[1983.gada 11.novembrī]
____________________________________________________________

ASTRA Gunārs Lariona dēls,
dzimis 1931.gada 22.oktobrī Rīgā, latvietis, PSRS pilsonis, bezpartejisks, ar vidējo tehnisko izglītību, precējies, ģimenē sieva un nepilngadīgs dēls, sodīts 1961.gada 26.oktobrī pēc Latvijas PSR KK 59.panta 1.daļas, 65.panta 1.daļas un 209.panta ar brīvības atņemšanu uz 15 gadiem, pēc soda izciešanas atbrīvots 1976.gada 23.februārī, strādājošs Rīgas pilsētas Ceļu pārvaldē par strādnieku, dzīvojošs Rīgā[..]

par to, ka viņš, būdams 1961.gadā notiesāts par sevišķi bīstamu valsts noziegumu - Dzimtenes nodevības un pretpadomju aģitācijas un propagandas izdarīšanu, pirms sodāmības dzēšanas termiņa izbeigšanās savu attieksmi pret padomju varu neizmainīja un, vadoties no saviem padomju varai naidīgiem uzskatiem un nacionālistiskām tieksmēm nolūkā graut un vājināt padomju varu, no jauna izdarīja pretpadomju aģitāciju un propagandu, kas izpaudās pretpadomju ideju, uzskatu un apmelojošu izdomājumu, kuri diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu, aicina uz cīņu pret padomju varu, lai to gāztu, saturošas literatūras sistemātiskā izplatīšanā, kā arī tāda paša satura literatūras izgatavošanā un glabāšanā tais pašos nolūkos Latvijas PSR teritorijā laikā no 1976.gada līdz 1983.gada 6.janvārim.

Konkrēti Astras noziedzīgā darbība izpaudās sekojoši.

Neskatoties uz to, ka 1979.gada 11.decembrī viņam tika pasludināts oficiāls brīdinājums par darbības nepieļaujamību, kas ir pretrunā ar PSRS valsts drošības interesēm, viņš 1980.gada pavasarī savā dzīvesvietā Rīgā [..] no sava paziņas Inta Cālīša saņēma un izplatīšanas nolūkā pārtulkoja no krievu uz latviešu valodu pretpadomju apmelojoša satura dokumenta “PSRS valdībai, VFR valdībai, VDR valdībai, Atlantijas hartu parakstījušo valstu valdībām, ANO ģenerālsekretāram Kurtam Valdheima kungam” mašīnraksta tekstu, kurā apgalvots, ka padomju varas atjaunošana Baltijas republikās ir it kā PSRS “okupācijas” sekas un ka “šo valstu tautām laupītas tiesības un iespējas rīkoties ar savu likteni”, kā arī izvirzīta prasība likvidēt tajās padomju iekārtu. Tulkojuma tekstu Astra ierakstīja savā kladē, kuru kopā ar augstāk norādītā dokumenta mašīnraksta tekstu krievu valodā izplatīšanas nolūkā atdeva Intam Cālītim, kurš šī dokumenta tulkojuma tekstu latviešu valodā 1980.gada pavasarī Rīgā pavairoja ar savu rakstāmmašīnu “Moskva” vienlaicīgi ne mazāk kā piecos eksemplāros un pēc tam izplatīja Rīgā savu paziņu starpā, iedodot tos lasīšanai: vienu eksemplāru Ģedertam Melngailim, pie kura šis eksemplārs tika izņemts kratīšanā dzīvoklī Rīgā 1983.gada 6.janvārī; otru eksemplāru - Vilmai Kļaviņai un Mirdzai Celmiņai, pēdējā šo eksemplāru savukārt iedeva izlasīt darbabiedrenei Zeltītei Meisterei, kura to iedeva izlasīt savam vīram Matīsam Meisteram un dzīvokļa kaimiņam Normundam Vijupam, pēc kā šis eksemplārs tika iznīcināts. Divus minētā dokumenta eksemplārus Ints Cālītis izplatīšanas nolūkā glabāja savā dzīvesvietā Rīgā līdz izņemšanai kratīšanā 1983.gada 6.janvārī. Astra, saņēmis kladi ar minēto tulkojumu no Inta Cālīša atpakaļ, no 1980.gada līdz izņemšanai kratīšanā 1983.gada 6.-7.janvārī izplatīšanas nolūkā glabāja to savā dzīvesvietā.

