Lerhis, A. Latvijas ārpolitiskā dienesta un Ārlietu ministrijas pirmie darbības gadi (1919. gads – 20. gadu pirmā puse). Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1998. Nr.2, 100.-128.lpp.
_________________________________________________________________

[100.lpp.]

Latvijas ārpolitiskā dienesta un Ārlietu ministrijas pirmie darbības gadi (1919. gads – 20. gadu pirmā puse)

Pēc Latvijas Ārlietu ministrijas izveidošanas Latvijas diplomātiskā dienesta darbības organizācija tika strukturēta atbilstoši starptautiskajā praksē pieņemtiem pasaules valstu ārpolitisko dienestu uzbūves un darbības principiem. Taču Latvijas ārlietu dienesta attīstība turpinājās kā nepārtraukts optimālo variantu meklējumu process faktiski pirmo reizi apgūstamā darbības nozarē. Tādējādi dienesta darbību ietekmēja gan objektīvi, gan subjektīvi apstākļi (veicinoši vai ierobežojoši), kas lika izvēlēties attiecīgā laikposmā iespējamos tālākās attīstības variantus. 20. gadu sākumā Latvijas diplomātiskajam dienestam bija jārisina plašs jautājumu loks, tādēļ tā darbība tika izvērsta visai daudzos virzienos.

Taupības nolūkos no 1920. gada 1. oktobra reorganizēja Ārlietu ministriju un samazināja ministrijas struktūrvienību skaitu un personālsastāvu. Likvidēja Ekonomiski konsulāro departamentu[1], bet Vispārējo departamentu pārveidoja par Administratīvi juridisko departamentu, Informācijas departamentu likvidēja un kā informācijas nodaļu ietilpināja jaunizveidotajā Politiski ekonomiskajā departamentā. Agrākā Informācijas departamenta Speciālo ziņu nodaļa tika likvidēta, jo uzskatīja, ka tā dārgi izmaksā.[2] Ministrijas darbības pirmajos gados bija visai liela kadru mainība, piemēram, diezgan liela daļa 1919. gadā pieņemto darbinieku reorganizāciju un personālsastāva samazināšanas rezultātā tika atlaista jau 1920. gada oktobrī. No 1921. gada 1. aprīļa pārgrupēja Politiski ekonomiskā departamenta personālu sakarā ar štatu samazināšanu.[3] Kopš 1921. gada 1. oktobra šī departamenta Viduseiropas, Rietumu un Amerikas nodaļas apvienoja vienā – Rietumu nodaļā.[4] 1921. gada rudenī Informācijas nodaļu pārdēvēja par Preses nodaļu. Latvijas bēgļu pārvešanai 1919. gada decembrī izveidoto Koloniju, bēgļu un karagūstekņu nodaļu no Vispārējā departamenta pēc tā pārveides ieskaitīja Administratīvi juridiskajā departamentā un vēlāk optācijas termiņam izbeidzoties, likvidēja.

[101.lpp.]

Sakarā ar tālākām pārmaiņām ministrijā 1921. gadā palika tikai divi departamenti: 1) Administratīvi juridiskais (ar septiņām nodaļām), kas pārzināja ministrijas organizāciju, personālu, sakarus ar Latvijā akreditēto ārvalstu diplomātisko un konsulāro korpusu un starpniecību starp ārvalstu pārstāvjiem un pārējām Latvijas valdības ministrijām, diplomātisko protokolu, juriskonsultācijas, konsulārās funkcijas, ekspedīciju ar diplomātisko kurjeru sekciju, ministrijas budžetu, grāmatvedības un citas līdzīgas funkcijas, un 2) Politiski ekonomiskais departaments attiecību izveidošanai un uzturēšanai ar ārvalstīm un Tautu Savienību. Departamentā bija četras nodaļas: Austrumu, Baltijas, Rietumu ar Tautu Savienības sekciju (tā nodibināta 1922. g. sakarā ar Latvijas iestāšanos Tautu Savienībā) un Preses nodaļa.[5] Turpmākajos gados organizatoriskās pārmaiņas ministrijā bija maznozīmīgākas un attiecās galvenokārt uz departamentu iekšējo struktūru. Tās notika arī budžeta līdzekļu samazināšanas dēļ. Kārtējā štatu samazināšana notika 1922. gada aprīlī, 1923. gada. martā–aprīlī, 1924. gada janvārī. Ministrijas iekārtu reorganizējot, 1924. gada jūlijā apvienoja līdzšinējo Ministru kabinetu un Administratīvi juridiskā departamenta kanceleju Administratīvajā un protokolu nodaļā.[6] 1926. gada 1. aprīlī tika nodibināta Juridiskā nodaļa un Arhīvu un šifru nodaļa.[7] 1926. gadā likvidēja īpašo diplomātisko kurjeru struktūrvienību, tāpēc turpmāk diplomātiskā pasta pārvadāšanai (īpaši maršrutā Rīga–Maskava–Rīga) tika komandēti Ārlietu ministrijas ierēdņi, kuriem katram pēc kārtas uzdeva diplomātiskā kurjera pienākumu pildīšanu.[8] Notika arī citas organizatoriska rakstura izmaiņas, kā arī tika strādāts pie Ārlietu ministrijas satversmes izstrādāšanas. 20. gados pamatā nostiprinājās un turpmāk (līdz 1938. g.) saglabājās divi departamenti – Administratīvi juridiskais un Politiskais.

1919.-1923. gadā ministrijā bija ārlietu viceministra postenis (1921.-1923. g. tādi bija pat divi), 1928. gadā to uz īsu laiku atjaunoja, nosaucot par ārlietu ministra biedru. 1920.-1923. gadā bija ārlietu ministra kabineta vadītāja (šefa) postenis, bet 1923.-1940. gadā – Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra amats. 1928. gadā pēc vairākkārtējām pārmaiņām Ārlietu ministrijā darbojās ārlietu ministrs, ģenerālsekretārs ar pastāvīgām viceministra funkcijām (1925.-1926. g, pat kā Ārlietu ministrijas pārvaldnieks ārlietu ministra vietā) un minētie divi departamenti. Administratīvi juridiskā departamenta direktors bija arī Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra palīgs. 1919.-1922. gadā ministrijā bija visai izplatīts sevišķu uzdevumu ierēdņa amats. Departamentu direktoriem bija pakļautas nodaļas ar to vadītājiem, nodaļās štata darbinieki bija pirmie, otrie un trešie [102.lpp.] sekretāri. Loģiski, ka pirmajos darbības gados vēl nepastāvēja ieņemamo amatu un diplomātisko rangu iegūšana pēc dienestā nokalpoto gadu (izdienas) principa. Pasaules valstu diplomātiskajiem un konsulārajiem dienestiem raksturīgais hierarhijas princips pakāpeniski sāka veidoties vēlāk, ministrijas iekārtai (struktūrai) nostabilizējoties. Ministrijas struktūrvienību reorganizācija notika atkarībā no konkrēta laikposma ārpolitiskās darbības prioritātēm.

Dažkārt Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas pārstāvji tika apstiprināti (iecelti) dažādās valdības komisijās un delegācijās, kuru priekšsēdētāji bija citu valdības iestāžu (ministriju) pārstāvji, bet viņiem bija tiesības pēc vajadzības pieaicināt lietpratējus no citiem resoriem. Ministrijas pārstāvji piedalījās vairākās pastāvīgajās (permanentajās) starpresoru komisijās. Tāpat vairākas valdības komisijas un delegācijas (īpaši starptautiskajos jautājumos), kurās bija arī citu ministriju un institūciju pārstāvji, vadīja Ārlietu ministrijas vadošās amatpersonas. Ārlietu ministrija jau kopš 1919. gada jūlija tika uzskatīta par vienu no svarīgākajām stratēģiskajām ministrijām, kuras uzdevums ir nodrošināt valsts interešu aizsardzību. Vēl karadarbības apstākļos Ministru kabinets 1919. gada 29. augusta sēdē nodibināja svarīgu orgānu valsts aizsardzības jomā – Kara padomi, kuras kompetence aptvēra visus valsts aizsardzības jautājumus. Kara padomē blakus augstākajai militārajai vadībai ietilpa vadītāji no tām ministrijām, kuras bija vistuvāk saistītas ar valsts aizsardzības un drošības jautājumiem. Kara padome sastāvēja no Ministru prezidenta, apsardzības ministra, armijas virspavēlnieka, iekšlietu un ārlietu ministriem un frontes pavēlniekiem.[9] Turklāt ministrijas ierēdņu īpaši sasauktā sēdē 1919. gada 2. septembrī izskatīja jautājumu par palīdzības sniegšanu Latvijas armijai no ierēdņu puses. Ministrijas ierēdņi, “atzīdami, ka viņu tagadējais pietiekoši nodrošinātais stāvoklis gandrīz vai pilnīgi atbalstās tikai uz mūsu armijas izturību viņas cīņās pret dažādiem valsts ienaidniekiem, un redzēdami, ka no lielinieku un vācu reakcijas jūga atsvabinātie Rīgas pilsoņi visai ātri aizmirsuši savas nedienas un tagad gluži vienaldzīgi noraugās uz savu atsvabinātāju trūcīgo apģērbu un neapautām kājām, nolēma: ziedot armijas vajadzībām daļu naudas un organizēt ziedojumus arī “graudā”, griezties pie citu resoru ierēdņiem ar aicinājumu pievienoties šim lēmumam”[10]. Ministrijas darbinieku izveidotā armijas Apgādības komiteja darbojās līdz 1920. gada janvārim.[11] 1919. gada novembrī, bermontiādes laikā, Z. Meierovics kā brīvprātīgais iestājās frontes dienestā,[12] organizēja sarunas ar sabiedrotajiem par palīdzības sniegšanu. Sabiedroto pārstāvji Rīgā uzturēja pastāvīgus kontaktus arī ar Ministru prezidentu K. Ulmani. Bermontiādes laikā kopā ar vairākām citām Pagaidu [103.lpp.] valdības iestādēm arī Ārlietu ministrijas darbinieku lielākā daļa pārcēla savu darbību uz Cēsīm vietējās reālskolas telpās, bet neliela darbinieku grupa turpināja darbu ministrijas telpās galvaspilsētā (H. Albats, P. Vinters, L. Sēja, A. Frīdenbergs u. c.). Sakarus starp Rīgu un Cēsīm uzturēja speciāli Ārlietu ministrijas pilnvarotie H. Albats Rīgā un P. Ašmanis Cēsīs, diplomātisko pastu nogādāja ar kurjeriem. Uz Cēsīm pārcēlās arī vairāku ārvalstu diplomātiskās misijas. Ministrija uzturēja ciešus sakarus ar Latvijas armijas Virspavēlnieka štābu ziņu saņemšanai par stāvokli frontē, šīs ziņas tika nogādātas pārstāvniecībām ārzemēs.[13] Cik var spriest no dažādiem netiešiem pierādījumiem, arī Latvijā pakāpeniski izveidojās daudzās pasaules valstīs raksturīgā prakse, ka ietekmes ziņā ārlietu ministrs, kaut arī neoficiāli, faktiski kļuva par ietekmīgāko personu valdībā. Ministrs Z. Meierovics vairākkārt (piemēram, 1920. g. janvārī, kad K. Ulmanis devās braucienā pa Latviju), pildīja Ministru prezidenta pienākumus Rīgā pa viņa prombūtnes laiku.

