieradās pie manis, redzēju, ka tas ir mans vecs paziņa no pag. gada simta beigām kad savulaik iepazināmies Eidkūņu (vēlāk Muravjeva) karavīru vasaras nometnē. Vēlāk bijām ar viņu kopā Viļņas karaskolā. Attiecības ar viņu man no tā laika bija vislabākās. 1912.gadā viņš bija beidzis Nikolaja ģenerālštāba akadēmiju. Tā ka apstākļi Latvijā viņam bija sveši, jo bija dienējis Polijā, viņš man uzstādīja daudz jautājumu, informēju viņu jo sīki par visu. Mums bija ļoti vajadzīgi militāri labi izglītoti virsnieki, pazinu viņu kā spējīgu cilvēku, tāpēc lūdzu viņu uzņemties štāba priekšnieka pienākumus. No sākuma Radziņš par to ne dzirdēt negribēja, bet beigu beigās viņu tomēr pierunāju un viņš piekrita manam priekšlikumam. Vēlāk kopā strādājot, pārliecinājos, ka viņa iecelšana bijusi lietderīga. Radziņam piemita tā labā īpašība, ka viņš bija ļoti noteikts un nemēdza [18.lpp.] grozīt reiz pieņemto lēmumu, bez tam viņš stāvēja tālu no tām intrigām, ar kurām - būšu pavisam atklāts - man nācās sastapties. Par nožēlošanu vēlāk Radziņa uzticību bija izmantojis kāds politisks partijas līderis, dabūjot no Radziņa dažas iebraukšanas atļaujas Latvijā (caur Valku) personām, kas Latvijā nebija vēlamas un kuru iebraukšana Latvijā kādreiz jau tikusi noraidīta. Kad tas vēlāk nāca zināms, tika sasaukta Saeimas frakciju līderu apspriede, kurā bijām aicināti piedalīties arī mēs abi ar Radziņu.

Šinī apspriedē Radziņam ļoti arī uzbruka dažādu partiju līderi, kā kreisā tā labā spārna un arī centra vīri, apvainojot Radziņu varas pārkāpšanā, kas varēja izsaukt nepārredzamus politiskus sarežģījumus ar mūsu lielo kaimiņu - Pad. Savienību.

Radziņš jutās aizvainots un arī atzīdams, ka negribot varējis kaitēt Latvijas interesēm, vilka konsekvences - atteicās no štāba priekšnieka amata. Nelīdzēja nedz mana, nedz citu deputātu pierunāšana. Es savukārt nācu ar priekšlikumu nolikt savas pilnvaras, ja Radziņš aiziet. Pret to tika celti iebildumi, no Radziņa visvairāk, kas teica, ka tā būtu liela kļūda. Par štāba priekšnieka vietas izpildītāju palika pulkv. Ramats.

Pēc tam, kad bija iecelts štāba priekšnieks, bija jādomā par operatīvās daļas priekšnieku. Vienojāmies ar pulkv. Radziņu par pulkv. V. Ozola iecelšanu šinī amatā.

Pulkvedi V. Ozolu pazinu ļoti labi jau no Viļņas, kad es pēc Japāņu kara 1905.g. dienēju 106. Ufas pulkā, kas tur bija dislocēts. Ozols kā Viļņas karaskolas audzēknis tur mani gandrīz ik svētdienas apmeklēja - bija jāizpalīdz, jo prasītā summa parasti bija tik niecīga, ka bez grūtībām varēju pildīt viņa lūgumu. Bet tas nebija galvenais manās atmiņās par Ozolu. Viņš man bija palicis sliktā atmiņā sakarā ar lomu, kādu viņš spēlēja 6 jaunekļu karaskolas audzēkņu (starp tiem 2 latviešu) liktenī, kuri 1904.g. kā marksisti tika izslēgti no karaskolas, tiesāti un kuriem piespieda dažādus visai bargus sodus - cietums, nometināšanu Sibīrijā u. taml. Ozols visā šai lietā bija spēlējis visai neglītu lomu, par ko man vēlāk pastāstīja viens no advokātiem, kas šos jauniešus bija aizstāvējis (Verohovskis ?). Radziņš pazina Ozolu vēlāk no ģen. štāba akadēmijas, pie tam arī no negatīvās puses. Radziņam bija zināms arī par Ozola izturēšanos Viļņā.

Pamatoti var jautāt, kāpēc gan mēs ar pulkv. Radziņu iecēlām V. Ozolu tik svarīgā un atbildīgā amatā kāds ir štāba operatīvās daļas priekšnieka postenis, zinādami viņa nepievilcīgo pagātni?

Te jāsaka ka pulkv. Ozols, būdams ļoti veikls cilvēks, bija pratis iemantot daļā sabiedrības un strēlnieku aprindās diezgan daudz piekritējus, sevišķi jaunāko virsnieku un veco strēlnieku aprindās.

Ap šo laiku laikrakstā “Jaunākās Ziņas” parādījās kāds raksts ar pulkv. “X” parakstu, kurā pēdējais griezās pie sabiedrības un armijas un norāda, ka vienīgais cilvēks, kas šinīs sarežģītos apstākļos Latviju varētu izvest uz pareiza ceļa, ir ģenerālštāba pulkvedis Voldemārs Ozols, kas esot pazīstams armijā no strēlnieku laikiem kā apdāvināts un spējīgs virsnieks. Vēlāk kļuva zināms ka šī raksta autors beidza savu dzīvi pašnāvībā.