1981.gadā Astra savā dzīvesvietā Rīgā, izmantojot savu fototehniku, tajā skaitā fotoaparātu “Zenit-E”, nr.810098942, izplatīšanas nolūkā pārfotografēja ārzemēs izdotās Agņa Baloža pretpadomju satura grāmatas “Baltijas republikas Lielā Tēvijas kara priekšvakarā” tekstu un izgatavoja šīs grāmatas teksta fotonegatīvus. Uz fotonegatīviem uzņemtais grāmatas teksts satur apmelojošus izdomājumus, kuri diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu un kuros apmelota PSRS ārējā politika pirms Otrā pasaules kara sākuma; no pretpadomju pozīcijām aprakstīta padomju varas atjaunošana Latvijā, Lietuvā un Igaunijā; nomelnota padomju varas būtība Latvijā 1940.gadā, melīgi apgalvots, ka Baltijas valstu iedzīvotājiem 1940.gadā dažu mēnešu laikā it kā bija jāpārtop no brīviem pilsoņiem “par iedzīvotājiem zem smaga okupācijas jūga”, un minēto republiku uzņemšana PSRS sastāvā iztēlota kā “varmācīga iekļaušana Padomju Savienībā” un “kaila imperiālistiska agresija”.

1981.gada decembrī fotokopiju izgatavošanai izplatīšanas nolūkā Astra norādītās pretpadomju satura grāmatas teksta fotonegatīvus atdeva savā dzīvesvietā līdzapsūdzētajam Gunāram Freimanim, kurš no tiem kopā ar savas brigādes strādnieku Gunāru Subaču tā paša gada decembrī Ventspilī izgatavoja minētās grāmatas fotokopiju ne mazāk kā 3 eksemplāros, ar kuru saturu viņi iepazinās un izplatīja tālāk savu paziņu starpā:

– Gunārs Freimanis vienu eksemplāru 1982.gada pavasarī Rīgā [..] iedeva izlasīt Oskaram Vīndedzim, bet pēc tam tā paša 1982.gada rudenī turpat Dzērvju ielā 9 - Jānim Bērziņam, pie kā šis eksemplārs tika izņemts kratīšanā 1983.gada 22.martā;

– Gunārs Subačs 2 eksemplārus 1982.gada 1.aprīlī Liepājā [..] atdeva Uldim Rubezim, kas daļēji iepazinās ar to saturu un kuri tika izņemti pie viņa 1983.gada 20.aprīlī.

1982.gada sākumā, saņēmis no Freimaņa norādītos fotonegatīvus atpakaļ, Astra izplatīšanas nolūkā turpināja tos glabāt savā dzīvesvietā, bet 1982.gada pavasarī tos no jauna izplatīšanas nolūkā un grāmatas teksta fotokopiju pavairošanai savā dzīvoklī atdeva Gunāram Freimanim, bet pēdējais - tādam pašam nolūkam savam paziņam Vitautam Čačem Jēkabpilī, kā rezultātā Vitauts Čače savā dzīvesvietā - Jēkabpils rajona Kūku ciema “Jaunā muižā” no fotonegatīviem izgatavoja grāmatas teksta fotokopiju trīs eksemplāros un, iepazinies ar to saturu, vienu no tiem kopā ar fotonegatīviem 1982.gada septembrī Rīgā atdeva Freimanim, otru Rīgā - savam darbabiedram Jānim Knāķim, kas iepazinās ar tā saturu, bet trešo eksemplāru glabāja savā dzīvesvietā, kur tas tika izņemts kratīšanā 1983.gada 28.-29.aprīlī. Freimanis no Vitauta Čačes saņemto grāmatas fotokopiju 1982.gada rudenī izplatīja vairāku personu starpā: Rīgā [..] atdeva to pazīstamai Almai Strautniecei tālāknodošanai Rīgā [..] dzīvojošajiem Pēterim Osvaldam Kreiceram un viņa sievai - Birutai Ausmai Eglītei, kuri, iepazinušies ar šīs fotokopijas tekstu, caur Almu Strautnieci atdeva to atpakaļ Gunāram Freimanim, Astra, saņēmis fotonegatīvus 1982.gada rudenī no Freimaņa atpakaļ, izplatīšanas nolūkā turpināja glabāt tos savā dzīvoklī līdz izņemšanai kratīšanā 1983.gada 6.-7.janvārī.