1920. gada sākumā pie Ārlietu ministrijas tika nodibināts pastāvīgs birojs, kas veica sagatavošanās darbus Bulduru (Rīgas) konferencei, kurā bija paredzēta Baltijas valstu piedalīšanās (konference notika 1920. g. augustā–septembrī). Biroju vadīja V. Zamuels. Ministru kabinetā 1920. gada 16. februārī tika apstiprināta biroja iekārta un darbvedība. Birojam bija vairākas nodaļas (Rīcības, Politiskā, Nacionālā, Saimnieciskā, Juridiskā, Sociālā, Sanitārā, Kultūras, Propagandas un Militārā), kuru vadītāji kopā ar biroja vadītāju sastādīja biroja padomi, kura savukārt ievēlēja biroja prezidiju. Atbilstoši savai tematikai nodaļas izstrādāja konferencei iesniedzamos projektus, cerot, ka konference vēlāk spēs vienoties par daudziem būtiskiem jautājumiem kaimiņvalstu vidū. Konferencei iesniedzamos projektus birojs izstrādāja kopā ar attiecīgiem resoriem, kuri sūtīja biroja nodaļās savus pārstāvjus.

Nodaļu izstrādātos projektus, kuri attiecās uz konferences dienas kārtību, prezidijs iesniedza Ārlietu ministrijai un caur to konferencē ieinteresētajām valstīm. Biroja rakstus ārvalstīm parakstīja ārlietu ministrs un biroja vadītājs.[14] Rīgas konferenci sākotnēji bija paredzēts sasaukt 1920. gada maijā, un tās sagatavošanas darbus Helsingforsas konference (1920. g. janvārī) bija uzdevusi Latvijas valdībai, kura minēto konferences sagatavošanas biroju nolēma nodibināt 2. februāra sēdē.[15] 1920. gada 4. augustā publicēja konferences dienas kārtības projektu.[16] Konferences sagatavošanā Latvijas valdība ar lielu atbildību veica ievērojamu darbu. Tā Latvijas valstij bija pirmā organizatoriskā un diplomātiskā prakse konferenču rīkošanā.

Kādu laiku pastāvēja arī 1920. gada beigās dibinātais Baltijas birojs, kura uzdevums bija panākt Bulduru konferencē pieņemtā [104.lpp.] Baltijas savienības līguma īstenošanu. Diemžēl savienības faktiskas neizveidošanās dēļ, kam par iemeslu bija Lietuvas–Polijas konflikts, biroju drīz likvidēja.[17] Turpmāk Rīga kā starptautisku politisku sarunu vieta bija ievērojama vēl vismaz divas reizes. Acīmredzot ģeopolitiskā novietojuma dēļ – Rīga atradās Austrumu–Rietumu interešu krustpunktā – tā tika izraudzīta par Padomju Krievijas un no tās uz Rietumiem atrodošos valstu sarunu vietu. 1920.-1921. gadā Latvijas valdība un Ārlietu ministrija veica organizatorisku darbu Polijas un Padomju Krievijas miera sarunu Rīgā nodrošināšanai. Miera sarunu atklāšanā 1920. gada 21. septembrī uzrunu teica Z. Meierovics.[18] Savukārt 1921. gada 20. augustā Rīgā, Ārlietu ministrijas telpās, Latvijas Ministru prezidenta un ārlietu ministra Z. Meierovica klātbūtnē parakstīja līgumu starp Amerikas Palīdzības administrāciju un Padomju Krievijas pārstāvjiem. Uzrunā Z. Meierovics uzsvēra, ka “Latvijai tagad otro reizi bijis patīkamais uzdevums uzņemt savā galvaspilsētā starptautiska rakstura konferences dalībniekus”[19]. Turpmākajos gados (ja neskaita Baltijas valstu konferences) Rīgā gan notika dažādi starptautiski pasākumi dažādās nozarēs, tomēr, kaut arī ģeogrāfiski izdevīga, tā nekļuva par lielu starptautiski politisku (ar daudzu valstu piedalīšanos) sarunu un konferenču vietu. Rietumeiropas un Centrāleiropas valstis savas problēmas apsprieda savās pilsētās, bet Rīgai bija attiecīga nozīme īslaicīgi tikai 20. gadu sākumā, kas saistījās ar pēckara noregulējumu un laikmetu, kamēr starp Krieviju un Rietumvalstīm vēl nebija totālas norobežošanās un pastāvēja ilūzijas, ka starp tām varēs atjaunot un attīstīt agrākos ekonomiskos sakarus. Rīga būtu bijusi piemērota Austrumu–Rietumu politiķu sarunu vieta, tomēr politiskās konjunktūras turpmāko izmaiņu dēļ Latvijas galvaspilsēta nekļuva par starptautiskās politikas centru, kādas bija salīdzinoši nelielās pilsētas Brisele, Ženēva un Stokholma, nemaz nerunājot par lielvalstu galvaspilsētām.

Ārlietu ministrija Latvijas ārlietu dienesta darbības nodrošināšanai savā īpašumā ieguva namus sūtniecībām Rīgā (Krišjāņa Valdemāra ielā 3 un 13, vēlāk 11a) un ārvalstu galvaspilsētās. Lielāko daļu sūtniecību namu un telpu ārvalstu galvaspilsētās Ārlietu ministrija īrēja. Četrstāvu namā K. Valdemāra ielā 3 ministrija atradās kopš tās pastāvēšanas sākuma – 1919. gada jūlija. Sākumā ministrija namā mitinājusies kā apakšīrnieks, īrējot telpas no Hipotēku biedrības. Namu 1924. gadā atsavināja Hipotēku biedrībai un novērtēja par zināmu summu, ko Ārlietu ministrija samaksāja, un septembrī tas kļuva par ministrijas īpašumu.[20] Ar īrnieka tiesībām namā atradās telpas arī Valsts kancelejai, Ministru prezidenta dzīvoklis, Valsts kancelejas direktora dzīvoklis, [105.lpp.] Valsts prezidenta adjutanta dzīvoklis un arī Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra dzīvoklis. Divstāvu nams K. Valdemāra ielā 13 (vēlāk kāda ministra kundzes māņticības dēļ nams pārnumurēts par 11a) 1923. gadā tika pārņemts valsts īpašumā. Tas līdz 1939. gadam tika izmantots Finansu un Ārlietu ministrijas vajadzībām kā ministru rezidence. 1939. gadā Finansu ministrija šo Latvijas valstij piederošo nekustamo īpašumu bez atlīdzības nodeva Ārlietu ministrijai. No šī brīža īpašuma tiesības uz namu un zemi K. Valdemāra ielā 11a piederēja Latvijas valstij Ārlietu ministrijas personā.[21]

Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības 1919. gadā pakļāva jaunizveidotajai Ārlietu ministrijai kā ārlietu resora t.s. centrālajam aparātam Rīgā. Dibinot jaunas pārstāvniecības ārvalstīs, Z. Meierovics uzskatīja, ka pārstāvniecības pirmām kārtām nepieciešamas sabiedrotajās lielvalstīs, pēc tam Skandināvijā un kaimiņvalstīs.[22] Latvijas pastāvēšanas pirmajā gadā tika nodibinātas diplomātiskās pārstāvniecības (sūtniecības – legācijas) Londonā, Kopenhāgenā (pastāvēja īslaicīgi, līdz lietvedis M. Liepa atgriezās Latvijā; turpmāk tur bija paredzēts tikai konsula amats[23]), Helsinkos, Stokholmā, Parīzē (pastāvīga pārstāvniecība faktiski izveidojās Latvijas delegācijas darbības laikā, 1919. g. otrajā pusē delegācija J. Seska vadībā turpināja darbu un risināja konkrētus latviešu karavīru u.c. pilsoņu aizsardzības jautājumus un politiska un militāra rakstura jautājumus;[24] kopš 1919. g. vidus O. Grosvalds bija Latvijas Pagaidu valdības delegāts Francijā un 1920. gadā arī Latvijas oficiālais delegāts pie Miera konferences un sabiedroto Augstākās Padomes līdz Latvijas de iure atzīšanai[25]), Berlīnē, Tallinā (Rēvelē), Kauņā, Romā, Varšavā, Bernē (Šveices galvaspilsētā pārstāvniecība pastāvēja tikai līdz 1920. g. beigām[26]). Turklāt ar Pagaidu valdības 1919. gada 4. oktobra lēmumu par speciālo sūtni pie Romas pāvesta tika iecelts katoļu garīdznieks Jāzeps Rancāns (atradās šajā amatā no 1919. g. 3. oktobra līdz 1925. g. 7. jūnijam[27]). Jau no 1919.-1920. gada Latvijas pārstāvniecībās vairākās valstīs (Polijā, Vācijā u.c.) uzsāka darbu tirdzniecības atašeji,[28] tādējādi Latvijā sāka ieviest diplomātisko sakaru praksē plaši lietoto t.s. speciālo atašeju institūciju. Vispār Latvijas diplomātija gan savā politiskajā, gan organizatoriskajā darbībā sāka veidot ārlietu dienestu un ārējos sakarus ar citām valstīm, ievērojot tolaik starptautiski pieņemtās normas un likumdošanu diplomātisko sakaru jautājumos.

Kā jau iepriekš minēts, līdz Latvijas starptautiskajai de iure atzīšanai Latvijas diplomātisko pārstāvju rīcības iespējas bija ierobežotas. Laikā no 1919. līdz 1921. gadam vairākus diplomātus iecēla kā Latvijas diplomātiskos pārstāvjus (parasti pagaidu [106.lpp.] pilnvarotā lietveža vai rezidējošā ministra rangā, kaut arī rezidences valstis ne vienmēr šos rangus atzina, lai gan darbību atļāva). Bieži vien jaunās diplomātiskās pārstāvniecības gan tālaika dokumentos un publikācijās, gan nereti arī mūsdienu pētnieku darbos (lai izteiktos īsāk) nodēvētas par sūtniecībām, kaut oficiāli tādas vēl nebija. Tomēr diplomātiskajā praksē nereti pārstāvniecības nosaukums atspoguļoja tās darbības līmeni un bija veidots atkarībā no pārstāvniecības vadītāja amata nosaukuma. Piemēram, ja pārstāvniecību vadīja sūtnis, tad sūtniecība u.tml., bet mēdza būt arī tā (un Latvijas gadījumā tas bija īpaši svarīgi), ka pārstāvniecību nosauca par sūtniecību, kaut to vadīja zemāka ranga diplomātiskais pārstāvis, vēl pirms pilntiesīga sūtņa ierašanās, pilnvaru iesniegšanas un darbības uzsākšanas. Tas bija svarīgi, jo tā valsts vēlējās demonstrēt, cik augsta līmeņa diplomātisko pārstāvniecību tā perspektīvā vēlētos nodibināt rezidences valstī. Cits jautājums gan bija par to, vai un kad rezidences valsts bija ar mieru oficiāli diplomātisko pārstāvniecību atzīt par sūtniecību. Pirms valsts starptautiskās tiesiskās atzīšanas tās pārstāvniecībām ārzemēs labvēlības gadījumā atļāva darboties de facto, bet faktiski – neoficiāli, tātad ierobežotā statusā. Par sūtniecības darba oficiālu uzsākšanu varēja runāt tad, kad tiesiski atzītas valsts diplomātiskais pārstāvis akreditējās pie rezidences valsts vadības. Pirms tam sūtniecības neoficiālu pastāvēšanu veicināja jauno valstu valdību faktiskā atzīšana no “veco” valstu valdību puses. Bet pēc starptautiskās atzīšanas vairāku diplomātisko pārstāvniecību ārvalstīs vadītājus (piemēram, O. Grosvaldu Francijā, J. Seski Tallinā u.c.) 1921. gada martā–aprīlī vispirms īslaicīgi iecēla par Latvijas rezidējošiem ministriem pie šo valstu valdībām (LR diplomātiskais dienests īslaicīgi izmantoja šādu institūciju jeb rangu, ko starptautiskajā diplomātiskajā praksē jau tobrīd izmantoja arvien mazāk), bet jau maijā–jūnijā viņus iecēla par ārkārtējiem sūtņiem un pilnvarotajiem ministriem šajās valstīs (kopš 1921. g. līdz turpmākam rīkojumam). Faktiski sūtņa amatam līdzīgas (resp. diplomātiskās pārstāvniecības vadītāja) funkcijas jaunie sūtņi bija pildījuši bez pārtraukuma no 1919. līdz 1920. gadam. Tādējādi grupa Latvijas pirmo ārzemēs strādājošo diplomātu veica savus amata pienākumus rezidences valstīs zem dažādiem amata nosaukumiem.

