Lerhis, A. Rietumi klusējot gaidīja pārmaiņas: Latvijas starptautiskās de iure atzīšanas vēsturiskā nozīme. Lauku Avīze. 1998., 27. janvārī, 6. lpp.
_________________________________________________________

Baltijas valstu formālās neatkarības pēdējos mēnešos (1940. g. jūlijā - augustā) PSRS pakāpeniski īstenoja šo valstu likvidācijas procesu un aneksijas juridisku noformēšanu - veselu politisku, militāru, organizatorisku un ideoloģisku pasākumu virkni baltiešu tautu politiskās gribas viltošanai, dažu iekšpolitisko pretrunu izmantošanai. Pasaules sabiedriskās domas maldināšanai Maskava īpašu uzmanību pievērsa tam, lai Baltijas neatkarības zaudēšana izskatītos nevainojami no tiesiskā viedokļa. Militārās pretošanās trūkums tiešām mazināja Baltijas valstu politisko novērtējumu un mazināja Baltijas valstu izredzes pēckara gados atgūt neatkarību. Bet lielvalstu spēku samēra iespaidā Baltijas pretošanās trūkums, šķiet, nebija galvenais arguments, kādēļ neatkarību neizdevās atgūt tūlīt pēc kara. Padomju Savienības īstenotie starptautisko tiesību pārkāpumi pret Baltijas valstīm 1940. gadā bija pārāk acīmredzami. Lai arī Baltijā PSRS īstenoja pakāpenisku aneksijas procesu un tādējādi Baltijas aneksijas variants tiešām atšķīrās no klasiskajiem aneksijas un okupācijas gadījumiem, vairumā brīvās pasaules valstu virsroku guva viedoklis, ka Baltijā ir notikusi okupācija ar tai sekojošu aneksiju un inkorporāciju. Militāras pretošanās trūkums tādējādi, šķiet, neatstāja būtisku ietekmi uz padomju okupācijas, aneksijas un inkorporācijas tiesisko novērtējumu pasaulē. Lai gan vairums pasaules valstu atzina, ka Padomju Savienība de facto Baltijas valstis bija okupējusi un ka tās pastāvēja kā padomju republikas PSRS sastāvā, tomēr aneksija nekad netika juridiski atzīta. Latvijas valsts de iure turpināja pastāvēt visu okupācijas laiku. Šāda neatzīšanas politika, pirmkārt, 50 gadus kalpoja par juridisku pamatu atzinumam, ka 20. gadu sākumā Baltijas valstīm dotā starptautiskā de iure atzīšana joprojām tiek nemainīgi uzturēta, un, otrkārt, deva nepieciešamo pēctecības pamatu neatkarības pilnīgai atjaunošanai 1991. gadā.

Pirmās pret Baltijas valstu okupāciju, pirms vēl tās tika iekļautas PSRS, protestēja ASV. Vēlāk pievienojās arī citas valstis. Protams, Rietumu valstu politika Baltijas jautājumā atšķīrās no juridiskā vērtējuma. Latvijas valsts diplomātiskie pārstāvji cerēja uz neatkarības atjaunošanas iespēju, ja tiktu īstenota 1941. gada augustā starp Lielbritāniju un ASV parakstītā Atlantijas harta. To parakstīja arī PSRS ar piebildi, ka Padomju Savienība nekad nav pārkāpusi un nepārkāps tautu pašnoteikšanās tiesības un valstu teritoriālo integritāti. 1942. gada sākumā Latvijas pārstāvjiem neatļāva pievienoties Apvienoto Nāciju deklarācijai, jo pret to iebilstu PSRS. Otrā pasaules kara beigās starptautiskās konferencēs ne tikai PSRS, bet arī Rietumu valstis atkāpās no Atlantijas hartas principiem, ka visām iekarotajām valstīm pēc kara jāatgūst neatkarība.

Padomju laikā dažādos veidos tika uzsvērts, ka baltiešu tiesības uz neatkarību esot tikai ideoloģiskās cīņas sastāvdaļa un vēstures pārskatīšanas mēģinājums. Taču vēsturiskās patiesības atjaunošanas process un Baltijas tautu centieni pēc neatkarības 80.-90. gadu mijā pierādīja, ka “Baltijas jautājums” nav mākslīgs. Taču PSRS vadība principiāli citādi skatījās uz Austrumeiropas valstu brīvlaišanu nekā uz iespēju atdot neatkarību Baltijai. Bija nepieciešams, lai ilgstošā de iure atzīšana pārvērstos arī par politisku atbalstu Baltijas valstīm. Rietumu pasaule ieņēma nogaidošu nostāju, un kļuva skaidrs, ka daudz kas būs atkarīgs no Latvijas - PSRS sarunām. Turklāt pasaule gaidīja, vai Baltijas valstis centīsies atjaunot neatkarību uz pirmskara principiem vai veidos pavisam jaunas valstis uz neskaidriem pamatiem. Ilgus gadus rietumvalstis uzskatīja, ka neatzīšanas doktrīnas pamatiem nav jāmainās līdz brīdim, kamēr Baltijas valstīs nebūs mainījusies iekšpolitiskā situācija - radušās ietekmīgas organizācijas vai valdības, kuru mērķis būs neatkarības atgūšana.

Tikai 1991. gada 21. augustā, kad LR Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu “Par LR valstisko statusu”, tika uzskatīts, ka neatkarība ir atjaunota, un notika atjaunotās neatkarības strauja starptautiska atzīšana. Nemazinot neatkarības cīnītāju paveiktā vēsturisko nozīmi, jāsecina, ka starptautisko tiesību normu ievērošanai bija izšķirošā loma Baltijas valstu neatkarības atjaunošanā. Šis fakts ir vienreizēja parādība starptautisko tiesību vēsturē un diplomātijā, tāpat kā Baltijas aneksijas 50 gadus ilgā neatzīšana. Par spīti daudzajiem centieniem, no 1940. gada vasaras līdz 1991. gada augustam Padomju Savienībai nebija izdevies mainīt pasaules valstu nostāju un iegūt Baltijas aneksijas tiesisku atzīšanu. Rietumvalstis noraidīja padomju argumentus, norādot uz acīmredzamajiem starptautisko tiesību pārkāpumiem.

Arī tagad, dienās, kad tiek pieminēta Latvijas starptautiskā atzīšana, šīs lietas nevajadzētu aizmirst, jo okupācijas sekas nebūt vēl nav pārvarētas.
__________________________________________________

Publicēts: Lauku Avīze. 1998., 27. janvārī, 6. lpp.

Ievietots: 09.02.2004.

HISTORIA.LV