1981.gadā Astra savā dzīvesvietā Rīgā iedeva izlasīt Gunāram Freimanim ārzemēs izdotas Edmunda Zirnīša pretpadomju satura grāmatas “Andrejs Eglītis” elektrogrāfisko kopiju, kurā padomju valsts un sabiedriskā iekārta ciniski nosaukta par “briesmīgu tirāniju”, “komunistu nejēdzīgo sistēmu”, “krievu koloniālisma cietumu”, “pasaules visnežēlīgāko varu”, kura “dubļos un asinīs samin un samīda, apgāna ... tautas dvēseli”; apgalvots, ka Padomju Savienībā it kā pastāvot “vergu darbs”, tautas it kā smokot “padomju koloniālisma tvanā un gara iznīcināšanā”, “dzimtbūves laika apstākļos”; nomelnota marksisma-ļeņinisma mācība, Padomju valsts ārējā un iekšējā politika, no pretpadomju pozīcijām iztēloti padomju varas atjaunošanas apstākļi, dzīves īstenība Latvijā 1940.-1941.gados un pēckara gados, melīgi dēvējot padomju varu par “gūstu un verdzību”, “traģēdiju” un “ienaidnieka režīmu” un apgalvojot, ka pār zemi valdot “visrupjākā, visnežēlīgākā austrumu vara”, ka komunisms it kā esot “savas tautas un cilvēces ienaidnieks”; vienlaicīgi ar to izteikts uzaicinājums aktivizēt cīņu pret padomju varu, lai to gāztu.

Iepazinies ar šīs grāmatas saturu, Freimanis to tanī pat 1981.gadā iedeva izlasīt Vitautam Čačem, kas savā kladē no grāmatas izrakstīja pretpadomju satura citātus, pēc kam Vitauts Čače grāmatu atdeva Gunāram Freimanim, bet pēdējais - Astram. 1981.gada oktobrī savā dzīvesvietā - Rīgā Astra, izklāstot Georga Orvela grāmatas angļu valodā “1984” pretpadomju apmelojošo saturu, parādīja un iedeva to apskatīt Robertam Cīrulim. Šajā grāmatā noniecināta marksisma-ļeņinisma mācība par sociālismu un padomju iekārta, kuras mērķis it kā esot “atteikšanās no brīvības un vienlīdzības nodibināšanas”, kā arī apturēt progresu un iesaldēt vēsturi noteiktā attīstības posmā; salīdzinot krievu komunistus ar vācu fašistiem, apgalvots, ka komunisti “apspieduši jebkuru progresīvu kustību vairāk nekā viduslaiku inkvizīcija, pielietojuši spīdzināšanu, pēc kuras upuris atzinies visā, par ko ticis apsūdzēts”.

1982.gada sākumā Astra savā dzīvesvietā Rīgā, izmantojot savu fototehniku, tai skaitā fotoaparātu “Zenit-E”, nr.810098942, izplatīšanas nolūkā pārfotografēja ārzemēs izdotās latviešu emigranta Anšlava Eglīša pretpadomju satura grāmatas “Laimīgie” tekstu un izgatavoja šīs grāmatas teksta fotonegatīvus. Uz fotonegatīviem uzņemtais grāmatas teksts satur apmelojošus izdomājumus, kuri diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu un kuros pretpadomju apmelojumu garā noniecināta padomju vara Latvijā, attēlota tās it kā nežēlīgā attieksme pret tautu, apzīmējot padomju varas pārstāvjus par “līdēju, nodevēju, profesionālu meļu, zagļu un slepkavu baru”, un apgalvots, ka Padomju armijas karavīri, atbrīvojot Padomju Latviju 1944.gadā no vācu fašistiem, it kā mocījuši un iznīcinājuši neapbruņotus ļaudis; apmelojot pretpadomju garā krievu tautu un apgalvojot, ka Padomju Latvija pēckara gados it kā tikusi “okupēta”, uzsvērts, ka krievu tauta devusi “miljoniem paklausīgu, līdz zvēriskumam nejūtīgu vergu nometņu sargu, miljoniem vagaru okupētajās un satelītu zemēs”, pie kam padomju vara Latvijā salīdzināta ar “padomju cietumu”.