Turpmākajos gados diplomātisko pārstāvniecību tīkls ārzemēs tika paplašināts. 1923. gadā Latvijai ārzemēs bija tikai 9 sūtniecības, bet 1928. gadā jau 12 (Berlīnē, Briselē, Helsinkos, Kauņā, Londonā, Maskavā, Parīzē, Romā, Stokholmā, Tallinā, Varšavā un Ženēvā, kā arī Latvijas sūtnis Vatikānā H. Albats pastāvīgi darbojās Ārlietu ministrijā Rīgā[29]), turklāt vairāki sūtņi bija akreditēti arī citās valstīs. Līdz ar to vairāku gadu laikā Latvija nodibināja [107.lpp.] diplomātiskos sakarus gandrīz ar visām Eiropas valstīm. Jau 1919. gada beigās Latvijas Pagaidu valdība par konsulu ASV iecēla Jāni Kalniņu, uz Ameriku devās Latvijas pārstāvniecība – delegācija, kuras vadītājs ar neoficiālu statusu bija L. Sēja[30], kurš pēc ierašanās ASV 1921. gada 30. aprīlī sāka enerģiski darboties Latvijas atzīšanas labā.[31] Pēc tam kad 1922. gada 25. jūlijā (paziņojumu datēja ar 28. jūliju) ASV oficiāli de iure atzina visu Baltijas valstu neatkarību, L. Sēju oficiāli atzina par Latvijas pilnvaroto lietvedi ASV. Sūtniecību Vašingtonā 1927. gadā taupības apsvērumu dēļ likvidēja kā nesvarīgu, tās darbību atjaunoja tikai 1935. gada septembrī. Kopš tā laika sūtniecība ir darbojusies bez pārtraukuma līdz mūsdienām, un 1991. gada septembrī sakarā ar Latvijas neatkarības atgūšanu to pārdēvēja par vēstniecību. Arī konsulāta darbību Ņujorkā (kopš 1925. g. konsulāts bija paaugstināts par ģenerālkonsulātu) pārtrauca 1930. gadā. Laikā no 1923. gada aprīļa līdz 1925. gada augusta beigām bija pārtraukums arī Latvijas sūtniecības Stokholmā darbībā budžeta līdzekļu samazināšanas dēļ. No politiskā viedokļa sūtniecību slēgšana uz vairākiem gadiem samazināja Latvijas diplomātisko klātbūtni stratēģiski svarīgās valstīs, tādēļ tā vērtējama kā kļūda. Ierobežoto finansiālo līdzekļu dēļ gadījumos, kad Latvijas valdība nenosūtīja no Rīgas speciālistu delegācijas, Latvijas sūtņus Rietumvalstīs nereti pilnvaroja piedalīties Rietumu lielpilsētās notiekošās starptautiskajās konferencēs dažādos jautājumos (ekonomikā, lauksaimniecībā, medicīnā u.c.), kā arī iecēla par Latvijas pārstāvjiem vairākās starptautiskās nozaru organizācijās pa viņu pilnvaru laiku.

Kad 1919. gada jūlijā darbu uzsāka Informācijas departaments, tam tika pakļauti un diplomātisko pārstāvniecību struktūrā iekļauti līdzšinējie un jaunizveidotie pastāvīgie informācijas biroji (Parīzē, Londonā, Bāzelē, Stokholmā, Varšavā un Berlīnē). Tā, piemēram, 1919. gada rudenī Annu Ķēniņu–Rūmani iecēla par sūtniecības Parīzē informācijas biroja vadītāju,[32] bet Austru Ozoliņu–Krauzi par Latvijas diplomātiskās misijas Berlīnē informācijas biroja vadītāju.[33] Šo biroju galvenais uzdevums bija nodibināt tiešus sakarus ar attiecīgās valsts presi. Savukārt Informācijas departaments piesūtīja plašu informācijas materiālu sūtniecībām ārzemēs un sastādīja vairākas grāmatas un rakstus angļu un franču valodā. No 1920. gada 3. augusta ministrija izdeva speciālu informatīvu biļetenu franču valodā.[34] Visvairāk tieši Informācijas departamentā un Politiski diplomātiskajā departamentā ministrijas pirmajos darbības gados strādāja grupa Rīgā dzīvojošo franču tautības darbinieku. Diemžēl sakarā ar ministrijas reorganizāciju, sākot ar 1920. gada 1. oktobri, arī visu Latvijas sūtniecību ārzemēs štatā vairs nebija paredzēti preses darbinieki, [108.lpp.] kuriem būtu informācijas un propagandas uzdevumi,[35] tādēļ sūtniecību informācijas biroji tika likvidēti.[36] Turpmāk sūtniecības un konsulāti turpināja veikt informatīvo darbu, tomēr šim nolūkam vairs nebija paredzēta speciāla vienība pārstāvniecību struktūrā. Kopumā informācijas birojiem Latvijas diplomātiskā dienesta vēsturē ir ievērojama nozīme, jo tie attīstījās no atsevišķu privātpersonu entuziasma Pirmā pasaules kara gados līdz mērķtiecīgi nostādītam darbam valsts interesēs, bija par pamatu diplomātisko pārstāvniecību izveidei un bāze turpmākam informācijas darbam.

Īpaša loma Latvijas diplomātisko pārstāvniecību vidū bija sūtniecībai Maskavā, jo attiecības ar Krieviju (vēlāk PSRS) bija viens no vissvarīgākajiem virzieniem Latvijas ārpolitikā. Pēc Latvijas–Padomju Krievijas miera līguma noslēgšanas, ratificēšanas un stāšanās spēkā turpmāk ārkārtīgi daudz pūļu un laika Ārlietu ministrijai un Latvijas pārstāvniecībām (sūtniecībai Maskavā un konsulātiem) Krievijā prasīja miera līgumā paredzēto jautājumu īstenošana dzīvē. Lai gan tika veikts pašaizliedzīgs un intensīvs darbs vairāku gadu garumā, tā arī neizdevās panākt, lai Krievija (PSRS) izpildītu visas līgumā paredzētās saistības.

1920. gada 12. jūnijā jau pirms miera līguma parakstīšanas bija noslēgta atsevišķa vienošanās bēgļu lietās. 1920. gada 2. novembrī kopā ar sūtniecības personālu Maskavā ieradās pirmais Latvijas sūtnis Krievijā Jānis Vesmanis (darbojās 1920.-1921. g.). Sūtņa un sūtniecības darba apstākļi bija ļoti slikti – sūtnis pēc savu uzdevumu veikšanas atgriezās Latvijā slims. Arī viņa pēcnācējs Ēriks Feldmanis (1921.-1923. g.) nespēja ilgi darboties. Baltiešu diplomātu darbību pastiprināti uzmanīja padomju varas iestādes. Savukārt latviešu boļševiki Krievijā organizēja niknas kampaņas pret sūtniecības darbību. Tiešām gadījās, ka vairāki sūtniecības Maskavā darbinieki pieļāva diplomāta statusam nepieļaujamas darbības, bet tam bija atsevišķu gadījumu raksturs. Tomēr šie gadījumi bija par iemeslu, lai padomju iestādes vairākus latviešu diplomātus apsūdzētu kaitnieciskā darbībā. Īpaši ar Latvijas diplomātu “apkarošanu” nodarbojās Krievijas latviešu boļševiku laikraksts “Krievijas Cīņa”, regulāri publicējot ķengājošus rakstus pret “Baltlatvijas” “diplomātiem–spekulantiem”, piemēram, ar tamlīdzīgiem tekstiem kā: “..šeit atkal skaidrs pierādījums, kādas Krievijas bagātības tiek zem Latvijas diplomātiskās firmas no Krievijas izvestas. Spiegošana, zagšana un slepena mūsu dārgumu uzpirkšana ir Latvijas diplomātu galvenā nodarbošanās.”[37] Padomju iestādēm kaitīgā darbībā apsūdzētajiem Latvijas diplomātiem bija jāatstāj savs postenis. Tā Latvijas militāro atašeju pulkvedi Ž. Bahu, sūtniecības sekretārus B. Krieviņu un A. Tomsonu pēc Latvijas okupācijas [109.lpp.] 1940. gadā represēja padomju drošības iestādes, apsūdzot par viņu darbību 20. gadu sākumā. Kaut arī oficiālās diplomātiskās attiecības starp abām valstīm visumā bija solīdas un korektas, Padomju Krievija pārkāpa noslēgtās vienošanās, jo padomju iestādes turpināja represēt un slepkavot Latvijas pavalstniekus, to skaitā pat diplomātus. Z. Meierovics Latvijas valdības notā 1920. gada 23. oktobrī Krievijas pilnvarotajam pārstāvim Rīgā J. Haneckim protestēja pret to, ka Krievijā grupa Latvijas pilsoņu un optantu ir arestēti un nošauti bez pamata un tiesas sprieduma, turklāt nāves sods izpildīts Latvijas valdības pārstāvjiem Vilipam Krasnojarskā un Meijam Novo-Nikolajevskā.[38]

Novembrī sūtnis Maskavā iesniedza protestu Krievijas ārlietu tautas komisāram G. Čičerinam, starp citu arī par to, ka Jekaterinodarā pēc miera līguma noslēgšanas un pasludināšanas nošauts Latvijas pilnvarotā pārstāvja Dienvidkrievijā un Kaukāzā R. Liepiņa pilnvarnieks Voldemārs Grīnbergs.[39] 1921. gada 4. augustā sūtnis Ē. Feldmanis iesniedza Krievijas ārlietu komisāram Latvijas ārlietu ministra Meierovica 25. jūlija notu, kurā ministrs pieprasīja sniegt paskaidrojumus par Jāņa Kovaļevska, kurš bija pagaidām uzaicināts ieņemt atbildīgu amatu pārstāvniecībā Maskavā, apcietināšanu 3. februārī Anapā, kā arī protestēja pret to “pārsteidzoši atklāto rīdīšanu” pret Latvijas valdību un tās priekšstāvjiem, ko pēdējā laikā pauda padomju prese, organizācijas un atbildīgi darbinieki.[40] Attiecībā uz Latvijas pārstāvniecības iestāžu, sevišķi konsulāro darbību Krievijā Z. Meierovics bija spiests konstatēt, ka salīdzinājumā ar Krievijas pārstāvniecības orgāniem Latvijā tām bija jādarbojas ārkārtīgi grūtos apstākļos – bez tiesībām tieši sazināties ar vietējiem pārvaldes orgāniem, brīvi pārvietoties, turklāt Latvijas atbildīgajām amatpersonām nebija pat garantēta personas neaizskaramība.[41] Pildot dienesta pienākumus, padomju iestādes apcietināja vairākus Latvijas sūtniecības un tām piesaistīto komisiju darbiniekus. 1920. gada martā–maijā padomju iestādes turēja arestā Latvijas pārstāvja pilnvaroto Rostovā pie Donas (pārstāvniecība darbojās 1919.-1920. g.) Voldemāru Jākobsonu, bet pārstāvniecības arhīvu Krievija konfiscēja.[42] Latviešu karagūstekņus – ķīlniekus, kas atradās Dienvidkrievijā, to skaitā Latvijas Pagaidu valdības pārstāvi Ukrainā K. Bahmani, Padomju Krievija apmainīja pret Latgalē apcietinātajiem komunistiem.[43] Vēl 1923. gada augustā Latvijas sūtniecība Maskavā pieprasīja no padomju iestādēm Latvijas konsulāta Blagoveščenskā arhīvu, savukārt konsulu E. Girgensonu atbrīvoja no cietuma Padomju Krievijā. Vēlāk viņš atgriezās dzimtenē.[44]

Ārkārtīgi svarīgs un vienlaicīgi sarežģīts un grūts Latvijas pārstāvniecībām (īpaši Krievijā) bija ārlietu resoram specifiskais [110.lpp.] uzdevums īstenot iespēju Latvijas pilsoņiem – bēgļiem un optantiem – atgriezties dzimtenē, turklāt haosa, lielinieku terora un dažādu materiālu un organizatoriska rakstura problēmu dēļ cenšoties nelielo iespēju robežās aizstāvēt viņu intereses un saglabāt viņu dzīvību.