Negribēdami nostāties pret zināmu daļu latviešu sabiedrības domām un daudzu bijušo strēlnieku noskaņojumu Ozolam par labu, nolēmām apstiprināt Ozolu operatīvās daļas priekšnieka amatā, bet ar zināmu ierobežojumu, kas viņam pašam oficiāli netika darīts zināms. Proti: mēs ar pulkv. Radziņu nolēmām, ka vissvarīgākās ziņas, kas nāk no izlūkošanas nodaļas priekšnieka (kas padots operat. nod.) nododamas vienīgi Radziņam jeb man - nevienam citam, šādu rīcību prasīja piesardzība.

Cīņā vienlīdz iespējami kā panākumi, tā arī neveiksmes. Ja mēs būtu ignorējuši zināmu noskaņojumu Ozolam par labu, mēs abi ar Radziņu vismazākās neveiksmes gadījumā tiktu vainoti, ka neizmantojām Ozola “lielās spējas un zināšanas”, kādas viņam tika piedēvētas. Mēs ar pulkv. Radziņu bijām pārliecināti, ka nebūs ilgi jāgaida, kad Ozols parādīs savu īsto seju. Tā arī notika. Pēc pavisam neilga laika, pulkv. Radziņš konstatēja, ka Ozols 9/10 sava laika ziedo lietām, kam ar mūsu kara darbību nav nekāda sakara. Tik nopietnā situācijā, kas bija radusies, pievirzoties Bermontam pie pašas Rīgas, Ozols neatrada nekā svarīgāka, kā vākt ziņas, cik un kādas automašīnas ir kabineta locekļiem, sevišķu vērību piegriežot Ulmaņa un Meierovica personām, kādas algas ir viņu šoferiem, kas apmeklē Ulmani un Meierovicu, vai tas notiek dienā jeb vakarā, cik ilgi apmeklētāji uzturas pie viņiem un tamlīdzīgi. Tāpat viņš interesējās, kādas vēstules pienāk Ulmanim, Meierovicam un Radziņam. Pie kam izrādījās, ka dažas Radziņam adresētas vēstules nodotas nevis Radziņam, bet izlūkošanas daļai. Ar tamlīdzīgu ziņu vākšanu parasti nodarbojās ārvalstu aģenti. Zīmīgi, ka ne visai labās domās par Ozolu bija arī tādi cilvēki, kas ar viņu sastapās, var teikt, garām ejot pie tam vēl būdami ārzemnieki. Par to liecina kāds gadījums 1919.gadā. Japānas milit. pārstāvis Varšavā, iebraucis Rīgā, izteica vēlēšanos tuvāk iepazīties ar mūsu armijas virsniekiem, kas pārzin iekšējos apstākļus un ir arī orientēti par apstākļiem kaimiņos. Šinī nolūkā japānis ar savu kolēģi Rīgā lūdza nozīmēt kādus virsniekus, kas varētu ierasties uz vakariņām O. Švarca restorānā. Uz šo satikšanos nozīmēju 5-6 virsniekus. Starp tiem - pulkv. Ramatu, kuru sen pazinu kā ļoti uzticamu un godīgu cilvēku, un arī pulkv. V. Ozolu. Kā tas bija paredzams, pie vakariņām tika lietots arī vīns. Pulkv. Ramats novēroja, ka japāņu galda biedri savās glāzēs slepus iemet kādas tabletes (acīm redzot pret reibšanu), bet paši tēlo stipri iereibušus cilvēkus, vērodami [20.lpp.] mūsējos un izsaukdami tos uz lielāku atklātību. Īsi sakot nekādas mūsu valstij kaitīgas runas nav notikušas. Bet raksturīgi, ka pēc dažām dienām japāņi, ieradušies pie Ramata, pēdējam jautāja: “Vai Jūs pulkv. Ozolam ticat?” un paši atbild: “Mēs uz pulkv. Ozolu nevarētu paļauties”.

Pie pulkv. Ozola biogrāfijas tumšākām lapaspusēm pieder vēl tas, ka mūsu valsts pirmajās pastāvēšanas gadā 1918/1919.g. pulkv. V. Ozolu par musināšanu pret valdību aizmuguriski tiesāja.

Jābrīnās, ka tādi zinātnieki un redzami sabiedrības darbinieki kā profes. J. Zālīte un profes. K. Balodis, bija lieli V. Ozola apbrīnotāji un cildinātāji. Tikai kad Ozols tos piekrāpa par lielām naudas summām (desmitiem tūkstošiem latu), tie atģidās.

Pie Vold. Ozola personas apstājos ilgāki, lai ilustrētu, ar kādām grūtībām bija jāsastopas arī “pašu mājās”.

Avots: Balodis, J. (ģen.) Atmiņas par Latvijas nacionālās armijas gaitām Brīvības cīņās. Dievturu Vēstnesis. 1993., Nr.15, 37.-62.lpp.; Nr.16, 27.-43.lpp.; Nr.17, 51.-73.lpp.; 1994., Nr.18, 24.-41.lpp.; Nr.19, 34.-39.lpp.; Nr.20, 37.-41.lpp.; 1995., Nr.21, 42.-44.lpp.; Nr.22, 2.-20.lpp.

[1] Šīs ģen. Jāņa Baloža, atmiņas datētas ar 25.11.58. g. un brīnumainā kārtā ar sievas Elvīras palīdzību tika paglābtas no LPSR VDK nagiem, kuras nepārtrauktā uzraudzībā ģenerālis atradās pēc atgriešanās no ieslodzījuma Krievijā. 80. gados atmiņas dažos eksemplāros tika pārrakstītas ar rakstāmmašīnu, bet tie kratīšanu laikā pie pretestības kustības dalībniekiem tika atņemti. Taču rokraksts, savlaicīgi paslēpts citur, saglabājās. [..] [Dievturu Vēstneša redakcijas piezīme.]