1982.gada pavasarī fotokopiju izgatavošanai izplatīšanas nolūkā Astra minētās pretpadomju satura grāmatas teksta fotonegatīvus atdeva savā dzīvesvietā Gunāram Freimanim, kurš no tiem kopā ar savas brigādes strādnieku Gunāru Subaču tā paša gada pavasarī Talsu rajonā, Dundagā, izgatavoja grāmatas fotokopiju divus eksemplārus, ar kuru saturu viņi iepazinās un izplatīja tālāk savu pazīstamo starpā:

– Gunārs Freimanis vienu eksemplāru 1982.gada beigās Rīgā [..] iedeva izlasīt Gunāram Lācim, kas šo eksemplāru izsniedza izmeklēšanas orgāniem 1983.gada 21.aprīlī;

– Gunārs Subačs otru eksemplāru 1982.gada 1.aprīlī atdeva Uldim Rubezim pēdējā dzīvoklī Liepājā, kas daļēji iepazinās ar tā saturu, un šis eksemplārs tika izņemts pie Ulda Rubeža 1983.gada 20.aprīlī.

Astra, saņēmis fotonegatīvus 1982.gada vasarā no Freimaņa atpakaļ, izplatīšanas nolūkā glabāja tos savā dzīvesvietā līdz izņemšanai kratīšanā 1983.gada 6.janvārī.

1981.-1982.gada ziemā Astra savā dzīvesvietā Rīgā iedeva izlasīt Gunāram Freimanim ārzemēs izdotas Ulda Ģērmaņa pretpadomju satura grāmatas “Latviešu tautas piedzīvojumi” elektrogrāfisko kopiju, kurā diskreditēta Padomju valsts un sabiedriskā iekārta, pretpadomju apmelojumu garā aprakstīti padomju varas atjaunošanas apstākļi Latvijā 1940.gadā, apgalvojot, ka latviešu tauta it kā bijusi “apmulsusi un satriekta”; padomju varas uzvara Latvijā salīdzināta ar “padomju vergu valsts” kārtības ieviešanu, norādot, ka visā zemē it kā izplatījušās “savādas tumšas bailes”; Padomju Latvijas atbrīvošana no vācu fašistiskajiem iebrucējiem salīdzināta ar “komunisma verdzības ieviešanu visā pasaulē”.

Iepazinies ar šīs grāmatas saturu, Gunārs Freimanis to 1982.gada rudens sākumā Rīgā ar Jāņa Knāķa starpniecību nodeva izlasīšanai Vitautam Čačem, bet pēdējais šo grāmatu savā dzīvesvietā - Jēkabpils rajona Kūku ciema “Jaunā muižā” 1983.gada janvārī iedeva izlasīt savam kaimiņam Antonam Grebežam.

1982.gada pavasarī Astra savā dzīvesvietā Rīgā ar savu fototehniku, tai skaitā fotoaparātu “Zenit-E”, nr.810098942, izplatīšanas nolūkā pārfotografēja Gunāra Freimaņa atnestu ārzemēs izdotu latviešu emigranta Anšlava Eglīša pretpadomju satura grāmatu “Piecas dienas” un izgatavoja šīs grāmatas teksta fotonegatīvus. Norādītajā grāmatā nekaunīgi apmelota Padomju valsts un sabiedriskā iekārta un padomju varas būtība; apgalvots, ka Padomju Savienībā it kā valdot “rupja vara”, “varmācība”, pastāvot “vergu spaidu nometnes”; padomju tauta it kā atrodoties “cietumā ieslēgta”; apgalvots, ka Padomju Savienībā it kā esot izveidojusies “jauna virsšķira, jauna aristokrātija”, “sarkanā buržuāzija”, kura pārvaldot valsti; iztēlots, it kā Padomju Savienībā valdot “izspiegošana, apmelošana, neuzticība un savstarpējas intrigas un meli”; komunisti un padomju varas darbinieki šajā grāmatā apmelojoši iztēloti kā “dzērāji, neizglītoti, nekulturāli, truli, netaisni un varmācīgi cilvēki”; dzīve Padomju Latvijā iztēlota kā dzīve “okupācijas jūgā”, kur valdot “nepārtraukts murgs”, nomelnota padomju varas atjaunošana un dzīves īstenība Latvijas PSR 1940.-1941.gados; ciniski apgalvots, ka latviešu tauta it kā nonākusi “barbaru verdzībā”; nomelnota latviešu kultūras dzīve un izglītības sistēma, iztēlojot to kā “bēdīgu pagrimšanu”; Padomju Latvijas mākslinieki un rakstnieki nosaukti par “karjeristiem” un “partijas vergiem”.