Lai īstenotu šo uzdevumu, pie Latvijas sūtniecības Maskavā tika nodibināta sevišķa Latvijas pavalstniecības Optācijas komisija optācijas lietu kārtošanai, kā arī Bēgļu reevakuācijas un Juridiskā komisija, kuru darbinieki atradās Ārlietu ministrijas dienestā.[45] 1920. gada 1. novembrī Maskavā tika atklāts Latvijas ģenerālkonsulāts.[46] Omskā darbojās Latvijas konsulāts. Kopš tā atvēršanas 1921. gada 15. augustā par konsulu strādāja Ernests Leķis (miris 1922. g. 13. jūnijā ar izsitumu tīfu[47]), pēc tam Jānis Ķuzis. Noslēguma posmā – līdz konsulāta darbības izbeigšanai 1923. gada 15: septembrī – par konsula vietas izpildītāju darbojās agrākais Latvijas pilnvarotā pārstāvis bēgļu lietās Sibīrijā Jēkabs Teikmanis.[48] Krievijā vēl 1920. gada nogalē tika nodibināts konsulāts (tas 1920.-1938. g. vairākkārt tika mainīts uz ģenerālkonsulātu un atkal pazemināts) Petrogradā (vēlāk Ļeņingradā), kur darbojās 20. gadu sākumā Bēgļu reevakuācijas komisijas pilnvarotais pārstāvis Petrogradā.[49] Pilnvarotais Latvijas bēgļu lietās Krievijā bija Ēvalds Šķipsna (1920. g. augusts – 1922. g. marts). 1922. gadā bija paredzēts atvērt Latvijas konsulātu Nižņijnovgorodā. Par konsula vietas izpildītāju tika iecelts Arturs Koncs, bet konsulāts savu darbību neuzsāka.[50] Latvijas Pagaidu valdības pārstāvis Tālajos Austrumos un Sibīrijā bija Jānis Mazpolis, bet Latvijas konsuls Vladivostokā – Mārtiņš Skujiņš. Kādu laiku vietējās latviešu organizācijas dažādos bijušās Krievijas reģionos vēl tika atzītas kā vietējo latviešu pilsoņu interešu aizstāvētājas, bet to tālāka pastāvēšana bija apdraudēta, jo kavējās konsulāro pārstāvju iecelšana (jautājums īpašu aktualitāti ieguva sakarā ar Latvijas pilsoņu optāciju, bēgļu un mantu reevakuāciju). Latvijas valdība iesniedza Padomju Krievijas valdībai vairākas asa satura notas sakarā ar bēgļu, ķīlnieku un optantu atgriešanās vilcināšanu un apgrūtināšanu. Kaut arī līgumi bija noslēgti, latviešu bēgļu atgriešanās bija ļoti apgrūtināta. Sākot ar 1919. gadu līdz Tālo Austrumu Republikas (TAR, pastāvēja no 1920. g. 6. aprīļa līdz 1922. g. 15. novembrim Austrumsibīrijā un Krievijas Tālajos Austrumos kā bufervalsts starp Padomju Krieviju un Japānu) sākumposmam, Tālajos Austrumos darbojās Latvijas pārstāvji (Vladivostokā, Čitā, Blagoveščenskā), kuri palīdzēja 4000-5000 optantiem atgriezties dzimtenē.[51] Dažkārt Latvijas pārstāvniecība Tālajos Austrumos (ar centru Vladivostokā) TAR laikposmā tika saukta arī par sūtniecību.[52]

[111.lpp.]

Ar bēgļu reevakuācijas darbu saistītos jautājumus vadīja un koordinēja Latvijas sūtniecība Maskavā, kura vadīja arī pārējās Krievijā atrodošās pārstāvniecības. Ārlietu ministrijas Koloniju, bēgļu un karagūstekņu nodaļa jau 1920. gada februārī sasauca ieinteresēto valdības resoru īpašu apspriedi sakarā ar paredzamo bēgļu reevakuāciju.[53] 1920. gada pirmajā pusē Krievijā atrodošos latviešus – ķīlniekus apmainīja pret Krievijas pieprasītajiem komunistiem, karagūstekņiem – sarkanarmiešiem, bet pēc miera līguma spēkā stāšanās agrāk parastā ķīlnieku apmaiņa vairs neeksistēja. Sūtniecība saņēma ļoti daudz vēstuļu no Latvijā un Krievijā dzīvojošiem pilsoņiem ar lūgumu palīdzēt atgriezties dzimtenē, atbrīvot no dienesta padomju valdības iestādēs, karaklausības, apcietinājuma, atprasīt rekvizētās mantas, izvest savu īpašumu uz Latviju. Sūtniecība īpašā paziņojumā tomēr paskaidroja, ka tās iespējās nav spert kādus konkrētus soļus katrā atsevišķā gadījumā. Šāda iestāšanās atsevišķos gadījumos varēja tikai traucēt vispārējai lietai. Visi minētie jautājumi aptvēra tik plašas ļaužu masas, ka varēja būt runa par sasāpējušo problēmu pakāpenisku plānveidīgu likvidāciju. Iebraukšanai Latvijā vienīgais ceļš bija bēgļu un optantu ešeloni, bet pieprasīt atsevišķu personu sūtīšanu uz Latviju sūtniecība nevarēja – bija lielas grūtības dabūt kādam pilsonim atļauju izbraukt no Krievijas ārpus parastās kārtības.[54] Sūtniecība protestēja pret Krievijā izplatīto praksi, ka bēgļiem un optantiem ar visādām ierunām atņēma viņu mantu. 1922. gada vasarā ne mazāk svarīgs un steidzams bija jautājums par Latvijā jau pārbraukušo bēgļu mantas pārvešanu no Krievijas vai tās likvidēšanu, jo Krievija saīsināja un steidzināja pieteikuma termiņus. Ārlietu ministrija izsūtīja pārstāvjiem bēgļu lietās un konsuliem apliecības bēgļiem par piederību Latvijai, lai izsniegtu bēgļiem personīgi vai nosūtītu pēc norādītās adreses. Sūtniecības darbiniekiem tika dota iespēja padomju Ārlietu tautas komisariāta un GPU (Valsts politiskā pārvalde) pārstāvju klātbūtnē apmeklēt daļu ieslodzījumā Krievijā atrodošos latviešu, kurus bija paredzēts izdot apmaiņas ceļā.[55] Krievijas padomju iestādēm nebija noteiktas kārtības, sevišķi Tālajos Austrumos, Latvijas pasu atzīšanā – tika izdoti satura ziņā ļoti dažādi rīkojumi, kas visādi ierobežoja Latvijas pilsoņu intereses. Optācijas komisiju Maskavā likvidēja 1923. gada marta beigās,[56] bet Latvijas–Krievijas Jauktā optācijas komisija izbeidza darbu 1923. gada 15. jūnijā.[57] Pie Latvijas pārstāvniecībām Maskavā un Petrogradā savas delegācijas nodibināja arī Latvijas Sarkanais Krusts (tas nepiederēja pie Ārlietu ministrijas dienesta) palīdzības un apgādības jautājumos bēgļiem un trūkumcietējiem, jo bēgļu vilnis galvenokārt plūda caur šīm pilsētām. Kopumā Latvijas pārstāvniecības Krievijas pilsētās veica [112.lpp.] milzīgu, intensīvu un pārcilvēcisku darbu. Daudzi tūkstoši latviešu bēgļu un optantu atgriezās dzimtenē, bet tomēr to nevarēja izdarīt visi, kas vēlējās. Turpmākajos gados, kad padomju vara Krievijā (PSRS) galīgi nostiprinājās, lielākā daļa Latvijas konsulātu bija spiesta izbeigt savu darbību. Izņēmums bija Maskava, Ļeņingrada un jaunnodibinātais konsulāts Vitebskā 1925.-1930. gadā. Daļai no tiem turpmākās pastāvēšanas gadījumā būtu bijis relatīvi mazāk darba – bēgļu lietu kārtošanas vilnis vairs nebūtu tik liels, bet varbūt tie varētu izkārtot atgriešanos no Sibīrijas vēl daudziem tūkstošiem latviešu, kuri vēlējās, bet nekad neatgriezās Latvijā sarežģījumu un atbalsta trūkuma dēļ. Vēlāk tie kļuva par staļiniskās sistēmas upuriem.

Ārlietu resors nodarbojās ar latviešu bēgļu un karagūstekņu atgriešanās jautājumu arī kaimiņvalstīs – jaunajās valstīs, kas atdalījušās no Krievijas, Rietumeiropā, Centrāleiropā un Dienvideiropā. Vēl pirms Ārlietu ministrijas izveidošanās – 1919. gada janvārī–aprīlī – Ēriks Feldmanis bija Pagaidu valdības pilnvarotais karagūstekņu lietās Vācijā.[58] 1919. gada beigās Latvijas valdība risināja bēgļu reevakuācijas jautājumu Vācijā, Francijā, Lietuvā, Polijā, Igaunijā u.c., kā arī uzņēma kontaktus ar tobrīd Krievijā esošām vairākām valdībām, kuras pārvaldīja noteiktus Krievijas reģionus. Tolaik Krievijas rajonus Latvijas pārstāvji iedalīja šādi: Sibīrija, Dienvidkrievija, Padomju Krievija, Ziemeļkrievija.[59] Ārlietu ministrija uz Poliju un Igauniju sūtīja speciālus delegātus bēgļu un gūstekņu lietās, kā arī griezās pie Ziemeļrietumu Krievijas valdības.[60] 1919.-1920. gadā Dienvidkrievijā, Ukrainā un Krimā Latvijas valdībai bija vairāki pārstāvji gan bēgļu lietās, gan citiem uzdevumiem. Tiem bija tiesības izdot Latvijas pilsoņiem pases.[61] Ukrainā un īslaicīgi neatkarīgajās Kaukāza republikās Latvijas pārstāvji pieredzēja varas maiņu, kas atstāja iespaidu uz konsulātu darbību. Ukrainā 1921. gada augustā – 1922. gada jūnijā darbojās Latvijas pilnvarotais bēgļu lietās Ukrainā E. Ulmanis, kurš bija darbojies bēgļu Reevakuācijas komisijā Krievijā. Viņš saņēma pilnvaru no sūtņa Maskavā Ē. Feldmaņa Latvijas–Padomju Ukrainas miera sarunu laikā un atstāja amatu. Pastāvīgu Latvijas pārstāvju bēgļu lietās Odesā, Kijevā vai citās Ukrainas pilsētās nebija, jo Padomju Ukrainas valdība pret pārstāvju iecelšanu izturējās noraidoši.[62] Pēc E. Ulmaņa pilnvarotais bēgļu lietās bija K. Varkals, kurš darbojās Latvijas pārstāvībā bēgļu lietās Harkovā (tā uzsāka darbību 1923. g. 5. jūlijā[63]) līdz tās likvidēšanai 1923. gada 1. novembrī, kad bēgļu un optantu reevakuācijas darbi bija pabeigti.[64] 1920.-1922. gadā Tiflisā (Tbilisi) darbojās Latvijas konsulāts, kura darbinieki pieredzēja, kā 1921. gada sākumā Padomju Krievija, laužot neatkarīgo Kaukāza [113.lpp.] valstu atzīšanas līgumus un iebrūkot ar karaspēku, okupēja Armēniju, Gruziju un Azerbaidžānu un nodibināja tur padomju varu. Tā kā Baltijas valstis turpināja atzīt neatkarīgu Gruzijas Republiku, padomju iestādes 1922. gada aprīlī Tiflisā apcietināja Somijas, Latvijas un Igaunijas diplomātiskos pārstāvjus.[65] Baku un Tiflisā vietējās latviešu nacionālās padomes lūdza Latvijas valdību palīdzēt latviešiem (bēgļiem, bijušās krievu armijas demobilizētajiem kareivjiem u.tml.) atgriezties dzimtenē.[66] Lielinieki no savas puses lika dažādus šķēršļus latviešu izbraukšanai no Kaukāza. Tāpēc 1920.-1922. gadā sāpīgs bija Latvijas pilnvarotā pārstāvja trūkums Baku un pārējā Aizkaukāzā. Tika iecerēts iecelt Pagaidu valdības konsulu neatkarīgajā Azerbaidžānas Republikā, bet to nepaspēja īstenot. Tādējādi turpmākajos gados izbeidza darbību visi Latvijas pilnvarotie pārstāvji un konsulāti tajās republikās, kuras pēc īsa valstiskās neatkarības posma tika iekļautas Krievijas padomju impērijā (PSRS). Latvijas Pagaidu valdība nosūtīja arī delegāciju bēgļu reevakuācijas lietās pie Dienvideiropas un Balkānu valstu valdībām (vadītājs – diplomātiskais pārstāvis un valdības delegāts A. Kacens, sekretārs un konsulāraģents K. Kacens). Tā apceļoja Austriju, Dienvidslāviju, Turciju un Kaukāzu un nokārtoja bēgļu atgriešanās jautājumus (1920. g. jūlijā – 1921. g. maijā).[67]

Pirmā pasaules kara laikā liels skaits Latvijas pilsoņu, kas kalpoja sabiedroto flotē un armijā, bija gājis bojā. Daudz darba ministrijai prasīja šo pilsoņu mantojuma lietu un viņu piederīgajiem pienākušos pensiju lietu kārtošana. Ar ASV un Lielbritāniju šos jautājumus izdevās nokārtot labvēlīgi, bet ar PSRS tie palika neatrisināti. Smags bija jautājums par Padomju valdības Latvijas pilsoņiem nacionalizēto īpašumu. Iespēju robežās Ārlietu ministrija centās aizstāvēt arī citas Latvijas intereses, kas bija cietušas kara un pēckara starptautisko sarežģījumu rezultātā. Tikai daļēji izdevās reevakuēt uz Krieviju aizvestās mantas. Uz vienlīdzīgiem pamatiem dibinātu Latvijas–Krievijas Jaukto reevakuācijas komisiju paredzēja Latvijas–Krievijas miera līgums. Pēc vairāku dienu ilgas piespiedu aizkavēšanās kādā Krievijas stacijā ceļā uz Maskavu 1920. gada 19. novembrī darbu uzsāka Jauktā reevakuācijas komisija, bet tās pēdējā sēde notika 1923. gada 5. aprīlī, kad padomju delegācija paziņoja, ka komisijas darbu uzskata par izbeigtu.[68] Latvijas valdības Reevakuācijas komisija darbojās no 1920. līdz 1923. gadam pie sūtniecības Maskavā. To vadīja priekšsēdētājs A. Kuršinskis, kurš atradās ārlietu resora dienestā.[69] 1921. gada 8. martā Ārlietu ministrijā notika apspriede reevakuācijas lietās. Tajā piedalījās pārstāvji no Ārlietu ministrijas, [114.lpp.] Reevakuācijas komisijas Maskavā un Valsts kara zaudējumu komisijas.[70] No 1921. gada maija Ārlietu ministrija aktivizēja savu darbību reevakuācijas lietu kārtošanā.[71] Reevakuācijas komisijas darba apjoms un sastāvs 1923. gadā samazinājās. Pēc Jauktās reevakuācijas komisijas darba izbeigšanas kopš 1923. gada nenokārtotās lietas risināja diplomātiskā ceļā – caur Ārlietu ministriju un Latvijas sūtniecību Maskavā. 1927. gada 2. novembrī pēc sarunām Rīgā tika parakstīts protokols par rūpniecības uzņēmumu reevakuācijas izbeigšanu, bet 1931. gada septembrī uzsāktās sarunas par nobeiguma protokola tekstu noslēdzās ar tā parakstīšanu 1932. gada 4. janvārī.[72]

Jau kopš darbības uzsākšanas Ārlietu ministrija lielu uzmanību pievērsa konsulāro pārstāvniecību tīkla izveidošanai. 1919. – 1920. gadā izveidoja vairākus konsulātus, kuru konsuli bija ārlietu resora no Rīgas sūtīti karjeras diplomāti, resp., karjeras konsuli (piemēram, Berlīnē, Londonā). Tomēr lielākā daļa konsulāro pārstāvniecību bija dažāda līmeņa goda konsulāti (20. gadu pirmajā pusē vispirms galvenokārt nedaudz zemāka līmeņa konsulārās pārstāvniecības – konsulārās aģentūras, kuras vadīja konsulāraģenti), kurus vadīja galvenokārt attiecīgo valstu pilsētās dzīvojošie prominentie saimnieciskie un sabiedrībā ievērojamie pārstāvji – goda konsuli. Latvijai kā mazai valstij bija izdevīgi izveidot plašu goda konsulāro pārstāvniecību tīklu, jo nelielas valstis finansiālu apsvērumu dēļ nespēj uzturēt simtiem konsulāro pārstāvniecību daudzās valstīs. Bet goda konsuli spēj un arī uzņemas finansēt konsulāta darbību. Viņi ir ieinteresēti pārstāvēt kādu valsti, jo uzskata to par sava goda lietu, turklāt viņi vislabāk pārzina apstākļus savā valstī un pilsētā.

Jau 1919. gada augustā–septembrī Ārlietu ministrijas Ekonomiski konsulārais departaments sāka organizēt ievērojamākās ārzemju pilsētās un centros Latvijas konsulātus, nospraužot konsuliem uzdevumus, kurus var iedalīt divās grupās: tirdznieciski ekonomiska rakstura uzdevumi un ar Latvijas pilsoņu tiesību un interešu aizstāvēšanu ārzemēs saistītie uzdevumi.[73] 20. gadu sākumā un nedaudzos gadījumos arī vēlāk ministrija centās atrast piemērotus kandidātus vispirms ārzemju latviešu vidū. Grupa latviešu arī uzņēmās konsulāro pārstāvju pienākumus (piemēram, J. Kļaviņš–Ellanskis – Bernē, A. Vanags – Oslo, F. Mitenbergs – Ņūkāslā, J. Kalniņš – Ņujorkā, J. Ulmanis – Čikāgā, K. Alksne – Sidnejā, M. Pečors – Kardifā, K. Bergs – Buenosairesā, V. Bagun–Bērziņš – Lodzā, V. Velde – Vankūverā, J. Heimans – Drēzdenē u.c.). Tomēr daži no viņiem vēlāk sāka izjust materiālas grūtības, kas liedza turpmāk apmaksāt konsulāta (konsulāraģentūras) uzturēšanas izdevumus, un bija spiesti atteikties no [115.lpp.] konsula amata. Tādējādi lielākā daļa konsulāraģentu (goda konsulu) bija vietējo nāciju pārstāvji. Daži latvieši tomēr turpināja pildīt pārstāvju funkcijas. Tā, piemēram, jau pirms Latvijas neatkarības proklamēšanas Latviešu Pagaidu nacionālā padome iecēla Artūru Vanagu par savu pārstāvi Norvēģijā un Dānijā, bet pēc Latvijas starptautiskās atzīšanas Pagaidu valdība iecēla viņu par Latvijas konsulu Norvēģijā, 1921. gadā par ģenerālkonsulu, bet no 1927. gada arī par lauksaimniecības padomnieku visās trijās Skandināvijas valstīs.[74]

1919. gada 15. decembrī Londonā darbību uzsāka Latvijas konsulāts ar karjeras konsulu E. Bīriņu priekšgalā,[75] kurš īsā laikā ieguva atzinību britu sabiedrībā un diplomātiskajās aprindās. Dažus gadus vēlāk – 1923. gada februārī viņš jau kā ģenerālkonsuls pa Somijas ģenerālkonsula prombūtnes laiku tika ievēlēts par Londonas konsulārā korpusa pagaidu goda sekretāru.[76] Latvijas karjeras konsulātiem pirmajos darbības gados bija svarīgi iedibināt praksi uzturēt sakarus ar citiem konsulātiem attiecīgajās pilsētās, ar vietējo nāciju un vietējo latviešu koloniju sabiedrību un presi. Latviešu konsulu darbs bija vērsts uz vietējo latviešu sabiedriskās dzīves izkopšanu, nacionālā gara uzturēšanu un Latvijas valsts un vietējo latviešu palīdzības iespēju propagandēšanu. Latviešu diplomāti un konsulārie pārstāvji dažkārt darbojās arī konkrētas valsts vietējo latviešu sabiedrības organizācijās, cik to atļāva no darba brīvais laiks un ciktāl tas nebija pretrunā ar viņu diplomātisko un konsulāro statusu un neapdraudēja diplomātisko un konsulāro darbību. Darbošanās biedrībās, priekšlasījumi latviešu kolonijās, informatīvu brošūru izdošana, latviešu periodisko izdevumu apgādāšana ar materiāliem, palīdzība kultūras saišu uzturēšanā ar tēvzemi bija viņu darba svarīga sastāvdaļa. Tomēr bija arī atteikumu gadījumi goda konsulu kandidātiem no viņu mītnes valsts puses. Tā, piemēram, Šveicē dzīvojošam latviešu uzņēmējam Kārlim Maksimiliānam Afeldtam Latvijas Pagaidu valdība pat divas reizes – 1919. gada 19. septembrī un 14. novembrī – izdeva pilnvaras kā konsulāram aģentam Bernē, tomēr Šveices valdība viņu par konsulāro aģentu neatzina.[77]