Pēc tam Astra savā dzīvesvietā, izmantojot savu fototehniku, kopā ar Gunāru Freimani no minētajiem negatīviem izgatavoja norādītās Anšlava Eglīša grāmatas teksta fotokopiju ne mazāk kā vienā eksemplārā, kuru Astra atdeva Freimanim, kas, iepazinies ar tā saturu, izplatīja to tālāk savu paziņu starpā: 1982.gada vasaras beigās Freimanis šo eksemplāru Rīgā [..] iedeva izlasīt Aivaram Kalējam, bet, saņēmis to no viņa atpakaļ, tā paša 1982.gada rudenī Rīgā [..] iedeva to izlasīt Jānim Bērziņam, pie kura šis eksemplārs tika izņemts kratīšanā 1983.gada 22.martā.

Tā paša 1982.gada pavasarī Astra fotokopiju izgatavošanai izplatīšanas nolūkā augstāk norādītos grāmatas “Piecas dienas” teksta fotonegatīvus savā dzīvesvietā atdeva Gunāram Freimanim, bet pēdējais - tādam pašam nolūkam - Vitautam Čačem Jēkabpilī, kā rezultātā pēdējais savā dzīvesvietā - Jēkabpils rajona Kūku ciema “Jaunā muižā” ar savu fototehniku izgatavoja grāmatas teksta fotokopiju ne mazāk kā 4 eksemplārus, kuri pie viņa tika izņemti kratīšanā kopā ar fotonegatīviem 1983.gada 28.-29.aprīlī.

Bez tam Astra savā dzīvesvietā - Rīgā no 1976.gada līdz izņemšanai kratīšanā - 1983.gada 6.-7.janvārim izplatīšanas nolūkā:

– izmantojot savu fototehniku, izgatavoja un tajā pašā nolūkā glabāja sekojošus pretpadomju apmelojoša satura grāmatu tekstu lapaspušu fotonegatīvus:

– Jāņa Grīna “Dadzīvotāji rezonē. Zviedrijas stāsti”, kurā apgalvots, ka Baltijas republikās padomju varas apstākļos tautas it kā atrodoties apspiestībā un tās nacionālo pilsonību un inteliģenci nepieciešams izolēt no krievu tautas, kura it kā okupējusi Latviju;

– Georga Orvela “1984”, kurā, noniecinot marksisma-ļeņinisma mācību par sociālismu, apgalvots, ka tās mērķis it kā esot apturēt progresu, iesaldēt vēsturi, ka komunisti esot līdzīgi vācu fašistiem un apspieduši jebkuru progresīvu kustību;

– Jāņa Jūrmalnieka “Latvijas iekļaušana Padomju Savienībā”, kurā sludināts, ka padomju varas atjaunošana Latvijā 1940.gadā it kā ir nekas cits kā Padomju Savienības agresijas akts, bet Padomju Latvijas uzņemšana PSRS sastāvā tiek raksturota kā “krievu ievadītā Baltijas aneksija” vai “Latvijas varmācīga iekļaušana Padomju Savienībā”;

– Hermaņa Kreicera “Logi” un “Atspīdumi”, kuros izkropļota marksisma-ļeņinisma mācība, Padomju valsts un Komunistiskās partijas ārpolitika un iekšpolitika, padomju varas būtība un dzīves īstenība Padomju Latvijā un melīgi apgalvots, ka mūsu valstī tautas atrodoties “muižas kalpu stāvoklī”;

– Kaudzītes Matīsa “Jaunie mērnieku laiki”, kurā, aprakstot padomju varas nodibināšanos Latvijā 1919.gadā, sludināts, ka tolaik it kā “nakšu naktīm plūda nevainīgu cilvēku asinis”, ka padomju varai skolas vajadzīgas, lai audzinātu “prieka pilnākos bendes un zvēriskākos briesmoņus priekš soda tiesām”;

– Margitas Gūtmanes “Veronika Strēlerte. Rakstu krājums dzejnieces 70 gadu dzimšanas dienai 1982.gada 10.oktobrī”, kurā padomju varas atjaunošana Latvijā 1940.gadā nosaukta par “okupāciju”, bet Padomju Latvijas atbrīvošana no vācu fašistiskajiem iebrucējiem 1944.gadā esot it kā “sarkanā terora nodibināšanās”;

– Arnolda Spekkes “Atmiņu brīži”, kurā, runājot par Padomju Latviju, apgalvots, ka tā neesot brīva, bet tā esot it kā “lielinieku koloniālās varmācības” vieta, kur visredzamāk saskatāmi viņu “lielie meli”;