Jaunas iespējas konsulāro aģentu iecelšanā radās pēc Latvijas starptautiskās de iure atzīšanas (īpaši 1921.-1922. g.), kad tika pavērts ceļš dažādu tirdznieciski ekonomisko sakaru nodibināšanai un attīstīšanai. Latvijas valdība par svarīgu uzskatīja savu goda pārstāvju (no sākuma – konsulāro aģentu, kuri vēlāk tika paaugstināti par konsuliem) iecelšanu sevišķi Britu impērijas zemēs, īpaši ostu pilsētās, kur nereti piestāja Latvijas kuģi un bija nepieciešama kuģu un jūrnieku tiesību aizstāvēšana. Vēlākajos gados Latvija atteicās no īslaicīgi izmantotās konsulāraģentu (konsulāraģentūru) [116.lpp.] institūcijas un pārgāja uz goda konsulu (dažādās pakāpēs – vicekonsuls, konsuls, ģenerālkonsuls) institūcijām. Goda konsulu pilnvarojumi bija atšķirīgi. Daži no tiem (it īpaši latvieši) izpildīja arī visas konsulārās funkcijas līdzīgi karjeras konsuliem (piemēram, izdeva jaunas pases, kārtoja karaklausības un pavalstniecības lietas, izsniedza vīzas ceļotājiem utt.). Latvija nodibināja ievērojami vairāk goda konsulāro pārstāvniecību nekā Igaunija un Lietuva (īpaši tas attiecināms uz konsulātu skaitu Britu impērijā). Kopumā konsulāro pārstāvniecību skaits stipri paplašinājās – 1923. gada novembrī Latvijai bija 68 konsulārās pārstāvniecības: 5 ģenerālkonsulāti, 33 konsulāti, 27 vicekonsulāti un 3 konsulārās aģentūras.[78] Konsulārais tīkls apņēma Eiropu, Āziju un Ameriku. Līdz 30. gadu beigām tas tika paplašināts trīskārt. Loģiski, ka goda konsulu institūciju, kura bija izplatīta Rietumu valstu ilggadējā diplomātiskajā praksē un kuras eksistences avots bija brīvā tirgus ekonomiskā sistēma ar privātiniciatīvu un sava kapitāla ieguldīšanu, nebija iespējams izmantot Padomju Savienībā.

1924. gada beigās – 1925. gada sākumā Ārlietu ministrija saziņā ar Latvijas pārstāvniecībām ārzemēs izstrādāja projektu konsulāro pārstāvniecību tīkla perspektīvai optimālai attīstībai. Projektu pieņēma 1925. gada februārī apspriedē, kurā piedalījās saimniecisko resoru un organizāciju pārstāvji. Atbilstoši Latvijas ekonomiskajām un politiskajām vajadzībām pavisam paredzēja apmēram 225 Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības.[79] Dibināmie konsulāti bija norādīti ministrijas publicētajos Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību sarakstos, tomēr pārliecinošas argumentācijas gadījumā, it īpaši vēlākajos gados, tādus nodibināja arī vairākās iepriekš neplānotās ārvalstu pilsētās, kuras nebija ietvertas pieņemtajā konsulārā dienesta shēmā. Savukārt vairākās ieplānotajās pilsētās konsulātus neizdevās izveidot. Jau 20. gadu sākumā ministrija atteicās arī no Latvijas Pagaidu valdības pilnvarotu pārstāvju sūtīšanas īslaicīgās diplomātiskās misijās (to aptuvenais ilgums bija no dažām nedēļām līdz gadam) ar speciāliem uzdevumiem (1919.-1921. g. tādi bija galvenokārt pilnvarotie bēgļu jautājumos) bez nepieciešamības nodibināt pastāvīgu pārstāvniecību.

Savukārt ārvalstu valdības 1919. gadā stājās sakaros ar Latvijas Pagaidu valdību un nodibināja dažāda veida un līmeņa diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības, kā arī militārās misijas. Dažu valstu valdības sūtīja uz Rīgu ar īslaicīgiem specifiskiem uzdevumiem pārstāvjus, kuri, tāpat kā Latvijas pārstāvji, bija saistīti ar šo valstu bēgļu un karagūstekņu meklēšanu Latvijā un transportu uz dzimteni. Tā, piemēram, 1919. gada decembra beigās Rīgā ieradās Ungārijas valdības pārstāvis, kura uzdevums bija rūpēties par tiem [117.lpp.] Ungārijas kareivjiem, kas atradās Krievijā kā gūstekņi un kuri caur Latviju gatavojās atgriezties dzimtenē.[80] Neilgu laiku Latvijā uzturējās arī pārstāvji no vairākām valdībām, kas bija izveidojušās Krievijā Pilsoņu kara apstākļos (piemēram, 1920. g. Rīgā pastāvēja Krievijas Ziemeļrietumu valdības konsulāts[81]), kā arī jauno īslaicīgi neatkarīgo valstu (Baltkrievijas, Ukrainas) un jauno turpmāk neatkarīgo valstu (Lietuvas, Igaunijas, Somijas u.c.) diplomātiskās misijas ar dažādiem nosaukumiem un konsulārās pārstāvniecības. Pēc Latvijas starptautiskās atzīšanas Latvijā pārstāvētās valstis pārorganizēja savas diplomātiskās pārstāvniecības par sūtniecībām vai arī nodibināja tās no jauna. Pirmā no lielvalstīm to izdarīja Itālija, kas līdzšinējo politisko komisariātu (vēl agrāk – pašā darbības sākumā to sauca par Politisko aģentūru) paaugstināja par sūtniecību, 1921. gada 28. februārī ieceldama savu pārstāvi Džino Makhiro–Vivalbu par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru.[82] Ārvalstu diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības Latvijā pastāvēja jau kopš 1919. gada augusta–septembra, kad sāka darboties Ārlietu ministrija. 1923. gada nogalē Latvijā ārkārtējus sūtņus un pilnvarotos ministrus bija akreditējusi Francija, Polija, Spānija, Zviedrija, Igaunija, Holande, Norvēģija, Beļģija, ASV, Lielbritānija, PSRS (tās pilnvarotais pārstāvis (polpred) arī bija pielīdzināms ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra tiesībām), Vācija, Somija un Itālija. Tolaik Lietuvu un Ungāriju pārstāvēja pilnvarotais lietvedis, Japānu – delegāts.[83] Dažus gadus vēlāk 1928. gadā Latvijā darbojās 21 ārzemju sūtniecība (ASV, Beļģijas, Čehoslovākijas, Dānijas, Francijas, Holandes, Igaunijas, Itālijas, Japānas, Lielbritānijas, Lietuvas, Norvēģijas, PSRS, Polijas, Rumānijas, Somijas, Spānijas, Ungārijas, Vācijas, Vatikāna un Zviedrijas) un 45 konsulārās pārstāvniecības (ģenerālkonsulāti, konsulāti un vicekonsulāti): Rīgā – 22, Liepājā – 13, Ventspilī – 5, Daugavpilī – 4 un Valkā – viens.[84] Vairāki latviešu saimnieciskie darbinieki minētajās Latvijas pilsētās bija citu valstu goda konsuli. Piemēram, 1922. gada nogalē Brazīlijas goda konsula amatā Rīgā stājās ievērojamais saimnieciskais un sabiedriskais darbinieks Alfreds Dinbergs[85] (vēlākajos gadu desmitos ilggadējā Latvijas sūtniecības Vašingtonā lietveža Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāja un pirmā Latvijas vēstnieka ASV Anatola Dinberga tēvs). 1923. gada jūlija beigās par Somijas goda konsulu Rīgā tika iecelts Danenbergs.[86]

Kopš Ārlietu ministrijas darbības sākuma norisinājās ārlietu resora pilnveidošanas darbs, apgūstot un vadoties no citās valstīs agrāk uzkrātās pieredzes. Diemžēl jau drīz pēc ministrijas izveidošanas, kā iepriekš redzējām, budžeta finansējuma nepietiekamības dēļ 1920. gadā un turpmāk notika vairākas [118.lpp.] strukturālas reorganizācijas un štatu samazināšana. Iesākās bēdīgā prakse, kad ietekmīgi politiskie spēki izdarīja nepārtrauktu spiedienu, lai diplomātiskajam dienestam samazinātu jau tā nelielos līdzekļus. Nedaudzi latviešu tautas pārstāvji tikai nesen bija sākuši saskarties ar diplomātiju, kas tautas lielākajai daļai bija absolūti nesaprotama lieta. 1922. gadā Ārlietu ministrijas budžetam paredzēja 1,3% no valsts budžeta.[87] Saeimā notika pastāvīgas cīņas par Ārlietu ministrijas budžeta tālāku samazināšanu, no kā ciestu Latvijas diplomātijas un informācijas darbs ārzemēs. Jāuzsver, ka tieši informācija bija Latvijas diplomātiskā darba īpatnība – diplomātiem daudz pūļu un laika papildus bija jāveltī informācijas darbam, jo Latviju pasaulē vēl faktiski nepazina. Latvijas sūtņi saņēma mazāku algu nekā citu ar Latviju salīdzināmo mazo valstu sūtņi. Asās debatēs Saeimā Ārlietu ministrijas budžetu neatlaidīgi aizstāvēja Z. Meierovics, piemēram, 1923. gada 12. jūlijā.[88] Saeimas bezperspektīvās pieejas dēļ diplomāti ļoti maz līdzekļu varēja izlietot savas valsts reprezentācijai. Taupības vārdā tika izdarītas vairākas rupjas kļūdas, kuru sekas (t.sk. citu valstu attieksmē) Latvija izjuta vēl gadiem ilgi (piemēram, sūtniecību Stokholmā vai Vašingtonā likvidēšana uz vairākiem gadiem). Saeima nosodīja ministriju par pārāk lielu līdzekļu izdošanu informācijas darbam. Daudzi spējīgi darbinieki atstāja Ārlietu ministrijas dienestu zemās algas dēļ, jo nevarēja ar to iztikt. Dažkārt Latvijas diplomāti no pārstāvniecībām rakstīja uz centru Rīgā atlūgumu, jo nespēja pildīt dienesta pienākumus smago dzīves apstākļu un attiecīgajā valstī pieaugošās dārdzības dēļ; dažkārt lūdza pārcelt uz centru vai citu pārstāvniecību. Īpaši smagi diplomātiem dažviet bija noraudzīties, ka citu valstu sūtniecību un konsulātu darbinieki bija finansiāli labāk nodrošināti. Veicamo darbu apjoms pieauga, tāpēc jau 1919. gada decembrī Ārlietu ministrija kādā dokumentā uzsvēra, ka “ministrijai, sevišķi tagadējā intensīvās darbības laikmetā, vajadzīgi .. iestrādājušies darbinieki”[89]. Ārlietu ministrijas struktūrvienībās un pārstāvniecībās darbinieku štati bieži vien bija nelieli, bet darba daudz, tādēļ katra darbinieka pienākums bija padarīt iespējami vairāk, neievērojot darbalaiku (ārpus oficiālajām darba stundām bija jāveic daudzi darbi diplomātiskajā dienestā). Sevišķi raksturīgs šajā ziņā bija Koloniju, bēgļu un karagūstekņu nodaļas lielais darba apjoms. Tās darbinieki atbildēja uz daudzajiem pieprasījumiem, strādāja arī svētdienās un ārpus darbalaika. Turklāt ar štata darbiniekiem vien (sakarā ar 1921./1922. g. budžetu) vairs nevarēja iztikt.[90]

Ārlietu resoram pilnveidojoties, svarīga nozīme bija ministrijas un diplomātiskā dienesta darbības un valsts ierēdņu statusa reglamentējošu likumu, nolikumu, instrukciju u.tml. izstrādei un [119.lpp.] ievērošanai. Organizatorisko jautājumu risināšanā liela loma bija plašai un vispusīgai jautājumu izpētei un apspriešanai. 20. gadu sākumā notika vairākas apspriedes ar Latvijas sūtņu līdzdalību, kas bija atkomandēti no ārzemēm. Apspriedēs bez svarīgiem politiskajiem un ekonomiskajiem jautājumiem iztirzāja arī organizatoriska rakstura problēmas. Ārlietu ministrs un Ministru prezidents Z. Meierovics 1922. gada 12. augustā Rīgā noorganizēja pirmo Latvijas sūtņu Baltijas un Skandināvijas valstīs konferenci, lai diplomāti kopīgi apspriestu vērojumus un informāciju, kā arī sniegtu padomus ministram. Šī konference bija pirmais mēģinājums ministra plānotai vispārējai Latvijas sūtņu konferencei. (1920. g. 18. aprīlī Z. Meierovica vadībā notikušajā Latvijas sūtņu Polijā, Lietuvā, Igaunijā, Somijā un Vācijā konferencē tika apspriesti galvenokārt politiski jautājumi,[91] bet 1921. g. 19.-20. augustā Bulduros notika Latvijas sūtņu Zviedrijā, Somijā, Lielbritānijā, ģenerālkonsula Kopenhāgenā un ārlietu ministra biedru apspriede par ārpolitiskajiem jautājumiem.[92]) Atklājot konferenci, Ministru prezidents uzsvēra, ka konferences uzdevums ir stiprināt kontaktus starp ārlietu ministriju un pārstāvniecībām ārzemēs. Apspriežot organizatoriskos jautājumus, secināja, ka “Latvijas Ārlietu ministrijas budžets ir vismazākais pasaulē”. Toties, konferenci slēdzot, ministrs uzsvēra, ka “būtu vēlams atkārtot tādas konferences, kuru ideja, kā rāda šīs dienas darbs, pilnīgi attaisnojas”[93]. 1923. gada 18. jūnijā pēc Z. Meierovica ierosinājuma sanāca Latvijas sūtņu pirmā konference (tā turpinājās līdz 22. jūnijam). Konferenci sasauca Ārlietu ministrija darbības saskaņošanai politiskajos, ekonomiskajos, konsulārajos un ministrijas iekšējās organizācijas jautājumos. Dienaskārtībā bija Ārlietu ministrijas satversmes, iekšējo nolikumu un konsulārā reglamenta apspriešana.[94] Tika izveidota konferences Politiskā, Administratīvā un Juridiskā komisija. Pēdējā izskatīja Ārlietu ministrijas satversmes un konsulārā reglamenta projektus, noturot četras sēdes. Administratīvā komisija noturēja piecas sēdes, kurās apsprieda darbvedības nolikumu, grāmatvedību un konsulāro tarifu.[95]

20. gadu pirmajā pusē pieņēma vairākus likumus un normatīvos aktus, kas attiecās uz Ārlietu ministriju, piemēram, Likumu par civildienestu, Valsts dienesta amatu sarakstu, rīkojumu par valsts lielā ģerboņa lietošanu u.c., kā arī Ārlietu ministrijas struktūrvienību nolikumus u.c. normatīvus dokumentus. 1922. gada 2. novembrī Ministru kabinets apstiprināja Noteikumus par dienestu Ārlietu ministrijā. Tas sadalījās divās kategorijās: diplomātiski konsulārajā un tehniskajā dienestā, bet tie savukārt – dienestā ministrijā un dienestā pārstāvniecībās ārzemēs. Diplomātiski konsulārajā dienestā bija sešas pakāpes: 1) I šķiras pilnvarotais [120.lpp.] ministrs (arī ģenerālsekretārs); 2) II šķiras pilnvarotais ministrs (arī rezidējošais ministrs, departamentu direktori, kabineta šefs un ģenerālkonsuli); 3) sūtniecības padomnieks (arī I šķiras konsuls, lietvedis – Chargé d’affaires, nodaļu vadītāji); 4) I šķiras sūtniecības sekretārs (arī II šķiras konsuls); 5) II šķiras sūtniecības sekretārs (arī vicekonsuls); 6) atašejs un konsulāraģents. Sūtņus (pilnvarotos ministrus) un sūtniecību padomniekus un ģenerālkonsulus no ieteiktiem kandidātiem iecēla Ministru kabinets. Iecelšana konsulu un sūtniecības sekretāru amatā bija ārlietu ministra tiešā kompetencē. Katram darbiniekam karjera bija jāsāk zemākajā (atašeja) pakāpē, turklāt tālāka karjera bija iespējama tikai pēc ilggadēja darba un vairākiem pārbaudījumiem.[96] Jāatzīmē, ka gan valsts pirmajos gados, gan vēlāk sūtņu iecelšanā bija arī izņēmumi, atkāpjoties no šīs kārtības. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu praksi, minētie noteikumi vairs neparedzēja sevišķu uzdevumu ierēdņa amatu. Ministrijas praksē bija gadījumi, kad ne tikai sakarā ar iecelšanu diplomātiski konsulārajā dienestā, bet vienkārši budžeta kārtībā ierēdņi tika iecelti citā amatā (viņiem piešķīra citu amata nosaukumu). Ierēdņus pārcēla no vienas ministrijas nozares citā. Tas notika sakarā ar iekšējās kārtības reorganizāciju, kā arī ar amatu nosaukuma maiņām un ieskaitīšanu diplomātiski konsulārā dienesta pakāpēs.[97] Turpmāk ministrijai bija jāpiemērojas 1925. gadā noteiktajam jaunajam valsts civildienesta amatu sarakstam un Noteikumiem par valsts darbinieku atalgojumu, ieskaitot darbiniekus saskaņā ar viņu izpildāmiem amatiem attiecīgās amatu kategorijās ar tām noteiktu algu.[98] Dienesta pirmajos gados tika ieguldīts apjomīgs darbs Latvijas konsulārā reglamenta izstrādāšanā. Lai to izdarītu, bija nepieciešams iepazīties arī ar citu valstu likumiem un praktisko darbību ar nolūku no ārvalstīm pārņemt Latvijas apstākļiem piemērotās normas. Reglamentu pieņēma un publicēja Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā 1925. gada 9. janvārī. Kopumā ministrijas darbības pirmajos piecos sešos gados tika izveidota juridiskā bāze diplomātiskā un konsulārā dienesta un tā struktūrvienību, darbībai, kas vēlākajos gados tika pilnveidota.

Blakus Ārlietu ministrijas (un Latvijas diplomātijas kopumā) politiskās un ekonomiskās darbības jautājumiem daži vārdi jāmin par tās ieguldījumu starptautisko līgumu noslēgšanā. Starptautiskos līgumus iedalīja trīs pamatgrupās: 1) politiska rakstura līgumi (miera līgumi, draudzības un savienības līgumi, konkordāts, konvencijas par bēgļu un gūstekņu apmaiņu, konvencijas par robežjautājumu nokārtošanu); 2) saimnieciska rakstura līgumi (tirdzniecības, kuģniecības un muitas līgumi, konvencijas par satiksmes līdzekļu lietošanu u.c.) un 3) juridiska rakstura [121.lpp.] līgumi (konvencijas par dažāda veida juridisku palīdzību krimināllietās, civillietās, nodokļu un vekseļu lietās u.c., optācijas līgumi un konsulārās konvencijas).[99] No 1918. līdz 1928. gadam Latvija bija parakstījusi 209 līgumus: bēgļu, optantu un karagūstekņu lietās – 8, starptautisko darba lietu kārtošanā – 21, saimnieciska rakstura – 31, juridiskos – 20, konsulāros – 3, robežjautājumos – 15, satiksmes lietās – 22, tirdzniecības, kuģniecības, pasta, telegrāfa un telefona – 25 u.c.[100] Latvija caur savu ārlietu resoru jau 1921. gada sākumā iesniedza Tautu Savienībai četrus svarīgus līgumus, kuriem bija liela nozīme Latvijas un visas Austrumeiropas starptautiskā stāvokļa noteikšanā (šķīrējtiesu konvencijas ar Lietuvu un Igauniju, pagaidu līgumu par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju un Latvijas–Krievijas miera līgumu). Šis fakts bija ievērojams gan ar to, ka Latvija tobrīd nebija Tautu Savienības dalībvalsts un tādēļ tai nebija obligāti jāreģistrē un jāpublicē savi līgumi saskaņā ar Tautu Savienības statūtu 18. pantu, gan arī ar to, ka šie līgumi attiecās uz valstīm, kas tāpat nebija Tautu Savienības locekles.[101] Tādējādi redzams, ka Latvijas Ārlietu ministrija, kurā jau sākuma gados izdevās sapulcināt spēcīgus tiesību speciālistus, juridisko jautājumu precīzai kārtošanai pievērsa lielu uzmanību.

Papildinot iepriekšminēto par informācijas darbu, jāuzsver, ka pēc Latvijas starptautiskās atzīšanas un uzņemšanas Tautu Savienībā ievērojami pieauga informācijas pieprasījumi no ārzemēm par Latviju. Preses nodaļa rūpējās par to, lai Latvijas vārds ieņemtu pienācīgu vietu starptautiskos pasākumos, informācijas līdzekļos, oficiālos starptautiskās politikas izdevumos u.tml.; apgādāja ar materiāliem Latvijas pārstāvniecības ārzemēs un palīdzēja tām organizēt pasākumus rezidences valstī; sniedza informāciju ārzemniekiem Latvijā; izdeva periodisku Latvijas preses biļetenu franču valodā, nelielus neperiodiskus izdevumus un grāmatas; caur Latvijas Telegrāfa aģentūru informēja iekšzemes presi par svarīgākajiem notikumiem valsts ārpolitikā.[102] Latvijas diplomātiskie un konsulārie pārstāvji ārzemēs centās izveidot ar savas pārstāvētās valsts presi sadarbību. Un jāsaka, ka bija panākumi – latviešu diplomātu un kultūras darbinieku līdzdalība starptautiskajos pasākumos tika ievērota.

Latvijas diplomāti pirmo darba pieredzi guva starptautiskajās organizācijās – pirmām kārtām Tautu Savienībā. Baltijas valstis atbalstīja, kur vien tas bija iespējams, visus starptautiskās sadarbības pasākumus. Ārlietu resors sūtīja savus pārstāvjus ne tikai uz diplomātiskām starptautiskām apspriedēm, bet arī uz starptautiskām konferencēm ekonomikas, tieslietu un citās nozarēs. Svarīga nozīme bija pirmo amatu iegūšanai Tautu Savienības konferencēs un citos forumos. 1923. gada 12. septembrī Latvijas delegātu [122.lpp.] Z. Meierovicu iecēla par Tautu Savienības Jauno valstu uzņemšanas komisijas priekšsēdētāju, kur viņš spēja pārliecināt pārējos delegātus 28. septembrī uzņemt Tautu Savienībā Etiopiju un Īriju.