– Aleksandra Solžeņicina “Arhipelāgs GULAGs”, kurā, absolutizējot personības kulta negatīvās iezīmes, aprakstīta it kā padomju varas necilvēcīgā un nežēlīgā attieksme pret padomju cilvēkiem, apgalvots, ka mūsu valstī it kā nepastāvot brīvība, tiesības esot formālas, bet partija it kā valdot pār visu;

– izgatavoja un tajā pašā nolūkā glabāja sekojošas pretpadomju apmelojoša satura grāmatu teksta lapaspušu reprodukcijas kinofilmās:

– Abauruhmana Avtarhanova “Partokrātijas izcelšanās”, kurā apmelota padomju vara, sludināts, ka laika posms Padomju valsts attīstībā pēc Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas esot bijis it kā “monopartijas tirānija”, un, absolutizējot personības kulta negatīvās iezīmes, melīgi apgalvots, ka Staļins “cīnījās pret tautu”, ka viņš bija “absolūts tirāns” un “neieredzēja tautu”;

– izmantojot savu rakstāmmašīnu nr.494460, izgatavoja un tajā pašā nolūkā glabāja divus pretpadomju apmelojoša satura mašīnraksta teksta latviešu valodā, ar nosaukumu “Refleksijas par tautu un dzimteni”, kuru autors norādīts Voldemārs Zariņš, eksemplārus, kuros latviešu tautas dzīve Padomju Latvijas laikā salīdzināta it kā ar “iekšējā trimdinieka likteni” un izskan sauciens cīnīties pret padomju varu - “vēsturisko ienaidnieku - krievu imperiālismu”, tā “spiedienu uz visu Baltiju”;

– izgatavoja un tajā pašā nolūkā glabāja pretpadomju apmelojoša satura tekstu latviešu valodā rokrakstā, kas sākas ar vārdiem: “Nakts. 24.februāris, plkst. 12°° ...” - un kurā, paužot naidu pret pastāvošo padomju iekārtu, pret “krievu apspiedējiem”, izteikts aicinājums cīnīties pret it kā pastāvošo “jūgu”; tekstā pausta pārliecība, ka latvieši noteikti uzvarēšot un Latvija it kā pacelšoties no šī “jūga”, bet šī kauja “satricinās visu pasauli”;

– ierakstīja 20 magnetofona lentēs, izmantojot savu magnetofonu, un tajā pašā nolūkā glabāja pretpadomju apmelojoša satura ārzemju radiostaciju radioraidījumus, tāda pat satura sarunas, dzejoļus un tekstus, kuros visos izteikts naids pret padomju varu, pret sociālisma iekārtu, kura salīdzināta ar fašismu, kā arī apgalvots, ka Baltijas republikās šodien it kā pastāvot apspiestība, ka tās “okupējuši krievi” un notiekot “pārkrievošana”, izskan asa vēršanās pret Komunistisko partiju, ka tā it kā vadot agresīvu ārpolitiku.

Bez tam Astra savā dzīvesvietā - Rīgā [..] no 1976.gada līdz izņemšanai kratīšanā - I983.gada 6.-7.janvārī izplatīšanas nolūkā glabāja sekojošu pretpadomju apmelojoša satura literatūru:

– grāmatas;

– divas Ādolfa Hitlera “Mana cīņa” un vienu ar nosaukumu “Lielvācu brīvības cīņa. Ādolfa Hitlera runas”, kurās visās, uzsverot vācu rases pārākumu, apmelota marksisma mācība, aicināts nesaudzīgi cīnīties pret Padomju Savienību, kura apzīmēta kā “boļševisma režīms” un “ebrejiski-boļševistiskā vara Maskavā”;

– Riharda Vurmbranda “Kāpēc es esmu ... revolucionārs”, kurā apmelota marksisma mācība par revolucionāro kustību, par tās cēloņiem un virzošajiem spēkiem, izteikts naids pret komunistiem un izteikti apmelojoši izdomājumi par sociālistiskās iekārtas būtību;

– Sergeja Staprana “Caur Krievijas tumsu pie Latvijas saules”, kurā, apmelojot komunistus, apgalvots, ka tie ar savu “graujošo un ārdošo” darbību armijā pēc Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas esot “musinājuši” latviešu strēlniekus un tie tāpēc nostājušies revolūcijas pusē;