Visbeidzot, ārlietu resora darbībā liela nozīme bija arī~ subjektīvajam faktoram – personām, kas vadīja ministrijas un tās struktūrvienību darbu un pieņēma lēmumus ārpolitikas jautājumos. Dienesta vēsturē minami šādi ievērojami darbinieki: Zigfrīds Meierovics, Hermanis Albats, Voldemārs Salnais, Miķelis Valters, Fēlikss Cielēns, Ludvigs Sēja, Hugo Celmiņš; Kārlis Zariņš, Frīdrihs Grosvalds, Oļģerts Grosvalds, Edgars Krieviņš, Jānis Seskis, Ludvigs Ēķis, Vilhelms Munters, Alfrēds Bīlmanis un citi. Viņi visi bija diplomāti – “autodidakti”, kas diplomātijas mākslu apguva praksē. Ministrija pirmajos gados jo sevišķi izjuta profesionālu diplomātu kadru sagatavošanas grūtības. Latviešu diplomātiskos darbiniekus nosacīti var iedalīt divās grupās. Viena darbinieku grupa bija tie, kuri bija ieguvuši izglītību un ilgu laiku dzīvojuši un strādājuši Krievijā, labi iepazinušies ar Krievijas pirmsrevolūcijas perioda saimniecisko un politisko dzīvi. Uzsākot darbu ārlietu resorā, ļoti vērtīgi bija tie darbinieki, kuri bija darbojušies dažādās latviešu nacionālajās organizācijās un sabiedriskajā darbā vietējo latviešu koloniju dzīvē bijušās Krievijas reģionos (arī vietās, kur bēgļu pulciņi bija ieradušies sakarā ar Pirmā pasaules kara sākumu) un tur ieguvuši pieredzi latviešu nacionālo interešu aizstāvēšanā, bēgļu un karagūstekņu reevakuācijas problēmas risināšanā. Vairāki no viņiem vai nu atgriezās Rīgā kopā ar bēgļu un karagūstekņu transportu un drīz iestājās ārlietu dienestā, vai, nesasniedzot Latviju, jau iestājās dienestā sūtniecībā Maskavā. Otrā grupā ieskaitāmi darbinieki, kuri pēc 1905. gada bija notiesāti par politiskiem noziegumiem. Izvairīdamies no soda, viņi bija emigrējuši, Rietumeiropā ieguvuši labu izglītību, savulaik piedalījušies cīņās par demokrātisku republiku, pret Krievijas patvaldību, uzturējuši sakarus ar revolucionārām organizācijām, izplatījuši literatūru, propagandējuši pret Krievijas valdību un Baltijas vācu muižniecību. Daži darbinieki agrāk bija strādājuši administratīvu darbu vai nodarbojušies ar uzņēmējdarbību Rietumos, bijuši pieaicināti darbam dažādās Rietumvalstu aģentūrās un misijās Baltijā (Latvijā) un Austrumeiropā, Pirmā pasaules kara laikā karojuši Eiropas valstīs. Daļa darbinieku bija piedalījusies Latvijas atbrīvošanas cīņās – gan karalaukā, gan arī pildot uzdevumus frontes aizmugurē. 1919.-1920. gadā bija vairāki sadarbības gadījumi starp Apsardzības un Ārlietu ministriju, kad Apsardzības ministrija īslaicīgi komandēja savā rīcībā Ārlietu ministrijas darbiniekus, īpaši par tulkiem pie ārvalstu militārpersonām. Bermontiādes laikā vairākus darbiniekus norīkoja [123.lpp.] dienestā Latvijas armijā, bet pēc aizmugures dienesta izpildīšanas tos komandēja atpakaļ Ārlietu ministrijas rīcībā, jo tur bija vajadzīgi iestrādājušies darbinieki un svešvalodu pratēji. Dažas Latvijas armijas militārpersonas norīkoja darbā Ārlietu ministrijas dienestā Informācijas departamenta Speciālo ziņu nodaļā. Vēlāk ārpus darba ministrijā vairāki darbinieki brīvajā laikā papildināja savas zināšanas, nodarbojās ar zinātnisko, pedagoģisko vai publicistisko darbību. Domājams, ka tieši bagātā dzīves un cīņas pieredze deva iespēju Latvijas diplomātu pirmajam vilnim celmlaužiem kompensēt dažus robus diplomātijas teorijā un ātri orientēties sarežģītās situācijās. Vēlāk – 20. gadu otrajā pusē ministrijā sāka ienākt jaunāka paaudze, kuras pārstāvjiem bija jāvirzās augšup pa karjeras kāpnēm no zemākā pakāpiena, jo diplomātiskajam dienestam tradicionāli raksturīgā hierarhija jau sāka nostiprināties. Vairāki diplomāti nostrādāja dienestā no tā sākuma līdz 1940. gadam, daži, neatzīstot okupāciju un palikdami ārzemēs, vēl krietni ilgāk.

Latvijas ārlietu resors (diplomātiskais dienests) pilnveidojās ārkārtīgi smagos iekšējos un ārējos apstākļos, kad pirmie soļi bija jāapvieno ar cīņu par jaunas valsts nodibināšanu, atzīšanu un eksistences nodrošināšanu, Latvijas pilsoņu tiesību un interešu aizstāvēšanu. Specifisku teorētisku zinību apguvei nepietika laika, latviešu diplomātu skola bija pieredze. Ievērojamāko darbinieku ieguldījumu gan apēnoja daudzviet esošā neizpratne un neinformētība pat diplomātiskā darba specifiku un tā nepieciešamību Latvijai. Pat latviešu inteliģences pārstāvji bieži vien neizprata šī darba nozīmi jo atšķirībā no citām profesijām ar diplomātisko darbu latvieši saskārās pirmo reizi tikai 1917.-1918. gadā. Latvijas diplomātu spēkos nekad nav bijis mainīt starptautisko situāciju, tomēr Ārlietu ministrija izveidojās par vienu no ievērojamākajām Latvijas valsts valdības institūcijām, neskatoties uz iepriekšminēto skepsi un diemžēl nereti izplatīto sindromu, ka latvieši ir tikai zemnieku tauta. 20. gadu sākumā gūtā pieredze ietver ļoti intensīvu darbības periodu. Kaut arī pastāvēja objektīvi apstākļi un tika pieļautas subjektīvas kļūdas, ieguldītais darbs bija pamats saskarei ar turpmākiem starptautiskās politikas izaicinājumiem diplomātu darbā.

[126.lpp.]

The First Years of Activity of Latvian Foreign Service and Ministry of Foreign Affairs (1919 – the 1^st half of 20s)

Summary

This article deals with the first years of Latvian foreign (diplomatic) service. During the following years the structure of the Ministry of Foreign Affairs (MFA) was repeatedly reorganized due to both improvement of practical work and insufficient financial resources granted for foreign affairs. Reorganizations were carried out depending on foreign policy’s priorities. Already in the beginning of 20s the amount of departments was decreased from five to two, and only Administrative and Juridical Department and Political Department was strengthened and retained until 1938, the other former departments were included there. From the very beginning MFA was considered one of the most important ministries related to the security and other interests of the state.

In the beginning of the 20s MFA carried out important organizational work to prepare for conferences of the Baltic States (for example, Bulduri conference near Riga in August-September 1920). Also the peace negotiations between Poland and Soviet Russia were organized in Riga. At that time the capital of the Republic of Latvia had to a certain extent some significance as the place for summit talks about settling of postwar problems. Nevertheless under the conditions of aggravation of the international situation and between Western countries, on one side, and Soviet Russia, on the other side, Riga did not become a centre of international policy, at least, in the Eastern European area.

[127.lpp.]

Latvia opened new diplomatic and consular representations in the Great Powers, neighboring countries and Scandinavian countries. During 1918-1919, i.e., the first year of existence, Latvia established diplomatic missions in London, Copenhagen, Helsinki, Stockholm, Paris, Berlin, Tallinn (Reval), Kaunas, Rome, Warsaw and Bern. Nevertheless, until Latvia’s international de iure recognition, possibilities of Latvian representatives, activities were limited because of impossibility to be accredited at a sufficiently high level. But a considerable number of states recognized Latvian Government de jacto and allowed unofficial activities of Latvian diplomatic representatives. Latvia’s international de iure recognition (beginning from January 1921) gave Latvian diplomats the possibility to upgrade their status and enjoy full rights in relations with other states. During the following years the network of Latvia’s diplomatic representations was expanded. Although information offices in Latvia legations were closed down, they had important role in the history and development of Latvian diplomatic service at their time.

Among Latvian diplomatic missions a special significance had legation in Moscow and consulates (in some cities in Russia). After the signing of peace treaty between Latvia and Soviet Russia (August 11, 1920) MFA and representations of Latvia initiated hard work in order to fulfill obligations included in this treaty. Nevertheless, it failed to fulfill all obligations because of several claims and obstacles created by Soviet Russia (later - the USSR). Latvian diplomats worked under very unfavorable conditions in Soviet Russia - in reality they were not protected by diplomatic privileges and immunities of the country of residence. Because of Soviet repressions immunity was not guaranteed. Latvian diplomats had to cope with hostile propaganda of Latvian communists in Soviet Russia against “representatives of White Latvia”. Some Latvian diplomats were killed in Russia. It was an important and hard task to ensure the possibilities for Latvian citizens to return from Russia to their homeland. Latvian legation in Moscow ran and coordinated the issues of re-evacuation of refugees. At the beginning of the 20s Latvia had diplomatic representatives and extraordinary diplomatic representatives as regards special (mainly-refugee) issues in the countries of Central and Eastern Europe, and independent states which managed to separate from former Russian Empire (the South of Russia, the Ukraine, Crimea, Georgia, etc.) only for a short time. During the following years Latvian authorized representatives and consulates discontinued their presence in the republics which were incorporated into Soviet Russia (the USSR) after the short period of their independence.

MFA of Latvia devoted big attention to the creation of network of consular representations. Some consulates with carriere [128.lpp.] diplomats (in London, Berlin, Moscow, etc.) and a great number of honorary consulates was established. Especially in the beginning of the 20s a group of honorary consuls in foreign cities and towns were Latvians by birth. On the other side, beginning with 1919, the governments of foreign countries established contacts with Latvian Provisional Government and subsequent Latvian governments and opened diplomatic and consular representations at various ranking as well as military missions in Latvia. After Latvia’s international de iure recognition some representations were upgraded to the status of legations there. A group of expatriated Latvian businessmen represented home countries in the capacity of honorary consuls in some cities and towns of Latvia.

From the beginning of MFA activities a process of development of foreign service continued. Unfortunately, Latvia’s diplomatic and informative work abroad suffered considerably due to insufficient money resources for diplomacy from the state budget. Because of lack of understanding about significance of foreign policy, a considerable part of the members of the Latvian parliament (Saeima) regularly stood for further diminishing of the MFA budget. During the first half of the 20s the juridical basis was elaborated for the functioning of MFA and diplomatic service, few meetings on concept of Latvia’s foreign policy and organization issues were held. MFA gave its contribution in the concluding of international treaties. After Latvia’s international de iure recognition and joining the League of Nations the total amount of foreign informative inquiries about Latvia increased. Latvian diplomats participated actively in fhe work of international organizations (especially in the League of Nations, etc.) as well as in international conferences on economics, law and other fields. A considerable role in the work of foreign service belonged to outstanding personalities - remarkable Latvian diplomats (Z. Meierovics, H. Albats, V. Salnais, M. Valters, F. Cielēns, L. Sēja, H. Celmiņš, K. Zariņš, F. Grosvalds, O. Grosvalds, E. Krieviņš, J. Seskis, L. Ēķis, V. Munters, A. Bīlmanis and others). The founders of Latvian diplomacy had not obtained much theoretical knowledge but they had had unique experience obtained in their struggle for the rights of Latvian nations. The diplomatic experience, achieved during the beginning of the 20s, constituted a very intensive period in complicated conditions, but it was possible to take this experience as a basis for further development of Latvian foreign service during the 2nd half of the 20s and in the 30s as a whole.

Iesniegts 26.06.1997.

Publicēts: Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1998. Nr.2, 100.-128.lpp.

Ievietots: 10.02.2004.

HISTORIA.LV