– Ulda Ģērmaņa “Latviešu tautas piedzīvojumi”, kurā, kā jau augstāk minēts, diskreditēta Padomju valsts un sabiedriskā iekārta;

– Georga Orvela “1984”, kurā, kā jau iepriekš uzsvērts, apmelota marksisma-ļeņinisma mācība par sociālismu;

– Lancelota Lavtona “Padomju Krievijas ekonomiskā vēsture” divos sējumos, kuros apgalvots, ka boļševiki pēcrevolūcijas posmā neesot it kā rūpējušies par maizes sagādi un bada likvidēšanu, bet ka tie katru dienu “šāvuši daudz zemnieku”; sociālisms salīdzināts ar kapitālismu;

– 50 žurnālus “Signal”, izdotus laika posmā no 1942.-1944. gadam, kuros izklāstīta vācu fašistiskās armijas neuzvaramība, cildinātas tās “uzvaras” pār Padomju armijas daļām, attaisnots fašistiskās armijas iebrukums Padomju Savienībā;

– mašīnraksta tekstus ar sekojošiem nosaukumiem:

– “Vēlreiz par ebrejiem un lietuviešiem”, kurā pretpadomju garā apgalvots, ka 1940.gadā Lietuvā it kā iestājies tās okupācijas periods un ka lietuviešu tauta neieredzot ebrejus;

– “Marts Niklus apsūdz pils. Vavreņuku un citas vardarbību pielietojušās personas, kuru uzvārdi viņam vēl līdz šim nav paziņoti”, kurā apgalvots, ka Padomju Savienībā nepastāvot tiesības uz brīvību un neaizskaramību, ka vajājot un ilgus mēnešus turot ieslodzījumā nevainīgus cilvēkus;

– Jāņa Zariņa “Latvieši Krievijā jeb kā tapa Latvija”, kurā apmelota pirmās sociālistiskās valsts izveidošanas un nostiprināšanas gaita, padomju varas un komunistiskās partijas darbība šajā laika posmā;

– “PSRS valdībai, VFR valdībai, VDR valdībai, Atlantijas hartu parakstījušo valstu valdībām, ANO ģenerālsekretāram Kurtam Valdheima kunga”, kurā, kā jau norādīts, nomelnota padomju varas atjaunošana Latvijā 1940. gadā;

– piezīmju kladi ar rokrakstā ierakstītiem pieciem dzejoļiem - Latvijas monologiem ar nosaukumiem: “Brīvības monologs”, “Daugavas monologs”, “Kronvalda Ata monologs”, “Zviedru laiku monologs”, “Kritušo kareivju monologs”, kuros no buržuāziskā nacionālisma pozīcijām uz vēsturisku notikumu fona nomelnota dzīves īstenība Padomju Latvijā, apgalvots, ka latviešu tauta mūsu dienās padomju varas apstākļos esot it kā nebrīva, atrodoties apspiestībā un verdzībā, pār to valdot svešinieki un iebrucēji, kā arī izteikts uzaicinājums latviešu tautai būt vienotai cīņā par savu brīvību; -

tas ir, - pretpadomju aģitācijas un propagandas izdarīšanā, ko veica, būdams agrāk notiesāts par sevišķi bīstamiem valsts noziegumiem, - noziegumā, paredzētā Latvijas PSR KK 65.panta II daļā.

Apsūdzības raksts sastādīts Rīgā 1983.gada 5.-10. novembrī.

Saskaņā ar Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa 211.panta prasībām krimināllieta nosūtāma Latvijas PSR prokuroram jautājuma izlemšanai par apsūdzības raksta apstiprināšanu un lietas nosūtīšanu tiesai pēc piekritības.

Latvijas PSR VDK Izmeklēšanas daļas
sevišķi svarīgo lietu vec. Izmeklētājs
apakšpulkvedis

E.Bērziņš

Piekrītam:

Latvijas PSR VDK Izmeklēšanas daļas
priekšnieka vietnieks apakšpulkvedis

Latvijas PSR Valsts drošības komitejas
priekšsēdētājs ģenerālmajors

Avots: Latvija padomju režīma varā 1445-1986: Dokumentu krājums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001. 463 lpp.>Nr.32, 163.-170.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVA, 1986.f., 1.apr., 45322.l., 99.-111.lp.

Skatīt arī: Gunāra Astras pēdējais vārds.

Ievietots: 04.07.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV